Brētliņas un vannas putas

Bērnībā viss bija labāk. Bet nupat pārliecinājos, ka manai mammai bija taisnība. Viņa nespēja saprast manu apsēstību ar “dzērāju konserviem” – apceptas brētliņas tomātu mērcē.

Tikko, 3 naktī, 40 gadu vecumā, sapratu iemeslu, ieraugot atvērtu “Kaijas” konservu. Mūsdienu, metāla bundžā. Uz mani no sulā peldošiem zivtiņu galvu trīsstūrīšiem sērīgi lūkojās brētliņu acis.
Apēdu, protams. Bet atcerējos visu – tās acis, galvas, vēl mitrs, mammas tikko noslaucīts virtuves galds starp izlietni un ledusskapi. Drīz būs ēst.
Uz plaukta lielais radio ar grozāmo kloķi un dzelteno priekšu. Uz ledusskapja importa rozā konču kārba ar sazin kādu laiku dāmām uz vāka, ar marli, zeļonku, pipeti un acu skalojamo trauciņu, blakus taloni zaļajā keramikas šķīvītī. Kafijas ir kaut kur pazuduši, vecāki paspējuši par to saplēsties un salabt, jo gan jau aiz ledusskapja. Mamma jau ir atnākusi no darba un vāra plikus kartupeļus, galda vidū atvērts konservs uz dzīvokļa šķīvīša, smaržo pēc tā dzīvokļa, ģimenes, savas istabas, savas dzīves.

Mēs nesen esam pārvākušies uz trīsistabu dzīvokli.
Man ir sava istaba, sava gulta, savs galds, pat savas durvis uz lodžiju. Tā laikam ir vienīgā reize manā mūžā, kad man ir sava un tikai mana istaba. Nekad tā vairs nav bijis, jo vienmēr tikai savs kakts, gultasvieta, tikai kaut kas īrēts vai dalīts ar vecākiem, draugiem, vīru, bērniem.

No tā dzīvokļa mēs izvācāmies, kad sākās Persijas līča karš.
Pa vakariem sākām braukt uz laukiem. Pēc tam jau pa taisno no skolas un darba uz laukiem. Avīzes sāka iznākt uz slikta papīra, bija diskusijas, vai skolās vajadzīga forma, un tas likās tik neticami – kā bez formas uz skolu.

Pēc vairākiem gadiem es mēģināšu dzīvot tai tukšajā dzīvoklī viena, iešu džinsenēs uz skolu. Viena celšos no rīta, viena iešu uz skolu, viena iepirkšos, viena gatavošu vakariņas, mācīšos, zagšu laiku ar “Glābējzvanu”.
Tas bija tik grūti – noturēties un nelasīt “Apvāršņa” grāmatas, bet bioloģiju, ķīmiju, fiziku. Taču es lasīju, būros cauri ģenētikai, lasīju citas grāmatas, es gribēju būt ārsts. Vēl trakāk – mani patiešām interesēja visas tās dabas lietas, šūnu uzbūve un dalīšanās, iedzimtība.

Kaut kas salūza. Bioloģijā nekad netiku pie labām atzīmēm, uz olimpiādēm sūtīja citus. Učenei laikam kaut kas nepatika. Pēc tam man nepatika viņa.
Vienīgais triumfa brīdis – viņa klasē pēc tam stāsta, cik grūti ir bijis tai olimpiādē, dod piemērus, uzdod jautājumus un es zinu. Atbildu, lai arī pēc stundām neesmu gājusi pie viņas un gatavojusies. Tāds rūgts un ļoti īslaicīgs triumfs, viņa zibenīgi nomaina tēmu.
Taču tad es jau atkal dzīvoju laukos pie mammas. Nemācos, skatos TV. Mamma ar dzīšanu dzen pie grāmatām. Kaut kā pabeidzu skolu.

Dzīvot vienai nebija viegli. Neiespējami ar tas nebija. Sešpadsmit gadu un visa atbildība vienai. Nekādu izklaižu, tikai mācības.
Lai gan ir tik grūti pamosties no rīta – pat tad, ja mehāniskais modinātājs ir ielikts bleķa bļodā ar krievu rubļiem un dakšām. Latvijas himna no rīta radio skan tik auksti, ārā melna nakts. Vakarā jātaisa ēst, nekas nesanāk. Nav laika izmācīties, nāk miegs. Vecāku istaba tik tumša un auksta, uz tukša atpūtas krēsla atzveltnes sen izmazgātas drēbes, ko vairs nav iespējams izgludināt, pārkaltušas. Drēbju skapī viņu drēbes, ko ikdienā nevajag. Ieeju un ātri mūku ārā, uz virtuvi, uz dzīvojamo istabu, uz savu istabu.
Dzīvojamā istabā Hermaņa Heses “Stikla pērlīšu spēles” plauktā virs televizora, divi eksemplāri, vienam vāks pelēkāks, tā mazā sarkanā grāmatiņa par Maskavu, Ojāra Vācieša dzeja. Jaunsudrabiņa kopotie raksti aiz durtiņām augstāk, tos es esmu izlasījusi vēl pirmajās klasēs, vēl vecajā vienistabas dzīvoklī. Tāpat kā dabas grāmatas, kas saliktas kreisajā pusē.
Labajā pusē televizoram smukās grāmatas un Pēterītis, sešgadnieka galvaskauss, ko mamma nopirkusi no ceļa taisītājiem vēl studiju laikā, bet neesot īsti bijis labs, deguna kauli izbirzuši, patiesībā jau vēl skrimšļi. Kad esmu viena, aizlieku viņam priekšā reprodukciju grāmatu, tad noņemu. Pēterīti esmu cilājusi sazin cik reižu, iztaustījusi visas rievas, izpētījusi dīgstošos zobus – vēl tad, kad manējos slēpa smaganas un piena zobi tikai kustējās. Zinu stāstus. Viss mammas kurss vārījis kojās katliņā savus galvaskausus, pēc kārtas vienā katliņā. Izberzuši, pēc tam kartupeļus.

Kartupeļi piedeguši, kamēr skatījos grāmatas.
Laiks iet uz priekšu, jāmācās, joprojām esmu badā. Televizors fonā murd, visas gaismas sadegtas.
Aizkari ciet, jo pa TV stāstīja, ka reiz vienās mājās pie aizvērta tumša loga parādījies balts vīrietis. Spoks. Iztēlojos, kā viņš parādās vecāku istabas logā. Pelēkā plašķī. Vairs tur neeju.

Man liekas, es joprojām atceros katru lietu tai dzīvoklī.
Vannas istabā švamme kaķīša formā, strīpainais dvielis mammai, man tas ar puķēm, mans pakaramais jau sen par zemu, Uldis uzdāvināja.
Tēva bārdas skujamā bļodiņa, birste, žiletes. Pieliekamajā koka grebšanas instrumenti. Neviens nekad neko nav grebis. Stāv.

Pēc tam dzīvoklim atslēdz elektrību, jo dārgi, nevar samaksāt.
Siltais ūdens jau sen atslēgts, jo tāda vairs nav nevienam.
Draud atslēgt apkuri, jo iedzīvotāji nevar samaksāt.
Kāpņu telpā pie griestiem parādās pirmais pleķis.

Reizēm pēc stundām atnāku uz dzīvokli, sēžu un tad skrienu uz pēdējo autobusu. Reizēm jau ir tumšs, virtuvē ir gaisma no ielas laternas.
Ja varētu palikt, tagad gan es mācētu dzīvot. Mācīties, mosties, taisīt ēst. Visu izmācītos. Paspētu uz agleni astoņos no rīta. Ar autobusu no laukiem skolā esmu tikai pusdeviņos. Stunda jau gandrīz cauri.
Tikai nav elektrības. Un kā lai pasaka mammai.

Vecāki nolemj dzīvokli pārdot.
Jaunie pircēji ievācas, pirms mēs esam prom. Dzīvojamā istabā pa vidu gaišajai sienai izurbj caurumus un pieskrūvē neglītu un nejēdzīgu skapīti. Viņiem ir melns Ford Scorpio, viņš ir šī laika veiksminieki.
Jaunais laiks ir skarbs. Ārsti vairs nevienam nav vajadzīgi. Mammas alga ir tik smieklīga, ka cepam maizi mājās – veikalā nopirkt dārgi. Miltus maļ mājās no saviem rudziem, lopu dzirnavas īsti nesamaļ, paliek veseli graudi. Tas nav labi. Uz skolu kautrējos nest to maizi, lai gan pusdienas skolas ēdnīcā dikti plānas, ēst gribas kā elle. Mana vidusskolas sajūta – baisi gribas ēst.
Kopš tiem laikiem mamma vairs nekad nav cepusi maizi. Un es veikalā nevaru apstāties – vajag visu.

Mana istaba ir pēdējā, kur sanestas visas mantas. Gaidu vedējus, par pirmo honorāru esmu nopirkusi banānus. Ēdu vienu pēc otra. Sen vairs negribas, bet jāēd. Par dienasgrāmatas publikāciju “Draugā” sanāca gandrīz divi kilogrami. Mizas glumas, ēdu kā ziepes. Jaunie iemītnieki sarunājas istabā.
Ja varētu, es ieslēgtos savā istabā.

Joprojām naktī sapņos atgriežos tai dzīvoklī. Joprojām ir 1995. gads.
Joprojām sapņos es ar prieku un milzīgu atvieglojumu saprotu, ka tas viss ir tikai izdomāts, man ir atslēgas, tas joprojām ir mans dzīvoklis. Es esmu mājās.
Savas istabas tapetes – auduma raksts kakao krāsā – mēģinu atrast veikalos, reiz gandrīz izdodas, bet tomēr tā ir sveša siena un sveša smarža.
Aiz dusmām metu ārā visus vecāku sataupītos padomju krāmus. Ja nav, lai nav.
Atrodu kaut kādu pilnīgo štruntu un taupu. Vannas putas “Badusan”, tās man joprojām ir puspudelīte. Esmu vēl pāris reižu iegājusi vannā, to smaržu nav iespējams aizmirst.
Tas radio ar dzelteno priekšu joprojām ir, tikai himnu vairs sen neatskaņo. Tāpat kā mani sarkanie gumijnieki. Cik maza es toreiz vēl biju, kad Persijas līcī un Kuveitā vēl nebija kara.

Tikai tagad, kad no laukiem atbraucu uz Ulbroku, ieeju dzīvoklī, ir atkal tā smarža. Nedefinējama dzīvokļa smarža – tīrība, svaigums un gaiss bez pelējuma, krāsns smakas, mitruma, mazliet pēc kanalizācijas un karstām caurulēm. Aiz loga spiedz svīres, tāpat kā toreiz tur bērnībā. Ar basām kājām stāvu uz linoleja, un tā ir mana bērnības sajūta. Nevis laukos uz dēļu grīdas, nevis Ulmaņlaika gultā. Jo bērnība – tā ir bezrūpība un laimīgas ģimenes sajūta. Man tā ir bijusi tai dzīvoklī.
Joprojām nav vasaras, kad braucot pa Viļāniem, nenobraucu gar to trīsstāvu māju. Viss ir mainījies. Es negribētu tur dzīvot, jo manas mājas un mantas jau sen ir citur. Bet.

Īstās brētliņas tomātu mērcē ir. Stikla burkās. Tā ir tā garša.
Tur gan nav to galvu trīsstūrīšu.
Tā vienmēr. Vairs nekad nebūs iespējams apvienot visu, kas ir svarīgs. Ne brētliņu garšu un formu. Ne to dzīvokli, tās mantas, to laiku un šo dzīvokli, šīs mantas, šo laiku. Nerunājot nemaz par lauku mājām. Visām trim.

Nez, kā tas ir, kad ir tikai viena māja un viena dzīve.

reklāmas raksts. šodien Viļānos būs debessmanna

nasaslaisti ap pakšim i nasiedi teiklā! uorā vosora.
brauc gostūs iz Viļānu lauksaimnīceibys izstuodi i zuoļu čaja tolku!

Rīga, 10.jūl., LETA. Šīs nedēļas nogalē Viļānos notiks plaša lauksaimniecības izstāde “Viļāni-2010”, aģentūru LETA informēja Lauksaimniecības organizāciju sadarbības padomē. Izstādē dalību pieteikuši 90 dalībnieki, tostarp Latvijas Lauksaimniecības universitāte, zinātnes centri, lauksaimniecības skolas, zemnieku saimniecības, lauksaimniecības tehnikas un materiālu ražotāji un realizētāji, šķirnes mājdzīvnieku audzētāji, individuālie ražotāji, ārzemju viesi u.c.
Līdztekus izstādei notiks arī 10.Latvijas čempionāts pļaušanā ar izkapti, kurā piedalīsies gan individuāli pļāvēji, gan komandas. Kā “Nozare.lv” atzina sacensību rīkotājs Andris Kupčs, dalību dažādās sacensību klasēs pieteikušas 46 komandas un 156 individuālie pļāvēji, kas salīdzinājumā ar iepriekšējām sacensībām Tilžā un Kandavā ir rekordliels skaits.
Izstādi rīko Zemkopības ministrija un uzņēmums “Viļānu selekcijas un izmēģinājumu stacija”.

izstuodis dīnys parāds (olūts: Viļānu nūvoda sātyslopa)

Amatniekiem vietu iekārtošana 10.jūlijā  no plkst. 7.00 līdz plkst.9.00
Koncerts 10.un 11.jūlijā no plkst.9.00 līdz 10.00
Izstādes un pļāvēju sacensību atklāšana 10.jūlijā plkst. 10.00
Izstādes darba laiks 10.jūlijā no plkst. 10.00 līdz 17.00 11.jūlijā no plkst. 10.00 līdz 16.00
Šķirnes mājdzīvnieku demonstrēšana 10.un 11.jūlijā no plkst. 11.00 līdz 15.00
Latvijas pļāvēju sacensības 10.jūlijā no plkst.10.30 līdz 18.00
Tikšanās ar Zemkopības ministrijas pārstāvjiem, zinātniekiem un politiķiem 10.jūlijā no plkst.14.00 līdz 16.30
Zirgu paraugdemonstrējumi 10.jūlijā no plkst.15.00 līdz 17.00
Lauksaimniecības mašīnu demonstrēšana 10.un 11.jūlijā no plkst. 11.00 līdz 17.00
Sējumu apskate un iepazīšanās ar audzēšanas tehnoloģiju, laukaugu šķirņu demonstrējumi 10.un 11.jūlijā no plkst. 11.00 līdz 17.00
Koncerts – uzstājas Eriņu ģimene 10.jūlijā no plkst. 19.00 līdz  20.00
Nakts balle – spēlē grupa „Lifts” 10.jūlijā no plkst. 20.00
Izstādes svinīgs noslēgums 11.jūlijā plkst. 16.00
Izstādes demontēšana un eksponātu izvešana 12.jūlijā

ite stuosts par reikuotuojim, Viļānu selekcejis i izmieginuojumu staceju. jūs deļ apleik munai sātai ir leli i šmuki labeibys i kukuruzys teirumi.

Viļānu pagastā atrodas vairāki izcili lauksaimniecības uzņēmumi. Uz Maltas muižas zirgu audzētavas bāzes 1945. gadā izveidoja zonālo selekcijas izmēģinājumu staciju Viļāni, kas sākumā bija šķirnes lopu audzētava, bet 1956. gadā pārceļot no Preiļu rajona Ošupes linkopības staciju un apvienojot ar kolektīvo saimniecību “Vienotā Saime” un 1969. gadā — kolektīvo saimniecību “Narodnaja Pobeda“, izveidojās valsts saimniecība Viļānu selekcijas un izmēģinājumu stacija. 1999. gadā privatizācijas rezultātā tā tika pārveidota par akciju sabiedrību. Saimniecībai ir slaucamo govju un nobarojamo jaunlopu komplekss, darbnīcas, graudu un linu kaltes, šķūņi, dispečerēka un administratīvā ēka. Saimniecība apsaimnieko kopumā 1105,2 ha zemes, tās galvenie darbības virzieni ir graudaugu, kartupeļu un linu sēklkopība. Reizi trīs gados Viļānu selekcijas un izmēģinājumu stacija sadarbībā ar Zemkopības ministriju organizē Reģionālo lauksaimniecības izstādi.


tok bez izstuodis paradzāta ari zuoļu čaja tolka deļ LgSC vajadzeibu i privatai lītuošonai. ašņazuole, žyužaine, naktineicys, klindžēris, rospūdeni, līpzīdi, mātrys, smiļdzenis, kumēleitis i cyta zuole. vajag tikai škeit!

par tū dzelu vaira LgSC dīnrokstā.

10. julī byus tai:

nu reita i ap kaidim 12-14 ļauds sasalosa Mukulēs.

tī paād pušdīnis. byus vuoreitys jaunuos buļbys ar kropim, jaunais bīzpīns, ierkšeižu kompots i loba kompaneja.
byus i tolcuoni! vysmoz es ceru, ka jī pa ceļam napropuļs.

tod ak jau izstuode i Tievanānu pļaušona, ciersšona, kai ari zuoļu čaju laseišona ak jau Mukuļu pļovuos (tī mašynu mozuok).
eisi sokūt – dīnys kuorteiba nav reglamenteita. pa trillam!

vokorā pierts, ols i dzīsmis. (verandu jau pa pusei izmiežu, lai var bez ūdu sēdēt, tik bais, ka “Rēzeknis Bryuvera” ols par moz byus, beja izabeidzs veikalā.)
vot nazynu, kai ar tū Ereņu koncertu i balu. ka pošim lobs koncerts saīs, to tīpat i bals – pa malnū pierti i muorku.

nu reita maņ vēļ Viļānūs juoaizvad nazkaidys afišys iz bazneicu (byus 2 skripačku koncerts nazkod julī, tok afišys palyka mašynā – naatguodoju ni datuma, ni jūs vuorda). juonūpierk ari žurku zuolis. juos pa biškai jau mierst (šudiņdīnys raža – 8 žurkys), pa biškai skrīn kai zyrgi. nu boda apreja ari ružovuos granulys, kas pīsasyukušys ar taukim. zyluos tabletkys ād kai ūgys. tok voi ta maņ žāl? lai ād.

papyldus vysam tolcuoni i gosti varēs izaklaidēt ar žurku sisšonu!!!

11. julī Viļānu tiergs.

tiergs bez komentaru. lobuok 1 reizi redzēt, na 10 reižu dzierdēt. kuo tik tī nav. kas vyss tī ir. nu divanu da syvānu. nu puču da skruču. nu apakšbikšu da lustru. nazcik kilometru vysa kuo.

………

datikšona nu Reigys pusis ar koč kaidu transportu da Viļānu. tod 5 km iz Rēzeknis pusi, pītura Mukuļi. kaidu gabaleņu aiz pīturys ceļš pa kreisi.

nu Reigys vysu lobuok ar Zilupis ci Rēzeknis viļcīnim:
Reiga – Zilupe, nu Reigys izīt 10:30, Viļānūs 13:41
Reiga – Rēzekne, nu Reigys izīt 11:35, Viļānūs 14:03
pi viļcīna byus sagaideišona, tik lyugums pyrma tam breidynuot par vajadzeibu, zvonūt 29512432.

datikšona nu Rēzeknis pusis ar koč kaidu transportu iz Viļānu pusi (tik juokuop uorā pyrms Viļānu, pīturā Mukuļi). tys ir aiz Subinaitis, vēļ aiz Komuļteņu pīturys i aiz meža. tī byus ceļš pa labi pyrms pīturys.

muna sāta ir vēļ 1 km dziļuok pa tū dzeraunis ceļu. eisi sokūt, nu leluos šosejis juosagrīž vydā pi kūka zeimis “Viļānu selekcijas izmēģinājumu stacija”, kam viersā pleivoj sorkonboltsorkonais karūgs.
juobrauc voi juoīt da muorka pylna kai acs, tod kolnā augšā i pi myura klāva aiz egleišu pa kreisi pa vuortim. sāta “Pučukolns”.

leidza drūšeibai juopagiun guļammaiss. sīna škiuņs lels.

piertī bišku izpyvuse greida, tok varbyut kokla naatlauzsit. eisi sokūt – es asu runuojuse. niu geidu.

munys sātys lūgs. pareizuok sokūt, muns lūgs.

dzeive ar Pītereiti

Nazkod es dzeivuoju sātā Mukulēs. Tod es dzeivuoju Reigā, studentu kojuos. Piec tam – vysaiduos īrātuos ustobuos.

Kod maņ tuos ustobys jau beja da kokla, es otkon dzeivuoju sātā, tok Viļānūs. Puorbraukšona beja pamateiga – ar džipu pa Daugovys kreisū krostu da Jākubpiļa, tod da Leivuonu i caur Rūžupi da Rudzātu. Iz tūs krystceļu satykom munu tāvu, kas jau beja apnics gaideit i brauce prūm – bez mobiluo telepona. Tok sasatykom. Tod ar vacū opeli iz sātu – vyss monta kolns, pylna mašyna.

Navaru naīlikt 2005. goda vosorā raksteitu i šudiņ datorā najauši atrostu viestuli draugim. Sadrukuoju iz A4 lopys i dalyku kluot viestulem, kū rakstieju ar rūku. Kotram sova viestule, a itys aproksts vysim kūpeigs. Lai atkreit klopota symtim reižu raksteit vīnu i tū pošu.

Pa munam, sirsneigs aproksts. Tymā vosorā vyspuor beja daudz vysaiduoku breinumu, es dzeivuoju pa sovam i darieju sovys dzelys. Varbyut tai vaira nikod nav bejs nu tuo laika.

Tievanānu čulans

Tai izavēre Tievanānu čulanā, kod es tī dzeivuoju. Zylys sīnys, kramku skaudzis i nabašnīks.

Škeleta golvu sauc Pītereits. Kod beju moza, jis stuovēja pi teļvīzera sekcejā. Apleik gruomotys, iz plaukta pa vydu Pītereits – taišni munā ocu augstumā.

Kod maņ kryta uorā pīna zūbi i suoce augt rikteigī zūbi, es vierūs iz Pītereiša, ūrbynuoja juo zūbu caurumus. Anatomejis stuņde vēļ pyrms školys. Izaruod, jau 5-6 godu vacumā bārnam ir radzami gudreibys zūbi, tik aiz taida moza kaula caurumeņa, gondreiž kaulā vydā.

Tod es apaugu Pītereiti. Jis tai i palyka mozeņš, es izaugu lela i volkuojūs pa pasauli.

Itei viestule nu laika, kod mes obeji otkon dzeivuojom zam vīna jumta.

_______________________________________________________________________

Tievanānos, 2005. gada 31. augustā

Čau, draugi un līdzjutēji!

Šī it visiem kopīgā vēstules daļa, jo man bija slinkums rakstīt vienu un to pašu vairākas reizes. Tā sacīt – informācijas copy – paste. Neņemiet, lūdzu, ļaunā!

Gribēju pateikt, ka mana mīklainā pazušana nekādā veidā nav saistīta ar klaju nepatiku pret sabiedrību, ļaužu masām un galvaspilsētas gaisu. :O) Lēnā garā cenšos margot to, kam jāsaucas disertācija, bet kas pagaidām atgādina diezgan bezveidīgu masu ar tajā peldošiem tēžu kunkuļiem.

Lai dzīve būtu interesantāka un neiestātos rutīna, esmu kārtējo reizi pārcēlusies un tagad dzīvoju Viļānos, apm. 210 km no Rīgas. Pagaidām te ir vasara, ārā ir silti un saulaini, bet tas jau nav uz visiem laikiem. Sēžot pie datora un kašājoties pa to, varu klausīties, kā čirkst sienāži, pīkst kaut kādi jocīgi putni un dudina laikam meža baloži, kas mitinās kaut kur tuvumā, rej suņi, pa ceļu vazājas ļaudis.

Drusku smaržo siens, katru dienu garām braukā kombaini – pats ražas laiks. Ja iziet ārā, var pat drusku sajust ābolu smaržu, kas nāk no ābeļdārza. Naktīs būkšķ vien, kā šie krīt zālē.

Un vēl līdz apnikumam var skatīties zvaigznes – parastās un krītošās. Jo te, redz, nav gaismas piesārņojuma un visu var smalki redzēt. Pašlaik ir pilnmēness, kas pamazām sarūk. Bet vienalga naktis ir gaišas un pagaidām tīri siltas un mierīgas.

Jā, nu nav šitā pati dziļākā bedre, bet neierasti vienalga. Māja ir vienkārši ģeniāla.

Šajā vietā mani senči perinājušies vismaz pēdējos 150 gadus, jau vismaz kopš dzimtbūšanas atcelšanas, te dzimis mans vecaistēvs un visi viņa brāļi un māsas. Kūts un šķūnis pavisam vecišķi (tas nekas, ka skaitās pilsēta – bet iepūst mums par to pilsētu, jo šī te uzradās vēlāk nekā bija šī mājasvieta). Stalli un klēti gan nodedzināja, bet tie arī bija gandrīz sabrukuši un pēc sensirmas modes sabūvēti zem viena jumta. Pat šīfera nebija, tikai pacaurs skaidu jumts.

To klapatu, kamēr tiku galā ar internetu vien – izrādās, šitā telefonu stacija nav modernizēta, patstāvīgais pieslēgums vispār nav iespējams (nav arī citu provaideru vai kā viņus tur sauc), Rīga uzinstalētais modems neiet. Kamēr jau izsaucu montierus un viņi te divatā ņēmās divas dienas. Pārlika vadus, kaut ko vēl – vai tad es tur ko saprotu. :O)

Un tagad par Viļānu labumiem.

Tuvākais veikals ir netālu, no pagalma gluži nevar redzēt, tad jāpaietas uz ielas. Tur strādā manas bērnības draudzenes, un tas ir briesmīgi kruta, jo var nopirkt visu ko, ko citādi nepamanītu, var aprunāties un pasūtīt preces. :O)

Lai cik jocīgi neliktos, Viļānu veikali vispār, bet arī šis ir daudz sakarīgāki un ar plašāku sortimentu nekā Rīgā Āgenskalna priedēs, kur dzīvoju līdz šim. Un noteikti pārdevējas ir daudz laipnākas, smaida un sveicinās no laba prāta.

Pagaidām Viļānos nav ne “Rimi”, ne “Saulītes”, ne “Superneto”, toties ir vietējo tīklu “Elmarkets” un “Laumiņa” veikali, kur var atrast gan ierastās lietas, gan arī kaut ko interesantu.

Ir arī ēdnīca, bet pagaidām vēl neesmu mēģinājusi tajā ieiet, jo mūždien, kad esmu tajā pilsētas galā, ir kaut kādi svētki vai bēres. Pēdējo reizi tur biju varbūt pamatskolas laikā, kad pirkām tur ķīseli un ēdām ar baltmaizi. Un vēl divas ēstuves, bet tas viss vēl priekšā.

Vēl ir četri vai pieci saimniecības preču veikali, kur var dabūt pašu velna vecmāmiņu – plastmasas vai niķelētu. Grāmatu veikalā var kopēt, tur ir veidlapas visādas, kancelejas preces, parastais un dāvanu papīrs. Varbūt neatceros, bet kaut kur ir arī grāmatas. Kopēt var arī aptiekā. Pavisam ir trīs aptiekas, divās no tām var nopirkt arī govju laizāmo sāli un vistu barību. Vienā no tām taisa zāles pēc receptēm.

Vēl Viļānos ir baznīca un vīriešu klosteris, kā arī katoļu tipogrāfija.

Reizi mēnesī notiek leģendārie Viļānu gadatirgi – 12 reizes gadā un katra mēneša 2. svētdienā. Pirms 10 gadiem tas viss balagāns vēl satilpa skolas sporta zālē. Tagad tam vajadzīga galvenā iela un tās atzarojumi, kā arī pilsētas stadions. Tirgus ir pāris kilometru garumā, un nopirkt tur var visu iespējamo – no sivēniem, pērļvistiņām, pundurtrušiem un kazām līdz kartupeļu groziem, balles kleitai, traktora detaļām, mīkstajām mēbelēm, zeķēm, dārza stādiem un vēl sazin kam. Atsevišķa zona vienā stadiona stūrī ierādīta humpalniekiem, kur varētu apģērbt veselu armiju.

Vienīgais, ko tur neatradu, bija gaļas dēlītis un suņa siksna, bet es jau arī izkasījos uz to tirgu varbūt tikai ap 12 dienā, kad visi jau vācas prom.

No manas mājas līdz dzelzceļa stacijai ir kādas piecpadsmit minūtes kājām, līdz autobusam – nepilnas desmit. Blakus ir šoseja un tieši tik tālu, lai nebūtu trokšņa un tik tuvu, lai māja no tās zinātājam būtu saskatāma.

Vēl te ir pļava, kas ir pilnīgi neapbūvēta un kur pat pļaujam sienu. Un vēl ir Malta (upe), kas tek garām un kur var peldēties, ja nav par aukstu, bet man jau ir.

Tā ka nekādā ziņā nekur neesmu pazudusi.

Visādā ziņā turu roku uz pulsa.

Kaut kad rudenī varbūt tiešām var sataisīt ciemu dienu. Redzēt te ir ko. Vai arī varu ielūgt uz malkas nešanas talku.

Nu, mana māja ir ļoti tālu no 3 zvaigznītēm, jo 15 gadus stāvējusi bez iedzīvotājiem. Bet jumts uz galvas ir un telpu pietiek. Krāsnis ir no Ulmaņlaikiem un velk labi.

Ak jā, vēl man ir koši zils (kā vecticībnieku kapu krusti) pieliekamais, kur pagaidām ir vājprātīgs haoss, jo neviens tur neko nav kārtojis pēdējo pusgadsimtu. Tas pieliekamais tika uzcelts kaut kad padomju laikos, esot bijusi kaut kāda brigāde, kas Viļānu izmēģinājumu stacijas (tā pastāv joprojām un esot specializējusies uz graudaugu sēklām un liniem) speciālistiem palīdzējusi remontdarbos. Par samaksu, protams.

Var nobrīnīties vien par viņu celtniecības metodēm, jo tas pieliekamais no ārpuses ir apšūts ar zilganiem dēļiem un siltināts ar izdedžiem, kas tagad pa visām malām birst ārā. Un plaukti ir no skabargainām skaidu platēm, kas zem svara liecas.

Bet pats labākais tajā pieliekamajā ir cilvēka galvaskauss, kas saglabājies no manas mammas studiju laikiem un stāv uz viena no plauktiem.

Kā jau teicu, šī māja ir vienkārši ģeniāla.

Nākošais tirgus būs 11. septembrī. :O)

Ilze

____________________________________________________________

A ite beiguos – spāņu muļciks par babušku i smierti. Autors Javier Recio Gracia. Ass pat nomineits 2010. goda Oskaram.

[youtube=http://www.youtube.com/watch?v=3dt47iqLBfU&feature=player_embedded]