Malnuo na-byuteiba

Īsliedžu i izsliedžu. Navaru pasavērt tū “Černobiļu”.

Tys beja skaists saulains pavasara vokors, kai piec leita. Saule jau laidēs iz leju, i tikū saplaukušuo Buravina izavēre tik skaista i lela. Mežs, kū es vēļ bīži piec tam redzieju sapynūs, tikai sapynā tī vysod pa vydu beja sāta. Voi vasali sātu kvartali, kur nivīna nabeja.
Pīaugušī stuovēja pi Seņuka sātys vuortu i runuoja – kas niu byus. Ka ak jau byus juopījem tīnīnis buorini. Ka juodzer jods. Ka ak jau vysi miersim.
Tūvosor naļuove īt uorā leitā. Naļuove ēst namozguotys ūgys. Skrīt pa pļaņčkom.
Dūmuot, ka tūs radioaktivūs putekļus, kas īt puori iz Zvīdreju, leits nūsystu lejā. Dūmuot, ka iudiņs nūmozgoj vysu.
Es siedieju iz vacūs salīkamūs kūka trepu, kam beja izbaliejuši sorkoni pakuopīni nu dieleišu, kas īlaisti brusuos, i myzuota kūka atspaidi sasysti A burta veidā. Siedieju iz pakuopīņa, apleik miļzeigys i tymsi sorkonys ūgys, aplejušys leitā ar lelom lasem. Siedieju, iežu gotovūs kiršus i saprotu, ka smierts īīt manī ar kotru kimūsu, ka es agri voi vieli nūmieršu, ka nabyus nikuo. Bet ka navaru atsasaceit, partū ka jau seņ ir par vieli.
Tuos ūgys tik gordys. Vāsys leita lasis dasadur munom lyupom, baba ak jau guļ i naredz. I smierts ir kotrā ūgā. Jūceiga sajiuta, kod tev tikū ir palykuši 8 godi.
Es bīži atguodoju. Kai jemu tuos aplejušuos ūgys i apsazynoju, ka ādu smierti. Ka nu ituos šaļts ir īsasliedzs stuņdinīks.
Bet tū vokoru pi Seņuka sātys vuortu es ari bīži pīmiņu. Tik skaists pavasara vokors. Saule. Putyni. Svaiga zuoleite. Vysa vosora vēļ byus. Sābri satykti.
Tik lelī puorsabeiduši i ar taidu kai nūlemteibu runoj, ka vyss ir cauri. Nivīns nikuo nazyna. Tik vysi jau zyna, ka tī nazkur ir izspruodzs atomreaktors i ka syudi ir leli, ka jau vaļdeiba pasaceja.
Es dūmuoju par tim svešajim Černobilis bārnim, kas atbrauks. Kur mes jūs liksim.

Es vierūs monitorā. Pyrmū reizi eistā slimneicā. Es vīna poša. Vīna poša ar myrušu bārnu munā vādarā. Osorys jau beja izrauduotys, atguoju bez emoceju. Kas juodora, juodora.
Uorstīne vēļ cereigi otkon i otkon brauceja munu vādaru ar aparatu. Želeja saļdeja mīsu, cikom sasyla i apryma. Jei spīde vīnā punktā i meklēja.
Malnā monitorā bolti pleči, nazkas kustīs. Jei verās, verās i soka, ka tys ir cīši nūpītni. Ka navar byut klaidu. Ka varbyut. Ka juosaver.
Tys, kam es jau beju davuse vuordu, pluovuoja nakusteigi. Sirds nasasyta. Jis it kai bāga nu aparatu. Kai varžu kurkuļu masa, kū raugi izceļt nu iudiņa, bet kas izsleid nu pierstu i otkon īkreit muorkā.
Leidz jei pīsacēle. Vērēs vēļ monitorā. Izdrukuoja tūs plečus. Mirs. Mīrs.
Jei saceja, ka nasaprūt, kas nūteik. Otkon i otkon. Tik daudz. Mīra nav i nabyus.
Naatguodoju juos izskota, naatguodoju juos vacuma, naatguodoju juos vuorda voi precizi juos saceitūs vuordu. Tikai nūgurumu bolsā, bezcereibu i boltū kiteli.
Kū var gribēt. Mums puori puorguoja tei Černobiļa. Mes vysys te bejom.

Maņ ir div bārni. Munam pyrmajam bārnam dreiž byutu vuorda dīna. I es navaru nūsavērt tuo seriala. Partū ka maņ nav ziņkuoreibys i nav interesis.
Mes tok vysi tepat bejom. Ar vysom tom emāleitajom kaneņom, dušlagim, miskastis spanim i žygulim.


Vīnys buobys! S prazdņičkom!

Pavasars it kai byutu, it kai nabyutu. Snīga da besa, a saule jau sylda nu vysa spāka. Nav švaki. Lobuok snīgs martā, ni dubli februarī.
Zīma gols golā saguoja šmuka, koč i pošuos beiguos. Juocer, ka i vosora taida byus.
Bet naba par laika apstuoklim es raksteitu 3 naktī. Koč i Naktineica ir nakšuneica.

Šudiņ sīvīšu dīna beja. Voi vakar.
Beja tik vysaiduokys pīredzis.

Nu reita ar viļteibu i uzleimem dabuoju meitu iz duorzeņu. Izlyku dālam muļtiku i paiežu brūkaškys. A tod jau aizguoja rikteigs skriejīņs. Sataiseit bārnim ēst, pastruoduot pi datora, izmēzt greidys, nūlikt vīnu gulātu, aizskrīt pakaļ ūtram iz duorzeņu, sagaideit ōmi, nūteireit mašynu.
I tod DZEIVE! Radeja mašynā skali, partū ka nav juodzierd, kū kaids čīpst. Sastrāgumā var nauzatraukt par tū, ka kaids apsavems. Var nasabeit, ka jam nūkriss soska pakalis siedeklī voi plastmasa ponijs nu tuos nanormali duorguos iudiņa pudelis, kū jai obligati vajadzēja, partū ka viersā ponijs.
Koč bess ruovs itūs vysus marketinga guru, kas nu mane rauga nūplēst naudu par lītom, par kū maņ suokumā ruodīs, ka bārni navarēs iztikt, a piečuok bārnim ruodīs, ka jī naiztiks. Suocūt nu vysaidu bārnkūpeibys pribambasu, bez kuo myusu babys vāsai iztyka (muns favorits ir konteiners izlītuotajim pamperim – taids kai spaņs ar plēvi, kurā ītyn nateiruos auteņbikseitis), beidzūt ar kruosainim plastmasa syudim i muļtiku varūnim VYSUR. Kas byutu bārnu apakšbiksis bez Elzys voi sintetiskuo suleņa bez tūs zylūs voi dzaltonūs, minjonu, pokemonu, maņ (pagaidom) nav ideju, kai jūs vysus sauc. Meita pylnā puorlīceibā stuosta, ka “Sesame Street” ir bīdākli, muna škola.

Nu suokuma beju Zvīdrejis viestnīceibā iz Wikigap pasuocīni, kur sasatyka sīvītis, kas beja rakstejušys Wikipedejis škierkļus par Latvejis sīvītem. Kai jau tys goduos, ari Latvejis Wikipedejā dominej roksti par veirīšim, ari autori vaira ir veirīši – 8. marta cīneigs secynuojums i reiceiba maineit tū.
Pasuokums beja tikpat smolks kai tuos mikroskopiskuos kanape maizeitis. Gordys, bet kai ūda vazumi. Telpā beja cīši daudz jaudeigu sīvīšu, a gols golā apsarunuoju ar div vīneigajim veirīšim, ka naskaita vīsmeili, kas nosuoja tuos ūda atraugu maizeitis.
Nasaceišu “hop”, partū ka zynu sevi – kū vaira muldi, tū gols golā rezultats īt lieņuok voi vyspuor naatīt. Ka saīs, zynuos vysi. Ka nā, piec godu es poša dūmuošu, kas te beja dūmuots.
Bet maņ jau seņ vajadzēja koč kaidu gryudīni dzeivuot na tikai mamys dzeivi. Rutina ir loba bārnim, bet pīaugušu cylvāku jei paralizej. Maņ pat dators ir lyuznis nu īprīkšejuos dzeivis. Obeji datori. Vysmoz 7-10 godi vaci! Antikvariats.

Piec tam aizguoju iz Zvaigznis gruomotneicu i nūpierku skaudzi gruomotu sev i bārnim. Aizguoju iz Ivetys Ratinīkys gruomotys “tikko & tikai” prezentaceju. Juos dieleņš nūpieteja mani ar vēļ dyumakainu pa pusei na ituo pasauļa aci, sasavībe moza bārna vībšonūs, paknikstēja. Apbreinojami mīreigs bārns, gols golā aizmyga.
Lai maņ pīdūd tuos, kam nav bārnu, bet mozs bierneņš ir poša lobuokuo sīvītis rūta. Na jau cacka, grabuļs voi pīlykums, bet guņteņa, kas aizdadz sīvīti. Nagulātuos nakts, nasukuotī, namozguotī moti, pīna smoka – tys ir štrunts. Varbyut tei ir dzeiveiba, atbiļdeiba, mīlesteiba, tok našmuku mamu nav.
Nu sirds dziļuma i da aušu prīca par Ivetu. Guoju pa īlu i smaideju. Navar atjimt pīredzis, a bārns i gruomota – tei ir skaista i loba pīredze.

Īkuopu autobusā, kab braukt piec mašynys, a tī pa div siedeklim īsakriets vecs. Golva pyžyks, ap koklu šai tai apsvīsts šaļs. Tik malna kača tryukst, gotovuo Gunara Bierzeņa karikatura! Biški īsiļs, pļuopeigs. Vys aicynuoja kaidu atsasēst sev sūpluok – iz krāsla naass pīšpļauts! Reklama!
Autobusa šopers brauce kai itāļs – strauji bremzejūt, strauji suocūt gaitu, a pats golvonais – taurejūt kai dulla zylūņmuote. To jam kaids maisa, to na tī īlein, to bremzej navītā, to tyulojās, to vīnkuorši duraks. Tu-tuuuuuu!
Bierzeņa večam par tū beja vīdūklis: “Odni baby! Mužykov seičas voopšče ņetu!” Jis apsavēre apleik, voi vysi dzierdēja. Taišni tai – vysi. Jis runu adresēja puišam ar papeirūs īteitim puču veikšim. Apleik kai iz grāka vīnys buobys. Jis konsekventai runuoja ar tū puisi, a tys ignorēja. “Raņše sem ļet nado bylo učitsa, štobi vodzitj avtobus! A seičas…” jis atmete ar rūku. “Odni baby!” Jis beja vēļ konkretuoks: “Ņekomu ņe avtobus vodzitj, ņe vojevatj!”
Īkuope div mužyki. Izaruod, pyrmajam pazinis. Jiusmeigai sasavasaluoja: “S prazdņičkom!” Vecs ar tikpat lelu prīcu i sajiusmu: “S prazdņičkom i vas!”
Nūmiert cylvāks navar, kab kaids juo naradzātu. Autobusā pabraukt navar, kab kaids pazeistams naīkuoptu. Ot dzeive…
Teoreju par buobom jis izstuosteja i jim. Ari jī izavēre kai izkuopuši nu laika mašynys – vīnam bryuns, ūtram malns mieteļs i tipiskys veirīšu capuris, kū atguodoju nu bierneibys. Vīnam beja zūbi, ūtram tikai daži.
A te kontrole. Draugi spruka uorā kai prusaki, paspēja. Nanūgiva. Vecs palyka. Jau dūmuoju, byus problemys. Kontrolīrei ari profesionaluo acs tū saceja, mudri pasauce apsorgu. A večam beja e-talons. I attaiseita odekolona buteleite. Troinoj.
Jis na tikai beja atbraucs laika mašynā nu munys bierneibys i atness sveicīni 8. martā, a ari kulturalai īdzēre odekolonu. Skaisti.
Gon jau policeja nikuo navar padareit, par tū ka sabīdryskuos vītuos navar atsarast ar attaiseitu alkoholiskuo dzierīņa buteli, a par odekolonim nikas nav saceits. Cylvāks-muzejs.

Izkuopu i dalyku sūli, kab pasavērt. Ziņkuoreiba nadeve mīra. Autobusa šopers beja veirīts.

Vierbu svātdīnē

vierbys

Sasajiemu nūsavērt lītaunīku kinu “Ekskursante” da gola. Gryuts. Vairuok reižu taiseju cīši.
Niu, kod maņ pošai ir meita, es naasu vīnaļdzeiga pret pasauļa suopem, bārnu cīsšonom, smierti. Tam nav nikaida sakara ar hormonim. Muote ir nazkas vaira, pīredze, sirds jusšona.

Trokuokais tymā vysā – nav jau nikaidu boltūs baļtīšu voi malnūs krīvu, atpesteišonys i laimis solys, kur nūbēgt. Nu izsyuteitūs ešalona meitušku Mariju izlīk ar tekstu – ej iz rītumim, kur saule rīt, iz Lītuvu. Ceļš ir baileigs, a jei īt. Šaļtim pa naža asmini, šaļtim zam.
Tok nav jau tuos Lītuvys, nu kuruos jī aizbrauce smiertī. Tī poši nūdevieji, izvedieji viņ ir tepat – sābri, rodi. Mes poši asam malni i bolti, stypri i pakaļpeni, partū ka mes poši asam totalitarys sabīdreibys radeituoji, nūdevieji i nalītys. Tūreiz i niule.

Tūreiz i niule. Palmu ci vierbu svātdīnē tī nazkod Beibelis laikūs, kara i sovetskuos okupacejis laikā, šudiņ.
Nūdūt voi pasorguot. Paleidzēt voi īsist. Nūsist voi palaist.

Kai napalikt par ašņa suni – vaicuojums. Izvēle – par maitu voi par cylvāku.
Vierbu svātdīnis vaicuojums vysu pyrma sev.

Piec nedelis Jis miers. Nūdevieji varim byut kotrs nu myusu.
Vot, ka Tev byutu izvēle. Tu nanūsalīgtu? Tu naklusātu? Tu upereitu sevi ūtra cylvāka vītā?
I, ka niu soki – nui, es varu byut svāts, tod kū dareisi, ka tys ūtrs, kuo deļ īsi smiertī, izaruod maita.

Bet pasauļs na bez lobu cylvāku. Vysleidza jī ir.
A cylvāka spāks na jau iz ituos zemis, a nazkur tī tuoli augšā. Tāvs myusu, kas esi dabasūs. Atlaid mums kai mes atlaižam sovim poruodnīkim. I naīved myusu kārdynuošonā.

Par Rūteņu

Emileja.Kipsola

Emileja Kalvāne gruomotys “Atvosora” prezentacejā Kīpsolys gruomotu izstuodē 2013. goda 2. martā.

Tikkū atbrauču nu Emilejis Kalvānis bieru. Daudzi puču, daudzi cylvāku, daudzi vuordu.

Tik gribieju pasaceit – kod aizīt gaišs cylvāks, napalīk tymss. Daļa juo gaismys palīk apleicejūs cylvākūs i speid jūs pruotā, atmiņuos i ari jūs acīs.

Bet tys, kū es vēļ gribieju saceit. Juos ūtrajā dzejūļu kruojumā “Atvosora” ir dzejūļs, kas veļteits Rūteņai. Kod skaiteju jū pyrmū reizi, nazkai daguoja da sirds.

I zynit – es tū Rūteņu šudiņ satyku. Moza, gaiša meitineite. Īt kai ikstyns, acs zib, bize pa gaisu. Vysa vajag zynuot, vysa vajag redzēt i saprast.

A pats golvonais – tam bārnam ir breineiga latgalīšu volūda, kur stidzeņa ir stidzeņa, pasavērt ir pasavērt. I vēļ daudz vysaidu styprūs latgalīšu vuordu.

Daudzi jau navajag. Kab taidu Rūteņu byutu daudzi. Kab ituos mozuos Rūtenis izaugtu laimeigys i styprys – Latgolai i Latvejai par prīcu. Kab krystobu i kuozu byutu vaira nakai bieru.

A ite pats dzejūleits.

Jaundzymušai latgalītei Rūteņai

Vēļ bolti snīgi zemi sadz,
Bet gaisā pavasara smuords –
Dīvs divuos sirdīs prīcu dadz,
I prīcai mīlesteibys vuords.

Vēļ vīna zvaigzne īsamirdz,
I vēļ vīns myužs ir pīsaceits.
I moza, moza bārna sirds
Kai pumpurs zīdam atraiseits.

Lai tev, bierneņ, saulis daudzi,
Lai tev mīlesteibys daudz!
Lai tev nūlicīņs ir saudzeigs,
Audzi Latgolai, bārns, audz!

19 Ulbrokas pavasara mirkļi

Pablandījos pa Ulbroku. Kaķu un zvirbuļu netrūka, saules un sniega arī. Pēc apmēram pusgada pauzes līdzi paņēmu fotoaparātu un pat izdevās pārvarēt fotografēšanas nīgrumu. Tas ir tāds kā azarta, apetītes trūkums. Var redzēt, ka sen nav rokās ņemts – visādas liekās malas, šķības bildes, lielāko daļu izdzēsu. Tāpat ir par daudz. Bet sapratu, ja neielikšu blogā, tam vispār nav nekādas jēgas. Jēgas jau nav tāpat, bet vismaz ir kaut kāda darbība. Klāt bildēm mani vērojumi. Ulbroka ir dīvaina vieta. Reizē ļoti mīlīga, skaista un patīkama, reizē arī asa, nemājīga un kaut kādas vārdos neizsakāmas varas, lai tas būtu lielpilsētas tuvums vai kaut kāda nenosakāma iznīcība visapkārt, sabojāta. Te ir reizē labi un reizē briesmīgi. Un to nevar izteikt vārdos, tā ir kaut kāda nedefinējama sajūta, jo nekur nav brīvas zemes, jebkuros krūmos var slēpties bijušā laika lūžņi, bijušo māju drupas, šī laika sadzīves atkritumi.

ulb_00

Ulbroka ir dīvaina vieta. Te ir knapi nojaušama muižas un seno laiku pagātne, ko iemieso izdemolēta muiža ar aizaugušu parku, dzirnavu dīķis ar pīlēm. Te ir vairākas austrumnieku ēstuves un gaisā jaušams šašlika smārds, salūti, svinības. Te ir padomju laiku godība ar knapi nojaušamām pagātnes sejām – kura māja piederējusi padomju saimniecībai un cūkkopjiem, kura institūtam. Nav ne jausmas, kas tas par institūtu, laikam pieder pie tiem, kas saskaņā ar neseno pētījumu jālikvidē. Bet centrālā Ulbrokas iela joprojām ir Institūta iela, ir pat pietura Institūts. Un kaut kas no tā visa ik pa laikam izlien uz āru – pagātnes rēgi un Rīgas guļamrajona šarms, kam vietējās pašvaldības gariņi mēģina iepūst dvēseli un radīt savu republiku. Un pa vidu kaķi, pīles un cilvēki. Krievi, latvieši.

ulb_01

Atmodas vārtiņi. Man likās dziļi simboliska to atrašanās vieta. Un tomēr tie kādam ir bijuši vajadzīgi. Tie joprojām kādam ir vajadzīgi, jo izskatās diezgan nesen krāsoti. Un kurieni ved šis ceļš, kas lai zina. Ulbroka nemēdz atklāties uzreiz. Te ir pārāk daudz slāņu, pārāk daudz dažādu laiku cilvēku, cerību un likteņu.

ulb_02

Skaidrs, ka stāvēt un apstāties aizliegts. Lai nu kas, bet ceļazīmes Ulbrokā ir salipinātas pamatīgi daudz. Kaut ko jau ir jādara tam pašvaldības policijas bataljonam, kas ir lielāks kā, pieļauju, Baltinavas, Viļānu un Varakļānu, kā arī vēl pāris tamlīdzigu novadu pašvaldības policijas spēki kopā ņemti. Kad nav ko ķert par stāvēšanu neatļautā vietā, policisti kursē pa dzirnavu dīķa pludmali. Atcerieties filmu par žandarmiem un citplanētiešiem. Nu lūk, siltos vasaras vakaros policisti ar auto brauc pa gājēju ielu, respektīvi celiņu priežu mežā un meklē citplanētiešus – cilvēkus, kas tumsiņā malko aliņu vai sareibuši tup uz soliņa. Tad tiek veiktas audzinošas pārrunas. Dzērājs paliek, policijai ir ko rakstīt vietējā novada avīzē “Tēvzemītē”. Jā, tā to avīzi tiešām sauc. Metiens nevājais, bet redzēta ir tikai internetā.

ulb_03

Vietējie iedzīvotāji māju remontam izmanto dažādus materiālus. Kāda nu kuram rocība. Praktiskais latvietis neko nemet zemē, bet klāj uz jumta. Taupība naudu nemaksā. Mājas kā cietokšņi. Kā vienmēr tas ir ar privātmājām, kas atrodas daudzstāveņu ielenkumā. Kopīpašuma atvērtība ar grabošām padomju laika durvīm un privātīpašuma noslēgtība ar žogiem, žogiem un žogiem.

ulb_04

Sensirms koks pa ceļam. No vienas puses – koka žogs, kam metāla caurulēm galos satupinātas konservu bundžas. Praktiskais latvietis jau sen māk izlietot otrreizējās izejvielas un dzīvot taupīgi. No otras puses – jaunais bērnudārzs, kas uztupināts turpat blakus vecajam. Tāda bērnudārzu republika. Un koks pa vidu. Ne īsti vietas taciņai, ne kokam. Bet jāaug. Žogi nāk un iet, koks paliek.

ulb_05

Divstāvu garāžas. No vienas puses vārti, no otras puses vārti. Otrajam stāvam arī logi. Kas mani galīgi nepārsteidz, tie ir krāmi aiz garāžu logiem. Tāda sajūta, ka krāts un taupīts tiek viss. Ka Ulbroka gatavojas laikiem, kad atkal nekā nebūs. Nevar būt, ka vecās skaidu plāksnes nenoderēs. Noder viss. Tikai jāsagaida pareizais laiks. Ulbroka ir kā sīpols, ko var mizot un mizot, tāpat paliks vēl kāda nolupusi krāsas kārta, aizputējuši stikli un aiz tiem – krāmi.

ulb_06

Garāžās notiek uzņēmējdarbība. Uzņēmīgi cilvēki darbojas. Vai varbūt tas ir kaut kas, kas palicis no veciem laikiem. Ulbroka mēdz uzkrāt laika liecības. Laiks šeit iet vienlaicīgi, nekad jau nav zināms, kurš laiks te iet, jo tie pārklājas. Reizēm var vērot, kā uz miskasti atkritumus nes cilvēks pelēkā jakā, biksēs, naģenē, rokās viņam ir zils spainītis ar melnu rokturi. Kā pirms divdesmit, trīsdesmit, varbūt četrdesmit gadiem. Tas ir tas pats spainītis. Laiks ir bezspēcīgs.

ulb_07

Laiks norauj ugundzēšamo agregātu stendam ugunīgi sarkanās lāpstas un laužņus. Laiks sarkano krāsu noēd un apsūkā stendu sarūsējuši brūnu. Bet laiks ir žēlīgs. Lai stāv. Vietējiem jauniešiem zīmēt. Un tad nograuž arī to.

ulb_08

Laiks veido uzkrājumus. Vai varbūt tas nav laiks, kas sakrāj cilvēkiem vajadzīgas un nevajadzīgas lietas, bet cilvēki, kas kaudzēs sakrauj laiku. Vai varētu tā gadīties, ka tie, kas šajā telpā sāka kraut dažādas vērtīgas un kādreiz noteikti vajadzīgas mantas, vēl ir dzīvi. Varbūt tie ir viņu bērni, kas tagad krauj. Varbūt tas viss ir sakrauts pirms daudziem gadiem, bet neviens nav pamanījis, ka ēkā ir arī šāda telpa. Un ko gan tur liktu, ja nebūtu visu to priekšmetu.

ulb_09

No daudzo tās mājas kaķu godības mājās bija tikai resns runcis. Katrai mājai ir sava kaķu ferma. Kaķu te netrūkst. Kaķu teritorijas nepārklājas. Pie vienas mājas baltie, pie otras svītrainie, pie citas melnie un melnbaltie. Ar bailīgām, reizēm izmisušām acīm. Pa laikam kādu nākas aiznest uz miskasti. Pa laikam spēlējas, pa laikam kašājas. Aiz loga vienmēr ir dzīvība – vārnas un kaķi. Man šķiet, šis ir pats resnākais eksemplārs.

ulb_10

Ceriņu laikā noteikti ir skaisti – zaļās lapas un ziedi paslēpj ugunsdzēšanas stendu, nav nekā. Laiks netraucēti var iet garām.

ulb_11

Piesaulē sildās melnais. Kārtējās durvis, kas neved nekur.

ulb_12

Garāžu rinda. Brūnie un zaļie toņi. Izlecējus te neviens negaida.

ulb_13

Tepat lejā upe un upē pīles. Piesaules burvība, kad liekas, ka dzirdi, kā sniegs saraujas.

ulb_14

Bet ledus vara negaist. Ne Piķurgā, ne spainī. Kas zina, kas savulaik nolēmis savākt ūdeni spainī. Kam tas ir bijis vajadzīgs. Bet spainis stāv, ūdens pildās. Sasalis. Bet tas jau nekas.

ulb_15

Visi krūmi sīkas dzīvības pilni. Stāvēju pie upes, skatījos, kā sīki mazi putniņi priecīgi piesaulē ņemas pa krūmiem. Un padomāju – viss tak ir baigi vienkārši. Un tai brīdī krūmā ienesās vanadziņš, neko gan nenoķēra. Sīkaļas putni bija samukuši tik dziļi krūmā, ka knapi penterējās ārā, visi zari čabēja, nekādu balsu. Pagāja varbūt 2-3 minūtes, jau akal viss tirgus sācies. Vot ja mēs šitā mācētu priecāties par to, kas ir, piesargāties no tā, kas nāk, un aizmirst to, kas ir bijis.

ulb_16

Un turpat balkoni. Katram sava dzīve dzīvojama. Te vienkopus tik daudz tik dažādu cilvēku. Un kaut kā jau jāsadzīvo.

ulb_17

Zīmes Ulbrokā nereti nenozīmē neko. Laiks aiziet, bet kaut kas no laika paliek uz māju sienām, krūmos vai tāpat vien kaut kur mētājamies. Veikala tur nav. Tur reiz bija veikals.

ulb_18

Resnajam runcim, izrādās, ir pašam sava māja. Neskaitāmas bļodas ar sasalušu saturu. Savs paša kaķu nams. Kas būtu Ulbroka bez kaķu ordām. Ulbrokas ģērbonī vajadzētu būt runcim, kas slaistās ap mašīnām un mājām, augsti gaisā pacēlis savu asti. Un arī tad vēl nevar zināt, vai tas būtu melnais, baltais vai strīpainais runcis.

ulb_19

Viena no pirmajām pavasara pazīmēm ir pazuduši cimdi. Cimdi nemēdz pazust, kad tie ir vajadzīgi. Cimdi aizklīst pasaulē, uzmaucas žoga mietiem, dzīvo savu dzīvi. Un varbūt tas bija februāra sākuma sveiciens pavasarim. Zīlīšu dziesmas, zvirbuļu čalošana, piesaulē notupušies gurdeni kaķi.

Mana pirmā diena instagramā

Beidzot reģistrējos Instagram. Bija radies iespaids, ka tā ir tikai tūdaliņu un hipsteru padarīšana – savu burgeri nofočēt ar aifonu, pamainīt krāsas un ielikt tviterī.

Te ir cilvēki un viņu 9. maijs. Kādam 9. majā bijusi viena bilde, cits iebliezis pārdesmit bilžu – kā sauļojies, kā taisījies pats un kā nokrāsojis mašīnu, kā aizbraucis un kā svin ar visu saimi. Viens gājis lūrēt, kā viņi svin, cits priecājies par pavasari – Rīgas centrā, Maltā, Jūrmalā vai Uzvaras parkā. Kā dzeņa vēders.

9_eipurs_1

Saulains 05.09.2013 rīts

9_vononzhora_1

#9мая #победа #рига

9_elizkeu_1

сидим с девчонками в парке под сакурой <3 Ловим кайф!

9_weronmartin_4

:: Maltā vispopulārākā ir Laura :))

9_weronmartin_3

:: Sašam arī normāla piekrišana :))

9_weronmartin_2

:: vietējais “Režicas” Sensejs rītausmā.. #Rēzekne

9_weronmartin_1

:: Spēcīgi! 🙂 #LV

9_valdismelderis_2

Sešus no šiem šodien būs iespēja izrūcināt ceļā kopā ar citiem vēstošajiem motomīļiem. Skaista diena priekšā

9_valdismelderis_1

Harley Davidson Sportster Fourty-Eight ar pat ļoti loģiski novietotiem spoguļiem. Un Ilmārs Līkums.

9_andriskozlovskis_7

Nach Berlin! 9 мая #Riga #Fujifilm #XE1 #infrared

9_andriskozlovskis_6

“Es ? Latviju” 9 мая #Riga #Fujifilm #XE1 #infrared

9_andriskozlovskis_5

9 мая #Riga #Fujifilm #XE1 #infrared

9_andriskozlovskis_4

9 мая #Riga #Fujifilm #XE1 #infrared

9_andriskozlovskis_3

9 мая #Riga #Fujifilm #XE1 #infrared

9_andriskozlovskis_2

Alfrēds. 9 мая #Riga #Fujifilm #XE1 #infrared

9_andriskozlovskis_1

9 мая #Riga #Fujifilm #XE1 #infrared

9_sanitacichocka_1

A view from my bedroom

9_sanitacichocka_2

Organic fruit juice

9_henrijsjodis_1

Auksts nav

9_cyxob_lv_1

Semestra beigas, darbi izlikti 🙂

9_ikstena_0

Šovakar atvērām kafejnīcu Tērvetes parkā (pie rotaļu laukuma). Īpašajā piedāvājumā grila ēdieni un Dainas gatavoti gardumi. No terases skats un mežu un cilvēku atbalsīm. Ļoti Jūs gaidīsim.

9_ikstena_1

9_ikstena_2

Laila Trilopa, Līga Vekmane

9_didziss_0

Akmens tilts | Stone bridge

9_didziss_4

Mūzikls ir labs Starptautiskais izstāžu centrs Ķīpsala | BT1

9_didziss_2

Uzvaras Parks

9_didziss_3

Uzvaras Parks

9_didziss_1

Uzvaras Parks

9_didziss_5

Ķīpsala

9_didziss_6

HMP? studijā un ēterā Rīga radio

9_zanepeneze_1

Above concrete jungles

9_nastykoroleva_00
9_nastykoroleva_01

I komu takaja krasota dostaneca ;))))))
Oh dostanetsja:)))))

9_nastykoroleva_03

Негр ещё не у памятника?
Pozagoraju razukrashu mashinku i poedu 😉 podrugu zhdu

9_nastykoroleva_04

9_nastykoroleva_05

9_nastykoroleva_06

9_nastykoroleva_08

9_nastykoroleva_09

9_nastykoroleva_10

С Днем Победы, Товарищи!!!!

9_nastykoroleva_11

9_nastykoroleva_12

9_nastykoroleva_13

СПАСИБО

9_nastykoroleva_14

9_nastykoroleva_3

9_nastykoroleva_15

Chert, ja zhirnaja ;)))

9_nastykoroleva_16

Pjot vodku s moim papoi

9_nastykoroleva_17

9_nastykoroleva_1

Haha vot takie mne zapisochki kladut v dverj mashini:))) zvonit?

9_marruciic

DienasDaudzKrāsu #abstrakcija

9_nastasia15_1

Uzvaras piemineklis (Victory obelisk)

9_zanerutkovska

Beidzot pilsētā kārtīgas norādes tūristiem #riga #eiropasbrunch Operas skvērs

9_zyikina_1

ТУ-ТУ Jelgava

9_zyikina_2
9_zyikina_3
9_zyikina_4
9_christinamorre

a u nas vesna v dushe i na nogtjax

9_dasha_pushkina

Рига вся в цвету – восторг! #riga #latvia Riga

9_anastasia_tsy

Рига!

9_upmanis

Kind of warm over here in Riga #hot #weather #temperature #thermometer #summer #+28

9_jevgenija_s

9_jevgenija_s_2

9_jevgenija_s_3

#9мая

9_manuelo4ka

9_manuelo4ka_2

9_manuelo4ka_3

9_criatived_01

9_criatived_02

#9мая #победа #машина

9_criatived_04

С Днем Победы!!! Спасибо нашим ветеранам. #9мая #победа #памятник #цветы

9_criatived_05

Очень много цветов… #9мая #победа #памятник #цветы

9_criatived

#9мая #победа #памятник #цветы

9_criatived_06

Очередь за армейским супом #9мая #победа

9_criatived_07

9_criatived_08

#9мая #победа

9_criatived_09

Вкусный торт, в честь Дня Победы)) Приготовила мама))

9_0000137

9_0000137_2

#ДеньПобеды #9мая #Рига

9_ruslan79_01

К 9 Мая готов #геогиевскаялента

9_ruslan79_02

#жара #термометр, сука душит ) #рига

9_ruslan79

#ДеньПобеды в разгаре #рига

9_ruslan79_03

#9мая в Риге

9_ruslan79_04

#броня крепка и #танки наши быстры #9мая #рига

9_oxanti

#черепашка #рига #латвия #riga

9_veter_veter

5 часов утра..#рига …#гуляем

9_m_iron_1

9_m_iron_2

С Днем Победы товарищи!!!

9_m_iron_3

9_vl7999

8 мая 2013 года,Рига,памятник Победы.Все готово к празднованию.

9_signemeirane_1

When spring meets summer! When old meets fresh!

9_signemeirane_2

Neticami cik atri daba atmodaas! #baronaiela

9_asyaalysheva_7

Безумной красоты деревья в парке Победы! #amazing #awesome #pink #flowers #trees #nature #park #today #spring #may #clouds #sky #instapic #instagood #instadaily

9_asyaalysheva_1

Смотрю парад! В предвкушении авиации! Всех с Праздником Великой Победы! Ура! Я помню! Я горжусь! ❤✈ #9Мая #парад #День #Великой #Победы #ДеньПобеды #Росиия КраснаяПлощадь #Russia #RedSquare #9May #parade #instapic #instadaily #picoftheday

9_asyaalysheva_4

Мои любимые! ❤ #parents #sisters #mummy #daddy #family #today #may #spring #good #mood #flowers #instapic #instagood #instadaily

9_asyaalysheva

Спасибо Ветеранам за победу! #veteran #me #9may #9мая #деньпобеды #праздик #концерт #ветеран #concert #park #today #spring #may #instapic #instagood #instadaily #picoftheday

9_asyaalysheva_5

Семейное фото ног!  #family #mummy #daddy #sister #me #fun #flats #orange #beige #blue #white #shoes #today #may #spring #hot #weather #instafun #instapic #instagood #instadaily #фотоног

9_asyaalysheva_3

#sister #me #today #may #spring #park #hot #weather #pink #flowers #trees #pond #sky #clouds #sun #fun #happiness #nice #day #instafun #instapic #instagood #instadaily #picoftheday

9_asyaalysheva_6

Погода в Риге склонна к быстрой перемене! То солнце светит, то тучи грозовые! Неужели, на этот раз, метеорологи не врут??? #today #may #park #trees #sky #clouds #green #grass #nature #hot #weather #instapic #instagood #instadaily #picoftheday

9_asyaalysheva_2

Класс! Молодцы! Очень патриотично!  #car #music #Russian #flag #red #9may #patriots #9мая #деньпобеды #park #instapic #instagood #instadaily #picoftheday

9_tergucc

09/05/2013

9_dreamlin_d

#9mai #denpobepi #riga

9_ananayaa_2

Nature in Riga, only waking up #nature #bukulti #riga #spring #flora #latvia #visit #onmyway

9_ananayaa

Riga 9/05 #victory #may #9thmay #latvia #ww2 #riga #flowers #memory #respect

9_andrej_riga

Спасибо деду за победу!!! #9мая
Это у памятника на левой стороне реки, верно?
Ну да ;)))

Piebilde

Šai pavasarī gribēju izstaipīt kājas no ierastā rāmja, tāpēc meklēju kaut kādu klūdziņu pīšanas pulciņu. Kleitas šūt nesāku, cimdus adīt arī ne. Nepieteicos korī. Nesāku skriet. Svaru nevēroju. Tetovējuma ar man nav.
Toties, kad jau sen pieteikšanās bija cauri, aizgāju uz fotožurnālistikas kursiem, ko lasīja Ints Kalniņš un rīkoja Digital Guru. Jo ir lietas, kas man dzīvē patiešām patīk. Viena ir blandīties apkārt, otra rakstīt un trešā – fotografēt.

Lai man piedod runātājs, bet pirms tam par tādu vīru neko nebiju dzirdējusi, ja neskaita kaut kādu ziņu, ka viņa bilde tikusi kaut kādā dienas pasaules foto izlasē un tas ir kruti. Labas bildes man patīk vērot, tomēr bildēm ir liela nelaime – autors pazūd. Pa acīm iekšā, pa asti ārā.
Bet no tā visa es sapratu, ka fotožurnālistika ir visu trīs lietu apkopojums: blandīties, fotografēt un rakstīt. Iebāzt degunu, kur citi paietu garām, paskatīties uz lietām un vietām no malas un citas vietas. Teikt savu vēstījumu par pasauli un notikumu, bet nespamot ne tekstus, ne bildes. Kā arī piezīme man pašai – ne vien fotografēt un rakstīt, bet arī publicēt.
Man patika Inta pamatīgums un krepte. Personības ir reta un vērtīga manta. Vienalga – satiktas nomaļā lauku ciemā ekspedīcijas laikā vai Rīgā pie tāfeles. Tas ir kā stāvēt pie pilna ledusskapja un neko no tā visa negribēt, bet izvārīt ar mizu kartupeļus  un apēst ar sāli, krējumu un sīpoliem. Klikšķu pasaulē ir arī labas bildes. Labas bildes ir jātaisa ar galvu.

9.maijsKursos bija mājasdarbs – bildes no 16. marta gājiena. Un mājasdarba otrā puse – 9. maija trādirīdis.
Medaļai ir divas puses, plus, bantīte. Un karogi, kuru paēnī tās medaļas sprauž.

Bet 9. maijā es aizmirsu mājās fotoaparātu.
Sapratu gan, ka tas ir likumsakarīgi – jo nu nemaz nekāroju iet uz Pārdaugavas pieminekli. Tā vieta man saistās vispirms ar 1997. gada drausmīgo vasaru, kad pie mājas rāvu peoniju galvas un liku maisā, lai var aizvest uz Rīgu un apsegt brālēna asinis.
Pie paša pieminekļa pakājes neesmu bijusi ne reizes. Tāpat kā kapos nestaigāju pa kapakmeņiem.

Te nu es varu publiski pateikt, ka mans brālēns Aivars gāja bojā, spridzinot Pārdaugavas pieminekli.
Tāpēc arī ar prieku pārvācos prom no Āgenskalna, tāpēc man tas parks nekad nebūs piknika vai balagāna vieta, tāpēc es tur nekad neesmu slēpojusi, tāpēc es esmu un vienmēr būšu pret jebkuru ideoloģiju absolutizēšanu un jauniešu iesaistīšanu politiskajās spēlēs un veču karos.
Tovasar beidzās mana bērnība, naivā jaunība un daudz kas cits. Bet lai nu paliek – uz vervētāju un spridzinātāju sirdsapziņas.

Jau no rīta trolejbusā novēroju krāšņas sievas, kas, sapucējušās baltos lakatos, pumpainās kleitās un piekārušas ne vienkārši Georga lentīti, bet milzīgu Jura banti pāri visai krūtežai, nikni metās lamāt invalīdu vietā ietupušus jauniešus: “Ustupiķe mesto babuške! Tam že znak, smotrite! Čo za molodzež pošla!”
Bet tie jau arī nebija ar pliku roku ņemami. Babuškām nelīdzēja ne Jura bantes, ne baltie svētku lakati. Jaunēkļi tupēja kā ciņi sēdeklī un kaut ko bubināja pretī. Visas trolejbusa vecenes izstiepa kaklus kā vistas – mūsējos, vecos sit!
Spriežot pēc tā, ka nesekoja nekāds konflikts par gansiem un fašistiem, džinsotie un saulesbriļļotie jaunēkļi bija pašu auklēti, pašu audzināti.
Pēc pāris pieturām piekāpās un palaida sēdēt. Večiņas ieslīga beņķī, baltie mati un lakati spīdēja saulē. Brauca kā uz baznīcu.

Kara beigas pielika punktu ilgai un garai spridzināšanai, kaut Latvijā karš droši vien nebeigsies vēl ilgi. Varbūt nekad, jo tā ir daļa no mūsu identitātes. Karš te uz vietas nav beidzies. Mūsu un mūsējo starpā.
Pa vidu ieliku krievu tūristu bildes. Viņiem neinteresē nekādas Jura bantes, mašīnas kā tanki vai veterāni.
Viņi bildē puķes, mājas un krodziņus, jo ir atbraukuši ciemos un viņiem pie kājas par mūsu sāpēm un demonstrācijām.

Spridzināšana un politiskās spēles turpinājās arī pēc 9. maija. Latviešiem karš nenesa uzvaru, mieru arī ne.
To rāda arī manas ģimenes pieredze, jaunus vīriešus zaudējot gan 40. gados, kad viņi gaidīja atnākam amerikāņus un tupēja mežā, gan 90. gados, kad likās, ka pietiek demontēt pagātnes pieminekļus un viss būs labi – kā pasakā par sviesta un bekona laikiem.

Nevajag absolutizēt. Katrā saimē ir savs stāsts, kāpēc mēs rīkojamies tā un ne citādi.
Nekas nav ne vienkārši, ne sarežģīti – katram sava dzīve un savi notikumi. Savi svētumi un ikdiena – krāsojot lūpas un pozējot ar “veterānu” un/vai baudot pavasari un savu jaunību.

Sargājiet savus bērnus. Runājiet par pagātni, bet māciet dzīvot tagadnē.
Tas arī viss.

Komforta zona

Vaira nasaprūtu, voi maņ vajadzeigs dīnroksts. Taids klusuma laiks, kod ni to ka nikuo nav vydā, a dreižuok nikuo nasagryb i saceit. I na jau deļtuo, ka nikuo nasagryb saceit, a deļtuo, ka gribīs paturēt sevī. Vyds tekstu, dūmu, jutūnis laiks.

Puorguoja i referendumi, i legionaru dīna, puorīs i maja svātki ar sorkonim karūgim, Jura būrtem i geju karūgim – bļaušonys i tekstu da besa, kotram sova suope. A ka maņ nasuop nikas. I, ka nasuop, deļkuo kū saceit voi byut. Saceit var tod, kod sasacap par kū nabejs voi kas nabejs besej uorā. A ka nikas nabesej, to nav i teksta. Komforta zona. Cik ilgi – cyts vaicuojums.

Par pasauli runuot maņ nasagryb, partū ka pasauļs mane nainteresej. A par sevi runuot navajag – pasauli interesej tikai dzaltonuo prese i fakti, a par byutiskū juorunoj ar sovejim. Saceisim tai – sovejī ir uorpus virtualuo teikla. I tys patīseibā ir tik vīgli.

Mani interesej kluseņom dareit sovu dorbu. Audzeju seipulus. Izdevem Annys Rancānis gruomotu. Maja vydā byus atvieršona. Ar juoņūgu veinu i boltom narcisem. Taisom Ingridys Tāraudys gruomotu. Ari Emileja Kalvāne sagataviejuse manuskriptu. Taids literaturys laiks. I na jau švakys literaturys – ar suopem, ar ticeibu, ar mīlesteibu, ar sīvītis spāku. Kai posna zeme, kas vystik audzej osnus i sazīd ar breinuma pučem kai lela i bogota pļova.

Ir svareigi izdūt i otkon i otkon centrā likt lobus tekstus, partū ka švakī izleiss poši. Kū švakuoki teksti, tū autoram zamuoka poškritika. Voi dreižuok – kurs ta nu myusu naroksta voi nav rakstejs kaidus nabejs paņteņus, a nu lela daudzuma vysod atsarass kukaineiši, kas sovu zumiešonu paskaiteis par golvonū. Seiki ryuceiši vysi skaņ, leluos upis tak mīreigi.

Maja vydā vyspuor vyss ir vīnkuoršuok – zīd pučis, nakts ir tymsys kai meiksti deči i pat leits nasaļdej. Patīseibā tys laiks ir kluot – leits audzej zuoli, na īsyt jū dubļūs. I tys ir tys, kas ir svareigai. Audzēt, na sist.

Paguojušā nedeļā es dūmuoju sakuortuot itū dīnrokstu – izsvīst līkū. Tik saprotu, ka paguotne ir paguotne. Kuortuot paguotni nav tolka, a radeit virtualu tagadni maņ nav īdvasmys. Lobuok audzeju seipulus lūcenim. Dareit eistys lītys ir vīgli.

Skuobi kai zača kuopusti Latvejis pavasari

Kaut kad man likās, ka es rakstīšu daudz un dikti. Kaut kad es arī rakstu daudz un dikti. Bet reizēm es nerakstu neko. Un nemaz nejūtos slikti, jo vārdi ir kā peles – jo vairāk gaidīsi, jo mazāk līdīs no alas. Bet pienāk laiks un viņa izlien, sīkām kājelēm bez trokšņa aizskrien, paskatās melnām acīm, paņem uz grīdas atrastu krikumu ķepās, pieslienas uz pakaļkājām un skrubina. Pakustēsies, aizbēgs.

Bērnībā man patika vērot peles – istabā guļot gultā, kūtī sastingstot pie kartupeļu kastes. Reiz biju slima, istabā jau krēsloja. Bet es uz krēsla liku maizes kripatas, pēc brīža pele bija klāt. Apēda, izšņakarēja visu krēslu un aizmuka. Un atkal no jauna. Bet reiz es kūtī vēroju, kā mazās peles lien no visurienes un ēd runkuļu gabaliņus, maizes druskas, viņām vien saredzamus un sajūtamus kārumus. Mazi ķermenīši kā ēnas – te bija, te nav.

Tāpēc nebrīnos, ka cilvēka dvēseli pielīdzina pelei. Vai mušai. Un bērēs neļauj nosist mušu, kas lido ap svecēm. Viegli, dzīvi, brīvi. Tāpēc brīnos, kur cilvēku dvēseles paliek, kad viņi guļ lidmašīnās – skrien pa zemi pakaļ vai nemaz nelien ārā. Un varbūt tāpēc pēc pārlidojumiem ir tā jocīgā sajūta, it kā kaut kas būtu pazudis.

Tā sanācis, ka pēdējā laika visi lielākie notikumi ir latgaliski. No domas, ka par to vajadzētu kaut ko uzrakstīt, sāku rakstīt latviski. Tā gadās. Valoda reizēm ir zīmes, aiz kā noslēpt būtisko, jo neviens vārds nav patiess – tie ir tikai iemācīti citāti, kam nav nekāda sakara ar mums. Jo mēģināt pateikt ir kā uzzīmēt dzīvi.

Bet valoda runā mūsu dzīves – pagātnes citātus vislabāk var saprast, nodzīvojot tik ilgi, kamēr tie īstenojas. Man ir bail rakstīt, jo viss, ko es uzrakstu, agri vai vēlu īstenojas. Es satieku visus tos cilvēkus, jo laikam fantāzijas nav – viņi visi kaut kur dzīvo vai arī kļūst par tiem, ko es izdomāju. Vai arī es izdomāju un pēc tam atpazīstu dzīvē. Vai arī man tas ir svarīgi, tāpēc redzu.

Pēdējā laikā dzejoļus rakstu tikai telefona piezīmēs. Vēl viens veids, kā distancēties no tā, kas ir diezgan neizbēgami, bet ko es nevēlos darīt. Nepierakstīt ir iespēja. Bet, ja nepieraksta, tas skan prātā. Kā apnicīgi meldiņi, kas piesienas un tirinās smadzenēs. Pieraksti, aizmirsti, atrodi.

///
Skuobi kai zača kuopusti Latvejis pavasari.
Boltim zīdenim zvona pārnejuos mātruos tymsi zaļuos kai myužeiguos dzeiveibys bolss.

///
stacejis tuneļūs
dzeivis pabārni
dzeivoj pazemē
nazkaidu padzeivi

klusej suni zam deča
iz kartona gobola
izbuoztys mumejis

stacejis tuneļūs
blusaini nabogu suni
sorgoj nabogu laimi

zam pasauļa kuoju
skaņ pasauļa laiks
ļaužu kuojis ir ruodeituoji
tik tak tak i tak

stacejis sunim vysleidza
vysa pasauļa laiks jim acīs
ļaužu upe ceļās i kreit

laimi pametem tunelī
stacejis suni nūsažuovuos
atīs piec teve i mane
kod laiks

///
skrīsim piec dzeivis
kruosainā reklamā
bārni i kustūni smaida

dīva apsūlejums
sorkonim byudim bierneiba
atsagrīž bankys bukletā

veikalā nūpierc
skaistu uobeli
īsakārdynoj, Īva

myusu maiseini
puordzeivuos vysus
myusu pīminekli pluovuos pa jiuru

piec smierts tovi sapyni
stuovēs reklamys katalogā
sātyslopā nivīns nadaliks ziņu – jei ite beja

doktori un bārdas

šodien braucu tramvajā. man priekšā apsēdās iesirms vīrs ar bārdu un lielām stikla brillēm metāla rāmjos. tas jau nebūtu nekas īpašs, bet viņš lasīja papīra avīzi, nedaudz oda pēc nemazgātām un laiciņu pastāvējušām drēbēm. intelektuālis ne no šīs pasaules. un viņam bija bārda un  2 bizes. 🙂 jā, divas strupas bizītes – vienā gaiši zaļa matu gumija, otrā balta. tādi mazbizīšu strupiķīši, kas parasti ir mazām meitenītēm apmēram 2-3 gadu vecumā.

domāju – nez, ko tāds vīrs domā, kad pin sev bizes. jo man kā sievietei, kas nepin bizes nu jau laikam vismaz 15 gadus, ir interesanti, ko jūt vīrietis, pinot bizes. kā viņš prot pīt bizes. un kā viņam ienācis prātā bizes sapīt pašam sev? protams, viņam nepajautāju. reizēm pieklājība ir kaut kas stulbs. bet būtu cirks, ja es svešinieku sāktu izvaicāt: ko jūs jūtat, kad pinat bizes? toč padomātu, ka ķerta. tramvajā.

toties pēcpusdienā piedalījos institūta zinātnieku pilnsapulcē, kam bija jāievēl Zinātniskā padome. pasākums nebūtu nekas īpašs, ja neskaita to, ka tajā piedalās tikai doktori un sēde notiek reizi 5 gados. kā arī to, ka beidzot radās kaut kāds iemesls kaut ko uzrakstīt blogā. jo ar notikumiem ir par maz, lai rakstītu. vajag iemeslu.

pasākumu sevišķi  īpašu un aprakstīšanas vērtu darīja bārdas. ienācu telpā un sabijos – man nav bārdas. ne sirmas, ne ataugušas. nekādas. bet te – ļoti daudz bārdainu doktoru. (it kā ar dažādu nokrāsu spurekļiem būtu par maz, 2  izvirzītajiem kandidātiem bija uzvārds Bārzdiņš.)

kad aplaidu apkārt acis, tomēr sazīmēju arī sievietes un vīriešus bez bārdām. taču izņēmumi stiprina visas teorijas, jo uzmanība pievēršas sulīgiem akcentiem, nevis gludajam vidusmēram. un tieši gludais vidusmērs, kā izrādās, ir gana kašķīgs spurekļu apkarotājs.

sēdes laikā man radās eksistenciāls jautājums – bet kāda ir sajūta ar bārdu? vai bārdu var sajust? vai bārda sāp, ja nepareizi sagulēta? un vispār – kā tas ir. būt ar bārdu. un vēl iepīt bārdā bizi – to tak jūt. nudien sajutos, it kā man trūktu kāda locekļa.

jo kaut kādā ziņā ar bārdu ir jābūt līdzīgi kā ar matiem – principā nejūt, bet tomēr jūt. un droši vien tad, kad aug, tad jūt. kā mati knosās, trinas. un, nez, bārdas mati no skūšanas neieaug? nav arī dzirdēts par vīriešu bārdas matu epilāciju. nē. tā vietā viņi gadu desmitiem skujas. ciest nevaru bārdas rugājus… ja tā godīgi.

manas piezīmes doktoru sanāksmes laikā.

kad laimīgi tika ievēlēta Zinātniskā padome ar visiem abiem Bārzdiņiem, atnācu pie sava datora. bet kas tad te. lielisks Latvijas Avīzes raksts par bārdām Vai televīzijā ir jārāda nekārtīgi cilvēki? četri zinātņu doktori: Dr. sc. Ing. Georgs Bagātais, Prof. Dr. Oec. Jānis Kaktiņš, Dr. energ. ing. Visvaldis Mozgirs, Prof. Dr. hab. Sc. Ing. Arvīds Vilde izpauduši savu sāpi par bārdām televīzijā.

Parastajos televīzijas raidījumos to dalībnieki atstāj ļoti labu iespaidu uz skatītājiem ar savu apģērbu un arī uzvedību. Tomēr ir daži raidījumi ar dalībniekiem, pret kuru ārējo veidolu skatītājiem ir iebildumi.

Šeit gribam pieminēt vokālās grupas “Zeļļi” uzstāšanos vienā no “Šlāgeraptaujām” televīzijā. Daudziem skatītājiem nav pieņemams dziedātāja, solista, kas ir nodzīvojis, spriežot pēc izskata, vairākus gadu desmitus ilgu mūžu, garie, pār pleciem atmestie mati, kas atstāj stipri nekārtīgu iespaidu par šo vīrieti. Amerikas indiāņi, starp kuriem daudzi līdz šim vēl nēsā garus matus, kā to gadījies novērot vienam no šā raksta autoriem, parasti sapin tos bizēs. Tā ir viņu tautas īpatnība. Pieļaujams, ka senākos laikos šiem garajiem matiem varēja būt arī cits uzdevums. Kad indiāņi viens otram noņēma skalpu, tad šādi mati varēja atvieglot tādu izdarību.

Domāju, ka ar šādu uzdevumu “Zeļļu” dziedātājiem nevajadzētu apgrūtināt savus skatītājus un klausītājus. Eiropā tas īsti nav pieņemts. Šinī gadījumā drīzāk ir minama vecā latviešu paruna: “Gari mati, īss prāts.” Tāpat ne sevišķi estētiski izskatās sarkanajā kreklā ietērptā dziedātāja ar siksnu iežņaugtais patuklais vēders. Ja viņš būtu uzvilcis visparastākos svārkus, šī nepilnība nebūtu redzama.

Savlaicīgi telefonsarunā par šo ārējo ietērpu tika runāts arī ar raidījuma vadītāju Gunti Skrastiņu. Atbilde tomēr bija neapmierinoša: “Tas jau mākslinieks…”

Jautājums televīzijas vadītājiem: “Vai tad dziedātāji, kuri uzstājas televīzijā, nebūtu pieskatāmi, lai skatītājiem nerastos iespaids par viņu slikto gaumi un neprasmi apģērbties, tātad ar ārējo, daudziem skatītājiem nepieņemamo veidolu?” Mūsuprāt, tādā izskatā viņus nevajadzētu laist tuvumā televīzijas kamerām. Televīzijai jābūt mums par paraugu kā valodā, tā izskatā un arī uzvedībā.

Kādā citā televīzijas raidījumā varējām vērot dziedātāju, kas no sava zoda ir izaudzējis bārdas vietā divas zīmuļveida šķipsnas līdz krūtīm, kādas pagaidām nevienam parastam vīrietim nekur nav manītas. Piesedzoties ar skaistuma parodiju, motivējot to ar “man tā patīk”, nevar pieļaut, ka dažādi izlēcēji rēgojas televīzijas kameras priekšā, tā bojājot jaunās paaudzes gaumi un rādot sliktu piemēru ar savu visatļautību.

šitā smējusies sen nebiju. paldies! patiesi no sirds.

lai dzīvo vīriešu bizes un bārdas! jo šī diena vienkārši bija tāda. un vēl nemaz nav beigusies.

naktī uorā beja cīši tymss

ir nazkaida vīna pareizuo dzeive, kur vyss nūteik laikā. vysi sasateik laikā i laikā izaškir, nikuo nanūkavej i tolkom nikuo i napaspiej, partū ka jī vīnkuorši vysod vysur ir laikā. i kai lai taids, kas nikod nav nikuo nūkaviejs, zynuotu, kai ir paspēt. ni prīcys, ni bādys – vīnkuorši tuo nav. taipat kai es nazynu, kai ir pagaisynuot tū, kuo maņ nikod nav bejs. tikai tys, kas ir īgivs, zyna, kai ir pagaisynuot i kai ir dzeivuot bez, zynūt, ka vyspuor to ir.

reizem dzeivis īt paralelai, a reizem juos izaškir. kas nikod nivīna nav satics, nikod nivīna i napagaisynuos. kas nikod nav bejs iz kolna, nazyna, kai ir kuopt lejā. jis to i pa eistam i nazyna, kai ir kuopt tī augšā. dzeivoj Dīva mīrā i nivīnam dzeivuot namaisa.

taipat kai es navaru byut vyss i maņ nu vysu pasauļa ceļu juoizalosa sovejais, ar prīcu īraugūt kotru vieja nastū najaušeibu i upē garom maunūšūs ļauds prīceiguos laivuos. taipat ari es navaru byut tikai vīns ceļš. kai lai es zynuotu, kurs eisti. tū to es īraugu tikai paguotnē – kū asu izalasiejuse nu vysa pasauļa īspieju. a paguotne tikai sašaurynoj īspiejis – kas nikod nav apsadadzynuojs ar guni, nazyna bailis nu sorkonu gailejūšu ūgļu, bļaka kastrulis vuoka i korstys dukovkys sīnu.

tok paguotne ari atbreivoj nu baiļu. leidz šam to vyss beidzīs labi – agri voi vieli, tok labi. pīredze ir loba līta, kas aplīcynoj myužeigū dzeivi – cikom es atgduodoju vysus paguotnis syudus, vysus ļauds, kas mani nav sveicynuojuši, vysys stulbuos situacejis, es asu. i vysod jau vyss ir labi beidzīs – deļkuo lai tai nabyutu i iz prīšku. dzeive tok taipat ir tikai lotareja, a vysys lūzis pylnys. kotrys nazkuo daboj – cyts kompetu, a cyts div.

da i navajag dasasīt par smierti. kur ta jei ir? tei ir tikai svešu ļaužu dareišona i poša baile nu sovu īspieju izseikuma. partū ka bērēs mes raudim par sevi i sovim napadareitajim dorbim i napasaceitajim vuordim. raudim aiz bailis, ka nikuo jau vaira nabyus. tok byus. otkon deigs, plauks, zīdēs, otkon liduos, dzims i apsabārnuos. partū ka dzeive ir bezgaleiga i dzeiveiba taipat. i, lai kaids kū saceitu, ari muna dzeive ir bezgaleiga, cikom asu es poša.

nazynu, deļkuo itū pīrakstieju. ir vāla nakts, uorā bļaun nazkaidi sasamīguojuši putyni, ir tymss i malns. i es latgaliski nazkū rokstu, nazynūt, kū raksteišu jaunā teikumā. ir juoizkuop nu ramys, kab pasacaltu. kod es dzeivoju pareizi, es asu māma. tok vuordi jau nikur nav pagaisuši. kod es asu māma, manī vydā vysleidza nazkas ir i tušās.

vysod asu dūmuojuse, kai ir byut pādejai vacajai babuškai, kas vīneiguo zyna kaidu izmyrušu volūdu. kod jei nūmiers, nūmiers ari volūda, a nav jau ar kū apsarunuot – nivīna dzeivuo. a voi ta mes kotrys naasam taida babuška, kas cer, ka jū saprass, a vysi runoj nazkū cytu nazkaidim cytim vuordim. saprast var, tok na sasaprast.

taida vot i saīt dzeive. nikuo pareiza, a vyss sovā laikā i vītā. partū ka nikuo byutiska navar ni paspēt, ni nūkavēt.