Cukra bārns

Atguodoju, kai pusaudža vacumā siedieju kuknē iz cīta krāsla i tūnakt puorskaiteju vysu bīzū Melānejis Vanagys gruomotu “Veļupes krastā”. Piec ituo ir bejs nasaskaitami daudz stuostu, gruomotu, atmiņu i memuaru par vysom tom suopem, kū atnese Stalina laiks i represejis, bet iz tuo vysa fona Vanagys gruomota maņ vysod ir bejuse kai vīna nu viersyuņu.

Olgys Gromovys pīraksteituo gruomota ari ir par Stalina laika represejom, tik, sekojūt juos varūnis i stuosteituojis Stellys Nudoļskys nūdūmam, ir dūmuota pusaudžim. Tys ir bārna stuosts bārnim par dzeivi i izdzeivuošonu, tymā skaitā izdzeivuošonys strategejom i padūmim.
Īspaideigi. Kam vysam bārnuduorza vacuma bārns var izīt cauri i nasalyuzt. Ir vārts īgaumēt mamys paleidzeibu bārnam izmysumā atgiut dzeivis jāgu, cereibys iz izeju – juos meklej i atrūn lobū, atrūn Dīvu cylvākūs.
Gruomota tai ari ir par lobajim cylvākim, kas vīns aiz ūtra īt paleigā i izgluob bārnu i mamu. Gruomota ir par styprajim cylvākim, kas eļnē spiej saglobuot ciļvieceibu i vērtīs ar sovom acim. Gruomota ir ar laimeigom beigom, partū ka puosokuos lobais vinnej i cytaiž nabyutu, kam izstuosteit ituo stuosta.
Koč kaidā ziņā itei gruomota atsauce atmiņā lītaunīku kinu “Ekskursante”, kas gon nūjauc izsyutejuma atmiņu žanram rakstureigūs lobuo-ļaunuo rūbežus i krīvus šaļtim shematiski pataisa par lobim, a sābrus Lītuvā par švakajim. Ite gruomotā rūbeži ir konkretuoki – lobi i ļauni cylvāki ir vysur, bet totalitarā īkuortā līka runuot navajag, uzaticēt navar nivīnam. Tik skorba ir Stellys pīaugšona i sova liktiņa, dzeivis ramu saprasšona.
Naz, kū par tū saceitu myusu dīnu pusaudži. Es atguoduoju tū sevi, kas taišni itai pat naktī pyrms kaidu 30 godu puorskaiteju gruomotu i vaira nikod nabeju tei poša.

Vēļ atguodoju vosorys dīnu. Mama beja atsaguluse atsapyust, jei reizem tai dareja ari tod, ka gribēja pabyut vīna. Beja augusta pučs. Es daguoju pi mamys gultys i vaicuoju, kas niu byus. Jei pasacēle i na sovā bolsā maņ nūpītnai saceja: “Tai ari byus. Otkon byus, kai vysu munu myužu ir bejs. Mes apklussim i nivīnam nikuo nasaceisim, klusēsim par vysu, taisneibys nivīnam nasaceisim.”
Muna mama ir gondreiž Stellys vīnaudze. Juos muoceiba īgiuta itepat Latvejā, pieckara laikā. Naktī īmūt cauri tymsam mežam, partū ka iz Naglim tok jau laikam atsyuteitais pioneru vadeituojs voi školuotuojs, nav jau vairs kam pavaicuot, bārnim izlics struopi i nūturiejs školā ilgi piec stuņžu.
Pučs naizadeve. Mes īsavuicejom runuot. Voi varbyut – i pa šai dīnai vuicomēs naapklust.

Deļkuo cukra bārns? Naba deļtuo, ka leitā izalaiss, skorbūs apstuokļūs izgaiss. Koč paraugi atkluotā stepē izrakt dūbi, kur pasagluobt nu vieja. Ka tev ir tikai seši godi.
Cukra – kam bolts, pretstotā kirgizu malnajim motim. Varbyut vīnkuorši poetisks nūsaukums, varbyut cytaiduma zeime.

“Veļupes krastā” ir emocionali jaudeigs mamys stuosts par sevi i sovu bārnu izsyutejumā. “Cukura bērns” ir nu cytys pusis, itei gruomota ir bārna stuosts par sevi i mamu. Bīzai pīsuotynuots ar krīvu i pasauļa kulturys zeimem, pyrmsrevolucejis bagateibu, kas kai drūšeibys veste nūtur iz iudiņa namīreigā laikā.
Skaitūt vysu laiku dūmuoju – cik apbreinojami daudz zynuošonu var nūdūt muote meitai, apleicejim. Voi maņ taidys byutu? Voi mes ar meitu i dālu napagaistu tymā izmysuma jiurā?

Olga Gromova. Cukura Bērns. – Reiga, Jāņa Rozes apgāds, 2020.

Malnuo na-byuteiba

Īsliedžu i izsliedžu. Navaru pasavērt tū “Černobiļu”.

Tys beja skaists saulains pavasara vokors, kai piec leita. Saule jau laidēs iz leju, i tikū saplaukušuo Buravina izavēre tik skaista i lela. Mežs, kū es vēļ bīži piec tam redzieju sapynūs, tikai sapynā tī vysod pa vydu beja sāta. Voi vasali sātu kvartali, kur nivīna nabeja.
Pīaugušī stuovēja pi Seņuka sātys vuortu i runuoja – kas niu byus. Ka ak jau byus juopījem tīnīnis buorini. Ka juodzer jods. Ka ak jau vysi miersim.
Tūvosor naļuove īt uorā leitā. Naļuove ēst namozguotys ūgys. Skrīt pa pļaņčkom.
Dūmuot, ka tūs radioaktivūs putekļus, kas īt puori iz Zvīdreju, leits nūsystu lejā. Dūmuot, ka iudiņs nūmozgoj vysu.
Es siedieju iz vacūs salīkamūs kūka trepu, kam beja izbaliejuši sorkoni pakuopīni nu dieleišu, kas īlaisti brusuos, i myzuota kūka atspaidi sasysti A burta veidā. Siedieju iz pakuopīņa, apleik miļzeigys i tymsi sorkonys ūgys, aplejušys leitā ar lelom lasem. Siedieju, iežu gotovūs kiršus i saprotu, ka smierts īīt manī ar kotru kimūsu, ka es agri voi vieli nūmieršu, ka nabyus nikuo. Bet ka navaru atsasaceit, partū ka jau seņ ir par vieli.
Tuos ūgys tik gordys. Vāsys leita lasis dasadur munom lyupom, baba ak jau guļ i naredz. I smierts ir kotrā ūgā. Jūceiga sajiuta, kod tev tikū ir palykuši 8 godi.
Es bīži atguodoju. Kai jemu tuos aplejušuos ūgys i apsazynoju, ka ādu smierti. Ka nu ituos šaļts ir īsasliedzs stuņdinīks.
Bet tū vokoru pi Seņuka sātys vuortu es ari bīži pīmiņu. Tik skaists pavasara vokors. Saule. Putyni. Svaiga zuoleite. Vysa vosora vēļ byus. Sābri satykti.
Tik lelī puorsabeiduši i ar taidu kai nūlemteibu runoj, ka vyss ir cauri. Nivīns nikuo nazyna. Tik vysi jau zyna, ka tī nazkur ir izspruodzs atomreaktors i ka syudi ir leli, ka jau vaļdeiba pasaceja.
Es dūmuoju par tim svešajim Černobilis bārnim, kas atbrauks. Kur mes jūs liksim.

Es vierūs monitorā. Pyrmū reizi eistā slimneicā. Es vīna poša. Vīna poša ar myrušu bārnu munā vādarā. Osorys jau beja izrauduotys, atguoju bez emoceju. Kas juodora, juodora.
Uorstīne vēļ cereigi otkon i otkon brauceja munu vādaru ar aparatu. Želeja saļdeja mīsu, cikom sasyla i apryma. Jei spīde vīnā punktā i meklēja.
Malnā monitorā bolti pleči, nazkas kustīs. Jei verās, verās i soka, ka tys ir cīši nūpītni. Ka navar byut klaidu. Ka varbyut. Ka juosaver.
Tys, kam es jau beju davuse vuordu, pluovuoja nakusteigi. Sirds nasasyta. Jis it kai bāga nu aparatu. Kai varžu kurkuļu masa, kū raugi izceļt nu iudiņa, bet kas izsleid nu pierstu i otkon īkreit muorkā.
Leidz jei pīsacēle. Vērēs vēļ monitorā. Izdrukuoja tūs plečus. Mirs. Mīrs.
Jei saceja, ka nasaprūt, kas nūteik. Otkon i otkon. Tik daudz. Mīra nav i nabyus.
Naatguodoju juos izskota, naatguodoju juos vacuma, naatguodoju juos vuorda voi precizi juos saceitūs vuordu. Tikai nūgurumu bolsā, bezcereibu i boltū kiteli.
Kū var gribēt. Mums puori puorguoja tei Černobiļa. Mes vysys te bejom.

Maņ ir div bārni. Munam pyrmajam bārnam dreiž byutu vuorda dīna. I es navaru nūsavērt tuo seriala. Partū ka maņ nav ziņkuoreibys i nav interesis.
Mes tok vysi tepat bejom. Ar vysom tom emāleitajom kaneņom, dušlagim, miskastis spanim i žygulim.


Zīmyssvātki, Muorys dīna

Kod grybu īīt sovā dīnrokstā, kotru reizi nūmainu paroli. Niu to nasaguoja nūmaineit, partū ka dators beja tys pats (beidzūt asu nūsaceitai privatiziejuse vīnu nu veira datoru) i parole beja saglobuota.
Tys par tū, cik bīži es rokstu. Koč raksteit rokstu bīži – pruotā. Koč parosti ir gona ar tviteri – taišni tik apmāram zeimu ir gona eisai nūstuošonai.

Itū īrokstu par kompetom gribieju raksteit decembrī, a nikai nasaguoja. Atlyku, atlyku. Da i, ruodīs, vaira nabeja svareigai. Laiks īt i šmuki aizmiež vysu.

Šudiņ nūsvieru bārnu soldonumu kulis. Atlykumu. 1649 grami. Izaver kai pa pusei apgrīzts 1949. gods.
20. godu symta cylvāka bāda. Mes par daudzi dzeivojam tī paguotnē, vys tik vēļ 20. g. s. 40. godūs. Nivīns cyts laiks maņ tai nav īsasprīds pruotā, koč mane tod nabeja. Munys saimis bailis i šausmys īt leidza. Varbyut deļ mane tikpat traumatisks beja 1993. gods, kod vaira suoču raksteit dīnysgruomotys. 1997. godā beidzēs bierneiba.
Nazkai saguojs beidzamā laikā skaiteit daudz par izsyuteišonom, pādejais beja Klīdzieja stuostu kruojums “Cilvēki uz tilta”, kur skaiteju stuostu “Seši kalni” i rauduoju. Na jau tik talanteigs teksts (dīzgon solkons i paradzams), bet tei dūma – beja tev pīci bārni, sasajuti nazcik bogots, a, hop, laiki mainuos, varys jem, palīc vīns zam vacuma.
Pīļaunu, ka 1949. gods kai vizuals tāls maņ izraisa vaira emoceju kai 1918. Verdzeiba pret breiveibu? Tok jau nā. Lobais ir pošsaprūtams i juoskandynoj šai voi tai, a trauma kai pyve izlein nu nazyn kurīnis.

Ni muna, ni, cik zynu, veira saime nabeja izsyuteita. Nivīns bodā nanūmyra. Tok tei kruošona, taupeišona, vuokšona, likšona, kraušona. Kai ceļūt sev nu monta kolnu aizsardzeibu pret nadīnu.
Es nazkai skaiteju, ka vīna paziņa dūmuoja, kū lai izvuorej ēst saimei vakareņom, naudys kaids vīns voi div eiro. Nā, jī nabeja nabogi, tik taida šaļts – mašyna saremoņteita, olga veiram nav samoksuota, bārnu naudys vēļ nav īguojušys. Voi nazkai tai. Nauda byus. A niu ir labi ka eiro, kas salaseits pa sumceņom i kārmynim.
Nu kai. Pajem buļbys, ozbora putruomus, tušonku, zierņus, pupys – tik tik juopajem nu skapa. Veikalā kriejumu. I gotovs.
Nā, jai nav nikuo. Tik puspaka auzu puorslu.
Kai.
Kai var byut sātā tikai puspaka auzu puorslu. Tys nav īspiejams. Būrkuoni? Buļbys? Mylti, gryudi, makaroni. Tok vysod ir.
Nā, nav.

Te es saprotu. Tei ir dzymtys viesture. Sātā vysod ir juobyut puortykai deļ vairuoku dīnu, deļ seve, deļ īnuocieja. Tī ir dzymtys viesturis nūspīdumi munā pruotā.
Es navaru nanūpierkt makaronus, ka zynu – ir palykušys tik div treis pacenis, tū vīnu bārni naād, ūtra ilgi juovuorej, trešuo garī makaroni. A mož i vysys četrys, vēļ tī zierņu makaroni, kuo nivīns naād. Kod lācys voi zierni cauri, juonūpierk nu jauna. Partū ka nikod nazyni, kod īsagribēs taišni lācu voi zierņu.
Voi, pareizuok sokūt, nikod nazyni, kas byus. Ka pa rūkai ir iedīņs, vys drūsuok.
Piec tam dūmoj, kai izlītuot ar pruotu, kai naizsvīst. Bet kasdīnys buferam ir juobyut. A ja nu. Lai ir.

Zynit, deļkuo munu babu i juos saimi naizsyuteja 1949. goda 25. martā?
Vīns, jī ar dzedu zynuoja, jau beja salykuši sumkys. Drēbis, sukari. Tuos sumkys tai i nūstuovēja – mienešim, varbyut godim. (Naz, kurā šaļtī jī sasajuta tik drūsi, ka var atlikt atpakaļ skapī drēbis, izkraut lizeikys, bļūdenis.) Ūtrs, jī kara laikā pajēme pi seve bežancus. Nivīns maņ nasaceja uzvuordus, bet krīvi nazkur nu tīnis. Dzeivuoja piertī. Trešs, jī vysod labi baruoja struodnīkus. Kod 30. godu beiguos cēle myura klāvu, staraveri myurinīki īraudzeja, ka mozuokais bārns īkreit seiva dūbē, skrēja, izruove. Mama izdzeivuoja. Bet jau i da tuo babai beja svareigai labi pabaruot i padzirdeit kotru, kas ir juos sātā. Jei poša taiseja samogonu, vuoreja i cepe.
Atguoja 1949. gods, jūs naizvede. Izaruodeja, ka pi sarokstu taiseišonys beja ni to tūs bežancu tāvs, ni to vīns nu tūs klāva myurinīku. Izstreipuoja Spiergys, īraksteja nazkurūs cytus.
Taida legenda. Kas zyna, kai tī beja. Nivīns tok naredzēja. Bet izdzeivuoja i muna mama, i juos vacuokuo muosa, i jaunuokuo, kas beja dzymuse viņ 1948. goda augustā.

Nu. I kai lai es niu izsvīžu tūs 1649 gramus jau apbeliejušūs kompetu? Bārnu Zīmyssvātku kulis, pavysam beja 3 kilogrami. Jī nasaraun ēst kompetu (pareizuok sokūt, ir izlasejuši pa sovam pruotam gorduokuos, i tei nav šokolade), es raugu naēst.
Pārņ Zīmyssvātku kompetys jau laiceigai atdevu lobdareibai. Niu jau par vieli, šokolade bolta.
Ir Muorys dīna. Ir izsyuteitūs dīna. A es sveru bārnu Zīmyssvātku kuleišu kompetys i dūmoju, cik dzeiveibu byutu izgluobts, ka ituos niu nivīnam navajadzeiguos kulis varātu aizsyuteit tī puori laikam, tī puori tyukstūšom kilometru. Tam bārnam, kas tī nūmyra nu nadaiesšonys, tai muotei, kas atdeve sovu kimūsu bārnim.

Par gulēšanu kopā

Kopā gulēšana nav panaceja visam un nenozīmē, ka attiecības ar mani kā mammu būs vienkāršas līdz pat abu vecumdienām. Bet. Es tagad saprotu, ka tā ir investīcija… mazbērniem.

Kad visa par daudz un gribas tos sīkos uzspert gaisā, un vēl viņš iemiegot lien klāt, knosās, grozās.
Bāc. Es atceros, kā pati līdu zem mammas segas, lielā ķermeņa siltumu, padomju vatēto deķi, tā šķirba tur augšā, kur sega nostiepjas virs mums abām un atstājas no kakla. Vēl pavisam klusiņām murd TV, mamma kā siena priekšā ekrānam, iet kaut kāda LIELO filma, ko nevajag redzēt.
Protestēju, pāris reižu mēģinu pacelties un paskatīties. Tur jāj ar zirgiem, runā, kliedz, skrien, garlaicīgi un bez deķa arī auksti.
Ierušinos atpakaļ un skatos, kā uz sienas laistās TV zilganā gaisma – gaišāk, tumšāk, gaišāk. Tapetes izgaismojas, mans ķēpājums, plaisiņas, gultasveļai ir viegla pūciņa pa virsu, ja skatās ar vienu aci.
No mammas nāk karstums, aizmiegu.

“Čuči, čuči!” un viņš nomierinās, sāk elpot lēnāk. Miegs kā salda migla atnāk pie mums abiem, jo ir tik laba sajūta, ka joprojām ar bērnu esmu viens, kad iemiegam.
Varbūt tā ir tā saite, intuīcija, kas man bija ar manu mammu līdz pat savu bērnu piedzimšanai – zināt, ka tūlīt piezvanīs, zināt, kā man vai viņai iet. “Es jau zynuoju, ka nazkas na tai.” “Es redzieju tevi sapynā. Vyss labi?”

Viņš aizmieg, miegā pieglaužas, es jau esmu klāt viņa vai viņas bērniem – kuram nu todien gribējies gulēt ar mammu.

Un tad diena, kad trinas, trinas un paziņo: “Savā vietā!”, pārlieku uz gultiņu, ierušinās, sasedzu. Čuči.
Citu dienu: “Savā vietā nē! Mammu!”, un pidžammains dibens raušas lielajā gultā, iekārtojas un smaida.

Cik tad ilgi. Tas viss ir tik īss mirklis – melnbaltā padomju TV gaisma uz sienas gaišāk, tumšāk. Un te jau LED televizors, plazma un Wi-fi signāls.

Prom

Es neesmu instamamma, un mana dzīve nav perfekta.
Brīžam liekas, ka mana dzīve ir nepanesams un nepavelkams vezums ar tik daudziem saskaitāmajiem, ka nezini, pie kura gala ķerties, jo, lai pie kura gala to darītu, nepabeigsi, jo atskanēs: “Mamma!” un tad uzstājīgāks: “Mamma!” Bet tad jau lavīna no kalna lejā. Staigā, pacel kaut ko, noliec, sakārto, nomazgā, bet no tā nekas nemainās, jo otrā galā jau atkal kaut kas gāžas, atskan brēciens, jāglābj.
Vienā brīdī visa par daudz, paķer kasti vai maisu un samet visu. Prom, no acīm prom, lai atkal var elpot. Bet maisi krājas. Izmest žēl, paturēt nevar.
Tāpat kā tos 20 gan jau par blatu dabūtos padomju ziepju gabalus no opja mājām.

Nez, kaut kad pienāks tāds laiks, kad es būšu nolietojusi visus vecāku savāktos krājumus. Dvieļus ar visām birkām, palagus ar iedzeltējušām locījuma vietām, ziepes, traukus.
Izmest žēl, paturēt nevar. Labdarībai ir atdoti maisu maisi, kalni. Bet dzīve tikai viena. Pat padaloties ar citiem, tā ir tikai viena dzīve.

Kad es biju maza, mani besīja mammas pacienti, jo viņai priekš viņiem vienmēr bija laiks. Atceros, ka sēdēju ātrās palīdzības mašīnā pa vidu. Uz tā karstā bleķa paaugstinājuma, kur apakšā bija laikam motors.
Ar šoferi bijām sagaidījuši mammu no izsaukuma, bet viņa atnāca ar svešu bērnu, ko turēja klēpī. Tam bērnam bija sarkanas drēbes, zem zoda sasieta flaneļa cepurīte, viņš elpoja krākdams, katra ieelpa un izelpa skanēja, mašīna rūca, es sēdēju blakus, bet ne klēpī.
Sapratu, ka tam bērnam ir bail, ka viņš ir mazs, slims, bez savas mammas. Bet nespēju aizmirst šo mirkli.

Vēlāk es sapratu, ka mamma ir laba ārste. Ne par velti sveši cilvēki pie viņas skrien no citiem rajoniem un arī ārpus darba laika.
Atviegloti sapratu – kad man būs bērni, ne par ko nebūs jāsatraucas, jo viņa visu zina un palīdzēs. Citus ārstus nevajadzēs. Bet, ja arī vajadzēs, viņa tikai pateiks, ka ir ārsts, un viss atrisināsies, visas durvis atvērsies.
Neko nejēdzu no medicīnas, neko nesapratu no sistēmas, jo pati tak neslimoju un slimnīcā biju gulējusi tikai ārsta kabinetā, mammas dežūras naktī klausoties, kā pagalmā iebrauc ātrie un skan balsis, gaismas uz griestiem, telefona zvans, mamma aiziet, es aizmiegu.

Ziniet, tas bija tāds trieciens, kad, gaidot meitu, mammai pēkšņi bija insults. Mana pasaule apgāzās, un uz kājām tā nostājusies nav joprojām.
Viņa ir, bet viņas vairs nav. Brīžam liekas, ka tas ir svešs cilvēks, ar ko vairs īsti nav par ko runāt. Viņa staigā, ravē dārzu, dzer kafiju, ignorē ārstu norādījumus, ir piedzīvojusi jau trīs insultus, bet pat smarža ir cita. Viņa vairs nekomandē. Laikam neko nezina par bērnu slimībām.
Tagad ar visu šā kā tā galā jātiek man pašai, cenšoties saprast, kā funkcionē medicīnas sistēma Latvijā, kā tikt pie ārsta, kā saglabāt veselību, lai nevajadzētu ārstus. Galu beigās – samaksāt, lai tikai miers un nav jāgaida mūžība.
Laiku pa laikam dzirdu par vienaudžu kaitēm un atviegloti nopūšos, ka līdz šim lielākā vajadzība meklēt kādu ir bijusi vāja redze, sastrutojis pirksts vai grūtniecība.

Gandrīz pirms nedēļas atbraucu no laukiem. Atviegloti atpakaļ savā dzīvē. Neko nekārtot, neko nemēzt, tikai savas lietas, sava kārtība. Gribēju ielikt burkā tomātus, vīrs ar bērniem beidzot izgāja ārā.
Paspēju noblanšēt, pilna izlietne peld ar karstiem un sasprēgājušiem tomātiem, krāsnī sterilizējas burkas. Vīrs ir atpakaļ, meitiņa raud. Neveiksmīgs kritiens, sāp roka, raudas nepāriet. Trīs gadus vecs bērns apstiprina, ka jābrauc uz slimnīcu. Pa ceļam nokomentē: “Kauli kaput, rokas nav.”
Mierinu, ka gan jau roka būs, ārsti darīs visu, lai būtu labi. Pat tad, ja sāpēs tai brīdī, pēc tam būs labāk. Viņi darīs visu, lai nākotnē būtu labāk. Kaut kas jau ir jārunā, un es tiešām tam ticu, jo kā citādi.

Vienības gatves Bērnu slimnīcā ir svētdienas vakars. Kāds ir vēmis, kādam sasists deguns, kādam uzpampusi piere.
Samērā ātri tiekam cauri ar formalitātēm, gaidām ārstu. Liekas, varbūt tiešām pupu mizas. Tikai roku meita nekustina, ta jau nebūs par velti brauciens.
Rentgens. Meita raud, tikko rentgenologe  kustina roku un cenšas nolikt fotografēšanai vajadzīgā stāvoklī.
Ārsts pēc brīža apliecina, ka ir problēma. Tā nav viltus trauksme. Izmežģījums.
Kas jādara, jādara. Ārste cenšas ielocīt elkoni vietā, mans pacietīgais bērns raud un komandē: “Beidz!” Ir skaļi. Liekas, ka man klēpis karsts. Tomēr slapjš nav.
Beidzot tiek atzīts, ka laikam vietā ir. Bet roka tāpat karājas.
Aizejam prom no visiem, meita it kā nomierinās, bet roku nekustina vispār un kategoriski aizliedz pieskarties, izvairās no tēmas. Neko neēd, izdzer tikai suliņu. Iet laiks, apskatāmies mašīnu modelīšu kolekciju, prasās mājās.
Izsauc ārsts, prasa, vai ir labāk. Atbildu, ka principā ir sliktāk. Ārste pavelkas uz bērna čīkstoņu un raudulīgumu, sāk komentēt, ka mājās netiks, kamēr nebūs skaidrs, vai var pakustināt roku. Bērns nav ēdis, nāk miegs, nesadarbojas, nekustina arī veselo roku. Māsiņa aiziet.
Sarunājam, ka braucam mājās. Jēgas nekādas, jo nav pat skaidrs, vai tā roka kustas. Ja rīt nekustas, brauciet pie tiešas pieejamības ķirurga. Ir pusnakts. Meita mašīnā aizmieg, ienesu iekšā un nolieku gulēt.

No rīta bērns kā bērns, tikai roka kā nopļauta. Nekustas.
Braukt atpakaļ? Bet kur likt otru? Rinda gan jau gara. Viens pa klēpi, otrs pa klēpi, nonesīs visu, nenoķeršu. Atkal divgadnieks ļims. Gaidīt tiešas pieejamības ķirurgu? Tas ir vakarā. Skriet kaut kur? Bet kur?
Ieminos meitai, sāk raudāt, sit ar kāju pie zemes. Tā parasti nemēdz būt, sarunāt neko nevar. Tēmu slēdzu. Lai nomierinās.
Sagaidu vīru no darba, un aizbraucam uz Gaiļezera novietni. Vairākkārt tiek pārprasīts, vai braucam pie CITA ārsta uz CITU slimnīcu.
Ķirurgs uzmet aci bērnam, atrod rentgenu (lai slava datorlaikmetam un vienotajām sistēmām) un paziņo, ka plīsis spieķkauls, plīsums augšējā daļā. Tas sakrīt ar bērna teikto par sāpju lokalizāciju.
Izmežģījuma tur nav, jo tad berns roku turētu citādi. Roku viņa tur tieši tapat kā visu laiku – ļengana lupatiņa.
Ģipsis. Divas nedēļas. Apvaicājos, vai tas nekas, ka plīsuma vietā tūska. Nekas. Uzliks tikai no vienas puses, no augšas saites.
Asaras gaužas, jo esot bail. Sarunājam, ka raudāt var, tikai lai rociņu tur mierīgi. Esot dikti bail.
Izejam no kabineta. Sāp? Jā, sāp, bet “man bija ļoti bail”. Baltie halāti atmiņā iegravēti labi.
Atpakaļceļā meita mašīnā dzied. Paldies Dievam. Miers.

Nākamajā dienā tūska ir sasniegusi plaukstu. Mēģinu sarunāt pakustināt pirkstus, ar grūtībām tiekam pie rezultāta – tas ir bērns un spītīgs bērns. Jā, kustas.
Pa ceļam no bibliotēkas ieejam pie ģimenes ārsta, māsiņa apliecina, ka viss kartībā, tikai pagriež vaļīgāk saiti pie plaukstas. Bērns kliedz kā kauts. Laižamies.

Pēc divam dienām man liekas, ka nu gan nav riktīgi. Plauksta ka pankūka, krāsa ar liekas cita. Kustināt it kā kustina, bet pēc garas pierunāšanas.
Aiztriecamies vēlreiz uz Gaiļezera novietni, šoreiz ar abiem. Gan jau nenonesīs slimnīcu.
Principa pēc nelieku auto maksas stāvvietā. Lai iesālās, bet tas nav normāli. Šauras vietas, bērnus izņemt nevar (nez, pie lielveikaliem ģimenes stāvvietas ir platākas, bet te, kur brauc tikai ar bērniem, šaurs kā pastala), mistiskie aparāti, negribu dot naudu “pisnesmenim”, kam ka tik peļņa.
Skaidrs, ka slimnīca apzināti tiek nolaista, lai to slēgtu. Rīgas dome nejēdz sakārtot auto stāvvietas. Nu kas traucē Juglas ielā pretī slimnīcai stihisko parkingu sakārtot – paralēli brauktuvei stāvvietas vecāku auto. Ja jau esošajās stāvvietas ir uz privātās zemes, kur pēkšņi kāds sadomājis grābt piķi. Nemaksāšu un viss.
Nu jau trešais ķirurgs uzmet aci tam pašam svētdienas rentgenam un konstatē, jā, ir plīsums. Aleluja. Diviem domas sakrīt.
Atgriež vaļā saites pie plaukstas, pie augšdelma, pārsien vēlreiz. Nu gan vajadzētu noiet tūskai. Tik nēsājiet kaklā.

Vakara meitas krusttēvs, Bērnu slimnīcas ārsts, brīnās, kāpēc roka karājas lakatiņā. Tak ta ir ierasta prakse, ka pakar marlē, kam kakla daļā sagatavots polsteris. Atnes parādīt dēla saiti. Pirmo reizi ko tādu redzu.

Ejiet jūs visi. Skaidrs, ka es esmu atbildīga par savu bērnu. Skaidrs, ka atkal Kļava varēs gudri …irst, ka tikai lohi vecāki nespēj nosargāt savus bērnus, ka tikai vecāku kļūdas vairo bērnu sāpes, ka tādiem atņemt bērnus. Vai varbūt pēdējo vairs ne Kļava, bet interneta komentētāji.

Bet man ir tik ļoti žēl, it kā kaut ko svarīgu būtu palaidusi garām.
Pirms braukšanas prom no laukiem uz Viļānu atkritumu šķirošanas punktu aizvedām makulatūru. Tur bija arī pediatrijas grāmatas.
Es neesmu ārsts. Ja mani bērni gribēs studēt, kam viņiem 60-80 gadus vecas smirdīgas grāmatas.
Bet likās, ka tā aiziet arī daļa manas bērnības. It kā pieeaugot, it kā atdaloties, it kā izloboties no sargājošās čaulas.

Brētliņas un vannas putas

Bērnībā viss bija labāk. Bet nupat pārliecinājos, ka manai mammai bija taisnība. Viņa nespēja saprast manu apsēstību ar “dzērāju konserviem” – apceptas brētliņas tomātu mērcē.

Tikko, 3 naktī, 40 gadu vecumā, sapratu iemeslu, ieraugot atvērtu “Kaijas” konservu. Mūsdienu, metāla bundžā. Uz mani no sulā peldošiem zivtiņu galvu trīsstūrīšiem sērīgi lūkojās brētliņu acis.
Apēdu, protams. Bet atcerējos visu – tās acis, galvas, vēl mitrs, mammas tikko noslaucīts virtuves galds starp izlietni un ledusskapi. Drīz būs ēst.
Uz plaukta lielais radio ar grozāmo kloķi un dzelteno priekšu. Uz ledusskapja importa rozā konču kārba ar sazin kādu laiku dāmām uz vāka, ar marli, zeļonku, pipeti un acu skalojamo trauciņu, blakus taloni zaļajā keramikas šķīvītī. Kafijas ir kaut kur pazuduši, vecāki paspējuši par to saplēsties un salabt, jo gan jau aiz ledusskapja. Mamma jau ir atnākusi no darba un vāra plikus kartupeļus, galda vidū atvērts konservs uz dzīvokļa šķīvīša, smaržo pēc tā dzīvokļa, ģimenes, savas istabas, savas dzīves.

Mēs nesen esam pārvākušies uz trīsistabu dzīvokli.
Man ir sava istaba, sava gulta, savs galds, pat savas durvis uz lodžiju. Tā laikam ir vienīgā reize manā mūžā, kad man ir sava un tikai mana istaba. Nekad tā vairs nav bijis, jo vienmēr tikai savs kakts, gultasvieta, tikai kaut kas īrēts vai dalīts ar vecākiem, draugiem, vīru, bērniem.

No tā dzīvokļa mēs izvācāmies, kad sākās Persijas līča karš.
Pa vakariem sākām braukt uz laukiem. Pēc tam jau pa taisno no skolas un darba uz laukiem. Avīzes sāka iznākt uz slikta papīra, bija diskusijas, vai skolās vajadzīga forma, un tas likās tik neticami – kā bez formas uz skolu.

Pēc vairākiem gadiem es mēģināšu dzīvot tai tukšajā dzīvoklī viena, iešu džinsenēs uz skolu. Viena celšos no rīta, viena iešu uz skolu, viena iepirkšos, viena gatavošu vakariņas, mācīšos, zagšu laiku ar “Glābējzvanu”.
Tas bija tik grūti – noturēties un nelasīt “Apvāršņa” grāmatas, bet bioloģiju, ķīmiju, fiziku. Taču es lasīju, būros cauri ģenētikai, lasīju citas grāmatas, es gribēju būt ārsts. Vēl trakāk – mani patiešām interesēja visas tās dabas lietas, šūnu uzbūve un dalīšanās, iedzimtība.

Kaut kas salūza. Bioloģijā nekad netiku pie labām atzīmēm, uz olimpiādēm sūtīja citus. Učenei laikam kaut kas nepatika. Pēc tam man nepatika viņa.
Vienīgais triumfa brīdis – viņa klasē pēc tam stāsta, cik grūti ir bijis tai olimpiādē, dod piemērus, uzdod jautājumus un es zinu. Atbildu, lai arī pēc stundām neesmu gājusi pie viņas un gatavojusies. Tāds rūgts un ļoti īslaicīgs triumfs, viņa zibenīgi nomaina tēmu.
Taču tad es jau atkal dzīvoju laukos pie mammas. Nemācos, skatos TV. Mamma ar dzīšanu dzen pie grāmatām. Kaut kā pabeidzu skolu.

Dzīvot vienai nebija viegli. Neiespējami ar tas nebija. Sešpadsmit gadu un visa atbildība vienai. Nekādu izklaižu, tikai mācības.
Lai gan ir tik grūti pamosties no rīta – pat tad, ja mehāniskais modinātājs ir ielikts bleķa bļodā ar krievu rubļiem un dakšām. Latvijas himna no rīta radio skan tik auksti, ārā melna nakts. Vakarā jātaisa ēst, nekas nesanāk. Nav laika izmācīties, nāk miegs. Vecāku istaba tik tumša un auksta, uz tukša atpūtas krēsla atzveltnes sen izmazgātas drēbes, ko vairs nav iespējams izgludināt, pārkaltušas. Drēbju skapī viņu drēbes, ko ikdienā nevajag. Ieeju un ātri mūku ārā, uz virtuvi, uz dzīvojamo istabu, uz savu istabu.
Dzīvojamā istabā Hermaņa Heses “Stikla pērlīšu spēles” plauktā virs televizora, divi eksemplāri, vienam vāks pelēkāks, tā mazā sarkanā grāmatiņa par Maskavu, Ojāra Vācieša dzeja. Jaunsudrabiņa kopotie raksti aiz durtiņām augstāk, tos es esmu izlasījusi vēl pirmajās klasēs, vēl vecajā vienistabas dzīvoklī. Tāpat kā dabas grāmatas, kas saliktas kreisajā pusē.
Labajā pusē televizoram smukās grāmatas un Pēterītis, sešgadnieka galvaskauss, ko mamma nopirkusi no ceļa taisītājiem vēl studiju laikā, bet neesot īsti bijis labs, deguna kauli izbirzuši, patiesībā jau vēl skrimšļi. Kad esmu viena, aizlieku viņam priekšā reprodukciju grāmatu, tad noņemu. Pēterīti esmu cilājusi sazin cik reižu, iztaustījusi visas rievas, izpētījusi dīgstošos zobus – vēl tad, kad manējos slēpa smaganas un piena zobi tikai kustējās. Zinu stāstus. Viss mammas kurss vārījis kojās katliņā savus galvaskausus, pēc kārtas vienā katliņā. Izberzuši, pēc tam kartupeļus.

Kartupeļi piedeguši, kamēr skatījos grāmatas.
Laiks iet uz priekšu, jāmācās, joprojām esmu badā. Televizors fonā murd, visas gaismas sadegtas.
Aizkari ciet, jo pa TV stāstīja, ka reiz vienās mājās pie aizvērta tumša loga parādījies balts vīrietis. Spoks. Iztēlojos, kā viņš parādās vecāku istabas logā. Pelēkā plašķī. Vairs tur neeju.

Man liekas, es joprojām atceros katru lietu tai dzīvoklī.
Vannas istabā švamme kaķīša formā, strīpainais dvielis mammai, man tas ar puķēm, mans pakaramais jau sen par zemu, Uldis uzdāvināja.
Tēva bārdas skujamā bļodiņa, birste, žiletes. Pieliekamajā koka grebšanas instrumenti. Neviens nekad neko nav grebis. Stāv.

Pēc tam dzīvoklim atslēdz elektrību, jo dārgi, nevar samaksāt.
Siltais ūdens jau sen atslēgts, jo tāda vairs nav nevienam.
Draud atslēgt apkuri, jo iedzīvotāji nevar samaksāt.
Kāpņu telpā pie griestiem parādās pirmais pleķis.

Reizēm pēc stundām atnāku uz dzīvokli, sēžu un tad skrienu uz pēdējo autobusu. Reizēm jau ir tumšs, virtuvē ir gaisma no ielas laternas.
Ja varētu palikt, tagad gan es mācētu dzīvot. Mācīties, mosties, taisīt ēst. Visu izmācītos. Paspētu uz agleni astoņos no rīta. Ar autobusu no laukiem skolā esmu tikai pusdeviņos. Stunda jau gandrīz cauri.
Tikai nav elektrības. Un kā lai pasaka mammai.

Vecāki nolemj dzīvokli pārdot.
Jaunie pircēji ievācas, pirms mēs esam prom. Dzīvojamā istabā pa vidu gaišajai sienai izurbj caurumus un pieskrūvē neglītu un nejēdzīgu skapīti. Viņiem ir melns Ford Scorpio, viņš ir šī laika veiksminieki.
Jaunais laiks ir skarbs. Ārsti vairs nevienam nav vajadzīgi. Mammas alga ir tik smieklīga, ka cepam maizi mājās – veikalā nopirkt dārgi. Miltus maļ mājās no saviem rudziem, lopu dzirnavas īsti nesamaļ, paliek veseli graudi. Tas nav labi. Uz skolu kautrējos nest to maizi, lai gan pusdienas skolas ēdnīcā dikti plānas, ēst gribas kā elle. Mana vidusskolas sajūta – baisi gribas ēst.
Kopš tiem laikiem mamma vairs nekad nav cepusi maizi. Un es veikalā nevaru apstāties – vajag visu.

Mana istaba ir pēdējā, kur sanestas visas mantas. Gaidu vedējus, par pirmo honorāru esmu nopirkusi banānus. Ēdu vienu pēc otra. Sen vairs negribas, bet jāēd. Par dienasgrāmatas publikāciju “Draugā” sanāca gandrīz divi kilogrami. Mizas glumas, ēdu kā ziepes. Jaunie iemītnieki sarunājas istabā.
Ja varētu, es ieslēgtos savā istabā.

Joprojām naktī sapņos atgriežos tai dzīvoklī. Joprojām ir 1995. gads.
Joprojām sapņos es ar prieku un milzīgu atvieglojumu saprotu, ka tas viss ir tikai izdomāts, man ir atslēgas, tas joprojām ir mans dzīvoklis. Es esmu mājās.
Savas istabas tapetes – auduma raksts kakao krāsā – mēģinu atrast veikalos, reiz gandrīz izdodas, bet tomēr tā ir sveša siena un sveša smarža.
Aiz dusmām metu ārā visus vecāku sataupītos padomju krāmus. Ja nav, lai nav.
Atrodu kaut kādu pilnīgo štruntu un taupu. Vannas putas “Badusan”, tās man joprojām ir puspudelīte. Esmu vēl pāris reižu iegājusi vannā, to smaržu nav iespējams aizmirst.
Tas radio ar dzelteno priekšu joprojām ir, tikai himnu vairs sen neatskaņo. Tāpat kā mani sarkanie gumijnieki. Cik maza es toreiz vēl biju, kad Persijas līcī un Kuveitā vēl nebija kara.

Tikai tagad, kad no laukiem atbraucu uz Ulbroku, ieeju dzīvoklī, ir atkal tā smarža. Nedefinējama dzīvokļa smarža – tīrība, svaigums un gaiss bez pelējuma, krāsns smakas, mitruma, mazliet pēc kanalizācijas un karstām caurulēm. Aiz loga spiedz svīres, tāpat kā toreiz tur bērnībā. Ar basām kājām stāvu uz linoleja, un tā ir mana bērnības sajūta. Nevis laukos uz dēļu grīdas, nevis Ulmaņlaika gultā. Jo bērnība – tā ir bezrūpība un laimīgas ģimenes sajūta. Man tā ir bijusi tai dzīvoklī.
Joprojām nav vasaras, kad braucot pa Viļāniem, nenobraucu gar to trīsstāvu māju. Viss ir mainījies. Es negribētu tur dzīvot, jo manas mājas un mantas jau sen ir citur. Bet.

Īstās brētliņas tomātu mērcē ir. Stikla burkās. Tā ir tā garša.
Tur gan nav to galvu trīsstūrīšu.
Tā vienmēr. Vairs nekad nebūs iespējams apvienot visu, kas ir svarīgs. Ne brētliņu garšu un formu. Ne to dzīvokli, tās mantas, to laiku un šo dzīvokli, šīs mantas, šo laiku. Nerunājot nemaz par lauku mājām. Visām trim.

Nez, kā tas ir, kad ir tikai viena māja un viena dzīve.

Izlaidums 1993. gadā. Dokumentēts

Jūnijs ir īstais laiks, kad mēģināt atcerēties skolas laikus. Eva man pajautāja, vai atceros, kādas dziesmas dziedājām izlaidumā. Sapratu – neatceros ne plika velna. Piemēram, 12. klases izlaidumu atceros kā pa miglu, bet 9. klases – vispār neatceros. Skola man laikam ir traucējusi tik maz, ka kopš tās beigšanas nekad neesmu redzējusi sapnī nevienu epizodi. Miers matemātikai un ķīmijai, fizikai un krievu valodai, ēdnīcas smakai un citiem atmiņu pīšļiem.

Mēģinot kaut ko izvilkt no apziņas dzīlēm, vienīgais, ko atcerējos no izlaidumiem, bija pāris epizožu. Visi raud kā bērēs, skanot “Vecajam zābaciņam”, jo klasesbiedram tikko nomirusi mamma, bet scenāriju taisījis kaut kāds lohs. Atcerējos par neļķi, kuras galva bija uzbāzta uz adatas. Par iešanu uz baznīcu. Par kaut kādām salkanām runām. Bet sapratu, ka abi skolas izlaidumi ir saplūduši vienā. Neļķe, baznīca, zābaciņš – uzmini, kurā bija kas.

Bet, re! Ir dokumentāli pierādījumi! 1993. gadā man bija analogais blogs jeb klade, kur tika dokumentēts VISS. Un jocīgākais, ka es pat drusku sāku atcerēties. Toč tā bija.

izlaidums1izlaidums2izlaidums3izlaidums4izlaidums5

Mana padomju bērnība

Atrast bērnības bilžu negatīvus ir kā pieskarties izkaltētai placentai. Fotoaparāts mājās bija. Tas pats vecais Zenīts, kas tagad stāv uz plaukta un ar ko mācījos fotografēt. Bet neviens īpaši nefotografēja un bildes netaisīja – ja nu pa retam. Un arī tad – nekādu parādes bilžu. Tikai dīvaini gaismas nospiedumi uz filmiņas.

Bildes ar kaķeni Kacjku. Neko daudz neatceros, tikai to, ka bija tāda kaķene un ka bija pats, pats labākais kaķis uz pasaules un nomira no žurku indes. Viņai bija raibs dēls Miķelis, kas arī bija pats, pats labākais kaķis, uzkāpa stabā un nositās ar elektrību. Un to kaķeni es dikti mīlēju. Viņa mani, šķiet, arī. Bet es neatceros, kā viņa izskatījās. Tikai apzinos, ka tas ir tas kaķis, jo tas ir tas laiks. Un, kad viņa nomira, es ilgi raudāju. Tāpat kā par Miķeli. Pēc tam es iemācījos tik traki nepieķerties. Vai vismaz neraudāt dienām.

Pabaisa bilde ar šķīvjiem un svečturiem. Rēzeknes parkā bija kaut kāda māla izstāde. Vai gadatirgus. Vai sazin kas. Mammai bija bēšīgs plašķis, un viņa stāstīja, cik smuki ir tie Latgales keramikas šķīvji un cik apbrīnojami tie svečturi, krūzes, bļodas un vells zina kas. Bet pēc pāris gadiem es iestājos keramikas pulciņā. Un daudz netrūka, ka būtu iestājusies Rēzeknes mākslas skolā. Un varbūt man pat tagad būtu savs māla podu cepamais ceplis. Jā, tā tas būtu, ja piepildītos viss, ko domā bērnībā.

Bildes ar Vissvētākās Komūnijas pieņemšanu. Ir padomju laiki. Mēs visi esam oktobrēni un skolā solījušies būt Ļeņina mazbērni. Bet ir vasaras brīvlaiks un mēs visi esam Jēzus bērni. Mēs satiekamies baznīcā – no sākuma atbildēt uz baznīckunga jautājumiem par katehismu un atskaitīt pātarus, pēc tam pieiet pie grēksūdzes, dabūt rožukroni un pieiet pie Komūnijas. Rožukroni es izvēlējos baltu. Vēl bija zaļi. Mamma vēlāk teica – cik labi, ka paņēmi to balto. Viņa domājusi – ņemšu balto vai zaļo, bet es paņēmu to, ko gribēja viņa.

Baznīcas dārzā mēs visi esam samulsuši. Skolā Dieva nav, mājās un baznīcā Dievs ir. Bet tie ir mani klasesbiedri un vienaudži no Rīgas, ko vecāsmātes pa kluso atvedušas iestiprināt, kamēr bērniem brīvlaiks. Ir apmēram 1986. gads, skolotājas māca neiet baznīcā, bet mēs visi tikko esam bijuši pie altāra. Un neko nevar saprast. Bet viss ir pa īstam. Meitenēm baltas kleitas un miršu vainadziņi, zēniem tumšas bikses, balti krekli un prievītes. Un katram rokā dzeltena un lipīga vaska svece ar baltu banti, mežģīnēm un zaļām mirtēm.

Vēlāk mašīnā es priecīgi kaut ko komentēju, brālēns nospiež fotoaparāta slēdzi. Es saku, ka bez mammas ziņas nedrīkst ņemt. Bet viņš ir vecāks un gudrāks sadod man pa ausīm:
– Nevienam nekad nesaki, kas šodien bija! To nevienam nedrīkst stāstīt!

Un es apklustu. Lai gan tas ir tikai tēva brālis Osvalds, kas ir pavēris žiguļa durvis un kam esmu lielījusies, ka jau esmu liela, jau biju pie Komūnijas.
Un man vēl šodien ir jāsaņemas, lai publiski pārmestu krustu. Toties māku krustu pārmest tā, ka neviens nepamana. Jo tas attiecas tikai uz mani. Jo tāda bija man bērnība – par būtisko klusēt un vienalga darīt pa savam.

Tā nu tas ir. Tā nu tas bija. Padomju laikos Latgalē, kad es biju maza un gaidīju, kad beidzot izaugšu liela. Un tam nebija nekāda sakara ne ar Ļeņinu, ne Jēzu – vienkārši dzīve.

par Dīvu i rīkstim

nazkai īsadūmuoju, atguoduoju.
kod beju moza, laikam guoju kaidā 6. klasē, maņ beja rikteiga rogona par audzynuotuoju – gramatiku to īdzyna labi, a vysus gribēja pataiseit pareizus kai ceglus.
juos stuņdēs zeimēt vajadzēja pa klusū, partū ka nazeimēt i naraksteit es navarieju. kod jei īraudzēja, lomuoja vysys klasis prīškā. tok eisti napīmiņu, ka maņ byutu nu tuo kaida suope bejuse. es to zynuoju, ka klase gaida, kod varēs puorskaiteit mane raksteitū voi apsavērt zeimiejumus i izdūmuot, kurs ir kurs. tai ka juos labi grybātuo lomuošona beja kai peilei iudiņs, normals cylvāks nu mane tai i naizauga…

vīnu reizi mes klasē skaitējem Friča Buordys dzejūli par zierni, kū bārns īstota i gaida izaugam. tipa naivums – vokorā īstota, nu reita jau gryb apēst.
zynu, ka maņ tys dzejūļs ruodējēs stulbs. i kū vaira jei slavēja, tū vaira jis rībēs. partū ka es vaira nabeju bārns, tok nabeju ari tik vaca, kab ilguotūs piec bierneibys.

tod beja juoroksta saceriejums par tū zierni. myusim kai bārnim nazkas beja juolyudz Dīvam. jei ak jau cerēja dabuot koč kū skaidru i breineigu kai buoriņa osora voi moza bārna pyrmais skatīņs.
tī jau beja tī godi, kod Dīvs otkon guoja mūdē i vaira navajadzēja trešdīnēs īt iz politinformaceju i pavasarī gatavētīs iz īryndys skati, a pyrmūdiņ vysim vaicuoja, deļkuo nabeja svātdiņ iz Mišu.
pieški Dīvs otkon beja školā i es vaira nikuo nasaprotu. deļtuo ka deļ mane jis beja sātā i bazneicā, pi seve lyudzams.
kai lai es školuotuojai saceitu, kuo muna sirds vysu vaira gryb. tī tok nabeja ni jauni bociki, ni jauns ritiņs. tys tok byutu atsazeit vyssvareigajā, par kū es runoju tik ar sevi i Dīvu.

saceriejumu pīraksteju cīši eisai. iz lineju lapenis.
ka es uzatycu Dīvam i vyss, kū jis maņ dūs, byus lobs. partū ka asu jam pateiceiga par tū, kas maņ jau ir.

ot jei mani lomuoja! atskrēja da muna sūla i bļuove.
it kai es byutu pīrakstiejuse koč kū tik švaku, ka nu tuo var nūmiert. ar garanteju.
jei klīdze: a ka tu slyma paliksi, ka tev kuojis, rūkys atraus, ka tovs tāvs ar muoti nūmiers – ari pateiceiga byusi?

maņ palyka cīši bais. tod saīt, ka Dīvs ir ļauns i maņ nu juo juosabeist.
pieški es beju pamasta vīna poša ar dzievi, smierti i Dīvu. na tū Dīvu, kas mani vysod ir sorguojs, bejs kluotyn vysu dzeivi i pošā ļaunuokajā momentā vysu pagrīzs tai, ka otkon ir labi, a nazkaidu ļaunu veci, kam juopīsalabynoj, kab jis naīsystu pa zūbim.

es nūsabeidu, ka naasu normala i niu ak jau nūmieršu.
laikam jau 12-13 godūs nav labi atsaškiert i pasaceit, kū dūmoj. tok es tū beju pasaciejuse i koč kaidā ziņā nanūžāluoju – ka jau tai, to tai.
atbiļdieju jai, ka nui – es asu gotova ari nūmiert, ka Dīvs tai gribēs. skaidrys, ka jei vyspuor aizguoja pa gaisu. i es vaira nikuo nasaprotu.

piec puors godu, kod jei vaira nabeja muna audzynuotuoja, nazkai sasatykom trepēs, sasavasaluojom. mes bejom kaidys 3-4 meitinis, godu 16-17 vacys. cytys jai lyzguojuos kluot, es laikam smaideju i tik vierūs.
tod jei saceja, ka par vysu klasi vysu saprotuse, vysus atkūduse – kurs baņdits, kurs slaists, kurs apbižuots, kurs gudrinīks. tik mane jei tai i nav atkūduse. tai i nazyna, kaids kūduls itam rīkstam – tukšs voi pylns.
es vēļ nūsaprīcuoju – cik labi, es asu palykuse vasala, nasakūsta.

nu i tod jei nazkai nūmyra. myužeigu dusiešonu…

šūvokor es tū vysu naz deļkuo atguoduoju. poša nazynu, deļkuo.
laikam nazkai sakryta muzyka najauši atrostā diskā, teksts munā datorā – naivys puosokys par laimi. i es saprotu, ka patīseibā maņ nav kuo kaunētīs – es tok taipat dūmoju i šudiņ.
ir tik loba sajiuta sevi saprast jau tik seņ asam sevi pošu.

nazkaids taids mīrs. vyss taipat nūteik pats nu seve, i tys maņ cīši pateik. ir labi.