Cukra bārns

Atguodoju, kai pusaudža vacumā siedieju kuknē iz cīta krāsla i tūnakt puorskaiteju vysu bīzū Melānejis Vanagys gruomotu “Veļupes krastā”. Piec ituo ir bejs nasaskaitami daudz stuostu, gruomotu, atmiņu i memuaru par vysom tom suopem, kū atnese Stalina laiks i represejis, bet iz tuo vysa fona Vanagys gruomota maņ vysod ir bejuse kai vīna nu viersyuņu.

Olgys Gromovys pīraksteituo gruomota ari ir par Stalina laika represejom, tik, sekojūt juos varūnis i stuosteituojis Stellys Nudoļskys nūdūmam, ir dūmuota pusaudžim. Tys ir bārna stuosts bārnim par dzeivi i izdzeivuošonu, tymā skaitā izdzeivuošonys strategejom i padūmim.
Īspaideigi. Kam vysam bārnuduorza vacuma bārns var izīt cauri i nasalyuzt. Ir vārts īgaumēt mamys paleidzeibu bārnam izmysumā atgiut dzeivis jāgu, cereibys iz izeju – juos meklej i atrūn lobū, atrūn Dīvu cylvākūs.
Gruomota tai ari ir par lobajim cylvākim, kas vīns aiz ūtra īt paleigā i izgluob bārnu i mamu. Gruomota ir par styprajim cylvākim, kas eļnē spiej saglobuot ciļvieceibu i vērtīs ar sovom acim. Gruomota ir ar laimeigom beigom, partū ka puosokuos lobais vinnej i cytaiž nabyutu, kam izstuosteit ituo stuosta.
Koč kaidā ziņā itei gruomota atsauce atmiņā lītaunīku kinu “Ekskursante”, kas gon nūjauc izsyutejuma atmiņu žanram rakstureigūs lobuo-ļaunuo rūbežus i krīvus šaļtim shematiski pataisa par lobim, a sābrus Lītuvā par švakajim. Ite gruomotā rūbeži ir konkretuoki – lobi i ļauni cylvāki ir vysur, bet totalitarā īkuortā līka runuot navajag, uzaticēt navar nivīnam. Tik skorba ir Stellys pīaugšona i sova liktiņa, dzeivis ramu saprasšona.
Naz, kū par tū saceitu myusu dīnu pusaudži. Es atguoduoju tū sevi, kas taišni itai pat naktī pyrms kaidu 30 godu puorskaiteju gruomotu i vaira nikod nabeju tei poša.

Vēļ atguodoju vosorys dīnu. Mama beja atsaguluse atsapyust, jei reizem tai dareja ari tod, ka gribēja pabyut vīna. Beja augusta pučs. Es daguoju pi mamys gultys i vaicuoju, kas niu byus. Jei pasacēle i na sovā bolsā maņ nūpītnai saceja: “Tai ari byus. Otkon byus, kai vysu munu myužu ir bejs. Mes apklussim i nivīnam nikuo nasaceisim, klusēsim par vysu, taisneibys nivīnam nasaceisim.”
Muna mama ir gondreiž Stellys vīnaudze. Juos muoceiba īgiuta itepat Latvejā, pieckara laikā. Naktī īmūt cauri tymsam mežam, partū ka iz Naglim tok jau laikam atsyuteitais pioneru vadeituojs voi školuotuojs, nav jau vairs kam pavaicuot, bārnim izlics struopi i nūturiejs školā ilgi piec stuņžu.
Pučs naizadeve. Mes īsavuicejom runuot. Voi varbyut – i pa šai dīnai vuicomēs naapklust.

Deļkuo cukra bārns? Naba deļtuo, ka leitā izalaiss, skorbūs apstuokļūs izgaiss. Koč paraugi atkluotā stepē izrakt dūbi, kur pasagluobt nu vieja. Ka tev ir tikai seši godi.
Cukra – kam bolts, pretstotā kirgizu malnajim motim. Varbyut vīnkuorši poetisks nūsaukums, varbyut cytaiduma zeime.

“Veļupes krastā” ir emocionali jaudeigs mamys stuosts par sevi i sovu bārnu izsyutejumā. “Cukura bērns” ir nu cytys pusis, itei gruomota ir bārna stuosts par sevi i mamu. Bīzai pīsuotynuots ar krīvu i pasauļa kulturys zeimem, pyrmsrevolucejis bagateibu, kas kai drūšeibys veste nūtur iz iudiņa namīreigā laikā.
Skaitūt vysu laiku dūmuoju – cik apbreinojami daudz zynuošonu var nūdūt muote meitai, apleicejim. Voi maņ taidys byutu? Voi mes ar meitu i dālu napagaistu tymā izmysuma jiurā?

Olga Gromova. Cukura Bērns. – Reiga, Jāņa Rozes apgāds, 2020.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.