aizver acis, muļķi

interesanti, kas ar mums notiek. vakar sapratu, ka mainījies kaut kas pavisam būtisks – es vairs neticu, ka ir iespējams mainīt pasauli, un vairs nesmaidu visiem. cilvēku jau sen ir par daudz, bet savējo kļūst arvien mazāk.

iespējams, tas ir vecums. droši vien pēdējais brīdis ar ragaviņām uz mežu, jo tālākais ir tikai rutīna un dzīvot kaut kādā aplokā. būt sabiedriski noderīgai piepei.

protams, tas nemaina manu attieksmi pret dzīvi, jo tieši tikpat naivi uzticos un atkal aplaužos, ieperos kaut kādos mistiskos darbos un solījumos, ko žēl lauzt, un tieši tāpat kaut kur klīstu, skatīdamās visā kā pirmo reizi. bet, iespējams, ausis ir nocirstas. tas ir, man ir saglabājies ieradums skriet un triekties, bet neticu. ūdens vairs nenes.

kas vispār ar mums ir noticis. šorīt domāju par tiem draugiem un paziņām, kas kaut kāda iemesla dēļ ir salūzuši. cits miris, cits nodzēries, cits ku-kū, cits aizrāvies ar kaut kādām ārpus esošām un citu formulētām  idejām, it kā meklējot un atrodot balstu savai neizdevušai dzīvei.

kas kopīgs bērnam, Jēzum un budismam.

iespējams, nav slikti, ka kāds iesēj garo pupu un kāpj pa viņu debesīs. kaut kā jau debesīs ir jātiek. ar Dieviņu parunāt, uz mākonīša pasēdēt, kūļājot kājas un beidzot neko nedarot, ar sevi beidzot satikties.

reizēm liekas, ka cits pagrābj Jēzu kā drošo stuti vai tās garās ķekatu kājas un aizmiegtām acīm raušas debesīs. no tāda fanātisma man vienmēr ir bail, jo apzinos – nekad nespēšu noticēt nevienai idejai tā, lai nekad par to nešaubītos un nedomātu no otras puses.

lai gan ko es tur varu domāt vai nosodīt. ir viens laiks, laikam tā ir jaunība, kad nav nekā, bet reizē ir viss. un ir laiks, kad ir kaut kas konkrēti, bet gribas kaut ko pavisam citu. bet ieķeries savā dzīslā, aizver acis un velc, jo pieauguši cilvēki tā dara. netici, bet padodies, lēnām kal tuneli cauri kalnam, jo, iespējams, otrā pusē ir labāk. vai vienkārši kal, jo darbs jau ir iesākts un kādam tas vienalga ir jāpadara.

kaut kā vienalga ir žēl. laikam sajūtas, ka varu visu un viss pašķirsies manā priekšā, jo tam tā ir jānotiek un tas notiek. vai varbūt žēl visu to cilvēku, ko esmu pazinusi, bet kas pa vienam vien kaut kur pazūd, aplaužas un izšķīst.

planktons

svētam svēts. iespējams, ar laiku tikšu vaļā arī no fotografēšanas nīgruma. pēdējais mēnesis – viena vienīga māžošanās ar telefonu, jo fotografēšanas nīgrums tieši saistīts arī ar nevēlēšanos vispār kaut ko domāt par fotografēšanu. pasaulē jau tāpat ir pārāk daudz saulrietu bilžu. un vai tāpēc saule sāks rietēt citādi.

šodien biju bibliotēkā un izlasīju: Lūdzu durvis aizvērt lēnām. Sods – sēdēt liftā 1 stundu (Letonika). bibliotēkā izlasīju daudz visādu jocīgu lietu, bet šī mani aizķēra: Tikai saimis puorta syltumā sīvītis dvēsele izplaukst kai breiniška puče, a nu veira lyupu raisuos skaistuokuo dzīsme (Olūts, 1943). savukārt tramvaja pieturā kāds ar pirkstu uz stikla bija uzrakstījis: Es braukšu pie tevis. Es tev visu apēdīšu (Grēcinieku iela).

vēl es sapratu, cik labi tomēr būt sievietei. mašīnu cilāšanas sezona atklāta – tramvajs brauc, brauc, apstājas, atver durvis, dzindzina. atskan: Eu, veči, davai! Ejam! sarosās veci un jauni – cits baltā jakā, cits treniņbiksēs, cits ar slēpju zābakiem. izkāpj, aizstiepj kaut kur prom mašīnu, kāpj atpakaļ vienoti un stipri. nomedījuši lāci, atstiepuši uz mājām briedi. bet man nekur nav jākāpj, nekas nav jāstiepj. vienkārši esmu.

bail iedomāties, kas lasa šos manus teikumus. Tu tak esi dzīvs cilvēks, vai ne? iespējams, mēs nekad nesatiksimies, toties Tu kaut ko par mani domā, jo kaut kāda iemesla pēc lasi šo te – nejauši iemaldījies vai atgriezies. bet man pat nav statistikas, dzīvoju kā maisā.

šai nedēļā gadījies dzirdēt daudz pārmetumu, kāpēc es esmu es. līdz pat apgalvojumam, ka katoļi degs ellē, jo novērsušies no Dieva patiesā vārda. bet tad tā padomā – nu un. ja visi būtu vienādi, kas gan būtu par prieku vērot un dzīvot, brīnīties un satikt. katrs cilvēks tak ir kā kaut kādas tūkstoššķautņu diskobumba – nekad nezini, kas atmirdzēs, kur nu vēl, kas ir otrā pusē.

iespējams, es pa dienu pārāk daudz runāju, lasu un rakstu latgaliski, tāpēc šeit gribas sevi definēt latviski. iespējams, es gribu kaut kur aizlidot – dievinu to brīdi, kad lidmašīnas riteņi atraujas no skrejceļa. iespējams, es varētu būt laimīga, ja vien laime būtu mazliet caurspīdīgāka un tai cauri mirdzētu kaut kādas diskobumbu šķautnes. vai vienkārši ziemas saule, kas izlīdusi no mākoņiem un bliež pa sniegu tā, ka nav iespējams atvērt acis.

ja mēs visi būtu vienādi, nebūtu nekāda prieka satikt otru. mēs vienkārši kā planktons plīvotu, līdz atpeldētu kāds cits un atvērtu savu lielo un rijīgo muti.

droši vien tā ir reklāma. gan jau tā ir reklāma. man pie kājas, ka tā ir reklāma. kā ne reizi vien ir gadījies dzirdēt – es runājot reklāmas frāzēm. vai varbūt reklāmas uzurpē tiesības definēt lietas, tāpēc lietu definīcijas (un nereti 140 zīmēs) skan kā lietu reklāmas. jo domāt, no vienas, puses, ir atbrīvoties no svešām ietekmēm un iet savu ceļu. bet, no otras puses, domāt ir definēt savu pasaules uzskatu. bet pateikt par to ir reklamēt to savu pasauli citiem ērti sagremojamās frāzēs. dabūt domubiedrus ir kruti. negribētos, lai tās ir statistiskas vienības. labāk nezināmais planktons, kas iepeld mana bloga mutē vai varbūt kā liela mute, kas apēd manus tekstus un definīcijas.

tas ir tas kaķis. kaķene. tas ir Adventes vainags, jo viņai tā patika. lai gan vienīgais, kas viņai nepatīk, ir tikt rokās. viņa glaužas pie kājām, tirinās, spēlējas un vilina, murrā un gorās visādi. tikai neņemiet kaķi rokās. kaķi nav tam domāti, viņa domā.

priecīgu 3. Adventes svētdienu! iespējams, šī ir labākā diena, kas jebkad ir bijusi, jo pagaidām tā ir rītdiena. tā ir diena, kad iespējams jebkas. nākotne.

lauku pāķa ceļuojums

vakar devos uz Vecrīgu. bija paredzēta pannurāmja elles spara rata inspekcija un piesmiešana. diemžēl izrādījās, ka sulas pakas nav piemērotas šampanieša uzglabāšanai. arī laiks bija pārāk silts un mīlīgs, tāpēc rats negriezās tukšs – 5 apļi 5 minūtēs par Ls 3, bet gribētāju netrūka.

puiši iekšā sēdinātāji tik vēlīgi māja un aicināja kā tādas Lorelejas klinšu jumpravas kuģiniekus. bet mēs ar Dainu bijām stipras. ni un ni. bet lai runā baismu bildes. fotoaparāts kabatas formāta un zvanošs, jo tas vismaz vienmēr ir līdzi.

reizēm ir vērts apskatīties, ko tad piedāvā tūristiem.

spara rats visā godībā, tikai bez muzīkas.

dzīve ir pārāk īsa, lai ietu kājām

sniga sniegs, pa netīrītajām un nekaisītajām ietvēm kā grīļīgas pīles vai uz ateju nepaspējuši bērni steberēja gājēji izplestām kājām, cenšoties nepaslīdēt, nenokrist un sargājot sejas no vēja un asā sniega. uz ielas sastrēgums, tumsā mašīnu ugunis atspīd uz slapja un sniegaina asfalta.

braucu ar riteni pa ietvi un domāju – pa kuru laiku paiet dzīve. jo ir tik sasodīti forši dragāt nenormālā tempā, darīt sazin cik darbus vienlaicīgi un tikpat forši ir vienkārši stāvēt un vērot, skatīties nekurienē, bet skatiens kaut kur aizklīst, acu priekšā migla – nevar ne pamirkšķināt, ne novērst acis.

riepas aplipušas ar sniegu švīkstēja. jābrauc dubulti uzmanīgi, jo nobremzēt gandrīz nav iespējams. pie Kongresu nama tai lielajā laukumā mirdzoša eglīte, balts un liels klajums, no debesīm birst viegls sniegs. mašīnu kasīšanas, stiklu skrubināšanas, mandarīnu mizošanas un karstvīna sildīšanas laiks ir sācies.

ieskrējos, bremzēju un slīdēju pāri laukumam. diezgan viegli tā – nemīt pedāļus, bet pārslidināties pāri. sagrieztu stūri, nokristu. bet kāpēc lai es grieztu stūri.

vienmēr dzīve ir kaut kas vairāk. rutīna, dragāšana, strādāšana, nebeidzamie uzdevumi, kas jānokauj kā šausmoņi datorspēlē – vienu nocērt, trijas vietā, vienu izdari, cits jau vietā. nekad jau nebūs citādi. bet pa vidu tādas rozīnes – viens mirklis, ko atcerēties mūžam. sīkas detaļas, kas ierakstās prātā un tur paliek.

Muris.

un vēl es sapratu, ka man nepatīk kaķi. tas ir, man patīk tādi kaķi, kas klīst, kur acis rāda, bet tad atgriežas un ir kā suņi – nedalīta uzmanība, skrien pretī, iet pakaļ. laikam jau savu kaķi tāpat kā savu suni ir jāizaudzina pašam pēc sava prāta.

uz ielas savācu kaķīti. pārējie vēl tagad tur sēž, sarāvušies kamolā. rīt kaķītis brauks uz laukiem un kļūs par kaķi un kārtīgu mednieku.

Sibira stuosti. Nūstuošonys

15. janvars.

Piecpušdīnē suoc aizsaļt lūgi. Puors stuņžu laikā! Nu vydspusis!
Aizkori sasola rogā i dalypa pi stykla. Nu sīnom i lūgim rikteigi īt soltums.

Pa laikam izkuopam uorā nu vagona. Pīturuos, kur viļcīņs stuov 20-25 minoti.
Izkuopem Kirovā. -18 tikai.
Struodnīki pretim kraun montu Krīvejis posta vagonā. Pufaikuos, nūsoluši. Apdauzeiti dzeļža roti, kū valk mozs traktoreits. Kai var redzēt, posta vagons ar kastem pīkrauts da grīstu.
Buobys iz perona tiergoj cackys i dzeramū. Mineralku pierkam kioskā.
Storp slīdem sasaļs lads. Ruodīs, ka īlyuzs, a nikuo. Kas nūteik tod, kod jis ir augšuok par slīdem?

Izkuopem Balezinā. Nazynom, cik ir gradu, runoj, ka -36.
No sajiuta kai piertī – gaisa īviļkt navar! Elpa aizacierš, nuoss aizsolst.
Asam gudruokys – jau asam apvylkušys zečubiksis i capuris. Aldis vyspuor nagryb kuopt uorā. Piečuok izkuop, tik iz napareizū pusi.
Iz perona nosoj pypuru šņabi i vylnys skustus.
Mudri aizejam da viļcīņa pakalis, nūsajemam obrozam, mudri atpakaļ. asam pīrodušys jau, dzeivuot var. Tik daguns solst. Ar Ilonu iz perona doncojam vaļsi. Nu, voi izalīkam, ka doncojam. Teiri sylts. Cytu pasažiru iz perona nav.

Īejūt vydā vagonā, brillis aizsolst ar pluonu lada kuorteņu. Tik soltys juos ir! A vydā tik korsts! Suteigs!
Puorejī pasažiri nūviertej myusu ar drēbem īnastū soltumu i svaigū gaisu.

Pa laikam gaisma pazyud – parosti ībraucūt stacejā. Logika interesna – tod, kod juosapaunoj iz izkuopšonu, gaismu izslādz. Dūmuot, ka stacejā juoībrauc naradzamim…
Lugys tekstu lobojam svecis gaismā. Pravadnīki nikuo nasoka.
Ap 23 vokorā vēļ gaidoma garuo pītura. Apsveram ideju kuopt uorā, kab aklimatizeitūs. Cytaiž īlēksim kai ciercini palnūs!
Gunta oda džemperi, dzeram cidoneju čaju – nu sātys pajimtū cidoneju syrupu ar korstū iudini. Profilaksei C vitamina nav par daudz. Solts to nav.

Nav i bais nu tuo, kas gaida uorā, vaira nu tuo soltuma, kas īt nu sīnu. Vysa sīna ap lūgu i poša rama apsormoj taidom smolkom adateņom.
I kaids čorts myusus tī dzan…
Dūmuot, ka latgalīši tik Sibirī dzeivoj…
Dūmuot, ka nabyutu gona ar tim, kas čiuļojās pa Latgolu i Reigu.

Pīturuos ar ciervi syt vaļā durovys. Trepis var nūlaist tik tod, ka pravadneica ar tū pošu ciervi pa jom rikteigi klapej i vēļ izlej viersā vardūšu iudini.
Jei kuop uorā i ar lomu dauza nūst latakys nu atejis. Vysi skrytuli, amortizatori, vysa viļcīņa apakša apsoluse ar ladu.

Īdami gulēt, otkon īguodojam vieleišonūs. Tok jau otkon guļam jaunā vītā. Kotru minotu jaunā vītā.
Ka tys vyss pīsapiļdeis. Ka mes nanūsaļsim. Ka vyss izadūs. Ka byus tī latgalīši, kas soltumā dzeisīs iz myusu zīmys školu i sēdēs lekcejuos.

Nav nikuo pastuoveiga iz ituo pasauļa.
Ceļojūšuo biblioteka. Ceļojūšais teatris. Ceļojūšuo iedneica i gulta.

Sibira stuosti. Viļcīņa epopeja

Pīsacēlem 11:00.
Pasavieru pa lūgu i izdvešu: “Kakoj užas!” Izaver brīsmeigai. Pat nazynu kas. Vyss.
Kai lai apsavalk gaišā vagonā?
Var redzēt, ka ceļš vēļ tikai suokumā. Pīredzis nikaidys, bais nu vysa, vyss pateik.

Myusu sābri ir tik klusi, ka palīk bais par Krīvejis jaunuotni. Nu navar tok vydsškolāni braukt kai taidi veči, nu navar! Jī guļ, ād, bučojās (drusceņ), pļuopoj. Kur ir trūksnis? Kur ir dzeršona? Kai var aizīt gulēt kai piec komandys???

Vīna meituška pīsacēle i aizguoja ar šampunu iz viļcīņa ateju. Šoks. Jei patīšom tī izmozguoja motus. Garus motus!!!
Atsagrīž smaideiga i maiga motus dvīlī. Jei patīšom atejā ir mozguojuse motus!!! I kai jei tū varēja? Ite laikam tik Sibira krīvi var dabuot gotovu.
Myusim ir problemys pat ar rūku i zūbu mozguošonu… Izlītne moza, iudiņs šļakstuos, ar vīnu rūku juospīž, ar ūtru juopīsatur, kab napasleidātu. Ībuozt tī vēļ golvu? Soltā iudinī? Viļcīņam braucūt?
Juos puiss paleidz izsukuot. Naizaver, ka jei nasuop, tok sēd kai caca. Navar saprast, voi jei pateik jis, tok nav tai, ka napateik.

Te ir diveji puoreiši, kas pa klusū rauga pasamaiguot. Školuotuoja vys pīker. Lai gon vyspuoreibā jim veicās = školuotuoja atīt tik tod, kod puoreiši ād voi verās pa lūgu.
Interesani vērtīs iz jim. Kai blondais puiseits pateik obom draudzinem, kai obejis koketej i smejās, bet dabuojuse sev jū ir vīna nu jom, kas, kai izaver, ir teicamneica i vyspuor lobuo. Ūtra ir drusku izlaista, a jei tics vacuokais puiss.
Obim puorim gona ar guleišonu sūpluok i rūcenis izlikšonu iz ūtra auguma. Da atkluotys bučuošonuos teik vieļuok. Syukšonuos tikai finišā. Pagaidom tai mīleigai i kluseņom.

Braucam puori Volgai. Klab tylts. Kai vysod iz upem, kam mudri brauc puori, taida jūceiga jutūne – ka grybātus apsastuot i apsavērt.
Volga aizsoluse, iz juos sēd blitkuotuoji. Ot tuos sugys natryukst nikur!
Bet tai mīleigai. Blitkuotuoji iz Volgys. 🙂

Īt puordevieja nu restorana vagona. Oi, breineiga cjoce! Jei ir dzeļža roti ar paiku, kas giunās aiz myusu kuoju, montu i vyspuor car myusim jei nikod nateik bez aizagiušonys.
Īt stumdama i skaita sovu dzeju. Paīt vyss braucīņs, raugūt pīraksteit vysu, kū jei soka. Puors teicīņus mes nasaprūtam.
Pyrmajā dīnā atšifrejam tik puors pantu:
“Keksi dļa seksa!” i
“Pečeņje dļa razvļečeņje!”
Ari labi.

Juosuoc vuiceitīs lūmys sovā breinumainajā lugā.
Suocam ar teksta apgraizeišonu.
Dyžan talanteigs tys autors nav bejs, tok “kur valnam līta gryuta, tī jis buobu syuta”. Kū navar autors, tū var aktīri. :O)
I itai juobrauc vēļ da 18. janvara!!!

Sibira stuosti. Moskova

Kai pīsamūdu i kai pīsacieļu, jei bogu naatguodoju. Amnezeja ir ituo ceļuojuma līcineica!
Zynu tikai tū, ka pa nakti tyka izdzarts vyss iudiņs i daguoja dzert korstu čaju. Paspējem aizīt iz ateju da Moskovys, cikom nav aiztaiseits cīš. Moskova lela, stuņdi juobrauc vēļ da stacejis.
Aiz lūga prīškpiļsātys, a kuru tys interesej. Pakojam montys. Ir vaira nakai skaidrys, ka par vīnu reizi naaizvessim iz ūtru staceju.

Suocom sajimt pyrmuos draugu i rodu eiszinis – Sibirī itamā sutkā -57 gradi piec Celseja, sūla vēļ soltuoku. Aicynuojumi sorguot sevi, atsagrīzt dzeivim. Loba vieliejumi.
Ilze roksta: “Lai Dīvs stuov kluot!” Sūla nūīt da bazneicai. Maņ vysod patics, ka vysod nūīt to DA bazneicai, na īt VYDĀ bazneicā…

Suocās Moskovys epopeja. Puorbaucīņs ar metro nu vīnys stacejis iz ūtru.
Puorbraucīņs ir vīnkuorši mūrgs.
Sastīpam vysu montu stacejā. Ilona palīk, mes ar Aldi i Guntu vadam pyrmū porceju.
Nav jau prīca – tikt cauri metro durovom, vuortim, nūbraukt pa eskalatoru, īkuopt vagonā, spēt nūstuovēt, izkuopt, puorīt iz nuokušū ceļu car vysim tunelim, ejom i par trepem nabeidzamom, īkuopt, izkuopt, ar eskalatoru burzmā tikt augšā, tikt car vuortim, durovom.
Moskova nav dūmuota cylvākim. Te cauri teik tikai vasalī, styprī i jaunī, kam nav daudz montu i kas zyna, kū dora. Invalidim i muotem ar bārnim ite nav kuo darēt.
Asam piļneigi slapni. Stacejis montu globuotivē nūdūdam sumkys. Juomoksoj par kotru vīneibu. Sapakojam vysu rūtainajuos tierga buobu sumkuos.
Par vysim izdzeram kaidu litri iudiņa.
Sekoj ūtrais krystaceļš. Gunta ar Aldi nas nazkū lelu i gryutu, iz tuo viersā ir nazkaida mapeite. Jei taisuos krist, vysim pofig. Danasam da montu globuotivis, mapeite tai i nanūkreit.

Ar steigu braucam iz Sorkonū laukumu. Aldim Miņinam juonūsajem pi Miņina i Požarskuo pīminekļa. Svātajā nullis punktā svīžam monetys. Saņtimi naskan kai kapeikys, a kas par tū. Vys jau vierteiguoki!
Kod ite bejom īprīkšejū reizi, īguoduojom Sibiri. Vyss pīsapylda. Beidzūt braucam ari mes. Kū īguoduoju, nasaceišu. Bet ticīs, ka byus.
Pi Kremļa sīnys teik atrost breineigs kolns. skaidrys, ka braucam lejā iz čūksta. Oj, ideali! Pakale slapņa, a prīca kai mozim bārnim.
Naboga Putyns…
Tod iz bazneicu i iz tylta taisu gaismys biļdis. Pa tymsu aizpluovojam iz jau zynomū izstuožu vītu, kur jaunī muokslinīki izcāluši tūrni nu gruomotu. Aldim gruomotu žāl. Ar vari nūturim, kab napajimtu leidza. Dūmuot, myusim gruomotu tryukst, kuo nest!
Mozuo bazneiceņa naktī i zīmā izaver cytaiž. Vīnolga šmuka. Atrūnam krutu gastranomu, zylu egli i pat metro.

Stacejā ādam gordūs blīņus, dzeram olu. Teik atkluots brīsmeigais “Klinskoe” ols. Taida susla!!!
Sūpluok vīna kompaneja dzīd vīnā dzīduošonā. Mes ar gribim, a sasadzīduošona nasaīt. Par daudz lela ustoba. Da i jim labi pošim ar sevi.
Siežam ari iz greidys, tai ir ārtuok, var vysus sovejūs redzēt, sasarunuot. Apkūpiejis koments ir graujūšs – “kak cygani!”
Staceja ir svaigi remonteita, vīnā marmorā. Apkūpieju ustoba ari šmuka, tok aizdiersta kai baile. Iudini lej caurumā iz greidys. Nazkaida lupota. Nateiri atkrytumu maisi. Apskratuši spani.
Kas ļaudim, tys speid, kas sev, tys smird…

Pa mikrofonu skaņ informaceja. Cyta storpā – par bagaža svora īrūbežuojumim. Dzieržam 14 kg iz cylvāka. Cyta verseja – 36 kg. Myusim ir vaira obejūs gadīņūs.
Pa vysu kuormu izmeklejam informacejis, nikuo nav. Kas byus, tys byus.
Peronu pasoka tik pošuos beiguos. Sakraunam montu skaudzē. Div voi treis nu vysom myusu sumkom es navaru pat pakustynuot, par ceļšonu nadūmojūt.
Suocam nest.
Juoīt da sastuova viņa gola. Vīnā golā pi montu palīk Ilona, ūtrā Gunta. Nasam puorsagrīzuši. Laiks īt.

Myusu vagonā nav elektreibys. Vydā kuop grupa jaunīšu. Jim montu moz, a kurs nazyna školu ekskursejis – bez motu paliksim. Dzeivus apēss.
Nasam montu vydā, raugam sakraut. Aldis ir rikteigs ceļamkrans. Biblioteku jī divejūs ar Žeņu (sābri) izlīk iz augšejuo plaukta. Ka kriss zemē, nabyus labi. Nabašnīks par reizis!
Suocās viļcīņa manevri.
Vydā i uorā navar kuopt. Pravadneica izlomoj nu pancku. Jei ruodīs, ka mes asam sveši i bez biletu.

Paādam i ejam gulēt. Gaismu nūdzieš jau agri vokorā.
Gultysveļa ībuozta celofana kulēs. Ka izvalkam, jei ir mitra. Mīgam tys navuodej.
Pyrmū nakti guļu T-kraklā i tikai zam deča.