Varbūt tā bija jaunība

Gada beigas. Visi skrien. Nevienam nav laika. Kaut kur tur ārpus, kur manis nav un varbūt nekad nav bijis un nebūs.
Viss notiek bez manis. Tik jokaini to piefiksēt, jo tikpat labi es varētu būt tikai mākslīgais intelekts, kas kaut ko reflektē sociālajos tīklos, bet visi domā, ka es vēl te esmu. Bet ne velna. Tie ir tikai teksti, ko rada dators. Manis pašas sen vairs nav, jo es izvēlējos citu ceļu un savā vietā atstāju automātisko atbildētāju, kas kaut ko šārē, laiko, reizēm refrešo un atbild.

Atejā lasu vecus “Karogus”, jo man beidzot ir laiks. Smadzenes jādarbina, lai nesakalst.
Izlasīju pāris grāmatas. Neko daudz. Pāris romānu, pāris memuāru un vēl dažas. Piemēram, Starpnozaru mākslas grupas SERDE izdoto burtnīcu par mazdārziņiem. Vienā brīdī piefiksēju, ka prasās kaut ko pasvītrot. Laikam par kurmju iznīdēšanu vai sēklu apstrādāšanu pirms sēšanas, vairs neatceros. No sevis un zemes nekur nespruksi.
Ir diezgan jokaini lasīt labākajā gadījumā lappusi un nākamajā reizē mēģināt atcerēties, kur paliku.
Ir grāmatas, kas iesper pa sirdi. Klusībā atvainojies, ka lasi tādā vietā. No otras puses, citur un citā laikā varbūt nekad neizlasītu.
Sen atpakaļ uz šķūņaugšu, kad es vēl biju viena un man bija viss mans laiks, aiznesu Valentīnas Freimanes “Ardievu, Atlantīda!” – nu tik lasīšu. Kā tad. Aizgāju, atvēru, ar kabatas lukturīti lasīt slinkums un žēl acu, no rīta jau jauna un skaista diena, kā nu gulēsi un puskrēslā kaut ko lasīsi.
Kad Marta man sen atpakaļ sūtīja skaipā sulīgus fragmentus, likās, ka tā grāmata būs pavisam citāda, bet lasīju pa mazam gabaliņam, zināju, ka labo beigu nebūs, ja neskaita to, ka viņa paliks dzīva, jo viņa uzrakstīs šo grāmatu. Tāpat kā Melānija Vanaga “Veļupes krastā” vai citi autori un cita autobiogrāfiskā literatūra – lasi un zini, ka briesmīgi, bet zini arī, ka izdzīvos. Lasīju, bērni kādu brīdi nelauzās pa atejas durvīm un neraudāja, grāmata vēl smaržoja pēc siena un šķūņaugšas, un es sapratu, cik nesen tas ir bijis – kad mums vēl bija govs, kad man vēl neviena nebija un kad man arī laika lasīt nebija, jo bija viss cits.
Vēl es tagad decembra sākumā kaut kur internetā izlasīju rakstu, kā tika iznīcināti Rīgas ebreji. Nespēju ne šārēt, ne laikot, neko nespēju. Tik spilgtas detaļas: knupīši asiņainā sniegā, uz nāves bedrēm ejošas mazas kājeles zābaciņos. Līdz vēmienam un līdz mielēm nepatīkami. Bet kādam tā bija visa dzīve, jo visa dzīve tur un tā arī beidzās.
Ja pašam ir bērni, tas ir neizturami sāpīgi, jo zini, cik liela tādam mazulim ir uzticēšanās pieaugušo pasaulei un cik liela ir vecāku vēlēšanās to mazo nosargāt no visa ļauna. Laist šai pasaulē un lasīt par kārtējo terora aktu, šoreiz Ziemassvētku tirdziņā, un bombardēšanu Alepo, šoreiz tur tālu tālumā.
Neesmu, neesmu es robots un automātiskais atbildētājs. Sēžu pie monitora, teksts rit, es rakstu.

Mazgājot kakainus dibenus un netīras mutes, izdomāju, ka ir viena lieta, ko gribētos Jaunajā gadā – haļava. Visa šogad ir bijis daudz, bet veiksmes un viegluma gan nav. Iemest makšķeri un izvilkt zivi, nevis sēdēt visu gadu pie dīķa un piesūkties ar lūzerību kā izdēdējušai siekstai ūdens malā dūņās.
Ja var sapīties, sapīsies. Ja var nenotikt, nenotiks. Ja var apgāzties, gāzīsies. Ja varētu notikt, nenotiks. Ja varētu atnākt, ies prom.

Skumjas kā pelēka tūte uzvelkas visam pāri. Nu cik var. Kā pret kalnu, lai ko darītu.
Noskurinies, saņemies. Amarillis tūlīt ziedēs. Jāsagatavo eglītei vieta.
Izmazgā virtuvi, saliec gludināšanai mazuļu drēbes, izdomā, kā tiksi galā ar atsūtīto lauku gaili. Piepildīta ikdiena, var aizmirsties – ka kaut ko gribēji, kaut ko cerēji, kaut ko gaidīji. Jau atkal jāzīda. Vai arī beidzot jāsaņemas un jāizmazgā galva.

Tālākais teksts ir fikcija. Tā neesmu es.
Tas ir fragments no nekad neuzrakstītā un visticamāk arī neuzrakstāmā romāna, ko sāku kā spēli, kad man bija laikam 20-22 gadi.
Drīz tā būs puse mūža, un es ar bažām vēroju, kā viss tolaik rakstītais piepildās. Brīžam atceros, atveru failu, palasu un pabrīnos. Privātai lietošanai, egoistu literatūra.

IMG_0237

Kaut kas ir nožēlojami beidzies, bet nebeigsies nekad. Kur kādā veidā tos pavedienus esmu izlaidis no rokām – neba nu grožus (kučierim vienmēr esmu bijis par muļķu, jo neesmu uzdrošinājies), drīzāk visparastāko lāpāmo diegu. Ja varētu izlāpīties un aiziet pa kanti uz priekšu, uz to saulaino rītdienu. Ja kaut vai izdotos tai noticēt.

Kaut kas svešs ir manī, es vairs nespēju ticēt un iet pa ūdens virsu, es pat peldēt vairs neuzdrīkstos – rokas it kā kustas, bet kājas grimst dibenā, ķermenis nostājas vertikāli un velk uz leju. Nogurums – no dzīves vai dzīvošanas.

Varbūt arī agrāk nekam neesmu bijis derīgs, vienkārši gadījies pa ceļam, paķerts līdzi, parauts debesīs kā tukša celofāna kulīte pavasara vējā, kas siltām strūklām ceļ augšup meiteņu matus, svārkus un domas. Viss pārējais pēc tam ir haotiska lidošana te pretī zemei, te debesīm, bet no manis paša labi ja atkarīgs tik daudz kā čaukstēt.

Man pašam ir jāatbild, nemeklējot palīdzību nekur ārpus. Es pats esmu gājis uz to. Neapzināti vai ar visu prātu un no visas sirds. Pats esmu ļāvis notikt. Pats atvēzējies un kaut ko svarīgu iemetis dzelmē.

Mēs paši lemjam savas dzīves, tikai pa laikam to darām ļoti pavirši un varbūt vissvarīgākās lietas atstājam citu rokās. Vissvarīgākajās vietās mēs klusējam, kaut būtu vajadzējis ja ne kliegt, tad vismaz jāsaka balsī. Mums pašiem būtu jātur groži, bet mēs pat ļaujam izjūgt zirgus. Mums pašiem būtu jābūt sev drošinātājiem, karabīnēm, drošības siksnām un jostām, bet mēs savas virves nepiesienam ne pie kā un laižamies gar klints malu savā ikdienā kā nebūtībā.

Savējo nav. Nav priecīgā bara, kur tērgāt par nebūtiskiem niekiem. Nū, mēs vienkārši esam aizņemti, iebraukuši katrs savās sliedēs. Tas ir noticis. Darbs, mājas, ģimene. Izvēļu laiks ir beidzies. Varbūt tā bija jaunība.

Kaut kāda izvēļu summa ir radījusi to, kas ir mana dzīve un no kurienes ir arvien mazāk un mazāk izeju, un kurā pieejamo iespēju daudzums drīz būs izsmelts. Ne jau dzīve būs beigusies. Vienkārši viņa te tā būs un būs jānodzīvo līdz galam – tā, kā tā ir. Necenšoties neko ne mainīt, ne uzlēkt augstāk par sevi vai cerot uz kaut ko, ko gribētu pienākam, bet kas nepienāks nekad.

Jo ātrāk man izdosies pierast, jo skaistāka būs mana dzīve. Samierināties ar pārbāztu trolejbusu un braukt, jo mašīnas līzingam nepietiek uzņēmības rauties sazin cik darbos un arī lielas vajadzības nav. Uz kurieni tad es brauktu: darbs – mājas, mājas – darbs?

Samierināties ar darba ēdnīcu un izvēlēties: mājas kotlete, karbonāde, vistas šķiņķis, mednieku desiņas, gulašs, piedevās rīsi, griķi un kartupeļi. Saldajā maizes zupa vai ķīselis ar kremu.

Samierināties ar darba datoru, kas pa laikam mēdz uzkārties. Ar kolēģiem samierināties. Ar skatu pa logu. Ar smaku kāpņu telpā. Ar kaimiņu balsīm aiz sienas.

Ja arī ar sevi izdotos samierināties un dzīvot nost. Līdz rītdienai. Ja izdotos nedomāt. Bet es laikam meklēju to, kā nav, un meklēju nepareizajā vietā.

Par tām skaistajām nākotnes iespējām domāju. Par iespējām, kas skaisti iecerētas, jo tā piederas saldajā un skaistajā dzīvē, bet kas ir nokancelētas, jo kaut kādas izvēles tur atpakaļ pagātnē izdarītas nepareizi un ceļa nav vai arī tas ved citur.

Tev nebūs. Jo tev nav. Ja tev būtu, tev jau būtu.

Gaisma atlākuse

gaisma1gaisma2gaisma3gaisma4

Lai kai zīma vēļ spyrynojās, gaisma jau ir atlākuse. Tai soka par laiku piec Zīmyssvātku, a vēļ vaira par Sveču dīnu voi Svacaini. 2. februarī bazneicā dadz svecis, a uorā gaismu dadz saule.

Ka pa Sveču dīnu saule speid tik daudz, ka var zyrgu apjiugt (voi myusu dīnu versejā īsiļdeit motoru mašynai i nūkaseit nu styklu ladu), to byus skaista vosora. Vosora byus skaista – vakar Mukulēs vysu dīnu speidēja saule.

Ķemeru purva taka

Kū cylvāks lai dora pavasarī? Gaida pavasari. Lai sagaideitu pavasari – juoīt jam prīškā. Pavasarī ir juobrauc pi dobys.

Uorā minusi i 9. marts. Skaista sastdīne. Nivīnam nav cereibu, ka zīma byus vēļ ilgi – ar steigu juobrīn i juosaver pādejais zīmys boltums.

Kurs bess ta varēja zynuot, ka tuo boltuma byus gona da apreļa i nikaidys steigys nav. Varbyut maja svātkūs vēļ varēs izceļt kaidu snīga buobu voi nūbraukt nu kolna na ar ritini, a plēvi.

Zīma ir īsacikliejuse sovūs kompleksūs kai vaca meita i nagryb atdūt sovu jaunaveibu na cīši to apsvīdeigajam pavasaram, kas naseņ nūdziņs ūsys, bet vysumā ir sprosts dzeraunis zāns i moz kū jādz nu meitom. Gruobstuos i karsej, a izlaidynuot namuok – kai nakts, tai gulta solta.

Kemeru pūrā ir styga, kū jau seņ vajadzēja inspicēt, tik vys nikai nasaguoja laika. Zīmā nivīns iz Kemeru pūra stygu nav bejs, tok voi ta kaida vaine – juoredz.

Izaruod, styga ir slāgta. Tok voi ta tys kod ir maisiejs – ka nazkas ir aiztaiseits cīši, juoīt tik tuoli, cik var īleist. Ka kaids suoc bļaut, juoīt prūm. A kai naīsi, ka nivīna bļuovieja ite nimoz nav. Vyspuor nav nivīna cylvāka.

Kemeri_01

Ceļš ari bez stygys nav dīz kū lobs. Pareizuok sokūt – ceļa nav, ir gaumeigs lada kluojīņs, kas kai sudobra lenta aizavej cauri prīžu stymbynim i garom nazkaidom tranšejom ci gruovim.

Kemeri_02

I te jei sagaida – styga. Nivīns gon vēļ nazyna, ka itei skaudze ari ir… Kemeru pūra styga. Vēļ ceista i ļaužu kuoju nameita.

Kemeri_03

Izaruod, tys nav stygys remonts. Tei skaudze nabeja dūmuota īlikt protezis. Stygys vysā nav. Tukšs. Plyks pūrs i struodnīku īmeita stidzeņa.

Kemeri_04

A pūrs to šmuks. Marta saule karsej, pamazeņam kausej, a prīdeitis kai susekli slīnās pretim. Tik tī susekli pylni snīga, a snīgs sasaļs taidā lada gorūzā, ka ej, kur gribi – kuojis cauri nakreit. Skaisti minusi, skaista dīna.

Kemeri_05

A styga izaver itai. Puors ļaužu pādu, puors suņu pādu. Breidynuojuma baņte. I, ka jau traktora slīdis, to cylvāku ak jau izturēs.

Kemeri_06

A stygys molā stuov styga. Sakrauta gleituos skaudzeitēs.

Kemeri_07

Traktora slīdis snīgā. Skots iz aizmuguri, a prīškā prīdeitis, prīdeitis, snīgs, lads i saule.

Kemeri_08

Kaids, kas ite guojs pyrms myusu, īkrits iudinī cauri ladam. A niu bez bādys – vyss sasaļs otkon nu jauna.

Kemeri_09

Nav jau ta, ka te pūrā nivīna nav bejs. A vysleidza apleik plašumi i vīntuleiba – viņ snīga gorūza saulē speid kai dzeivs lads.

Kemeri_10

A ite akaceits. Vyss sasaļs i aizsnidzs, bet dzeivs – saulē jau otkon bejs atsalaids i sasaļs nu jauna.

Kemeri_11

Kaids gudrinīks braucs puori akačam. Ka jau traktors tū var, ak jau var i cylvāks.

Kemeri_12

Pūrs pylns ar stygys elementim. Ej pa ladu i breinojīs, kod ta jī jū ceļs – niu iz sasolušys zemis voi jau iz meiksta pamata.

Kemeri_13

Kūka kluceišu spēlis breivā dobā.

Kemeri_14

Var ari itai salikt – horizontali.

Kemeri_15

A sūpluok ar ladu puorsakluojuši ezereni. Mīreigi i gludi.

Kemeri_16

Tai jei palyka tī pūrā – jaunuo Kemeru pūra styga. Kai na da gola dalykta puzle.

Kemeri_17

Bet vyspuor itys īroksts beja atbiļde Edeitis dīnrokstam, partū ka, asūt tymā pūrā, tyka pīsaukts ari juos i Pasauļa Dobys fonda vuords. Pandom byut! Taipat kai byut vardivem i škierzlotim.

Lēnām no meža izlien nakts

Pienesums ziemas bilžu ārprātā. Ar saulrietu, protams.
Pirms nedēļas biju aizgājusi uz upi pastaigāties.

 

Kolnā kuopt

Laiks īt iz riņči, tik pasamaina portreti. 2013. godā der 1963. goda kalenders.

Paguojušais gods saguoja tik gryuts, ka tai i naasu sasajāmuse saviļkt golus kūpā i suokt jaunu godu. Gryuts, bet ari cīši, cīši skaists. Kolnā kuopt nikod nav vīglai, bet ari skaistai.

Koč gods jau nasasuoc i nasabeidz vīnā datumā, taipat kai nikod nasabeidz dorbi. Ka tai nūtyktu, pruotā varātu sajukt – vaira nikas nav juodora, nikas nav atlykts. Vyss tikai juosuoc.

Cylvāks jau nav juo dorbi, a laikam juo prīca – i par dzeivi, i cytim cylvākim, i padareitū.

Tei lobuo sajiuta, ka izkuopts vēļ vīnā kolnā – vys augšuok i tuoļuok. Pacīteigai nūadeita vēļ vīna treis pierstu plota aile adeklī.

Kab koč vysur dzeivē varātu nūturēt tū laimis sajiutu – Juoņadīna vēļ nav atguojuse, a duorzs izravāts. Meiksta i malna zeme, nazuole kolst saulē. Buļbys rasnim i zalim lokstim iz malnys zemis. Padareits. Paļdis, Sisif! Kuop tuoļuok.

Eistineibā ituo laika prīca ir gods ar div asteitem. Nav ari svareigi, kab itū teikumu kaids saprostu. Ir teikumi, kas atsatīc tikai iz mani.

Īīšona sevī i pi sovejūs ari ir vysu myužu ejams dorbs. Byut mozuok atkareigai nu apleicejūs saceituo, nasavērt pakaļ cytim. Nasaklauseit, nadzierdēt, aizīt i padareit sovu. Kotram pošam sovi kolni. Kū vaira klauseisīs, kaidūs vēļ kolnūs juokuop, tū mozuok varbyuteibys, ka sasajimsi sovam kuopīņam. A cyta vītā to naizkuopsi, taipat kai iz ateju ūtra vītā naaizīsi, čūksta nanūslaiceisi i zūbu naizteireisi.

Veinūgys ir skuobys. Lai kū dareitu, vysod ruodēsīs, ka cytim saīt lobuok. Deļtuo lobuok dareit pošai i tikai par sevi. I nasaklauseit, kai apleik rej suni, šakali i lopsys – tys kai duorgumus rūkūt: pasaviersi apleik, zalta skreine nūgrims. I ni sunim byus, ni pošai.

Kū augšuok izkuopsi i kū vaira šakalim pasaruodeis, ka navar dasnīgt, tū skaļuok jī rīs. Cereibā, ka izdzierssi tī augšā. I ka krissi, jī paceļs kuoju i apmeizs. Te tev i vīta.

Nagaidi žieleisteibys nu tuo, kas naļūbej pats seve. Kas pats seve nacīnej i natic sev. Ka tai nabyutu, jis tok pats kuoptu, na iz teve vārtūs.

Ūtru kuopieju saprūt tikai tys, kas pats kuop. Kolnu storpā ir mozuoki attuolumi nakai nu kolna iz zemīni. Horizontalis ir eisuokys par vertikalem.

Sev puori puorkuopt ir pats gryutuokais. Suokt.

Laime, ka atsarūn atbaļsteituoji apleik. Tys ir kai svīst bumbu, a jei na nūkreit zuolē, īrypoj muorkā voi jū kaids nūzūg, a jū nazkas nūgiun i svīž atpakaļ. Izaruod, apleik nav bezgaleiba, a cylvāki. Pretim spālātuoji. Tī, kas pītur drūšeibys viervis i dasaver, kod kuop.

Nu ituo īroksta nav nikaidys jāgys. Es tikai gribieju beidzūt koč kū pīraksteit publiski. I pasadaleit ar 2012. goda muoceibom, kas sasaskruojušys malnrokstūs.

Ambiciozi mērķi un vājas spējas – lietas, no kuru kombinācijas der piesargāties. Tāpēc audzēt savas un komandas spējas. Tām piemērot lielus mērķus.

Izvēlēties prioritātes un nedomāt par lieko. Visiem citiem var likties citādi, bet ir tikai viens laiks, kad dzīvot un padarīt degošo – tagad.

Pabeigt vienu darbu. Pilnīgi pabeigt. Vai vismaz darbu sadalīt posmos, kur tā pārtraukšana neapdraud rezultātu. Pabeigt tādu posmu, paslavēt sevi – ķerties pie jauna tā paša vai cita darba posma un pabeigt. Neķerties glābt citus darbus, kamēr nav pabeigts kaut kas viens. Kapāt pa pakāpienam.

Strādāt tikai darbā. Mājās tikai atpūsties.

Nesolīt vairāk, nekā pašai gribas darīt.

Uzņemties un darīt, kad ir iespēja.

Nebaidīties domāt, neapstāties pie iedomātas robežas, domāt tālāk un dziļāk aiz robežas.

Nedarīt, ja nedeg sirds un nav azarta. Kādam citam tas varbūt ir sapņu darbs. Nezodz. Dari savu.

Slaistukūkas

Ar kulināriju saistītiem cilvēkiem tālāk nelasīt. Tas nav iztērēto nervu vērts.

Kulinārija mani neinteresē – varu kaut ko sataisīt, bet neko tādu, kas prasa vairāk laika, nekā spēju izturēt neēdusi. Lielākoties nekas nav to vērts, lai pusi dienas sēdētu virtuvē. Ja nu rozītes, bet tur nav jāsēž pusi dienas – galvenais, lai ir šņabis, ko piejaukt mīklai, un kompānija, kas kaisa pūdercukuru.

Šis nav kulinārais blogs. Eksperimentā veiktās darbības lūdzu neatkārtot bez pienācīgas sagatavošanās. Es tikai pierakstīju, kā cepu olas, tfu, piparkūkas.

I cēliens

Viss sākās ar drozofilām. Lai ķertos pie piparkūku cepšanas, vajag iemeslu. Iemesls var būt gan Ziemassvētki, gan drozofilas. Bet drozofilas tāpēc, ka tās maitas bija apmirušas medus bļodā, kas jau mēnesi stāv uz ledusskapja – arvien mazāk plaknes, kur iemērkt karoti, dzerot tēju.

Tā kā ledusskapī ir arī apmēram puskilograms veca lauku sviesta (lauku sviests nemaitājas, to var kaut eksportēt), vajadzēja recepti, kur ir daudz sviesta un medus.

Izraku plauktā Masiļūnes grāmatu “Latviešu nacionālie ēdieni”. Masiļūne man patīk, jo viņa nesarežģī dzīvi – vislabākā, protams, ir viņas “Povuoru gruomota”, kas 90. gadu sākumā izdota latgaliski. Tur tā arī teikts: “Dalīk citrona mizeņu, ka ir.” Ja nav (un 90. gadu sākumā nebija ne velna), tad cep tāpat. Jāpiebilst, ka grāmatu apmēram pirms gada nopirku kaut kādos grāmatu svētkos apmēram par latu un līdz šim nebiju atvērusi ne reizi.

Secināju, ka sviesta un medus aprakstam vislabāk atbilst mīkstās piparkūkas (mīkstās, jo tās ielej pannā un izceptas sagriež, bet cietās jādzesē, jārullē, jāgarnē – klapata). Protams, visādi pīrāgi, kas jātaisa no samaltiem vārītiem kartupeļiem, ar man patika. Bet pārējiem vajadzēja vai nu medu, vai nu sviestu. Abus divus nevienam. Ak jā, bija vēl medus torte, kam vajag 1 ēdamkaroti medus. Medus! Torte! 1! Karote!

Raugam nokasīju pelējumu un aplēju ar siltu ūdeni un uzliku uz radiotora. Piešāvu bišku cukura – tak jau dzīva radība. Lai paēd.

Izvilku no ledusskapja bļodu ar koši dzelteno sviestu, uz kura no mammas karotes palicis krustiņš un skujiņa. Patiesību sakot, sviests bez krustiņa un skujiņas nav nekāds sviests – tas ir punkts uz i, pēdējie karotes vēzieni, pabeigtība. Nogriezu kaut kādu stūrīti, kas laikam gan nebija prasītie 100 grami, bet kā tad lai zina, kā izskatās 100 grami sviesta. Ieliku katlā un palaidu kausēties.

No medus bļodas izzvejoju visas 100 miljards drozofilas. Daļa spārniņu palika, bet nu nebūsim sīkumaini. Drozofilas gēnu ziņā esot diezgan tuvu cilvēkam. Labs labu nemaitā. Medu iekasīju, iepludināju izkusušājā sviestā, kas ar šņācienu saņēma jauno viesi. Brīdi padumpojušies, viņi mudīgi apvienojās un sāka ost pēc jauka sviesta medus maisījuma.

Kamēr šie tur katlā ņēmās, domāju, ko lai pasāk ar sīrupu un cukuru. Tas ir, receptē bija prasīti 400 grami sīrupa un medus. Bet kā lai es zinu, kā taisa sīrupu? Un kā lai zina, cik no 400 gr. ir sīrups un cik medus, ja es nezinu, cik medus bija tai bļodā. Tā kā sīrupa man nebija, nolēmu spiest uz cukuru. Iebēru apmēram pusi no visa cukura, kas mājās bija. Palika tieši tik, lai varētu uztaisīt apmēram 1-2 kafijas.

Receptē bija minēts – pievieno garšvielas. Aha. Es noteikti zinu, ko tur pievieno! Ja reiz piparkūkas, piemalu bišku melno piparu. No skapja par daudz maz derīgiem šim pasākumam atzinu pirms 2 gadiem kaut kādā Londonas turku veikalā pirktus muskatriekstus (neprasi, kāda velna pēc es viņus pirku) un krustnagliņas. Un tad man pieleca, ka dzirnaviņu ta nav. Maitāt piparu dzirnaviņas ar krustnagliņām negribējās.

Par laimi skapī atradās kaut kāda rīve. Sāku rīvēt riekstu. Ciets kā maita. Tikpat labi var rīvēt lazdu riekstus. Nu labi, drusku mīkstāks. Pierīvēju klāt arī krustnagliņas. Pēc tam nogriezu norīvētos nagus.

Sabēru visu mutuļojošajā katlā, tas nosvepstēja vien pret karstajām sienām. Nogriezu nost uguni, lai nešauj par strīpu.

Izrādās, man mājās ir siets! Sāku katlā sijāt iekšā miltus. Apsijāju arī plīti un katlu. Nav ne jausmas, cik ir 400 grami, bet ļāvos procesam, pa laikam samaisot. Protams, kunkuļi kunkuļu galā. Kad jau izskatījās pēc mīklas, miltu sietu uzmanīgi noliku uz māla bļodas, kur bija medus. Atlikumu pievienot vēlāk.

Tālāk receptē bija minēta kaut kāda mistika – nedaudz atdzisušai mīklai pievieno sakultas olas, raugu un miltus. Nedaudz? Tā mīkla bija verdoša.

Gaidot, kamēr mīkla nedaudz atdziest, sakūlu olas un, klausoties rauga priecīgajā čabināšanā, uzrakstīju visu blāķi līdz šai vietai. Nez, raugu ēst nav grēks? Tomēr dzīva radība. Un pārdot?

II cēliens

Tagad ir skaidrs, kāpēc mīkla bija jāatdzesē nedaudz. Kamēr rakstīju šo lielisko bloga ierakstu un papildināju skaipa romānu, mīkla sabriedusi un sakaltusi. Uzleju čurkstošo runīgo raugu un olu kulteni, maisu – kā ūdeni ar taukiem jaukt. Brūnganā mīkla iet uz riņķi, dzeltenais šķidrums žvunkuodams apkārt. Burbuļi vien šķīst.

Neko darīt, mīcu ar roku. Pa pirkstu starpām izlien silti mīklas tārpi, ap pirkstiem tinas un pinas, kamēr arvien vairāk sajaucas ar škidrumu un pārtop pašķidrā masā.

Iesijāju atlikušos miltus, samaisu ar karoti. Ignorēju kunkuļus. Nez, kāds māk izmaisīt tā, ka viss sajaucas kā pēc grāmatas? Kunkuļi daļa atveras paši, daļu saspaidu, daļa sasūcas un pazūd.

Ja receptē nebūtu teikts “mīklu lej uz ietaukotas plāts apmēram 1-1,5 cm biezā slānī”, liktu miltus vēl klāt. Bet ja nu jālej, tad lej. Laime, ka man kopš vasaras ir jauka lazanjas panna. Neko nezinu par lazanju, patiesībā neko arī negribu zināt. Bet panna izskatās tāda, kas derētu arī cita kā cepšanai.

Masa izplūst pa pannu. Laikam ir par šķidru. Bet manas lielākās pīrāgu nelaimes ir cēlušās no pārmiltošanas, tāpēc izliekos neredzam. Mīklas virspusē pa laikam izlien pa burbulītim. Dzīva. Raugs ēd un elpo.

Ielieku pannu siltā cepeškrāsnī. Lai mīkla atpūšas un aug. Secinu, ka apziest ar olu nesanāks. Laikam jau apziest “ūdeni” ar olu nav prāta darbs. Bet ej nu zini, kas būs pēc brīža!

III cēliens

Lai arī mīkla, šķiet, bija par šķidru, radās fundamentāls jautājums: “Nez, cik grādu nozīmē – “cep cepeškrāsnī mērenā siltumā”?”

Tviteris steidza atbildēt, dominēja 180 grādi pēc Celsija. Bet izrādās, Smurrītis bija pat sagūglējis – tāda temperatūra,  kurā žāvē pienenes! Skat. 3.rindkopu.

Mīkla necik daudz nebija uzrūgusi, toties spēru tik uguni iekšā – lai top! Receptē minēto sadrupināto riekstu vietā pa virsu pakaisīju lobītas saulpuķu sēklas. Sēklas arī ir rieksti.

Cepas. Sīkdams un klikšķēdams.

Tā kā visas receptes beidzas ar neko – sajauc, samaisa un cep, tad šeit ir laiks beigt. Man tāpat nav fotoaparāta, ar ko bildēt šķīvi. Un nav arī zināms, kas tur sanāks – smaržo gan lieliski.

atskaite. biju ārā

neapšaubāmi lielākais šodienas (bet varbūt visas nedēļas) notikums bija gājiens uz veikalu. pēc gultā pavadītas nedēļas tas tiešām ir notikums. gājiens nebija tāls, bet ļoti iespaidiem bagāts un košs. jo šodien bija tā diena, kad sniegs saulē izčākst un ūdens ledū izgrauž gultni. un vēl šodien bija diena, kad kaķi sēž kokos kā putni un sauļojas aizmiegtām acīm.

izkāmējusi sieviete ar spieķi un melnām brillēm man gadījās ceļā divas reizes. gan turp, gan atpakaļ ejot. pie tam divās tik dažādās vietās, ka, lai paspētu pārvietoties no A uz B, viņai noteikti bija vajadzīgs propellers. jo abas reizes viņa stāvēja ietves vidū un nevarēja pakustēties. kā viņa bija tikusi pāri ledus kalniem un peļķēm, kvartāliem un ielām, nav ne jausmas. noteikti kāds noslēpums.

vecis bija izvedis pastaigā laikam sievas balonku. reizēm liekas, ka balonkas jau piedzimst vecas un resnas, tomēr nekad nemirst. vai kāds ir redzējis balonkas kucēnu? es nē. vienmēr tikai nošņurkušas un sapinkājušās, diezgan patuklas un pavecas balonkas, kas lēnām steberē reizē ar vecajiem ļaudīm. kā nekad nebeidzas vecie cilvēki, tā nekad neaptrūkstas pelēcīgi bēšīgas balonkas. pasaulē valda miers un kārtība.

gadījās arī aizpampis vīrs ar sarkanu seju, kura aizpampums jau līdzinājās uzburbumam. viņš apturēja mani un vaicāja:
– dzevuška! postoite, dzevuška!
jau domāju, ka vajag 2 santīmus (Āgenskalna ubagi izceļas ar savām summām). bet nē. vecis skatījās man acīs, saules apmirdzēts, seja kā sarkana pankūka, un vaicāja:
– dzevuška! čto seičas?
es apjuku. ziema? pavasaris? laiks? ko viņam varētu vajadzēt? atbildēju:
– voskresenije.
un padomāju:  cik skaists vārds. augšāmcelšanās.
vīrs domīgi noskatījās uz mani un teica:
– ah, voskresenije? ja tak i znal.
un aizgāja.

arī es turpināju ceļu. jocīgi, ka neatceros nekādus putnus – tikai divas vārnas, kas sakāvās kokā un , spārniem švīkstot, zemu aizlaidās pāri ielai. un zvirbulīšu pūli, kas aši knābāja putraimus uz ledus un, sabijušies no sazin kā, iespurdza krūmā, lai pēc brīža pa vienam vien atgrieztos un knābātu vēl uzcītīgāk. un kaiju, kas kaut kur brēca nebalsī, it kā gribēdama izbļaut no sevis visu ziemas stīvumu, bet ko nekur neredzēju – tikai zilas debesis un jumti.

bet mājās atgriezos nogurusi kā nāve. it kā visu pasaules smagumu nestu līdzi. bet man nekā tāda nebija – fotoaparāts un somā eļļas pudele, krējuma trauks un melnās tējas paciņa.

par bildēm netiesājiet bargi. es pat nemācos, vienkārši daru. man jau pāris gadu nav normāla objektīva. un jau pusgadu nenormālajam objektīvam nav vāciņa. un es nezinu, vai par to īpaši skumstu. man nav arī aifona un aipoda.

bet gaiss beidzot ir cits. kūstoša sniega smarža – reizē milzīgs nogurums, ka varētu visu dzīvi nogulēt, bet reizē tāds mundrums, ka nevar aizmigt.

vokora dūmys

vīnkuorši šudiņ ir taida dīna. it kai nikuo nabeja, bet varbyut žāl, ka nikuo nabeja. nu reita izmozguoju ustobu i īleidu dušā, īlyku mozguotīs drēbis, izvuorieju zupu. izaruod, puors stuņžu laikā izpiļdieju dīnys normu. paiežu i aizmygu. niu pasamūdu. mīga ni acī. a kū padareisi – nakts.
tai i siežu i dūmoju. atīt taida gripa i nūlīk pi vītys, a kū tu jai padareisi – upe plyust i plyust, a, ka laiceigi nasaļausi plyudumam, agri voi vieli īaireisi kaidā krostā. a reizem iz upis vyds ir sakrytuši kūki. dūmoj, kai apbraukt. varbyut izadūs. ak jau izadūs. a reizem nūgrimsti upē i verīs, kai apleik leigojās iudiņa zuoļu steigys i aizmaun zivs, iudinī plateidamys muti.

vēļ Klaus&Kinski muzyka ite.

pa dīnu vēļ raudzieju nazkū vērtīs datorā. otkon kinā tyku da tuos pošys vītys, otkon mīgs apjēme. tik viņ spieju kai nūlikt datoru iz zemis – treicūšom rūkom, partū ka 5 kilogrami, izaruod, ir baigi daudz. nazkur sagruobuoju spylvynu i aizmygu. mīgā redzieju, kai tymā mežā, kur apmāram decembrī redzieju īejam aļņus, nazkas kust. tod nu tīnis izguoja aļni. nā, tūmār zyrgi, kam iz mugurys nazkas beja. izaruod, tei beja karavana ar kamīlim. nā, tūmār zyrgim – jī guoja leli i tymsi riņdeņā nu meža iz sātu, kotram iz mugurys žogoru čupa i čyguons. aizskrieju aizslēgt durovys, izsliedžu sātā guni – ka mane naīraudzēs, jī paīs garom. vyss kai nazkod bierneibā, ari sorkonuo grīstu lampa ar vysu kupolu. i jī paguoja garom, izguoja cauri sātai, pat nasyta pi durovu i leli i tymsi pagaisa cytā mežā – riņdeņā, riņdeņā viņ.

taida, vot, nazkaida dīna saguoja. nazkaida nikaida, a koč kaida.

par kūku

taišni pyrms goda nūmyra tāvs. var tukšumu aprakt kasdīnys īšonuos i aizmierst, a tod nazkas sasastuoj koklā i saprūti, ka nivīns to napažāluos tai kai jis. tai vot i siežu, dūmoju, dzeru čaju i tūmār īlyku itū karteņu i itū sajiutu publiskai apsavieršonai.

pyrms goda kopūs buobys nūsavēre i tod pa koktim nosuoja – jei naļūbej sova tāva, partū ka naraud. tok osorys ir muna i juo dareišona. taipat kai vyss lobais i švakais, kas bejs. suocūt nu kolnu ekspedicejom pa  ustobu, beidzūt ar uobūleņa teirumu i mikriesli pi sātys pakša, kod saprūti, ka ir ari taida līta kai beznūsacejuma mīlesteiba. vīnkuorši esi, ļūbej i vyss, partū ka tys varbyut ir pats svareiguokais, kas tev kai cylvākam ir dūts.

vīnkuorši maņ dūts drupeit vaira kai cytim – raksteit. kab na tāva stuostu i fantazeju, atmiņu i humora i mamys pacīteibys, atbolsta i pakvāleišonys, myužeigūs ryupu, nikuo taida nabyutu. partū ka kotram kūkam ir vajadzeiga zeme, saule, syltums i iudiņs, drūšeiba i atbolsts, kab jis varātu izaugt i tod mest ānu. iz sīnu, iz papeira, iz monitora, iz cytu cylvāku siržu i pruota.

vyss ļaunais puorīt i otkon pavasar saplaukst lopys. otkon cylvākim i lūpim ir pakrieslis korstā vosorys dīnā. a kas zyna, kū zīmys soltumā dūmoj kūks. kas jam aiz myzys i nu kuo patīseibā pavasarī suoc tecēt sula.

seika fotošaļteņa nu šudiņdīnys pastaigys.

sabīdriskuo transporta riņdenis

_______________________________________________

raugu nikaidus paņteņus  naraksteit, partū ka kuram besam tuo vajag.
Tev tuo vajag? maņ točna navajag.
tok, vot, nazkai pasleidēja kuoja –
17. janvara vokorā tramvajā i 21. janvara vokorā autobusā.
da sātys maņ juobrauc laikam 10-15 minotu labi ja.
tai vot i pīrakstieju pa ceļam.
nazkaidi bradzakli – eisys prozys riņdenis.

_______________________________________________

korespondenti pīroksta vysus vuordus
i na vysus jī īvāroj.
irā taidi malnī caurumi –
sit, cik gribi, atbiļdis nav.
tys ir kai pusaudžu sekss –
ir rūbežys, kurom navajag puorkuopt.
meitinis piketej iz īlys –
eisi bruņceiši, gari moti i smejās.
volūdai ari gribīs,
ka jū pajem mutē.

_______________________________________________

ar mobilū teleponu nūfotografieju sauli,
jei īsaspīde bolta, i displejā caurums.

ka lelys vierteibys nūglobuot gruomotā, herbarejā,
piec divdesmit godu kaids atškiers i īraudzēs –
dzaltonā lopā caurums.

_______________________________________________

pasauļam šudiņ nav kruosys –
malnbolta saule īsasprīde kūkā,
vysi saulis plankumi nūtreisēja.

peliejuma sieņs sareni vuoreigi, smolki, sylti.
pasauļam dečeits, vatalina kažuceņš –
pīsadūrsi, i paliks pādi. kai mīsā.

par ceļu puorguojuse lopsa,
i zača pādi snīgā – div, div.

itai, kai šudiņ, nabyus nikod.
meikstyune apād kruosu.

_______________________________________________

pasauļam itam nav laimis.
čīzburgeri karteņuos smaida, nu mutis lein sīra mēlis,
kartupeļu frī dvēseleitis tik breivys i skraida pa škīvi.
kečups kai asnis iz lada.

pajemu olu i īleinu sovā olā.
pasauļs digitāli loksta aiz lūga,
trolejbusi aizšveikst kai reklamys klipi,
cylvāki aizīt doncuodami.

krišnaīti ir Reigys viltuotuo Bolivuda.
ružovā kļūsterī pagaisuši cylvāki nūviltoj dzeivi,
īsaciklej iz laimi i ej – smaideidoma, doncuodama, harē, harē.
malnuos katuoļu manaškys smaida rešuok. jom bais.
pareizticeiguos pareizi aizīt kai malnys sīna gubys.
kaids na tai saprass. Dīvs pasasmej ūsuos.

_______________________________________________

pareizuo bīzuma linejis
puorstreipoj munu dzeivi.
pareizī vuordi izcalti,
cyti zam streipis.

iz sagrafeitūs lineju
sēd bezdeleigys i čūrkst.
svātdiņ piec leita
slīkys staipuos pa stygu
dubļūs izastīpušys garys.

mīsys kruosā.
muni fragmenti
puorsavītoj.

_______________________________________________

smierts vysod vysu sadola žieleigai – myrušī, dzeivī.
a cyts ir nūmirs pyrms laika i vysleidza ir dzeivs,
juo kauli staigoj pa īlom, juo acīs atspied īlys nateireiba i tymss.

ka varātu saskaitiet vysu, kas nūtics bez laika.
apreibynuotī i dzeivī nazkaidā dzeivis mutulī maļās.
tukšums izplieš spuornus
i gaida.

_______________________________________________

kur ta irādana tī dzeivī –
dzeivis uzvarātuoji,
dzeivis pionieru maršs.
pensionerkys puorskoloj kaulus
bazneicys duorzā piec Miša.
bazneickunga mašynai jaunys šynys,
i juo kuce apsabārnuojuse.
kuce taida.

bazneickunga kucei loba paroda,
vīgli aizīs nu rūkys, lai kaidi tī laiki.
a laika kai vysod vaira navādana.
laika tik daudz kai nūmiert
i bezgaleigi gaideit – vēļ vīnu šaļti.
i spēlētīs ar smierti kai cacku –
šudiņ, reit voi nikod.

_______________________________________________

Back to top