Atbluozme nu vosorys

Kod pādejuo sīna vešola beja lykta pyunē, ar sābrim Puškinu, Valerku i Dimku braucem iz Viļānim piec šņaba.
Prymakūs atguojušais sābru Puškins prīceigs trynuos pa siedekli. Tod pieški suoce stuosteit par kaidu tī sovu paziņu:
– Vot, dzeivuoja cylvāks, a niu jau seņ mirs. Lai mīrs juo dvēselei. Lobs cylvāks byutu bejs, kab tik tei mēle nabejuse tik gara. A, vot, beja, beja i nūmyra… I kur jis niu? Nav ni cylvāka, ni dzeivis. Ni juo mēlis. Beja i izbeja. Kai vysā nabyutu i bejs.
I tod ar taidu kai nūžālu, ka ūtram itai nūsaveics – jis jau pi vītys, Puškins pi seve saceja:
– A ja, vot, vsjo motajus’ po belu svetu. I ni konca, ni serediny.
Nūsapyuš, nūslauka svīdrus zam kepkys. Izlīk capuri atpakaļ, sapruovej. Pluoni, sasveiduši moti. Siermi i pylni sīna puteklim. Sīna laikā nav vīgli, dorbs dorba golā, svīdri i svīdri.
Puiši sēd, nikuo nasoka. Dimka ir Mitjkalāna padieļs, jau aug ūsys, a bolss kai gailānam. Valerka vysod daudz runoj, jam jau pi pīcdesmit. Valerka nu dobys nav švaks, tik na cīši gudrys. Tik seve nikod naapbižuos – viļteigs kai lopsa. Kod sīna laiks, rauga aizalaist meituos. Niu nazkai palics dzeraunē i tics iz tolku. Tok byus šņabs. Tys labi. Valerka sēd i laimeigs klusej.
Šoseja šveikst zam mašynys skrytuļu. Vosora. Saule. Kurs teirums jau nūpļauts, kurs jau sakosts. Kurā otkon tik kryumi i kiula aug.
Dabasi augsti i zyli, sauleite, zaļa zuole, i ceļa molys kūkūs treis lopys. Rati bolti muokuleiši kleist dabasūs kai izzeimāti.
Puškins verās, verās pa lūgu. I jau cytā bolsā soka:
– A krasivo tak! Živi i živi. I raduisja kak durak.

HH2: vācu preses apskats un Bīna sievas piezīmes

kamera

Pēc 8 saulainām dienām pilsētā, kur šovasar saules lāga nebija bijis, negaiss nāca ar joni. Nāca, nāca un pagāja garām. Bet tad atnāca un stāvēja pamalē kā melna siena. Bet blakus saulīte spraucas cauri vieglām cakām. Balti un melni mākoņi.

Šai brīdī radās jautājums. Ja baltās sievas, kas vienmēr visu izjauc, kancelē un grauž kompjiem vadus, ir melnie mākoņi, tad baltie mākoņi ir trillu laime. Bet ja trillām negribas īsti šķirties un pārtraukt PK dienas, tad taču trillu laime ir tieši melnie mākoņi. Un baltās sievas jāj baltajos mākoņos. Sanāk, ka baltās sievas ir pozitīvs tēls – grozies, kā gribi.

Laimīgi tikusi līdz lidostai, atjēdzos pie kontroles līnijas. Pirms manis bija balināts sievišķis ar divām mazām somām, kur esot “medicīna”, un lielu somu, no kuras negribīgi izzvejoja kosmētikas maisu. Šķiet, tur bija VISS. Arī skrubis un bārdas skujamās putas.

Maiss piesaistīja kontroliera uzmanību, un viņš paziņoja, ka aerosoli nav atļauti. Balinātais sievišķis ievilka elpu un spļāva ārā: “Esmu bijusi ar visiem aerosoliem Kolumbijā, visās lidostās viss normāli, bet te…”

Viņa apslāpa, izpletusi rokas ar kaut kādām grabošām sprādzēm. Brieda škandāls. Kontroles vīrs padeva zīmi, un viņu nomainīja kontroles sieva ar melnu copi. Pa to sprīdi aiz manis stāvošie sirmie vīrišķi metās mierināt balināto: “Te, Hamburgā, viņi vienmēr ir stingrāki. Jo te ievēro visus noteikumus.” (Tai brīdī pabrīnījos, ka kontrole Rīgas lidostā tik maiga – visus ierobežojošos un lietas sarežģošos noteikumus taču ievēro pie mums.)

Kontroles sieva sataisīja profesionāli līdzjūtīgu seju un vaicāja: “Kolumbijā, ja? Un ko jūs darījāt Kolumbijā? Kas vēl atrodas jūsu somās?”

Vīri aiz manis palika manāmi nervozi – pasākums draudēja ievilkties. Tak kontroles vīriņš pameta man ar roku, konveijers turpinājās, apejot kolumbieti. Ja neskaita pīkstošas pogas, izšļuku cauri kā pa reni. Somā gan nekā TĀDA nebija, ja neskaita tukšu Cilles limonādes pudeli. Bet nu vieni uz Vāciju brauc lupatu šopingā, citi pērk apšaubāmu limonādi.

Un tad es kļuvu par Bīna kundzi. Tas ir, viss vienkārši lieliski turpinājās, bet es to baudīju kā filmu. Kad esi ticis pie lomas, neko īpaši ietekmēt nevari, bet esi iekšā un viss lieliski notiek.

Izrādījās, ka cauri kontrolei gan esmu tikusi, arī mantas ir cauri. Bet kastes nez kāpēc joprojām atrodas sazin kur. Un nevienam nekādas daļas. Mēģināju aizsniegties. Iztēlojies kontroles slīdlentu, kas sastāv no rindā izkārtotiem rullīšiem, pa ko ripina kastes. Un iedomājies, kā ir atbalstīties uz tādiem rullīšiem. Bet gāzos ne jau es. Gāzās kastes. Kolumbijas sievišķa problēmas pavadījumā vīriņš, kam bija jāvāc kastes, kaut ko sajauca un nometa visu zemē ar blīkšķi.

Nākamais blīkšķis bija veikalā. Iemetu aci preses un grāmatu vietā, bet metiens gadījās pārāk stingrs – stends, kuru vēroju, nogāzās ar brakšķi, izkaisīdams pa grīdu un galdu kaut kādus žurnālus. Izrādās, patukla mamma ar skruļļainu mazuli bija kaut ko ņēmusi. Sorry-sorry pavadīta gāju prom ar visu svaigi iepirkto žurnālu. Baltā maisiņā.

Tikmēr baltās sievas ārā bija savilkušas visu fronti. Melna tumsa un zili mākoņi. Radās nopietnas bažas, ka cauri ir – sāksies. Un neviens nekur nelidos. Ne jau nu es.

Un tad piezvanīja Marta. Skaidrodamās par kabaču marinējamām receptēm un sazin ko, gāju uz tualeti. Tur bija tualete. Tur bija tualetes zīmīte ar kaut kādu siluetu. Sieviešu tualete. Vienā rokā turēdama laptopu, ko vēl nebiju iestampājusi somā, otrā telefonu, ar vienu elkoni pieturēdama mugursomu, ar otru vērdama laimīgi pusvirus esošās durvis, tiku iekšā. Marta tikmēr vaicāja kaut ko par Rīgu vai ko tur. Pamanīju, ka abas kabīnes ir aizņemtas. Abās nošalca ūdens. No vienas iznāca sieviete biksēs. Sieviete biksēs un uzvalkā. Uzvalkā un ar šlipsi. Ok, vīrietis. Veras otras durvis. Atkal tāda pati. Marta vaicā, kur un kad es būšu. Jei bogu, esmu veču tualetē. Pisuāri. Smakas nav. Kā tu, cilvēks, vari zināt, ka esi ticis ne tur, ja nav veču atejas smakas. Kamēr abi vīrišķi mazgāja rokas un gāja uz durvju pusi, izmanījos viņiem līdzi. Iesmiedama pie sevis, kā tas izskatījās no malas. Jo par laimi man kājās bija bikses. Bet durvis it labi varēja novērot no garlaikoto sēdētāju rindām – iesperas, izsperas reizē ar uzvalkotiem tipiem. Cirkam būt!

Nezaudējusi dūšu, iegāju otrās durvīs. Mani apņēma ierastā atmosfēra. Kaut kas tajās atejās atšķiras. Ne tikai smaka. Atkal mēģināju atkost krānu un ziepju sistēmu – vienmēr esmu apbrīnojusi, cik atjautīgi ir noslēpta ūdens palaišanas sistēma sabiedriskajās atejās. Ir gadījies, ka tā arī nav izdevies – jo viss ir pārāk vienkārši, lai to uzminētu.

Ejot no atejas uz uzgaidāmo telpu, aizķeros aiz kaut kādas somas. Atskan pīkstieni. Dziesmiņa. Kāds ved kārtējo dziedošo čeburašku. Jautra bērnu dziesmiņa no somas. Filmā droši vien sekotu sprādziens. Vai arī es izvilktu no savas somas plīša zaķi un gribētu iepazīstināt ar dziedošo mantu.

Uzgaidāmajā telpā krēslos pārāk daudz vietas nebija. Tomēr diezgan veikli uzgāju divas brīvas vietas – nolikt somu un apsēsties, nevienam nenoraujot galvu. Apsēdos. Atskanēja blīkšķis.

Baltais maisiņš ar žurnālu bija izslīdējis cauri krēsla šķirbai. Šķirba bija tieši tik plata, lai tai cauri tiktu žurnāls un mana roka līdz elkonim. Bet tas bija par īsu. Tālāk bāzt neriskēju, jo jau gara acīm redzēju ūsainu ugunsdzēsēju komandu, kas ar autogēnu griež krēslu, lai atbrīvotu manu roku, evakuētus pasažierus, nokavētu lidmašīnu. Bet žurnālu tak man vajadzēja! Un neies tak laist mantu zūdībā.

Nākamais kadrs – četrāpus uz grīdas makšķerēju žurnālu. Misters Bīns būtu sajūsmā. Ļaudis līdzjūtīgi pabīdās, pierauj kājas sev tuvāk. Maiss ir tieši tik tālu, ka varu tam pieskarties, bet ne satvert. Jau apsveru domu novilkt kurpi un makšķerēt ar to, jo slotas kāta te nav. Bet tāds veikls iegūliens zem krēsls, galvenais neskatīties, vai visi skatās. Un ir. Sasodītais maiss.

Atskan signāls, ka sākusies iekāpšana. Piebrauc buss, vīriņi un sieviņas tekalē ap galdu. Problēmas ir arī citiem – krievu ģimene lido ar bērnu, bet vienam no viņiem ir kaut kas ar biļeti. Pa to starpu bērns pamanās ielīst pie vīriņiem un sieviņām un atvērt kaut kādas durtiņas. Māte savāc sīko, pa to laiku gāžas somas. Aiz loga melni mākoņi, drusku spīd zila maliņa debesu. Ja nebūtu mākoņu, iespējams, nebūtu arī melna nakts.

Domāju – ko nu es bez laika celšos. Lai tie trakie skrien. Skrien arī. Pēc brīža rinda noplakusi. Pieceļos. Pieved avīžu stendu – tieši laicīgi, lai uz Rīgu braucošie paliktu bešā. Bet ne es. Savācu trīs visbiezākās avīzes. Iespējams, tas bija vakara prātīgākais lēmums.

Atgriežoties rindā, palaižu pa priekšu vācu pensionāru pāri – tomēr biju izlīdusi no rindas un tagad atnācu. Tā nesmuki līst viņiem priekšā. Sieviete formā palaiž garām penžus. Paskatās uz mani. Un saka: “Uzgaidiet.”

Durvis aizveras. Pirmo autobusu palaiž braukt uz lidmašīnu, pārējiem jāgaida. Gaidīdama atstutējos pret galdu. Galds aizbrauc. Tikpat veikli atripinu atpakaļ. Nekas neapgāžas.

Piebrauc otrs buss. Īsa sazināšanās ar šoferi, durvis atveras. Vīriņš nolasa manas biļetes kodu, paskatās uz mani un pasaka: “Ar 18D ir zināmas problēmas.” 18D ir mana vieta. Viņš noliek manu biļeti malā un ķeras pie pārējo apkalpošanas. Palaidis garām 3 pavecas dāmas, viņš paņem manu biļeti un salocījis atdod. Bez jebkādiem komentāriem.

Otrs buss ir gandrīz tukšs. Dīvaini – Rīgā uz lidmašīnu aizveda ar vienu autobusu, te vajag divus. Bet nu katram savs – pie mums toties mīlīgāk un ir iemesls iepazīties ar kaimiņiem, uz kuru kājas stāvi un kuru soma sitas pret ceļgaliem.

Finālā arī otrs buss ir gandrīz pilns. Jau apsveru domu, ka atpakaļ lidošu ar lielāku lidmašīnu – nu kā Rīgā vienā autobusā varēja ielīst divi pilni autobusi. Gāžas. Koferis. Ne mans. Seko sievietes ķērciens: “Donnerwetter!” Koferis uzgāzies viņai uz kājām. Seko Sorry-sorry un smaidu apmainīšanās. Piebilde – Donnerwetter ir apzīmējums tam, kas briest pamalē – elle un marija no debesīm, kā arī lamuvārds, kas nozīmē apmēram to pašu. Nebiju gan domājusi, ka dzīvi vācieši lieto kaut ko tik arhaisku. Jo to man mācīja skolā. Un neviens vācietis nerunā tā, kā mācīja skolā.

Kāpjot lidmašīnā, pamalē skan mēreni sprādzieni. Gaiss sutīgs, pa lidmašīnas astes galu tiek krauti iekšā koferi, kaut kādi vīriņi zaļās jaciņās skraida un lamājas. Bet tas normāli. Gan jau arī viņiem krīt koferi. Laistās zibeņu gaismas. Salonā sagaida laikam Ilze vai Inese – visas AirBaltic stjuartes tā sauc. Pat mana paziņa Inese strādā (vai vismaz strādāja) pie viņiem par stjuarti. Un divas avīzes – “Neatkarīgā Rīta Avīze” (ir vēls vakars un nav ilūziju par saturu) un “Telegraf” (viņi man liekas smieklīgi kopš raksta, kur latgaliešu autoru Raibū Suni nosauca par Rjaboi Solnce (vismaz tā bija rakstīts versijā, ko man atsūtīja pārbaudīšanai, pašu rakstu tā arī nemeklēju)).

Aizmugurē krievi kaujas par vietām. Diviem ir 19D, abiem vajag. Tomēr vienojas, ka sasēdīsies, kā sanāk vietas. Un ja nu KĀDS atnāks un prasīs, tad pārsēdīsie. Šai brīdī sajūtos kā autobusa Rīga-Rēzekne (kursē 19:05 un gandrīz vienmēr ir pārbāzts) aizmugurē. Brauciens solās būt jautrs. Mudīgi apsēžos savā vietā, kamēr neviens vēl nav nācis kauties. Tad, redz, kāda ir solītā “problēma”. Lidostas vīriņš nebūs runājis velti.

Izrādās, man būs divas vietas. Blakus neviens tā arī neapsēžas. Problēma ir pagriezusies kaut kā citādi. Žurnāls, protams, par vari grib slīdēt zem beņķa. Bet tagad tak esmu zirgā – nolieku viņu blakus. Man taču ir vieta.

Salonā atskan pilota balss. Šoreiz nav latvietis, ko pēc tam var uziet draugiem.lv un aplūkot bildes. Rodas zināmas aizdomas. Kā tad – mēs nekur nelidosim!

Cirks turpinās. Negaisa dēļ Hamburgas lidosta ir slēgta. Uz 15-20 minūtēm. Ārā gāž lietus, stjuarti iznēsā glāzēs sulu. Man, protams, tiek ābolu. Bet joks gaumīgs – padzirdīt pirms lidojuma. Galvā sāku rēķināt, cik sulas izraisa kritisku urīna pieplūdumu un kas sver un izmaksā vairāk – pa gaisu vest sulu, padzērušu cilvēku, kas lēnām iztvaiko, vai pilnu lidmašīnas ateju. Secinu, ka atšķirības nav. Lai dzīvo sula!

Ķeros pie savām avīzēm. Ja jau ir laiks, grēks nelasīt. Gaišs, silti, mušas nekož.

Pirmā patrāpījusies “Hamburger Abendblatt”. Tajā uzzinu daudz vērtīgu ziņu.

  • Austrālijas zinātnieki atraduši veidu, kā cīnīties ar malāriju – viņi inficē 150 tūkstošus odu (nez, kā viņi tos odus saskaitīja un vai tiešām viņi visi tur bija?) ar vīrusu, kas uzbrūk malārijas baktērijām, un palaiž brīvībā. Neviens gan pagaidām nav drošs, ka vīruss der visiem malārijas kloniem.
  • Mobilo telefonu drīzumā varēs izmantot auto atslēgas vietā – gan atslēgt auto, gan iedarbināt. Jo bez telefona cilvēki no mājas neejot, tāpēc labāk apvienot. Un veiksmes gadījumā auto iegaumēs jūsu mūzikas gaumi tāpat kā sēdekļa pozīciju.
  • Esot uzzināts izkaisītās sklerozes iemesls. Analizējot 10 tūkstošu pacientu analīzes (nez, šos arī skaitīja tikpat aptuveni kā tos malārijas odus?), atrasti vainīgie – 57 gēni.
  • Kaut kāds teātris iestudējis Šekspīra “Sapni vasaras naktī”, bet nācies tulkot no jauna – vecajā tulkojumā esot daudz kļūdu un tumšo vietu, ko nevar saprast, kā iestudēt. Jo tai tulkojumā ļaudis runājot kaut kādas muļķības, ko pēc loģikas viņiem nevajadzētu runāt. Tak jau droši vien tulkotājs būs iedvesmojies un sarakstījis pa savam.
  • Angela Merkele atzīta par pasaulē ietekmīgāko sievieti. Ar interesi aplūkoju pirmo desmitnieku. Pie goda tikusi arī Bila Geitsa sieva Melinda un Radživa Gandi atraitne Soņa, kā arī Klintona un Obamas sievas. Saki nu. Radu būšana ir spēks.
  • Pieminot noklausīto tēzi par stiprajām vācu sievietēm, kas var un dara visu, tāpēc nabaga vīriešiem paliek tikai spermas donora un piedēkļa loma, arī atbilstoša anekdote – Kas ir saimnieks jūsu mājās? Mana sieva komandē kalponi, kalpone komandē bērnus, bērni komandē suni. Un es ķēros pie puķēm.
  • Austrijā kārtējais incesta gadījuma. Tēvs iespundējis divas meitas, kam tagad jau 53 un 47 gadi. Kad 80 gadīgais onka gribējis seksu ar vienu no viņām, kritis un gāzies. Pēc dažām dienām meitas izsaukušas glābējus, jo sākumā cerējušas, ka tēvs nomirs. Bet šis nemiris vis. No manas puses seko teksta uzdevums: ja dažu gadu laikā Austrijā ir tik un tik atklātu mājās iespundētu meitu, cik sieviešu šobrīd šai valstī ir savu vecāku verdzenes?
  • Cita starpā ziņa par Kadafi nemieriem, bet to es nelasīju, jo neesmu sapratusi sakni un īsti arī laikam neinteresē. Piesaistīja tikai ziņa, ka tiek izlaupītas Kadafi bērnu rezidences un 23 gadus vecais Zaifallahs Gnaidi (vai nav vienalga, kā viņu sauc) nospēris pudeli džina, zobbirsti ar apzeltītu kātu un firmas džinsus. Un to vinš laikam tak žurnālistam pastāstījis, lepni turot uz pleca kalašņikovu.
  • Lasītāju vēstules nesniedza cerētās izpriecas. Visumā garlaicīgi komentāri problēmām, par ko neko nezinu. Bet viens man patika – Vācijas Bundestāgā vēl nekad neesot bijis tik daudz nespējīgu politiķu, kas nav spējīgi uzņemties atbildību, bet tikai ļauj krīzei uzņemt apgriezienus (lai tak atlaiž savu bundestāgu un taisa no jauna!). Īsi sakot, cer irreālu glābiņu, kaut vienīgais veids, kā uzlabot situāciju, būtu bankrotējušās valstis izmest no eiro zonas, jo tā arī viņiem būtu labāk.
  • Citā vēstulē tiek atrasta šodienas problēmu panaceja – solidāra ekonomika, kad pilsoņi uzņēmušies krīzes savaldīšanas nastu (laikam domāta jostas saraušana un pingvīnu saspiešanās kopā). Un, lai to panāktu, ir vajadzīga kultūras attīstība, jo bez kultūras kļūsim tikai nabadzīgāki. (Par šo vēstuli esmu gandrīz droša – rakstītājs ir kāds izceļotājs no Latvijas. Citādi nevar būt.)
  • Testi pierādījuši, ka katra piektā auto darbnīca krāpjas – vainas nenovērš, bet liek apmaksāt. Sevišķi izceļoties citroens, fiats un nisans.
  • Bet lielākais škandāls ir 60 vatu spuldzītes pazušana no veikalu plauktiem 1. septembrī. Izņēmums esot Ziemassvētku dekori. Nabaga vācieši tik satraukušies par jaunajām energo taupīgajām spuldzēm, ka kopš janvāra nopirkuši uz pusi vairāk vecā tipa lampiņu kā pērn. Tomēr rakstītājs nebūt neskandina par ļaužu tumsonību un gaišo nākotni. Jo jaunās lampas ir obligāti jānodod pārstrādei – tajās atrodas smagie metāli, kas sadušanas gadījumā izplūst apkārtējā vidē. Pie tam pēc atgadījuma vēlams istabu 15 minūtes vēdināt. Turklāt esot atklāts, ka lampās ir arī tāda vēzi izraisoša viela kā fenols, tomēr tās daudzums nepārsniedzot normas.
  • Vēl man patika stāsts, kā aplaupīts upuris savu pāridarītāju atradis feisbukā un nodevis policijai.
  • Kā arī iepriecināja, ka ābolu raža šogad būšot par 7% lielāka.

Tomēr mans favorīts bija avīzes sadaļa “Serie” – kā rīkoties dažādos negadījumos. Šai numurā jau 12. turpinājums. Par atgadījumiem ceļā (kas sevišķi noderīgi, atrodoties lidmašīnā, kas nekur nelidos). Droši vien lasīšu arī turpmāk – internetā. Tiešām lieliski un pamācoši. 🙂

  • Ko darīt, ja nenāk autobuss? Var piezvanīt un painteresēties. Savukārt pieturās, kur kursē arī citi maršruti, var pavaicāt šoferiem.
  • Ko darīt, ja nevaru ieslēgt telefonu? Nolikt malā un par to nedomāt, pēc laika mēģināt atkal, jo līdzīgi kā citas bieži lietojamas lietas arī PIN kodus atceramies pa puse apzināti un gan jau intuitīvi nospiedīsim pareizo kodu.
  • Ko darīt, ja ričukam tukša riepa? Paskatīties, vai vēl ir palicis ventilis. Ja nav, jāiet uz darbnīcu. Nekādā gadījumā nedrīkst caurumu lipināt ar košļeni, jo tā var sabeigt visu riepu.
  • Ko darīt, ka masu pasākumā kāds noģībst? Izsaukt ārstu vai vislabāk aizsūtīt kādu personu pakaļ, lai vieglāk varētu atrast notikuma vietu. Ja noģībušais 30 sekundes neelpo, jāķeras pie elpināšanas un sirds masāžas. Arī nepareiza palīdzība esot labāka kā nekāda.
  • Ko darīt, ja pa ceļam uz mājām paliek bail? Pēc iespējas ātri skriet uz vietu, kur pulcējas daudz cilvēku. Ja ir sajūta, ka kāds seko, jāmaina ielas puse un jādodas pie cilvēkiem.
  • Ko darīt, ja kurpei nolūzis papēdis? Ja labs laiks, iet basām kājām. Ziemā vajadzīgs taksis vai džentlmenis, kas panesīs kādu gabaliņu. Var mēģināt piestiprināt atpakaļ, ja rēgojas kaut kādas naglas. Vai nolauzt papēdi arī otrai kurpei un doties pie kurpnieka.

Īsi sakot, pašsaprotamas lietas. Vai nu mēs te Latvijā esam pārāk pieraduši paļauties tikai uz sevi un domāt uz priekšu, vai arī viņi TUR ir galīgi izlaidušies. Vai arī avīzē bija tukša vieta un kādam radās ideja rakstīt kaut ko praktisku. Kā uz noplēšamo kalendāru lapiņu otrajām pusēm, kur ir padomi, kā notīrīt rūsas traipus ar rabarbera sulu un kā laistīt puķes ar ūdeni, kas nostādināts uz olu čaumalām.

Izlasīju visas trīs avīzes. Ja lido bibliotēku aizgādnis, arī lidmašīna kļūst par lasītavu. Izrādījās, ka visās pārējās ziņas lielā mērā atkārtojas. Tikai apaug ar jaunām detaļām. Piemēram, var uzzināt, kā gulējušas un ēdušas 40 gadus istabā turētās un incestā cietušās meitas un kā viņas gājušas uz kapiem pie mirušās mātes, bet nevienam nav lūgušas palīdzību.

Pamazām arī iepazinu kaimiņus. Pa kreisi no manis sēdēja padsmitgadīgas meitenes, kas tomēr dabūja bērnu komplektu – konfekti un krāsojamo grāmatu. Krāsoja un lasīja ar. Priekšā sēdēja sirms turks, kas drusku mācēja runāt krieviski un kam viss bija totāli apnicis. Un aiz muguras māte ar pusaugu dēlu, kas dīdījās kā traks. Vēl uz priekšu – melnmataina sieviete bārkšķu lakatā, kas lasīja Neatkarīgo. Arī es iepazinos ar virsrakstiem. Visilgāk viņa kavējās pie kāda sirds kratīšanas gabala “Cits Andrejs. Divas dzīves. Divas sievas” – tā arī neatpazinu pēc bildes, kas tas tāds ir, bet “es jau TV neskatos”.

Lidojums tika atcelts vēlreiz. Un tad vēlreiz. Steigas nav. Īpaši arī neskatos pulkstenī – stunda uz priekšu vai atpakaļ. Galvenais, vakarā tikt uz Preiļiem.

Un tad tas notika. Apmēram pēc pusotras stundas vai divām mūs palaida. Stjuarti latviski nobēra, ka drošības instrukcijas ir pie priekšējā sēdekļa. Paziņoja, ka lidosim citā virzienā. Un ka tagad stāvēsim rindā uz pacelšanos. Ko arī godīgi darījām labu laika sprīdi.

Pacēlāmies. Abas pusaudzes pa kreisi no manis pārmeta krustu. Aizvēru acis – dievinu brīdi, kad riteņi atraujas no zemes.

Ūdens no aplijušajiem logiem saskrēja straumītēs un notecēja, palika sīkas un arvien sīkākas ūdens bumbiņas. Cauri tam varēja redzēt melnu nakti, slapju asfaltu, kas nesās garām. Un tad izgaismojās pilsētas tīkls – ielas, nami, mašīnas kā ķēdītēs. Vietām saiet kopā, vietām izretojas. Pilsēta, izrādās, ir daudzu mazu tīklu apkopojums, ko savieno gaismas līnijas un atdala tumši laukumi – parki, kapi un kanāli. Bet pamalē ik pa laikam nozibsnīja spilgti baltas zibens šautras. Sprakšķošas enerģijas līnijas un rāmi dzeltenais pilsētas tīkls, kas attālinās un atklājas arvien lielāks.

Kad nolaidāmies, daži aplaudēja (dīvaini – turpceļā neplaudēja neviens). Balss paziņoja: “Vietējais laiks – viens naktī. Patīkamu vakaru!”

Protams, ka visi pasažieri un somas salīda vienā autobusā. Te taču ir Latvija. Mēs varam. 🙂

HH1: intro un prelūdija, Hamburgā līst

Noslēpumainības palagi krīt. Nav ne jausmas, kas notika Latvijā, bet es biju Hamburgā veselas 8 dienas. Ko es tur darīju? Neko. Pazaudēju laika sajūtu – kad ir vienalga, kāds datums, kāda diena un cik vēls ir. Tas, kas nav iespējams Latgalē, ir iespējams Vācijā. Bet citādi tiešām neko. Vienkārši blandījos. Nekā tāda.
Ja neskaita to, ka 8 dienas biju Hamburgā un 8 dienas Hamburgā pa dienu nebija lietus. Bija 8 dienas saules – laikam vairāk nekā pa visu vasaru kopā. Un šī esot patiešām lietaina un baisa vasara. Kā lasīju lidostā paķertā avīzē “Hamburger Abendblatt”, šovasar laiks ir ekstrēmi slikts un labības raža ir caurmērā 12% zemāka nekā vidēji, rapša – pat 34%.
Bet te arī sākas joks – lietus. Jo Hamburga reiz nu ir vieta, kur līst pat tad, ja snieg. Un arī tad, ja spīd saule. Tāpēc pirmajās stundās pēc ierašanās piedzīvotie 2 lieti tikai stiprināja manu pārliecību – es tak zināju, uz kādu pakaļu dodos. Glaudīju savu pašapziņu – nu re, lietus jaka (tā arī neuzvilku), nu re, džinsi (kopš pavasara nebiju uzvilkusi, nenoderēja arī Hamburgā). Vienīgi spēju spļaudīties – kāda velna pēc 2 brunči (uzvilku abus), nevienas zeķes (nez, ko es ar viņām būtu iesākusi?), tikai plāns džemperis (pirmajā dienā, iedama ārā, uzvilku visas “biezās” drēbes un beigās visas arī novilku).
Īsi sakot – laiks Hamburgā bija ideāls! Gaiss karsts un sutīgs, silti vakari, saule un vasara. Izcietušies hamburdzieši vilka ārā savus hamburgerus un bālās miesas un gozējās. Strauji kāpa salčuka patēriņš (inspekcijas vārdā tika apēstas daudzas porcijas, tikai koši zilo nekur neatradu). Radās arī joks, ka vainīga esmu es. Un kur joks, tur patiesība. Jo ar mani tas sākās, ar mani arī beidzās – aizbraukšanas dienas pēcpusdienā pamalē savilkās melnas tūces. Arī lietus radarā varēja vērot, kā mākoņi nāk, nāk… un paiet garām. Un tad, kad tuvojas laiks doties uz lidostu, apstājas pie Hamburgas. Stāv, stāv, zibeņus mezdami. Un stāv. Un gaida.

Bet par to tālāk. Ieskatam Hamburgas šī brīža situācija (visu nakti, spriežot pēc interneta informācijas, ir lijis) – līst, lija vai drīz līs. 🙂

Īsi sakot – turpinājums sekos. Jo viss pasākums ar lietus pēkšņo trūkumu bija cirks. Un arī aizlidošana bija gatavais cirks. Vienu brīdi domāju, ka esmu misis Bīna. Jo trūka tikai no zeķes darināta lācīša, nolūzuša papēža un citu atrakciju. Lodāšana pa izlidošanas zāles grīdu četrāpus zem krēsla bija. Lidmašīnā mani nelaida. Lidmašīna prom nelidoja. Un vēl es biju tur, kur nebiju bijusi laikam kopš 8. klases. Bet par to – kuš…

Bet nu laimīgi esmu mājās. Un jau gatava tālākam ceļam (tieši tāpēc nav laika rakstīt internetā to, kas piefiksēts uz avīžu maliņām kricelīgā rokrakstā).

Trillām būt! Jo trilla – tas ir nevis cepties un gānīties, bet brīnīties un priecāties.

P. S. Baiba satraucās, ka viņai neesot zaļo pirkstiņu, tāpēc viņas apraudzītais siens uz mana balkona nekad vairs necelšoties – par spīti ūdens terapijai (vai līķu apmazgāšanai). 🙂 Bet! Ko jūs teiktu par šo zaļoksno mūžamežu (uzņemšanas datums: 2011:08:27 08:32:26)?

Ja kāds ir ar mani, tam neatliek nekas cits, kā dzīvot. 🙂 Un šnaucerliānai kastē augšā pa kreisi ir aizmeties spics auglis melnā krāsā – smalkā poļu sēklu paciņas šķirne. Saki nu.

Stuosts par Bonifaceju

Uorā tik solts i rībeigs laiks, ka nasagryb pat braukt ar sunim sienīs. Gruomotu tierguošonu šudiņ Preiļūs ari atcēlem, reit iz Aglyuni to gon brauksim. Ka ni gruomotys, to diskus i karūgus var tierguot i slapņumā. Aglyune i tierguot? A tī jau seņ vyss puordūts. Goreiguo komercdarbeiba. Dīvu lyudzu Viļānu bazneicā i na svātkūs, da i Dīvs atsatīc tik iz mani.

Īdvasmai dzīsme “Goreiguo komercdarbeiba” nu seņ ziņu nadavuša projekta “Kapļi” – Oseits (Blīziejs), Arņuks (Ruoviejs), Alma (Vibrāceju operators), Kojōt (pareizī Okordi), Juoņs (Menedžments).

Kapļi Goreiguo komercdarbeiba by saprge

Deļtuo ir eistais laiks pastuosteit par Bonifaceju. Jis ir mozs cuoleits, kas pīdzyma myusu sātā itymā svātdīnē. Cuoļs kai cuoļs. Tok Bonifacejs nav kai vysi cuoli – jam nav kuoju. Kuojis ir, tok juos naklausa. Atlīk tik spirinēt pa zemi ar vysu mozū augumeņu, stylbim, spuornim i kņuobi.

Nu suoku pastuosteišu par juo mamu Pūkainū Ārmu. Jei ir nu Tievanānu čulana cuoļu, malnuo vuškeņa ci Japanys zeida vysta. Perej jau trešu godu. Pavasarī periejums nasaguoja, kam nazkas izmaisēja, a julī izdūmuoja sadēt ūlys dzeda uobeļneicys stymbynā. Tai uobeļneicai dreiž byus 100 godu, jei turīs vīnā myzā, a aug i ražoj nu vysa spāka. Vacuo sorta antonovka.

No vasara

Tymā pereklī beja septenis ūlys, pīcys apaugļuotys i div zuoperis. Vīns cuoļs nūmyra ūlā, četri izaškēle i izavoduoja. Tok vīnam cuoleišam ir nalaime – jam kuojenis nasakust, paralizeitys.

Te tod ari suocās stuosts par Bonifaceju. Cuoli, kam jau seņ vajadzēja nūmiert, a kas speiteigai dzeivoj, veļās i ceļās, kuļās ar spuornenim, vuicuos ēst i dzert. Partū ka jis navar paēst nu trauka – nateik puori molai. Jis navar padzert nu trauka – nadasnīdz.

Īvuicieju jū dzert pa laseitei – ībuožu pierstu iudinī, golā lase, dalīku pi kņuoba i iudiņs īsalej jam mutē, īsasyuc. Cuoļs tik nūrej.

Šudiņ Bonifacejs jau pats giva pierstu, kab padzartu. Tod ari suoču jam vuiceit dzert pošam. Ka jau jis ir dzeivs. Dzeivs jau 5. dīnu.

Bonifacejs ir gudrs. Mudri dasašuove, ka tys, kuo navar redzēt, ir iudiņs. Seviški jam garšoj prosa. I pateik gulēt syltumā zam vystys voi iz lupatenis. Iz lupatenis tai nasleid kuojis i jis ar sovim stymbynim var aizaraust pie iedīņa voi mamys.

Kas nūtiks tuoļuok? Ka Bonifacejs dzeivuos, jis dzeivuos tik ilgi, cikom dzeivuos. Kai vysys puorejuos vystys. Bonifacejs vīnkuorši ir cytaiduoks.

A pīrakstieju na deļtuo, ka grybu līlētīs, cik mes te Mukulēs lobi (nivīns jau naticēja, ka dzeivuos, a kai tu sissi nūst tū, kas pats gryb dzeivuot – juopaleidz paēst i padzert). A deļtuo, kab kaidam itymā leitainajā dīnā pasaceitu – načeiksti. Dzeiveiba ir tevī. Veseleiba ir tevī. Agri voi vieli atsarass kaids, kas pažāluos i kas žāluos (ļūbēs). Kuo vēļ tev vajag?

zaļa vardive i cyti ārmi

vardive

vosora pieški beidzēs. it kai vēļ 3 nedelis palykušys, tok laiks saškaļdeits taidūs gobolūs, ka tī tolkom i dzeivuot vaira nav laika. nivīns gobols nav leluoks par 3-4 dīnom ci nedeļu.
vīneigais mīrynuojums – vyss taipat vysod nūteik cytaiž, nakai ir planavuots. koč voi īguodojūt, kai na pa seņam aizšuovu nu dzeraunis iz Cēsim i tod iz Reigu, koč tuo nabeja nikaidūs planavuošonys kalenderūs. bet nu lobuokais nūteik najauši. grybātūs atkuortuot zivu baruošonu Vacpībolgys muorkā – kai juos cītom mutem zam iudiņa plyukoj maizi nu pierstu.
lai kas vēļ paradzāts, jau niu skaidrys, ka napaspiešu nikuo. moz, ka kukuruza jau lānom izaug nu pīngataveibys i vuoleitis pībrīst steivys. a laikam vosorys plani beja par troku – izdareit vaira nakai par vysu zīmu. kas nabejs jau izadeve, tok nikas dižs. vīneigi veins ryugst i puorrakstieju datorā padsmit puslopys teksta. a kur puorejais – bess zyna. naaizguoju šudiņ pat sienīs. da i kaiduos sienīs, ka bārnu pylns klieps. nazkai laikam asu i asu bārna pruotā – kuo ta cytaiž jī lyptu kai aizmadavuoti?
bārnu programu tože naasu izpiļdiejuse – 3 bārnus šudiņ izauklieju i izadauzieju, vēļ 4 gaida, kod tiks gostūs. nudi sasajutu kai Mēreja Popinsa, kas lidoj pa gaisu. cylvākam nav leluoku svātku kai palikt pi mane par nakti. a es tok tikai cylvāks. i ar bārnim kai cylvākim. a mož i deļtuo?
nui, Kārleits šudiņ suoce staiguot. vot, kū dora ogūrči! 3 sūli najauši, a piec jau kai spēle. bārns saprota, ka ir nazkas cyts, vēļ nazkas vaira. i lobuokais, ka es juo tik labi saprūtu. tik deļ ituos sajiutys, ka ir vēļ nazkas vaira i ka pasauļs ir breinumu pylns, ari ir vārts dzeivuot.
dzeive nav skučna, ka vysu laiku atsataisa jauni dabasi. a ka tai nav, mudri suoc mīgt pi zemis. deļtuo pa laikam ir juoparauga dzeivuot cytaiž.
boltuo kačine Miņce jau vasala. skrīn i driščej pa uorīni, murruodama trynās pa ustobu. kačs kai kačs, īkaisums izuorstāts, dzeivuos. nu prīcys otkon nas iz ustobu vysaidu naškeisteibu – rasnu sīnuozi, cirsleiti, a pa vydi i vardivis. atnas vardivi i palaiž. a tu giuņ. a kačs guļ iz skapeiša koridorā i verās. koč tys smīkleigai – ustobā ruopuot iz vādara zam skapa, kab nūgiutu zaļu i glumu vardivi. pavysam cyta sajiuta kai pļovā. pļovā nikaida stresa, a ustobā jei ruodīs tik gluma i žipereiga. da i vēļ zaļā kruosā. kur šeilaiks dabuot zaļu vardivi, tuo tik kačs zyna.
a Pūkainajam Ārmam i laime, i nalaime. pīdzyma 4 bierneni, 3 vasali, a vīnam kuojenis paralizeitys. tai i navar saprast – sasajims voi nā. cytim jau gribīs skrīt, a tam nabadzeņam knapi saīt zam mamys paleist apakšā. i šmuks cioleits, tik ka taida nalaime. doba ir gudra – ka jis īsamanēs paēst i padzert, dzeivuos. doba muok atrast apvadceļus. cerams, ka i vystai bez kuoju. a laiks ruodēs, kam dzeivuot i kam miert.
a šudiņdīnys morale – kaids suņs, taids i saiminīks. vot tai vot i dzeivoju, kai mane suni vuica – pa gaisu!

iztulkuoju vīnu mozu gabaleņu. ka kuram nav slinkums, puorskaitit i pasokit, voi taidu tekstu var puorskaiteit i saprast. a to es tī šuovūs zemē ar konstrukcejom – teikums aiz teikuma, a teikumā vēļ teikums i teikumā teikums. vīna troka norveģu rakstineica izcapuse romanu, a ir dūma puorlikt latgaliski. skaiteisi?

Mes redzim Zigridu. Ir deveni nu reita, ir janvars, i tei ir 2008. goda janvara gaisma, kas cīši, tok paļuoveigi pīpiļdej ustobu, 5600 Kelvina gradi kruosu temperaturys, normala dīnys gaismys temperatura, tok, ka mes radzātu lelū prožektoru, kaidus šaļtim, kab kinuos paruodeitu dīnys gaismu, līk aiz lūga i ļaun speidēt vydā, i ka mes jam uorīnē ītu garom i radzātu tik itū pošu prožektoru, na juo efektu ustobā, juo gaisma mums pasaruodeitu par spylgtu, kab byutu dīnys gaisma. Taidā dabeigā dīnys gaismā Zigrida sēd pi rokstomgolda, kas nūlykts pi sīnys. Jei izaver aizadūmuojuse, juos moti ir aizkrytuši prīškā acim, šaļtim jei atglauž motus, ak jau naapzynuotai, deļtuo ka Zigridys seja ruoda – jei ir vysā puorjimta nu tuo, kū tur rūkuos i iz kuo verās: gruomota ar malnboltu veirīša karteņu. Nazkas juos tik cīši ir puorjiems, ka juos seja apsalaiž. Tik juos acs ir nūmūdā i īsaūrbušys. Zigrydys ocu vydā mes redzim zeileitis: nazkas myus valk vydā juos zeileitēs, juos ir tymsys i aizaslādz aiz myusu – cauri ir! Koč mes nu sirds varātu īsadūmuot, kai izaūrbam cauri zeileitem, kai caur malnom piltuveitem īsaūrbam juos golvā, kai mes teikam absorbeiti par juos dūmom – kai iudiņs iudinī, gaiss gaisā, kai uoda i mīsa iz rūkys, kas dasadur pi papeira, kai kūks pi kūka, kas janvara gaisā treis aiz juos lūga i nazyna, ka jei zyna par juo pastuoviešonu.
Zigridai ir treisdesmit div godi, i jei studej literaturu Bergenys universitatē. Jei ir nu tūs literaturys studeņšu, kas pi sīnys kar literaturys teoretiku obrozus, izkopej nu vuiceibu gruomotys i dalepej pi sīnys ar lipeigū lentu, kas leipst nu obeju pušu i speid cauri kopeitajam papeiram. I jei ir nu tūs literaturys studeņšu, kas pi sīnys pakar van Goga saulispuču izdruku, deļtuo ka tys jai nazkū nūzeimoj (vys vaira dzaltonais i groteskais, vysa itei sazīdiešona i apveisšona, “dzeive” i “smierts”, vyss bezcereigums – leidzeigi kai saulispučis karās uorā nu vazaunīka ar sovom absurdajom vīnacainajom mutem). (Ak jau deļtuo, ka i juos ir tik vīntulis i tymā pošā laikā tik groteski izaplātušys.) Jai byutu tik daudz kuo stuosteit, seviški kaidam, kas grybātu dzierdēt. Parosti jei runoj ar Magnusu par lītom, kū ir redziejuse, dzierdiejuse, dūmuojuse, analiziejuse – dumuojuse i dūmuojuse, teirejūt zūbus, ejūt gulēt, cytureit dušā i brūkašku laikā, par lītom, kas trynās cyta caur cytu i vys vaira teik par lītom, kas izadzan jai cauri kai miļzeiga saulispuče, kas piec pīpiļdej vysu juos asameibu i verās iz juos, verās iz juos nu juos pošys golvys vydspusis, verās izabūzuse miļzeiga i vīnacaina – taišni acs acīs, cikom jau jei ir nūvasta tik tuoli, kab lāktu augšā i sauktu Magnusa, kab pastuosteitu jam par itū vysu. Tok Magnuss ir puorsavuocs iz Oslo i jam ir draudzine, i, koč jei tic, ka tim obejim agri voi vieli vyss BYUS cauri i ka eistais puors ir tik jei i Magnuss, jū puorjem stypra jutūne, ka jei otkon ir pagaisuse. Otkon pasauļs ir atsasacejs nu juos i pasacejs: TU! Tu vari atsagrīzt sovuos īdūmuos.
Bierneibu Zigrida pavadeja pi dobys, partū ka jai beja gryuts atrast volūdu ar cylvākim. Jei sasajuta kai vīns vasals ar kolnim aiz sātys i seviški ar zvaigznem, ar zvaigznem viers naksneiguos Bergenys. Jei sēdēja sovā gultā, kas beja nūlykta taišni pi lūga, i vērēs – zūds taišni iz palūdzis – iz kolnu viersyunem, kas bīži beja vysā boltys, tuo voi cyta īmesļa deļ vysod beja zīma, kod jei itai atsasāda. Jei vērēs iz kolnu, kas laistējēs čut ni vysā bolti, i iz Lelūs Rotu, kas spaitēja iz kolnu i lieneņom sleidēja iz prīšku. I jei vērēs iz vysu cytu zvaigžņu, kai juos spaitēja i myrguoja, dūmuot, byutu dzeivys. Zigrida vērēs iz jūs tī augšīnē i dūmuoja: juos mani saprūt. Ka mani i nivīns nasaprūt, juos vysod ir ite. Šaļtim jū puorjēme taida jutūne, ka juos ar zvaigznem sadar kūpā kai vīns vasals, i acīs izaspīde osorys. Juos beja jei, boltī kolni beja jei, taipat i malnī dabasi.

gara, gara diena

diena bija tik gara, ka no tā garuma acis paliek šauras, šauras. jo sākās 4 no rīta un vēl nav cauri. nu jau 22 stundas kustībā. 🙂 un darot visu ko. 4 kafijas, šokolāde un mūzika.

kad rakstu latviski, man liekas, ka meloju. bet latgaliski rakstīt negribas, jo tad varu kļūt pārāk personiska – aiz viltus cerības, ka neviens neizlasīs. latviešu valoda ir anonīma, manas vienīgās atšķirības zīmes ir manas kļūdas. kad rakstu latviski, esmu atrodama tikai kļūdās.

prieks, ka tviterī panesās #pirmaisdarbs epopeja. mūsdienās tviterim trūkst cilvēcības, kaut cilvēku, šķiet, tur vairāk nekā jebkad.

ilzesh mans #pirmaisdarbs bija Vīdnera konditorejā,kad man bija ~14,saņēmu tieši 30Ls par mēnesi

merelina Nevaru nepateikt #pirmaisdarbs bija brãlêna dêlu auklêšana brivdienãs pa piečuku. Interesati, ka šodien darîju tieši to pašu par velti

lianaivete ar māsu ierunājām dialogus angļu valodas mācību grāmatai. par nopelnīto piķi aizbraucām ar kuģi uz radiohead stokholmā #pirmaisdarbs #2001

zhanett Fui,cik briesmīgas atmiņas par #pirmaisdarbs ,stiepu fermā vistas,raudādama kaplēju bietes.Bija jābrauc uz tirgu,tur iemācījos šmaukties

elinat #pirmaisdarbs viens no bija arī arheoloģija. Visu vasaru sēdēju bedrē Latgales pusē. Vidusskolas laikā.

dzhonsons Man #pirmaisdarbs bija zemeņu lasīšana 😀 Nopelnīju ļooti maz 😀 Pēc tam jau visādi gateri, utt. 😀

smieklinsh #pirmaisdarbs bija ne gluži tipogrāfijā, bet uz to pusi 15(?) gadu vecumā. alga tika saņemta aploksnē. bet līmi ostīt bija labi ;DD

reinis_m Njā, vienai lielai daļai #pirmaisdarbs tādi bagie Dirty Jobs vai kaut kas boooring pāķistyle. Man laikam paveicās. 🙂 Krāsiņas ar saelpojos.

Eipurs #pirmaisdarbs – LR1 pirmais sižets bija par pildspalvām. nezinu, vai bērnu raidījums palaida ēterā.Ierakstīju ar milzu kasešu magnetafonu R7

peterispuritis #pirmaisdarbs Vasarā ravēju bietes kolhozā “Nākotne”. Nopirku plašu atskaņotāju ar radio!

Margonauts #pirmaisdarbs Apgleznoju zīda šlipses un lakatus suvenīriem, ko Cēsu dome dāvināja ciemiņiem.

vorompatra Bija tāda rūpnīca "RigaHimMaš",kur es 15 g.vecumā pusvasaru pie konveijera nostrādāju un pirmajam lenšu magnetofonam nopelnīju #pirmaisdarbs

vkasims Es sāku kā laboranta palīgs pārtikas produktu laboratorijā. Tb, tulkoju specifikācijas un alttaboju no nevēlamiem saitiem. #pirmaisdarbs

marcis_pauls #pirmaisdarbs vazājos pa pilsētu un centos ietirgot reklāmas vietu laikrakstā, nākamais – staigāju un tirgoju avīzes Ventspilī

krists_solovejs mans #pirmaisdarbs beidzās tā īsti nemaz neiesākoties – ar cirvi iecirtu sev kājā un gāju mājās raudāt

Janchelis Mans #pirmaisdarbs, bez papīriem, vasarās fāterim līdzi uz stroikām, pirmais oficiāli 3mēn.statoil, arī nekad, nekad vairs.

ievale #pirmaisdarbs +pirmais honis – par galv lomu TV ludziņā; pēc 8.kl pie arheologiem Ikšķilē zemes darbi; tad 2 vasaras apkopēja Linez slimn

bankovskis Arlabunakti! Gulēšana ir visīstākais #pirmaisdarbs http://bit.ly/nvAWk4

ViktorijaR #pirmaisdarbs bija Beernu slimniicaa 15 gadu vecumaa. 1 meenesi nostraadaaju oficiaali, peec tam aplokshnjalga 2 gadu garumaa ar pauzeem.

sprenne #pirmaisdarbs bērnībā strādāju Vārves dārzniecībā visus iespējamos darbus līdz pat pilsētas noliktavas pārraudzībai. 17gv dzīvoju cirsmā

Mkaprans #pirmaisdarbs 2 cukurbiešu vagās, bet tur maksāja gan naudā, gan ar cukuru, tādēļ sāku ganīt govis un labi nopelnīju. Džinsu jakai pietika.

ElinaIrbe 7.vai8.klase aukleju @EdgarsZalans delu. Tas gan bija traks puiselis,bet man patka. #pirmaisdarbs

WeeWeeGliem #pirmaisdarbs 12g.v. sāku vetklīnikā grīdas mazgāt un operācijās pieasistēt. Pirms tam gan vēl biešu vagas & mašīnu mazgāšanas.

ViktorijaR #pirmaisdarbs slimniicaa man patika vislabaak no visiem. Nebija riita, kad ar smaidu nebuutu izgaajusi pa maajas durviim.

kalvisk Mans #pirmaisdarbs , aplam brīvprātīgs, tiesa, bija pienest grāmatas lasītājiem Misiņa bibliotēkā. Vēl vecajā, kompaktajā Skolas ielas ēkā.

uldiscipsts #pirmaisdarbs loma Rolanda Kalniņa filmā – 2 mēneši par 8,50 rubļiem dienā, tad Lotosā bietes, trauku mazgāšana (fui) un atkal Lotoss…

ElinaIrbe Raveju bietes Skrundas kolhoza 3.klase,jo loti gribejas ravet bietes. #pirmaisdarbs

bet diena gara un bezgalīga. pirmās dienas pilsētā vienmēr tādas ir. naktī aizmigu ar zirnekli zem segas, tā arī neizdevās noķert. vispār šovasar esmu bomzis. guļu šķūnī, ceļos un veļos, apkārt knikšk un sisina, siena smaka un gaisma no rītiem, bezdelīgas, kraukļi un suņi. un brīvība. vilcienā klanījos, bet īsti neaizmigu – sēdēju un ar vienu roku turēju riteni visas trīs ar pusi stundas. Latvijas pasažieru vilcienam jauns izaicinājums – velobraucēji. manā vagonā bija 3 gab, pavisam sastāvā esot bijis ap 10 gab. darbā miru nost, jo širmis aizcietējis un miegs kā lācim. tik grūti bez pusdienlaika. laime, ka vakarā izkasījos aiziet uz teātri – Dirty Deal TeatroPoliciju“. šovasar eju uz teātri, jau 5. izrāde pilnīgi nejauši. pagājušajā vasarā skatījos filmas kīno “Rīga”. patiesībā forši, ka vasarā ir teātris. jo kad tad vēl. ziemā tam neatliek laika. tāpat kā vispār dzīvot. jau 2. turienes teātra izrāde par varas un cilvēka attiecībām, totalitārisma dzimšanu un pastāvēšanu, man jau riktīgi sagāja kopā ar “Visi mani prezidenti” – apmēram tas pats uzstādījums, tikai tā reālāk, ne iedomu spēle un izdomāts trādirīdis “jo tālāk, jo trakāk; jo trakāk, jo labāk”. izrāde ar nepateikto nezkāpēc atsita atmiņā Baltkrievijas tirgu, kur tantes runā un tomēr nerunā, jo labāk nerunāt nekā runāt, bet runāt arī gribas. gaidīju, ka policijas priekšnieks tipiskā antiutopijas garā no lāga zēna kļūs par dumpinieku un gāzīs varu vai vismaz pateiks to balsī (gāzt toč būtu triviāli un kā tādā salkanā pasakā). kompozīcijā tas pat iederētos: ieslodzītais, kas kļūst par apsardzes priekšnieku, policists, kas kļūst par apsūdzēto, atlika tikai trešajam rotēt pakaļ. principā jau rotēja un tika apsūdzēts, bet domāju, ka būs drusku tiešāk, smalkāk. bet tas jau man tipiski – turpināt domās iepatikušos filmu un seriālu sižetus. tas tak tik viegli. tad nu vakarā braukalējos apkārt ar ričuku un domāju tālāk. jo visforšākās lietas ir tās, kas nekad netiks uzrakstītas. turklāt šovakar no visām 5 vasaras izrādēm vienīgā bija tāda, kas neatsita atmiņā vienīgo pašas rakstīto lugu, ko kaut kad uzcepu par godu korporāciju teātra festivālam, kolektīvi iestudējām, izdomājām, bez neviena mēģinājuma nospēlējām un dabūjām 1. vietu. 🙂 jo lugā teksta nebija, tikai tēli. un vienīgais teksts tika nolasīts no lapiņām, to iekļaujot darbībā tā, it kā tā vajag. žūrija noticēja. bet nu pofig. šovakar par to atcerējos tikai tāpēc, ka neatcerējos, jo nebija laika domāt apkārt. un vispār man patīk DDT publika – izrādē “Visi mani prezidenti” ir vieta, kad aktrise uzrunā skatītājus, liekot atkārtot VVF mantru “Mēs esam stipri! Mēs esam vareni!” un iedomājies! man blakus paveca kundzīte zināja tekstu! no sākuma domāju, ka tā kaut kāda publikā iesūtītā aktrise. bet ne velna – viņi ir! prezidentu tekstu zinātāji. tāpat arī šovakar publika ķiķināja, smējās un vienā brīdī pat palēcās tā, ka es arī palecos par spīti nebalsīs kurkstošajam vēderam. 🙂 kā stāstos par iezemiešiem, kas, ieraudzījuši filmu vai teātri, metas kauties vai bēgt. un vēl man patika beigas. tik atvērts fināls, ka publika neiet prom. kamēr jau neparāda ar mietu – izeja ir tur! 😀 izrāde kā seriāls – var turpināt un sanāktu viela vēl 2-3 gabaliem. prātā gan.

P. S. ja ne pirmais darbs, tad pirmais honorārs bija 11 latu par publikāciju “Draugā” – kladē rakstītās publiskās dienasgrāmatas jeb analogā bloga fragmenti par 10. klases laiku blēņām un skolotāju āzēšanu. blogam sveiks!

un paldies par uzmanību! garš, garš, nesakarīgs ieraksts.

(jo autors bija jau gandrīz aizmidzis – piebilde nākamās dienas rītā.)

  1. vnkGunta

    Interesanti palasīties par cilvēku #pirmaisdarbs. Visi tik ļoti līdzīgi. Es gan šodien esmu krietni pastrādājusi. Meklējot darbu 😀

  2. ilze šupstika ilzesh

    mans #pirmaisdarbs bija Vīdnera konditorejā,kad man bija ~14,saņēmu tieši 30Ls par mēnesi

  3. Merelina merelina

    Nevaru nepateikt #pirmaisdarbs bija brãlêna dêlu auklêšana brivdienãs pa piečuku. Interesati, ka šodien darîju tieši to pašu par velti

  4. Liana Ivete Benke lianaivete

    ar māsu ierunājām dialogus angļu valodas mācību grāmatai. par nopelnīto piķi aizbraucām ar kuģi uz radiohead stokholmā #pirmaisdarbs #2001

  5. zhanett bacardi zhanett

    Fui,cik briesmīgas atmiņas par #pirmaisdarbs ,stiepu fermā vistas,raudādama kaplēju bietes.Bija jābrauc uz tirgu,tur iemācījos šmaukties

  6. Elīna elinat

    #pirmaisdarbs viens no bija arī arheoloģija. Visu vasaru sēdēju bedrē Latgales pusē. Vidusskolas laikā.

  7. Ģirts Jansons dzhonsons

    @reinis_m Man #pirmaisdarbs bija zemeņu lasīšana 😀 Nopelnīju ļooti maz 😀 Pēc tam jau visādi gateri, utt. 😀

  8. Enija smieklinsh

    #pirmaisdarbs bija ne gluži tipogrāfijā, bet uz to pusi 15(?) gadu vecumā. alga tika saņemta aploksnē. bet līmi ostīt bija labi ;DD

  9. Reinis reinis_m

    Njā, vienai lielai daļai #pirmaisdarbs tādi bagie Dirty Jobs vai kaut kas boooring pāķistyle. Man laikam paveicās. 🙂 Krāsiņas ar saelpojos.

  10. Tālis Eipurs Eipurs

    #pirmaisdarbs – LR1 pirmais sižets bija par pildspalvām. nezinu, vai bērnu raidījums palaida ēterā.Ierakstīju ar milzu kasešu magnetafonu R7

  11. Pēteris Pūrītis peterispuritis

    @bankovska #pirmaisdarbs Vasarā ravēju bietes kolhozā "Nākotne". Nopirku plašu atskaņotāju ar radio!

  12. Maija Medne Margonauts

    #pirmaisdarbs Apgleznoju zīda šlipses un lakatus suvenīriem, ko Cēsu dome dāvināja ciemiņiem.

  13. Mārtiņš Zvaigzne vorompatra

    Bija tāda rūpnīca "RigaHimMaš",kur es 15 g.vecumā pusvasaru pie konveijera nostrādāju un pirmajam lenšu magnetofonam nopelnīju #pirmaisdarbs

  14. Vilis Kasims vkasims

    Es sāku kā laboranta palīgs pārtikas produktu laboratorijā. Tb, tulkoju specifikācijas un alttaboju no nevēlamiem saitiem. #pirmaisdarbs

  15. Mārcis Pauls marcis_pauls

    #pirmaisdarbs vazājos pa pilsētu un centos ietirgot reklāmas vietu laikrakstā, nākamais – staigāju un tirgoju avīzes Ventspilī

  16. krists solovejs krists_solovejs

    mans #pirmaisdarbs beidzās tā īsti nemaz neiesākoties – ar cirvi iecirtu sev kājā un gāju mājās raudāt

  17. Janis Vitkovskis Janchelis

    Mans #pirmaisdarbs, bez papīriem, vasarās fāterim līdzi uz stroikām, pirmais oficiāli 3mēn.statoil, arī nekad, nekad vairs.Tgd gan ok darbs

  18. Ieva Lesinska ievale

    #pirmaisdarbs +pirmais honis – par galv lomu TV ludziņā; pēc 8.kl pie arheologiem Ikšķilē zemes darbi; tad 2 vasaras apkopēja Linez slimn

  19. Pauls Bankovskis bankovskis

    Arlabunakti! Gulēšana ir visīstākais #pirmaisdarbs http://bit.ly/nvAWk4

  20. Viktorija Rogova ViktorijaR

    #pirmaisdarbs bija Beernu slimniicaa 15 gadu vecumaa. 1 meenesi nostraadaaju oficiaali, peec tam aplokshnjalga 2 gadu garumaa ar pauzeem.

  21. Jānis Sprenne sprenne

    #pirmaisdarbs bērnībā strādāju Vārves dārzniecībā visus iespējamos darbus līdz pat pilsētas noliktavas pārraudzībai. 17gv dzīvoju cirsmā

Tekle otkon ir dzeiva

šudiņ nikuo taida nabeja. eņgeļtauris izzīdēja jau vakar, maigi ružovys, a kopusvātki byus pareit. pi pierts atrodu beigtu slūku, aproku. bess zyna, kai atpluovuojuse. vysu dīnu laiks beja nacīšams – na jau korsts, a taišni nacīšams. mīgs guoja kai smierts – pasaļausi i nūkrissi. tok guli voi naguli, uorā mitrs i gryuts gaiss. iz vokoru gaiss suoce krist iz leju korstom lasem. kryta, kryta, cikom suoce leit. kaidu šaļteņu pasukuoja, a niu jau otkon sīnuoži čeigoj.

šudiņ otkon drusku dasagivu Augeja klāvam – miežu datoru i bloceņus. tī paņteni i teksti mani nūbeigs. taids syuds, rībās i pošai skaiteit. tok itys nazkai aizagiva i pošai. reši jau goduos.

itymā dzeraunē klusums
nadzīdoj gaili pūrā
nu pārnejuos zuolis izleida mirta
Tekle otkon ir dzeiva
jei aplej pučis iz lūga, izslauc gūvi i gaida
atīs nu kara Mikiļs i Juoņs
jei otkon byus jauna
dzeraunis večerinkā dasiss ar kuoju i lēks
byudi kai opoli uobeli, svīdri kai krellis
gotovi rudzi! jau mani vad!
jau muna jauneiba kiuliņus mat!
bolta puče nūzīd iz lūga
pūrā kai dzērvis bolss
Tekle otkon ir moza
jei salosa sauvē dzērvinis, īsvīž mutē
puordzeivuosim vysu!
i dzeivi, i smierti
tik ka tei dzeive
skuoba kai dzērvinis ūga
mute sasavīb grumbuos
i smylgys viejoj pi krysta

Latvija, Ziemassvētki un karstā joga

šajā bildē ir kaut kas no pēdējo dienu sajūtām. pat atcerējos, lai gan nekad neatceros, ko esmu sakniebusi ar mobilo telefonu. izrādās, gan manā, gan telefona atmiņā glabājas visādi krāmi.

tad nu pēc kārtas. 🙂

pirmkārt, garšīgi paēst, kas man arī izdevās, lai gan pēdējo reizi veikalā esmu bijusi laikam pagājušajā nedēļā Viļānos, kad nopirkām 50 kilogramus smagu cukura maisu ar uzrakstu Zahar un alu, kas joprojām ir ledusskapī. ja kas. (galvenais, audzēt pašam un iet ciemos pie izveicīgiem draugiem, kas taisa ēst.)

otrkārt, palikt bez galvas. nesaku, ka jebkad esmu bijusi izcili prātīga. ja nu apmēram 10-12 gadu vecumā, kad droši vien ar savu akmens seju būtu varējusi nopirkt alkoholu veikalā, ja vien neizskatītos pēc bērna. neko daudz no tā vecuma neatceros, tikai komentārus, ka esmu pārāk nopietna savam vecumam. ak jā, tai laikā nedzīvoju, bet lasīju. Dostojevskis un Tolstojs laikam bija mazākais, lai gan mazliet palasīju no visām mājās atrodamajām grāmatām. zobus atlauzu pret Hermaņa Heses “Stikla pērlīšu spēli” – joprojām nav drosmes atvērt. ja nu kādu mūsdienu izdevumu, ja tāds ir. grāmatas noformējums uzdzen šausmas, jo atceros, cik stulba grāmata tā bija. Jaunsudrabiņš gan man patika. un Londons. un sazin kas vēl. ieskaitot Pjēra un Marijas Kirī biogrāfiju. nepatika Kerola “Alise Brīnumzemē” – garlaicīgi un mākslīgi. bet nu galva toreiz bija, tagad jau labu laiku nav. bet tas laikam ir tas labākais. vismaz ir, ko atcerēties. jo atceras jau to, kas notiek, nevis to, kas nenotiek.

treškārt, balagāns ap Zatlera partijas logo – ugunīgi sarkans un cauršauts krusts uz koši zila fona. krāsu salikums dievīgs – pat Baltkrievijas ciemos žogus krāso maigākos toņos. tad nu sākušies īsti krusta kari, jo Sarkanais krusts piesienas par autortiesībām (nez, kādam ir autortiesības uz kapu krustiem?), bet man tai logo smieklīgākā liekas bulta. pa labi. meitenes pa kreisi, puikas pa labi. pa kreisi iesi, zirgu pazaudēsi, pa labi iesi, mantu pazaudēsi, taisni iesi, galvu pazaudēsi. lai gan vēl lielāks balagāns sāktos, ja svaigi ceptā partiju logo ieliktu bultu pa kreisi. anarķisti un bandīti. no kreisās puses nenāk nekas labs. (par to gan varēs pārliecināties 3. bildē, kas sekos.)

ceturtkārt, kāds zābaks biji, tāds arī paliksi. mainās tikai gadalaiki un šņores.

bet šis ir vienkārši lielisks atradums – pie Čaka ielas piedāvā karsto jogu kaķiem. tāda nu tā Rīga ir.

un tāda ir Latvija. ja skatās no Igaunijas puses. krievi nāk. (no kreisās puses, protams.)

bet šis vienkārši iedvesmai. bildēts tveicīgā jūlija dienā Latvijas Komponistu savienības kāpņutelpā. neko jau nevar ne paspēt, ne nokavēt.

jo ar eglēm Rīgā ir pavisam ērmoti. te no plastmasas, te stikla, te aug puķupodos.

priekā, draugi!

par vai pret? referendums Nekurzemē

referendums1

Kad pēdējais latvietis no Latvijas būs jau aizbraucis, tomēr atradīsies kāds, kas atlaidīs saeimu. Ieraugot šo ceļa malā, atcerējos izrādes “Visi mani prezidenti” ainu – Zatlers mēģina pielauzt pēdējo latvieti palikt Latvijā.

No Līvāniem uz mājām nebraucu pa asfaltu, jo palika žēl mašīnas – pie Stabulniekiem asfalts sabrucis un izburbis. Braucu pa mazajiem ceļiem. Reizēm likās – mirušās zemes. Reizēm – govju, ganību un piena galdu zemes. Pagājušo laiku pieminekļi – viensētu vientuļie koki, guļbaļķu pieminekļi aizgājušajiem laikiem. Piena galdi kā spītīgs Latvijas lauku apsolījums – kamēr mums ir govs, mēs esam.

Kad mājās vairs nav govs, sabrūk arī piena galds, uz kura saimniece no rīta noliek atdzesēto pienu piena mašīnai, kas to tālāk aizved uz Preiļiem, Valmieru, Rokišķiem, Panevežu. Kad mājās vairs nav govs, aizaug celiņš un māja skatās skumjām acīm, brūkošā jumta matu nolaidusi kā kaunīga sieviete acu plakstus. Kauns, ka neizdevās. Ka saimniece nomira. Ka dārzs aizaug. Ka cauri.

Un turpat aiz ceļa līkuma elektriskais gans, akurāti stabiņi un teļu bars. Mēs būsim. Labas piena govis. Mēs ticam. Un vēl pāris kilometrus tālāk lēnas govis prātīgi plūc zāli, izbāzušas galvu pa elektriskā gana apakšu – tā, lai skausts nepieskaras. Ārā labāk. Garšīgāk.

Kamēr Latvijā ir govis, ir arī cilvēki. Kamēr ir cilvēki, ir arī valsts.

Nav jau atšķirības – par vai pret – tie ir tikai dažādi viedokļi. Būtiskāk, ka ir viedoklis un joprojām ir cilvēki. Pat mirušajā Nekurzemē, kur veikalu aizvēra pirms sazin cik vasarām un kur uz sliekšņa aug smilgas un uz celiņa – krūmi.

Vai vismaz valsts cer, ka arī te ir cilvēki. Ne tikai ganīties atvestas govis.

referendums2

dzeive kai #puosoka

pat nazynu, kai tū nūsaukt – puorsteigums, prīca voi gondariejums. kai piec izreveita buļbu teiruma, kod nazuole na aplej ar leitu i daaug atpakaļ, a saulē sakolst i buļbu streipis tik leidzonys, zalis, prīceigys.

gruomota “Es soku. Tu soki. Puosokys par krīzi” pajēme labi daudz muna 2011. goda laika. tok nav ari kauns par rezultatu. zynu, ka tys ir lobuokais, kū tymā laikā varieju. niu varbyut dareitu cytaiž – tok tei ari ir pīredze.

gudrī vuicuos nu svešu klaidu, a sovejī – nu sovejūs. tok vysgudruokī – kas vuicuos. a laimeigī – kam ir nu kuo vuiceitīs. partū ka laime ir tod, ka vyss kas nūteik i jam ļauņ nūtikt. i vyss agri voi vieli nūteik iz lobu.

a prīca to taida, ka “Puosokys par krīzi” pajēme tierguošonai gruomotu noms “Valters un Rapa” – pi tam jau nu suoku izdaleja vysim sovim veikalim i na nūgryude nazyn kur pašelē, a nūlyka pošā prīškā. a ūtra prīca – pyrmais davums jau ir iztierguots. īsadūmoj, jau ūtru reizi dūdam tierguošonai jaunu parteju – na tikai Rēzeknis gruomatneicā “Liesma”, a Reigys gruomotu veikalam “Valters un Rapa”! vakar īguoju i īraudzieju, ka otkon stuov pi jaunumu. kai puče. breinuma puče.

atguodynuošu – tei ir gruomota 100% latgalīšu volūdā. ar latgalīšu gruomotom normali itai nav. latgalīšu gruomotys nivīns napierk i natiergoj, a nūgloboj i meklej. jūs nav veikalūs. juos nazkur pyust vasalom tiražom.

izjāmums ir “Puosokys par krīzi”. i LgSC gruomotu goldi ar padsmit izdevieju gruomotom latgaliski voi par Latgolu vysaidūs pasuokumūs i svātkūs. pošu salaseita kolekceja, kab latgalīšu muzyka i literatura atrostu sova skaitietuoja, klauseituoja, cīneituoja.

eisi sokūt – dzeive kai puosoka. ir i ir. ir šmuki i pa sovam. ir i dasadur.

vakar izamiercieju ar draugim Cāsu piļsātys stryuklokā, izkuopu Sv. Juoņa bazneicys tūrnī, nūsastuoju syltajā viejā kai fenā, slapņuos drēbis dasakļaun mīsai i saļdej – zamyškā vysa piļsāta ar taidim jumtim i fasadem kai nikur, augšā dabasi kai izzeimāti, saule i viejs. i īsadūmuoju – otkon vīna šaļteņa nu dzeivis, kū atguoduot vysu myužu.

a varbyut deļtuo mes i asam. seiku laimis šaļteņu deļ. kai puosokā.