Auksti, auksti… karsti, karsti, karsti…

gurkumetras

Varbūt vajadzētu rakstīt šī laika hroniku. Kā viss bija 2014. gada vasarā. Nenormāls aukstums vasaras sākumā, jo vēl jūlija sākumā jākurina krāsnis un jāģērbjas silti. Nenormāls karstums vasaras vidū, kad nevar atvērt logus līdz pat tumsai, jo ārā ir gandrīz +30, bet ūdens ezerā uzsilis kā vannā un neveldzē nemaz. Krievija, Ukraina, karš, nāves un sankcijas.

Dzīve kā uz pulvermucas jau kopš Lieldienām. Kad skaties, cik skaista ir dzīve šeit, un domā – vai tāpat tas jau reiz nav bijis: 1914. gada vasarā, 1939. gadā. Kad cilvēki priecājas, bauda savu mazo un mierīgo laimi ar bērniem, dabu un visu to mieru apkārt, bet virs galvas jau karājas Lielie Notikumi, kas samals visu sazin kādā putrā, no kā būs jāatkopjas paaudzēm. Un arī tad nezini, vai pāries. Tāpat kā pensionāru kari sabiedriskajā transportā par okupantiem un atbrīvotājiem.

Krievija, atbildot ES un ASV sankcijām, ieviesusi noteiktu preču grupu aizliegumu. Zivis, piens. Bet ne alkohols. Skaidrā prātā jau to neizturēt. Nodzērusies tauta ir laba tauta.

Bet man patika anekdote, ko šodien izlasīju. Baltkrievijai un tās spekulantiem baigi noveiksies.
– Мидии есть?
– Есть.
– Господи, но откуда, ох, нигде же нет.
– Белорусские.
– Но в Белорус…
– БЕЛОРУССКИЕ.
– Понял, 15 белорусских мидий.

Lieldienās bija karsti. Sēdējām ezera krastā uz soliņa, garām staigāja ģimenes ar bērniem. Krievi, latvieši. Bērni smējās un skraidīja, ciemiņi, saviesīgas sarunas. Šogad Lieldienas sakrita katoļiem, luterāņiem un pareizticīgajiem.
Miers virs zemes, un cilvēkiem labs prāts. Bet tas jau tikai Ziemassvētkos. Tālu. Jānomirst vēl tik daudziem.

Vosorlaiks

pucis

Nav jau tai, ka nav kuo saceit. Tok nikuo taida, kuo grybātūs saceit publiski, ari nav. Deļtuo i klusums.

Tai kai labi zynu, cik apsāsti literaturys pietnīki ir ar vysaidim syudim, šūnedeļ papeira grīziejā sagrīžu gruomotys manuskriptu. Palyka tikai faili, nikaidu izdruku, lobuojumu, malnrokstu, rūkrokstu. Eisti pat nav žāļ, partū ka eistais teksts šai kai tai ir manī – kod suocu raksteit, tod i pīrokstu. Ka narokstu, taitod nav svareigi.

Bet nu jā. Ite narakstieju, partū ka sleipieju gruomotys manuskriptu. Tam dorbam gola nav nikod, bet nu gona. Finišs.

A ite vīnkuorši pučis. Pārnejuos. Izzīdēja par jaunu itūvosor.

 

Mākoņi Ls 20 kg

zils.vitenis

Šķirojot vecos čekus, uzgāju, ka šogad 1. augustā esmu nopirkusi mākoņus. Pārdevis māceklis.
Mākoņi 1,73. PVN 21 %, 25 lati kilogramā. Dārgi.
Čeks Nr. 3398. Ne es pirmā, ne pēdējā. Katram savi mākoņi, katram sava zeme.

Un atcerējos – kad pirku, ar jauniņu pārdevēju runājām par lietu.
Ka Kurzemes laukos vecākiem nelīst, ka Latgales laukos nelīst. Priekš kam Rīgā lietu – asfaltu mērcēt.
Ārā lija retām un lielām lāsēm – sita kā ar mietu sausos putekļos caurumus. Un pārdevēja tik runā un runā, man jau būtu jāiet, bet arī es runāju.
Maisiņu vajag? Nē, nevajag. Ielikšu somā. Jā, bet tas lietus. Priekš kam Rīgā lietus.

Izgāju ārā, un vairs nelija.
Un todien ap dvēseli bija tā, ka zināju – kaut kad es par šito uzrakstīšu. Tikai jāļauj nostāvēties. Kā vīnam, kā maizei, kā vārdam un domai.
Visu to, kas noticis pēdējā laikā. Pieredzi ielikt skapī nogatavoties un uzlikt uz galda. Reiz, kas esi bijis piens. Reiz, kas esi bijis graudi.

Vakar uzrakstīju. Pieskāros pāris rindkopās, vecais teksts apgriezās otrādi.
To, ko 2005. gada pavasarī es nevarēju zināt un arī nezināja, jo tas bija tajos laiku aizlaikos, kad es vēl biju cita un tik daudz lietus vēl nebija mani sakapājis un tik daudz putekļu vēl nebija krājies. Kad es tikai nojautu, ka arī cilvēki mēdz nolīt, bet nezināju, kā tas ir. Un domāju – vajadzētu. Un baidījos.

Cik vēl man jāuzzina, lai es būtu cilvēks. Cik zemu jānolaižas, lai paceltos mākoņos.
Vai pacelšanās vispār ir iespējama, ja reiz esi tur bijis, piesūcies, pieaudzis, piezarojis, pieredzējis.

Un kas ir teksta dzīvība. Kurā brīdī vārdi vairs nav tikai vārdi, bet doma, kas iet no cilvēka pie cilvēka kā mākoņi tur augšā, bet nepieskaras un nepieder, neattiecas un neaizķeras. Pēc tam tikai domā – kas bija tas, kas bija. Un kur palika, ja vispār bija.

Par jazvu i laimi

keksi

Zynu, ka daudzi zynuotuoji soka – jei stypra, jei izturēs. Skaidrys, ka iztureišu. Na tū viņ. Dūt Dīvs tik laimis šaļtenis, kū atguoduot i kuruos gaideit. Nu šaļtenis iz šaļteņu kai nu vīnys pūra kryuts iz ūtru puori slapņumam.

Nui, pīsaceļt var ari nu nakurīnis, nu dziļuokuos dūbis. Tok pīsaceļt kai cylvākam, na zarazai ir vysys dzeivis gryuteibu pakuope i izaicynuojums. Vysu myužu ir izvēle – byut maitai voi cylvākam. I tys ir tys, kas vysu myužu juosavuica, vysu myužu juopīmiņ.

Šudiņ puorskaiteju anotacejā, ka munys niu jau 3. antibiotikys der Sibira miera uorstiešonai. Temperatura pyrmū dīnu normala.

Cylvāks tūmār ir stypruoks par jazvu. Vot deļtuo ir svareigi palikt par cylvāku, navys byut jazvai, kas ād sovu i cytu dzeivis.

Šudiņ Annys dīna. Var suokt rakt jaunuos buļbys, na tikai čupinēt zam lokstu – kur kaida pruovuoka aizamatuse. Var ēst jaunūs uobeļus. Tai ka iedit buļbys i uobeļus, naiedit cylvāku. Tys ir ir tys, deļkuo cylvāks ir cylvāks, na rikteiga jazva.

Tei ir kotra poša izvēle – dzeivuot sovu voi svešu dzeivi, radeit sovu prīcu iz zemis voi kleņčeit nu cytu prīcys kaidys druponys, voi laseit pa zemi nu cytu nalaimis atbyrzušus sovys laimis trupiekšņus. Sok, maņ ir labi, ka cytim švaki. Muna laime pasakuop iz cytu nalaimis i izaver leluoka.

A ni besa. Laime pīvalk laimi, prīca sasabolsoj ar prīcu. Zvoni skaņ tuoļuok par vuordim. Nu šaļtenis iz šaļteņu, nu laimis iz laimi – sovu voi svešu. I tys ir tys, deļkuo ir vārts – smaideit pretim, pasaceit lobu vuordu voi vīnkuorši dzeivuot.

Ceļa vuordi

naktineicys

Izdūmuoju dīnrokstā dalikt vuordineicu, kas 27. julī skanēs Latvejis Radejis raidejumā “Kolnasāta“. Varbyut kuram nūder, taisūtīs ituos vosorys Lelajam Braucīņam iz Latgolu.

Itys roksts vaira dūmuota tim, kas latgaliski narunoj. A varbyut kaida gudreiba nūderēs ari tam, kurs latgaliski runoj kasdīnys, tik nav aizadūmuojs, kai tys eisti ir i kai juobyut.

Ak jau daudzi nu jiusu itūvosor brauks gostūs iz Latgolu. Cyts gostūs da rodu voi iz kopusvātkim, cyts kai turists apsavērt, kas lobs pādejā laikā sataiseits i izcalts lelajuos Latgolys piļsātuos Rēzeknē i Daugovpilī, cyts nūsamauduot azarā i izapērt pierteņā, vēļ kaidam gribēsīs apsavērt staraveru dzeraunis, katuoļu krystus ceļa moluos voi taipat viņ pablūdeit pa Latgolys celim i nacelim.

Īejūt sātā, vīsneicā voi sateikūt cylvāku iz ceļa soka „Lobs reits”, „Loba dīna”, „Lobs vokors”. Kotrā teicīnī ir div vuordi, taipat kai lītuvīšim.

Tyvuokim cylvākim var saceit – „Vasals”, „Vasala”! Tys sovā ziņā ir analogs latvīšu „Čau”, tikai sevī satur nūvieliejumu, lai cylvāks ir vasals. Ari tod, ka kaids cylvāks nūsaškaudoj, jam apleicejī soka: „Byusi vasals!” voi vīnkuorši – „Vasals!” A kod pi svātku golda paceļ gluozi, tys tam soka dzardams: „Byusi vasals!”, a ūtrys jam atsoka: „Dzer vasals!” Tai jūceigai saīt, tok tys, kas dzer, ūtram vielej veseleibys, a ūtrys jam atsoka ar tū pošu.

„Vasals” vyspuor ir cīši ītiļpeigs vuords. Var gadeitīs, ka iz kaida ceļa staba, ībraucūt kaidā pogostā voi mīstā, gaideis uzroksts, par pīmāru: „Vasali Baļtinovā!” A sagaideituojs, izguojs prīškā iz sātys celeņa, saceis: „Vasali atbraukuši!”

Ir pat vuordi – „vasaluotīs”, „sasavasaluot”, „vasaluošonuos”, „sasavasaluošona”. Tys ir vasals process, kur nav gona ar vīnu „vasals”, „vasala” vuordu, a kas ītver ari apsarunuošonu – kai dzelys, kai sīva, kai bārni, kai veiram dorbs, kai ceļš da itejīnis, kaids laiks ruodīs, kai ar sīnu, kai mašyna īt. Kod ūtram dūsi lobu dīnu, lobu reitu voi vokoru, tī ir taida kai pīkluojeibys sīna pa storpu – kai vajag. A ka saceisi „vasals”, „vasala”, „vasali”, to obeji runuotuoji atsarūn vīnā telpā, vīnā ustobā, vīnā pogolmā. Lobadīnu dūd vysim, vasalojās ar sovejim.

Vēļ ir teicīņs, kū myusu dīnuos gon vaira soka tikai bērēs, ejūt iz saļmu dzīduošonu, kai ari bazneicuonu vydā, ari sarunā ar bazneickungu. Tok tei ir vaca katuoļu sasavasaluošona. Sateikūt soka: „Lai ir slaveits Jezus Kristus!” Ūtrys atsoka: „Myužeigi myužam!” Tai ak jau nasaceis jaunīši večerinkā ci tuseņā voi zaļumbalā, tok svātdīnis reitā, sateikūt babeņu iz ceļa ejam iz bazneicu, drūši vari saceit – jai byus prīceiguoks pruots, a Tovs pasauļs paliks gaišuoks.

Bērēs, voi ari runojūt par kaidu nūmyrušu, soka: „Myužeigu dusiešonu!” „Lai jam vīglys smiļkts” A kuozuos taipat kai i cytur Latvejā pi golda klīdz: „Ryugts, ryugts!” I tod: „Soldons!”

Pi golda var vielēt lobu apetitu voi apetiti – kai jau kuram tys vuords mutē pasagrīž. A vēļ lobuok āduojim nūvielēt: „Dīvs gaus!” Tys zeimoj – lai Dīvs gausynoj iesšonu, lai āduojs ād ar gausu, ar apdūmu i paād da seita, na pīsarej tai, ka navar pakustēt i tod suop māga. Lai iedīņs nas svieteibu i nūdar mīsai i goram. Gauss ir ari ar nūzeimi lāns, lieneigs. Lieni ādūt, var paēst lobuok, seituok. A pretim juosoka: „Ar gausu!” Tai ka āduojs ari apstyprynoj – ēst pamazeņam. Tai pi golda saīt dialogs: „Dīvs gaus!”, „Ar gausu!”

Pi golda var saceit ari „Lai Dīvs svietej!” – tys zeimoj, lai iedīņs nas svieteibu i seitu, reizē ari pateiceibu Dīvam par juo duovonom. Par sauli i zemi, kas izaudziejuse gryudus, par malieju i cepieju veseleibu i spāku. Ka redzi kaidu struodojam ceļa molā, soki: “Dīvs paleidz!” Na veļti ir teicīņs “Kas nadūd Dīvpaleiga, tam iz kokla čorts sēd”. A pretim vysod var saceit „Paļdis” – itys vuords der gondreiž kotrā situacejā.

A, ka kaids ir izdarejs kū na viņ lobu, tū „paļdis” var saceit vēļ stypruok, sokūt: „Lai Dīvs aizmoksoj!” Tys reizē ari ir lobys izadūšonys vieliejums nazkod iz prīšku. Partū ka lobs dorbs vysod atnas soldonus augļus – agri voi vieli. Taipat ari švaks dorbs – kotram dorbam sova olga, i na jau myusim ļauds struopēt. Deļtuo ari švaka dareituojim var saceit: „A lai jam Dīvs aizmoksoj…” I tei jau vaira na myusu vaļa – kaida tei moksa byus. I kod.

Taidi ir vaira lītuotī latgalīšu pīkluojeibys vuordi, pīkluojeibys frazis. Pareizuok sokūt – ceļa vuordi. Taids īskots latgalīšu pīkluojeibys pasaulī. Ka brauksi cīmā iz Latgolu, atguodoj jūs!

Itī vuordi „paļdis”, „lyudzu”, „vasals”, „Dīvs paleidz” varbyut naizgluobs pasauli, tok jī Tev paleidzēs ceļā i sātā i kai celinīkam attaiseis vysys durovys i paruodeis, ka ite naesi vyss najaušs cauri guojiejs i gosts iz eisa laika, a sovs cylvāks, kas pasaulī īt ar ciļvieceigu gudreibu.

Dzeivē iz prīšku tuoļuok teik nakaunis. Tok i jī nikur tuoli natiks, ka namuocēs pasaceit “paļdis” voi nūvielēt cytim ļaudim lobu dīnu i vīglu goru.

Gols golā – kai pasaulī īsi, tai i pasauļs īs tev pretim. Kai mežā sauksi, tai atskanēs. Kaidu dzīsmi dzīduosi, tai i skanēs.

Lai skaista vosora i breineigs ceļš zam kuoju!

Gumejis veirīši

Ir veirīšu pasauļs i ir sīvīšu pasauļs. Reizem tī pasauli sasateik vīnā vītā, i tī ir vysleidza – ka tik lobs cylvāks.

Vakar beju aizguojuse apsavērt veirīšu pasauli – iz Reigu beja atbraukušys “Gumball 3000” mašynys, Elizabetis īlā juos beja salyktys zam līpu. Varu īsadūmuot, kaidā kaifā līpys beja nu īspiejis aplaist ar sovim lipeigajim vosorys suokuma lopu svečim na jau sprostus opeļus i golfus, a smolkus lambordžini i kū tī vēļ nā.

Veirīšu tī natryuka – čumēja i mudžēja ap vysim statinim kai vabalis i staipēja koklus. Mašynys ar nazkaidys beja.

Voi munā pasaulī nu tuo kas izamaineja – šaubūs. Maņ laikam svareiguok, lai ar mašynu var normali pabraukt i ar jū aizvest tomatu stuodus i ritini. Bet es jau ari naasu caca, tai ka naba maņ sprīst.

Bet ite puors kartenis. Mudrā sūlī ejūt iz dzīduošonu da Edeitis, nu sumkys izvylku fotoaparatu. Nui, maņ najauši gadejuos leidza aparats, deļtuo i kartenis.

gumball1

Vysys mašynys vēļ nabeja atbraukušys, deļtuo ļauds stuovēja gar statiņa molom i gaideja – kod Juos pasajuovēs ar breinumainu riecīni.

gumball2

Puori ļaužu golvom vīns stīp sovu teleponu i fotografej, cyts – tikai sovu dagunu i verās. Es pastīpu fotoaparatu i verūs iz jūs obeju.

gumball3

Apsorgs dasaver, lai līki cylvāki napadora mašynom kaidu škodi. Cylvākus i apsorgu pošu gon vaira interesej nūtykuma centrs, na itei perifereja.

gumball4

Sīvīte veirīšu pasaulī. Jei izavēre tik vīna vysā ļaužu burzmā i tik aizagaidejuse, kod ak jau kaids jai svareigs cylvāks apsavērs tuos mašynys.

gumball5

Veirīši mašynu deļ ruopoj pa sīnom. Pareizuok sokūt, kuop iz statiņa i ir gotovi sēdēt koč iz mīta. Eista mīlesteiba nav nikaids bļaka gobols. Naryus.

gumball6

Ite vīna nu vabalem. Nu nazynu – ak jau gruobekli iz kopim var aizvest i ar taidu, bet iz Reigys apdrupušuo asvalta jei izavēre kai drupeit nūcenuots NLO, kū niu vodoj pa cyrkim kai buordainu sīvīti.

gumball7

Cyrka izruode 21. godu symtā – iz piļsātu atbrauc kumiedeņu ruodeituoji i ļauds sasalosa iz izruodi. Nūfotografej i īlīk sovā profilā – es ari te beju.

Nui, ari es tī beju, redzieju, apsavieru i aizguoju pa sovom dzelom. Palyka viņ ituos kartenis.

Balkanu PA-saule

Vileks nūvoda Škilbanu pogostā Balkanūs īsasuokuse latgalīšu rokstu volūdys vosorys škola “Roksti!”. Braucūt šudiņ iz teni, pa ceļam reizem ruodejuos – kaida Dīva i cylvāku pamasta zeme. Meži, kryumi, nakurīne.

A tod īsazib gaismys solys – sāta, klāvs, kopi, bazneica. Kaidam cylvākam nav bejs mīra, i jis izpļuovs gruovi. I par reizis sirds prīceiguoka – kai piec miera laika skaiteit sātys, kur dzīd gaiļs i rej suņs, kiup dyumi i skaņ cylvāka bolss, tai piec ituo NA-laika i ituos NA-gribiešonys, NA-variešonys īraudzeit apkūptu sātu Latvejis pīrūbežā.

Itī cylvāki, kas stota buļbys kuorklu plantaceju vydā. Kas tur gūvs, vuškys. Jī tok ari ir Latveja – eistuokys to i nav. Cik tuoli cylvāki, tik tuoli myusu zeme, na aizmierstys kryumu i ušņu palejis i latvaņu teirumi. PA-jem i PA-dora. PA-sauli PA-gluob.

Cikom Muora vadeja nūdarbeibu par latgalīšu raksteibys lykumim, izguoju uorā pastruoduot i sasagataveit vokoram. Sylta i mīreiga pavakare. Sakūpta sāta ar stidzeņom, dekorativim kūkim, muorkā iz mane verās zaļuo vardive, duorzā brīst seipuli, uobeļneicā karinej uobeli.

Šudiņ Annys dīna. Saimineicu dīna, kod jau var rakt jaunuos buļbys i būrkonus, ēst uobeļus i kaut pyrmū jāru. Tautys gudreiba soka – ka šudiņ byutu leits, to saītu slapnis rudiņs i daudz sieņu. A ni besa – sauleite i sylts, itūgod byus rīksti, na sieņs! Skaista dīna i skaista sīvīte – saimineica sovai dzeivei i sovai zemei.

Siedieju uorā pi vacuos Kangaru školys kuorma pogolmā iz sūleņa i skaiteju Emilejis Kalvānis dzeju nu juos sagataveituo jaunuo kruojuma “Atvosora”. Apleik šolc Balkanu prīdis, skrīn rasnuos meža skudris i bierst bārzu skarenis, mežs dzeivs elpoj Krīvejis pīrūbežā, sābri grīž molku, korsta vosora, muna mīsa jauna i vasala, vysa dzeive ruodīs cereibu pylna.

Bet puorskaiti i kai soltums apjem. Na nu ļauna voi bailis, a nu autora spiejis tai pasaceit, ka īsajiut ūtra tekstā, īej ūtra dzeivē i saprasšonā i da kaula sajiut sovys dzeivis eisumu i sovys laimis vuoreigumu. Ir tik daudz skaista, kuo es asu dabuojuse i kas maņ ir.

I Dūd Dīvs, ka tys ir iz ilgu – cikom es sevi atguodoju i asu. I tai gribīs pasaceit sovejim, cik cīši jūs mīļoju. Varbyut ari bez vuordu, sovā vyds jutūnē.

Varžu koncerts Demenē

Kai nu beja, tai beja, a es tī beju. Ar autobusu (i breineigu šoperi) nu Cyskodu caur Rēzekni, Kruoslovu i Daugovpili iz Demeni, kur nūtyka sorkonvādara rupučam veļteits Dobys koncertzalis koncerts. Vaira ite.

Rēzeknē i Daugovpilī deve ēst, a Kruoslovā deve pasasmīt. Da autobusa daskrēja dyžan energiska i dyžan nervoza buoba ar šļapu i kortupeli i suoce vysus dirigēt. Maņ jau šaļti pasaruodeja, ka jei myus pajāmuse giustā! Lobuokī teicīni: “Man jāsteidzas, jums jāsteidzas – ātri, ātri!” i “Ekskursiju nepieteicāt, tāpēc strūklaka nav ieslēgta.”

Varbyut kod publiskuošu buobys i aizpārnejuos jauneibys ministranta kartenis, a ite 9 kartenis nu koncerta. Stativa vītā pošys ceļgoli, kadriejums iz dullū. Beja šmuki. Kai ir karteņuos, eisti naradzu, partū ka mopšam mozs monitors.

Mēs uzvarējām!

Reiz man bija dzimšanas diena. Kolēģei Gunai arī bija dzimšanas diena. Pēteris mums abām uzdāvināja pa puķei podiņā – sak, redzēsim nu, cik ilgi nodzīvos un cik rūpīgi mēs kopšot. Tā teikt, kabinetu sacensība, jo esam kaimiņos, bet aiz sienas.

Tas bija gandrīz pirms mēneša. 21. jūnija rezultātus skatīt zemāk. Mēs uzvarējām.

Ceļojums uz Pļuskovas pilskalnu

Svētdien ar vienu no velozauriem un mammas ričuku braucām inspicēt apkārtni. Pa ceļam divas reizes izlijām, atradām visādus ērmus un šo to arī izdomāju ielikt te. Nekāda māksla jau nav, nav jau arī laika iespringt – tik vien ir kā dabas dotā acs, steiga un pofigisms. Toties citādi viss uz vietas – i vecā ugunsdzēsēju mašīna pārkrāsota, i pilskalna tornis vēl kāpjams. I sūdi smird, i suņuburkšķi zied. Ir i govis, i pamestība. Pamestu māju ciemati un lielsaimniecība apstrādājusi tuvējos laukus.