Tag Archives: vara

zirgoties nedrīkst smieties nevajag skumt

Sastopoties ar jaunu informāciju, vienmēr ir vajadzīgs laiks, lai to ieliktu savas pieredzes plauktos un iekļautu esošajā lietu un vērtību sistēmā. Kārtošanas laiks ir apmulsuma laiks. Ne velti juku laikos literatūrai grūti – nevar saprast, kuras vērtības aizstāvēt – vecās, kas vairs nav modē, vai jaunās, kuru vēl nav.

Aizvakar skatījos monitorā, vakar dīdījos pie monitora, šodien joprojām esmu palikusi pie monitora. Pilnīgi neraksturīgi ņemos un neko nevaru uzrakstīt par Rakstniecības un mūzikas muzeja rīkoto “Nostalģijas maratonu” ar padomjlaika autoriem. Kaut kas neiet kopā, visu laiku domāju un tomēr sakni nevaru izrakt.

Dzeju lasīja Anda Līce un Imants Auziņš. Abi bija atbraukuši no laukiem, no īstās Latvijas. Piesūkušies ar zemes spēcinošo smārdu un bišu spārnu glāstīti. Ja izteikties atbilstoši vakara noskaņai. Jo dzeja bija. Dzeja bija skaista, tikai brīžam pārāk poētiskas vārdu kruzules un dabas gleznu virknējums, kam manas profānās dienas allažības samaitātās smadzenes netika līdzi.

Laikam biju gaidījusi kaut ko citu, kaut ko līdzīgu pirms pāris gadiem Rakstnieku savienības rīkotajam novadu dzejas pasākumam Brīvdabas muzejā, kur sabrauca vitāli un priecīgi lauku dzejnieki, galdā cēla pīrādziņus un maizītes, skandēja dzeju, apdziedāja muzejā laimi meklējošos kāziniekus un to darīja ar patiesu prieku un enerģiju. Lūk, tur varēja priecāties līdzi, gavilēt, smieties un raudāt no visa lieliskā absurda! Vitāli dzejnieki, kas vitāli lasa salkanu dzeju. Spīd saule, lido lapsenes, kāzinieki, tūristi. Un dzejai patiesībā nebija ne vainas. Tā vienkārši bija cita dzeja, kas radusies no dvēseles sāpēm, gribēšanas rakstīt, talanta un esošām klišejām. Nav jau ne vainas arī dzejai, kas neko jaunu nemeklē un nekādus podus neapgāž – ir cilvēki, kam tā ir vajadzīga. Ir labi, ja cilvēki to atrod un priecājas līdzi. Dzīve taču ir tikai vienreiz, kāpēc par to skumt vai žēlabās nīkt.

Rakstniecības muzeja zālē ar brūnajām padomjlaika sienām un tumši zaļajiem aizkariem man tomēr bija ļoti skumji. Sirmi dzejnieki, sirmi un krāsoti klausītāji, tumša zāle, PowerPointa prezentācijas slaids viņiem fonā – Anda Līce, Imants Auziņš, 09.09.2010.

Kaut kā ļoti žēl – kaut kādas pagājušo laiku godības, kā varbūt nemaz nebija bijis. Vieni kļuva slaveni, otri nē. Vieni pārdzīvoja laiku maiņas, citi vienkārši dzīvo. Tikai retais no muzeja rīkotā “Nostaļģijas maratona” autoriem ir iekļuvis mācību grāmatās. Vai arī iekļuvis ar pāris rindiņām: Imants Ziedonis, Ojārs Vācietis un citi, Mirdza Ķempe, Ārija Elksne un citas.

Guļošos nesit. Ir ļoti grūti definēt savu viedokli, mēģinot nenodarīt kādam pāri. Muzeja mēģinājums izvilkt gaismā 60.-80. gadu autorus ir ļoti interesants. Muzejs ir muzejs, un muzejam piedien vākt laika liecības un artefaktus. Tāpēc dzīvu autoru dzejas lasījumi un personīgo mantu dāvinājumi krātuvei ir veids, kā likt pagātnei atdzīvoties, kamēr laikabiedri vēl ir dzīvi un var pastāstīt. Kad tad vēl, ja ne tagad. Pēc desmit gadiem droši vien nē.

Pasākuma formāts gan bija ļoti dīvains. Ja lasījumi bija domāti paaudžu tuvināšanai un muzejpedagoģijai, pietrūka attiecīgas informācijas pirms pasākuma, lai jaunieši atnāktu paskatīties. Tad arī vajadzētu zinoša cilvēka komentāru un stāstījumu, kas tas tāds ir un kāpēc. Ja pasākums bija domāts laikabiedriem, formas izvēle nav tā sliktākā – autors kaut ko noskaita, saņem auditorijas jautājumus, zvaigzne ir bijusi tikties ar pielūdzējiem. Tai ziņā man ļoti patika pasākuma reklāmā minētais: pasākumos apmeklētājiem būs iespēja zīmīšu formā iesniegt jautājumus dzejniekiem. Tomēr manis apmeklētājā vakarā auditorija bija stipri plāna un pasīva. Tik vien kā smējās citur, nekā smietos es vai mani vienaudži. Jautājumus tā arī neviens neuzdeva, zīmītes nesūtīja. Puķes arī tā īsti nepasniedza un pielūgsmē nedega.

Tā arī netiku gudra, vai patiesi izdaudzinātajos Dzejas dienu ziedu laikos tas bija tā, kā rakstīts apdzeltējušās avīzēs un kā atceras vecie – ļaužu pilnas zāles, sajūsma, puķes un publikas dievināšana, jautājumi un diskusijas par dzejas problemātiku un laikmeta garu. Man ir stāstīts, ka tajos laikos dzejnieki bija dievi, kas metaforu valodā stāstīja aizliegtas lietas un tā dzejai ļāva kļūt par tautas gara telpu. Tikai kur tie dievu pielūdzēji palikuši tagad, ka sajūsmā nenāk un neklausās? Laikam jau tas bija tajos vecajos laikos, kad latviešu dzeja kā jauna meita sarkdama runāja zīmēs, tāpēc tagad, jau pieaugusi sieva, nemāk sarunāties nemaz – kā nu nosauksi tādas nepieklājīgas lietas vārdos.

Idejai pasaukt ciemos jaunu cilvēku un lūgt par to uzrakstīt nav ne vainas. Man patiesi bija interesanti klausīties Andas Līces un Imanta Auziņa atmiņas par pagājušiem laikiem, par cilvēkiem, notikumiem, parādībām. Par Jeronima Stulpāna un vēl kaut kāda dzejnieka kautiņu, atgriežoties ar autobusu no Kauņas. Par lāča uzbrukumu Kuriļu salās un šoferi, kas bobiku ar plāno brezenta jumtu steigā vadīja prom tādā ātrumā, ka zib vien. Par Harija Gāliņa tumši zilo uzvalku ar gaišu strīpiņu, ko viņam nopirka Literatūras fonds, jo šis staigāja vienā uzvalkā kopš 1940. gada, bet tomēr jau bija 1958. gads un jābrauc uz draudzības vakaru ar brālīgo republiku dzejniekiem. Vai Andas Līces, kas gan neesot nekāda šuvēja, tomēr mīlot jebkuru radošu darbu, atmiņas par pašas šūto apģērbu, rūtainajiem svārkiem, kuros ieradusies uz Dzejas dienu pasākumu, par horoskopu zinātājas apmeklējumu, kas pateikusi, ka dzejniece iepriekšējā dzīvē nav bijusi vis džigits, bet laivu taisītājs Polinēzijā, kaut zirgi viņai tomēr patīk labāk par ūdeni.

Manuprāt, šī bija labākā pasākuma daļa. Iepriekšējo paaudžu atmiņas ir labas, jo ļauj saprast pagātni – kā bija dzīvot. Memuārus droši vien nelasīšu, jo tā nav mana mīļākā literatūra, kaut Auziņš uz tiem ik pa laikam atsaucās – laikam ir pat vairākas grāmatas. Bet paklausīties klātienē gan ir jauki, ar visiem žestiem un sajūsmu. Par Neretas vidusskolas izaudzētajiem kukurūzas hibrīdiem, kas Maskavā dabūjuši sudraba medaļu. Vai stāšanos un neiestāšanos PSRS Literatūras institūtā, jo tur visi pīpo.

Diskrēti un metaforu valodā aprakstītā kolēģu dzeršana un stukaču būšana, neko nenosaucot īstajos vārdos un pasakot tā, ka zinātāji sapratīs, bet neviens neko nepierādīs, bija lielisks totalitārās domāšanas un uzvedības paraugs. Imants Auziņš, to visu līksmā balsī stāstot, nudien kļuva gandrīz par muzeja eksponātu. Jo viņš tā arī nepateica, ka Lešinskis bija stukačs, kaut zīmju valodā deva nepārprotamus mājienus – kā īsta padomju dzeja!

Tomēr viņu dzeja mani neinteresē. Tās joprojām ir tās pašas apdrupušās grāmatiņas ar šķebinoši poētiskiem un neko nepasakošiem aprakstiem, atskaņām un man nesaprotamu humoru par kolhoziem un blatiem. Tas ir, es zinu, kas bija kolhozi un blats, bet man nav ne jausmas, kur jāsmejas. Pārstumdu mājās no viena plaukta uz otru un tomēr ir žēl izmest – manas mammas jaunība.

Imants Auziņš lasīja dzejoli par pēckara laiku, un es sapratu, ka tas joprojām nav beidzies. Tā ir cita paaudze, cita pieredze, kas pēkšņi ir nosvītrota. Mūsdienu Latvijā nerunā par pēckara grūtībām, par padomju laika labumiem un sliktumiem un tās ir tikai pensionāru atmiņas. Bet ko lai iesāk ar biogrāfisko dzeju par mežabrāļiem vai pēckara nabadzību. Pat auditorijai labāk patika ironizēšana par stulbo demokrātiju, laupītāju kapitālismu un zaglīgajiem deputātiem. Publika manāmi atdzīvojās, kad Imants Auziņš ķērās pie tādiem pantiem kā Reketieri to ar viltu // Projām nesa gluži siltu vai Spirķiks, kas nav mūsu pašu, // Gandrīz atņēma man dvašu. Kā arī Nevis slinkojot un pūstot, // Bet par biznesmeni kļūstot, // Tauta dzīvo, tauta zeļ, // Lepnas kotedžas sev ceļ.

Pa smieklam biju nosaukusi šo pasākumu virkni par Dinozauru dzejas dienām. Jo ko gan citu lai padomā par pasākumu, kur piedalās autori, kuru grāmatas manā skapī stāv “lasīt neviens tāpat vairs nelasīs, bet izmest grēks, jo tak sava laika liecība un varbūt kaut kad būs interesanti palasīt” plauktā. Ja jau pat bērnībā, kad mājās biju izlasījusi visu, tajā skaitā Jaunsudrabiņa kopotos rakstus un pat ķērusies pie Tolstoja un Heses, tās bija grāmatas, ko tā arī nespēju palasīt.

Šo iespaidu sevišķi paspilgtināja literatūrzinātnieces Andas Kubuliņas komentāri RMM mājaslapā, raksturojot Rakstnieku savienības rīkotās Dzejas dienas: Nu jau pāris vairākus gadus RS vadībā akūts kļuvis darba tikums un pie Raiņa pieminekļa nekas nenotiek. Paši lasījumi notiek izkaisīti dažādās vietās ar atrakciju, cirkus elementiem, tā cerot piesaistīt klausītājus.Tā slinkums prolatirizē dzeju un dzejniekus padara, domāju pret viņu gribu, par lubrakiem. Savukārt RMM rīkotos dzejas vakarus, acīmredzot, īstās un pareizās Dzejas dienas, komentāra autore nosauc par izņēmuma paraugstundu.

Cik latviešiem ir Dzejas dienu? Un, nez, kuras ir pareizās? Tās ar mikrofonu vai tās ar megafonu?

Kā vēlāk uzzināju, sākotnēji pasākumu cikla nosaukums bijis iecerēts pagalam cildens – “Ar zelta lāpu”. Autori no aizgājības iznesuši dzejas zelta lāpu kā mūžības simbolu.

Muzejs tomēr izvēlējies ne cildinoši slavēt veco laiku dzejas autorus, bet skatīties no šo laiku pozīcijām. Zelta lāpa pret nostaļģiju. Lai gan bija abas. Publikā gan cerēju  redzēt daudz vairāk laikabiedru ar sirmām galvām. Vai nu nav nostaļģijas, vai arī nav naudas ieejas biļetēm. Bet varbūt muzeja rīkoto nostaļģijas vakaru bija tik daudz, ka izvēlējās citus dzejniekus.

Cienu savu vecāku jaunību, cerības un mammas rūtainās pantiņu klades, kur rūpīgā, lai arī ārsta, rokrakstā dežūru laikā pierakstīti citāti no romāniem un dzejoļu krājumiem. Tajos laikos visi lasīja dzeju, dzejniekus sveica ar asteru pušķiem un rudens bija dzejas laiks, kad, citējot vakarvakara dalībnieci Andu Līci, bija puķu jūra, jaunais dzejnieks saņēma ceļa maizi visam gadam, tā bija gara maize, kas viņu baroja un tuvināja ar citu paaudžu dzejniekiem. Gan piebilstot, ka īsti jau nekā kopīga ar tiem večiem nebija – kaut vai ar Jūliju Vanagu nemaz ar ne.

Tai brīdī pārlaidu acis auditorijai un sajutos kā mammas klases salidojumā, kur viņi viens otru sauc par meitenēm un puikām, iet uz meiteņu un puiku tualeti, runā kā mazi bērni. Laiks ir mānīgs, īstajā kompānijā jaunība atgriežas. Viņiem atkal dzirkst acis, viņi atkal ir jauni.

Aizvakar sēdēju pie monitora, vakar sēdēju, šodien sēžu. It kā “Nostalģijas maratonā” bija viss, bet nespēju saprast, kas īsti. It kā vecu cilvēku atmiņas par saviem ziedu laikiem, it kā latviešu literatūra. It kā žēl, it kā vienalga.

Nav jau ar ko salīdzināt – Dzejas dienu ziedu laikos manis nebija. Tas ir, es biju, bet diezgan tālu no dzejas. Jo vienīgais, ko atceros no Dzejas dienām jau 90. gados, ir nepārtraukti juku laiki un mūžīgās pārejas laika pārdomas – rīkot, nerīkot, pie pieminekļa vai bez pieminekļa, Benjamiņa namā un bez Benjamiņa nama, ar ruporu vai ar mikrofonu, ar svecēm vai lampiņām. Nav bijis nekā droša vai stabila, jo jāatsakās no vecā, bet nekā jauna vēl nav. Padomju stilā vairs nevar, bet tomēr gribas pa vecam, ar spozmi un pompu.

Droši vien visa mana pieredze ir tāds juku laiks, jo padomju laikus neatceros, bet pārējais nekad nav bijis uz palikšanu. Esmu pēdējo oktobrēnu un pirmo skautu paaudze. Tāpēc man vienmēr ir mazliet interesanti un biedējoši skatīties uz stingrajos laikos augušajiem, kas vienmēr zina, kā vajag. Kategoriskums ir jocīgs.

Pasākums bija diezgan baiss, jo nebija pat smieklīgi. Manas cerības paskatīties uz vitālām un kaut kādā ziņā tomēr smieklīgām citas paaudzes tradīcijām izčākstēja. Jo smieties jau var tikai par to, kas uztrauc un biedē – kā būdīga veča nokrišana uz banāna mizas blakus naski tipinošam tantukam, kas viņam sniedz palīdzīgu roku, jo tas var notikt arī ar pašu, vai uzbāzīga veļas pulvera un politiskā spēka reklāma, pret ko vienīgā aizsardzība un distancēšanās ir smiekli un ironija. Par to, kas izskatās nožēlojami, neviens nesmejas.

Ja neskaita kārtējos Staburaga gabaliņus, ko muzejs saņēma dāvanā. Vēl pāris tādu pasākumu, un muzejs Staburagu varēs uzbūvēt no jauna. Te nu ir latvietība – sen appludināta klints, no kuras katram mājās pa akmentiņam. Kad latvieši savu klinti salasīs atpakaļ, Lāčplēsis atkal būs dzīvs.

Aizdomājos par apzagto paaudzi, kas joprojām ir dzīvi, bet kuru vērtības nevienam nav vajadzīgas un kas nejūtas piederīgi, bet kaut kā kuļas un atceras senos laikus ar lāču medībām un kolhozu ērdnīcām, kad dzejnieks vēl bija kaut kas, bet tomēr nekas no tā visa nav sanācis, jo literatūras vēsturē iekļūs citi – ne vakardienas lasījumu autori.

Negribētos nekad piedzīvot šādu brīdi ar sevi – tradīcijas izčākst un pārvēršas par farsu, ko vairs nevajag pat vienaudžiem, jo pasākumā nebija ļaužu pūļa ar  sirmām galvām, asteru pušķiem un pielūgsmi. Drīzāk tādi dzejas kapusvētki.

Lai tomēr iedvesmotos rakstam par Dinozauru dzejas dienām, tramvajā lasīju 1987. gadā izdoto rakstu krājumu “Sociālistiskie svētki un ieražas”. Braucu īstā pensionāru stundā, un nebija īsti, kur apsēsties, jo atšķirībā no citiem man nebija ne kūjas, ne lieko zobu. Sirmās galvas izbrīnā skatījās uz manu lasāmvielu. Sociālisma tak nav. Kā var interesēties par sociālistiskajiem svētkiem? Ko viņa grib, ko viņa jēdz, ko viņai vajag?

Man tomēr ir interesanti, no kurienes aug ideoloģiskās kājas Dzejas dienām, ko Latvijas Rakstnieku savienība jau kopš Raiņa simtgades svinībām 1965. gadā rīko ik gadus. Uzmanības vērta ir arī “Nostaļģijas maratonā” cītīgi un nostalģiski piesauktā tradīcija pie Raiņa pieminekļa skandēt dzeju par prieku sanākušajam un no skolām sadzītajam pūlim, tā dodot gara maizi visam gadam.

Mūsu republika ir bagāta ar vēstures un kultūras pieminekļiem. (..) Šī pieminekļu bagātība dod iespēju attīstīt daudzveidīgas komunistiskās audzināšanas formas.
Visaktīvākā loma sociālistisko svētku un ieražu norisēs ir vēstures pieminekļiem – vienai no skaitliski vislielākajām un sabiedriski nozīmīgākajām kultūras pieminekļu pamatgrupām. Izveidojušās senas tradīcijas masu politisko pasākumu laikā rīkot svinīgas ceremonijas pie tiem.
(..)
Stabilas tradicionālas norises ir arī Dzejas dienās. Interesenti zina – noteikti būs piemiņas brīdis pie Raiņa kapa Rīgā, pie Raiņa priedēm Jūrmalā, pie Raiņa pieminekļa Komunāru laukumā Rīgā, kur Padomju Latvijas un brālīgo republiku dzejnieki runās par dzeju, tās uzdevumiem un arī par mums pašiem, lasīs savus dzejoļus. Dzejas dienās atklāj arī jaunus pieminekļus kultūras darbiniekiem.

Kravinska M. Vēstures un kultūras pieminekļu izmantošana sociālistisko svētku un ieražu norisēs. // Sociālistiskie svētki un ieražas. – R.: Zvaigzne, 1987. – 150.-151., 157. lpp.

Ar dzeju tāpat kā ar sabiedriskām idejām, strāvojumiem un politiskiem virzieniem un partijām. Kad kaut kas izčākst, tas paliek par parodiju. Kas 20. gs. 70. gados bija metaforās slēpta bagāta garīgā telpa, mūsdienās ir salkani panti. Lasu padomjlaika dzeju un saprotu, ka neko nesaprotu. Cits laiks, citi cilvēki. Bet viņi joprojām ir dzīvi! Raksta un runā. Kamēr vari, klausies. Pēc tam tas būs tikai digitālajos ierakstos un sabirzušos apdzeltējušos papīros.

Nobeigumā jauks video, kā dienu vēlāk pie Rīgas domes virpuļdurvīm tika tvarstīts jenotsuns. Jo dzeja tāpēc ir dzeja. Ne to noķert, ne maisā iebāzt. Ja Rīgā ieklīst jenotsuns, viņš atnāks līdz pašām rātsnama durvīm. Slēp kaut metaforās vai maisā.

[youtube=http://www.youtube.com/watch?v=APJ4MQ3243g]

Murgu karaļvalsts

Šodien cepu rakstu par Dinozauru dzejas dienām un vēl šo to, ko vairs nevarēja atlikt. Viss riebās. Bet tad saņēmu atgādinājumu, ka pie LNB atklāj politisko plakātu izstādi “Politāķis”. Ar pūtēju orķestri un runām. Skrēju, cik mācēju. Bija lieliski!

Tālāk bildes. Prieks un gaviles, dzīvei ir lieliska humora izjūta visu salikt tik jauki kopā – tikko pūtēju orķestris ar lielisko nosaukumu “Auseklītis” bija beidzis pūst lieliskas deju dziesmas, ka kājas pašas cilājas ritmā un tā vien gribas traukties un nobalsot tā, ka pasaule kļūst labāka, pa Krišbarona ielu, dzindzinādams un spēlēdams, tuvojās necerēti košs krišnaītu gājiens ar krāsainiem karogiem, baldahīnu un trādirīdi. Viņu ir baisi daudz, viņu vidū bija pilns ar bērniem un pusaudžiem, jaunām sievietēm un grūtniecēm.

Un tas viss pie Vienotības biroja, kur plīvo zaļi un sarkanbaltsarkani karogi, ar domes atļauju nostutēts LPP buss, ceļ vēl kaut kādu reklāmas vai aģitācijas telti. Dzīve ir brīnišķīgs balagāns!!!

[youtube=http://www.youtube.com/watch?v=tJO4NvOerI4]

Klātesošos vēlētājus aicināja izvēlēties, par ko balsot. Jābalso tak pret, vai ne?

Bet izrādījās, ka vēlēšanu biļetena 2. pusē ir kaut kas lielisks. 🙂 Mīlu nejaušības. Urnā iemetu citu lapiņu. Cik labi, ka ir krīze un LNB taupa papīru.

Šis vienkārši gadījās pa ceļam. Bet tēze par kādas nakts murgu par Latviju ļoti labi piestāv izstādei “Politāķis”, jo politiskās reklāmas vairumā – tas ir baisi! Sevišķi TV klipi, kur visi sola vienotību, saskaņu, cīņu un labumu.

Foto: Signe Valtiņa jeb @valtina

pilnmēness, krievi un svētās vecenes

tai vot i dzeivojam. muns lūgs ir tys pa kreisi. pa labi ir kukne. i kai lai cylvāks nav drusku jūceigs, ka jis dzeivoj taidā vītā i ir taida vosora.

1 no vasaras domām bija savākt kopā pantiņus un paskatīties, kas tur vispār ir – ar vēsu aci. bet atkal pierādījās, ka tad, kad es esmu tanks un spēju savākt pantiņus, man viņi riebjas, tāpēc nav nekādas motivācijas tos sūdus vākt. bet tad, kad man viņi neriebjas, es neko neesmu spējīga savākt. tas ir 1 no šīs vasaras fiasko. galu beigās, pantiņi nav mana stihija. tas uznāk varbūt pāris reižu gadā, un drīz vien tas plānprātības brīdis ir cauri.

atmetusi pantiņiem ar roku, kārtoju mantojuma lietas un dokumentu kalnus. diezgan besīgs noskaņojums rakties pa neskaitāmām miršanas un dzimšanas apliecībām. te viņi dzimst, te jau mirst. beigās Speerx tiek pie viņu pirmās sievas mātes trešdaļmājas, ko nekad nav redzējis un arī negrib redzēt. 4 miroņi un 1/3 mājas. diezgan skumīgs rezumē. bet nav jau arī nekāda Agata Kristi.

mēness šodien galīgi šķībs – ne īsti ar robu, ne īsti apaļš. drīz sāksies pilnmēness. modīsies dievi un trakie. bet vēl jautrāk būs pēc mēneša, kad atkal būs pilnmēness un vēlēšanas būs daudz tuvāk. būs vēl tumšāks. būs vēl garāki vakari. vēl vairāk reklāmu, pestītāju un lielu runājošu galvu, vēl mazāk sarunas par lietu.

lai gan ko nu par lietu. lietus, kas ēd lietas, līst tikai tad, kad liekas, ka lietas kļuvušas liekas, un izliktas ārā sarūsēt. kaut kad pirms padsmit gadiem, braucot nakts vilcienā uz Rīgu, kamēr citi gulēja vaļā mutēm un krāca, izklaides pēc rakstīju četrrindītes par lietu. būtu interesanti atrast. ja tikai zinātu, kur meklēt.

reizi 4 gados smadzeņu dauzīšana ar PR āmuriem un prāta aptumsums, pēc tam 4 gadus iemesls spļaudīties par veikalā iesmērētu sliktu vīnu. starp citu, jaunu vīnu nelej vecos traukos. ja kas.

varbūt skolā tomēr ir vērts ieviest Bībeles mācību, lai uzzinātu diezgan daudz tamlīdzīgu prātulu. tai skaitā stāstu par to, kā Kristus izgāja no rāmjiem un izdemolēja templi, kur bija saviesies pārāk daudz augļotāju.

nav ne jausmas, kāpēc to zinu. kad sāku iet skolā, skolotājas teica, ka Dieva nav un viss ir murgi. dažas no viņām gāja uz baznīcu un kaut ko pierakstīja. pēc tam daudziem bija nepatikšanas skolā un darbā, jo padomju oktobrēni, pionieri, komjaunieši, skolotāji, ārsti un inženieri nedrīkst atrasties baznīcā. pēc dažiem gadiem tās pašas skolotājas varēja nosaukt no galvas visus tos, kas nebija bijuši baznīcā. droši vien viņas atkal uz baznīcu gāja ar blociņu un zīmuli.

pēc tam skolā uzradās Rožukroņa pulciņš. tas bija telpā, kur neviens negāja, jo tas bija blakus krievu garderobēm.

es mācījos skolā ar latviešu un krievu plūsmu. man šķiet, mēs satikāmies tikai ēdnīcā – latvieši pa kreisi, krievi pa labi – un pirmā un pēdējā zvana svinīgajā līnijā – krievi stāvēja kaut kur citur laikam vai arī mēs jau bijām iemācījušies viņus neredzēt. mēs nekad nekāvāmies, bet nekad arī nedraudzējāmies, jo pa vidu bija neredzama, bet diezgan izturīga stikla siena. krieviem bija krievu matemātikas kabinets, latviešiem latviešu matemātikas kabinets. krieviem bija savi pasākumi aktu zālē – daudz skaļāki un laikam arī jautrāki, viņi iestudēja kaut kādas jocīgas lugas un zāli rotāja ar baloniem un kreppapīru. mums pasākumi bieži vien bija diezgan sviestaini, lai arī pieaugušie centās iesaistīt arī mūs pašus. reizēm varēja dabūt piezīmes par nemācēšanu uzvesties. reiz es sāku smieties par kaut kādu salkanu dzejas lasījumu un pļāpāju dūdojošas ģitārspēles laikā, par ko dabūju kārtīgi mizā. latviešiem piedien klausīties tirliņu ģitāras. krieviem 1. septembrī un pēdējā skolas dienā pirms līnijas nebija jāiet uz baznīcu, un par to viņus neviens nelamāja. visi pieņēma, ka tie ir kaut kādi neriktīgie, kas netic Dievam vai labākajā gadījumā varbūt kāds no viņiem  iet uz kaut kādām moļennajām, kur neviens no mums nebija bijis. kad krievi 90. gados sāka mācīties latviešu valodu, klase pēc tam vienmēr bija jātīra daudz vairāk, jo visās malās bija saplēsti papīri un saulespuķu sēklas. lai gan paciest varēja lielāko daļu no viņiem, jo viņi tāpat pacieta mūs. bija jāuzmanās tikai no kubika galvām – sīkajiem puišeļiem, kas spļaudījās un spārdījās. man jau sen nav 15 gadu, bet joprojām saraujos, kad uz ielas ieraugu tieši tā viena vecuma krievu puikas.

pirms skolā parādījās Rožukroņa pulciņš, tai telpā pie krievu garderobēm sēdēja resnas apkopējas zilos ķiteļos. neatceros, kā izskatījās Rožukroņu pulciņa telpā, kad tur vairs nebija apkopēju. atmiņā palicis kaut kas dzeltens un balts. droši vien tamborētas sedziņas uz lakota koka altāra. ej nu zini. iespējams, es tur biju tikai vienu reizi – lai pierakstītos pulciņā un tiktu uz Lietuvu. mēs braucām pa visādām baznīcām, un es nopirku flomāsterus un banānus. atpakaļceļā sēdējām uz kartupeļu maisa, jo šoferis tos no kaut kurienes veda. sevišķi man patika Krusta kalns, jo tik daudz nevarīgi sakņupušu Jēzu un mierinošu Mariju es vēl nekad mūžā nebiju redzējusi, tāpēc man palika bail no visu to cilvēku lūgšanu un cerību kvantuma. aiz katra no tiem koka vai plastmasas gabaliem tak bija kāds cilvēks, kas savas sāpes atdeva Dievam un cerēja, ka būs labāk. lai gan varbūt tam visam nebija nekāda sakara ar Dievu, bet tās bija cilvēka alkas pēc Mātes, kas viņu pasargās un atbalstīs viņa postpadomju ciešanās – vismaz kaut kas skaidrs, zināms, labs un no vecajiem laikiem.

Rožukroņa pulciņā, šķiet, mēs ne reizi neskaitījām rožukroni. lai gan vēl bija ekskursija uz Rīgu un varēja nakšņot ģimenēs. mana ģimene bija skuķis rūtainās biksēs, kam bija kollijs un laikam māte vai vēl kaut kādas radu sievietes. toties dabūju naktī un aukstumā izdauzīties pa Rīgu un kopš tiem laikiem ticu, ka tā sieviete Brīvības piemineklī ir tik zaļa tāpēc, ka ir ļoti, ļoti nosalusi.

Rožukroņa pulciņa sievietes pēdējiem spēkiem centās noturēt mūs, lielās meitas, no izvirtības ceļa. viņas teica, ka sievietes, kas daudz lūdzas, kļūst ļoti skaistas. viņas rādīja kaut kādu jaunu un pagalam nokautrējušos mūķeni kā skaistuma etalonu, bet mēs secinājām, ka viņai ir diezgan garš deguns, viņa nekrāsojas un zem tā apģērba nevar redzēt neko vairāk kā seju. un gan jau ka viņai nekas nav jādara, tāpēc nav arī grumbu un pumpu. vismaz tā mēs nospriedām un secinājām, ka skaista seja jau nav nekas tāds, kā dēļ upurēt iespēju staigāt džinsos un iet, kur pašai gribas.

reiz viena no baznīcas vecenēm pirms procesijas, kad ģērbām baltās kleitas ar plīvuriem, man pēkšņi  pajautāja, vai es iešu uz klosteri. otra gan sarunu novirzīja un teica, ka tur tak vajag padievīgas un mierīgas meitenes, kas netaisa dumpi un nelec acīs. gan īsti nesapratu, par ko ir runa, jo maita jau es nebiju. vismaz skolā ne. kad par sarunu pastāstīju mājās, mana baznīcas karjera diezgan ātri beidzās.

lai gan pa īstam tas beidzās tad, kad reiz pēc stundām aizgājām uz baznīcu. bija kaut kāda nodarbība vai vienkārši gājām garām. tur bija arī mazie puikas no laikam 6.-7. klases, ar ko tai laikā diezgan draudzējāmies. tas ir, viņiem bija dikti kruti būt draugos ar lielajām klasēm, bet mums bija interesanti aprunāties ar tādiem sīkajiem. viens no viņiem paņēma somu, pārmeta krustu un taisījās iet ārā no baznīcas. svētā sieviete metās klāt – stunda vēl nav beigusies. puika teica, ka viņam vajag uz autobusu. vecene neatlaidās. puika sasparojās iet – viņam tiešām vajadzēja uz autobusu un bija pēdējais brīdis aiziet, kaut autoosta bija tieši pretī baznīcas vārtiem. vecene sagrāba viņu aiz drēbēm un ar mešanu iemeta baznīcā, nograbēja soma, pašķīda kaut kādas lietas, viņš raudāja, bet palika. mēs visas pagriezāmies un aizgājām prom. ārā baznīcas pagalmā bija patīkami mierīgs un jauks laiks, un es sapratu, ka notikušajam nav pilnīgi nekāda sakara ar Dievu, bet ir svētās bābas, no kā jāpiesargās.

svētdien mēģināšu aiziet uz baznīcu. un dod Dievs, lai tur man neviens neko neteiktu par gejiem un izvirtību, prezervatīviem un abortiem, labām un kristīgām partijām.

izlīdēji

šorīt izgāju ārā pagalmā un ieraudzīju, ka zem jāņogu krūmiem skraida un kukainīšus lasa mazā brūnā vistiņa no cāļu aploka. atkal izlīdusi pa kādu šķirbu un uzdzīvo brīvībā.

nemaz neņēmos gūstīt, jo a) atrodot šķirbu aplokā un izmantojot to, viņa ir pelnījusi brīvību; b) cienu saprātu jebkurā tā izpausmē, jo to šķirbu viņa ir iegaumējusi un lieto jau vairākas dienas, c) kamēr tā ir tikai 1 vistiņa, nav iemesla satraukumam, jo saprāts nav lipīgs un bars joprojām ir uz vietas aplokā.

piebildīšu, ka cāļu aplokā ir 10 mazas vistiņas un 10 broileru cāļi, kas jau tagad atgādina 10 murmulīgus lāčus, gulbjus vai pļekas un lāčo, reizēm lempīgi paskrien un ēd, ēd, ēd. skatoties uz viņiem, atceros par rijību kā nāves grēku. viņiem nekam nav laika, jo viņi guļ un ēd. kad nav ko ēst, viņi kliedz. kad paēduši, klusē. broileru cāļi būtu ideāls saeimas vēlētājs, jo viņiem pat nebūtu jārāda politiskās reklāmas, jātērē partijas budžets un jāmokās debatēs vai jāizgudro partijas programma – iedod tikai banānus, šņabi, Ls 5 vai gumijniekus, nobalsos par vajadzīgo.

protams, resnie broileri ir cilvēka roku darbs. ja nemaldos, broileri rodas kaut ko sakrustojot ar kaut ko, bet paši nemaz nav spējīgi dēt un vairoties (vismaz tā kaut kad lasīju vienā no savām mīļākajām grāmatām, kur bija visādi raksti par mājputniem). sen atpakaļ manā bērnībā broileru vistas vēl spēja izdēt kaut kādas olas un daļa no viņām dzīvoja ilgi un laimīgi, kamēr vien dēja. mūsdienu broileru vistas ir tikpat resnas kā gaiļi un vēl ilgi pirms olu dēšanas vecuma ir tā nobarojušās, ka nevar paiet. pie tam ēdot ne jau sazin kādu modificēto barību ar stimulatoriem, bet to pašu, ko visas vistas un gaiļi.

neapšaubu, ka broileri ir jauki putni un kaut kādā ziņā arī ziņkārīgi un runīgi, tomēr viņu saprāta attīstībai nav pārāk daudz laika, jo visu laiku jāēd. kaut kādā ziņā viņi man atgādina patērētājus, kam visu laiku jāstrādā, lai varētu nopirkt visas tās nejēdzīgās lietas, un kam visu laiku jāseko līdzi informācijas plūsmai TV, radio un internetā, lai arī liela daļa no tās plūsmas ir diezgan pabaisa mūzika, ziņas ne par ko un izdomātas TV fikcijas un seriāli ar saldiem varoņiem un neiespējamiem notikumiem vai arī zemestrīcēm, taifūniem, plūdiem un kariem tur sazin kur, kur neviens broileris nekad nenokļūs un ko pat nespētu norādīt kartē, ja viņam to lūgtu.

varbūt vietā, kur vairo broilerus, viņiem ir dzelžaina diēta un viņi vienmēr ir badā. jo no kaut kurienes taču rodas olas, no kā izšķiļas cālīši, kas to vien dara kā ēd. bet varbūt broileri rodas nevis no broileru olām, bet atpeld no kāda mistiska zvaigznāja vai arī tiek pasmelti no kolbas un aug kā kurkuļi dīķī. jo kurš gan vairs var atcerēties, ka reiz tie bija mazi dzelteni cālīši (diezgan rijīgi cālīši).

arī vakaros, kad vistas jānoliek pie miera, ar broileriem viss ir vienkārši. kādu brīdi nepabaro, tad atnes ēdiena trauku un noliec vistu būdā.  broileri elsdami svempjas pāri slieksnim un, resnās kājas dimdinādami, raušas pāri stalažām, viens garām otram un, platos plecus izgriezuši, cīnās par vietu pie trauka. ēdamā pietiks visiem, bet savā rijībā viņi nevar gaidīt. nezinu, vai viņi to zina, tomēr atturēties nespēj. pa laikam broileri ironizē par teicienu “kaut pastalās, bet brīvi”, jo visiem tak skaidrs, ka neēdis ilgi nevar. kas tā vispār par iedomu – neēst.

bet pa to starpu 10 mazas brūnas vistiņas, kas reiz bija tikpat mazi cālīši un tika nopirktas reizē, reizē audzētas un barotas, skraida pa aploku, jo viņām nemaz vēl negribas ēst. ir diezgan sarežģīti vistu būdā iebakstīt mazas vistiņas, kas visas kaut kur grib skriet un kas nemaz nebaidās no cilvēka, bet visu laiku griežas ar knābi pret cilvēku un kaut ko vaicā. diezgan apgrūtinoši ir valdīt pār cilvēkiem, kas nebaidās, bet uzdod daudz neērtu jautājumu.

ar vistu baru ir diezgan viegli manipulēt, ja ir kaut kas, no kā viņas baidās. ar bailēm vispār ir diezgan viegli, jo kuram tad gribas to, ko viņam negribas. pirms vēlēšanām vienmēr ir forši pabiedēt ar visiem sen zināmām fobijām – “un tad atnāks krievi”, “mums arī jābūt vienotiem, jo krievi ir vienoti un citādi uzvarēs”, “viņi ir bijušie čekisti”, “mēs esam stipri savā zemē, tikai vajag padzīt svešos”. droši vien arī manus kaimiņus krievus biedē raidījumos, ko es neskatos – ar latviešu nacismu, ar Eiropas noteikumiem, ar izzušanu bez krieviskā. mēs taču esam no dažādām planētām un nekad nesatiksimies uz ielas, veikalā, bērnudārzā, skolā, kapos.

katru reizi, kad tuvojas saeimas vēlēšanas, politiķi sadalās gandrīz arhetipiskos tēlos. “katru gad no jauna Kristus bērniņš nāk.” tikai katru reizi citi vēži salien tajās pašās kulītēs un dzīvo laimīgi, līdz nāve tos šķir. kulītēs ir ērti un labi. sevišķi, ja kulītes viedokli kāds formulē un tam var pievienoties.

katrās vēlēšanās ir jaunie mesijas, kas kā varoņi sadzīs vecos āžus kaktā un atbrīvos gaismu no gūsta, līdz tā dies – “drīz zaļa, drīz zila, drīz sarkana”. kādreizējie vecie āži gan arī reiz bija mesijas, taču kurš gan to vairs atceras. tauta ir diezgan nežēlīga pret saviem mesijām – savus karaļus tā soda ar nāvi, lai kronētu jaunus, bet prinčiem pārmet plikpaurību un vecuma aizdusu un impotenci. stikla kalnā katru reizi ir jājāj jaunam tēvadēlam, jo kurš gan vairs atceras pagājušo laiku mesijas, kas kā smagu nastu uzņēmās tautas vešanu cauri bezgalīgajam sevis un savu vajadzību noliegšanas tuksnesim, kur staigā arī sātans kārdinātājs. cauri latvāņu birzij katru reizi jāiet jauna mesijas vadībā un jātic, jo tikai tā latvāņu dzēlumi nesāpēs un Valūtas fonda šņāpieni nedarīs gauži. labais uzvar. mesijas uzvar vienmēr.

bez mesijām ir arī gādīgie tēvi, kas zem savas cepures, hūtes, parūkas un dubulzodiem un dubultmorāles  glabā rūpes par tautu un viņas vērtībām. kā tādi gādīgi papuči, par kuru netikumiem viss sen jau zināms, bet kam tas tiek piedots – vecākus taču neizvēlas. katram taču gribas dzīvot laimē un saticībā. kopā ar tēti dzīvot reizēm nav viegli, bet tētim vienmēr ir nauda, tehnika un jauda, tāpēc labais un pieredze uzvar.

ir jokdari, kas dzen jokus – i nepateiksi, vai pa jokam viss vai nopietni un ko tādi triksteri darīs pēc tam, kad nonāks pie varas. dziedās, dejos vai valdīs mūžīgi, dzīvos saticīgi un laimīgi. aprunāsies cits ar citu, ieskās viens otru,  tvītos un gavilēs vai varbūt burkšķēs un pa laikam saņemsies kādam karagājienam un atnesīs mājās zivi, ko sadalīt vienlīdzīgi tiem, kas gadās tuvumā, bet vislabāk tomēr sērdieņiem, jo sadalīt sērdieņiem ir tik skaisti un pasakās labie varoņi vienmēr tā dara. raganas gan vārās piķa katlos, bet tā viņām maitām vajag. pasakās vienmēr uzvar labais, tāpēc labajam jābūt labam, lai uzvarētu bezgalīgi.

ir arī kuslie bāra bērni, kas ir netaisni cietuši no varas papuču rokas un nekad tā īsti nav saņēmušies būt mesijas, tomēr labais vienmēr uzvar – citreiz arī pēc nāves. varbūt pēc ievēlēšanas viņi vairs nebūs apdalītie bāra bērni, bet varoši un daroši brīnumbērni, kas vairs neskatīsies uz pāri darītāju ļaunajiem darbiem un neraudās par tiem, bet darīs savu.

ir visādi viltotie zaķi, jaunie muramieši un augšāmcēlušies lāčplēši, kas ar dažādu nāciju tautiskām prievēm nesīs mieru un cieņu tautu starpā, bet pagaidām aicina piesargāties no tiem otriem, jo tie otri gan ir baigie maitas un pēc ievēlēšanas atņems arī to pašu mazumiņu. tie otrie, protams. ne jau mēs. labajam ir jāuzvar. mūsu labajam, mums labajam.

katru reizi pirms saeimas vēlēšanām viss ir kā pasakā. katram sava vieta pasakā, katram sava loma. nekādas demitoloģizācijas un emancipēto sarkangalvīšu vai vārgulīgo vilku. spēkā polarizētais nostādījums: savs, labs, drošs – svešs, slikts, bīstams, mēs-tie.

mēs vienmēr esam labi un mēs uzvarēsim, jo mēs esam mēs, bet viņi vienmēr ir slikti, jo negrib kļūt par mums un nesvin svētkus kā mēs, nerunā mūsu valodā, nedzied mūsu dziesmas. pirms vēlēšanām visi mesijas, papuči, jokdari, muramieši un lāčplēši atceras par bērniem, pensionāriem, grūtniecēm, gejiem, krieviem, čigāniem, latgaliešiem, invalīdiem, idiotiem, zemniekiem, zvejniekiem un sacer viņiem pasakas, kur ir vieta katram un it neviens nav apdalīts sērdienis.

tā ir ar vistām. tā ir arī ar cilvēkiem. pār vistām valda, valda pār cilvēkiem. vistas ir labas, kamēr dēj. cilvēki ir labi, kamēr strādā, gādā, maksā nodokļus un nenodzeras vai nepaliek veci. kamēr dzemdē jaunas vistas, piedodiet, nodokļu maksātājus un nebrauc prom no vistu kūts.

tomēr arī katrā vistu barā ir kāds, kas ir gudrāks un viltīgāks. lai cik vistu būtu, vienmēr atradīsies kāda, kas mācēs pieiet pie cilvēka un paprasīt tā, ka nevar atteikt biezpienu, speķa ādiņas vai mušas. jo vairāk reižu tāda vista dabū kārumus, jo drošāka paliek. nāk un runā. staigā pakaļ.

iespraukties stiprākam pakaļā ir labi, jo tad atkrīt daudz visādu labumu. iedot kukuli ir labi, jo tad var tikt pie labumiem. vara ir vara, būt ar varu ir labi.

pie tam nav svarīgi, vai ir 10, 20 vai 50 vistas – vienmēr ir 1 īpaša vista, kas pamanās ielīst istabā, izrevidēt kaķa traukus un citu reiz pat cauri koridoram aiziet inspekcijā uz citām istabām. un kā lai tādai atsaka? sevišķi, kad viņa piešķiebj gudro galviņu un runā, runā, runā. kā tu tādam darīsi gauži? kod kurā pirkstā gribi, visi savi. roka roku mazgā, abas baltas. vārna vārnai acī neknābj. visi savi, visi labi. korupcija dej un dzied, jo tā ir labi.

tādas vistas parasti nomirst no vecuma un viņas atceras vēl ilgi pēc tam. apmēram kā kaķus un suņus. un ja vēl tāda vista labi dēj olas, viņa kļūst jo īpaša. jo tad tak viņa ir ne vien gudra, bet arī čakla. izrādās, viņa mazlietiņ dod arī kaut ko atpakaļ, tāpēc investīcijas sevi tomēr ir attaisnojušas.

manai vecaimātei sazin kad esot bijusi tāda vista, kas visur staigājusi pakaļ un beigās nomirusi no vēža. vecāmāte vistu aprakusi zem jāņogām un nosolījusies nekad, nekad nepieķerties dzīvniekam, kas dzīvo tik īsu mūžu. bet ko tas deva. vistas pašas māk atrast ceļu uz cilvēka sirdi. tās īpašās vistas, protams.

pirms pāris gadiem mums bija brūna vista, kas izvadāja tītarus. kad viņi paaugās un tomēr vēl bija bērni, vista staigāja ar saviem cāļiem – maza un žiperīga mamma pa priekšu, pakaļ pāris lempīgi pusaudži, kas augumā laikam pat lielāki par viņu pašu. bet vakarā, kad nāk miegs, tītaru bērni grib palīst zem mammas, bet nevar. tad viņi sagulstas apkārt un zem vistas spārna pabāž vismaz galviņu. tak jau mierīgāks miegs. kad tītarēni izauga, vista jau bija pieradusi pie sava īpašā statusa. pēc tam laikam vēl 2 vasaras izvadāja cāļus un nomira no vecuma kaut kad vēl pāris gadus pēc tam. vecas vistas ir īpašas, jo viņām ir kaut kāds pavisam cits skats – iet stīvām kājām, vēders gandrīz pa zemi, bet vienmēr pamanās tikt pie labākā ēdiena un siltākajā vietā pagulēt.

tad kaut kad man bija melna vista, kas mācēja dažus trikus. ja viņu pasauca, viņa atskrēja un visādi izdarījās. protams, cauri liesmojošai stīpai viņa nelēca. bet uzlekt uz ķebļa bija tīrais nieks. vai līdzīgi kā sunītim lekt pakaļ kārumiem. to vistu sauca Vysta, un viņa to labi zināja.

tagad arī ir melna vista, kas joprojām guļ verandā, nevis kūtī. jo viņa, redz, ir izperējusi 8 cāļus un ir visnotaļ cienījama persona. vakaram nākot, viņa staigā ar savu bandu pa pagalmu un liek manīt, ka laiks ir pienācis. tad verandā jāpaklāj avīzes, jānoliek kaste. un madāma ienāk ar visu savu pulku, sakāpj kastē un guļ. pa brīdim komentēdama ļaužu nepieklājību vazāties garām un traucēt naktsmieru. varu iedomāties – ja melnajai vistai būtu savs konts tviterī, viņai būtu viedoklis par visu un viņa visām politiskajām dzirnavām pavaicātu, kāds viņai un viņas bērniem būs labums.

reiz pie manis palika diezgan daudz ciemiņu un staigāšana ievilkās laikam līdz 3 vai 4 naktī, bet atsākās laikam 7 no rīta. vista, kas tobrīd gulēja ar visu savu saimi blakus grāmatu kastēm un bija ārkārtīgi inteliģenta, neko daudz neteica. tikai nemierīgi rosījās, dodama zināt – šitā nu gan nav labi. visu nakti vazāties. tikai nākošajā vakarā gulēt aizgāja, šķiet, 2 stundas agrāk.

tas ir diezgan jauks skats, kā melnā vista, ieraudzījusi kādu cilvēku, nesas pakaļ ar visu savu cāļu baru. skatās un diedelē. vai, izdzirdējusi aicinājumu, atteš no sazin kurienes, izslienas un vaicā – kas ta garšīgs?

tā nu tas ir. tā tas vienmēr ir. lai cik liela cāļu banda aug, vienmēr izaug kāds, kas var un dara vairāk. kāds, kas ir gudrāks vai vienkārši viltīgāks. runīgāks, uzstājīgāks. vai varbūt vienkārši alkst uzmanības un pamanās ielīst sirdī, lai kā to viņam neļautu.

tā arī tagad pa āru staigā maza brūna vistiņa. ķer kukainīšus, kašājas, plūc zāli un lasa sēkliņas. viņa zina vairāk, bet citiem nesaka. ja no aploka izkļūtu visas vistas, sāktos anarhija. kuram gan to vajag. ja no aploka izkļūtu visas vistas, viņas visas iespundētu un aploku uzceltu vēl pamatīgāku. viena bezdelīga pavasari nenes, viens nekad nav bīstams.

patiesībā es taču rakstīju par vistām, nevis par cilvēkiem. ar vistām taču viss ir ļoti vienkārši, vai ne?

jaunība

nez, ko nesīs rīts. katra diena kā rēbuss. jaunība ir grēks, ko katrs izpērk mūža laikā.

bet kad cilvēks ir pietiekoši vecs, lai nekas vairs nepārsteigtu, lai neko negribētos mainīt, lai neko uz šīs pasaules neprasītos padarīt labāku un neko vairs negribētos radīt no jauna?

kad cilvēkam ir gana pieredzes, lai ne par ko vairs neaizsviltos sirds?


[youtube=http://www.youtube.com/watch?v=8_DFCQ_GCzY]

Latviešu zīmju valodas vārdnīca

es nezinu, kas ir Neo

šis raksts top kā atbilde zirgošanās rakstam “es zinu, kas ir Neo“, ko tepat šai blogā publicēju pirms nepilna mēneša, ironizējot par policijas izplatīto meklētās personas aprakstu – Neo ir samērā jauns, latvietis, ar labu izglītību informācijas tehnoloģiju jomā, viņam ir pagari mati, mēdz lietot brilles.

jo patiesi – manas darbavietas gaitenī mudž līdzīga paskata jaunēkļi un jaunavas. un kāpēc gan lai kāds no viņiem (bet tikpat ticami arī mazā apkopēja, kas spēj mazgāt rokas verdošā ūdenī) nebūtu latvju tautas varonis Neo?

no rīta vēroju sauli un viegli caurspīdīgo dūmaku, gaiši caurspīdīgās pavasara lapas un tumši zilos Daugavas ūdeņus, torņus un sarkanbaltsarkanos karogus. trinos tramvaja krēslā un domāju, ka to sajūtu varētu definēt pat mazāk nekā 140 zīmēs: šudiņ ir skaista dīna! vyss īdvasmoj radeit, dareit i byut! – toties tagad vakarā secinu, ka šodien neesmu izdarījusi neko jēdzīgu.

pirmīt nosolījos, ka turpmāk rakstīšu tikai projektu aprakstus un aizslēdzu savu tviterkontu nejaušiem apmeklētājiem, kā arī tviteri aizvācu no sava bloga (pieturos tomēr pie domas, ka visam nav jābūt saistītam savā starpā). tad padomāju – tā ir tipiska totalitāras domāšanas izpausme. ka tik kaut kas kaut ko… un galvu smiltīs.

bet es taču galu beigās esmu es, un cilvēki man blakus ir cilvēki. ja ir panesušās runas, ka mans kolēģis Ilmārs ir izslavētais Neo, tad tas taču nenozīmē, ka Ilmāra vairs nav un ir tikai kaut kāds sasodītais Neo, ko līdz šim medijos zīmēja kā monitorā ieurbušos anonīmu nūģi ar melnu masku uz sejas.

kaut kad pirms pāris gadiem, studējot doktorantūrā un vērojot cilvēkus, definēju, ka cilvēce dalās tajos, kas vienkārši dzīvo un staigā garām atvērtām durvīm, jo priekš kam novirzīties no maršruta, un tajos, kam nav miera, dīda ziņkārība un ir interese ielīst pa durvīm, kas stāv pusvirus. turklāt gan tiešā, gan pārnestā nozīmē.
jo ir cilvēki, kas pilsētā mierīgi paies garām vārtiņiem un pat nepamanīs. un ir trillas (bērnišķīgie, ziņkārīgie), kas tomēr pabāzīs galvu vārtrūmē, jo ja nu tur kaut kas ir. un ja nu tas noder.
tie, kas staigā garām, dzīvo ilgi un laimīgi. bet tie, kas ielien, vienmēr dabū vairāk zināt, dabū pa kaklu un tomēr tieši viņi virza lietas. lai tā būtu zinātne, sabiedrība vai mediji.
par tiem otriem, kas tomēr dodas ceļā un atver vārtus, arī stāsta pasakas, raksta grāmatas un uzņem piedzīvojumu filmas.
tas ir, toreiz doktorantūras laikā sapratu, ka zinātnieka un zinātniskās domāšanas, izpētes galvenā motivācija ir ziņkārība – iziešana ārpus esošā zināšanu rāmja, ielīšana dziļāk.

ja Neo tiešām ir mans kolēģis, varu tikai piebilst – tāda līmeņa programmētāji varētu mierīgi strādāt privātajā sektorā un tajā skaitā arī ārpus LV. tomēr viņš strādā par zinātnieka algu Latvijā. un par to viņu arī cienu.

tāpēc arī ļoti ceru, ka šitas sviests beigsies pēc iespējas ātrāk un nesāpīgāk visiem. tajā skaitā – zinātniskajiem projektiem, latviešu valodas saglabāšanai un attīstībai, latviešu datorlingvistikai.

jo kas tad ir noticis? mēs uzzinājām, ka atsevišķu amatpersonu algas tiešām ir nemotivēti lielas? un vai tad mums tiešām nebija tiesību to zināt?

es zinu, kas ir Neo

katra diena ir pārsteigums. dzīvo un nezini, kas notiks pēc brīža. ērmu pilna pasaule.

šodienas prieks ir pavisam drošā Drošības policijas atklāsme – viņi tagad zina, kā izskatās Neo, ko neviens gan vēl neesot redzējis. toties, izrādās, šajā valstī sapņus redz ne tikai Zanders. kopš šīs dienas – arī DP.

Neo ir samērā jauns, latvietis, ar labu izglītību informācijas tehnoloģiju jomā, viņam ir pagari mati, mēdz lietot brilles. Tādu personas portretu, kurš izmantojis Valsts Ieņēmumu dienesta datu (VID) bāzes “caurumu”, iegūstot informāciju par algām valsts un pašvaldību iestādēs, Latvijas Avīzei iezīmē Drošības policijas šefs Jānis Reiniks. diena.lv

tā kā strādāju vietā, kur mudžēt mudž samērā jauni un samērā dažāda paskata briļļaini latvieši ar labu izglītību IT jomā, pēc šāda DP paziņojuma sargājos iziet ārā no sava kabūža. ja nu Neo, bēgdams no DP, nones mani no kātiem? vai arī šie sadomā apšaudīties ar lēni migrējošām lodēm?

[youtube=http://www.youtube.com/watch?v=7dvjf0sAvvs]

es ta tik fiksa neesmu – kamēr šie locīsies un gorīsies, visas lodes saskries manās ribās. priekš kam man to vajag? nu galīgi man to nevajag.

bailīgi tomēr. ko tad darīs, ja nošaus? kā vairs dzīvos? kā jandalēs un dzīs cirku?

kad no bada vairs galīgi nevarēju izturēt, klusiņām aizgāju uz ēdnīcu. bet tur veseli 4 Neo sēž un stumj māgā kartupeļus ar mērci, salātiem un karbonādi – porcija par Ls 1,65. visi mataini, visi samērā jauni, visi IT un visi ar brillēm. šaudīties nešaudījās, virsū neskatījās. bet es tak šitos IT ļaudis zinu! i nemanīsi, kā visu informāciju nosūks. turklāt, gribu pievērst uzmanību būtiskam faktam – viņi vispār nesarunājās!

ejot augšā no ēdnīcas, trepēs satiku vēl 2 Neo. viens bija ar nemazgātiem gariem matiem, bet otrs gan maskējās – briļļu nav, matu nav. bet es tak zinu – IT, latvietis. un vārds arī viņam sākas ar N – gan jau kaut kur blakus ir arī E un O!

pa ceļam uzzināju vēl 1 būtisku Neo pazīmi – biksēm staras par īsām. vēlreiz vēršu uzmanību – vēl viena jauna un DP neakcentēta pazīme: ja redzat samērā jaunu un briļļainu IT puisi ar pāraugušiem matiem, pievērsiet uzmanību biksēm. ja pārāk īsas staras, tas ir Neo!

iegājusi savā gaitenī, atvieglojumā nopūtos. bet kas tev deva – vēl 1 Neo! slāj vecās botās, mati gari un laikam nav sukāti nekad, koka brilles uz deguna – IT kas IT. nu izspļauts IT!

un kur nu vēl sargs, kas izskatās pēc gluma indiāņa, kas varētu strādāt intīmsalonā par masieri (kāda anonīma novērotāja sniegta informācija). tieši šodien (!!!) viņš ir nodzinis matus – zirgaste kaput! maskējas! un kas teica, ka viņam briļļu nav? varbūt darbā lēcas nēsā, bet pa vakariem izvelk raga brilles un ķeras pie EDS datu kačāšanas!

vienmēr uzmanieties no sargiem un apkopējām, jo viņi ir klusi, redz visu, zina visu un tiek visur. ne velti visās amerikāņu filmās banku apzadzēji pārģērbjas par tīrīšanas dienestu darbiniekiem.

te gan tāda tīrīšanas dienesta nav – gaiteņus mazgā sarkanā apkopēja, kas vienmēr, kad kāds iet garām, apstājas un (it kā dodot ceļu gājējam un laipni nenoslaukot ar slapju lupatu viņa tupeles) vērīgi nopēta no augšas līdz apakšai. un mazā apkopēja – tā vispār ir terminators. cik mēnešus man vajadzēja, lai atkostu, ka tieši mazā apkopēja sieviešu atejā vienmēr pamet krānu pagrieztu tā, ka tek verdošs ūdens. cik reizes applaucēju rokas, cik reizes centos ievērot un atkost, bet nesekmīgi. kamēr jau pieķēru nozieguma vietā – nudien mazgāja rokas verdošā ūdenī! un kur nu vēl apkopēja Siļva – mans prieks un acuraugs. viņa par visiem zina visu, jo smalki iztaujā, kurā draudzē kristīts, kur skolā gājis, kā veselība. Siļva nudien zina visu, arī par valdību. un viņai tak ir brilles!

varu derēt, ka Neo ir mazā apkopēja, kas tikai izliekas, ka neko nesaprot latviski. sarkanā apkopēja, kas nēsā sarkanu parūku,  lai neviens neredzētu, ka viņai ir gari blondi mati. un sargs ar nogriezto zirgasti arī ir Neo, lai arī maskējas, ka viņam nav briļļu. un Siļva patiesībā arī ir Neo, kaut arī izliekas, ka neko nejēdz no datoriem un ka nav samērā jauna. ne velti viņa bija tādā starā par šito video:

[youtube=http://www.youtube.com/watch?v=h8aAZ1DGn_Y]

tagad es zinu visu taisnību. pa vakariem viņi visi 4 salien serveru telpā aiz kodu kodiem un kačā, kačā un kačā. tā ka rūc vien. iebāž roku caurumā un tik izvelk, iebāž un izvelk. jo kam gan citam ir visu telpu atslēgas? kas vēl zina visus caurumus? un kas vēl varētu darboties 4atā?

cienījamā Drošības policija! vēlos informēt, ka pavisam droši zinu, kas ir Neo! lūdzu skatīt sarakstu iepriekš. paldies par uzmanību.

Pasaku izlase "Valsts kase ir drošībā" jeb "Vilks aitās"

mēģināju ieiet Valsts kases e-kasē un parakstīt grāmatvedības papīrus.
bet nekas jau nav tik vienkārši.

1) adrese https://v.kase.gov.lv, kas ir norādīta uz Valsts kases izsniegtās kodu kartes, nedarbojas! pasaka, ne dzīve! dati ir drošībā, jo neviens tiem nespēj piekļūt klāt, jo vienkārši nespēj. Valsts kase maskējas. izdala plastikāta kodu kartes ar nepareizu adresi – un iepūt tu tādai! ir un nav!

2) meklējot citus ceļus, atrodu, ka adrese https://v.kase.gov.lv/login tomēr darbojas. piebilde –
eKases sistēma klientiem ir pieejama darba dienās no plkst. 8.00 līdz 18.00. 🙂 tik sirsnīgi un personiski. nekādas interneta anonimitātes, distances vai atsvešinātības.

3) bet… sākas pasakas otrā daļa – vilks aitās.

4) pieņemsim, ka es vairs neticu brīdinājumiem, esmu pie tiem pieradusi (cik var bļaustīties, ka vilks aitās, tāda vilka tak nemaz nav!) un nevis aizeju no lapas, bet samierinos ar risku.

5) un neticu arī atkārtotam brīdinājumam. jo…  ja jau Valsts kases e-kase un EDS sistēma nav droša, tad kas gan šai valstī ir droši? eju tālāk.

6) un kas tad te – nekas arī nedarbojas. jo šādā pašā veidā reaģē gandrīz visas Valsts kases mājaslapas sadaļas, ieskaitot arī mistisko e-parakstu.

7) ak nē. viena sadaļa tomēr darbojas. informācija par droša darba principiem internetā. un tas man atkal likās skaists šī lieliskā stāsta nobeigums. 🙂

jo kāpēc gan lai es neticētu savai valstij un tās rīku un resursu pārvaldītājiem?

es taču neko nejēdzu no mājaslapu drošības sertifikātiem un man vienkārši jāpilda savi pilsoņa pienākumi, deklarējot datus manas valsts pārvaldītās datu sistēmās.

bet pavisam nobeigumā jauks citāts no šejienes – bez komentāriem. visi pasvītrojumi mani.

eKase ir Valsts kases Valsts budžeta elektronisko norēķinu sistēma, kas nodrošina Valsts kases kontu apkalpošanas pakalpojumu sniegšanu internetā.
eKase paredzēta, lai Valsts kase nodrošinātu saviem klientiem iespēju attālināti, izmantojot internetu, dot maksājumu rīkojumus, apskatīt maksājumu rīkojumu izpildes rezultātus, kā arī saņemt Valsts kases piedāvāto finanšu informāciju – kontu un finansēšanas plānu stāvokļus, kontu apgrozījuma izrakstus un kontu mēneša kopsavilkumus.
Ar 2010.gada 4.janvāri Valsts kase nodod produktīvā ekspluatācijā jauno Valsts budžeta elektronisko norēķinu sistēmas eKase versiju. Jaunā eKases sistēma pilnībā aizstās līdzšinējo sistēmas versiju un būs tehnoloģiski un funkcionāli pilnvērtīgāka.

13. janvāra miers

nāve ir forša vecene,
viņa uz dzīvajiem kāra,
viņai ir briljanta zobi,
nāve ir margināla.
nāve izlasa grāmatu,
atzīmē sīkā drukā:
tevi mēs kausim šoruden,
tev mēs atņemsim dēlu.
nāve ir baigā vecene,
viņai zobos ir trūce.
pieliecies, pieliecies, neaizej,
iztaisnojies un mūci.
nāve ir akla vecene.
nejūt, ja neapsūkā,
nāve ir kurla vecene,
neredz, kas ātri lēkā.

veiksmīgi pārdzīvots 13. janvāris, šogad nekā īpaša nav bijis. nevienas tautas kopsapulces, nevienā vērā ņemama trādirīža un jandāla.

pat zvaniņu skandinātājiem tukšs loms – daži cilvēki. un gaisotne barikāžu piemiņas pasākumā Zaķusalā – latviska un mierīga.

vienīgi 1991. gada janvāra barikāžu pieminētājiem turpmāk jārēķinās – 13. janvāri drīkstēs pieminēt jebkur, tikai ne Vecrīgā. varai būtu bail pat no latviešu nacionālajiem svētkiem – kapusvētkiem, ja tie notiktu 13. janvārī Vecrīgā. labi, ka Zāļu tirgus Doma laukumā ir vasarā. vasarā latvieši ir traki, bet traki uz dzeršanu un skriešanu pie dabas. tas nav tik bīstami kā janvāra nīgrums.

pieminēt 1905. gada 13. janvāri vairs nav topā. stāv bleķa vīri Daugavas krastā, kaut kur skrien ar karogiem, kliedz. nu un. garām tikai mašīnu straume un otrā pusē sasalusi Daugava, pa plāno ledu staigā studenti un trakie, staigā un neielūst. ielūst tikai mašīnas dīķos un jūrā, Daugava šogad rāma. un visas 2005. gada konferences cauri, visi vēsturnieku zinātniskie materiāli apkopoti un izdoti, granti sen beigušies. dusi saldi, piektā gada janvāri.

kāds gan šodien mēģināja atkārtot slaveno triku ar pacēlāju, bet – quo licet Iovi, non licet bovi. ja Jupiteram pacēlājs nes varu un slavu, tad vērsim – apcietinājumu un gan jau soda naudas. tā nu tas iekārtots pasaulē. ar lieliem vīriem ķiršus ēst nav koši. lielos ar pacēlāju ceļ amatos, mazos no pacēlāja rauj zemē.

arī man viss šodien mierīgi. paēdu varenas pusdienas par Ls 1,40, nogriezu matus par Ls 1,70, bija ciemiņi, bija cepti kartupeļi un debessmanna, sarunas un smiešanās. izlaboju dažus šeit sen ieliktus tekstus, lai vieglāk lasīt. neviens i nemanīs, ka blogā kas mainījies. nekā tāda.

Āgenskalnā viss mierīgi. kuģi lēnām apledo, mašīnas iegrimst kupenās. steigas nav, pavasaris vēl tālu.

manī ir fotografēšanas miers, šogad tikai dažas fotogrāfijas. nu jau laikam visas ir ieliktas šajā lapā. pārējās ir izdzēstas, lai mūžīgs miers viņu digitālajiem pīšļiem.

ārā uz kokiem aug sarma. šogad tāda ziema, ka bail – vai tiešām, vai tas viss tiešām man un vai tiešām pa īstam.

(no šī nakts ieraksta tapa raksts priekš lv.lv)

leli, mozi pīminekli

Prieks varētu būt mākslīgi radīts. Tāpat arī laime ir pārejoša un neīsta. Ar laiku laimes centri smadzenēs apdeg un notrulinās.
Patiešām nezūdošas ir tikai skumjas. Man šķiet, tikai skumjās es saprotu sevi vispatiesāk. Smejoties es esmu cita. Smejoties es eju pa vieglāko ceļu. Smejoties es brīnos par lietu ačgārnumu un absurdu. (Emileja)

tas laikam par šodienu un par mani. vai varbūt par visu pagājušo nedēļu, kas nesa un nes kā šūpolēs: -100, +100 un -100, +100.

vienmēr esmu teikusi, ka piektdienas ir liekas. man nedēļas parasti pietiek jau trešdienās, bet ceturtdien ir jāpadara nepadarītais. pagājušajā nedēļā bija četras ceturtdienas. un tikai ceturtdien es domāju, ka ceturtdiena būs tikai rīt.

līksmība par pupu mizām, ikdienas mirkļiem un absurda neatbilsmēm, nepārejošu varas marasmu un sabiedrības vājprātu, vērojot, kā patiesībā notiek lietas un kā lietas tiek bīdītas, un smieklos distancējoties no tā visa. un nedziestošas skumjas kā zeme un māls, uz kā turas pasaule.

jā, publiski un atklāti bez spaidiem un viltus atzīstos, ka bez paroles, kodiem un slepenības pēdējā novembra dienā publicēju reiz uzrakstītu un pa laikam mazliet paslīpētu prozas tekstu – Emileja“. jā, beidzot es to pasaku, nevis pa kluso publicēju neredzamā vietā un brīnos, ka tomēr daži padsmiti ir tik mērķtiecīgi un atrod.

kad sapratu, ka vairs neko kardināli nemainīšu, publicēju. kad publicēju, sapratu, ka vairs neko vispār nemainīšu, jo vieglāk ir uzrakstīt jaunu nekā grābstīties ap miroņiem.

to visu sapratusi, pasaku publiski, ka esmu to uzrakstījusi un publicējusi internetā. lasi, ja Tev to vajag. tas pats links trešo reizi – te. vairs par to nerunāšu, apsolu. ja nu vienīgi kādreiz citējot.

to par tekstiem esmu sapratusi jau sen – ir brīdis manum de tabula. jo, cenšoties ilgāk slīpēt un gludināt, māla figūriņa sāk plaisāt no roku siltuma un teksts kļūst samocīts. lai gan vienmēr jau gribas bakstīties, jo vienmēr riebjas un kaut kas nav tā.

rakstīšana ir pacelšanās. brīdis pēc tam ir riebīgs. pēc brīža esi tikai amatnieks, kas figūrā var ieurbt tikai caurumu pakarināšanai pie sienas un arī tad ieurbt nepareizajā smaguma vietā – figūra piekārta, stāv šķībi.

bet vispār kaut kas nav tā. tas, ko tagad rakstu, nemaz nav tas, ko man vajadzētu rakstīt un ko es gribēju pateikt. taču aizdambējies kanāls un apstājušies orgāni nav nekas tāds, ar ko varētu lepoties.

ituos tvitera pīzeimis beja par tū, kas nadūd mīra jau nedeļu. ar pruotu saprūti, ka suni rej, a karavana īt tuoļuok. ka nivīns cyts navar aplauzt tev spuornu, cikom tu lidoj.

tok nazkas vaira nav tai. koč laikam caur pučem i atkluoti pasaceits apvainuojums vaļsts nūdeveibā itymūs laikūs ir bezmoz voi medaļa. taidu medaļu dasprauž tim, kas nalein vajadzeigajuos pakalēs i naglauda varu pa spolvai. partū ka maņ jau lobu laiku ruodīs, ka vara i vaļsts myusu dīnu Latvejā nav vīns i tys pats.

aizvainuojums to palīk. esi dariejs nu sirds, i sirds ir palykuse vaļā. a kaids cyts pasoka, ka darieji aiz apriekina. jis īkuop teiri izmozguotā ustobā, izameica pa naseņ sakluotim lupatnīkim i aizsluoj pa nakruosuotajim i ar spāku iztreitajim boltajim kūka dielim nateirim zuobokim. mozgoj i mozgoj nu jauna. dori i dori. a jis ar zuobokim stuov iz slīkšņa i nirdz.

taidi Sisifa dorbi – latgaliskais Latvejā, lobdareiba Latvejā. vyss, kas nav ar apriekinu dareits. izdori nu sirds, a vysod atīs kaids i izameicēs ar sovim zuobokim.

cik izdori, tik pa nakti nūjauc. veļ i veļ, ceļ i ceļ, tiņ i tiņ, ej i ej.

niu skaitu Hermaņa Hesis citatu kruojumeņu. tramvaja literatura – mozi gabaleni. puorskaiti nazcik rindeņu i padūmoj, verūtīs pa lūgu i apsnyguša bolta pasauļa.

Heute liegt die politische Vernuft nicht mehr dort, wo die politische Macht liegt. Es muss ein Zustrom von Intelligenz und Intuition aus nichtofiziellen Kreisen stattfinden, wenn katastrophen verhütet oder gemildet werden sollen. (H. Hesse, Briefe, Zweite erweiterte Ausgabe, 1964 Motto)

vot skaitu i dūmoju. par sevi, varu, vaļsti i sorkonboltsorkonū, latgalim, latgalīšim i latvīšim. a pīraksteit tuo navaru. rokstomais organs klusej. ari itū rokstu mūku jau laikam nu aizvakardīnys.

ituos nedelis leluo prīca ir redzēt cytus lidojam. es par teiklā dzymušū kusteibu lielie.lv i jūs leidza parautajim cylvākim. tī ir nazkas tik pazeistams, tik pīradzāts, ka ir prīca redzēt i atguoduot.

tys ir tys. nagulātuos nakts, skrīšona i  īšona, kruosainūs papeira lopu lepeišona, balonu pyusšona i smīšonuos, pošu izdūmuotais, radeitais i ticeiba, ka ar lobim vuordim, idejom i dorbim var guozt kolnus. var jau ari. tik pošam juonūtic.

ar ticeibu var pa iudini īt. na tik vīn pa tizlim komentarim teiklā i AKKA/LAA naspieju sakuortuot jiedzeigu autortīseibu lykumdūšonu i nūsaceit izjāmumu lobdareibys pasuokumim, tok oklā buldozera poštaisnumā praseit naudu, naudu, naudu.

interesnai, cik lemtspiejeiga i lemtgribeiga ir ituos “autoru tīseibu aizsardzeibys i komuniceišonys” bīdreibys padūme? voi jī tikai sajem olgu i apstyprynoj nazkū, kū jim kaids cyts pagryuž zam daguna. cik ilgys i cik rodūšys ir ituos padūmis sēdis. par kū jī ryupejās, par kū jī dag i kas jim ir svareigs. puorroku teiklu, daļai nu jūs atrodu pat sātys adresus, tok tai i nasaprotu, kuri nu jūs vēļ ir tymā padūmē. voi itī, kas pasaruoda pi 2007. goda puorskota apstyprynuošonys. voi itī, kas vaira pyrms goda pauduši sovu suopi publiski.

tys ir tys. dareit sovys prīcys i sabīdreibys vajadzeibys deļ – dareit cytu, na seve deļ. deļtuo, ka pošam pateik. na deļtuo, ka vajag sovam lobumam. tys atsaškir. tī ir azarts, sirds i motivaceja. ka tuo nav, saīt tik taidi muoksleigī kāmeiši i cytu komuošona ar najiedzeibom.

vaicuojums – voi AKKA/LAA vystik niu, 2009. goda decembrī, ir autoru i sabīdreibys deļ. i kuru autoru – meinstrīma lelūs blīzieju, kuru dzīsmis drillej pa radeju dīndīnā, voi sevkura autora kai radeituoja. nasaverūt, cik jis radiejs i cik breivs vaira lītuot sovu radeitū kuozuos, bērēs i lobdareibys pasuokumūs.

sprīžūt piec Lielie.lv i autoru tīseibu aizstuovu konflikta atsabolsuošonys medejūs i tviterī, saīt, ka Latvejis autortīseibu lykumūs nav normys, kas ļautu autoram duovynuot sovu dorbu tai, ka apduovynuotajam par tū nabyutu juomoksoj. saīt kai nabogam loterejā vinnēt Mersedesu – vinniejs esi, a nūdūkļus juomoksoj nu bārnu pabolsta. voi iymā gadīnī – nu sazīduotuos naudys.

ite maņ acīs stuov tei kūduo veceite, ar bryunu skustu i vacu plašči. kai jei, drupeit kauneidamuos sovys nabadzeibys, mane turātā zīduojumu kastē ībēre puors malnu santimu. deļtuo ar puorlīceibu varu saceit – kotrys sazīduotais santims ir vierteiba. partū ka tī ir ari nabadzeibā zīduotais. atjimt nu ituos naudys… nu atlaidit. tod var zagt ari bazneicā i zeidamam, navareigam bārnam nūzagt drēbeitis.

ite gribīs vaicuot – voi Latvejā vyspuor īvāroj autortīseibu lykumus i voi eistyn vysi moksoj autortīseibu nūdavys par sovim pasuokumim? i parkū AKKA/LA da ituos šaļts nav sakuortuojuse autortīseibu lykumus i itūs lykumu īvāruošonys praksi, kab par nakomercialim pasuokumim, nūslādzūt attīceigu vīnuošonūs ar autorim, nabyutu juomoksoj nūdava par pasuokuma licenci? voi tei ir ituos bīdreibys mistiskuos padūmis naizdareiba, progareiba voi oklums?

ir diveju veidu ļaužu organizeišonuos īspiejis. gaisa i breivūs ideju bīdreibys i sova lobuma organizacejis. pyrmuos ir dūmubīdru, leidzeigi dūmojūšu cylvāku apvīneibys, kas ir rodušuos kai dūmubīdru sasatikšonys, kas ir aizadagušys par kaidu ideju, lītu, dareišonu. ūtrys ir nazkuo vuordā sataiseitys organizacejis, kas ir radeitys deļ kaida aizdavuma. vīni struodoj deļ cytu, ūtri struodoj deļ seve. vīnim golvonais dūt sabīdreibai, kab jai byutu dūts, nasaverūt ni iz sovu peļņu, ni potencialū lobumu. ūtri nazkū dūd sabīdreibai, kab piec tam nu juos varātu pajimt nazkū cytu. ite vaicuojums par gruomotom i par bananim. īdūt var obejus, par obejim sajiemiejs var byut kaidu laiku prīceigs. tik bananu vītā piec laika ir juoatdūd kas byutiskuoks.

kai izaver, bīdreiba (!) AKKA/LAA ir taida poša sataiseituo organizaceja kai parteja tikšonai saeimā i varys (= naudys) sajimšonai sovuos rūkuos. kai sovu interešu lobeišonys spāks. na jau autoru voi cylvāku deļ.

tys ir tys. komuļs, kū suoc teit. komuļs, kam atsarūn cyti tinieji i paleigi ar sovim dzeipurim. vysaiž dūmuotim i vysaiž sateitim. palaid nazkū kustēt i nazyni, kas tuoļuok. tai jis veļās i tynās iz prīšku. labi dūmuota i loba ideja, kas apsaugļoj, apaugļoj cytus. veļās i paraun leidza cytus veļtīs i ceļt. tok tei ari ir līdera atbiļdeiba – suokt lītys i nanūsabeit, ka nivīns tai nav dariejs.

i otkon Hese, itūreiz par atbiļdeibu: Wer höher steigt und grössere Aufgaben bekommt, wird nicht freier, er wird nur immer verantwortlicher. (H. Hesse. Das Glasperlenspiel)

ite zemļuok fonam mozs atmiņu pīmineklis. nazcik ar vacū draugu Zenitu i nazkaidu anonimu zīputrauku mane pošys fotografeitu karteņu. 2000. goda augusts i “Vosoruošona” – studentu sareikuoti kursi latgalīšu školuotuojim, kab školuotuojus pamūdynuotu i mudynuotu vuiceit latgaliski i bārnim stuosteit par Latgolu. kursi nūtyka latgaliski – lekcejis, diskusejis, vokora pasuokumi, kursu izdalis materiali, avīze. 2000. godā tys beja izaicynuojums, 2009. godā tys ir normali. kotram laikam sovs. kotram laikam sova dzierksts acīs.

ruodīs vīglai – sareikoj pasuokumu i vysi prīceigi. tok koč kū dareit ir paceļt pyrmū akmini i na svīst iz kaida viersā i bļaut, ka nikas nav labi, a īlikt tū akmini sātys pundamentūs i pamazeņam myurēt iz augšu. koč nav nikuo napateiceiguoka kai dareit sovu dorbu. riejieji i spierieji vysod atsarass.

ite atguodoju Vizmys Belševicys dzejūli: Par raudzeišonu kūst zuobokā // Bite moksoj ar dzeiveibu.

voi itū Imanta Zīdūņa dzejūli, par kū dūmoju kotru reizi, kod pagaist pasauļa pundamenti i vysleidza juosasajem dareit sovu i viļkt sovu vazumu: pasauli es radzu klybu, bazneicu es izceļt grybu. taidu cāluši jau daudzi, palykušys drupu skaudzis. gona pyuņu, gona teļšu. bazneicu iz kolna ceļšu. pādejais nu atminis citeits nu kruojuma “Viegli”, kas izguoja laikam 1993. godā i otkon vysmoz maņ ruodīs cīši aktuals. otkon ir smogais laiks, kod gribīs vīgli – tai lai smīkli, smaļceni smīkli, tai lai dvašys, seicenis dvašys atīt pošys i aizīt pošys.

“Vosoruošona” – jaunīšu prīca i energeja, kas paruove leidza puorejūs. tys ir 2000. goda raugs voi latgaliski – mīlis. dalic kluot i verīs, kai maize aug i ols syt uorā spuņdis. tuoļuokais latgalīšu kulturā lelā mārā jau ir sekys itai dūmubīdru radeitajai kusteibai – Latgalīšu volūdys, literaturys i kulturviesturis školuotuoju asociaceja, bārnu skotuvis runys konkurss “Vuolyudzāni”, jaunīšu seminars “Atzolys”, oficiali sataiseita bīdreiba “Latgolys Studentu centrs“, sātyslopys, gruomotys, kursi, ekspedicejis i vyss puorejais. latgalīšu muzyka, latgalīšu dzīsmis TV šovūs i latgalīšu volūda radejā, teiklā, pasaulī. rūbeži pasaplieš, ka jūs plieš.

laikam maņ beja svareigi itū pasaceit. par tū, kas ir bejs. par vysu tū pīredzi ar smīklim i prīcu, ar viļšonūs i kritīnim, ar puorgurumu da smierts i ar gondariejumu da dzilīnis. par spierīni ar zuoboku pa zūbim i vysleidza par apjiemeibu turpynuot i dareit sovu i iz prīšku. ari Bārnu slimneicys sakarā.

lai jis, maita, stuov ar zuobokim pi durovu. tū šaļti, cikom jis nav īguojs ustobā, tei ustoba ir teira, partū ka es jū mozgoju. dīnu nu dīnys. godu nu goda.

taida atziņa. piec sastdīņ Berga bazara lobdareibys terdzeņā radzātuo i pīdzeivuotuo, piec BKUS korupcejis škandala i piec grupys “Suņa Stunda” dzīsmis par Pļaveņu bazneicā nūzogtū zīduojumu kasti. i piec ūtartdīnis diskusejis par latgalīšu volūdu – kod saprūti, ka varai ir bais. ka vara spielej vaļsti i izdūmoj munā vītā, kas es asu. ka vara soka nui, koč zyni, ka i ka ir pavysam cyts nui.

puorskaiti avīžu rokstus i komentarus presē. saprūti, ka nav spāka īt pret kolnu i pret upis straumi bezgaleigi. ka nav spāka atšifrēt diskusejā runuotuo īrokstus i sataiseit rokstu par tū vysu. par varys spēlem i separatismu, par apzynuotu sabīdreibys provoceišonu iz naidu.

koč kurā šaļtī saprūti – itei ir muna vīneiguo dzeive. es taipat jū dzeivoju latgaliski, ari bez varys i bez vaļsts. es naasu nikaids sektants. es cīneju cytus i vīneigais, kuo grybu, – kab itei sabīdreiba cīneitu i mane. taidys, kaida es asu.

varbyut es i īsastuotu par geju i lesbīšu tīseibom, ka tys byutu aktualai maņ pošai (koč ir – vysu dzeivē satyktūs draugu i lobūs cylvāku, ari jūs salyuzušūs liktiņu deļ). par bārnu i sīvīšu tīseibom, ka maņ byutu bārni (koč ir – es poša asu bejuse bārns, es asu sīvīte, maņ var byut i munim draugim ir bārni). par mašynu nūdūklim, ka muna mašyna i juos nūdūkli mani tai satrauktu vaira nakai tys, ka es asu latgalīte i navaru puorstuot taida byut.

otkon citats nu tramvaja gruomotys. Hesis citatu kruojuma “Lektüre für Minuten”. Alle Menschen sind bereit, das Unglaubliche zu tun, wenn ihre Ideale bedroht werden. (H. Hesse. Demian)

koč vīnā šaļtī saprūti, ka vari byut i nabyut, vari klīgt i vari klusēt. ka eistyn naesi nikaida sekta i nagribi puormaineit vysa pasauļa vaira – tikai tik, kab pasauļs nasystu par tū, ka es asu es poša.

es navaru puorstuot byut es. es asu latgaliski. tok es varu byut latgaliski i kluseņom. vysmoz tik ilgi, cikom dūmoju. cikom kluseņom izamainu i atrūnu spāku īt tuoļuok.

Nav iespējams palikt nemainīgai.
Jau gaismas izslēgšanas mirklī es mainos, manī ienāk jauna pieredze un laiks. Laiks ir tur pa vidu, un es esmu jau cita. Ne tā, kas aizvēra durvis, bet tā, kas durvis atver.
Tas tā gadās. Tā tas notiek.
Ikreiz samulstu, kad vēroju apkārtējo ļaužu rosību – kā viņi iegrimst ikdienā, ik rītus ceļas, lai darbā pavadītu dienu, un vakarā iet gulēt, lai no rīta varētu piecelties. Kā viņi it kā ir tie paši, bet pamazām noveco. Vakarā viņi aiziet gulēt jaunāki nekā pieceļas no rīta, bet to sīko pāreju nemaz nav pamanījuši.
Pa nakti viņus ir skāris laiks, bet viņi to nemaz nav manījuši. No rīta viņi atver durvis, domājot, ka ieiet tajā pašā istabā.

Man nav ne mazākās vēlēšanās iziet no istabas, jo citur jau nebūs labāk. Es taču vienalga palikšu viena, jo vientulību es esmu jau iemācījusies. Tas ir uz visiem laikiem. Sevi es neaizmirsīšu nekad.
Skumjas nav iespējams aizmirst. Tas ir vienīgais, kas atgādina, ka es patiešām esmu es. Ka patiesībā manis nemaz nav. Ka es gan esmu šeit, bet neesmu es. Ka es būdama neesmu.
(Emileja)

kaut kā tā. par dzīvi un par nāvi. par sevi aizvakar, vakar, šodien. par vientulību masu pasākumos un par skumjām, kas pavada visu un ir visa pamats. kaut smaidi, smejies, ņirdz un līksmojies.

laikam jāsāk pierast pie vienaudžu aiziešanas. šogad tāds gads. ja vairs nav gluži 15 gadu, nāve pienāk ar katru gadu reālāk un tuvāk. man patīk, ko Seneka domā par nāvi. tas ir kaut kā rāmi un mierīgi, tā vienkārši ir. mēs esam piedzimuši, tāpēc mirsim.

bet neviens jau nav nomiris. nomiruši ir tie visi, kuru nav ikdienā klāt – dzīvē vai virtualitētē. kuru vienkārši nav, jo kopīga ir tikai pagātne.

nomiruši ir tik daudzi, jo viņu vairs nav šodien kopā ar mani. reiz uzticami draugi, pavirši paziņas, cerības, idejas un ideāli.

Par to, ka es esmu, man atkal un atkal atgādina mana vientulība. Nedzimis cilvēks nekad nevarētu būt tik vientuļš, jo būt vientuļam var iemācīties tikai dzīvojot – kaut ko iegūstot un neizbēgami zaudējot.
Viss, kas man pieder, reiz zudīs. Viss.
Jo vairāk es iegūšu, jo vairāk būs jāzaudē.
Jo vairāk cilvēku es satikšu, jo vairāk būs to, kā es nesatikšu nekad.
Jo vairāk vietās es paspēšu būt, jo vairāk būs vietu, kurās es nebūšu vairs nekad.

Viss, kas man pieder, ir gaistošs. Man tā īsti nepieder nekas.
Visu, kas man pieder, es zaudēšu neizbēgami un uz visiem laikiem. Nepaliks nekā.
Taču tikai pazaudējusi es atkal varēšu iegūt, jo būšu atbrīvojusi rokas jaunam satvērienam. Bet beigās es vienalga pazaudēšu visu.

Tāda ir tā dzīve. Nemitīga šķiršanās un atvadīšanās no pagātnes. Katrs nākošais mirklis ir tikai atvadas no iepriekšējā mirkļa, cenšoties nedomāt par to.
Ja visu laiku domātu par aizejošo mirkli, neatliktu laika dzīvot. Tad varētu tikai atcerēties, ieciklējoties vienā mirklī, kas nebeidzas nekad. Tad dzīve tiešām būtu tikai mirklis – tas viens vienīgais, no kura nav iespējams atvadīties, lai sāktu no jauna.
Lai spaini piesmeltu, tas jāizlej.
Lai ieelpotu, ir jāizelpo.
Un tā bezgalīgi.
(Emileja)