par vai pret? referendums Nekurzemē

referendums1

Kad pēdējais latvietis no Latvijas būs jau aizbraucis, tomēr atradīsies kāds, kas atlaidīs saeimu. Ieraugot šo ceļa malā, atcerējos izrādes “Visi mani prezidenti” ainu – Zatlers mēģina pielauzt pēdējo latvieti palikt Latvijā.

No Līvāniem uz mājām nebraucu pa asfaltu, jo palika žēl mašīnas – pie Stabulniekiem asfalts sabrucis un izburbis. Braucu pa mazajiem ceļiem. Reizēm likās – mirušās zemes. Reizēm – govju, ganību un piena galdu zemes. Pagājušo laiku pieminekļi – viensētu vientuļie koki, guļbaļķu pieminekļi aizgājušajiem laikiem. Piena galdi kā spītīgs Latvijas lauku apsolījums – kamēr mums ir govs, mēs esam.

Kad mājās vairs nav govs, sabrūk arī piena galds, uz kura saimniece no rīta noliek atdzesēto pienu piena mašīnai, kas to tālāk aizved uz Preiļiem, Valmieru, Rokišķiem, Panevežu. Kad mājās vairs nav govs, aizaug celiņš un māja skatās skumjām acīm, brūkošā jumta matu nolaidusi kā kaunīga sieviete acu plakstus. Kauns, ka neizdevās. Ka saimniece nomira. Ka dārzs aizaug. Ka cauri.

Un turpat aiz ceļa līkuma elektriskais gans, akurāti stabiņi un teļu bars. Mēs būsim. Labas piena govis. Mēs ticam. Un vēl pāris kilometrus tālāk lēnas govis prātīgi plūc zāli, izbāzušas galvu pa elektriskā gana apakšu – tā, lai skausts nepieskaras. Ārā labāk. Garšīgāk.

Kamēr Latvijā ir govis, ir arī cilvēki. Kamēr ir cilvēki, ir arī valsts.

Nav jau atšķirības – par vai pret – tie ir tikai dažādi viedokļi. Būtiskāk, ka ir viedoklis un joprojām ir cilvēki. Pat mirušajā Nekurzemē, kur veikalu aizvēra pirms sazin cik vasarām un kur uz sliekšņa aug smilgas un uz celiņa – krūmi.

Vai vismaz valsts cer, ka arī te ir cilvēki. Ne tikai ganīties atvestas govis.

referendums2

Ziņa par krīzi. Krīze tūlīt beigsies. :)

Krīzes nāk un aiziet. Teksti paliek.

Informēju. Krīze beigsies šī gada 27. maijā, jo:
a) 12:00 Rīgas Ekonomikas augstskolā Strēlnieku ielā 4 “Ministru prezidents Valdis Dombrovskis (V) un starptautisku atzinību ieguvušais ekonomists Anders Aslunds prezentēs savu sarakstīto grāmatu Kā Latvija pārvarēja finanšu krīzi” (“How Latvia Came through the Financial Crises”)”;
b) lai piesmietu šo lielisko notikumu, pāri ielai uz Strēlnieku un Alberta stūra, Strēlnieku ielā 9, gruzīnu vīnu veikaliņā bez nosaukuma 12:45 atvērsim arī latgaliešu brīnumu gāmatu “Es soku. Tu soki. Puosokys par krīzi“. 😀

Ja esi brīvs cilvēks, topi laipni gaidīts! 🙂 Ja krīze smejas par mūsu plāniem, mums ir jāpasmejas par krīzi.

Jo kas ir krīze? Tas ir laiks, kad dzer vecu vīnu, ēd vecu sieru un pat mazi bērni stāsta anekdotes par politiku.

Spītējot krīzei, Latgales Studentu centrs izdevis pasaku grāmatu par krīzi „Es soku. Tu soki. Puosokys par krīzi.”, kurā apkopotas skaistākās latgaliešu literārās un tautas pasakas, padomi krīzes pārvarēšanai, anekdotes un mūsdienu jauniešu rakstītie stāsti ar laimīgām beigām. Grāmatā līdzās velnam, zelta putniem, veiksmes blusai un gudriem zirgiem par pasaku tēliem kļuvuši arī Aija Kinca, Gatis Suhoveckis, Māris Grigalis, Mihaels Šūmahers (Michael Schumacher), Ministru prezidents un pat Latvijas hokeja fani.

Grāmatu „Es soku. Tu soki. Puosokys par krīzi.” veido septiņas atsevišķi brošētas burtnīcas, kas sastiprinātas ar autentisku padomju laika papīra auklu. Katrai burtnīcai ir savs vāks un satura rādītājs. Visi teksti lasāmi latgaliešu literārajā valodā. Iespēju robežās saglabāts gan attiecīgā laikmeta rakstības stils un leksika, gan individuālie rakstības principi un izlokšņu iezīmes.

Nosaukums – Es soku. Tu soki. Puosokys par krīzi
Izdevējs – Latgolys Studentu centrs
Idejas autores – Marita Papiņa un Ilze Sperga
Redaktore – Ilze Sperga
Komanda – padsmit cilvēku, kas pārrakstīja, tulkoja, laboja un citādi palīdzēja, nenosakāms skaits cilvēku, kas juta līdzi, deva padomus, gādāja striķi, pienesa ūdeni un kafiju, retvītoja un mudināja. Grāmata ir radusies no nekā, un to radīja ļaužu sajūsma un entuziasms, kā arī nepieciešamība smagā brīdī pasmieties par bēdu un iet tālāk. Krīzes nāk un aiziet. Teksti paliek.

Tās būs 7 atsevišķi brošētas burtnīcas, katrai savs vāks un satura rādītājs.
Tomēr kopā – viena grāmata ar vienu nosaukumu. Un viens papīra striķis no 4 dažādiem padomju laiku piedzīvojušiem ruļļiem.

2 burtnīcas ar latgaliešu tautas pasakām.
Avoti:
1. Cunskis S. Latvīšu tautas pōsokas. Rēzekne: S. Cunskis un E. Kozlovskis, 1913, 16 pl.
2. Myusu tautas teikas un pasokas. I dalia. Leiwoni: A. Zwanitajs, 1908, 32 pl.
3. Šmits P. Latgaliešu pasakas. Rīga: Latviešu folkloras krātuve, 1937, 171 pl.
4. Šmits P. Latviešu pasakas un teikas. 13. sēj. Rīga: Valters un Rapa, 1936, 451 pl.
5. Ulanowska Stefania. Łotysze Infl ant polskich, a w szczególności gminy Wielońskiej, powiatu Rzeżyckiego. Obraz etnografi czny. Część III. II Baśnie. // Zbiór wiadomości do antropologii krajowej. T. XVIII. Kraków: 1895, 236.–474. pl.

2 burtnīcas ar latgaliešu literārajām pasakām.
Autori: Marija Andžāne, Francis Trasuns, Jānis Klīdzējs, Francis Kemps, Naaizmierstule, Ludbuorža Marija, Gregors Mukt-Kveders, Konstantins Krusts, Jurs Pabierzs, Ontons Slišāns, Valentins Lukaševičs, Juoņs Ryučāns, Ilze Sperga, Raibīs Suņs un citi.

1 burtnīca ar bērnu un jauniešu stāstiem.
LgSC 2010. gadā izsludināja radošo darbu konkursu sadarbībā ar LNB Bērnu literatūras centru un Latvijas bibliotēkām.
Tēma – stāsti par mūsdienām ar laimīgām beigām.
Saņēmām ļoti daudz ļoti interesantu darbu no visas Latvijas, ne tikai Latgales un, mūsuprāt, labākos 30 publicējām grāmatā – daļa jau bija latgaliski, daļu iztulkojām. Bērnu un jauniešu stāsti ir labs spogulis, kas parāda mūsu dienu Latviju un tās problēmas ar jauna cilvēka acīm.

1 burtnīca ar 20. gs. sākuma latgaliešu preses rakstiem par krīzi un internetā savāktām anekdotēm par mūsdienu Latviju un politiķiem.
Na vysuos vaļstīs krīze vīnaidi sajiutama. Lobuoks stuovūklis ir tī, kur ir apzineiguoka tauta i pi varys sapruoteiga vaļdeiba, kura vad pareizu tautsaimisteibys politiku. Myusu sābru vaļstīs krīzis īspaids ir dažaids. Latveja puordzeivoj smogu krīzi, kod it seviški myusu zemnīki nūnuokuši bezizejis stuovūklī, Lītuva i Estija (Igauneja) tū sajiut mozuok, i tys deļtuo, ka nu poša sokuma tī ir bejuse sapruoteiga vaļsts saimnīciskuo politika.
Latvejis tautys naudu buorsteja iz vysom pusem, voi tys byutu vītā voi navītā. Miļjoni latu tyka atdūti vysaidim uzjāmumim. Ituos leluos naudys summys ir guojušys zudumā, ar tū pošu dorūt par naīspiejamu īguļdeit napīcīšamūs leidzekļus myusu nacionalā saimisteibā — lauksaimisteibā. Tod leluos īriedņu armejis olguošona, īriednim 13. i 14. mienešu olgys i vēļ vairuok leidzekļu izsyuce nu vaļsts kasis uorā vysaidys privatuos bankys: «Zalta lats», «Unionbanka», «Lombardbanka» i cytys bankys, kai ari vysaidys kruojaizdavu sabīdreibys, nu kurom dažys jau bankrotiejušys, bet dažys stuov bankrota prīškā.

Budže A. Deļkuo zemnīkim gryuši? // Latgolas katoļu-zemniku kalendars 1933. godam. – Rēzekne: Dorbs un Zinība, 1932. – lpp.

1 burtnīca ar Andryva Jūrdža padomiem, te arī grāmatas ievads.
Redzamākā latgaliešu rokraksta literatūras pārstāvja Andryva Jūrdža rokraksta grāmatas “Vysaidu zuoļu gruomota” fragmenti.
Kod zūbi suop
Vajag mutē turēt soltu iudini, kaidus minotus un otkon puormeit. Koč na vysim to gon paleidz.
Kod golva suop
Vajag ar soltu iudini golvu mērcēt un mutē turēt.
Kod kaulu puorlaussi
Ar soltu viņ iudini saaudziesi otkon vasalus.
Kab nikod īsnas nadabuot
Kab nikod kuosa un īsnas, un aizsmakšonas nadabuot, dzer soltu viņ iudini.
Bāduos un nūskumšonuos
Dzer soltu iudini, cik varādams, tys skaidruos tovu asni un iznycynuos naspieceibu.

Jūrdžs A. Visaidu zōļu grōmota. — B. v, [pirms 1919], LNB Reto grāmatu un izdevumu nodaļa.

Stiprāk par ekonomisko krīzi cērt garīgā krīze. Grāmata radīta, lai pasmietos par krīzi un lai bēdām parādītu to vietu. Krīze ir pasaka, ko mēs iestāstām viens otram. Un katra pasaka ir stāsts ar krīzi. Pasakās viss ir kā dzīvē: sākumā viss ir briesmīgi, pa vidu – daudz darba, bet beigās viss atkal labi. Ja nebūtu lielās bēdas, ne trešais tēva dēls, ne Sprīdītis neizietu no mājas un mūžam paliktu muļķīši. Bet visas pasakas ir par krīzes pārvarēšanu. Visām pasakām ir laimīgas beigas.

_____________________________________________________________

Tas, kas neiekļuva grāmatā…

jo savā laikā nebija nodrukāts latgaliski.

Tīkliņi

Tīkliņus (un līdz ar to līknes) iedalām: 1) parastos – un – 2) logaritmiskos. Parastos tīkliņos horizontālās līnijas ir visas vienādā attāļumā viena no otras. Šiem tīkliņiem lieto milimetra papīri, kuŗu var dabūt katrā rakstāmlietu un zīmēšanas piederumu veikalā. Bez milimetru papīra līkni varam uzzīmēt arī uz tā sauc. logaritmiskā papīra. Pēdējā lapa ordinātes virzienā sadalīta logaritmiski. Uz šāda papīra uzvilktās līknes svārstīšanās neattēlo vairs parastās pārmaiņas, bet gan relatīvās (procentuālās). Pie logaritmiskās diagramas lasīšanas jāpiegriež tādēļ vērība lauztās līnijas slīpumiem. Līknes gabali ar vienādu slīpumu rāda vienādas procentuālās pārmaiņas.

Logaritmiskam tīkliņam nav nulles līnijas; apakšējā līnija vertikālā skalā apzīmēta tanī ar 10 vai tā pakāpi.

Parādības ar ļoti lielu svārstību uz milimetra papīra ar līkni nemaz nav iespējams attēlot. Kāds vācu statistiķis, piemēram, aprēķinājis, ka līknei, kas rādītu dolara kursa celšanos Vācijā inflacijas laikmetā, ja to zīmētu ne uz logaritmiskā, bet minimetra papīra, vajadzētu dažas kilometrus gaŗu loksni.

Gleznu diagramas

Vēlamāki tomēr no gleznu diagramām izvairīties: pa lielākai daļai tās dod stipri paviršu jēdzienu par salīdzināmo lielumu relatīvām attiecībām.

Totiesu gleznas ieteicamas kā papildinājums ģeometriskām diagramām. Tās pievelk skatītāju, saista pie diagramas viņa uzmanību.

Diagramai par bezdarbu varam brīvā stūrī ievilkt riņķi un iezīmēt tanī vai nu dīkā stāvošu fabriku (skurstenis nekūp, vārti noslēgti), vai arī bezdarbnieku ģimenes postu un izsamisumu (strādnieks sēd pie tukša galda nogrimis domās. Sieva ar raudošu zēnu uz rokas stāv tam pretīm).

Augšējie stabi rāda rudzu un auzu sējumu platību Latvijā 1913. gadā, desetinās. Iezīmētās vārpas padara diagramu daudz dzīvāku, varētu pat teikt, izteiksmīgāku.

No 1926. gada statistikas mācību grāmatas.

ceturtdienas atradumi

Pīters Miglinīks (1852-1883)

Desmit bausleibys

1. Ceineitīs pret nataisneibu.
2. Nakleist svešumā, bet palikt uzticeigim sovai dzimtinei.
3. Navys sovu zemi atstuot, bet atgiut atpakaļ tū, kas pajimts.
4. Steigtīs piec gora gaismys.
5. Ceņstīs piec saimnīciskys nūsastyprynuošonys.
6. Turētīs kūpā, byut vīnuotim.
7. Palikt pi sovim tykumim i tradicejom.
8. Styngri turētīs pi sovys ticeibys.
9. Lītuot dzymtū mēli.
10. Ticēt lobuokai tautys nuokūtnei.

Par latgalīšu dumpinīku, mūcekli, dzejnīku i taisneibys ceineituoju Pīteri Miglinīku var puorskaiteit latvīšu literaturzynuotnīka Teodora Zeiferta saceitū Latvīšu rakstnīceibys viesturē, teiklā atsarūn ite.

Jemit, draugi, gluozis rūkā,
Izdersim pa vīnai.
Jimā gori sleicynuosim,
Bādai acs aizlīsim.

Ej, ej, nabādoj!
Ceiņā vysu giusim!
Osorys kas bierdynoj,
Napaleidzēs myusim.

Iz pasauļa laime ir,
Tikai na dieļ myusu.
Iz pasauļa prīca ir,
Tikai na dieļ vysu.

Ej, ej, nabādoj!
Ceiņā vysu giusim!
Osorys kas bierdynoj,
Napaleidzēs myusim.

Netaisneiba iz pasauļa
Krepka ir kai myurs,
Un myuru myusim ar kulākim
Nikod nasasist.

Ej, ej, nabādoj!
Ceiņā vysu giusim!
Osorys kas bierdynoj,
Napaleidzēs myusim.

mekliejumi, atrodumi i diktatura

Meklejūt pa vacom latgalīšu avīzem pavysam kū cytu, atrodu cīši interesnu Franča Kempa rokstu. Vysmoz es dūmoju, ka tys ir jis – pseidonims S-a varātu byut saiesynuojums nu pseidonimu Skomba voi Skoborga, ar kū jis publicējēs presē.

Tei ir Kristeigu zemnīku katuoļu partejis avīze “Latgolas Words”, kas izguojuse nu 1919. da 1940. goda. Elektroniski vari skaiteit pats – LNB kruojumūs.

Roksts “Voi draud mums diktatūra?” publiceits 1934. goda 7. martā, puors mienešu pyrms Ulmaņa apvārsuma. Cīši interesns taišni demokratejis i diktaturys, latgalīšu interešu i latvīšu nacionalistu kontekstā. Seviški zynūt tuoļuokū viesturis gaitu, kas samola i latgalīšu kulturu, i Latvejis vaļstiskumu.

Rūnās vaicuojums – voi bez latgalīšu volūdys, literaturys i kulturys īraudzeišonys i ituo montuojuma īkļaušonys Latvejis kulturys vidē i dūmuošonā, bez ituo montuojuma vuiceišonys školuos i dūmuošonys mainis vyspuor var pastuovēt demokratiska Latveja? Laikam jau nā.

Voi Latvejis ceļš ir vaļsts deļ pareizūs latvīšu (pareizs asnis, pareiza audzynuošona i volūda)? Cerīs, ka myusu dīnu Latveja ir (byus?) vaļsts deļ kotra – naatkareigi nu nacionaluos voi religiskuos, lingvistiskuos voi kulturaluos, dzymuma voi seksualuos ideņtitatis.

Jaunā 2011. godā byus jaunys 365 dīnys – jau reit. Kaida byus myusu vaļsts, kaida byus juos nuokūtne? 365 īspiejis kotram nu myusu.

Volūda i privatīpašums

jē! šudiņ palaista jaunuo Lakugys verseja.

nūtykums breineigs i ceļsmeigs, partū ka, pyrmom kuortom, tei ir lopa, kas pretendej viesteit par latgalīšu kulturys dzeivi – cytaiž nazkur periferejā izkaiseitu i fragmentari radzamu. ūtrom kuortom, itei jaunuo verseja nosuota jau godim ilgi i beidzūt palaista par gūdu rakstnīka Ontona Slišāna dzimšonys dīnai, kū jis tai i nasagaidēja. trešom kuortom, lopys saturu jau nu suokta gola taisa vairuok cylvāku – kotrs dalīkūt informaceju tod, kod jei ir aktuala, i nagaidūt redaktora voi moderatora atļuovis.

lakuga.lv vacais variants. 28.12.2010

lakuga.lv jaunais variants. 28.12.2010

itys roksts nav ni vacuos, ni jaunuos Lakugys versejis kritika, koč var pīsasīt daudz kam – i salatu zaļajai partejis “Vienotība” kruosai, i niulenejam saturam, kas vaira ir Latgolys Studentu centra sātyslopys lgsc.lv satura 1:1 kopeja, mozuok pošys Lakugys saturs. navarātu saceit, ka pādejā laikā Lakugā rokstu ir moz i, sekojūt RSS pādim, jī byutu nūskriejuši nazkur zamyškā. jūs kopejis nav. 🙂

vēļ pīzeime – koč i lakuga.lv jau nu suokuma ir bejuse i šudiņ ir LgSC projekts, iz tū nav nikaidys atsaucis nivīnā vītā, tymā skaitā sadaļā Par myusim. narunojūt par linku iz LgSC sātyslopu. tuo vītā nūkopeits lopys saturs. rūnās īspaids, ka latgalīšu vide ir na viņ šaura, a juos vyspuor nav – tik vīnys latgalīšu bīdreibys darbeiba.

koč juosoka, ka konceptuali pastateit, ka Lakuga byus tikai latgalīšu, a ni Latgolys kulturys dzeivis lopa, ir sevi īlikt kletkā. kur suocās latgaliskuo kultura i kur beidzās Latgolys kultura? a kur latgaliskuo kultura nūškirama nu pasauļa kulturys? voi kūra “Kamēr” koncerts Latgolā byutu Lakugys cīneigi, ka jimā nabyutu nivīnys dzīsmis latgaliski i dzīduotuoji nabyutu latgalīši? a ka dzīduotuoji byutu latgalīši, tok dzīduotu angliski? voi Lakuga viesteitu par pasauļa popzvaigzni, kas sovā dzīsmē 1 rindeņu deļ eksotikys dzīd latgaliski voi latgalīšu dzīduotuoju, kas dzīd italiski? a hokejs? peišonys kursi? stykla pūdu izstuode?

kur tod ir tei latgalīšu kultura i cik juos ir – ite koč voi vārts atguoduot latgalīšu kulturys goda “Boņuks” peripetejis, ka, nu vīnys pusis, nav jau tū nūtykumu i cylvāku, kū izvierzēt, a gols golā izaruod, ka vīneigī, kas par tū varātu zynūši lemt i byut žurejā, ari poši koč kū dora i teik nūsaukti pretendentu storpā.

pats sev zūbuorsts i kirurgs. tok ka nivīns cyts tūs zūbu naūrb, kaidam tys juodora. koč voi pošvuiceibys ceļā i ar spīgeli.

suokums šudiņ kai jau suokums. ar klaidu paziņuojumim i breinumim.

tok na par tū stuosts. mani vysu vaira puorsteidze sadaliejums trejuos slejuos i trešuos slejis saturs: Twitter, Kū runoj par Latgolu, Sadarbeibys partneri.

ar kū saprge, LgSC, Edeite, termilv, jureits, Raibiis, cyxob i geoviita lobuoki par Moziis i freima, kas taipoš roksta latgaliski? voi ar tū, ka vasali 6 nu 8 nūsauktūs ir LgSC bīdri i personeigi zynomi Lakugys taiseituojim?

tok ite cyta problema – voi kaids nu itūs cylvāku ir pīkrits, ka juo roksti pasaruoda cyta sātyslopā. pasauļa prakse vysaida, i vyss, kas publiceits teiklā, ir nu teikla tikpat vīgli pajemams i kopejams. a ite saīt, ka latgalīšu volūdys (voi potencialys raksteišonys latgaliski) deļ cylvāka mikroblogs voi seikdīnroksts teik dalykts i taisa kaida cyta lopys saturu.

nui, nu vīnys pusis tei ir vareiba runuot ar plašuoku auditoreju i viesteit daudz leluokam cylvāku skaitam, kas varbyut myužam nasaregistreitu tviterī. nui, tei ir ari reklama i īspieja apsazynuot sovu pīdereibu latgalīšim.

a es par sovu privatū dzeivi. voi vyss, kū es dūmoju i pīrokstu, ir plakats, kū grybu karynuot pi sātys sīnys. voi dreižuok – voi es, koč i apsazynoju, ka nu teikla nikas navar tikt izdzāsts, gryb byut nazkaida “Muote Latgola” i tik latgaliskā kontekstā kai Latgalīšu Kulturys Gazeta raksteit par sovu dzeivi i breinumim, kū īraudziejuse. tymā skaitā pasauļam ruodeit sova seikdīnroksta saturu ar vysaidim kasdīnys seikumim i glupuostem, kai ari saraksti ar cylvākim, kam bīži nikaida sakara ar latgaliskū.

voi cylvāks var byut 100% latgalīts 100% sova laika? voi Latvejā var iztikt tik ar latgalīšu volūdu? voi muni realī i virtualī draugi ir tikai latgalīši? voi maņ sevi juolīk kletkā, kab pasauļs palyktu varbyut na lobuoks, a latgaliskuoks?

voi maņ pīnuokums raksteit tikai latgaliski kulturalus rokstus, kab byutu loba latgaliskajam pasauļam, voi apklust i puorsavuokt iz cytu tvitera kontu ar cytu vuordu?

ka nalatgaliskais pasauļs ar munu latgaliski raksteitū breineigi tics golā i skaita, ka tuo gryb i tys interesej, voi latgalīši tiks golā ar munu nalatgaliskū pasauli. atguodojit koč voi Marijis Andžānis pīmāru – kai jei trimdā pīdzeivuoja puormatumus, kam roksta ari cytā volūdā, ka latgalīšu literaturys tok tik moz, i nikuo napublicēja godim. voi Juoņa Klīdzieja pīmāru, kas atsasaceja raksteit latgaliski i sovus tik latgaliskūs dorbus pīraksteja i publicēja latvyski.

voi latgalīšu volūda ir pīnuokums gluobt mierstūšu pasauli? voi latgalīšu volūda ir breiveiba izsaceit pa sovam, kū nikod navarātu pasaceit īvuiceitā i svešā volūdā?

pa munam, ite ir tikai vīna izeja – izlikt filtru, kas Lakugā publicej tikai konkretu Lakugys redaktora izalaseitu ļaužu īrokstus, kas markeiti ar zeimeiti #ltg – aptuvanu tvitera latgalīšu sarokstu var apsavērt ite. kas gryb, lai roksta i īzeimoj sovu īrokstu ar zeimeiti – kod apsazynoj, ka juo īrokstam kaids sakars ar Latgolu, i gryb runuot ar leluoku auditoreju. kas nagryb, tys dzeivoj sovu dzeivi.

mes naasam nivīna īpašums i myusu teksti na tik, koč jī pīraksteiti volūdā, kū lītoj moz cylvāku i kū dzaudzim grybātūs privatizēt.

kai jau ruoda sleja, kas giun atslāgys vuordus, kas saisteiti ar Latgolu, tys nav nikas naīspiejams. tai ari saturs saīt daudz atbylstūšuoks – na ar nazkaidom kaida izalaseitom personeibom, a latgaliskū saisteits.

eisi sokūt – veiksmi! i lai izadūd.

Politiskā andele, salmeņi un demokrātija

Politiskās agonijas nedēļa finišē. Politpacietība jau ir beigusies. Politiskais spams e-pastā un sociālajos tīklos vēl izmisīgi pulsē kā nokautas cūkas sirds un pa vēnām dzen ārā no ķermeņa tumši sarkanas asinis, kam jāpārliecina – viņa negribēja mirt, viņa bija tik dzīva, viņa mirusi nenomirs, bet augšāmcelsies kotletēs un karbonādē. Mūsu cūka – māte barotāja.

Kaut brīžam šķiet, ka šonedēļ politiķi gatavi iestāstīt, ka tā mirusī cūka piecelsies un atkal raks zemi. Vēl mazliet, un mēs atkal noticēsim – viņa rukšķēs, grauzīs sili un kvieks. Mirušie ideāli atkal būs dzīvi. Savecējuši mesijas atkal iegūs tiesības rīkoties manā vārdā.

Iet gadi, mainās saeimas, dzimst un mirst paaudzes, bet latvieši vienalga balso par mazāko ļaunumu. Ka tikai pret krieviem. Ka tik pret tiem, kas bija pie varas, kad nozaga. Ka tik pret tiem, kas ir pie varas. Tā arī dzīvojam. Pret kaut ko, bet pa vējam.

Vakar vakarā darba kabinetā ienāca apkopēja Silvija, vēsturniece. Grabinot melno plēves maisu, kas, šķiet, bija jau pirms krīzes un arī pārdzīvos krīzi,  varbūt ne tikai šo krīzi, pavaicāja, par ko balsošu. Kaut ko nomurmināju, jo mana izvēle ir mana izvēle un nevienu aģitēt un pārliecināt netaisos. Silvija tomēr to lietu ņēma nopietnāk un paskaidroja, kāpēc “Vienotība” nav laba, bet kāpēc tomēr par viņiem ir jābalso. Viņa, lūk, svītrošot bez žēlastības. Visi viņi ir maitas, bet tomēr labāki maitas nekā tie citi maitas.

Šonedēļ ir interesanti lasīt tviteri. Kā saskaras publiskā un intīmā zona, kā cilvēki izstāsta savus politiskos sapņus visam internetam. Visneaizsargātākie mēs esam miegā. Vēl neaizsargātāki mēs esam tikai internetā, kad stāstām par sevi.

Sieva pagājušonakt redzējusi sapnī, ka es esot nošāvis visus latvijas oligarhus un nokļuvis visās avīzēs! Labi, ka tikai sapnis! 🙂 (themarats)

Murgoju, ka manā mājā ielaužas 3 urlas un saka, lai nejūtos traucēta, tā esot tikai Saskaņas Centra reklāma. o_0 (Sintija_Silina)

manā sapnī cīnijās VVF pret Lūku Skaivolkeru, VVF uzvarēja. tā ir, kad pirms gulētiešanas domā par gaismas zobeniem (lianaivete)

Iņ un jaņ. Sapnī biju Jaunzēlandē, bet mani vajāja Tb/LNNk valde ar kaut kādu valodas likuma problēmu. (jemberga)

Sapnī redzēju, ka Rēzija Kalniņa pirms izrādes dala bukletus un reklamē partiju “Par apziņas brīvību”. (twist_and_turn)

Mans sapnis par piektdienas vakara debatēm: Šlesers aiz nespējas argumentēt dusmās pielec kājās un mēģina iekraut Dombrovskim pa seju. (Helmuts_Caune)

Šonakt sapnī redzēju Šleseru. Kad vienreiz tas vēlēšanu trakums būs iztrakojies? (zane_runaa)

Man bija sapnis, biju vienā telpā ar PLL, SC tēliem un Hitleru, rokās bija pistole ar vienu lodi… murgs, nezināju ko darīt. Tad pamodos. (MarisRelins)

Vēl interesantāk ir lasīt vecas grāmatas. Tajos vecajos laikos viss bija vienkāršāk, tikai viņi, muļķi tādi, izvēlējās nepareizi – jo mēs tak zinām, ar ko tas beidzās. Mūsdienās gan nekas nav tik droši, jo nākotne tikai būs un tās būs mūsu šī brīža lēmumu sekas.

Lasīt par Latvijas demokrātijas nebūšanām 20. gs. 20. gados ir interesanti – it kā pa vidu nebūtu bijis nekādu slaktiņu, okupāciju un traumu, bet mēs atkal ticētu, ka demokrātija ir iespējama un tā glābs. Vai vismaz valsts ir mūsu pašu un pastāvēs mūžam.

Nobeigumā pāris sulīgu citātu no Amerikas latvieša Voldemāra Leiša, kas bija izceļojis no Latvijas vēl pirms 1. Pasaules kara, tomēr nekavējās dot Latvijas latviešiem brangus padomus, kā pareizi dzīvot. (Leitis V. Sekmes. – Rīga, 1929. – 352. lpp.)

Šodien visi ir uz vienas strīpas un visiem vajag Tavu balsi. Šobrīd Tu esi vērtība – vecs, slims, bagāts, nabags, latgalietis, gejs, māte, tēvs, vectētiņš, lūzeris, zvaigzne. Šodien Tu izvēlies.

Ja aiziesi uz vēlēšanām un pieņemsi savu pieauguša cilvēka lēmumu, tad savu balsi būsi izmantojis un varēsi godam gānīties vai nu par savu, vai citu izvēli. Ja uz vēlēšanām neiesi, tā arī kā mēms bārenis dzīvosi – no citu žēlastības.

Nav vienas pareizas izvēles. Ir daudz dažādu izvēļu, un tā ir dzīve un kaimiņi, draugi, kolēģi, radinieki un garāmgājēji uz ielas.

Priekā, draugi! Kauliņi ir mesti, bet rīt jau būs jauna diena.

privātā dzīve

publiskās dienasgrāmatas jau tāpēc ir publiskās dienasgrāmatas, ka tur rakstītais ir arī publiski lasāms.

laikam jāpierod, ka manis te publicētos murgus izlasa pāris simti jauši vai nejauši ieklīdušu ļaužu. un, pat aizbraucot kaut kur ellē ratā, gadās satikt kādu, kas kaut kad, bet varbūt vēl nesen ir lasījis manus murgus, no kuriem lielāko daļu tāpat nemaz neatceros – jo laiks iet, bet es tikai rakstu.

šovasar nošokēju kādu poļu amerikāni Metjū, kas it kā strādā The New York Times par kaut kādu ekonomikas apskatu taisītāju un dauzās pa pasauli, taisīdams tos apskatus, tāpēc procesā trāpījās ceļā kaut kādā Polijas benzīntankā. izrādās, manis nosauktā mana bloga ikdienas vidējā statistika likās cienījama pat viņa acīs. daudz.

lai gan man pašai patīk, ka lasa un atbild (pretstatā papīra publikācijām, no kā nevienam ne silts, ne auksts un tikai pūst kaut kādās bibliotēkās), tomēr tas ir arī šoks par to, ka lasa. un pārdomas, piesardzība, ka varbūt nemaz nevajag publicēt visas pupu mizas un kavēt ļaužu laiku. no otras puses, ko tad lai dara, ka prātā nāk visādi brīnumi un pa laikam ir iedvesma pierakstīt un pakārt aiz loga, lai karājas vējā un internetā.

kā noskaidroju šajā nedēļas nogalē, tāda kopīgi lasāma dienasgrāmata, no sākuma klases, tad skolas no rokas rokā dodamā klade, kur aprakstīta dzīve, cilvēki un notikumi, man ir kopš 1991. gada 1. septembra. drīzāk varētu teikt, speciāli veidota publiska dienasgrāmata, jo gremdēties psihes dzīlēs un rakstīt slepeni nav bijis nekāda īpaša kārdinājuma nekad. jo viss, kas uzrakstīts, ir agri vai vēlu izlasāms – kaut vai pēc sazin cik gadiem kāds ņems un izraks kā sen sapuvušu Zentas Mauriņas arhīvu un lamādamies gāzīs elles piķi, lai to restaurētu un meklētu laikmeta liecības.

it kā jau vajadzētu pierast pie publiskuma, tomēr arī publiskā dzīve ir privāta. ir lietas, ko zina tikai mani tuvinieki. ir lietas, ko nezina neviens, jo nevienam arī nav jāzina.

kaut kad sen par sevi uzzināju, ka māku glabāt noslēpumus. tā nu tas laikam ir. ja to nevajag teikt, neviens arī neuzzinās. manis pēc, melošu vai noklusēšu. ne viss ir jāpasaka. ne viss par citiem ir jāzina citiem citiem. reizēm ir labi būt apsūbējušam matētajam spogulim, kurā lietas pazūd.

tomēr ir lietas, ko zina visi, bet nezina tuvinieki, bet zina svešinieki. tikai rakstīt blogu nav izstāstīt dzīvi stopojot satiktam svešiniekam un izkāpt no viņa mašīnas, nekad mūžā vairs nesatikt. tas ir rakstīt jebkuram – tajā skaitā tiem, kas mani atceras kā bērnu un joprojām redz kā bērnu.

tas ir, rakstīt blogu ir aprakstīt lietas, par ko tuviniekiem nav jāzina, jo viņiem ir pārāk daudz konteksta par manu pagātni un arī par daudz varas kāres, mēģinot mani sargāt no manas dzīves. nabassaite ir laba drošības saite, tomēr reizēm tā aptinas ap rokām, kājām un prātu, liedzot iespēju darīt, būt un riskēt.

kopš bērnības zinu, ka visi sūdi, ko ievārīšu, būs mani sūdi. jo man ir jādomā par manu un par citu dzīvi. neviens cits neatnāks un aiz čupra no purva neizvilks. ne jau tāpēc, ka negribētu vilkt, bet vienkārši tā nedrīkst notikt. ir jāpeld pirms slīkšanas, ne slīkstot jādomā par peldēšanas kursiem vai jānopērk slīkšanas apdrošināšanas polise.

pa vienam mēs esam pa vienam. bet ir tīkls visapkārt – radi un draugi, kas jūtīgi (jā, jūtīgi, jo man pie kājas par Jutām un jutīgumu) uztver katru kustību un vibrē līdzi. jo lielākus soļus sper uz vienu vai otru pusi, jo vairāk tīkls nospriegojas – kā bikšu gumijas, kas savelkas un tad plīst un iebliež pa miesu.

vienmēr esmu apbrīnojusi cilvēkus, kas var aizdauzīties dzīvot uz Austrāliju. vai stopot apkārt pasaulei. vai dienām dauzīties kaut kur apkārt. vai gadiem.

man līdzi vienmēr ir mantu un cilvēku kalns – ne fiziski līdzi, bet manā prātā. telefonā, tviterī, blogā, datorā. visi faili, atmiņas, teksti, pašcitāti, definīcijas.

pāris reizes esmu izkāpusi no dzīves – aizejot prom no pilnīgi visa un noliekot malā it visu. bet zinu, cik grūti ir atgriezties. vāveres ritenis griežas, bet bez manis.

ir labi domāt un būt savā pasaulē un pa savam, bet nav labi kļūt neredzamai. personai, ar kuru nerēķinās, par kuru nedomā. izkāpt vienmēr ir vieglāk nekā iekāpt. atteikties un aiziet vieglāk nekā pierast un pieradināt.

īsi sakot, man ir bail rakstīt. jo rakstīdama es par sevi pasaku vairāk, nekā, iespējams, drīkst. ja par svešiniekiem nospļauties, tad konteksta zinātāju jautājumi, satiekoties klātienē, liek sarauties čaulā, apklust un iegrimt anonimitātē.

visnežēlīgākie esam pret tiem, ko mīlam. visstiprāk sitam tiem, ko pazīstam – jo zinām viņu vājās vietas.

privātā dzīve tāpēc arī ir privātā dzīve, ka tā ir privāta. ieeja bij aizslēgta, atslēga bij nolauzta.

tikai ko tad, ja kādam ir rezerves atslēga.

dzejnieki, vardes un varoņi

nevaru atturēties no šī ieraksta.lai arī īsti nebija laika uzrakstīt normāli.

šodien Marita atstiepa grāmatas, ko apmēram pirms gada bija aizņēmusies no manas dīvainās bibliotēkas, kad universitātē baudīja jauko sociālistiskā reālisma literatūras kursu. Sakses “Trīs šķūnīši” un Ostrovska “Kā rūdījās tērauds”.

tagad visas bibliotēkas met ārā padomju laika spamu, bet es savācu pērles, jo nekad jau nezini, kad var noderēt kādiem literatūrzinātniskiem priekiem vai privātām izpriecām.

tā nu saņēmos ierakstam par padomju dzeju, sociālistisko reālismu un varoņu reklāmām.

pašai man tas gan jau nebūtu ienācis prātā un arī nebūtu piegriezusi nekādas vērības, bet Nostaļģijas dzejas lasījumos Rakstniecības un mūzikas muzejā uzzināju, ka milzu plakātam pie stacijas nomainījies teksts. tik aprasts ar politģīmjiem uz reklāmas stabiem, ka viens pīpis – pazudis kaķītis Bobo vai atrasts vecs prezidents.

bet, izrādās, ģīmjiem mainās pantiņi. tagad laikam kaut kāds sauklis “cik es kruts puisis un kā es visu padarīšu, jou!” – neesmu pētījusi. drīzāk spriežu pēc pārējo reklāmu stila sabiedrības apziņā ieborēt mītu par pārcilvēku, kas vēlētājam ļauj palikt ērtajā un pasīvajā pozīcijā, aktīvu darbību atstājot tam, kas var. vai vismaz saka, ka var. vaidēt ir vieglāk un lamāt otru ir vieglāk, nekā pašam darīt un uzņemties atbildību par savu dzīvi un saviem lēmumiem.

politiskās reklāmas lielākoties ir nemainīga vērtība, kas klišejiski būvē varoņa tēlu, kas nāks un glābs. vai tas Ļeņins, vai Ulmanis. stīva persona, kas būs tēvs un gādnieks, ko pielūgt. jo lielāka persona, jo lielāka pielūgsme. ne velti autoritārie režīmi tā iecienījuši grandiozas celtnes. cilvēkam būs būt pīslim, ne radošam garam. tāpēc jo lielāks plakāts, jo krutāks varonis. jo krutāks varonis, jo vairāk pīšļu par viņu nobalsos.

pirms tam uz stacijas plakāta bija uzbrauciens dzejniekiem, par ko toreiz padomāju – nudien kā tante Margarita, ar ko pirms laikam 7 gadiem dzīvoju vienā komunālajā dzīvoklī un sasmēlos eksotikas. Margaritas lielākais ienaidnieks bija inteliģentie, jo patiesībā tak viņi visi ir maukas, tikai izliekas labāki. un visus inteliģentos vajag nošaut, jo viņi ir maitas.

daudz no to laiku sulīgās folkloras neatceros, bet zinu, ka pie visa bija vainīga viņas vedekla, kas pēc dēla nāves atņēma mazbērnus. un ka tante Margarita bija ārlaulības bērns no smalkas krievu pirmsrevolūcijas laiku buržuju ģimenes un pēc mātes nāves kara laikā auga bērnunamā, jo smalkie radi nepaņēma pie sevis, tā izpelnoties mūžīgu naidu. viņai bija tik daudz izmeklēti labu krievu padibeņu lamuvārdu, ka taisni žēl – tajos laikos man pa rokai nebija diktofona. uz Latviju viņu atveda ar vilcienu, kad bija jāiet prom no bērnunama. izmeta, iedeva istabiņu un virtuvē 2 plīts riņķus. tā arī visu mūžu nodzīvoja, lamādama inteliģentos.

kādu dienu dzejnieku kritika no lielā plakāta esot nozudusi ar galiem. bet ne jau tāpēc, ka reklāmas varonis būtu atklājis latvju dzeju un pa vakariem jūsmīgi lasītu Frici Bārdu vai Aspaziju. 🙂

kā liels noslēpums muzejā man tika pačukstēts – tie pienapuikas reklāmas aģentūru  jampampi tak nebija pamanījuši, ka pirms vēlēšanām ir arī Dzejas dienas un nav kruti literatūras učenēm tādā svētā laikā teikt, ka dzejnieki ir mēsls. tāpēc plakāts ar steigu tika pārtaisīts, jo PIRMS vēlēšanām pat literatūras učene ir gana svarīga persona un nevar zaimot viņas svētās jūtas un spļaut uz dzejniekiem.

te ir vecais plakāts, ko Gūgles tante piedāvāja paņemt no Kas jauns krājumiem.

gadījumu par dzejniekiem un reklāmu atcerējos šodien pēc jaukās tvitera sarakstes ar kaut kādu Nilu Saksu, kas stilīgi tēloja jauniņu buldozerīti, kam nekas grēcīgs nav svešs, izņemot pieklājību. pēc tam mani apgaismoja, ka minētā persona, kas tik traki iekarsusi cīņā par blondām sievietēm, ir algots darbinieks. kuo rotūs brauc, tuo dzīsmi dzīdi.

viss sākās ar manu iesmējienu par kaut kur pamanīto aģentūras LETA ziņu, ka Blondīņu asociācija noslēgusi līgumu ar partiju, kuras spams nu jau ir visur – baznīcā, presē, e-pastā un sazin kur.

virtuālais dievs ir kā spams – viņš redz visu un izseko visur. ne tikai iekopē brīnumainas atklāsmes draugu dienasgrāmatās kā latvju Dastins Hofmans, bet var nonest draugiem.lv pavisam – kā latvju Čaks Noriss.

par gaumi nestrīdās. var jau būt, ka es vienkārši esmu ērms, kam jau sen partejiskā spama ir gana līdz ūkai. jo muni draugi i pazinis vysaidu parteju kandidati. socialajūs teiklūs šaļtim sajiuta kai kurkuļu muorkā, kur vysi ar asteitem vibrej.

vislabākā aizsardzība pret absurdu ir pasmieties par to. galu beigās – ja jau dalīt sievietes, tad arī citām partijām kāda pienākas: ja PLL atbalsta blondīnes, varbūt Vienotība lai ņem brunetes (esot gudras un varēs izvilkt valsti no purva), bet PP – rižās. reta suga! tā kā bija tikai 140 zīmes un vairāk partiju līdz manai apziņai nebija spējušas nokļūt, melnmates nepiesaucu.

ilgi nebija jāgaida. uzradās augstāk minētais Nils Sakss.

tādas kā tu – tu laikam joko?

mums ir blondīnes, bet lūzeriem pārējas

ja paredzēts iegādāties dārgu mājdzīvnieku, ir svarīgi pirms tam pārliecināties, vai spalvas krāsa piestāv interjeram. 🙂

tādas kā tu var piekrāsot

tādas kā mani nepārkrāso. ja jau Tev tik traki mani vajag, nomaini krāsu savam interjeram! 😀

manai mazmājiņai piestāvētu tava brūna matu krāsa

sarunāts. kad nākošreiz iešu pie friziera, palūgšu saslaucītos matus iesaiņot priekš Tavas mazmājiņas sienas dekora acu augstumā

Manai toletes dekorēšanai meitenes twiterī piedāvā nogriezt savus matus. Zināmu stāvokli sabiedrībā esmu sasniedzis.

meitenes Tavai tOletei piedāvā vecu matu humāno palīdzību, lai, sēžot uz poda un skatoties brūnā dekorā, Tu varētu tapt viedāks.

morāle. kū ar klybu doncuot, tū ar duraku runuot. pats par duraku paliksi. i, dubļūs īleids, naceri bolts izleist.

finālā 1955. gada dzeja un tā laika retorika, kas liekas tik pazīstama. sociālistiskais reālisms un tā vērtības mūžam dzīvo. vecās grāmatās ir zelta bedre.

nobeigumā citāts no Andreja Upīša 1951. gadā izdotās lieliskās grāmatas “Ceļā uz socialistisko realismu”, kurā ieskicēts, kāpēc dzeja neder nekam un kādu dzeju vajadzētu mūslaiku garam.

vai varbūt nevajag dzeju par varoņiem. vajag tikai reklāmas tekstus – īsus, skanīgus, varonīgus. jo atkal klāt kārtējās vēlēšanas, kad balsojam nevis par darbiem, nedarbiem un cilvēkiem, bet PR fabriku produktiem.

vecas desas un salātus nomazgā, lai varētu pārdot. vecas idejas jāpasaka citiem vārdiem un aizies rūkdamas.

jo bāreņu tautai taču tā gribas mammu un tēti, pret kuru varu pusaudziski sacelties un burkšķēt, bet atkal ērti ieritināties un pašam nedomāt ne par komunālajiem maksājumiem, ne vakariņam.

reiz Ķīnā dzima eglīte un Rīgā auga tā

kas ilgi nāk, tas labi nāk. šis stāsts būs par Vasarsvētku eglīti.

beidzot ielikšu blogā bildes, ko 3 piegājienos, lai slava tehnoloģijām, izdevās dabūt no Valda Ošiņa, kura bloga komentāros savulaik arī dzima doma par fotosesiju pie ku-kū egles. paldies un tencinu! bildes ir. egle arī ir.

šonakt esmu gulējusi laikam stundu un to pašu tikai drusku, kā arī vēl bišku vilcienā, kamēr gaidīju trakos ogrēniešus. tāpēc īsti pieskaitāma neesmu. pati tāda ku-kū egle… visu kavēju, nekas nesanāk, viss riebjas. un somā izkususi gaļa.

bet stāsts par ogrēniešiem ir tāds. iekāpu pēdējā vagonā. vilciena konduktore vēlīgi ierādīja manam ritenim vietu – 3 krēslus. uz jautājumu, vai pie Rīgas nebūs jādzen tamburā, noteica – lai jau tie ogrenieši pastāv. cik ta viņiem braukt. 🙂
gribētu gan redzēt, kā Ogres raganas pastāvētu klusu, kamēr mans ritenis izlaidies pa 3 vietām. bet tas tā. vietas tomēr pietika visiem.

šai sakarā vēl arī stāsts par mani un gulēšanu vilcienos. reiz braucu no Pēterburgas kopējā vagonā, bet, protams, biju ielīdusi guļammaisā un saldi šņācu par spīti abām robežkontrolēm (tā gan nebija tā reize, kad vilcienā uzradās mironis un visi tika pamodināti vēl 1 reizi). Rēzeknē ielīda niknās rēzeknietes. mierā jau nelikās, uzbungāja mani augšā, tā arī paliku guļam – sēdus guļammaisā.

guļu, bet šīs latgaliski aprunā – valna krīvi, valna okupanti, guļ izalaiduši kai gūvs, pasaraut navar, cylvākam nikur dasasēst. neklapēju ne ar ausi. tuvojas Rīga, rēzeknietes jau pievēršas manai ārienei un Krievijas ekonomikai, latgaliski un sulīgi. neklapēju ne ar ausi. apmēram Jāņavārtos iezvanās mans telefons, zvana Ilona. es tā priecīgi: Vasala! Seņ naradzāta! rēzeknietes apklusa un vairs neteica ne zilbes. sēdēja klusas un sarkanas.

par eglīti stāsta nebūs. baudiet bildes.

ar putnu.

bez putna.

un visā godībā.

tā egle toč ir baisum baisa. vēl tikai plastmasas sēnes vajadzētu apakšā salikt. un dzērvju kāsi augšā. tad gan būtu riktīgi. kapu puķes jau ir.

arī viņš. svinības notika godam. turpmāk vēl. vai tad nu ērmu pasaulē trūkst, pie kā nofotografēties, vai iemeslu par viņiem iesmiet.

beigu piebilde visiem, kas šim notikumam meklēja politisko kontekstu un baidījās ierasties pie egles ar kleitu. vai tiešām par stulbumu nevar ierēkt vienkārši tāpēc, ka tas ir stulbums? piekāst man par jūsu politiku un PR. trillām būt!