Sadarbība un vardarbība

Reiz man nozaga velosipēdu. Biju paļāvusies, ka jaunā atslēga un veikala videokameras, kas vērstas uz velonovietni, pasargās. Un tur taču staigā tik daudz cilvēku, tak pie pašas ieejas. Nozaga kā pa sviestu, zibenīgi. Policija atbrauca samērā drīz, aizveda piepīpētā kablukā uz iecirkni. Policists rūpīgi aizpildīja visus papīrus, viņš izrādījās cēlies no Viļāniem. Aprunājāmies. Juta man līdzi. Pēc kāda laika saņēmu vēstuli, ka lieta izbeigta. Patiesībā jau neviens manu velosipēdu nebija meklējis, bet papīriem bija jābūt kārtībā.

Šonedēļ beidzot saņēmām Veselības inspekcijas vēstuli, ļoti garu vēstuli. Pants panta galā, papīrs papīra galā. Jurists bija strādājis no sirds, papīri starp iestādēm bija ceļojuši kārtīgi. Jācer, ka manas mammas pacienta karte jau ir atgriezusies ģimenes ārsta praksē. Jāatbild pusgada laikā kopš iesnieguma saņemšanas, mamma pa to laiku nenomira, nācās sūtīt. Atzinums: “Iesniedzējai tika nodrošināta diagnozei un objektīvajam veselības stāvoklim atbilstoša veselības aprūpe un ārstēšana, kas atbilda klīniskajām vadlīnijām.” Iesniegums noraidīts. Quod erat demonstrandum. Nozieguma sastāvs netika konstatēts, un krimināllieta tika izbeigta. Akurāt kā ar to manu velosipēdu.

Toreiz vēlu vakarā vilkos mājās no policijas pa tumšām ielām un jaunības naivumā ticēju, ka kāds meklēs manu velo. Tas bija tik sen. Pat vēl pērn es patiešām ticēju, ka kāds izvērtēs situāciju, pēc būtības skatīs visu šo skumjo un absurdo lietu un ka mana pēršanās, stress, asaras un sačakarētā pašas veselība palīdzēs citiem insulta pacientiem Latvijā, ka no tā būs ieguvums cilvēkiem Rēzeknē, ka turpmāk kaut kas būs labāk. Tagad – apraudājos, noslaucīju acis un gāju, runāju ar savējiem. Lai iet ratā.
Kaut kas būtisks man ir nozagts vai arī salūzis neatgriezeniski. Es vairs neticu.
Ja tērēt savu laiku, tad eitanāzijas legalizēšanai Latvijā, jo līdzīgi suicidoloģijas teorētiķiem uzskatu, ka lēmums par labprātīgu aiziešanu no dzīves neārstējamas slimības un ciešanu gadījumā ir jāpieņem tad, kad cilvēks ir spēku briedumā, vesels. Faktiski man ir pēdējais brīdis to darīt, vecums tuvojas. Tam būtu jābūt tikpat vienkārši izdarāmam latvija.lv kā atzīmei par orgānu ziedošanu. Neatbalstu pašnāvību kā izeju, bet uzskatu, ka antīkajā pasaulē daudz kas bija prātīgi – arī attaisnot paša izvēlētu cieņpilnu nāvi nepanesamu fizisku ciešanu gadījumā.
Zinot statistiku Latvijā, mēs daudzi agri vai vēlu nonāksim pie insulta. Daļai atteiks rokas, kājas, daļai valoda, daļa gulēs un nereaģēs. Arī ārsti, arī juristi. Slimības nešķiro. Dod Dievs mums katram pretī gudru un cilvēcīgu ārstu, jo insults nav nolemtība. Cinisms gan.

Skumjākais, ka mēs šai valstī esam pamesti vieni. Latvijā šobrīd nav nevienas institūcijas, nav neviena, kas aizstāv pacienta tiesības, nevis izliekas to darot, aizpilda kaut kādu, iespējams, likumā paredzētu caurumu. Minētā Veselības inspekcija ir bezzobaina parodija, kas labākajā gadījumā aizbrauc veikt pārbaudi un pakrata pirkstu, jo ir taisni tāda pati Veselības ministrijas apakšlieta kā slimnīcas un tā tālāk, bet vārna vārnai acī, kā zināms, neknābj. Latvijas Ārstu biedrība ar visām savām Ētikas komisijām nav tiesīga piekļūt pacienta dokumentiem, jo ir tikai biedrība un nevar sadarboties ar Veselības ministrijas instancēm. Plus, lietai nonākot mediju uzmanības lokā, ieslēdzas sistēmas pašaizsardzības mehānisms, vārnas sagrupējas aizstāvībai.

Faktiski medicīnas tiesību jomā mēs esam tikpat beztiesiski kā padomju laikos un esam savas valsts dzimtcilvēki, kas maksās arvien lielākus nodokļus, jo ir taču ārējais aizņēmums, medicīna, izglītība, sociālās funkcijas. Reizēm mums paveiksies tikt pie laba ārsta, visticamāk mums pārsvarā paveiksies tikt pie laba ārsta, jo, kā liecina mana arī pēdējā gada pieredze, labu ārstu ir vairāk. Tas ir, dzīves laikā esmu satikusi tikai divus ciniskus un štruntīgus ārstus, vienu no tiem pērn.
Reizēm mums nepaveiksies. Bet sūdzēties jau nav kam. Nē, nu sūdzēties jau tu vari, bet jēgas nav nekādas. Papīri tiks sarakstīti un parakstīti, bet uz papīra jau viss ir kārtībā.

Gaiļezera slimnīcas Insulta vienībā ir persona, kas sit guļošiem pacientiem. Pacienti, kas stresā vai insulta radītā nemaņā kustina roku, mēģina celties, tiek piesieti pie gultām, pirms tam uzšaujot vai piedraudot. To zina pārējais personāls, bet nav nekādas reakcijas, jo vardarbība mūsu sabiedrībā ir tik ļoti normalizēta.
To labi parāda arī vairāki “Aizliegtā paņēmiena” sižeti. Sit pansionātā, sit bērnudārzā, sit intensīvajā terapijā. Bet vai ko dotu pasūdzēšanās par notikušo?
Vai šī sišana un siešana ir pierādīta? Vai tā vispār ir pierādāma? Vai mutiskā un fiziskā vardarbība dzemdībās ir pierādāma? Slimnīcas dokumentācijā visticamāk viss ir kārtībā – pacients ir saņēmis tādu un tādu terapiju, zāles tādā un tādā devā, izmeklējumi tādi un tādi.

Ar manu mammu tai drausmīgajā jūlija naktī jau arī viss bija kārtībā. Papīros. Viņa nokrita, bija nepārprotamas insulta pazīmes, NMPD aizveda, Rēzeknes slimnīcā veica datortomogrāfiju, kurā vēl nebija redzams, vai išēmiskais process ir noformējies. Ārsts pat īsti nepiegāja klāt, nenovērtēja pacienta stāvokli, neizsauca neirologu, bet ar vieglu roku izrakstīja. Pakaļ ierados es, apvaicājos, vai tas ir normāli un vai tas tiešām nav insults. Saņēmu agresiju, balto ķiteli un apgalvojumu, ka tas nav insults, bet varu vest uz Gaiļezeru. Aizvedu uz Daugavpils slimnīcu. Tas bija insults. Pēc tam Rēzeknes slimnīca steidza glābt savu ādu un finansējumu, preses sekretāre atvainojās. Ārsts nomira.

Stāvot ar auto pie iebrauktuves Dreiliņu aplī, ilgi stāvot un gaidot, es beidzot sapratu, kāpēc mēs šoruden tik spītīgi un agresīvi nelietojam maskas, nospļaujamies par Covid-19 vīrusa profilaksi un gānāmies sociālajos tīklos, izdomājot simtiem argumentu, kāpēc “uzpurņi” nav jāvelk.
Viss ir vienkārši. Mēs esam pieraduši pie vardarbības – ka pakaļa jākustina tikai tad, kad ir sods. Mēs nespējam sadarboties – domāt par citiem, iejusties otra ādā, palīdzēt, pasargāt otru.
Tāpat kā, braucot rotācijas aplī, neieslēdzam vismaz pagrieziena rādītājus, ja ne vispār pārkārtojamies vidējās joslās, lai aplī tiktu gaidošie, tāpat arī nevelkam masku vai uzvelkam to uz zoda. Jo domājam tikai par sevi un savu īslaicīgo ērtību, ne par apkārtējiem, par sabiedrību, sadarbību.
Bailēs no soda tiek piesegta arī paviršība slimnīcās. Sistēma ir perfekti noformējusies un neievainojama, jo samals sīko vienību – ārstu un pacientu, kas pret to iestāsies vai gadīsies pa ceļam.

P. S. Apbrīnoju sektantus un pūļa tracinātājus, kas šobrīd aicina nelikt maskas, vēl vairāk – aunus, kas tam blēj pakaļ. Mēs taču dzīvojam bez pacientu tiesību aizstāvības.
Pārkarstot veselības sistēmai, daudz vairāk būs izdegušo ārstu un pietrūks resursu. Pacienti tiks šķiroti jau oficiāli, jo ir sagatavotas vadlīnijas, atkāpšanās papīrs. Papīros viss būs kārtībā.
Un tu riskē inficēties, potenciāli saslimt un nonākt slimnīcā bezpalīdzīgā stāvoklī? Apbrīnoju naivumu. Man tāda vairs nav.

Gaidūt 18. novembra reitu

Reizem dzeivuot ir kai izīt cauri sīnai. Sasajimt i tikt puori, partū ka ūtrā pusē ir vēļ lobuok nakai ite. Na jau deļtuo, ka ite byutu švaki, a deļtuo, ka ir daguojs laiks byut tī aiz sīnys. I, ka gadīnī paliksi ite, vysu myužu nūžāluosi. Kai vysys nanūtykušuos lītys i nasatyktūs cylvākus, naizītūs spēlis leimiņus.

Kod cuoļam daīt laiks, jam juoizaškeļ. Ka tai nanūteik, jis nūmierst. A reizem i cylvāki nūmierst, tik dzeivoj vēļ ilgi, ilgi piec sovu cereibu smierts.

Ka dorbu napadora, jis vysu myužu valkās leidza. Tai i nes sovu pudu nanūtykušys dzeivis kai komotu iz kokla.

I vēļ es īsadūmuoju, ka pādejā laikā dzeivoju kai datorspēlē – nūkaut peikstūšu uozi piec uoža, miseja piec misejis, svylstūšs dorbs aiz svylstūša dorba. Bumbenis kreit, a maņ juos laikā juonūšaun. Nanūšaušu, vīna dzeiveiba nūst, uoda palīk pluonuoka i kluot rudiņa depreseja.

A es vīnkuorši dzeivoju kai robots. Dorbs aiz dorba. Miseja aiz misejis. Bumbeņa aiz bumbenis.

I nadūd Dīvs izkrist dzeivei nu sadlu. Es zynu, cik gryuši ir tikt atpakaļ – sasajimt otkon dzeivuot normali, apsajimt i padareit.

Dzeivei ir breineiga humora izjiuta. I jei vysod zyna, kai lobuok. Tikai tymā šaļtī ruodīs, ka nazkas na tai. I na jau tai es tū beju īsadūmuojuse.

Ka vyss nūtyktu pareizi, cik gon sprostai vyss byutu. Nikaidu puorsteigumu, najaušeibu i cereibu.

Gols golā. Ka vyss byutu vīnkuorši, nabyutu nikuo sarežgeita.

Itymā rudinī jau četrys reizis asu stuostiejuse, kū niu doru – par latgalīšu tekstu korpusu. Ak jau daīs i pīktuo reize i sastuo. Juosataisa roksts Lakugai par tū zvieri, kai ari nūpītnuoka publikaceja zynuotniskā izdavumā. Šudiņ beja sasatikšona ar ekspertu. Apsarunuojom, paruodieju.

Izdūmuoju vaira naraksteit tviterī. Navys koč kam par speiti, a raudzeit dūmuot cytaiž – uorpus. Puors dīnu saguoja, a tod aizavajadzēja. Navar jau aizalīgt kai nazyn kuo – vīnkuorši nūdereigs reiks ziņu izplateišonai. Gols golā, ari nu teleponu var atsasaceit, tok tys ir i dorba instruments, i sazinis veids ar sovejim.

Dabuoju raksteit definiceju, kas ir itei lopa – vajag nazkaidai vuordineicai. Gols golā napīrakstieju. Kai es varu zynuot, kas itys ir. Ka nikod nav bejs laika sataiseit i puortaiseit. Da i lai vuordineicys autori poši dūmoj. Tikpat labi varātu damīgt, ka rudiņūs kūki poši sevi fotografej i prīcojās par dzaltonūs lopu suknem.

Tys taipat kai profileni socialajūs teiklūs – izdzēst žāl, a pamest nūzeimoj kruot krāmus i vacu informaceju. Draugiem.lv kai muzejs, kur pasavērt iz sovu 2005. goda digitalū dzeivi. I deļkuo lai nu juos atsasaceitu?

Jau paguojs laikam mieness nu dīnys, kod 11. Saeimys deputati deve zvārastu: cyts muļļuojuos, cyts trynuos, a div goboli zvārastu pasaceja latgaliski. Kab nu Saeimys prīšksādātuojis pusis nabejs aizruodiejuma atkuortuot “vaļsts volūdā”, es tī īpaši i naīspryngtu. Ka jī tū zvārastu deve, taitod ari apsazynuoja situacejis nūpītneibu, sekys i kontekstu – leli cylvāki tok. A vaļsts volūda ir vysi latvīšu volūdys paveidi – tymā skaitā sevkura izlūksne i obejis rokstu tradicejis.

Nu pādejuo laika varūņdorbu (a par varūņdorbu es saucu kotru padareitu dorbu) ir div roksti. Sataiseju sovu komentaru i redzīni “Jurista Vuordam”, kas beja veļteits latgaliski saceitajam Jureiša i Igauņa zvārastam i latgalīšu volūdys juridiskuo statusa Latvejis vaļstī analizei. Attīceigū “Jurista Vuorda” numeri izpierka puors dīnuos (i lai kaids soka, ka latgalīši nivīnu nainteresej) da novembra beigu var bez moksys pajimt jūs sātyslopā – ite PDF fails. Piec tam pīraksteju garuoku rokstu deļ Satori par latgalīšu volūdu vyspuor, jis puorskaitams ite latvīšu literarajā volūdā, ite latgalīšu (ari literarajā) rokstu volūdā.

Pa tū laiku izzynuoju vysa kū par sevi. I par sovu augstpruoteibu, i aprūbežuoteibu. I ka asu Zatlera reformu partejis palākais kardinals (laikam kam daspīduse ituos partejis deputatus skaiteit seve sagataveitu tekstu latgaliski), i Jureiša PR specialists. 🙂 Ārmu pylns pasauļs!

Leidzjutiejim par prīcu reit nu reita juoīt gostūs iz radeju – Radio 101 pasauce parunuot par tū pošu vysu. Raudzieju jim paguojušā nedeļā īstuosteit, lai sauc pošu Jureiti – kas syudus sabryuvēja, tys lai i runoj. 😀 Tok kuram te politiskuo karjera i atpazeistameiba vajadzeiga? Tūmār deputatu izsmuodēja – šim vajags volūdnīka. Lai jau i byutu. Cik nu mane volūdnīka, tik i runuošu.

Tai vot i dzeivoju. Nu rūkys mutē, nu dīnys iz dīnu. I, kab pasauļs nasaruodeitu tik pareizs, šūvokor napīrakstieju sūleituo roksta deļ Lakugys, a ite – par nikū speciali, a varbyut par vysu.

Deļtuo ka varbyut deļtuo i dzeivojam, kab pīdzeivuotu itū vysu. Ar plusim, minusim i vysim breinumim. Carātu i nasagaideitu. Nacarātu i asūšu.

A beiguos puors biļžu nu cyta škandala – kurs tī vaineigs: pošu korporantu čammuošonuos voi dūmis birokratejis baļsteits politiskais pasyutejums, na maņ sprīst, a Reigys Dūme sasakasejuse ar korporacejom par 18. novembra guojīni. Daguojs až da tīsys – skaitu “Ir”. Smīkleiguokais, ka itymā semestrī Prezideju konventu ci P! K! (taida kai bīdreibu apvīneiba voi “jumts”, kas apvīnoj vysys Latvejis studentu korporacejis, leidzeigi kai S! P! K! – studeņšu) itymā semestrī voda Fraternitas Arctica, vīna nu vacuokūs Latvejis korporaceju – krīvu korporaceja.

Ite nu jūs sātyslopys: Fraternitas Arctica единственная, существующая на сегодняшний день, русская мужская студенческая корпорация. Хотя Fraternitas Arctica русская корпорация, в ее списках есть и латыши, немцы и поляки, которым близка русская культура. Fraternitas Arctica всегда была аполитичной. Целью Fraternitas Arctica было и является сейчас – воспитывать своих членов во взаимной дружбе буршей, академических традициях, в духе взаимного уважения и понимания отдельных народов.

Korporaceju 18. novembra guojīnī iz Bruoļu kopim raugu īt, ka viņ asu Latvejā. Asu Daugavītē, tei ir vacuokuo studeņšu korporaceja. Jei maņ daudz davuse taišni studeju pyrmajūs godūs – īsavuiceit dzeivuot plašuokā sabīdreibā, atrast i nūturēt sovu vītu, stuovēt par sovu taisneibu i pīsalāguot cytu taisneibom. Narunojūt par taidom prasmem kai apturēt lampu drudzi, runojūt auditorejā, i doncuot. 🙂

Tok na tikai deļtuo maņ ir svareigi vaļsts svātkūs īt iz Bruoļu kopim. Laikam pats svareiguokais ir pasaceļt puori kasdīnys cepīņam par vaļsts nabyušonom i stulbumim – atdūt gūdu pošai vaļsts idejai i tim, kas par jū krytuši. Munam dzedam Juoņam i juo bruoļam Jezupam pasaveice.Izakaruoja, nūdzeivuoja da vacuma. Jezups pat puordzeivuoja izsyutejumu – byut uorstam ir dīzgon nūdereigi.

Niu maņ iz golda sūplok datoram stuov apdrups dokuments – bejušuo 5. Zemgalis latvīšu strieļnīku pulka poručika Spergys kara gaitu saroksts, kas sastateits 1918. goda 18. februarī krīvu volūdā. Uroženec Vitebskoi gubernii Iosif Stepanovič Sperga. Īsadūmoj – totala rusifikaceja, taidys Latvejis vyspuor nav!

Pabeidzs 1. kursu Romys Katuoļu goreigajā seminarā Petrogradā i 1911. godā īsaukts armejā, 1916. godā veics Zīmeļu froņtis praporščiku kara školu. Seiki apraksteiti paaugstynuojumi i apbolvuojumi: 4. pakuopis Sv. Annys ordeņs 1916. goda 11. oktobrī, 3. pakuopis Sv. Stanislava ordeņs tuo poša goda 20. oktobrī,  3. pakuopis Sv. Annys ordeņs 1917. goda 5. februarī. Zīmyssvātku kaujuos tikai kontuzeits, tok palics īryndā.

Tik par kara gaitu nūslāgumu, karuošonu jau Latvejis armejā tymā papeirā nav ni vuorda. I ni vuorda par saimis stuostim i lapnumu par sovejim.

Maņ pateik 18. novembra reitā pīsaceļt vēļ pa tymsu, apsaviļkt svātku drēbēs, sasatikt pyrms 8:00 pi Latvejis Universitatis i klusejūt garā īryndā kuojom aizīt da Bruoļu kopu. Pa ceļam redzēt saulis lāktu. Nūsaļt. Nūsaklauseit uzrunys, reita saulē redzēt Muotis Latvejis tālu. Atdūt gūdu bejušajam i tod dareit sovu.

Cikom cyti vēļ tik mūstās, es jau asu dzīduojuse “Dīvs svietej Latveju”. I tymā ir nazkas taids, kuo gribīs kotru godu – kai kolona ar ļaudim stīpās, cik acs viņ redz, kai klusajuos Reigys īluos atskaņ tik ļaužu sūli, kai šveikst drēbis ejūt.

Cytu rudini ir bejs tik solts, ka ceļās dvaša. Cytu ir snidzs. Cytu lejs. Solts da osoru i viejs, a tam nav nikaidys nūzeimis.

Latvejis laikā korporanti, laikam gon tikai Prezideju ļauds, asūt guojuši frakuos. Kab nanūsoltu, zam krakla sabuoztys avīzis. (I navaru naīsadūmuot, cik daudzi nu jūs nūsola Sibirī.)

Zynuoju, ka itymā godā ari īšu. Piec pādejūs nūtykumu zynu, ka obligati īšu. Tai vajag.

Ituos vysys beja kartenis nu muna arhiva. 2009. goda 18. novembris. Nu Bruoļu kopu iz izguoztuvi, nu izguoztuvis iz prezidenta pījimšonu. Tai tys beja, tai tam beja juobyut. Kab na tuo vysa, i es byutu cyta.

2009. goda novembra puordūmys:

Man tikai ļoti negribas, ka manu karogu kāds pataisa par savu karogu, par kuru man nav nekādas daļas.

Nozagt valsti ir nevis nozagt naudu, uzpirkt ierēdņus, piekukuļot tiesas, bet gan nozagt ticību valstij. Ja man var iestāstīt, ka mana valsts ir slikta, jo es nemāku sataisīt labu valsti, man var iestāstīt arī to, ka man nemaz nevajag savu valsti, jo es neko nemāku un nevaru.

Ja kaut ko ļoti ilgi atkārto, tas kļūst par normu. Ja pūlī noteikts skaits cilvēku sāk kaut ko darīt, pēc brīža to dara viss pūlis.

(..)

Tagad palasiet, ko paši latvieši šoruden vaid internetā.

Viss ir slikti, valsts nekāda, viss drausmīgi. Jābrauc prom, jālaižas. Nekā te nebūs. Viss uz grunti.

Nozagt Latviju? Vai atdot Latviju?

Pasaku izlase "Valsts kase ir drošībā" jeb "Vilks aitās"

mēģināju ieiet Valsts kases e-kasē un parakstīt grāmatvedības papīrus.
bet nekas jau nav tik vienkārši.

1) adrese https://v.kase.gov.lv, kas ir norādīta uz Valsts kases izsniegtās kodu kartes, nedarbojas! pasaka, ne dzīve! dati ir drošībā, jo neviens tiem nespēj piekļūt klāt, jo vienkārši nespēj. Valsts kase maskējas. izdala plastikāta kodu kartes ar nepareizu adresi – un iepūt tu tādai! ir un nav!

2) meklējot citus ceļus, atrodu, ka adrese https://v.kase.gov.lv/login tomēr darbojas. piebilde –
eKases sistēma klientiem ir pieejama darba dienās no plkst. 8.00 līdz 18.00. 🙂 tik sirsnīgi un personiski. nekādas interneta anonimitātes, distances vai atsvešinātības.

3) bet… sākas pasakas otrā daļa – vilks aitās.

4) pieņemsim, ka es vairs neticu brīdinājumiem, esmu pie tiem pieradusi (cik var bļaustīties, ka vilks aitās, tāda vilka tak nemaz nav!) un nevis aizeju no lapas, bet samierinos ar risku.

5) un neticu arī atkārtotam brīdinājumam. jo…  ja jau Valsts kases e-kase un EDS sistēma nav droša, tad kas gan šai valstī ir droši? eju tālāk.

6) un kas tad te – nekas arī nedarbojas. jo šādā pašā veidā reaģē gandrīz visas Valsts kases mājaslapas sadaļas, ieskaitot arī mistisko e-parakstu.

7) ak nē. viena sadaļa tomēr darbojas. informācija par droša darba principiem internetā. un tas man atkal likās skaists šī lieliskā stāsta nobeigums. 🙂

jo kāpēc gan lai es neticētu savai valstij un tās rīku un resursu pārvaldītājiem?

es taču neko nejēdzu no mājaslapu drošības sertifikātiem un man vienkārši jāpilda savi pilsoņa pienākumi, deklarējot datus manas valsts pārvaldītās datu sistēmās.

bet pavisam nobeigumā jauks citāts no šejienes – bez komentāriem. visi pasvītrojumi mani.

eKase ir Valsts kases Valsts budžeta elektronisko norēķinu sistēma, kas nodrošina Valsts kases kontu apkalpošanas pakalpojumu sniegšanu internetā.
eKase paredzēta, lai Valsts kase nodrošinātu saviem klientiem iespēju attālināti, izmantojot internetu, dot maksājumu rīkojumus, apskatīt maksājumu rīkojumu izpildes rezultātus, kā arī saņemt Valsts kases piedāvāto finanšu informāciju – kontu un finansēšanas plānu stāvokļus, kontu apgrozījuma izrakstus un kontu mēneša kopsavilkumus.
Ar 2010.gada 4.janvāri Valsts kase nodod produktīvā ekspluatācijā jauno Valsts budžeta elektronisko norēķinu sistēmas eKase versiju. Jaunā eKases sistēma pilnībā aizstās līdzšinējo sistēmas versiju un būs tehnoloģiski un funkcionāli pilnvērtīgāka.

Varas gāšana un puisīši baltgalvīši

Reiz dzīvoja puisīši baltgalvīši. Nevienam ļauna nevēlēja. Ziemassvētkos skaitīja dzejolīti, Jaungada eglītē sēdēja klēpī Salatētim, brauca ar slēpēm pa mežu un izlaidumā māmiņām pasniedza puķes.

Būtu bijuši krievu laiki, viņi visi būtu dzīvi. Rikucītis un Jānītis, visi, visi.

Vakar noskatījos filmu. Jocīgākais, ka filma bija par mani. Kāds no radiniekiem reiz, sensenos laikos, kad manis vēl nebija, bija sācis filmēt dzīvi.
No sākuma kadri bija pārdomāti un atgādināja kinohroniku – melnbalta filma, raustās pleķi un strīpas, zirgs iet pa tīrumu, aiz tā arājs, tīrumā aug ābele, pa ceļu aizbrauc jocīga mašīna. Tad dabas ainas. Tad Trāķu pils. Kartupeļu talka – visi radinieki vēl dzīvi un tievi. Tikai manis vēl nav.
Tad parādījās bērni. No sākuma guļoši zīdaiņi, tad neveikli mazuļi, vēlāk kartona lidmašīnas lipināšanā iegrimuši pusaudži.
Bērni smaidīja un neko nerunāja. Kāpēc lai viņi runātu ar tēti vai ar onkuli. Melot tarkšķošai kamerai cilvēki iemācās vēlāk.
Filmai nebija skaņas. Tāpēc bija jocīgi vērot pieaugušo centienus kaut ko paskaidrot.

Bērnudārza izlaidumā bērni gāja rotaļās un skaitīja dzejoļus. Viņu sejas bija sastingušas – viņi skatījās vienā punktā un runāja iemācītu tekstu. Mammas smaidīja. Tad bērni nodziedāja dziesmiņu, ko nevarēja dzirdēt. Pēc tam fotografējās saulītē pie pirmsskolas iestādes numur tādas un tādas. Varēja redzēt, ka fotogrāfs staigāja izrīkodams – tu pa labi, tu pa kreisi, tu priekšā, tevi neredz. Bērnu plikie ceļgali un saulē izgaismotās sejas spīdēja, viņi nemierīgi trinās un tupēja.
– Kādi visi maziņi, – teica radiniece. – Re, Jānītis atkal dīdās. Tas jau nekad nebija mierā!
Viņa skatījās uz pārgaismoto laukumu ar daudzu bērnu sejām un augumiem, redzēt tur neko nevarēja, bet viņa zināja, kur jāskatās – 2. rindā 3. no kreisās, nē, aiz Māriņas pie Pēterīša un Ringoldiņa blakus Ieviņai.

Kadrā parādījās strīpas un plankumi, gar malām zibsnīja izplūduši pleķi. Tas bija bijis tik sen, filma bojāta. No tik senseniem laikiem, kas ir saglabājušies tikai atmiņās.
– Viņi visi būtu dzīvi, – viņa teica. – Būtu bijuši krievu laiki, viņi visi būtu dzīvi. Rikucītis un Jānītis, visi, visi.
Sieviete atcerējās Rikucīša bēres. Kā pie kapa neviens neesot gājis klāt, jo visiem licies, ka tūlīt sprāgs. Rikucītis nomira deviņdesmitajos, sapinās puisītis ar bandītiem, uzspridzināja bērniņu.
– Nebūtu nākuši tie laiki, visi būtu dzīvi, – viņa gandrīz raudāja.
Rikucītis bija radinieku puika, kas bieži nāca uz bērnu dzimšanas dienām, slēpoja mežā. Tepat, vienā pagalmā, uzauguši. Puisīši baltgalvīši.
Nebūtu slikto laiku, nebūtu bandītu. Nebūtu bandītu, Rikucītis nebūtu bandīts. Nebūtu viņa nāves.

Tad parādījos es.
Ir jocīgi klausīties un saprast, ka tas tur guļošais un nevarīgais esi tu pati. Atmiņas sākas vēlāk. Līdz tam it kā nekā nebūtu bijis.
Tad es pie jāņogu krūma. Balta galva starp lapām, bērns lasa ogas. Es nemanīju, ka mani filmēja, tomēr tā biju es.
Es atceros, ka kaut kad spogulī izskatījos tā. Kad lielākais gardums bija kukurūzas nūjiņu paka “Кукурузные палочки” un viss bija pavisam citādi.
Skatīties vecas fotogrāfijas un filmas ir kā ieraudzīt sevi vecā spogulī – tā vairs nebūs nekad.

Mēs visi būtu dzīvi, ja ne to nedrošo laiku. Ja ne visu to nejaušību, neveiksmju, iekrišanu, nodevību un pašu stulbuma.
Ja ne deviņdesmito gadu noziedzības un mantu kāres, ja ne politisko un ekonomisko karu, ja ne kautiņu, zvērību un vienaldzības, ja ne utopisku ideju un savas nezināšanas pasargāt sevi un izvēlēties dzīvības ceļu.
Ja ne Piektā gada, ja ne sarkano strēlnieku un ne Brīvības cīņu, ja ne izvešanu un izvedēju, ja ne izceļošanas un trimdas, ja ne Dziesmotās revolūcijas, ja ne barikāžu un visu bijušo vēlēšanu un referendumu.

Dzīve ir garlaicīga, ja to dzīvo no brīža uz brīdi. Tikai pieskaršanās nezināmajam dod garšu un reizēm apdedzina.
Izvēloties kardinālas lietas, var apjaust savu iespēju robežas.

Ja visu laiku būtu bijuši padomju laiki, nekas tāpat nebūtu vienkārši. Nekas taču nebūtu turpinājies bezgalīgi un nemainīgi droši.
Laiks nekad nestāv uz vietas kā vecā filmā ar bērniem, kas bradā pa jūru un mētājas ar smiltīm. Laiks piedāvā nemitīgas izvēles un izmaiņas. Katrs mirklis turpina iepriekšējo, katra izvēle ir ceļš uz nākošo izvēli un katrs notikums ir bijušo izvēļu summa.
Tas, ko tu šobrīd dari, ir tava izvēle. Kamēr tu dari šo, tu nedari neko citu.
Neviens tev neliek darīt to, ko tu dari. Tā ir tava izvēle vai tavu izvēļu sekas. Kaut ko mainīt vari tikai tu pats, izvēloties kaut ko citu.

Ja nebūtu bijis visu to laiku, kas ir bijuši. Vai es vispār būtu es.
Vienmēr kaut kas ir jāizvēlas. Būt tā vai citādi, darīt to vai šito. Teikt vai , piekrist un akceptēt vai iet pretī un noliegt.

Pirms dažām dienām manā blogā pēkšņi parādījās dīvaini atslēgas vārdi – kāds internetā bija meklējis vārdus “varas gāšana”, “varas gasana”, “gazt valdibu” un nonācis pie maniem rakstiem, kuros figurēja vārdi “vara”, “valdība”, “gāzt”. Nosmējos un gandrīz aizmirsu.
Līdz uzzināju par internetā publiskotajiem aicinājumiem vardarbīgi gāzt valsts varu un Drošības policijas aktivitātēm, meklējot vainīgos.
Ātri vien vainīgā lapa tika slēgta, bet tās kloni izvietoti citur internetā – uz ārvalstu serveriem, kur Latvijas policijas rokas nesniedzas. Tie kloni arī darīja domīgu – pārāk profesionāli, ātri un pārāk labi noliktas kopijas.

Latvijas blogeru vidū sākās komentāru kari – kurš par, kurš pret. Svaigā piemiņā absurdā Veidenbauma vajāšana, kad sarkastisku paņirgāšanos par masu domāšanas simboliem, piemēram, Gūtmaņa alu, bāreņu glābšanas akciju Ziemassvētkos, viena genocīda veida izvirzīšanu priekšplānā uztvēra kā vardarbīgu vēršanos pret latvju tautas svētumiem, bāreņiem, pat genocīda turpināšanu.
Šādas absurdas raganu medības veido augsni slēgtu kopienu dzimšanai. Drošības policija pret blogeriem. Kurš kuru. Varas vai interneta anonimitāte.

Daļa blogeru pārpublicēja slēgtās lapas klonēto vietņu adreses, daļa pauda neizpratni, daļa sauca apdomāties un nesēt vardarbību svešu politisku spēku interesēs.
Tomēr liela daļa, lai arī ar saviem komentāriem, pārpublicēja informāciju. Tajā skaitā – Latvijas prese.
Lai kas būtu bijsi akcijas organizators, savu viņš ir sasniedzis – iekļuvis informācijas telpā. Turklāt blogi kļuvuši par vienu no medijiem, kas paralēli portāliem, vortāliem izplata un komentē informāciju.

Nekas nav vienkārši. Jāizvēlas ir visu laiku. Visu laiku ir vēlēšanas.
Puisīši baltgalvīši, ko nu.

Publicēts te.