Nūstuojis. Pyrms laika

plova

Novembris. Vosora
Divpadsmit bruoļu
aizīt dabasūs klīgdami augši
Trešajā dīnā snigs

Nabādoj, muoseņ
ņuotris vēļ dzeivys
nūpeisi divpadsmit kraklu
Vysi vēļ byus
dzeivi atīs par kolnu
Myglys pīdzeitūs ruguojūs
divpadsmit bruoļu pādi

Soltūs mygluojūs veļu gūvs
staiguos pa rugaiti
apkūdēs zuoli
tesminim gryutim
Bezdeleigactenis boltys
dabasūs vērsīs kai snīgs

Divpadsmit bruoļu
salaseis puļčeitī kūpā
vysa pasauļa druponys
Nūpeisi ņuotru kraklus
izslauksi sovys bejušuos gūvs

Pīna spanī kai dabasūs
īkrissi, muoseņ. Snigs

21.08.2014.

Naraudi, muoseņ

bilde29

Naraudi, muoseņ –
tī kauli, tei mīsa.
Atīs Postoruo dīna,
pajims dvēselis mutē
kai kačalānus
i aizness pi Dīva.
Niu naraudi, muoseņ.
Nav mīra. Nav mīra.

Seņ nabeju naktī pasamūduse nu tuo, ka nazkas juopīroksta. Pat napīmiņu, cik seņ nabeju pasamūduse nu tuo, ka atīt teksts. Zynuoju – pagaiss, naatguoduošu. Cieļūs i guoju iz ateju ar lapeņu i zeimuli, kū tymsā sačupinieju nazkur iz golda. Teksti atīt, jūs tikai pīroksta i aizīt gulātu kai piec padareita dorba. Nu reita knapi atguoduoju, ka nazkur ir lapeņa.

Par tālumā noskatītiem svešiem tekstiem

Atceries vārdus, ko laikam vakar kā pa miglu lasīji feisbukā – likās tik prātīgi, tik līdz mielēm precīzi. Bet nebija laika izlasīt līdz galam, izlasīt vēlreiz, jo bija jāapgriež pannā gaļa uz otru pusi. Garšvielas, sīpoli. Un tad jau jāēd. “Panorāma” no blakus istabas. Laika ziņas. Miegs kā mākonis. Datorā vēl kaut kas steidzams. Jāienes puķes no balkona, jo ārā auksti. Dušā atceries, domā par to. Vēl pusmiegā, mēģinot atrast segu, jo nosalušas kājas, aizdomājies par tiem vārdiem. No rīta ar velo uz darbu, apmales, apmales, apmales  – visas iekšas sāp, cik Rīgā uz ietvēm daudz apmaļu, bet pa ielu braukt bail, jo domā par daudz. Kaut kādi e-pasti, iešanas, runāšanas. Atceries. Izdomā citēt savā tekstā, meklē.

Izrādās, autors sen izdzēsis tekstu no feisbuka – par personīgu vai par nesvarīgu bijis. Un tagad domā – kas tas bija. Sapnis vai teksts. Un kā var citēt to, ko nekad neesi izlasījusi līdz galam, neesi izlasījusi vēlreiz.

Skuobi kai zača kuopusti Latvejis pavasari

Kaut kad man likās, ka es rakstīšu daudz un dikti. Kaut kad es arī rakstu daudz un dikti. Bet reizēm es nerakstu neko. Un nemaz nejūtos slikti, jo vārdi ir kā peles – jo vairāk gaidīsi, jo mazāk līdīs no alas. Bet pienāk laiks un viņa izlien, sīkām kājelēm bez trokšņa aizskrien, paskatās melnām acīm, paņem uz grīdas atrastu krikumu ķepās, pieslienas uz pakaļkājām un skrubina. Pakustēsies, aizbēgs.

Bērnībā man patika vērot peles – istabā guļot gultā, kūtī sastingstot pie kartupeļu kastes. Reiz biju slima, istabā jau krēsloja. Bet es uz krēsla liku maizes kripatas, pēc brīža pele bija klāt. Apēda, izšņakarēja visu krēslu un aizmuka. Un atkal no jauna. Bet reiz es kūtī vēroju, kā mazās peles lien no visurienes un ēd runkuļu gabaliņus, maizes druskas, viņām vien saredzamus un sajūtamus kārumus. Mazi ķermenīši kā ēnas – te bija, te nav.

Tāpēc nebrīnos, ka cilvēka dvēseli pielīdzina pelei. Vai mušai. Un bērēs neļauj nosist mušu, kas lido ap svecēm. Viegli, dzīvi, brīvi. Tāpēc brīnos, kur cilvēku dvēseles paliek, kad viņi guļ lidmašīnās – skrien pa zemi pakaļ vai nemaz nelien ārā. Un varbūt tāpēc pēc pārlidojumiem ir tā jocīgā sajūta, it kā kaut kas būtu pazudis.

Tā sanācis, ka pēdējā laika visi lielākie notikumi ir latgaliski. No domas, ka par to vajadzētu kaut ko uzrakstīt, sāku rakstīt latviski. Tā gadās. Valoda reizēm ir zīmes, aiz kā noslēpt būtisko, jo neviens vārds nav patiess – tie ir tikai iemācīti citāti, kam nav nekāda sakara ar mums. Jo mēģināt pateikt ir kā uzzīmēt dzīvi.

Bet valoda runā mūsu dzīves – pagātnes citātus vislabāk var saprast, nodzīvojot tik ilgi, kamēr tie īstenojas. Man ir bail rakstīt, jo viss, ko es uzrakstu, agri vai vēlu īstenojas. Es satieku visus tos cilvēkus, jo laikam fantāzijas nav – viņi visi kaut kur dzīvo vai arī kļūst par tiem, ko es izdomāju. Vai arī es izdomāju un pēc tam atpazīstu dzīvē. Vai arī man tas ir svarīgi, tāpēc redzu.

Pēdējā laikā dzejoļus rakstu tikai telefona piezīmēs. Vēl viens veids, kā distancēties no tā, kas ir diezgan neizbēgami, bet ko es nevēlos darīt. Nepierakstīt ir iespēja. Bet, ja nepieraksta, tas skan prātā. Kā apnicīgi meldiņi, kas piesienas un tirinās smadzenēs. Pieraksti, aizmirsti, atrodi.

///
Skuobi kai zača kuopusti Latvejis pavasari.
Boltim zīdenim zvona pārnejuos mātruos tymsi zaļuos kai myužeiguos dzeiveibys bolss.

///
stacejis tuneļūs
dzeivis pabārni
dzeivoj pazemē
nazkaidu padzeivi

klusej suni zam deča
iz kartona gobola
izbuoztys mumejis

stacejis tuneļūs
blusaini nabogu suni
sorgoj nabogu laimi

zam pasauļa kuoju
skaņ pasauļa laiks
ļaužu kuojis ir ruodeituoji
tik tak tak i tak

stacejis sunim vysleidza
vysa pasauļa laiks jim acīs
ļaužu upe ceļās i kreit

laimi pametem tunelī
stacejis suni nūsažuovuos
atīs piec teve i mane
kod laiks

///
skrīsim piec dzeivis
kruosainā reklamā
bārni i kustūni smaida

dīva apsūlejums
sorkonim byudim bierneiba
atsagrīž bankys bukletā

veikalā nūpierc
skaistu uobeli
īsakārdynoj, Īva

myusu maiseini
puordzeivuos vysus
myusu pīminekli pluovuos pa jiuru

piec smierts tovi sapyni
stuovēs reklamys katalogā
sātyslopā nivīns nadaliks ziņu – jei ite beja

zaļa vardive i cyti ārmi

vardive

vosora pieški beidzēs. it kai vēļ 3 nedelis palykušys, tok laiks saškaļdeits taidūs gobolūs, ka tī tolkom i dzeivuot vaira nav laika. nivīns gobols nav leluoks par 3-4 dīnom ci nedeļu.
vīneigais mīrynuojums – vyss taipat vysod nūteik cytaiž, nakai ir planavuots. koč voi īguodojūt, kai na pa seņam aizšuovu nu dzeraunis iz Cēsim i tod iz Reigu, koč tuo nabeja nikaidūs planavuošonys kalenderūs. bet nu lobuokais nūteik najauši. grybātūs atkuortuot zivu baruošonu Vacpībolgys muorkā – kai juos cītom mutem zam iudiņa plyukoj maizi nu pierstu.
lai kas vēļ paradzāts, jau niu skaidrys, ka napaspiešu nikuo. moz, ka kukuruza jau lānom izaug nu pīngataveibys i vuoleitis pībrīst steivys. a laikam vosorys plani beja par troku – izdareit vaira nakai par vysu zīmu. kas nabejs jau izadeve, tok nikas dižs. vīneigi veins ryugst i puorrakstieju datorā padsmit puslopys teksta. a kur puorejais – bess zyna. naaizguoju šudiņ pat sienīs. da i kaiduos sienīs, ka bārnu pylns klieps. nazkai laikam asu i asu bārna pruotā – kuo ta cytaiž jī lyptu kai aizmadavuoti?
bārnu programu tože naasu izpiļdiejuse – 3 bārnus šudiņ izauklieju i izadauzieju, vēļ 4 gaida, kod tiks gostūs. nudi sasajutu kai Mēreja Popinsa, kas lidoj pa gaisu. cylvākam nav leluoku svātku kai palikt pi mane par nakti. a es tok tikai cylvāks. i ar bārnim kai cylvākim. a mož i deļtuo?
nui, Kārleits šudiņ suoce staiguot. vot, kū dora ogūrči! 3 sūli najauši, a piec jau kai spēle. bārns saprota, ka ir nazkas cyts, vēļ nazkas vaira. i lobuokais, ka es juo tik labi saprūtu. tik deļ ituos sajiutys, ka ir vēļ nazkas vaira i ka pasauļs ir breinumu pylns, ari ir vārts dzeivuot.
dzeive nav skučna, ka vysu laiku atsataisa jauni dabasi. a ka tai nav, mudri suoc mīgt pi zemis. deļtuo pa laikam ir juoparauga dzeivuot cytaiž.
boltuo kačine Miņce jau vasala. skrīn i driščej pa uorīni, murruodama trynās pa ustobu. kačs kai kačs, īkaisums izuorstāts, dzeivuos. nu prīcys otkon nas iz ustobu vysaidu naškeisteibu – rasnu sīnuozi, cirsleiti, a pa vydi i vardivis. atnas vardivi i palaiž. a tu giuņ. a kačs guļ iz skapeiša koridorā i verās. koč tys smīkleigai – ustobā ruopuot iz vādara zam skapa, kab nūgiutu zaļu i glumu vardivi. pavysam cyta sajiuta kai pļovā. pļovā nikaida stresa, a ustobā jei ruodīs tik gluma i žipereiga. da i vēļ zaļā kruosā. kur šeilaiks dabuot zaļu vardivi, tuo tik kačs zyna.
a Pūkainajam Ārmam i laime, i nalaime. pīdzyma 4 bierneni, 3 vasali, a vīnam kuojenis paralizeitys. tai i navar saprast – sasajims voi nā. cytim jau gribīs skrīt, a tam nabadzeņam knapi saīt zam mamys paleist apakšā. i šmuks cioleits, tik ka taida nalaime. doba ir gudra – ka jis īsamanēs paēst i padzert, dzeivuos. doba muok atrast apvadceļus. cerams, ka i vystai bez kuoju. a laiks ruodēs, kam dzeivuot i kam miert.
a šudiņdīnys morale – kaids suņs, taids i saiminīks. vot tai vot i dzeivoju, kai mane suni vuica – pa gaisu!

iztulkuoju vīnu mozu gabaleņu. ka kuram nav slinkums, puorskaitit i pasokit, voi taidu tekstu var puorskaiteit i saprast. a to es tī šuovūs zemē ar konstrukcejom – teikums aiz teikuma, a teikumā vēļ teikums i teikumā teikums. vīna troka norveģu rakstineica izcapuse romanu, a ir dūma puorlikt latgaliski. skaiteisi?

Mes redzim Zigridu. Ir deveni nu reita, ir janvars, i tei ir 2008. goda janvara gaisma, kas cīši, tok paļuoveigi pīpiļdej ustobu, 5600 Kelvina gradi kruosu temperaturys, normala dīnys gaismys temperatura, tok, ka mes radzātu lelū prožektoru, kaidus šaļtim, kab kinuos paruodeitu dīnys gaismu, līk aiz lūga i ļaun speidēt vydā, i ka mes jam uorīnē ītu garom i radzātu tik itū pošu prožektoru, na juo efektu ustobā, juo gaisma mums pasaruodeitu par spylgtu, kab byutu dīnys gaisma. Taidā dabeigā dīnys gaismā Zigrida sēd pi rokstomgolda, kas nūlykts pi sīnys. Jei izaver aizadūmuojuse, juos moti ir aizkrytuši prīškā acim, šaļtim jei atglauž motus, ak jau naapzynuotai, deļtuo ka Zigridys seja ruoda – jei ir vysā puorjimta nu tuo, kū tur rūkuos i iz kuo verās: gruomota ar malnboltu veirīša karteņu. Nazkas juos tik cīši ir puorjiems, ka juos seja apsalaiž. Tik juos acs ir nūmūdā i īsaūrbušys. Zigrydys ocu vydā mes redzim zeileitis: nazkas myus valk vydā juos zeileitēs, juos ir tymsys i aizaslādz aiz myusu – cauri ir! Koč mes nu sirds varātu īsadūmuot, kai izaūrbam cauri zeileitem, kai caur malnom piltuveitem īsaūrbam juos golvā, kai mes teikam absorbeiti par juos dūmom – kai iudiņs iudinī, gaiss gaisā, kai uoda i mīsa iz rūkys, kas dasadur pi papeira, kai kūks pi kūka, kas janvara gaisā treis aiz juos lūga i nazyna, ka jei zyna par juo pastuoviešonu.
Zigridai ir treisdesmit div godi, i jei studej literaturu Bergenys universitatē. Jei ir nu tūs literaturys studeņšu, kas pi sīnys kar literaturys teoretiku obrozus, izkopej nu vuiceibu gruomotys i dalepej pi sīnys ar lipeigū lentu, kas leipst nu obeju pušu i speid cauri kopeitajam papeiram. I jei ir nu tūs literaturys studeņšu, kas pi sīnys pakar van Goga saulispuču izdruku, deļtuo ka tys jai nazkū nūzeimoj (vys vaira dzaltonais i groteskais, vysa itei sazīdiešona i apveisšona, “dzeive” i “smierts”, vyss bezcereigums – leidzeigi kai saulispučis karās uorā nu vazaunīka ar sovom absurdajom vīnacainajom mutem). (Ak jau deļtuo, ka i juos ir tik vīntulis i tymā pošā laikā tik groteski izaplātušys.) Jai byutu tik daudz kuo stuosteit, seviški kaidam, kas grybātu dzierdēt. Parosti jei runoj ar Magnusu par lītom, kū ir redziejuse, dzierdiejuse, dūmuojuse, analiziejuse – dumuojuse i dūmuojuse, teirejūt zūbus, ejūt gulēt, cytureit dušā i brūkašku laikā, par lītom, kas trynās cyta caur cytu i vys vaira teik par lītom, kas izadzan jai cauri kai miļzeiga saulispuče, kas piec pīpiļdej vysu juos asameibu i verās iz juos, verās iz juos nu juos pošys golvys vydspusis, verās izabūzuse miļzeiga i vīnacaina – taišni acs acīs, cikom jau jei ir nūvasta tik tuoli, kab lāktu augšā i sauktu Magnusa, kab pastuosteitu jam par itū vysu. Tok Magnuss ir puorsavuocs iz Oslo i jam ir draudzine, i, koč jei tic, ka tim obejim agri voi vieli vyss BYUS cauri i ka eistais puors ir tik jei i Magnuss, jū puorjem stypra jutūne, ka jei otkon ir pagaisuse. Otkon pasauļs ir atsasacejs nu juos i pasacejs: TU! Tu vari atsagrīzt sovuos īdūmuos.
Bierneibu Zigrida pavadeja pi dobys, partū ka jai beja gryuts atrast volūdu ar cylvākim. Jei sasajuta kai vīns vasals ar kolnim aiz sātys i seviški ar zvaigznem, ar zvaigznem viers naksneiguos Bergenys. Jei sēdēja sovā gultā, kas beja nūlykta taišni pi lūga, i vērēs – zūds taišni iz palūdzis – iz kolnu viersyunem, kas bīži beja vysā boltys, tuo voi cyta īmesļa deļ vysod beja zīma, kod jei itai atsasāda. Jei vērēs iz kolnu, kas laistējēs čut ni vysā bolti, i iz Lelūs Rotu, kas spaitēja iz kolnu i lieneņom sleidēja iz prīšku. I jei vērēs iz vysu cytu zvaigžņu, kai juos spaitēja i myrguoja, dūmuot, byutu dzeivys. Zigrida vērēs iz jūs tī augšīnē i dūmuoja: juos mani saprūt. Ka mani i nivīns nasaprūt, juos vysod ir ite. Šaļtim jū puorjēme taida jutūne, ka juos ar zvaigznem sadar kūpā kai vīns vasals, i acīs izaspīde osorys. Juos beja jei, boltī kolni beja jei, taipat i malnī dabasi.

Mirušās zemes

fragmenti no tā arī nekad neuzrakstītā romāna. šorīt atcerējos.

Pagātne sāk atritināties. Pagātne ir pamodusies un izstaipa locekļus. Visi vīrieši un visas reiz dzīvotās dienas atgriežas manā apziņā. Atgriežas visas tās es, kas ir joņojušas pa pasauli. Atgriežas satiktie ļaudis, bijušās sejas. Viss laikam tuvojas izejas punktam, tai vietai, kur es pārstāju atcerēties un kur laikam biju palikusi gaidām sevi.

Tikai kur ir tā vieta, kur es vēl biju es. Un kura no manīm ir tā īstā, kura ir tiesīga atcerēties tās citas.

Varbūt tā, kas manierīgi smalkās, sievišķīgi piesedzošās un kairinoši atkailinošās, dārgās, bet sanēsātās drēbēs vilkās pa ceļa malu putekļainām basām kājām, siksniņkurpes iepakojusi pārbāztajā mugursomā – bez mazākās nojausmas par turpmākajām 24 stundām.

Varbūt tā, kas iekāpa ceļa malā piebremzējušajā mašīnā, pat neuzmetusi acis vīrietim pie stūres. Pilnīgā vienaldzībā, kas ir viņš, kam viņa izrādījusies apstāšanās vērta. Kāds viņš ir un ko cer sagaidīt par apstāšanos.

Vai tā, kas ēda, nē, rija kaut kādus stingrus un staipīgus makaronus ceļmalas ēstuvē, dzēra kolu kā ūdeni un ar pirkstu noslaucīja rasu no aukstās glāzes. Tā, kas no murcītās angļu valodas uzzināja, ka šoferis, ka tas melnais ducīgais vīrietis, kas neveikli skatījās it kā no malas, piemeklēdams daudz maz derīgos izteicienus, ka tas vīrietis, ka Pīters, kas burzīja rokās sarkanu keponu ar kaut kādiem zaļiem uzdrukātiem lakstiem, ka tas Pīters meklējot strādnieci.

Varbūt īstā bija tā, kas sekoja melnajam vīrietim ceļmalas ieskrietuvē līdzīgi kā bija sekojusi ne vienam vien, bet varbūt īstā bija tā, kas samulsa par tāpat vien, bez kāda dziļāka nodoma iedotu ēdienu un nezināja pretoties vai bēgt. Viņa, kas vīrietim nez kāpēc sekoja arī pēc paēšanas – iekāpjot mašīnā un iesnaužoties paēduša un neapdraudēta cilvēka miegā, nospļāvusies par visu pareizo dzīvošanu. Par dzīvošanu, kur viņa pati bija visa noteicēja, kur viņa pati bija visu durvju un vārtu atslēga un pati bija karabīne, kas noslēdzās, neļaujot sev iekrist bezdibenī, un kur tikai viņas pašas kājas bija vienīgais ceļa mērs – ejot uz priekšu vai paplešoties svešiniekam, kas iedevis naudu vai pārtiku izdzīvošanai, vai sāpīgi sperot kādam perversajam džekam, kas gribējis kaut ko vairāk par ātru samaksas seksu un nolēmis izklaidēties.

Basām un netīrām kājām kā paklīdusi čigāniete viņa izkāpa no busiņa dārzniecības pagalmā. Samierinājusies ar to, kas nāks, ar vienalga ko, kas ļaus izdzīvot svešajā zemē, lai arī tā šoreiz būtu apstāšanās sveša vīrieša mājās.

Varbūt viņa, tā īstā, noliecās pacelt nokritušu rotaļlietu un nolika malā – lai mašīnas nesabrauc kāda sveša bērna mantu. Viņa uzrunāja izvairīgo, bet ziņkārīgo rudo kuci, kas kusa Pītera tuvumā, bet lunkani bēga no svešinieces, viņa aplaida skatienu, novērtēdama mājas, atspērās iet, turēdamās vīrieša ēnā, un samulsa no viņa mātes smaida, kur nebija ne pārmetuma, ne ziņkāres, vien vēlme palīdzēt. Viņa sasveicinājās ar veco sievieti, kas bija panākusies lievenī satikt savu dēlu un nopētīja svešo blandoņu no galvas līdz melnajām kājām, aicināja sekot sev un ieveda strādnieku dušas telpā, pasvieda dvieli un kaut kādas drēbes.

Varbūt īstā sekoja mātes aicinājumam un apsēdās pie galda, varbūt viņa palika pie strādnieku mājas un skatījās nekurienē, varbūt īsto Pīters pasauca dzīvot viesu istabā, varbūt īstajai bija jāpaliek uz izgulētā dīvāna mājā blakus siltumnīcām.

Varbūt tā īstā bija gājusi bojā jau sen. Jau tolaik, kad stopoja, kur acis rāda un kur veda nejauši satiktie šoferi, varbūt viņai uz rokām bija brāļa asinis un asinis bija uz drēbēm. Varbūt viņa samaksāja par vešanu ar savu nogurušo smaidu, ar neveiklām sarunām, kas pārtrūka izsīkdamas, varbūt ar grašiem, kas vēl turējās makā.

Varbūt viņa, tā īstā, pazuda tajā brīdī, kad par vešanu un pārtiku nācās maksāt ar sava ķermeņa atdošanu citam. Kad vairs nebija palicis itin nekā un to pašu pēdējo apgābstīja svešas kārīgas rokas un nosiekaloja svešas siekalas. Kad savas mēnešreižu asinis viņa slaucīja kāda ceļmalas benzīntanka tualetes papīrā, meta podā un kad starp kājām normālas higiēniskās paketes vietā iebāza papīra vīkšķi.

Varbūt viņa samaksāja par to visu, par visām pagātnes kļūdām un nepareizajām izvēlēm, izpirkdama savu un svešu vainu, ko bija uzņēmusies, benzīntankā mazgādama tuva cilvēka asinis no savām rokām vai cietos viesnīcu palagos dzēsdama satikto vīriešu uguni.

Un viņa dzīvoja, viņa dzīvoja mūžīgi. Viņa samaksāja par visu, kas bija noticis, un par visu, kas nebija noticis un nenotiks.

Varbūt tā bija viņa, tā īstā, kas pamodās apbružātā ceļmalas viesnīcas gultā, savu godību pārdzīvojušā ieskrietuvē un nogāja lejā pēc kafijas. Varbūt tā bija viņa, ko viesnīcas saimniece padzina lamādamās. Varbūt viņai, nevis kādai citai viesnīcnieks lika atstrādāt izgulēto un svešā šofera nesamaksāto nakti, darot netīros darbus viesnīcas pagalmā, slaukot zemi, mizojot saknes un beržot svešu pakaļu pielaistas tualetes. Varbūt viņa pamanījās aizlaisties, pirms pamodās vīrietis, un varbūt viņa savāca viņa maku.

Varbūt viņa, rokās turēdama kaut kādā veikalā pirktu pārtikas maisu, nokāpa pie ceļmalas upītes nomazgāt rokas un nepatikā novērsās, vērodama nedzīvo straumi, kur zemnieku ķimikālijas bija izkodušas pēdējo dzīvību, kur garas gļotu un aļģu vērpeles gurdi locījās lēnā un mirušā straumē. Varbūt viņa stāvēja mirušās upes krastā, kur bez dzīvības vēlās indīgu ūdeņu straume. Varbūt viņa mēģināja saskatīt kaut niecīgāko kukaiņa vai vaboles ēnu, bet neredzēja neko. Tikai tukšu mirušu zemi un gļotu pikas, kas atrāvās no ūdenī iekritušajiem nokaltušajiem koku zariem un pa straumei peldēja pāri apglumējušajiem akmeņiem un stiklu lauskām.

Bet varbūt viņa klīda svešā pilsētā, meklēdama zināmas sejas, varbūt sekoja pazīstamam augumam, kas pazuda pūlī starp citām vienaldzīgām mugurām. Varbūt viņa bija tā, kas vienaldzībā apsēdās uz ietves malas, nogurusi no šķebinošās nekurienes. Un varbūt viņa sēdēja klusēdama ielas malā, klausījās pilsētas švīkstos un vēroja garām skrienošas kājas, riepas, riteņus, svilpes, dunoņu, kliedzienus, bremzes, klikatas un šļūkoņu. Varbūt viņa klusēja. Varbūt viņa dungoja kaut ko un neredzēja nekā.

Varbūt viņai pieskārās Deivida roka. Varbūt viņu, nīkstošu ielas kafejnīcā, uzrunāja puisis, kura ikdiena bija kļuvusi pārāk garlaicīga. Varbūt viņš viņu uzrunāja savā mašīnā, ko bija apturējis ceļmalas svešiniecei. Varbūt viņš viņai pajautāja, cik ir pulkstens. Varbūt viņa uzgrūdās viņam uz ielas un aicināta sekoja līdzi. Varbūt viņš viņu ieraudzīja sēžam tramvaja pieturā un palaižam garām vienu transportu pēc otra.

Varbūt arī viņam nebija, kur iet, varbūt arī viņš meklēja kādu, kas būtu no citas pasaules un nevarētu pārmest viņa nepareizību. Varbūt viņa bija vienīgā, kam viņš atzinās savā citādībā, jo varbūt viņa bija pirmā, kam par Deivida dzīvi nebija nekādas daļas un kas no viņa negaidīja nekā, nebija sacerējusies nezin ko un nebija izdomājusi Deivida dzīvi tālu uz priekšu. Tāpat kā viņa nezināja neko par savu nākotni.

Varbūt viņa atkal bija pie kāda vīrieša, un par to saņēma iespēju dzīvot bez rūpju, bez izsalkuma un bez bailēm tikt izvarotai. Varbūt viņa, tā īstā, dzīvoja kārtējā vīrieša piešķirto dzīvi, iedama blakus stingram un perfektam prinča augumam, kas alka ne viņas, bet svešinieka rupjo pieskārienu un tvīksmē elpoja svešā gultā, slēpdamies no savu vecāku acīm. Varbūt viņa bija plāksteris, ko uzlīmē vietā, kur vajadzētu būt sievietei. Lai bagātam mantiniekam viss būtu kārtībā un neviens viņa pierē neieraudzītu trešo aci, nevajadzīgas zīmes un nepasludinātu par ģimenes melno avi, kam nepienākas ne ganības, ne sudraba kakla siksna.

Varbūt viņa bija māsa, kas juta līdzi skaistajam princim. Varbūt viņa bija māsa, kas slēpj brāļa grēku, kas novērš visas aizdomas un glabā visus viņa noslēpumus. Varbūt viņa bija Deivida vienīgā iespēja, vienīgā kārts, uz kuras viņš lika visu savu dzīvi.

Viņa vēroja, kā brālis samulsa veikalā, ieraudzījis pārdevēja stiegrainās rokas, kā viņš, slēpdamies no visiem, ar patiku lūkojās uz krāvējiem, kas bija atveduši kāda kaimiņa iedzīvi un no mašīnas cēla smagas kastes, darbā sakarsušajiem ķermeņiem kustoties ātrā un mierīgā ritmā.

Viņa skatījās spogulī, meklēdama zīmi, kāpēc princim bija vajadzīga viņa, ja patiesībā nebija vajadzīga neviena. Viņa mēģināja atkausēt viņu un aprima pie pirmā noraidījuma. Viņa bija tikai leikoplasts, kas saturēja kopā viņa brūkošo dzīvi. Tikai diegs, kam bija jānotur viņa gaisā pacelta pasaule, nevis zeme, uz kuras to nolikt. Viņa bija tikai diegs, kas juta savu vājumu un ar bažām gaidīja mirkli, kad viss pārtrūks, kad maskas pagaisīs, kad prinča dzīve sabruks kā reiz bija sabrukusi viņējā, bet Deivids smaidīja, saņemdams viņas roku. Viņš jutās ieguvis drošību un turējās pie savas māsas rokas kā vienīgās iespējas nezaudēt to, ko bija ieguvis vai tikai varētu iegūt.

Viņa vairs nemulsa, burzīdamās cauri svešu pārtiju apskurbušajai nekurienei, cauri smalkajās lupatās iespīlēto svešinieču valodām un skaudīgajiem skatieniem. Viņa klusēja, viņa pieņēma noteikumus. Viņa bija pateicīga, viņa bija sava brāļa sieviete, kaut Deividam viņa nekad nebija bijusi sieviete, nebija bijusi ne mirkli.

Viņa saņēma prinča roku, kad tas runāja ar savu tēvu. Viņa apskāva viņu. Viņa bija blakus, kad smalkās vakariņās vajadzēja ierasties divatā. Viņa smaidīja biznesa partneriem, sēdēja princim pie sāna un klusēja. Pie velna, viņa klusēja un klusēja, it kā nezinātu neko citu. Varbūt arī nezināja. Varbūt citam nebija nekādas nozīmes.

Varbūt tieši viņa, izmaukusies no ceļmalas skrandām un pārvērsta par mēmo princesi, kas par sevi un par pagātni nezināja teikt ne vārda un kuras bijušos ceļus izdomāja princis un viņa galminieki, naktīs sēdēja vientulībā un gaidīja princi mājās no raganu sabata, kur viņš atrada savu piepildījumu un no kuriem atgriezās aprimis un neveikli kluss.

Varbūt viņa atbildēja Deivida mātei, varbūt satikušās ēdamzālē, viņas runāja kaut ko nebūtisku, kaut ko pārejošu un nesvarīgu. Viņa atbildēja izvairīgi, slēpdama pēdas un dodama mājienus, kas novērstu mātes aizdomas par dēla dzīvi. Varbūt viņa tīšām sajauca sava brāļa gultu, varbūt viņa tīšām no rīta aizgāja brokastīs nesakopusies un rītakleitā, kā neslēpdama nekad nebijušas kopīgās nakts pēdas. Varbūt viņa iesēdās Deivida klēpī, varbūt nejauši aplika viņa roku sev ap vidukli, varbūt čukstēja viņam ausī kaut kādus niekus, kas patiesībā bija padomi, kā labāk notēlot laimīgu dzīvi.

Varbūt viņa glaudīja prinča galvu, kad tas naktī bija aizmidzis nepareizajā miegā, murgoja pretīgus sapņus un kauca pēc brīvības. Varbūt tikai viņas dēļ viņš drīkstēja ienākt tēva darba kabinetā, runāt ar savu pareizo tēvu par firmas filiāles pārņemšanu, sēdēt pie viena galda ar savu pareizo māti, kas cietām acīm vēroja, kā viņa roka pieskaras viņas plecam, un apmierināti māja ar galvu.

Iestudētās kustības dzeldēja, viņa mulsa un smaidīja, pie vakariņu galda piespiedās viņa sānam un klusībā lūdzās, lai viņš neaizmirstas un neatraujas no sievietes. Lai māte nekā nesaprot.

Varbūt viņa gulēja gultā uz muguras un centās nedomāt, kamēr Deivids tika galā ar savu peni un sēklu. Varbūt viņa centās neskatīties uz viņa seju, kamēr princis centās darīt pienākumu. Varbūt viņa klīda bezdomu pasaulēs un sastinga, gaidot atpestīšanu.

Varbūt viņa bija māsa, kas apzinājās notiekošā bezcerīgumu un sava brāļa kaunu. Varbūt viņa bija dievināta iespējamā bērna māte, kas bērnu ieņēma bez dzimumakta. Jaunava, kas kļuva māte. Varbūt – nicināta mauka.

Varbūt viņa klusēja tad, kad būtu vajadzējis kliegt balsī un pretoties notiekošā bezjēdzīgumam. Varbūt viņa klusēja vietā un bija sava brāļa mīļā māsa, kas uztur cerību, dod viņam iespēju neizkrist no dzīves un noturēties seglos no senčiem mantotajam ērzelim, iznēsājot viņa bērnu.

Varbūt viņai bija jānoauž tie vienpadsmit nātru krekli, tikai nebija vienpadsmit gulbju, kam tos īstajā brīdī uzsviest virsū un pārvērst par brāļiem un ķēniņdēliem. Varbūt katru nakti tie brāļi nāca pie viņas un jautāja ceļu. Varbūt katru nakti jaunākā brāļa acīs bija izmisums, cerība un uzticēšanās, ka viņa glābs to no pazušanas, sāpēm un no nāves. Varbūt sarkanās rozes, peonijas un magones viņas sapņu dārzos bija asinis, kas plauka uz jaunākā brāļa miesas, un maigās puķu ziedlapas pilēja uz viņas rokām kā brāļa asinis un gaidīja atpestīšanu.

Varbūt viņa nekad tā arī netika pamanījusi, kas ir princis, kam viņa sekoja, kas ir viņš, kam sieviete ir pienākums. Varbūt viņa tā arī nekad nesatika Deividu. Varbūt viņai tur nebija nekādas daļas, tikai spēle, kas jāspēlē citu acīm. Varbūt viņai tikai bija mazliet jāatpūšas drošā pajumtē, lai pieceltos iet tālāk.

Varbūt princis zaudēja interesi, ieraudzījis viņu bez skrandām. Varbūt viņam bija interesanti tikai tik ilgi, kamēr daiļā nāra neveikli sarka stilista priekšā, kamēr stostījās un naktīs runāja svešā valodā, pa dienu sastingdama neko nepasakošā smaidā. Varbūt viņa kļuva lieka, kad uzņēmās atbildību par viņa dzīvi, kad pati sāka runāt ar viņa māti, kad sava brāļa nedzīvoto dzīvi sāka spēlēt par daudz nopietni un viņam neatstāja nekādas iespējas.

Varbūt tā bija, varbūt tā nebija viņa, kas, aši likdama smalkās klikatās ieautās kājas, gāja pakaļ Deividam pa ielas bruģi, ieķērās viņa elkonī, pieplaka, piesūcās. Varbūt viņa dejoja smalkajās pārtijās, kur svešas sievietes izblenza acis un koda skatīdamās. Varbūt viņa bija nocēlusi vietējo princi. Varbūt viņa Deividu bija ieēdinājusi ar smalkām un neredzamām jušanām, kādu nebija dzimtajām princesēm. Varbūt zem svešinieces kājām asfalts skanēja citādi un svešinieces klusēšana bija iepinusi Deividu un nelaida vaļā.

Varbūt viņa bija tikai māsa, kas mācēja spēlēt līdzi un ģimenes vakariņās brāli mācēja noskūpstīt tā, lai atmaigtu pat mātes acis. Lai tēvs, stīvais un aklais mantas pavēlnieks, ko neinteresēja nekas, izņemot paša uzcelto īpašumu un darījumu pasauli, pamanītu arī savu paša dēlu, kas beidzot bija atgriezies pareizajā pasaulē un solījās dāvāt mantiniekus.

Varbūt īstā bija tā, kas neveikli centās ar nazi sagriezt kādu nepazīstamu augli, varbūt īstā bija austrumu mežone, kas nekad un nekādos apstākļos neiztaisnosies zem rietumu civilizācijas gludekļa. Varbūt par viņu un viņas manierēm, nezināmo izcelšanos runāja Deivida māte, kad klausules otrā galā atsaucās sašutušas sievietes balss. Varbūt par viņu sajūsmā stāstīja Deivida māte, kad bija satikusi kādu no savām draudzenēm un turpināja spēlēt to skaisto dzīvi, ko spēlēt bija iesākusi viņa.

Varbūt tā bija viņa, princim apnikusī, kas izkāpa pa logu un, uzmetusi plecā mugursomu, pazuda dārzā. Varbūt viņas augumu meklēja puspamodusies roka, un varbūt viņas dēļ princis neēda karalienes pagatavotās brokastis, pieceldamies no galda un aiziedams meklēt, pagaisdams pilsētas mutulī. Varbūt viņš meklēja viņu, varbūt svinēja šķiršanos un savu brīvību. Varbūt viņai tas nebija svarīgi.

Bet varbūt vienīgā īstā bija tā, kuras priekšā nestopēts apstājās furgons. Varbūt vienīgā īstā bija gājusi pa ceļmalu, skatīdamās pienenēs un zilā Latvijas debesu kastroļa dibenā. Varbūt vairs nekad viņa nebija bijusi tik īsta kā sēžot upes krastā un skaitot pāri tiltam braucošo trolejbusu gaismas un stangu klikšķus, metālam atsitoties pret metālu un tumsā nodzirksteļojot.

Varbūt viņa tikko bija sagriezusi smalku audeklu, ko bija audusi visu mūžu, varbūt viņa bija pārcirtusi sazin kādas saites un nu gāzās nekurienē, mēģinādama saprast, vai ir paņēmusi līdzi izpletni un vai viņai tas gadījumā nav vienalga.

Varbūt jau toreiz viņa vairs nebija pa īstam. Varbūt jau toreiz, kad bija nodevusi, aizbēgot no savas dzīves un savējiem ļaudīm. Un tālāk vairs nebija izvēles – tikai nodot atkal un atkal, bēgt un izvairīties, nododot atkal un atkal jaunus ļaudis.

Varbūt furgona šoferis bija jauns, varbūt aprepējis ar dzīvi. Varbūt viņam bija vienalga, varbūt nāca miegs.


– – –

Sastingšana vienā stāvoklī par ilgu ir nāve, bet augšāmcelšanās ir nevēlēšanās palikt vienā vietā par ilgu. Tik daudzas reizes esmu augšāmcēlusies, ka mana identitāte ir sarauta lupatās. Staigā nu lupatdeķī, māsiņ, un izliecies, ka tā tam arī būtu vajadzējis būt.

Es laikam esmu izvēlējusies sastingt šeit un augšāmcelties savā dēlā, nevis kārtējo reizi izmaukties no ādas, lai iemiesotos citā sievietē, kādu jau nu to katram no maniem vīriešiem labpatiktos redzēt. Man ir apnicis būt laputij, kodei, tauriņam, sazin kam vēl, kas reizi no reizes cikla beigās spraucas ārā no vecās ādas, lai pēc laika ieaugtu atkal kārtējā vecajā ādā, kas plīst, atklājot atkal un atkal kaut ko citu. Atkal cita vīrieša audzētu.

– – –

Lai cik es ņemtu sev līdzi, vienmēr daudz vairāk nāksies pamest. Lai ko es paturētu, šķiršanās vienmēr būs vēl vairāk. Lai cik daudz es atcerētos, vienmēr aizmirsīšu daudz vairāk.

Ja tai brīdī es būtu zinājusi, ka tas nebeigsies. Ka es neiegūšu neko jaunu, bet pazaudēšu aizvien vairāk. Ka arvien vairāk paliks tā, ko es varēšu pazaudēt. Ka ar katru ieguvumu paliks arvien vairāk tā, kas būs jāatstāj. Ka ar katru soli es pietuvošos kaut kam, bet ar katru soli man kaut kas būs jāatstāj. Ka aiz manis vienmēr būs sastingušas zemes, ko varbūt atcerēšos, bet kas nebūs dzīvas – jo manis tajās vairs nebūs.

Ar savu atnākšanu es zemes darīšu dzīvas. Man aizejot, tās mirs un paliks sastingušas manas atmiņas skatu kartēs. Lai arī vienmēr kaut ko atcerēšos, es nekad tur vairs neatgriezīšos, jo nav iespējams būt visās vietās vienlaicīgi. Visās vietās, kur es esmu jau bijusi.

Jo vairāk es ieraudzīšu, jo vairāk paliks manā atmiņā. Jo vairāk manā atmiņā būs bijušo lietu, ļaužu un vietu atspulgu, jo vairāk būs to, ko es nesatikšu nekad, un tā, ko nekad neieraudzīšu.

Ja tai brīdī es būtu apstājusies. Ja tad es būtu vijusi ligzdu. Ja man tad būtu izdevies apstāties – vēl pirms biju sākusi iet. Ja viņš man būtu panācies kaut soli pretī. Ja mēs būtu satikušies. Varbūt tad es būtu bijusi laimīga. Varbūt man būtu izdevies – nedomāt, negaidīt, necerēt, nevilties. Neaizmirst, nepazaudēt. Nesastingt, nebēgt. Neplēsties ārā no visa, ko esmu radījusi. Nebēgt pa galvu, pa kaklu. Izmisumā nelaisties prom ik reizes, kad kaut kas taču beidzot varētu sākties.


– – –

Es taču biju tikai ceļiniece. Vienmēr ceļā. Nekad nekā sava, nekad nekā pastāvīga – mugursoma, guļammaiss, zobubirste, pase. Mazliet naudas, ja paveicas. Mazliet laimes, ja, skatoties saulē, iedomājos par visu to skaisto, kas ir bijis, ir un būs.

Es smaidu un ieciklējos laimes sajūtā, klausoties kaut kādu svešu cikāžu vai sazin kādu citu sisinātāju troksnī. Es smaidu, klausoties izdēdējušu akmeņu skrapstoņā svešas jūras viļņos. Vai vienkārši skatoties svešu pilsētu ņudzoņā.

Es vienmēr esmu ceļā. No zemes, kas vairs neeksistē, jo ir sabrukusi tūkstošās daļu. Tās visas es cenšos savākt sev klēpī, lasu, vācu un kārtoju atmiņā. Papīru gali, veci čeki, zīmītes, pieraksti, reiz teikti vārdi, fotogrāfijas. Sastingušas domas un skatieni.

– – –

Varbūt es nemaz nemāku dzīvot normāli. Nemāku būt uz vietas un nesadalīties tūkstoš daļās. Nedomāt par to, kas ir bijis, un to, kas vēl tikai būs. Neskumt pēc nenotikušā un negaidīt to, kas nenotiks.

Es nemaz nemāku būt šeit un tagad, nesadalīta un šai mirklī. Daļa no manis sašķeļas tūkstoš gaismas zibšņos, atstarodamās tūkstoš pagātnes lauskās. Daļa tiecas uz nākotnes nekurieni.

Mani ir apsēdusi iešana, es esmu apsēsta ar ceļu. Es esmu saindējusies – pārraut un aiziet, pamest visu un sākt no gala. Tas reibina līdzīgi brīvības sajūtai. Vismaz vienu brīdi tas dod ticību sev. Tas ļauj apzināties savu spēku – saraut visu bijušo, visas saites par spīti žēlumam un aiziet. Nobeigt un aprakt, un aiziet.

Tāda es esmu. Trolejbuss, kas ir domāts ļaužu vešanai, nevis māja, kurā dzīvot. Es esmu soma, kurā nest uz priekšu un atpakaļ. Es esmu mašīnas kravaskaste. Es esmu autobusa salons.

Es neesmu nams ar kamīnzāli un trīcošu kareklīšu lustru.


– – –

Ja es spētu noticēt mieram – ka reiz sastingšu, aprimšu, beigšu un likšos mierā. Ka reiz man būs tik labi, ka tas nebeigsies un vairs nekas nebūs jāmeklē. Ka reiz būs galapunkts.

Ja es spētu piesiet savu virvi bezdibeņa otrā pusē. Ja es spētu noticēt savai nākotnei.

Ja es ticētu, ka tas, kas ir tagad, būs arī uz priekšu.

Ja es visu mūžu nebūtu dzīvojusi zemē, kuras vairs nav, un zemē, kuras vēl nav.

– – –

Es stāvu ceļa malā, atbalstījusies pret sveša vīrieša mašīnu, ko viņš man ir uzticējis. Motors klusē un pa laikam notikšķas atpūsdamies. Pa asfaltēto ceļu aizšalc pa mašīnai, ar garām skrienoša vēja plūsmu mazliet iekustinādamas manējo. Tā nodreb un aprimst.

Es laikam esmu izvēlējusies. Man tikai mazliet jāpagaida ceļa malā.

Es esmu izvēlējusies apstāties un noskatīties. Es esmu gana gājusi, un tagad mana iešana būs mana dēla soļi, kad viņš iemācīsies iet un dzīvos savās mājās, šajā gurdajā ciematā, kas rāmi iegulies starp pauguriem tādā kā mutesbļodā un tādā pašā rāmā gurdenumā pārlaidis kaut kādu varu maiņas, par ko man nav ne jausmas, vienīgi kādu kopsakarību un reiz bijušo karu niecīgas atblāzmas no kaut kad skolā dzirdētā.

Mans dēls vietējā skolā mācīsies par šīm varām, vietējās vēstures līkločiem, mācīsies atpazīt sazin kādu laikmetu celtņu, piļu un akveduktu drupas, kas man ir tikai romantiski laika gaitas liecinieki, bet vietējiem nozīmē to pagātnes diženumu un senās vēstures elpu, kas radījis viņus pašus. Viņš mācīsies godāt vietējos pieminekļus, par kuriem man nav ne silts, ne auksts, jo man pašai tie ir metāla un akmens bluķi bez kādas ciešākas sasaistes ar pagātni, jo manas pagātnes jau te nav. Varbūt tādas manas pagātnes vispār nekad nekur nav bijis, ja jau tik meistarīgi esmu no tās aizlaidusies.

Viņš mācīsies kaut ko citu. Ne to, ko es. Viņam renesanse būs sākusies dzimtenē, nevis kaut kur Itālijā. Tai tomēr vajadzētu būt pilnīgi citai sajūtai – piederēt lielai tautai un valstij.

Varbūt man ir vienalga, jo manas mierīgās un paklausīgās bērnības iekārta eksistē vairs tikai muzejos un uz vēsturnieku darbagaldiem, arhīvos, antikvariātos un pensionāru mitekļos. Ja jau es pati vairs nevaru atcerēties, kur varētu būt palikusi mana bērnības oktobrēna zvaigznīte, kur ir palicis mans sarkanais pioniera kaklauts, mana tautiskā prievīte un mans bērnības auseklītis. Ja man nav un vairs nekad nebūs atvilknes, no kuras tos izvilkt un parādīt dēlam. Varbūt vienalga. Ja jau nekad nav bijis svarīgi.

Es izvēlos norobežoties no savas pagātnes, un pasakiet, kur ir mana vaina. Ja jau kopš bērnības man ir bijis jādzīvo iekšā citā iekārtā, kur pirms manis nav bijis neviena, un man visu mūžu ir bijis jāizvēlas, jo neviens man nav pateicis, kā dzīvot. Ja maniem vecākiem ir bijis jāmācās reizē ar mani, bet man sanācis iemācīties ātrāk. Ja man nav bijis neviena, kam pajautāt, kam paprasīt padomu, jo es esmu pirmā. Ja man ir bijis jāspēj izvirzīt citas vajadzības un citus mērķus, nospļaujoties par vecāku dzīvēm un viņu pieredzi. Ja man uz savu galvu ir bijis jālec kādā no bezdibeņiem, starp kuriem esmu laipojusi cerībā neiekrist nejauši. Ja man pirms lēkšanas ir bijis jāpaspēj izvēlēties īsto bezdibeni, kurā lēkt, savu neredzamo nākotnes potenciālu, savu ieeju jaunā līmenī. Ja man visu mūžu ir bijis jāizvēlas – atkal un atkal no jauna. Jāizvēlas lietas, ko pirms manis nav izvēlējies neviens. Ja man ir bijis jābūt tai, kas kļūdās pirmā. Paaudzei, kas pirmā iegūst un pirmā visu pazaudē.

Ja karogi nemainītos tik bieži, varbūt es būtu cita. Bet varbūt taisni tā es, kas es esmu, ir tā es, kam ir jābūt un kam jāklimst pa pasauli, meklējot savu vietu. Varbūt es sevi nepazītu, ja būtu cita. Man taču tik ļoti patīk būt man. Tai, kas izvēlas. Lec no ciņa uz cini, laipo pa akmeņiem, tiek sausā cauri un atkal aiziet.

Tikai tagad laikam pienācis laiks sastingt, lai dotu stabilās bērnības iespēju kādam citam. Manam dēlam, kas pagaidām ir neaizsargāts, bet varbūt taisni tagad ir vislielākajā drošībā. Dēlam, kas varbūt pēc gadiem dārzniecībā audzēs stādus, tirgos tos noteikto parametru, kvotu un kādu vēl ierobežojumu robežās, bet varbūt būs devies sazin kur. Uz vietu, par kuru man nav ne jausmas un nebūs nekad.


– – –

Es nezinu, kas ir cēlis masīvo akmens baznīciņu kalna ielokā pa labi no ceļa – it kā aizvējā, bet ar torņa spici taisni debesīs un pāri visam. Kuram pirms sazin cik gadsimtiem ir bijis tik svarīgi uzcelt baznīcu – sev par apliecinājumu, savai vietai par svētību, kādam svarīgam notikumam par godu. Varbūt ideja dzima pēkšņi, varbūt tā tika iznēsāta gadiem, varbūt visu mūžu. Bet kādam taču balsī bija jāpasaka, ka baznīcu ir jāceļ, ka nu ir laiks, ka tad un tad, tikos un tikos tur un tur visiem jāsanāk ar lāpstām. Vai kaut kā tamlīdzīgi.

Tā būs mana dēla baznīca. Man tā ir tikai ainavas elements, ēkas klucīgi robustajam augumam grimstot vakara krēslā un torņa sarkanajai spicei romantiski izgaismojoties vakara saules staros. Manējā palika kaut kur Latvijā. Manējās nav nekur.

– – –

Marija piedzima 20 – 30 gadu pirms Kristus. Par viņu neviens neko nezināja teikt. It kā esot parauta debesīs, kad viņas dēls bija miris un augšāmcēlies. It kā dzīvojot vēl joprojām.

Cik rožukroņu visā pasaulē bija, tik desmitiem reižu tika piesaukts Jaunavas Marijas vārds. Cik ģipša skulptūru stāvēja baznīcu altāros un dārzos, tik simtiem un tūkstošiem reižu tika pieminēts viņas vārds. Cik Marijas svētbilžu bija, tik simtiem tūkstošu reižu ļaudis vērās debesīs un vaicāja, kam tālāk būs būt.

Tik reižu viņa solīja, rādīja, apskaidroja, stāvēdama savā gaiši zilajā apmetnī un ar kājām samīdama grēka čūsku. Tik miljardiem reižu viņa bija māte.

apmēram 2002-2006


Tekle otkon ir dzeiva

šudiņ nikuo taida nabeja. eņgeļtauris izzīdēja jau vakar, maigi ružovys, a kopusvātki byus pareit. pi pierts atrodu beigtu slūku, aproku. bess zyna, kai atpluovuojuse. vysu dīnu laiks beja nacīšams – na jau korsts, a taišni nacīšams. mīgs guoja kai smierts – pasaļausi i nūkrissi. tok guli voi naguli, uorā mitrs i gryuts gaiss. iz vokoru gaiss suoce krist iz leju korstom lasem. kryta, kryta, cikom suoce leit. kaidu šaļteņu pasukuoja, a niu jau otkon sīnuoži čeigoj.

šudiņ otkon drusku dasagivu Augeja klāvam – miežu datoru i bloceņus. tī paņteni i teksti mani nūbeigs. taids syuds, rībās i pošai skaiteit. tok itys nazkai aizagiva i pošai. reši jau goduos.

itymā dzeraunē klusums
nadzīdoj gaili pūrā
nu pārnejuos zuolis izleida mirta
Tekle otkon ir dzeiva
jei aplej pučis iz lūga, izslauc gūvi i gaida
atīs nu kara Mikiļs i Juoņs
jei otkon byus jauna
dzeraunis večerinkā dasiss ar kuoju i lēks
byudi kai opoli uobeli, svīdri kai krellis
gotovi rudzi! jau mani vad!
jau muna jauneiba kiuliņus mat!
bolta puče nūzīd iz lūga
pūrā kai dzērvis bolss
Tekle otkon ir moza
jei salosa sauvē dzērvinis, īsvīž mutē
puordzeivuosim vysu!
i dzeivi, i smierti
tik ka tei dzeive
skuoba kai dzērvinis ūga
mute sasavīb grumbuos
i smylgys viejoj pi krysta

boltrūzeitis

erma_ligzda

karteņā atrūņ Pūkainuo Ārma ligzdeņu i saskaiti ūlenis! 🙂

šudiņ navarieju izdūmuot, kū lai roksta. par daudz labi guoja teikls, par daudz solts laiks beja, par ilga laika nikuo nadarieju. deļtuo karteņa nu vakardīnys i dzejūļs nu 2008. goda. dasagivu i puorrakstieju vīnu skaudzeiti. a tūs, kurus navarieju pacīst, narakstieju – lai pagaist viesturis mieslīnī. tī jim i vīta. nav kuo vairuot murgus.

.

seikys rūzeitis boltrūceitis
seikom lapeņom, dzeļksneišim, zīdlapeņom
seikim sūleišim atīt iz dzedu i prodzedu sātu

myužeibai augsti slīkšni
kab tik tu napuorkuoptu

seikom steidzeņom
seikom rūceņom
boltrūzeitis atīt iz sātu

kab tik tu napaspātu
atceļt myužeibys vuortu kļamku

mes tože tī guojom
zeme īlyuza, naatsavēre
Daugovā izīt lads

myužeibai augsti slīkšni
kab tik tu napuorkuoptu

uz mēles izvēles un citas spēles

vienkārši pēkšni sametās tik skumji, cik skumji bija apmēram pirms gada, jo nekas jau nekur nepaliek, lai kādās vates segās sakrāmē un kādos debesu plauktos saliec, un tajā pašā laikā iemesla jau it kā nav – laimīgā, laimīgā dzīve, kas ir tikai vienu reizi un kad veiksme smaida un izdodas pat šķietami stulbas lietas, piemēram, apmaldīties svešā pilsētā, nolikt kaut kādā pilnīgi nejēdzīgā vietā auto, jo tālāk ir būvlaukums un ceļu darbi, un pēc kāda laika atklāt, ka auto nolikts tieši pie vajadzīgās ēkas durvīm.

nezinu, kas tas ir. droši vien vienkārši vecums. lēnām atvadīties no pagātnes, lēnām apaugt ar pagātnes parpalām. līdz vienu dienu atklāt, ka nekā tāda jau nav, bet visa ir par daudz.

vienkārši atcerējos. gabaliņš no laikam 10 gadus vecā un nekad neuzrakstītā Zelmas romāna, jo 2005. gadā kādā piektdienas vakarā es aizgāju no darba, pametu iekārtoto dzīvi un aizbraucu prom no Latvijas. pēc tam tas vairs nekad nav bijis gana svarīgi, lai turpinātu. bet fails jau kaut kur mētājas un tā arī nav nosvilis un pazudis par spīti nezcik nosvilušiem datoriem, izmirušām disketēm un nomirušiem diskiem. saki nu.

Kaut kas ir nožēlojami beidzies, bet nebeigsies nekad. Kur kādā veidā tos pavedienus esmu izlaidis no rokām – neba nu grožus (kučierim vienmēr esmu bijis par muļķu, jo neesmu uzdrošinājies), drīzāk visparastāko lāpāmo diegu. Ja varētu izlāpīties un aiziet pa kanti uz priekšu, uz to saulaino rītdienu. Ja kaut vai izdotos tai noticēt.
Kaut kas svešs ir manī, es vairs nespēju ticēt un iet pa ūdens virsu, es pat peldēt vairs neuzdrīkstos – rokas it kā kustas, bet kājas grimst dibenā, ķermenis nostājas vertikāli un velk uz leju. Nogurums – no dzīves vai dzīvošanas.
Varbūt arī agrāk nekam neesmu bijis derīgs, vienkārši gadījies pa ceļam, paķerts līdzi, parauts debesīs kā tukša celofāna kulīte pavasara vējā, kas siltām strūklām ceļ augšup meiteņu matus, svārkus un domas. Viss pārējais pēc tam ir haotiska lidošana te pretī zemei, te debesīm, bet no manis paša labi ja atkarīgs tik daudz kā čaukstēt.
Man pašam ir jāatbild, nemeklējot palīdzību nekur ārpus. Es pats esmu gājis uz to. Neapzināti vai ar visu prātu un no visas sirds. Pats esmu ļāvis notikt. Pats atvēzējies un kaut ko svarīgu iemetis dzelmē.
Mēs paši lemjam savas dzīves, tikai pa laikam to darām ļoti pavirši un varbūt vissvarīgākās lietas atstājam citu rokās. Vissvarīgākajās vietās mēs klusējam, kaut būtu vajadzējis ja ne kliegt, tad vismaz jāsaka balsī. Mums pašiem būtu jātur groži, bet mēs pat ļaujam izjūgt zirgus. Mums pašiem būtu jābūt sev drošinātājiem, karabīnēm, drošības siksnām un jostām, bet mēs savas virves nepiesienam ne pie kā un laižamies gar klints malu savā ikdienā kā nebūtībā.
Savējo nav. Nav priecīgā bara, kur tērgāt par nebūtiskiem niekiem. Nū, mēs vienkārši esam aizņemti, iebraukuši katrs savās sliedēs. Tas ir noticis. Darbs, mājas, ģimene. Izvēļu laiks ir beidzies. Varbūt tā bija jaunība.
Kaut kāda izvēļu summa ir radījusi to, kas ir mana dzīve un no kurienes ir arvien mazāk un mazāk izeju, un kurā pieejamo iespēju daudzums drīz būs izsmelts. Ne jau dzīve būs beigusies. Vienkārši viņa te tā būs un būs jānodzīvo līdz galam – tā, kā tā ir. Necenšoties neko ne mainīt, ne uzlēkt augstāk par sevi vai cerot uz kaut ko, ko gribētu pienākam, bet kas nepienāks nekad.
Jo ātrāk man izdosies pierast, jo skaistāka būs mana dzīve. Samierināties ar pārbāztu trolejbusu un braukt, jo mašīnas līzingam nepietiek uzņēmības rauties sazin cik darbos un arī lielas vajadzības nav. Uz kurieni tad es brauktu: darbs – mājas, mājas – darbs?
Samierināties ar darba ēdnīcu un izvēlēties: mājas kotlete, karbonāde, vistas šķiņķis, mednieku desiņas, gulašs, piedevās rīsi, griķi un kartupeļi. Saldajā maizes zupa vai ķīselis ar kremu.
Samierināties ar darba datoru, kas pa laikam mēdz uzkārties. Ar kolēģiem samierināties. Ar skatu pa logu. Ar smaku kāpņu telpā. Ar kaimiņu balsīm aiz sienas.
Ja arī ar sevi izdotos samierināties un dzīvot nost. Līdz rītdienai. Ja izdotos nedomāt. Bet es laikam meklēju to, kā nav, un meklēju nepareizajā vietā.
Par tām skaistajām nākotnes iespējām domāju. Par iespējām, kas skaisti iecerētas, jo tā piederas saldajā un skaistajā dzīvē, bet kas ir nokancelētas, jo kaut kādas izvēles tur atpakaļ pagātnē izdarītas nepareizi un ceļa nav vai arī tas ved citur.
Tev nebūs. Jo tev nav. Ja tev būtu, tev jau būtu.

sabīdriskuo transporta riņdenis

_______________________________________________

raugu nikaidus paņteņus  naraksteit, partū ka kuram besam tuo vajag.
Tev tuo vajag? maņ točna navajag.
tok, vot, nazkai pasleidēja kuoja –
17. janvara vokorā tramvajā i 21. janvara vokorā autobusā.
da sātys maņ juobrauc laikam 10-15 minotu labi ja.
tai vot i pīrakstieju pa ceļam.
nazkaidi bradzakli – eisys prozys riņdenis.

_______________________________________________

korespondenti pīroksta vysus vuordus
i na vysus jī īvāroj.
irā taidi malnī caurumi –
sit, cik gribi, atbiļdis nav.
tys ir kai pusaudžu sekss –
ir rūbežys, kurom navajag puorkuopt.
meitinis piketej iz īlys –
eisi bruņceiši, gari moti i smejās.
volūdai ari gribīs,
ka jū pajem mutē.

_______________________________________________

ar mobilū teleponu nūfotografieju sauli,
jei īsaspīde bolta, i displejā caurums.

ka lelys vierteibys nūglobuot gruomotā, herbarejā,
piec divdesmit godu kaids atškiers i īraudzēs –
dzaltonā lopā caurums.

_______________________________________________

pasauļam šudiņ nav kruosys –
malnbolta saule īsasprīde kūkā,
vysi saulis plankumi nūtreisēja.

peliejuma sieņs sareni vuoreigi, smolki, sylti.
pasauļam dečeits, vatalina kažuceņš –
pīsadūrsi, i paliks pādi. kai mīsā.

par ceļu puorguojuse lopsa,
i zača pādi snīgā – div, div.

itai, kai šudiņ, nabyus nikod.
meikstyune apād kruosu.

_______________________________________________

pasauļam itam nav laimis.
čīzburgeri karteņuos smaida, nu mutis lein sīra mēlis,
kartupeļu frī dvēseleitis tik breivys i skraida pa škīvi.
kečups kai asnis iz lada.

pajemu olu i īleinu sovā olā.
pasauļs digitāli loksta aiz lūga,
trolejbusi aizšveikst kai reklamys klipi,
cylvāki aizīt doncuodami.

krišnaīti ir Reigys viltuotuo Bolivuda.
ružovā kļūsterī pagaisuši cylvāki nūviltoj dzeivi,
īsaciklej iz laimi i ej – smaideidoma, doncuodama, harē, harē.
malnuos katuoļu manaškys smaida rešuok. jom bais.
pareizticeiguos pareizi aizīt kai malnys sīna gubys.
kaids na tai saprass. Dīvs pasasmej ūsuos.

_______________________________________________

pareizuo bīzuma linejis
puorstreipoj munu dzeivi.
pareizī vuordi izcalti,
cyti zam streipis.

iz sagrafeitūs lineju
sēd bezdeleigys i čūrkst.
svātdiņ piec leita
slīkys staipuos pa stygu
dubļūs izastīpušys garys.

mīsys kruosā.
muni fragmenti
puorsavītoj.

_______________________________________________

smierts vysod vysu sadola žieleigai – myrušī, dzeivī.
a cyts ir nūmirs pyrms laika i vysleidza ir dzeivs,
juo kauli staigoj pa īlom, juo acīs atspied īlys nateireiba i tymss.

ka varātu saskaitiet vysu, kas nūtics bez laika.
apreibynuotī i dzeivī nazkaidā dzeivis mutulī maļās.
tukšums izplieš spuornus
i gaida.

_______________________________________________

kur ta irādana tī dzeivī –
dzeivis uzvarātuoji,
dzeivis pionieru maršs.
pensionerkys puorskoloj kaulus
bazneicys duorzā piec Miša.
bazneickunga mašynai jaunys šynys,
i juo kuce apsabārnuojuse.
kuce taida.

bazneickunga kucei loba paroda,
vīgli aizīs nu rūkys, lai kaidi tī laiki.
a laika kai vysod vaira navādana.
laika tik daudz kai nūmiert
i bezgaleigi gaideit – vēļ vīnu šaļti.
i spēlētīs ar smierti kai cacku –
šudiņ, reit voi nikod.

_______________________________________________