Par sienim, kači i drūsmi

Rudinī dabasi zami i apsalaiduši. Šudiņ Dvieseļdīna.
2. novembrī sieņu laiks jau seņ cauri, bet ej gar azaru i ļaužu pylna celeņa molā īraugi saulissorgu – cīši vierteigu sieni, kas gorda i svaiga, i karbonadēs. Tik vysi paguojuši garom.
Tai i saīt – tikai zynuotuojam ir īspieja izbaudeit pasauļa bagateibu i garšu. I tam nav sakara ar drūsmi, partū ka i sieņu, i kovida laiks ruoda – drūsme bez zynuošonu ir beistama.

Pa ceļam nu Reigys aizbrauču iz mežu. Nabeja mīra. Pasavērt, varbyut vēļ ir kaidys gailinis. Varbyut saulissorgi kur.
Beja kaida sauve gailiņu, div makaviki. Vīneigū eļksnini i ciucini pamešu augt. Nav tai, ka sieņu nav. A sieņu eisti nav.

Jaunaudzē atrodu beigtu kači. Var redzēt – labi kūpts sātys kustūņs, gaiši palāka siksneņa ap koklu. Īlyku ziņu apleicīnis Feisbuka grupā, mudri viņ atsaroda saimineica. Cylvāks raud. Aizsyuteju biļdi, nui, jūs kačeits. Div godi puikam, lobs kačs beja. Īdevu koordinatis, lai slava myusu dīnu tehnologejom, aizbrauce pakaļ i pajēme apglobuot.

Izaruod, kačs šudiņ nu reita sabraukts. Sābri jau davuši ziņu, ka iz cīma golvonuos īlys nazkas na tai. Bet tok sabrauciejam beja vaļa jimt myrūni nu ceļa, likt mašynā, nazkur vest, izsvīst kai taidu māslu, lai lopsys i suni volkoj. Na apsastuot, nūjimt nu ceļa, nūlikt ceļa molā. Ar cīnu pret radeibu, kas guojuse būjā, pret juos saiminīkim, pret cytim šoperim.

Tāvs mani vuiceja vysod nūstuot i nūnest nu ceļa, ka ir kaids škierslis. Dieli, cegli, maita.
Vēļ atguodoju laikus, kod cylvāki sabrauktū nese molā. Vys rešuok. Piec nazcik sakoltušu blīņu iz ceļa palīk vys vaira i vaira vīnolga.
Nui, poša ari grākoju, braucūt ar mašynu, nasastuoju i cytu nūtrīktūs kustūņus nanūnasu. Tik tod, ka eju kuojom voi braucu ar ritini. Nazkai jau īrosts, vīnaļdzeiba puorjem vysus. Tai jūs tī i satrīkš iz ceļa. Uotrums vaira na tys, kaids beja muna tāva laikā. Mašynu straume. Pošu var sabraukt. I aizbraukt.

Plyka drūsme bez zynuošonu ir glupeiba, beistama sev i cytim. Plyka zynuošona bez drūsmis ir vīnaļdzeiba i bailis.

Brētliņas un vannas putas

Bērnībā viss bija labāk. Bet nupat pārliecinājos, ka manai mammai bija taisnība. Viņa nespēja saprast manu apsēstību ar “dzērāju konserviem” – apceptas brētliņas tomātu mērcē.

Tikko, 3 naktī, 40 gadu vecumā, sapratu iemeslu, ieraugot atvērtu “Kaijas” konservu. Mūsdienu, metāla bundžā. Uz mani no sulā peldošiem zivtiņu galvu trīsstūrīšiem sērīgi lūkojās brētliņu acis.
Apēdu, protams. Bet atcerējos visu – tās acis, galvas, vēl mitrs, mammas tikko noslaucīts virtuves galds starp izlietni un ledusskapi. Drīz būs ēst.
Uz plaukta lielais radio ar grozāmo kloķi un dzelteno priekšu. Uz ledusskapja importa rozā konču kārba ar sazin kādu laiku dāmām uz vāka, ar marli, zeļonku, pipeti un acu skalojamo trauciņu, blakus taloni zaļajā keramikas šķīvītī. Kafijas ir kaut kur pazuduši, vecāki paspējuši par to saplēsties un salabt, jo gan jau aiz ledusskapja. Mamma jau ir atnākusi no darba un vāra plikus kartupeļus, galda vidū atvērts konservs uz dzīvokļa šķīvīša, smaržo pēc tā dzīvokļa, ģimenes, savas istabas, savas dzīves.

Mēs nesen esam pārvākušies uz trīsistabu dzīvokli.
Man ir sava istaba, sava gulta, savs galds, pat savas durvis uz lodžiju. Tā laikam ir vienīgā reize manā mūžā, kad man ir sava un tikai mana istaba. Nekad tā vairs nav bijis, jo vienmēr tikai savs kakts, gultasvieta, tikai kaut kas īrēts vai dalīts ar vecākiem, draugiem, vīru, bērniem.

No tā dzīvokļa mēs izvācāmies, kad sākās Persijas līča karš.
Pa vakariem sākām braukt uz laukiem. Pēc tam jau pa taisno no skolas un darba uz laukiem. Avīzes sāka iznākt uz slikta papīra, bija diskusijas, vai skolās vajadzīga forma, un tas likās tik neticami – kā bez formas uz skolu.

Pēc vairākiem gadiem es mēģināšu dzīvot tai tukšajā dzīvoklī viena, iešu džinsenēs uz skolu. Viena celšos no rīta, viena iešu uz skolu, viena iepirkšos, viena gatavošu vakariņas, mācīšos, zagšu laiku ar “Glābējzvanu”.
Tas bija tik grūti – noturēties un nelasīt “Apvāršņa” grāmatas, bet bioloģiju, ķīmiju, fiziku. Taču es lasīju, būros cauri ģenētikai, lasīju citas grāmatas, es gribēju būt ārsts. Vēl trakāk – mani patiešām interesēja visas tās dabas lietas, šūnu uzbūve un dalīšanās, iedzimtība.

Kaut kas salūza. Bioloģijā nekad netiku pie labām atzīmēm, uz olimpiādēm sūtīja citus. Učenei laikam kaut kas nepatika. Pēc tam man nepatika viņa.
Vienīgais triumfa brīdis – viņa klasē pēc tam stāsta, cik grūti ir bijis tai olimpiādē, dod piemērus, uzdod jautājumus un es zinu. Atbildu, lai arī pēc stundām neesmu gājusi pie viņas un gatavojusies. Tāds rūgts un ļoti īslaicīgs triumfs, viņa zibenīgi nomaina tēmu.
Taču tad es jau atkal dzīvoju laukos pie mammas. Nemācos, skatos TV. Mamma ar dzīšanu dzen pie grāmatām. Kaut kā pabeidzu skolu.

Dzīvot vienai nebija viegli. Neiespējami ar tas nebija. Sešpadsmit gadu un visa atbildība vienai. Nekādu izklaižu, tikai mācības.
Lai gan ir tik grūti pamosties no rīta – pat tad, ja mehāniskais modinātājs ir ielikts bleķa bļodā ar krievu rubļiem un dakšām. Latvijas himna no rīta radio skan tik auksti, ārā melna nakts. Vakarā jātaisa ēst, nekas nesanāk. Nav laika izmācīties, nāk miegs. Vecāku istaba tik tumša un auksta, uz tukša atpūtas krēsla atzveltnes sen izmazgātas drēbes, ko vairs nav iespējams izgludināt, pārkaltušas. Drēbju skapī viņu drēbes, ko ikdienā nevajag. Ieeju un ātri mūku ārā, uz virtuvi, uz dzīvojamo istabu, uz savu istabu.
Dzīvojamā istabā Hermaņa Heses “Stikla pērlīšu spēles” plauktā virs televizora, divi eksemplāri, vienam vāks pelēkāks, tā mazā sarkanā grāmatiņa par Maskavu, Ojāra Vācieša dzeja. Jaunsudrabiņa kopotie raksti aiz durtiņām augstāk, tos es esmu izlasījusi vēl pirmajās klasēs, vēl vecajā vienistabas dzīvoklī. Tāpat kā dabas grāmatas, kas saliktas kreisajā pusē.
Labajā pusē televizoram smukās grāmatas un Pēterītis, sešgadnieka galvaskauss, ko mamma nopirkusi no ceļa taisītājiem vēl studiju laikā, bet neesot īsti bijis labs, deguna kauli izbirzuši, patiesībā jau vēl skrimšļi. Kad esmu viena, aizlieku viņam priekšā reprodukciju grāmatu, tad noņemu. Pēterīti esmu cilājusi sazin cik reižu, iztaustījusi visas rievas, izpētījusi dīgstošos zobus – vēl tad, kad manējos slēpa smaganas un piena zobi tikai kustējās. Zinu stāstus. Viss mammas kurss vārījis kojās katliņā savus galvaskausus, pēc kārtas vienā katliņā. Izberzuši, pēc tam kartupeļus.

Kartupeļi piedeguši, kamēr skatījos grāmatas.
Laiks iet uz priekšu, jāmācās, joprojām esmu badā. Televizors fonā murd, visas gaismas sadegtas.
Aizkari ciet, jo pa TV stāstīja, ka reiz vienās mājās pie aizvērta tumša loga parādījies balts vīrietis. Spoks. Iztēlojos, kā viņš parādās vecāku istabas logā. Pelēkā plašķī. Vairs tur neeju.

Man liekas, es joprojām atceros katru lietu tai dzīvoklī.
Vannas istabā švamme kaķīša formā, strīpainais dvielis mammai, man tas ar puķēm, mans pakaramais jau sen par zemu, Uldis uzdāvināja.
Tēva bārdas skujamā bļodiņa, birste, žiletes. Pieliekamajā koka grebšanas instrumenti. Neviens nekad neko nav grebis. Stāv.

Pēc tam dzīvoklim atslēdz elektrību, jo dārgi, nevar samaksāt.
Siltais ūdens jau sen atslēgts, jo tāda vairs nav nevienam.
Draud atslēgt apkuri, jo iedzīvotāji nevar samaksāt.
Kāpņu telpā pie griestiem parādās pirmais pleķis.

Reizēm pēc stundām atnāku uz dzīvokli, sēžu un tad skrienu uz pēdējo autobusu. Reizēm jau ir tumšs, virtuvē ir gaisma no ielas laternas.
Ja varētu palikt, tagad gan es mācētu dzīvot. Mācīties, mosties, taisīt ēst. Visu izmācītos. Paspētu uz agleni astoņos no rīta. Ar autobusu no laukiem skolā esmu tikai pusdeviņos. Stunda jau gandrīz cauri.
Tikai nav elektrības. Un kā lai pasaka mammai.

Vecāki nolemj dzīvokli pārdot.
Jaunie pircēji ievācas, pirms mēs esam prom. Dzīvojamā istabā pa vidu gaišajai sienai izurbj caurumus un pieskrūvē neglītu un nejēdzīgu skapīti. Viņiem ir melns Ford Scorpio, viņš ir šī laika veiksminieki.
Jaunais laiks ir skarbs. Ārsti vairs nevienam nav vajadzīgi. Mammas alga ir tik smieklīga, ka cepam maizi mājās – veikalā nopirkt dārgi. Miltus maļ mājās no saviem rudziem, lopu dzirnavas īsti nesamaļ, paliek veseli graudi. Tas nav labi. Uz skolu kautrējos nest to maizi, lai gan pusdienas skolas ēdnīcā dikti plānas, ēst gribas kā elle. Mana vidusskolas sajūta – baisi gribas ēst.
Kopš tiem laikiem mamma vairs nekad nav cepusi maizi. Un es veikalā nevaru apstāties – vajag visu.

Mana istaba ir pēdējā, kur sanestas visas mantas. Gaidu vedējus, par pirmo honorāru esmu nopirkusi banānus. Ēdu vienu pēc otra. Sen vairs negribas, bet jāēd. Par dienasgrāmatas publikāciju “Draugā” sanāca gandrīz divi kilogrami. Mizas glumas, ēdu kā ziepes. Jaunie iemītnieki sarunājas istabā.
Ja varētu, es ieslēgtos savā istabā.

Joprojām naktī sapņos atgriežos tai dzīvoklī. Joprojām ir 1995. gads.
Joprojām sapņos es ar prieku un milzīgu atvieglojumu saprotu, ka tas viss ir tikai izdomāts, man ir atslēgas, tas joprojām ir mans dzīvoklis. Es esmu mājās.
Savas istabas tapetes – auduma raksts kakao krāsā – mēģinu atrast veikalos, reiz gandrīz izdodas, bet tomēr tā ir sveša siena un sveša smarža.
Aiz dusmām metu ārā visus vecāku sataupītos padomju krāmus. Ja nav, lai nav.
Atrodu kaut kādu pilnīgo štruntu un taupu. Vannas putas “Badusan”, tās man joprojām ir puspudelīte. Esmu vēl pāris reižu iegājusi vannā, to smaržu nav iespējams aizmirst.
Tas radio ar dzelteno priekšu joprojām ir, tikai himnu vairs sen neatskaņo. Tāpat kā mani sarkanie gumijnieki. Cik maza es toreiz vēl biju, kad Persijas līcī un Kuveitā vēl nebija kara.

Tikai tagad, kad no laukiem atbraucu uz Ulbroku, ieeju dzīvoklī, ir atkal tā smarža. Nedefinējama dzīvokļa smarža – tīrība, svaigums un gaiss bez pelējuma, krāsns smakas, mitruma, mazliet pēc kanalizācijas un karstām caurulēm. Aiz loga spiedz svīres, tāpat kā toreiz tur bērnībā. Ar basām kājām stāvu uz linoleja, un tā ir mana bērnības sajūta. Nevis laukos uz dēļu grīdas, nevis Ulmaņlaika gultā. Jo bērnība – tā ir bezrūpība un laimīgas ģimenes sajūta. Man tā ir bijusi tai dzīvoklī.
Joprojām nav vasaras, kad braucot pa Viļāniem, nenobraucu gar to trīsstāvu māju. Viss ir mainījies. Es negribētu tur dzīvot, jo manas mājas un mantas jau sen ir citur. Bet.

Īstās brētliņas tomātu mērcē ir. Stikla burkās. Tā ir tā garša.
Tur gan nav to galvu trīsstūrīšu.
Tā vienmēr. Vairs nekad nebūs iespējams apvienot visu, kas ir svarīgs. Ne brētliņu garšu un formu. Ne to dzīvokli, tās mantas, to laiku un šo dzīvokli, šīs mantas, šo laiku. Nerunājot nemaz par lauku mājām. Visām trim.

Nez, kā tas ir, kad ir tikai viena māja un viena dzīve.

Nakšuneica

Guoju šūvokor pa naseņ pīsnygušū snīgu, zam kuoju reizē kruokstēja i šļakstēja.
Beju laimeigi nūlykuse gulēt obejus bārnus, iznasuse miskasti (ka kaids maņ saceitu, ka aizīt da konteineru ir svātki), aizguojuse iz veikalu, nūpierkuse saldiejumu, pa teleponu beidzūt sazvaniejuse vysys pa dīnu atlyktuos sarunys.
Taisiejūs viļkt nu sumkys saldiejumu i apēst, bet telefonā īraudzeju ziņu “Ir augšā!” – bāc. Seikais pasamūds. Kai to. Par daudz vīgli i mudri aizmyga. Na jau iz nakts. Otkon vyss nu jauna.
Reizē dusme, žālums i miļzeigs nūgurums. Kai izkuopt krostā i saprast, ka iz solys.
Vysa dīna šudiņ kai pa teļa syudim – to vīns apsačuruojs, to ūtrs, to vīnam kaka, to ūtram, to atgryuds, to apsaliejs, to īsasprīds, to nūkrits, to navar, to nagrib. Vysu dīnu esi bejs div pasauļu gluobiejs.

Guoju pa apsnygušu prīžu mežu i iežu saldiejumu. Īpyut. Naskrīšu. Nivīnam gobols nanūkriss. Pasamūds. Kū ta vaira.
Varbyut šudiņ tys ir vīneigais laiks, kod es asu vīna.

ateja

Karteņu īraudzeju nazkur feisbukā. Vysu cīnu autoram. Precizi da mīļu.

Kod pyrms izsvīsšonys laizeju saldiejuma papeiru, tei beja kai rutina. Īrostom mēlis kusteibom. Soldons. Tok nikuo taida.
Aizadūmuoju – pyrms nazcik godu prīceigai raksteju, ka tik ilgi, cikom nūlaizi saldiejuma papeiru, bierneiba nasabeidz. I padūmuoju – a koč kuru šaļti tei vaira nav bierneiba, bet skūpums. Navar že izsvīst saldiejumu, kū var apēst.

Atguoju iz sātu, nūsavylku, nūlyku sumku, guoju midzēt par jaunu. Tikai pusūtra stuņde dorba, i bārns īgrymst mīgā tik dzili, ka vaira napasaceļ.
A pošai mīga ni acī. Tikai vyss kai vata, vyss vīnleidz svareigi i nasvareigi.
Pusūtra stuņde munys dzeivis. Kačam zam astis.

Vysu laiku fonā dūmoju par piecdzemdeibu depreseju. Napalaist garom, cikom vēļ vari runuot i pasaukt paleigā. Voi mozums dzierdāts.
Skumt it kai nav laika. Nav laika sātu kuortuot. Stuovi pi lūga i verīs, cik breineigai snīgs grīžās lampu gaismā. Prīdis apsnygušys kai puosokā.
Reizem saprūti, ka nav laika apsaviļkt voi izmozguot motus, partū ka svareiguok par ritualim ir nikuo nadareit. Lai piec šaļtenis ītu, skrītu i nūmozguotu kuknis skapeišus, kas nūteciejuši ar nazkaidom bryunom streipem. Lai saprostu – cik vīgli i labi, ka teiri skapeiši.
A korsts kakao ar cukru, cikom bārni guļ. Tei ir laime, pasaceļšona i nazkas nu dabasu. Vaira nikuo i navajag. Varbyut vīneigi izīt uorā vīnai bez bārnu. Koč voi iz miskasti. Voi da peiļu iz azaru.
Jī ir tik breineigi, bet bārni apād na tikai egoismu. Jī var apēst vysu. Tok tuos rūbežys, tī cītūkšni nazkai juonūtur, kab, bārnim aizejūt, napalyktu tuksness. Laiks paīt mudri.

Verūs, kai socialajūs teiklūs vīni līk Adventa vaiņukus i sadagtuos svecis, a cyti kai kotru godu pukst, ka teiklūs ir viņ svecis i vaiņuki. Sok, otkon tī svātki īt. Otkon tei jimšonuos, gaideišona, skrīšona, gataveišonuos. Cik var gaideit. Juodzeivoj niu.
Tikai tekstūs taids ryugtums, ka taida “niu” maņ nasagrib. Lobuok tuos kakys, čurys i lipeigi piersteni. Partū ka piec ituo “niu” byus vēļ symtim i tyukstūšom cytu “niu”, kas byus varbyut na vīgluoki, tok cytaiduoki. Tok jī byus. Svātki atīs, aizīs, otkon atīs. Īelpa, izelpa, īelpa.
Teireju kukni. Pa mazeņam. Svātki īt kluseņom, a es pa mozam gabaleņam eju jim pretim, pa kaidam teiruokam sātys fragmentam, partū ka teireit sātu reizem ir vaira teireit sevi, na skapeišus.

Pa vacam īrodumam īguoju draugiem.lv – jī vēļ ir dzeivi, serveri ryuc. Attaiseju sadaļu “Pirms 10 gadiem”.
Tik daudz mozu bārnu. Vysi tik jauni, šmuki, glupi i laimeigi. Nav ni škieršonūs, ni jaunu sasatikšonu.
Niu es saprūtu, parkū munim bārnim tikpat kai nav vīnaudžu draugu i draudziņu vydā. Munim teiklu kontaktim tī bārnu “niu” beja tod.
Paādušais naādušuo nasaprass. Tod maņ vēļ tik daudzi ceļu beja juonūīt. Tik daudzi naivuma i glupuma juonūtryn. Dzeive kai žvyrs, kas greidys dieļus, ruodīs, sazīž, a gols golā pataisa boltus.
Pyrms 10 godu beja tys gods, kod es 2 reizis brauču iz Sibiri, kod prīškā vēļ beja projektu atskaitis i spēleite “treis profesori, trešais līks”, 6 bronhiti piec kuortys, naivums bezgaleigs i gryutuo muoceiba “es dreikstu byut naloba”.
Lai voi kai, lai cik skaistai, ūtru reizi es ituo vysa nagrybātu. Es grybu niu.

Šaļtim ruodīs – a kur jī vysi pagaisuši. Nav nivīna. Zvoni, nazvoni. Komentej, laikoj, šārej, ignorej. Dzeivūs to nav. Koč kū redzi feisbukā voi tviterī, kaidu seiku šaļteņu nu svešūs i draugu dzeivu, a jūs pošu nav.
Koč varbyut mane pošys nav. Itei zīma nazkai juonūdzeivoj. Janvarī jau saule. Tod marts. Tod sulys. Tod jau mož byus vīgļuok. Ka ni vīgļuok, to cytaižuok.

Aicynoj gostūs vīnu, ūtru, trešu reizi. Cikom saprūti, ka taipat jau nabrauks. Da i voi es vaira grybu, kab atbrauktu. Varbyut paguotnei juoļaun aizīt, kai aizguojs symtim ļaužu, ideju i nanūtikšonu.
Ka nazkas nanūteik, ir īguļdeits par moz dorba voi ari tam vīnkuorši nav juonūteik. Aksioma. Der na tikai projektim.

Kod maņ beja kaidu 20 godu, nazkai vīseibuos, kur beja viņ radinīki, tāvs saceja, ka jam nav draugu. Jis saceja – jauneibā beja draugi, niu nav. Da i kam maņ draugi. Kas maņ nu jūs. Tai jī vysi pagaisa.
Tys skanēja tik ryugtai, bezcereigai. Kai sīna pļaušona, vesšona, meiceišona iz bluoča. Gryuts dorbs, svīdri, kab turātu gūvi, kab kai vuoveris ritinī moltūs iz vītys. Kai vysa pīaugušūs dzeive.  Gods nu goda – apart, īsēt, izravēt, nūpļaut, savest, sanest, izraut, izrakt, apart, salikt, saskuobēt, apēst. I nu suokuma.
Gūvi, mašynu, sātu. Pa kuru laiku lai draudzejās i dauzuos pa pasauli. Pa kuru to laiku nazkaidi draugi. Volkuotīs, satikt. Sovu laiku, jūs laiku.

Tūreiz nūdūmuoju, ka maņ tai nabyus. Taipat kai dūmuos rokstu, kū i kai nadareit vacumdīnuos.
Draugi tok ir vyss. Tys ir kai īsaļūbēt pasaulī i sajust, kai atskaņ. Draugi tok i ir tei pasaceļšona.

Bet tod jī pa vīnam pagaist. Sovā dzeivē i nazkur pasaulī.
Verīs tuos 10 godus vacuos kartenis draugiem.lv i nasaprūti – tod beja dzeive voi niu ir dzeive. Nazkaida nasaprūtama karteņu kolaža nu svešu dzeivu, kam nav nikaida sakara ar munom atmiņom.

Siedi i dūmoj. Voi tys, kū es niu dūmoju par sovu vacumu i sovom apsajimšonom iz vacumu, koč par 5 % byus taisneiba.
Laikam juoīt gulātu. Gona.

Nakts pīder maņ. Varbyut pavysam nalelā mārā ari tekstim.
Izastīpt vysā garumā gultā, atsluobt i nikuo nadūmuot. Kai ir, tai ir. Kai beja, tai nabyus. Off.