Tag Archives: stuosti

Sibira stuosti. Na kotra tapka karavodūņs

.
Ak jau vysi zyna, ka Latveja pīgryuzta pylna ar tapkom, kas sastuov nu gumejis gobola i divejom petlem, kas īt caur kuoju pierstim i tū gumejis gobolu nūtur zam pāda.
Normali ļauds skaita, ka taidys tapkys kuojā nasatur i ar jom var nūkrist. Tok puorbaude ektremalā vidē (i voi ta braucīņs iz Sibiri taids nabeja?) pīruodēja, ka ar itom tapkom var na tik puspasauļa apjuot, a pat atsagrīzt sātā.
Skaidrys, ka beja ari būjāguojušī, partū ka na kotra tapka karavodūņs, tys ir, krytušī goduos vysuos froņtēs. Par tū ari itys stuosts.
Izaruodēja, ka nu vysu ekspedicejis lūcekļu taidu tapku nabeja tikai Leikumai, Ilonai i Daiņam. Kotram nu jūs beja sovi īmesli taidai attureibai.
Daiņam beja sprauni bociki ar šņūrkim. Vēļ jam beja zečis ar rombenim. Kam jam tapkys?
Leikuma ite loba gola naredzēja. Izasokūt precizuok, jei beja vīglā šokā – ar itaidim vuoreigim apovim ceļā laistīs… Jei ari izsacēja dūmu par uoveišonūs i pasauļa smīdynuošonu, tok myusu leluos golvys prasēja pīruodēt, ka iz Sibiri var juot ari iz gumejis gobola. A voi ta naaizjuojom? Aizjuojom! I vēļ kai!
Ilona gon raudzēja iztikt ar cytaidom īšliucinem, tok tys jei moksuoja duorgi – kritīni, kiulini i krīvu medicinu, tok itū stuostu raudzeišu izstuosteit cytu reizi, ka saīs gribeišona.
A byutu jei guojuse pa taigu ar tapkom, nabyutu ni krytuse, ni guozusēs, ni cyrka taisiejuse. Tok tys tai. Vēļ vīns pīruodiejums.
Iretai kuojuos beja drupeit cyta tapku modifikaceja: ar bolta dermantina petlem i ar speideigim akmistenim. Tok tapka palīk tapka – nu gumejis voi dermantina. Koč i par kūrpi sauc, a dvēselē to jei vysleidza tapka.
Maritai beja taidys dzaltonzalis ar zaļom petlem. Ari nabeja švakys, myužeigu jom duseišonu upē, kam nivīns nazynuoja nūsaukuma.
Munejuos beja sorkonys ar kruosainom streipem. Cīši lobys. Nosoju jau 3. puori, a nivīns nu vacūs vēļ nav sapleiss. Sātā taisuos unikala tapku kolekceja. Sibira braucīņa tapkys gūda vītā.
Darjai beja nazkaidys zylys i ar drupeit cytys modifikacejis petlem – taidom gumejuotom i ar rīvi.
Gunta jau pyrmajuos viļcīņa braucīņa stuņdēs līleiga izvylka nu sumkys malnboltys tapkys, kas pa kruosai beja cīši breineigai pīskaņuotys juos viļcīņa suknei – reizē naktskraklam, reizē izejamajai kleitai. Guntys tapkys beja moksuojušys iz pusis vaira kai munejuos, parkū jei beja cīši līleiga. A voi ta maņ žāl, lai jau teik. Maņ koč tys lats kārmynā palyka.
Munejuos kruosu suoce zaudēt jau viļcīnī – zam pāda breineiguos vysu pasauļa kruosu streipis guoja nūst. Partū, skaidra dzela, vysi apsasmēja i čut ni jau saderēja, da kura stulpa es ar sovom tapkom tikšu – Ačinskā voi tepat pa ceļam. Tok naskaiti tapku pa streipei! Tapka to monstrys!
Pyrmuos aizguoja Maritys tapkys. Vys jau raudzēja kai luopeit – i sagrīze nazkaidu plastikata atlaižu karti, lyka zam tuos gumejis, lai stričs nalein uorā, i iz vīnys kuojis lēce, i taisēja, i meisterēja. Gūds gūdam – pa Ačinsku izstaiguoja, tyka pat da Bičkovys, pat Bičkovu apsavēre. Kab na guojīņa iz upi mauduotūs, varbyut vēļ šudiņ jei byutu tuos tapkys, kū unukim paruodeit. A ar tū mauduošonūs saguoja tai. Klausitēs!
Bejom jau savejuši vaiņukus, klubu izpuškuojuši, izstuodi izlykuši. Vajadzēja jau laseitīs iz kocertu, a kab jū vylks paruovs! Varātu jau viļktīs i mauktīs, tok vīna bāda – pa tū korstumu i dundurim bejom nūsveidušys slapnis i nūsapārušys kai cyukys. Vajadzēja mozguotīs. Tok nu kolonkys iudiņs guoja kai lads – a koč tiuleņ zemē i spruogsti. Ni taidā nūsamozguosi, ni pi teireibys tiksi. Tik ka hvarobys nu tuo soltuma sagiusi i vyss. Da i kai ta iz dzeraunis ūļneicys mozguosīs. Vysi teli i vuškys apsasmīs.
Tīpat kryumūs asūte upe, tai beja nazkas saciejs. Guojom meklēt – mes i Ačinskys jaunuotne, myusu škoļneicys nu Zīmys školys. Vysmoz vītejī beja stuostiejuši, kur asūte mauduošonuos i mozguošonuos vīta. Tīpat lejā, par gabaleņu. Tī jau redzeišūt, kur stidzeņa īt.
Juoīt beja pa pļovu pa taidim kai īrokumim, kai aizsardzeibys vaļnim. Tys vēļ nikuo, a pi upis beja kryumi. A kas tymūs kryumūs ūdu! Jezus i Marija! Sytom obom sauvem, tok vys pasamanēja atrast kaidu vītu i īkūst. A ūdi jim breineigi – rasni i ryži, kreit viersā i kūž kai suni! Nasabeist nikuo – ni diklaposa, ni dzonuošonys. Cikom jau nanūsissi vysā beigtu.
Iudiņs tī beja. Tik navarēja saprast, voi tei jau ir upe voi varbyut kaida attaka – sakla i ar slapnim krostim. Ni taidai puori tikt, ni vydā kuopt, ni kluot datikt. Styga guoja ari ūtrā pusē upei, a puori beja puorsvīsti diveji apsis kūceni. Patīvi gon. Nūsprīdem, ka eistuo vīta ir tuoļuok. Gunta nariskēja, nūuove sovys tapkys i laidēs brist. Napasaceišu, cik dzili jei īgryma. Da ūksta, vādara voi zūda, a dyune beja vaira kai da ceļgolu. Cyti nariskēja. Darja i Marita laidēs īt pa tū apsiskūka tyltu, leiguojuos vīn. Ar vysom tapkom. Darja to nūguoja – koč spīgdama i vaideidama. Tok Marita kai guoja, tai i palyka – dyunēs i iudinī da aušu. Ar tū pošu ari beja cauri ar juos tapkom – kas tī zynuoja kū pa dyuni meklēt. Labi, ka saimineica dzeiva i vēļ smejās! A lai jom vīgla smiļkts, tys ir, dyune.
Vieļuok to izaruodēja, ka tei jau ari beja tei upe – tuoļuok nabeja nikuo, varbyut taiga tik voi kaids pūrs. Nūsamozguojom mes cytā vītā, munu suņubūrkšu vaiņuku ari tī dabuojom, tok tys byus cyts stuosts, ka saīs ļustis pīraksteit. Dūd Dīvs atguoduot. Tik tū pasaceišu, ka ar tapkom tam vaira nabeja nikaida sakara. Ka vīneigi tys, ka Marita iz jaunū maudvītu guoja bosom kuojom – puori ņuotrem, statinim, hlamam i ceļtnīceibys atkrytumim, zorim, zuolem i dublim. Tok tys tai.
Puorejuos tapkys izturēja vysu – staiguošonu pa asfaltu, korstu smiļkti, dublim, akminim, ščebjonku, liekšonu, kuopšonu, īšonu pret kolnu i lejā. Vīneigi iz puors dzeraunem tapkys natyka – kur nūbraucem ar gumejnīkim.
Iz beigu to gumeja sasatryna i saploka pluona pluoneņa – a kai ar bosom kuojom vysleidza. Tok tei na bāda. Golvonais, ka petlis dzeivys i vasalys.
Atpakaļceļā i pa Moskovu nūparsējem ar vysom tapkom – lai jau teik ļaudim prīca. Da i lobuok jau beja kai ar gumejnīkim.
Ka runuot par parseišonu, tapkys seviški lobys ar piersteņu zečem – nu tom, kur kotram pierstam zečē sova vīta, a vysleidza kai rūkai pierstinē. Ka vēļ zeče truopejās šmuki streipaina kai Iretai, to vysi puiši tik iz kuoju vīn verās i cyts cyta sauc taida breinuma pasavērt. Lobys ak jau ari ar cytom zečem, tik gryušuok apmaukt kuojā.
Koč par reizi juosoka – vysu Krīveju izbraucem, taidu tapku cytim naredzējem. Beja jim plastmasys čībys – meitom ružovys, puišim zylys. Tok tuos na taidys – cīši sprosts dizains, nikaida izaicynuojuma, da i kuoja ak jau sveist. Koč Sibirs Kitajam i tiuļuok kai Latveja, pi myusu ituos breineiguos kitaiskuos tapkys mudruok atguojušys. Tok jau Eiropys mūde, partū ka pi myusu tok, kai Ilonys uorsts sacēja: “počti Jevropa”.
Sovejuos tapkys Gunta saplēse Reigā – kai guoja, kai nā, a gumeja pušu. Až škode.
Par Darjis i Iretys tapkom ar nikuo ļauna navar saceit. Koč i nūtreitys, a da sātys tyka.
A munejuos vēļ pa šudiņdīnai dzeivys. Streipu to nav, a kas ta – voi ta tapka bez streipu na tapka? Na bikšu streipe nas viersinīku, a pagoni! A lai jom loba dzeivuošona! Lobys jau beja bez gola.
Olūts: LaKuGa.lv

Stuosts par suneiti

.
Iz kopu nikuo cīši jauna nabeja. Vātra naktī kai skrēja, tai puorskrēja. Tik ka zori vīt vītom sakrytuši, kūki palauzeiti. Vaira jau tuos zibsneišonys i pārkiuņa grudineišonys beja kai vieja.
Verīs vīn, Jonānu dūbēs vasals prīdis zors īsaguozs. Ot jī lomuosīs, ka atīs iz kopu, ot jī čortuosīs! Taišni dzaltonojuos lilejuos, pošā dūbis vydā. Vysys pučis izlauzeitys i gar zemi. Vysa prāca pagolam. Vysa syudu nesšona i laisteišona.
Nav kuo nestīs iz lela. Kopūs izdūmuojuši nazkaidys lilejis audzēt kai pa čiuļu mūdei, sazyn kaidūs duorza žurnalūs tuos mūdis nūsavāruši voi pa teļvīzeri. Pošim sāta apšmukuse kai baile, duorzeņā dodzi aug, a ļaudīs izataisa par nazyn kū. Duorznīki atsaroduši.
Seržanim tik drupeit tics. Zors pasakuors rūzeišu kryumā i kircinej. Nav jau šmuki taidi kryumi kopūs, kai mežā vysleidza, tok sovs aizsorgs nu jūs ir. Ka jau veļ zīd, to pavysam nikaidys vainis. Majā itī rūzeišu kryumi tik breineigi smuordej, ka taišni gaiss soldons. Kai garom īsi, až juonūstuoj. Piečuok, ka puorzīd, to palīkt tik taids rikteigs suseklis, nikaida šmukuma tī nav. Tik tuo lobuma, ka vys zaļš i zaļš stuov.
Babce klymbuoja pa kopu stidzeņu, davylkdama steivū kuoju i rūkā nasdama zylu emāleitu kaneņu. Korsts, maita. Pats juļa vyds, sīna laiks. Otkon juomeklej sīna vedieja. Kaudzēs to tolcuoni sasvīde, vešolys sakruove, a ar tū pošu i aizalaida pa ceļu. Kai brandiņa smoku saūde, tai i tolka pagolam. Kur niu pa pasauli plenderej, cikom jau nauda byus puormeizta i otkon byus juoīt da Babcis dorba i naudys praseitu. A kur jei lai šeilaiks struodnīku raun, ka vyss sīns zam dabasu. Vātra applyukuojuse vešolom viersyunis, vys koč tuos juosacyloj. Nastuovēs jau, nadalepeisi, kai mozuokais viejeņš, tai otkon byus nūst. Vyss sīns saguļs, poša škiunī vesšonys reize. Kurs gudrys cylvāks, tys sīna laikā pats raun, a itī pasauļa pluovi tai i blūdej apleik. Ka nav cylvāku tī, to nav!
Suska, korstumā izkuoruse garu mēli i astis gryndzynu nūlaiduse iz leju, vylkuos nu pakalis. Babce attaisēja okys vuoku, nūklaudzēja vīn, i īsavēre vydā. Suska atsagula iz zemis aizasmylkstādama i aplaide ar mēli sausū dagunu. Gryuts.
Oka kai nu Vosorys svātku izkoltuse pavysam sausa, tai i stuovēja. Kur tev itaidā smiļktī kaida iudiņa lase turēsīs. Spaņs kircinēja pi trešuo kubula, sasaškībs suonim, a lejā naredzēja ni lasis, tik malnu podu. Vys jau puiši zam kopusvātku beja runuojuši, ka oka juoparūk dziļuoka, tik kū tī bļuzneituoji – voi ta jī kū darēs, voi ta tī kaidi racieji. Otkon juomoksoj voi krutka juodūd. Dūmuot, ka pošim nivīna tivinīka te nagulātu, ka vosor poši iudiņa nanastu nu sātys. Vīnys dīnys saiminīki – ar mēli jau gudri pasakuļt. Sasūlēja nazyn kū, niu jau raks, niu jau byus, tok propula ar vysu rakšonu. Kab jūs suņs aplaistu ar škeistu syudu! Babce nūsašpļuove iz zemis i aizcierta vuoku, Suska až sasatryuka.
Piec ituos nakts vieja zori sakrytuši pa vysu zemi, Babcei tik pi laseišonys. Veļ aizvakar jei vysu beja spraunai nūgruobuse, vysys lapenis salasiejuse, pat zuoleitis izraviejuse. Piec ituos nakts vyss dorbs kačam zam astis. Rikteiga nalaime tī kūki. Koč zuodžej i nūst! Cytim kai cytim, cytim kai cylvākim, a Babcis saimei bārzs taišni pa vydu dūbeitem. Rasnys kai blučs, īaudzs kai par apsmīkli. Kai viejs papyuš, tai vysa zeme žogorūs. Da i rudiņ – cyti nūkaš i mīrs, a Babcei cauru rudini da pošu soltumu juoleikoj, cikom vysys lapenis salosa.
Ryžajai Ontūzei kūrmuļs iz grabneicys izdziņs lelu vogu, byus nu sātys juoatnas seiva i juopalej olā. Lai spruodziņs paūž lobuma, lai zyna kai raktīs svieteitā zemē! Dakosuse zemis taipat ar rūku, Babce nūsastuoja i vērēs. Dūbe malna kai nūspruoguse, ni tī puču, ni syunys. Byutu koč kaidu sprostu kopu puču ībakstiejuši, lai nastuov ļaudim par apsmīkli. Voi aplaiduši, lai kops mīreigi nūaug ar syunu. Nā, saboksta nazkaids importa lokstus, ni jī aug, ni kuo. Radinīki atsaroduši.
Ka Ontūze dzeiva beja, varēja koč nūspruogt kai suņs ceļa molā, nivīnam navajadzēja. Kai zam zemis, tai i maņtinīki atsaroda. Pīminekli baileigu pastatēja, taidu blyudzgu, ka Ontūzei pošai byutu da pusauguma. Jei jau i beja izkoltuse i sasaruovuse kai sokuorņs, tok vysleidza. Maņtinīki. Mežu izpuordeve, naudys sarause. Ni prast vaira nasalīk. Lai tī Ontūzis dūbi koč ar zemi nūleidzynoj. Niu stuov kai baile. Ni kūpta, ni nakūpta.
Ontūze poša lobuo. Varēja tok tū mežu Juoņam nūvēlēt – vys jau beja ceriejuse apsaženēt. Pa senim jau i šmuka beja, moti ryži, poša bolta kai drēbe. Tok voi ta pi kaida guoja. Vysaidi izastaiguoja, lyudzēs, prasēja. Zam Brežneva smierts nu nazyn kurīnis atblūdēja nazkaids agronoms, taidu pasiermu golvu, a vys veļ prišs i styprys. Vys braukalēja, braukalēja ar ritineiti da Ontūzis, nazkuo vys cerēja. Bīdākli taidi, zam vacuma īguoduojuši kuozys taiseit! Buobom tik dorba beja, koč spletnis labi panosuoja. Beja pat izprasiejs žyguli nu seļsaveta, vesšūt Ontūzi iz Reigu, iz teatri i nazkur iz Čiuleju muotei ruodēt. Nā, jei navajags. Tai i nūsēdēja kai baka. Vys tuo Juoņa cerēja, gaidēja, ka Babce kai jau vacuoka damiers voi Juoņs nu juos izaškiers. Niu zam zemis obeji, a Babce dzeivoj. I nikaida vaine. Gūvs veļ klāvā i vystu kaida biška. Lai jī īpyuš!
Varēja, varēja tei ryžuo Juoņam tuo meža nūraksteit. Naaizītu nazyn kam, kaidim pasauļa pluovim. Juoņam i bārni, i vyss. Par godu i pats damyra. Nā, šai radinīki. Izkosa nazkaidus muotis pusmuosys unukus i nūrakstēja vysu. Kai aptrokuse.
Kas ta jū kūpe. Na jau tī pa pasauli sagruobuotī unuki. Taipat Juoņs maizi nu piļsātys vede i nazuoli iz Ontūzis pogolma ar izkapti apkaustēja. Labi jau nabeja laist pi vacuos bryutis, tok voi tī vysod leidza izstuoveisi. Suoks veļ ļauds apsasmīt, ka Babcei veira žāl. Da lai jis propulst! Utiņs taids! Jei savylka cīšuok boltū kartona skustu, pajēme zylū kaneņu i guoja tuoļuok.
Sābru Jezupa pīminekļam bezdeleiga izlaiduse syudu, taišni puori vysai prīškai. Tai par reizis pi tuo syuda ar rūku giutīs nasagribēja. Kaida valna piec tūreiz lyka malnu pīminekli, bagaturi atsaroduši. Niu iz tuo malnuo akmiņa kotra smiļkteņa i puteklis radzams. Kur ta veļ putyna syuds.
Poša Jezupīne to naguoja iz kopu, vaidēja i braucēja leikū kuoju. Ni tī kuoja jei suopēja, ni kas. Myužam jei Jezupa ļūbiejuse nabeja. Apmuove puisi, apčaravuoja, dzeivuoja kai bagaturka. Niule pučeitis navar iz kopu nūnest. Babce nūsašpļuove. Apčaravuoja i vyss. Taids puiss beja, malnys ūsys, moti viļnim vin, viļnim vin. Kai balā kuoju dacierta, až muzykanti palēce i suoce skaļuok spēlēt. Lobu lobūs meitu izlasēt varēja, nā, pajēme nazkaidu pūra molys gūmeizu.
Suska, izalaiduse iz zemis zam beņča, eļsinēja vin. Kur pruota beja leidza viļktīs, sātys a ni nasorgoj, susātivs taids. Ni tī suņa, ni sorga, kuojis tikkū zemis dasnīdz. Bolss kai čāguonam.
Īraudziejuse, ka saimineica verās, kuce daglaude auss i luncynuoja asti. Zaraza taida, otkon apsabārnuojuse. Akmini koklā i upē. Lai naād lobuma. Cik puorīt laika, tik otkon rasnys vādars. Kur taida jāmusēs. Otkon byus juomeklej cylvāka, kas tū naškeisteibu palaiž zam iudiņa. Jau taišni pasauļam par apsmīkli. Cik tī tuo dorba, a vys nazkai pošai rūka nasaceļ. Cuoli nūkaut cyta dzela, tī koč gale teik, a kū nu ituos spruodziņa sugys.
Jezups vīnā balā beja ar jū tai doncuojs, tai doncuojs, mīdzs pi kryušu, daviļcs tai kluot, ka až elpa aizaruove. Bučuojs, oi, kai bučuojs. Par šmukū Buorbolu sauce, sūlēja, oi, kai sūlēja. Preceiškys, iz bazneicu vesškys. Šmuku sukni sasūlēja, treis bārni saguoduot i mocikletu nūpierkt.
Babce nūglaude pučainuos kleitys prīšku. Vylnonuo kopka otkon nūsatrīpuse, par div dīnys i drēbis nateirys – kū tī dzeraunē izasorguosi nateireibys. Vys kotla dybyns dasamīdz voi nateira lizeika. A kur veļ vysa īšona iz klāvu voi kur. Da i kaida dzeraunē bāda, kas te suņa redz. Tik ka iz kopu jau tai šmukuok vajadzēja. Tok voi ta jei ļaudim ruodeitīs īt voi da sovu nabašnīku. Tim tok pi vīnys vītys, kaida jei sukne mugurā, ka tik plyks čūksts nasarāgoj pret grobu.
Oi, šmuka jei nazkod beja. Šmuka kai puče. Cyskys ni par tīvu, ni rasnu. Vādars gluds, na tai kai niule – kai buca. Ciči tūlaik šmuki stuovēja, puiši kluotyn vīn glaudēs. Kas ta niule. Nūsakuoruši kai pļotkys. Paraugi seši bārni izbaruot!
Jezupa ūsys knībe byudūs, ūde jis tymā balā piec samagona, a nu puiss beja kai ūzuls, kai ūzuls. Bulku bufetā nūpierka. Ar ūgom. I šampānu. Cik taids namoksuoja. Byutu veds iz kryumim, a jei nā i nā. Nu, i kū sadzeivuoja? Juoņam ni naudys, ni saprasšonys. Pi pylna golda ar taidu propuļsi, na tik mežā iz calma. Da i beiguos veļ tyka zam tuo kombaina, pusgoda nūvuorguļuoja pa slimneicom, cikom jau damyra taišni zam Svātku, vysu Adventu izmaituoja.
Tai jau cylvāks moš i lobs, lai jam vīglys smiļkts, a saiminīka tī nabeja. Tepat jau i syut zam zemis, ni jam niule vaira juostruodoj, ni kaida bāda. Lai cyti raunās – ar gūvim i sīnu, sātu i saimisteibu. Tok, ka i dzeivs beja, nikaida lela lobuma tī nabeja. Kai sāda iz mopeda, tai jau verīs, golva nūkust car bārzim. To šahi juospielej, to veļ vysaidys glupuosts. Šahists atsarads. Kū saspēlēja, kū nā. Naudys nikod nabeja.
Jezups koč korstu asni, a nauda jam turējēs. Ir že ļaudim puiši – iz plyka calma bagateibys sarauss. Zam beigu to sasakryta, viezs voi kas jam tī beja. Gultā škeistu laide. Jezupīne staiguoja apblaugžtom acim i tusa vin. Kū tussi voi natussi, vysa sāta jei palyka, monta vaira kai saprasšonys. Na taids bobuļa kokts kai Juoņam – kolhoza laikā pats par saguodnīku struoduoja, tok voi ta veižuoja koč noglys iz sātu atnest. Opiciali jam, vysu opiciali. Tai i daspruoga ar sovu opiciali. Rikteiga groba nabeja naudys nūpierkt, daguoja jimt nazkaidu skaidu plašu, apstīptu ar bryunu drēbi. Da i lai teik. Opiciali. Bārnus jis audzēja? Nu juo olgys tī školys partukam i sorkonajam galstukam nasaguoja. Kab na Babcis vepru naudys, propuluši jī vysi byutu.
Laime taidai Jezupīnei. Īguoja bogotā sātā pi pylna monta kai spruoguse žurka, ni muļtiņa lokota nabeja. Kur jau kaidā bobuļu dzeraunē beja sagruobuota. Pa pusei staraverka voi taipat krīvīte, pa pusei poļačka voi kas tī. Kur taidys jemās. Izlein nu nazynkurīnis i pajem lobuokūs puišus. A Babcei tod jūs kopi juokūp. Da kū tī. Klāvā īīt taida bagaturka nazynuoja, Jezuops pats skrēja i struoduoja. Tik, ka jau beidzamūs gods savuorga, tod Jezupīne mudri vīn lūpus nūlikvidēja. Taida šmuka gūteņa beja. Speideigu spolvu, boltym radzenim. Galē nūdeve. Labi, ka Jezupa acs tuo naredzēja, pa slimneicom gulēja, cikom jau atvede iz sātu damiert.
Da kū jūs tī, nasagryb i dūmuot. Ni tei buoba beja zynuojuse kuo loba, ni redziejuse. Kai Jezups ak jau īruove kur kryumūs i bārna sataisēja, tai i nūprecēja tū spruodzini. Izkoltuse beja kai škeista, ni tī mīsys, ni opoluma. Kai iz gavieņa dzeivuojuse, ni galis, ni pīna redziejuse. Tyka vacuos Knabīnis maizē, tai vīnā zīmā apsavēle kai buca. Iz pavasari to i bārns pīdzyma.
Knabīne vys veļ tūzīm pi saļmu dzīduošonys buobom tusa i žāluojuos, ka Jezupeņa sīva teiruo uomreja, nu golda nasaceļ, cikom galis bļūda tukša. Pa vysu dzerauni skoluoja, ka vadakla nu peisa izvylkta, loba naredziejuse.
Kai jau unuki tyka, to i vece apsamīrēja i beja laimeiga. Ucynuojuos i bazneicā sēdēja kai tronīne – skustu apsiejuse, īsakrātuse pyrmajuos rynduos. Pi oltora pyrmuo skrēja, dūmuot, bazneickungam svieteibys datryuks.
Tyka i Knabīnei, i Jezupīnei, tyka i Babcei. Vīna meita dokturka Preiļūs. Jaunuokuos meitys īsaprecēja Reigā. Treis dāli kai nūlaseiti. Maklādams naatrassi. Vīns to nūsadzēre, ūtram sīva krīvīte. Za to jaunuokais krīva laikā izavuicēja par prīšknīku i sēdēja raikomā. Niule sorgs metala skladā, sātā ar sīvu audzej vuškys i vad iz Reigu kaidam tī kazaku restoranam deļ šašlyka. Tys napropuļs. Nu Juoņa ašņa tī nav ni smokys, Babcis parodā pasadevs. Pat avīzē beja tics.
Gostūs pi muotis gon nivīns naīt, unuku tože nalaiž. Ni dāli, ni tei dokturka, ni reidzuonītis. A lai jī īt dierstu. Iz bieru monta dalēt to atskrīs vysi, a Babce paruodēs. Mat jim tai! Sātu i zemi bazneicai, gūvi nūdūs kautuvē bieru naudai. Lai jī vysi sēd plykim čūkstim, lai sēd! Plyku pakšu naatstuos.
Babce paplēse smolkuos zuoleitis tīpat pi krysta, raudzēja nu zyluos kanenis palīt iudiņa, a tī vaira nabeja ni lasis. Vysu lobumu salēja Juoņam iz dūbis. Tī jau i saulē taišni, dag vyss uorā. Ka nalaisteisi, naklemssi kasdīnys, to da rudiņa boltuo smiļkts tik paliks, vysa plykuo smylga izdegs, kur ta veļ samtineitis. Kū ta ļauds runuos. Ka Buorbola pavysam apsalaiduse. Kuorteibai juobyut. Lai tys Juoņs kaids beja, ļaudim nav juoredz. Kai šmuki dzeivuoja, tai obeji šmuki i nūmiers.
Babce špļuove zuolēs i raudzēja nūtreit malnū Jezupa akmini. Valna bezdeleiga, skrīdama i pliuteidama. Voi cytur dierst navarēja, ka taišni iz akmiņa juolaiž! Da kū tī, valns, laiks tik korsts, saule sutynoj, da i slīku mutē nicik nabeja, vyss izkaļts. Pārkiuņs voi kas te byus, gryuts kai eļnē. Da zemis i mīdz.
Koja kai jau nūtryna, vys lobuok nakai beja. Atsakuopuse nūstyn i nūraususe svīdrus bīzuos vylnys kopkys pīdurknē, Babce redzēja, ka pīmineklis, korstajā juļa saulē mudri nūkolsdams, vys matās palāks i palāks. Syuds beja iztrīpts par vysu. Byus pret vokoru juosavalk iz kopim otkon šai kai tai. Juopagiun kaneņā iudiņs deļ tūs besa Juoņa puču i Jezupa pīminekļa. Vys jau ar lupotu i iudini tei naškeisteiba nūītu nūst. Syuds vīn tī beja, na jau greidys kruosa.
Vot Ļoļukam, tivejuo gatara večam, gon pavasar pīminekli nūlēja ar greidys kruosu. Vot tei beja dzela! Dzeivē jis beja lels spruodziņs, par bolkom naudys gatarī namoksuoja. Cik ļaudim mežu izzoga, veļ krutku voi kū jis tī nu Krīvejis vede i tierguoja, ļauds dzeršonā pavede, cik apmierdēja ar sovu dzāraklu. Buobys dzeivam kluot natyka, koč i luodēja kai piedejū suni, a pīmineklis vys vīnu reitu speidēja kai nūļakavuots. Vysa zeme smirdēja, pīsasyukuse ar kruosu. Sīva teirēja, teirēja, da beiguos pastatēja jaunu akmini. Kū tī valna izteireisi, ka kotrā dūbeitē kruosa īsasyukuse. Kai jau pīmineklis, naleidzons i grumbains akmiņs.
Jaunais pīmineklis cik cikom stuovēja naaiztykts, tok Ļoļuka obroza sīva jimā vaira nabeja koluse. Ak jau beja bais naudys zemē izsvīst. Naz, kur jī tū aplītū akmini lyka. Nateireibys skaudzē aiz vuorteņu naredzēja. Byus kur dziļuok īvāluši voi aizvaduši kur nakur, lai nav ļaudim zam ocu. Navar jau kopu monta pa pasauli vozuot, a īstuosti tu jim. Kas jau iz lela nasās, tī izdūmoj sovu lykumu.
Tok tū skotu, Babcei saguoja smīklys. Pīmineklis bryunā kruosā, nu reita až speidēja. Vysi kopi smirdēja piec ellis kruosys i remonta. I Ļoļuks car speideigū kruosu būlej sovys teļa acs, aplaists kai ar škeistu suņa syudu. Kura jau buoba pa nakti beja jāmusēs, vylks jū zyna, a pīminekli tik piec pušdīņu apstīpe ar plēvem, kab ļauds nasabūleitu. Tok vysi i tai zynuoja. Voi ta ļaudim mēlis nav, vysu izskoluos, vysys peļu ūlenis pa parapeju roznosuos. I naapsagiusi, kai vyss pasauļs runuos.
Grāks, ka gūvs tūreiz beja juoīt puorsītu i iz pušdīņu slauktu. Tai Babce byutu vysu dīnu kopūs nūsiediejuse i smolkai nūsavāruse, kū tei Ļoļuka sīva tī jemās. Kasēja pīminekli nu suoku ar nazkaidu bļaku, smyrdynuoja acetonu, lomuojuos i pa mabilku bļaustējēs. Nazkaidi puiši veļ tuos plēvis bobikā atvede, smējēs, nazkū tārgavuoja. Ļolicīne kai aizarēce, tai vysi aizlepestēja nu kopu kai zači. Nā, deļ tuo cyrka vīn beja tolka sēdēt. Kur taida breinuma veļ radzātu, ka na kopūs.
Babce sagruobuoja skalinī bārza zareņus, lopys, zuolis, vacuos pučis, dastompuoja. Puorvylkuse ar gruobekli par smiļktim, nūleidzynuojuse sovus pādus, nese prūm. Otkon tī nakryškuoni sasvīduši nateireibu kopūs. Cik roksta i lomojās, ka juosvīž kryumūs aiz kopu vuorteņu, a vys kaids luopurs vālej tepat kopūs. Vucyni taidi.
Gūvs ak jau byus izāduse zuoli, juopuorsīn iz duorzeņa pusi. Tī taida spraunuoka zuoleite paauguse. Juopaškyn runkuļu lopys, lai jau lūpam teik. Vys kaidu litri vaira īdūs. Pret vokoru, ka vāsuoks messīs, juonūīt da kopu ar tū iudiņa konu. Kaida mačalka voi kas juopajem. Kai cytaiž tuo pīminekļa nūteireisi.
Babce izklymbuoja car kopu vuortim, izkratēja skaudzē skalini, izmauce iz alkiunis i īlyka jimā vydā zylū iudiņa kaneņu. Aizgrīzuse ar druoti vuorteņus, jei puormete krystu. Kotram sova vīta – nabašnīkim i dzeivajim.
Nūsytuse nu kuoju kopu smiļkti, Babce sapruovēja kartona skustu, aizmete kopkys pūgys i aizguoja iz sātys pusi. Suska vylkuos pakaļ, rasnais vādars leiguojuos pi kotra sūļa. Ka ni reit, to pareit byus kucalāni. I kur taidā korstā vosorys laikā sadūmuojuse apsabārnuot, kuce taida.
Olūts: LaKuGa.lv

Paceļšona. Monitors

.

Varbyut dzeivei eistyn nav nikaida tolka. Nivīns nu juos nav aizguojs dzeivs, i nivīnam jei nav nasuse nikuo vaira kai smierti i aizmiersteibu.

Varbyut eistyn nav nikuo. Nikuo cyta kai kasdīnys dzeivuošona, dīga viļkšona i dīna nu dīnys tymā pošā īšonā i skrīšonā, raugūt dabuot vaira, sasnīgt i izdareit. Apdareit vysus dorbus, kab reizi byutu mīrs.
Tik mīra to nav nikod. Cikom jau smierts.
Kas par tū, ka kaida vuords ir īraksteits enciklopedejuos – juo poša to nivīns taipat naatguodoj. Kas par tū, ka par gūdu kaida mūkom ir izcalts pīmineklis voi aiz cīna par juo goreigū dzeivi voi piekšņū i nagaideitū smierti ir pastateits krysts. Juo poša to nivīns nazyna i napīmiņ. Kurs gon cyts tuo varātu, ka ni jis pats, a juo poša to nav. Palykuse tik juo gore, smierts i vuords. A cik ir taidu, nu kuru napalīk nikuo – ni plyka bolsa, ni atbaļsīņa, ni rokstu zeimis.
Tys, kas nūteik pa vydu storp dzimšonu i smierti, ir nabeidzamu najaušeibu vērtine, kam nav nikaida sakara ni ar seceibu, ni kaidim cālūnim voi sakareibom. Vyss ir paradzams, koč i mainuos. Vyss ir tys pats, kas jau ir bejs.
Nabyus nikuo jauna. Partū ka nikuo jauna nav bejs. Tikai vacais grīžās iz riņča i apžylbynoj kai opola spīgeļu bumba dzeraunis diskotekā. Ļauds to tī poši, tik cyta gaismys dzierksts atsasyt nu bumbys suonu i atspeid jūs sejuos. Bumba to tei poša, tik ļauds jau cyti – piec šaļts jau cyti. Jau piec šaļts jī ir redziejuši vaira i pīdzeivuojuši vaira.
Tik kas ir tys, kas šaļtim kai dasadur, kai dasamīdz – pajem aiz rūkys i vad, pajem aiz driebu i nūtur. Kas dzeivi pataisa dzeivu. Kas vysu sagrīž kuojom gaisā. Dasadur, paceļ i nas.
Dorbs, dorbs, dorbs, dorbs, dorbs.
Reita kopeja, dokumentu skaudze. Intervejis, analize, secynuojumi, atskaitis. Pušdīnis. Sekretare atnasuse vysu mane praseitū, iz golda dokumentu skaudze. Vokors, aiz lūga satimss, kūku zori atspeid pogolma lampuos i dzaltonzylajā snīga ānā vibrej kūku atspeidumi. Žaluzeju streipis iz muna lūga. Mašynu guņs iz īlys. Kolega atnasuse sovus papeirus. Apstruoduojuse. Paļdis. Iz kotra nu jūs vajadzeiga muna departamenta viza. Copy-paste. Dokumentu skaudze. Atļuove, zeimūgs, paroksts. Copy, paste.
Muns paroksts nazkod beja šmuks, niu palics tikai kuoss. Ka es parokstu dokumentus, kuoša golā ir punkts i streipe. Ka es īsapierku “Rimi”, punkta golā nalīku. Laiks ir nauda. Punkts kuoša golā ir laiks.
Laiks sasaruovs seikuos šaļteņuos: mūdynuotuojs, reita radeja, drēbis, trepis, tei īla, itei īla, pītura, trolejbuss atsaleigoj gryuts i pībuozts, tei īla, itei īla, dorba pogolms, dežuranta acs lūgā, atslāga, lobais reits, reita kopeja, reita avīze monitorā, dokumentu skaudze, eposti, viestulis, sarunys, pušdīnis, dokumentu skaudze, sarunys, piecpušdīnis kopeja, ziņu i izklaidis portali, klienti, čats, vokora kopeja, atslāga, dežurants, tei īla, itei īla, veikals, trolejbuss, tei īla, itei īla, trepis, sāta, vokora radeja, vokora kina datorā, mīgs kai muokiuņs, zūbu birste, ateja, gulta i vaira nikuo – soldona aizmiersteiba da reita.
A pa kuru laiku paīt dzeive. Kod tod es asu es. Voi tod, kod es dasaduru pi cytu, vot tod, kod dzeive dasadur maņ. Trolejbusā, iz īlys. Dorbā, čatā. Voi varbyut vokora kinā. A varbyut vīnu šaļti pyrms aizmigšonys, kod īguodoju tū, kuo nav bejs i nabyus – tū dzeivi, kū es asu izdūmuojuse, a kam nabyus nūtikt nikod, partū ka maņ tam nav ni laika, ni drūsmis.
Kasdīnys laika nūsisšona, kasdīnys sarunys i kasdīnys vīns i tys pats. Tikai es, kas atsaspīgeleju i atspeidu jūs vysu acīs, brillēs i monitorūs. Klienti, kolegys i vysi draugi onlainā datora teiklā.
Teiklys, virtualī ļauds, virtualī sveicīni, virtualuo es. Munā draugu profilā ir seši symti treisdesmit deveni draugi. Es pazeistu leluokū daļu nu jūs. Patīseibā es pazeistu vēļ daudz cytu cylvāku, tik na vysus jūs es asu satykuse teiklā. Maņ apleik ir tik daudz ļaužu, ka grybādama navaru atguoduot jūs vysu. Iz īlys es jūs nasveicynuotu, a teiklā mes asam draugi.
Rutina. Taida vīnaldzeiba, ka varātu vyss pasauļs pagaist i nikas nanūtyktu. Nu tuo nasamaineitu nikas.
Ka par pasauļa lītom naraksteitu ziņu portalūs, es tai ari nikod naīsaguoduotu, ka taids pasauļs ir. Tai ari nikod naizzynuotu, ka aiz tuos īlys, ituos īlys, pogolma, kvartala, veikala i dorba ir nazkas cyts. Voi ari – ka tī nivīna nav. Nikuo nav. Nikuo taida, kuo es jau nabyutu redziejuse.
Tikai naz nu kurīnis atīt virtualuos viestulis, pīna pakys veikalā i jogurts ar zemneicom i samazynuotu tauku saturu. A taida pasauļa varbyut nimoz nav – tikai iz muna pelis pakluojeņa izvylktys kontinentu konturys, kū maņ īvuicēja jau školā. A varbyut tī beja mali. Jī samaluoja par pasauli. Varbyut pasauļs eistyn beidzās tiuleņ aiz tuos vītys, kur es asu bejuse i redziejuse poša. A puorejū jī samaloj.
Nu kur ta ir tys pasauļs. Nav nikuo taida. Pasauļa nav jau niule. Ir tikai dorbs, dorbs, dorbs. Muns dators i es. Es iz biroja krāsla i vyss plašais Dīva pasauļs 17 collu monitorā.
Monitorā ir vysa muna dzeive. Es poša tī asu i laistūs tik i tik reižu sekuņdē. Verūs iz pasauļa caur stykla sīnu boltā plastmasa ramā. Kod munam dorba datoram daliks škeistūs kristalu monitoru, es mīreiga i gluda vieršūs pasaulī i pasauļs grīzsīs ap mani, šveiksteidams mp3 bolsā, myrdzādams jpg i flash obrozūs.
Es sev nūpierku jaunu ritini. 18 uotrumi. Prīkšys i pakalis bremzis. Amortizatori. Japaņu puornasumi. Mehanismi nu kaida tī metala. Myuža garanteja. Pasyutieju teikla veikalā i samoksuoju teikla bankā.
Tikai es nazynu, kod i iz kurīni es braukšu ar tū ritini. Munam biroja krāslam ir 5 ritini i šyupeļkrāsla režims. Munam sātys krāslam i 5 ritini i specialais mugurys bolsts ar 7 pozicejom. Kam maņ dzeļža ritiņs ar 18 uotrumim i puornasumim.
Kod atguoju nu dorba iz sātu, jū atvede. Precis pīguode beja īkļauta ritiņa cenā. Specialā lūdzeņā beja juoīroksta pīguodis datums i laiks. Pierkūt teiklā, ir juomoksoj mozuok, partū ka jim navajag realu veikalu. Jim ir tikai nūlyktova nazkur tuoli nu centra, kur mozuoka nūmys moksa. Tikpat labi kai veikalā preci var apsavērt i monitorā. Svareiga tikai ekrana izškirtspieja. Cik mudrys procesors. Operativuos atminis lelums. Teiklā ir vyss. Veikali, bankys i kazino, lotareja i spēlis, avīzis, radeja i muokslys galerejis.
Tik īlu te nav, pa kū braukt ar ritini. Tikai kod ta es braukšu ar tū ritini i iz kurīni. Tik iz kurīni lai es brauktu. Vyss, kuo maņ vajag, ir tepat.
Kod daīs tī laiki, kū es asu izdūmuojuse – tymā eisajā šaļteņā pyrms aizmigšonys. Kod ta es braukšu, ka nav laika pat paēst. Kod ta es dzeivuošu, ka nav laika pat sataiseit ēst.
Mes vysi esim teiklā. Jau seņ.
Es asu četru banku kliente. Maņ ir mašynys tīseibys. Maņ ir mobilais telefons ar pastuoveigū pīslāgumu. Jūs antenys zyna, kur es asu. Klaida ir nazcik metru. Es asu nūfiļmeita nazyn cik slāptajuos i radzamajuos kameruos, es globojūs nazyn cik nūvāruošonys kameru arhivūs. Munu ašņa i meizolu analizu dati ir jūs sistemā. Vysi muni dati ir datorā. Varbyut es vysa tī asu.
Muni dati ir nazyn cik kartotekuos. Es poša asu nazkur sadaleita i laikam nikod natikšu kūpā – ka vīneigi kaidā megaprocesorā, kur satak vysa informaceja.
Kab maņ nabejs telefona, maņ nabyutu dorba: dzeivūkļa kredita, veseleibys polisis, jaunūs mebeļu ar ergonomiskū atpyutys zonu, muzykys kolekcejis CD matricuos, pylna soltaunīka i syltuo iudiņa vannā. Kab maņ nabejs dorba, maņ nabyutu telefona ar videokameru i mp3 atskaņuotuoju, dzeivūkļa kredita, veseleibys polisis, jaunūs mebeļu ar ergonomiskū atpyutys zonu, muzykys kolekcejis CD matricuos, pylna soltaunīka i syltuo iudiņa vannā. Kab maņ nabejs dzeivūkļa kredita, maņ nabyutu telefona ar videokameru i mp3 atskaņuotuoju, veseleibys polisis, jaunūs mebeļu ar ergonomiskū atpyutys zonu, muzykys kolekcejis CD matricuos, pylna soltaunīka i syltuo iudiņa vannā.
Atguojuse iz sātu, īsliedžu datoru. Palaižu teikla radeju. Maņ pateik, ka skaņ radeja, cikom nūsavalku, apsamaucu sātys drēbēs i īeimu dušā. Var izzynuot kū ta jaunu, muzyka skaņ pa vysu sātu, īt maņ cauri i atsagrīž – pasauļa bolsi i atbolsi.
Kotru reizi es raugu palaist cytu radeju. Maņ gon ir puors mīluokūs teiklavītu. Vīna radeja nu Novosibirska nazkur Krīvejā, puors stacejis nu Amerikys. Jūka piec asu klausiejusēs i Balkanu radejis. Patīseibā tok vyss ir vīns. Muzyka vysā pasaulī skaņ vīnaiž – vīnys i tuos pošys grupys, zvaigznis, hiti i dzīduotuoji. Atsaškir tikai diktoru bolsi i volūdys. Tok ak jau i jī runoj vīnu i tū pošu.
Pasauļs ir tik mozs, i jis car teikla dzeislu satak munā procesorā i tumbuos. Es asu dalykuse ausi pi pasauļa sirds, a jei vysur pukst vīnaiž. Pulss vīnaids i kuojā, i golvā.
Monitorā myrgoj reklamys, burti i aicynuojumi. Jem, sajem, pajem. Giuņ, nūgiuņ, īgiusti. Epostā nivīns naroksta.
Pyrms stuņdis vēļ beju dorbā, kas gon taids varātu byut nūtics. Ka vīneigi kaids cyts kaidā cytā pasauļa styurī, atguojs nu dorba iz sātu, ir nūliems apsavaicuot, kai īt. Tok kuram tys varātu interesēt. Tikpat, cik maņ dalis par cytu dzeivem, tik kaida dale par munejū. Cik es kaidam asu vaicuojuse, kai īt, tik atvaicuos i maņ. Cik mani tys interesiejs, tik interesēs i kaidu cytu.
Vīnaldzeiba ir ituo pasauļa anestezeja, kab jis nasuoktu laksteit taidim pošim reklamu burtim, monitorā klīgdams – muna dzeive, muna dzeive, muna vīneiguo dzeive.
Iz ponnys salīku veikala pusfabrikatus. Vystys fileja, buļbu meicinis i nazkaidi korstī salati ar kuopustim i vēļ nazkū ružovu. Kab maņ bejuse mikroviļņu kruosns, es īlyktu ar vysu plastmasa trauku i āstu nu juo – tai, kai tys vyss ir salykts. Niu es jemu uorā i līku iz ponnys. Sorkonūs paļmu eļļā meicinis apsacap ar bryunu gorūzeņu, vysta izsyut i apdag nu apakšys bryuna, meicinis sasajauc ar kuopustim, vystys uoda atsadola i ījiukst meicinēs. Dagrīžu Spanejis tomatus i Pūlejis ogūrčus. Kropi ir nu Igaunejis syltumneicu. Nazkas nu realuos dzeivis dasadur – pavasara smuords, koč aiz lūga ir zīma. Bolts i bolts. Snīga kluojīņs pogolmā, apsnyguši zori. Da i vyss taidā gorā. Aizsnidzs, apsalaids i solts.
Es nimoz nasaveru uorā. Kaida atškireiba. Zīma ir i palīk zīma. Da i pogolmā ir tymss. Ari ladapučis garom i izspūrkšušom steigom iz ituo lūga naaug. Da i kam vajadzeigs. Plastmasys lūga rama breineigi izolej syltumu i mitrumu. Naizīt ni mitruma lasis, ni syltuma kapeikys. Tik zyla gaisma nu uorīnis, kas atsadur iz žaluzeju i nūkreit iz palūdzis. A kuknē vyss dzaltons i gaišs. Ite muns pasauļs, ite es. Ite navajag nikuo cyta.
Es salīku iedīni iz škīva i aizeimu iz ustobu. Atsasāstu pi datora. Izrubeju radeju. Diktors runoj nazkaidā slavu mēlē i apsaraun pusziļbē. Kas maņ gar jū. Pelei nazkaids gļuks. Laikam byus jounūpierk jauna. Īslādzu kinu. Nazkaida ni to itaļu, ni spāņu kina par ļūbisteibu. Piļsāta, dzeļžaceļa slīdis. Vīntuleiba. Reits metro voi kaidā tī stacejā. Svaiduos atkrytumi. Nazkaidi kruosaini syudi. Grafiti. Veirīts. Najaušs sekss. Munys vakarenis atdzīst, cikom ādu. Es otkon asu aizmiersuse par sovu dzeivi.
Ari sātā maņ ir dators. Bez juo navar. 17 collu LCD monitors, tumbu stereosistema iz golda i pi sīnys – breineigs kinozala efekts. Minimali leidzekli, a skaņ tai, ka prīca. Bezvodu tastatura – var pajimt kliepī, ka naktī gribīs čatuot. Var dalikt austenis i staiguot pa dzeivūkli – vyss skaņ i īt maņ leidza. Procesors īsakuortuojs golda nišā, juo navar i redzēt. Es asu redziejuse ari mozuokus, tok ite jis maņ šai kai tai namaisa. Lai stuov, cikom nūpierkšu jaunu. Jaudeiguoku. Vīnu šaļti dūmuoju puorīt iz portativū datoru, tod saprotu, ka maņ pateik muns monitors – ar sudobra maleņu i malnu asketisku ramu. Jimā ir nazkas taids. Pat nazynu pasaceit, kas eistyn – nazkas šmuks. Pi sova datora jau pīrosts. Kai pi cylvāka.
Nu vysa datora maņ patīseibā vysu vaira pateik monitors i procesora uotrums. Jis atsasauc kotrai munai kusteibai, jis zibineigi izpylda munys komandys i vīgli saņ nazkur zam golda. Jis nikod narunoj maņ pretim. Tik šaļtim izmat lūgus, kur pasoka, kū dūmoj par tū voi itū darbeibu. Sovā ziņā tei ir saruna, kū īprogrammiejs kaids cyts – kū saceit taidā voi itaidā situacejā.
Tok maņ ruodīs, ka muns dators ir dzeivs. Jis nikod nadora maņ puori. Jis nasakar, nasastuoj, nastreikoj, naaprej munus dorbus. Kai paklauseigs suņs voi zyrgs jis īt maņ pi rūkys i pīsadola vysā, kas es asu.
Pi sātys datora es struodoju, kod maņ nav juobyut dorbā. Voi ari izalīku, ka struodoju – siežu teiklā i gaidu, kod maņ kaids atraksteis. Es asu izsluopuse dzeivis, a storp mani i dzeivi vysod byus škeistūs kristalu sīna.
Maņ ir jauns monitors, nūpierku par tū dorbu, kū taisieju zam Juoņadīnys. Ar treis reizis leluoku izškirtspieju. Niu es varu vērtīs vysys kinys i spēlēt vysys spēlis. Vysus obrozus es varu vērtīs da beidzamuo pikseļa. Monitors ir puorkluots ar antistatisku kuortu. Jis atgryuž putekļus – putekli ir vysur, tik na iz monitora.
Kab munai dzeivei byutu taida kuorta.
Kab kaids dasadūrtu. Nikuo daudz – tik pīskuorīni. Vīnu šaļti dzeiveibys.
Kab kas daītu i nūgluosteitu. Īteitu skustā i nastu. Pacaltu iz rūku i nastu. Pacaltu i nūturātu. Kab koč šaļti vyss byutu pa eistam.
Es jau otkon asu vysu izdūmuojuse. Kai vysod.
Izsluopuse vierūs monitorā – kur jei ir, tei muna dzeive. Munu profilu šudiņ vārušīs septeni cylvāki. Mani nainteresej nivīns nu jūs. Kai guojuši, tai ari aizīs – svešinīki i teikla pluovi. Bankys kontā īguojuse nauda par papyldus projekta stuņdem. Interneta izsūlē digitalajai kamerai suokuma cena 5 lati. Papyldus atminis karte i sumceņa nu eistys uodys.
Niu es taisu vīnu dorbu par kanalizaceju. Tys ir nazkaids sadarbeibys projekts. Jim vajag iztulkuot skaudzi papeiru. Maņ ruodīs, es dreiži zynuošu vysu par biologiskajom atejom, divejaidu syudu atdaleišonu, jūs komposteišonu i izmontuošonu, par meizolu savuokšonu atseviški. Tys ir tikai dorbs.
Ka kas pacaltu iz rūku i nūturātu. Ka kas panastu koč gabaleņu iz prīšku. Ka kas dasadūrtu i pacaltu iz rūku. Nūgluosteitu. Dasadūrtu ar syltu i eistu rūku. Pi mane dasadūrtu.
Nav nikuo. Tikai vīntuleiba. Napuoreimūša vīntuleiba, seši symti treisdesmit deveni draugi i monitors.
Dzeivoj. Raugūt izalikt, ka vyss ir kuorteibā.
Ka tu es jauna, skaista i veiksmeiga. Ka tova dzeive ir lobuokais, kas iz ituo pasauļa ir bejs. Ka tu poša dzeivoj sovu dzeivi.
Tik ka kas dasadūrtu. Ar syltu i mīreigu rūku. Nikuo daudz – tikai sajust dzeivu cylvāku. Sevi sajust. I ka kas pajimtu iz syltu i stypru rūku. Pacaltu i nastu.
Īsadūmoj. Tu tiuleņ aizmigsi, pasamūssi i tod dzeivuosi pa eistam. Tu lieneņom aizmigsi, nadūmojūt nikuo, a dzeive poša atīs da teve. I tod vyss byus pa eistam. Vyss byus i byus, i byus, byus i byus.
.
Olūts: LaKuGa.lv

Sibira stuosti. Pelmeni i ceļojūšuo diskoteka

.

Vysi aizguoja iz Bogotū, a mes ar Guntu palykom sadzeit pādejūs golus Bičkovā. Apstaiguojom sātys, kur nabeja tykts vyda, pīregistrējem pādejus cylvākus, atdevem pajimtuos montys. Da i vīnkuorši gostūs nūguojom. Atdevem nu Latvejis leidza pajimtūs gastiņčus: kompetys, šikaladu. Aiznesem plakatu beidzūt. Da i taipat parunuojom ar ciocem, boltū suneiti otkon satykom atreizreizem. Ūzulu satykom pa nazcik reižu, jis pat apsūlēja īkūrt pierti.

Tod myusim beja tics gryuši nu saulis i mes klausējemes Leigū vokora īrokstus, i es gondreiž aizmygu. Kaidys puors reizis. Cikom apsytu vysus ūdus, nabeja vīgli.

Tod atbrauce ceļojūšuo diskoteka – malna mašyna ar malnym lūgim. Nusastuoja pi sātys i skanēja: bums, bums, bums… Es kai ruovu cīši kļamku, tai par reizi durovys cīši! Pyrma i piec tuo tys maņ naizadeve ni reizis. Puiss sytuos, sytuos pi durovu. Saceja, ka grybs “poobšcatsa”. Myusim nazkuo nabeja okuots. I vyspuor – kas jis taids i kū jam. Kod saceja, ka Gena Sprukuļs, jau čut ni īlaižu. A tod Gunta pasaceja, ka itys jau ir interveits. I es nalaižu. Diskoteka aizbrauce. Jis patīšom beja bejs tikai vīns pats. A kū es pa sīnys škierbu storp dielim daudz varu redzēt…

Tod otkon nazkur guojom. Gunta īkuope gūvs graulē, a maņ apdaga placi drupeit, tok es tai i gribieju, guoju bez krema. Tok uoda tai ari nanūguoja.

Cikom Gunta mozguoja sovu grauli, es boltū suneiti baruoju ar kaļteitū boltmaizi, kū vys nosuoju sumkā deļ teļu. Teli Bičkovā glupi, kluot naīt, maizis est namuok, bāg. Suneits to beja breineigs. Ēde daudz. Jis beja nu vītejuo šerifa Ūša ci Uozenīka sātys. Vieļuok jū daseja voi ispīde. Kai guojom cauri, tai myusu draugs vys kauce. Suneits to cīši lobs. Ēde ari jiurys akmisteņus. I grauze Guntys čību. Bet tys tai.

Cikom Gunta mozguoja grauli i es fotografieju suneiti, gūvs i Guntu, kluot dabrauce Sprukuļs ar diskoteku. Tai jau nikuo. Beja pat zalta zūbi! Pravda, vysu zūbu to jam nabeja. Pasyutējem jū pakaļ myusejim iz Bogotū. Aizasirdēja, tok beja gotovs brauciejs. Mes čut ni saderējem, ka Leikuma diskotekā nakuops vys vydā i puiss voi nu vess puors cylvāku, voi ari izslēgs diskoteku. Dereibys nasaguoja, partū ka mes obejis lykom iz Leikumu. Ka jei tai nabrauks.

Dabuojom bīzpīnu nu školuotuojis – jei īraudzeja ejam myus pa ūļneicu storp gūvem, vuškom i telim, iznese pa vuortenim, īdeve. Bīzpīns cīši gords beja. Gunta sagrīze bīzpīnu škēlēs. I gordai edem ar svežņū maizi.

Aizguojom pa nazkuru šaļti tok ari iz veikalu. Laikam nu suoku piec kvasa voi šikalada. Voi varbyut ola? Beiguos maizi nupierkom – korstu, taišni nu captuvis. I gorūzeņa skrouksteiga. Mmmm… Vyss veikals ūde! I puordevieja latgalīte. Apsarunuojom.

Izdūmuojom veikalā, ka gribim ēst pelmeņus. Ladskapī beja tikai kaids napylns puskilograms. Puordevieja vys taisnuojuos, ka asūt sakusuši. Dzeraunei kaidu laiku nav bejs elektreibys. Nā, tai asūši lobi. Normali. Tik ka sakusuši. Nūpierkom.

Es kurynuoju uora plitu ar nazkaidim dieļu golym, kū atrodu nuotrēs. Nagribēja degt. Škiuneišam pat beja jumts, tī vydā atrodu nazkaidu dieļa golu, kas nabeja tics leitā. A guni aizkiuru ar dodza kaulim. Nazkuo švaki aizadaga, labi, ka tuoss beja. Piečuok to gon guoja ryukdams. Sasiļdieju iudini drēbem. Gunta sasyta sasolušū pelmeņu kluci gobolūs, jī pat atlēce. Sabērem katleņā.

Nazkū vēļ pa papeirim izarokom. Cikom es nazkū meklieju kladē i raudzieju saviļkt golus kūpā, cikom izmozguoju i izkuoru drēbis, ari raibū svuočis sukni, pelmeni beja gotovi.

Par kolnu jau skanēja: bums, bums, bums. Dabrauce ceļojūšuo diskoteka. Kai atsataisēja durovys, bumsi palyka vēl skaļuoki! Nu mašynys kuope vīns, ūtrys, trešs… Izavēle vyss bors. Ari Leikuma. I labi, ka mes nasaderējem!!! Taids abloms saītu…

Mes jau nūsabeidom, ka jī vysi ir golodni i vysu apreis. Tok nā. Jī beja āduši pušdīnis. Pagaršuoja tik bīzpīnu. Nazkas grauze ogūrci.

Pelmeni tyka myusim ar Guntu divatā. Breineigi. Cīši gordi beja. Maņ ruodīs, tī beja vīni nu lobuokajim pelmenim, kū atguodoju āduse.

I Ūzula pierts vokorā ari beja breineiga. Beja pat pologi aizplāsti prīskā. Tok pogolmā vys kaids beja i verēs, kai mes ejam iz pierti, i vasaluojuos. Vasaluošonuos niu ir ituos dzeraunis izklaide. Leli mozi pakaļ bluove “Vasali!” A kai naatbiļdeisi? Svāta dzela!

Piec pierts Katja ar mocikletu i Ūzula dālim aizbrauce braukuot. A Daiņs jau pyrma tuo pagaisa ar Sprukuli i ceļojūšū diskoteku.

Satā jis pasajuoveja tik iz reita pusi i tai ari napasaceja, kur bejs. Daiņs nūsabeida myusus mūdynuot i gulēja iz gaņku laikam, a tū piec tam zynuoja vysa dzeraune i vēļ ilgi puormete. Maņ ruodīs, jī tū atguoduos vēl kaidu lobu šaļti. Kai meitys puisus aiz durovu izlyka – vyspyrms Genu Sprukuli, a piečuok Daini.

Tok tys jau cytunakt namaisēja susedim zam myusu lūga dzīduot serenadis. “Ļistja žoltije” i taidā gorā. Breineigi, tik mes nadzierdējem. Gulējem kai systi. Koč i iz cītys greidys, kaudamuos ar korstumu i ūdim. Dzierdēja Leikuma. Piečuok Katja kauneigai atsazyna, ka šei ari dzierdiejuse. Tok naasūt bejs tik labi, kab myusus mūdynuot. Es jau nikuo nasoku, bet diktofonu to jei gon varēja īslēgt…

Duraceņš

.

Par Mikileiti navar saceit nikuo ļauna. Muotis klausa – mutis pats nūmozgoj, pūgys kopceņai pats muok aizpūguot, pats muok lizeiku rūkā nūturēt, pats i paād. Kačeiša ļūbej. Mikileits gudrys puika, kačeiša nasyt. Jis pajem kačeiti kliepī, i obeji sēd iz slīkšņa.

Kab Mikileits gudruoks bejs, jis ītu školā. Niule nikuo. Cyti bārni piec pušdīņu atīt nu školys, vuicuos, tod skrīn pa uorīni. Mikileits guļ dīnysvydu, paād i tod puorlosa mamai pupenis. Jis lobs puika, navoikoj, nasauovej, mamys nakaitynoj.

Mikileits sēd kuorteigi pi golda i losa pupenis – raibuos vīnā čupeņā, boltuos cytā. Kura īpyvuse voi īpeliejuse, tū bļūdeņā. Pavysam leluos Mikileits ber cytur – tuos sāklai. Raibuos zylajā škeivī, boltuos – boltajā.

Mikileišam vaira pateik raibuos. Juos tai šmuki speid zylajā škeivī – kai raibys gūtenis iz pļovys. Mama vys soka, ka boltuos pupenis tože gordys. Mikileits nikuo nasoka, lai jau ir. Mamai par prīcu jis losa boltuos tože, akuratnai līk čupeņā, leluos pa vīnai vīn salīk boltajā škeivī. Tai ir šmukai. Tai, ka vysys salyktys vīnā vītā.

Tik raibuos vīnolga lobuokys. Kai Mikileits pasaver iz raibūs pupu škeiva, tai smejās sevī. Jis bīži tai smejās. Mama nikuo nasoka, tože pasmaida. Mama cīši loba, jei lobuokuo nu vysu. Paps tože lobs, atbrauc nu piļsātys pīktdīnis vokorā, paceļ Mikileiti kliepī i nosoj. Jis gastiņci atveds, šikalada plitkeņu. Vaira daudz nasaīt, tik vīna plitkeņa deļ Mikileiša. Paps nūpierktu vaira, a jam daudz namoksoj. Tikviņ saīt kai deļ mamys i Mikileiša.

Gaisma kreit nu lūga, i iz golda palīk taida kai zyla pleme – tī, kur gaisma īt car škeivi i teik iz golda. Mikileišam pateik. Jis grybātu, kab vysi škeivi byutu kruosaini – zyli, sorkoni, dzaltoni. Kas tei par breineigu dzeivi byutu, kab vyss tai laistiejīs i zibiejs! Kab vysi trauki itaidi bejuši. I vēļ golds raibs, špaleri kruosaini. Puikam īsazib acs.

Nu zyluo škeiva ād tik Mikileits, cytim nadūd. Mama i najem, jei pošai sovs škeivs. Itū zylu škeivi iz dzimšonys dīnys jam izduovynuoja paps, īdeve taišni rūkā i pīsaceja nasasist. Kur ta sist. Laimeiguoka cylvāka par Mikileiti nabeja.

Jis ļūbej vērtīs, kai būrkuoni dzaltoni speid iz škeiva, kai sorkonī tomati, zaļu ogūrču ripelis voi zierņu bumbenis, kai zylais styklys nūsveist, ka iz juo teik korsts iedīņs, kai otkon palīk sauss. Mama vys soka, lai nasažuovoj i ād. Mikileits kai sasatryukst, kai nā. Jem lizeiku i buož mutē.

Cytureiz tei lizeika, ragane taida, aizīt na tī, sasaškīb i vaira nikai. Mikileits lobu gribiejs, a iedīņs otkon nūkreit zemē. Kačeits daskrīn i apūšņoj. Ka zemē, mama nasoka nikuo, tik saslauka piečuok. Ka iz kopcenis, mama tik nūsapyuš. Saceit nikuo nasoka, a Mikileišam pošam vys napateik – ka mamai otkon tics biedeigai.

Jis nagryb, kab mama rauduotu. Skrīn vysod kluot i žāloj, tod mama sajem jū rūkuos, paceļ kliepī, i jī obeji īt duorzā. Tī uobeļneicys i pučis – vysaidu puču gona. Duorzā mama puiku nūlīk zemē, lai stuov iz sovu kuoju. Mikileits jau gryuts, nav vaira tik mozeņš, kab cauru dīnu kliepī nosuotu. A mama loba.

Mikileišam cīši pateik duorzā, jis verās i verās. I sorkons tī, i dzaltons. I jurginis – kaidu tik jurgiņu vosor nabeja. Raibu raibuos. I vysys šmukys. Tik mama naļaun, viejs apraus, apsaļškys, kū tod. Niule jau rudiņs, laiks namīleigs, koč i solnu nav bejs.

Ka vosora beja, tod gon varēja vysa kū. Ar papu īt iz teirumu, laseit kaneņā vabalis. Mikileišam pošam beja sorkona kaneņa, jis dreikstēja īt pats i buļbu teirumā laseit vabalis. Juos, pakasts taidys, grauž buļbu lokstus. Nikaidā jāgā.

Mikileits svīde vabalis kaneņā, dreiži viņ iudiņs sasamete kai bryuns, kai sorkons. I kanenis sīnys boltys, i vēļ tuos dzaltoni streipainuos vabalis. Mikileits vērēs. Iz buļbu lokstu juos na tai, a kaneņā vysys kūpā – oi, kaidys dzaltonys!

Vabalis čoukstādamys muove pa viersu, cyta iz cytys rausēs, a uorā natyka. Paps tik saceja pa buļbu vogu īt mīreigi, lieneņom – kab napakrist. Mikilets nakryta vys, jis jau lels puika. Dreiž deveitā godā īs.

Cyti bārni skrīn pa ceļu, iz mežu. Jī školā īt. Muorkā giun zivs. Mikileišam ni druskys nav žāl. Jam ir mama i paps. I kačeits.

Pa reizei gribīs izīt uorā. Mama apmauc jam jaku i zuobokus, kārmynūs īlīk capumus i palaiž uorā. Poša stuov pi lūga i verās – voi ta Mikileits juos nazyna. Jis skrīn pa pogolmu, pakreit, pīsaceļ. Kačeits, asti izrīzs, staigoj apleik, pagiun kaidu lopu, jaucās ar jū, loksta. Rikteigs jauktive – kai kas, ka tik pasajaukt. Mikileits valk pa zemi solmu, kačeits pakaļ. Jim obejūs cīši mudri paīt laiks. Par šaļts jau mama sauc vydā, gona staiguots.

Itūreiz Mikileits īs uorā vīns pats. Mama nūguojuse iz veikalu piec maizis. Jei, izbāruse puorlaseituos pupenis iz avīžu kaļtētīs, apsamauce i aizguoja. Vēļ pīsaceja Mikileišam pi serku naleist, guņs nadadzynuot. Jam tuo i navajag. Kurs ta nazyna, kai guņteņa kūž. Mikileits īs pogolmā. Uorā naīt tok nasaceja.

Ka pupenis byus izkoltušys, mama juos sabērs muola pūdūs, lai zīmu ir, kur pajimt. Pūdi jau izmozguoti i nūlykti iz pečorkys plitys prīškā. Mikileišam vēļ pulka dorba, cikom tūs pūdus dabuos pylnus – pi kliets sakuorti leli pupu veikši. Tī vēļ gaļdēt i gaļdēt.

Jis apmauc uora jaku. Atsasieds iz greidys, nūsveids mauc zuobokus. Nu naīt nikai viersā! Zeče maisa, vyss giunās. Bikse mīdz, palykuse uorā. Mikileits izvalk da gola – vīna stora pavysam uorā, ūtra tože taipat juoizvalk. Mikileits kuorteigs puika.

Jis pajem zylū škeivi, i obeji īt uorā. Kačeits jau gaida siņcēs.

Cīši solts, Mikileits īraun golvu placūs. Īt da kliets. Ar zynuotuoja aci nūsaver, ka pupu pītiks lobam laikam. Tai i paps saceja. Ka vysys byus izgaļdeitys i puorlaseitys, jis Mikileišam īdūs duovonu. Kas tei par duovonu, paps nasoka. Mikileits grybātu mudruok, a kas tev deve.

– Redzi, škeivi, cik myusim pulka dorba? – Jis ruoda pupys. – Ite tev na zupu ēst. Ite dorbs. Vysi pūdi juodaboj pylni. Tod tik duovona byus.

Car kliets styuri pogolmā īskrīn sābru Jurka. Īraudziejs Mikileiti, apsaraun. Nazkuo jau otkon gribiejs dareit. Tai jis vysod. Nogi nīz.

– Ite tu vīns uorā? Tevi palaide?

– Mikileits lobs puika.

– Lobs to lobs, kas ta soka, ka švaks. Itys tovs škeivs? – Jis pajem nu Mikileiša zylū škeivi i verās. Parauga ar pierstim, īcierš zūbus vydā.

– Styklys, bratka bruoļ! Redzi, kai skaņ! Kur jiemi?

– Tys Mikileiša škeivs.

– Tovs to tovs, pasavērt īdūsi? – I Jurka jau prūm ar vysu škeivi, Mikileits pakaļ.

Aiz klāva sasalasiejuši vysi bārni i sprīž nazkū. Jurka daskrīn ar škeivi, vysi kai aplypuši apleik. Mikileišam bais, otkon smīsīs. Tok tys juo škeivs, paps tok Mikileišam škeivi izduovynuoja. Nivīnam cytam, taišni Mikileišam paps tū škeivi.

Puika daīt kluot i rauga Jurkam izraut nu rūku. Tys atsaraun i bāg, Mikileits pakaļ, puorejī bārni smejās. Parkū jī tai.

Jurka, radzādams, ka naizbēgt, škeivi pasvīž cytim. Jis aizlidoj. Bārnim spēle rūkā. Škeivs breineigai lidoj. Rikteigs lidojūšais škeiveits! I kaids zyls!

Mikileits vaira naskrīn leidza. Kur jam cytu dadzeit. Verās, i osorys kai pupys bierst par byudim. Nu kam jī tai.

Cikom Jurka verās nazkur, škeiva nanūgiun. Tys lidoj viers pļovys, a tī pretim nivīna nav. Mikileits skrīn pakaļ. Niu nivīns juo nadadzeis, jis pats byus vysmudruokais! Mikileits smejās. Bārni nūsaver pakaļ i tože smejās. Nazkas nūskaņ, i zylais disks pazyud zuolē.

Škeivs ir puorpleiss iz pušu. Beja vīns vasals, niu divejis dalis. Mikileits pajem kotru dali sovā rūkā, tur i verās. Rauga salikt kūpā, nasaīt. Kai jem rūkys nūst, tai škeivs otkon iz pusem. Juo škeivs pagolam. Mikileits pajem obejis škeiva pusis rūkā, pīsaceļ i īt iz sātu.

– Nu kuo tu, duraks, bļaun! Tik tuos bādys kai taids syuda škeivs! Ka gribi, muns tāvs ar muoti nūpierks tev cytu! – Tai Jurka klīdz pakaļ.

Mikileits nasaver, jau skrīn prūm, zuole pynās ap kuojom, a jis itūreiz nakreit pi zemis. Sasapyn, a nūsatur kuojuos.

Kaidi tī bārni! Mikileišam nimoz napateik. Papa dūtais škeivs pagolam. Jī obeji navarēs pupeņu laseit. Paliks pupenis nalaseitys. Kai bez škeiva. Beja škeivs i niu pagolam. Jis raud bolsā.

– Pats tu rikteigs duraks! Lels puika, a uovejās kai huligans. Voi naredzieji, ka tei juo monta? – Vīna nu meitiņu kreit Jurkam viersā. – Ar traukim pa pļovu svaideisīs. Kuo pats sovejūs škeivu i bļūdu nanes iz pļovu? Nu tāva kuovīņa bais?

– Kas ta zynuoja, ka itai sapleiss. Vajadzēja ar taišni tamā vītā akmiņam byut! – Jurka sper pa nazkū cītu zuolē i palāc nūst. Suopeigai.

– Atjiemi, svaidiejīs, tok vajadzēja padūmuot. Niule pierksi vītā. – Puikim tei dzela ar vaira nimoz napateik. – Ej, prosi pīdūšonys. Moš kuo sarunuosit.

Mikileits ir duraceņš, školā naīt. Namuok ni riekinuot, ni gruomotā skaiteit. Napazeist ni latvīšu, ni krīvu volūdys, namuok ni pa angliskam, ni vuocyskam. Jis pat pildspolvys nav turiejs rūkā. Jis namuok i zeimēt – trīp nazkū i papeira, kruosys tik maitoj i pats ūrc zam daguna.

Tok ļauna Mikileits nivīnam nav dariejs. Kai izīt uorā, tai vys duorzā. Verās iz pučem i nasoka nikuo. Jis sēd iz slīkšņa ar kačeiti kliepī, gluosta jam spolvu i verās nazkur. Kai dūmuot, ka jam byutu zynoms kas taids, kuo cyti naīsavuica i školuos.

.

Olūts: LaKuGa.lv

Laime

.

Jam beja viņ divdesmit treis godi, a jau metēs plyks plešs. Taisneibu sokūt, bez napylnys nedelis divdesmit četri. Motu jam vēļ beja pavysam daudz, tik, ka īsavēre, golvys augšā jī beja daudz pluonuoki i cauri speidēja buola, saulis nikod naredziejuse uoda.

Koč jam beja tikai divdesmit div, nu labi, divdesmit treis godi, Jurs jau beja pasamaniejs tikt pi bārna, kas pa nedeli dzeivuoja dzeraunē pi juo muotis, a pa sastdīni, svātdīni volkuojuos jam leidza kai cērme, naļuove Līnei pabyut divatā ar sovu puisi voi kur nūbraukt.

Draugi aicynuoja laivu braucīnī pa Gauju, vys jau šašliks leidza, Martini tī voi vēļ kas smolkuoks. Rimi var nūpierkt vīnreizejuos lītuošonys grilu – ni tī vajag atpakaļ vest, ni kuo. Atsapyustu kai cylvāki. Voi pa garū nedeļu nabeja iztveikts birojā i nu izklaidis radzāts tik vīņ kai kaida skryuve vokorā. Da i tik da kaidu vīnu naktī – reit tok otkon iz dorbu.

Symtu godu Līnei taida Mareite, Jura jauneibys padiekļa bārns. Nu māslu kastis izvylkta vuts, a niu nasās iz lela, kai dūmuot, jai vīnai Jurs pīdarātu. Līnei naļuove i kluotyn daīt, tiuleņ puišam kliepī, sasks mozais! A Jurs kai aizasviļs – da Mareitis juobrauc, da Mareitis i cytur nikur.

Sauce kolega īsvietēt dzeivūkļa, kū beja pajiems iz kredita, čut ni pošā Reigys centrā, a Mareitei dzimšonys dīna. A tys kolega dreiži kuops iz augšu, jam sūleita nūdalis vadeituoja vīta, jis byutu i par Līni aizlics vuorda. Varbyut dalyktu pi olgys. Tik voi kaidam tī kaida bāda, voi ta tī kaids aizadūmoj! Juram tik pošam sovys delys, a tu tī vari nūspruogt i septenis reizis augšonceļtīs – voi kaidam tī bāda!

Da i valnam tū Juri, tik nazkas naļaun pajimt capuri i aizīt. Nazkas tur, varbyut īrodums, varbyut baile nu vīntuleibys. Ka īsaļūbiejuse, tuo gon nā. Kur ta tai par reizis īsaļūbeitu. Ar golvu juodūmoj. Jurs lobs cylvāks, pi taida juosatur. A īsaļūbēt – tuo to nā.

Līne komoj seve, jau cik reižu nūsasūlej, tok vys nasaīt pamest i lapnai aizīt. Īsagruobuse kai nazyn kimā, jei seve lomuoja. Cik lobu cylvāku iz pasauļa, a ite Jurs da Jurs. Dūmuot, cyta nivīna nabyutu. Tik juo eiszinis i e-postus jei nikod nadzēse uorā, koč tī runa byutu tikai par sasatikšonys vītu.

Varātu nūsašpļaut i braukt vīnai – i pa Gauju, i cytur gostūs. Tok kai pīktdīnis vokors, jei brauc pi Mareitis.

Naīs tok Līne, nabrauks vīna poša – kū ta ļauds padūmuos. Ka jei navar puiša dabuot, vozojās pa pasauli kai lupota i beiguos paliks uolovuos? Kab ļaudim tai nasaruodeitu, jei gotova pacīst koč desmit Mareišu. A Mareite tik vīna i, paļdis Dīvam, cauru nedeli dzeivoj pi Jura muotis. Godu četru meitine, dreiži īs pīktā godā. Augumā pagara, nu skota šmuka, pagaišim matenim, koč cīši baileiga i nu svešūs bāg. Līne jau varbyut pusgoda braukoj iz Bieržgolu, a bārns vysleidza vēļ raunās aiz babys, kuop tāvam kliepī, a pi Līnis daīt tik jau svātdīnis vokorā, kod juobrauc prūm. Kai tī īļūbeisi taida mežuonāna. Da nuokušuos nedelis otkon vysa aizmiersuse i verās car pīri. Koč peisā i laid.

Bārns Juram beja gadiejīs aiz lelys ļūbesteibys. Meita moš i byutu nikuo, tik galeigi navuiceita. Piec pamatškolys sešu klašu kai palykuse sātā, tai i tuoļuok nabeja tykuse. Nu skota nikuo, tik pruoteņa daudz tī nabeja. Dzeivuoja kai kustūņs pa pasauli – kur ļaudim vosoruos duorzs ravēja, kur pi sīna kasšonys dasapeļnēja, zīmā sēdēja ustobā pi muotis i vērēs pa lūgu iz tukšuo pogolma. Ni jom teļvīzera, ni juos radeju muocēja nūpierkt. Taidi pasauļa neikuli.

Jurīnei suopēja sirds, tuo vysa īdūmojūt, – kai dāla nabeja nūsorguojuse. Tik jei poša apsagiva, ka naba bez juos pošys zinis tys beja nūtics, naba bez juo baksteišonys. Kura ta vēļ dzenēja – aizej, dieleņ, ļaudīs, nasiedi sātā, kod vysi eksameni nūlykti! Gon pa maja, juņa mienesi gona byusi sātā atsasiediejs. Kura to gludynuoja ancuku, kura izpruovēja ceļā. Tok jau bali Bieržgolā nanūtyka cīš kū bīži. Tī ari beja sasaūstiejs ar tū Sūmužu muoseņu. Kurs tī kuru kryumūs vylka, bess jū zyna, tik ar tū pošu beja kai ībaruots. Kai breivs vokors, tai iz mocikleta i prūm. Iz sātu muotei paruodēt atvede tik iz pavasari, ka jau vādars pa prīšku vēlēs i pušu spruoga. I kur pruota zam pošu dzemdeibu pa pasauli krateitīs i vēļ taidā škeistyunē.

Preceiškys jis. Atsarads precinīks, godu ostoņpadsmit puika, tikkū nu školys izleids, ni omota, ni izgleiteibys. Vēļ pyrmuo kursa augstškolā naveics, a mute kai propesoram. Da i kaida tī ļaudaveņa – nu pūra izleiduse snauška. Pūra tuorps, i tys mudruok ruop kai itei rūku kustynoj, voi ta Jura muote naredzēja – traukus pamiercej, pamiercej iudinī, pakosa ar nogu i tod jau būrzavoj ar dvīli. Kas tī, valna, par saimineicu! Kaida pi dorba, taida i pi dzeivuošonys.

Tai i pasacēja, taišni acīs ībuoze – jei naļūbej apleik garom i pa koktim šustavuot. Škandals beja pa vysu sātu, dāls salasēja drēbis, sasvīde veikšī i aizalaide, aizbryda obeji pa snīgu, montys iz mocikleta sakruovuši. Muote nūrauduoja, nūrauduoja, a kū tī – i gūvs slaucamys, i rukšam ēst juopadūd. Kai pa myglu dorbus darēja. Syvānam teira nakuosta pīna silē īlēja, gūvei pakaišus karklēs īlyka. Tei verās i naād, tod tik Jurīne atsačoknēja, aizarauduoja i sīna nese.

Jura mama beja īnasuse ustobā sausuos drēbis, salūciejuse i salykuse skaudzē. Niu juos obejis ar Līni iz viervu kuore jaunū parteju – Jura kraklys, muotis blūzis, bruņčus, Līnis drēbeitis. Jau lobu laiku jei nabrauce iz sovu sātu, kur varbyut nivīns tolkom i nagaidēja. Tāvam beja jauna saime, sīva tikpat kai Līnis godūs i mozī – godu desmit puika i drupeit jaunuoka meitine. Līne jūs nabeja redziejuse jau mieneši div treis, a sirdī nabeja nikuo.

Jei stuovēja ustobys golā ar slapņū kleitu rūkuos, spraude ar knagim pi viervis i breinuojuos, cik vīnolga jei ir. Laikam jau jei poša ir palykuse lela i pusaudža godu puoristeiba pagaisuse leidz ar Jura satikšonu. Vajadzeigs jei taids tāvs, Līne dūmuoja. Aiz pīnuokuma jei beja dzeivuojuse zam juo jumta.

Nikuo darēt jis nalyka. Nagribēja, kab ļauds runuotu, ka meita kolpyunis vītā, a tū pamuoti, smīklys, Līne dancynuoja piec sova pruota. Taipat tī nabeja ni lelys ļūbesteibys, ni patikšonys. Kura pyrmuo gadējēs piec škieršonuos, piec muotis aizīšonys, tei i beja loba. Laikam jau tāvs nagribēja ruodēt, ka švakuoks par bejušū sīvu i navar atrast jaunu bruņču. Tai i sagruobuoja pyrmū, kas beja guojieja. Da i kaida vaine. Pat bārni jim saguoja.

Muote ar jaunū veireņu, meilū draudzeņu puorsacēle iz uorzemem. Aizbrauce, ka napalyka ni zeimis. Kai taidys muotis i bejs nabyutu. Sasatrokuoja kai marta mienesī, pagruobe pasi i pīna naudu, prūm beja. Nazkaidys suknis sumkā sasvīde, nazkaidys pamete. Aizskrēja kai iz sovys nalaimis. Tok laikam jau labi dzeivuoja. Nasažāluoja. Vyspuor nikuo narakstēja. Da i kaida tī dzela. Taipat kotram sova dzeive juodzeivoj. Kotram sova laime.

Pa laikam jei Līnei puorskaitēja naudu, iz svātku atsyutēja karteņu i puors riņdeņu, kai jei īt. Tik daudz jei muotei beja nūzeimuojuse, reiklē kruojuos ryugtums, tik Līne naļuove jam tī augt. Voi vysu myužu jei zam muotis bruņču byutu dzeivuojuse. Taipat daītu tei stuņde.

Jura mama beja pavysam cytaida, jei natusa pa koktim, pasacēja vysu acīs, a sovejūs deļ beja gotova izdarēt vysu. Jei nabyutu pamatuse Jura i aizskriejuse pasaulī ar sovu bryutgonu, taipat jei nikod napamess mozuos Mareitis.

Jurīne kuore drēbis i runuoja. Bārns beja aizguojs pi tāva, tī beitīs kuo nabeja. Vys jei sorguojuos mozuos prīškā runuot par vysom tom dzelom, a Līnei pasaceit vajadzēja. Lai zyna. To īsagruobs i piečuok vaiņuos, ka nav zynuojuse. Lobuok aiz laika, nakai par vieli. Jurīnei Līne patyka, kū tī. I pavuiceita, i sirds loba. Varbyut nu bārna i beiduos, a kū tī nu jaunys meitys var gribēt. Poša tik nu bārna godu uorā tykuse. A niu aste dasīta.

Da kū tī dasīta. Jurīne beja jāmusēs, Jurīne tuo bārna izviļks. Sovs ir sovs, a tikpat kai sovs bārns. Taišni saprateiga meitine. Vysaidu dorbu muok, tik jau ka tuos pacīteibys nav. A kū tī nu bārnāka sagaideisi. Da i vēļ nu taidys grezis izvylta. Breinums, ka vēļ itai. Nā, lai Līne nasabeist. Jurīne tuo bārna dasavēers i izaudzēs. Nav tok nikaidi karu voi revoļuceju godi. Ir i maize, i iztikšona.

Par mienesi ūtru i dāls atsaroda. Pasajuovēja pogolmā jau čut ni zam pošu Vosorys svātku, dūmuot, ka nikuo i bejs nabyutu. Kūduoks gon beja, mocikletu ar beja nūtārgavuojs, tik ar tū, kas mugurā, atguojs, a vys jau paļdis Dīvam, ka dzeivs i sātā. Pats īkiure pierti, ilgi iz pierts slīkšņa sēdēja, pogolmā naguoja i ar muoti narunuoja. Jei īdeve jaunu kraklu, da i biksis na pa senim kai tiergā pierktys.

Dāls nūsamozguoja, izamauduoja azarā, vys naruneigs aizguoja gulēt i naktī namīreigi grūzējēs. Muote da pusnakšu sēdēja kuknī. Koč puotoru gruomota rūkā, nazynuoja, kū skaitēt, kū nā. Vysu vacūs lupotu veikši sasvīduse gunī, lai izput ar vysom vutim i blusom, jei rauduoja čut ni bolsā. Dīva muote, jei beja gotova iz ceļu da Sarkaņu bazneicys nūruopuot. Nivīnā gruomotā taidu puotoru nabeja, kū jei nabyutu skaitiejuse. Pasorgoj jū, sorgoj, Dīva muote. Sovā žielesteibā paturi.

Nu reita Jurs beja pazuds pyrms saulis lākta, vēļ pyrms pīna mašynys. Gultys drēbeitis akuratnai salyktys skaudzē, pa kuru laiku aizlaids, kas juo zyna. Muote nabeja dzierdiejuse ni sūļu, ni driebu šveiksteišonys. Slauce gūvi, i osorys byra solmūs. Iča vērēs par placu, aizamyudēja, laizēja skustu kai zynuodoma. Kū tu vacu gūvi vuici, poša vuicama. Izvaduse ragaini gonūs, jei skoluoja pīna konys, reita kopeja dzysa iz golda, pa radeju vuovuļuoja nazkaidi veči, a jei nasagribēja nikuo. Lai izput vysa dzeivuošona, ka put vyss.

Jurs sātā pasaruodēja ap pušdīņu laiku. Īguoja ustobā, piļsātā nūskivs golvu plyku kai nu kanclagera voi dīnasts, stuovēja iz kuknis vyds i nazynuoja, kur rūku likt. Muote gaidēja, kas byus, jei sēdēja kai namaneiga, najuta ni rūku, ni kuoju. Dzeivs jis beja atguojs, da juos jis beja atguojs, jis beja pi juos.

Jis atsasāda iz beņčeiša pi plitys kai nazkod mozuos dīnuos i stuostēja. Jurīnei grybātūs voi ar rūku nūglaust, voi kliepī pajimt, a kur tu pi lela puiša leissi. Apsavaiņuos, aizacierss, apkluss – voi pyrmuo reize, ka dāls nu juos gluostu bāga. Jei sēdēja i nazynuoja, kas byus i kas nā. Nikuo jei nazynuoja – ni reita, ni vokora.

Asūt pīdzymuse meitine, jau marta vydā. Gryuši guojs. Jurs apklusa i, ocu napacieļs, klusēja. Palāka kuknis greida. Nu kū jis sēdēja kai duraks. Mikrieslī nū lūga kryta palāka gaisma.

Laikam jau sasastaipēja, tuolejū ceļu brīnūt pa izškeidušū snīga putru, Jurīne padūmuoja pi seve, tik nasacēja nikuo. Kam kairynuot tuo, kas paguojs. Nikaida mada maize, svešā sātā par prymaku aizeimūt, nabeja bejuse. Klybuo Brone līka āduoja nagaidēja, kotram pošam maize juopeļnej. Cikom meita piec gryutūs dzemdeibu ar vysu bārnu vuoļuojuos pa gultu i poša, klybū kuoju davylkdama, slaistējēs pa dzerauni, puišam beja juoīt tolkā pi sābru pi molkys vesšonys i klāvā miezšonys – vys kaidu latu atsvīss. Sābrs myurej cepli, Bronis prymaks pi apkvāpušūs ceglu nesšonys. Cytam sābram cyuka syltajā pavasara laikā nūspruoguse i aizgoldā jau ar tuorpim sadāta, pošam nasagrib rūku zīst, Bronis prymakam juoaprūk.

Tik naudys nikod natyka, partū ka Bronei to ols butelis vajag, to torts juonūpierk – unučka že pīdzymuse. Kai tyka nauda kārmynā, tai leluo pierkšonuos. Cikom jau mociklets aizguoja, izlaiduma ancuks i vysa sertifikatu nauda. Tod jau Jurs švaks. Tod var teitīs eļnē. Kam jei taida susātiva vajag – ni tī naudys, ni bagateibys.

Jurs, dzeivuodams tymā vutu pereklī, školā beja puorguojs iz nakluotīni. Pusgoda beja nūsavuiciejs Reigā, a vysu pamete. Ite laime, ka papeiru vysā naizjēme. Da i kaida tī augstškola, pavaicoj, kod beidzamu reizi kaidā lekcejā bejs. Kod jam beja vuicētīs – pi buobys čūksta i vutu preklī.

Līne siļdēja nūsolušuos rūkys, soltums givuos pi izmierkušuos uodys. Apleik karinēja teiruos drēbis i zuolē pilēja iudiņa lasis. Svežņu driebu i puļvera smuords. Skrīt, skrīt i aizbēgt. Drēbis plivinēja viejā, gryutai cyluojuos. Viejs mudri izraus mitrumu. Kab tik nanūraun nu viervu i nanūnas.

Jei klausējēs, i beja tai jūceigai. Moz jau Jura muote da šam beja kuo saciejuse. Vys pa vuordam, pa pusvuordam Līne beja dazynuojuse, kas i pa kam. Ka kryumu bryute tymā pošā vosorā piec puiša aizīšonys sanykuse i pasalaiduse pavysam. Koč i da tam tī tolka cylvāka nabeja bejs, pret zīmu vaira nabejs i tuo poša – giņdiņs i kauns vysam pasauļam. Nūsadzēre, nūsablūdēja. Da i beiguos laikam nazkaidys nervu voi mīga zuolis ni to dzēre, ni mīsā dyure.

Mareitis muote jau kopūs. Ar propuļšonu propula. Pagaisa kai nabejuse. Nivīns i namanēja, ka par vīnu Dīva dūtu ciļvieceņu guojs mozumā. Kai jau beja īsuokuse brist pūrā, to i labi nasabeidze. Nūgaisa ar gaisšonu.

Jura mama vys pīklusa, ka runuoja par tū. Nagribēja, kab dāls dzierdātu. Da i taipat beja radzams, ka naļūbnai jei par tū runuot. Varbyut i poša vaineiga sasajuta pi tuos nalaimis, koč Līne jai nikod tuo nasaceitu. Kam līku reizi dvēseli kairynuot. Da i vacuo sīvīte nikod napīzeitu, ka tai. Ka jei pi kuo vaineiga. Par daudz augši Jurīne turēja sovys saimis gūdu, kab vainuotu seve pakleidušys sīvītis smiertī. Asūt nūsadzāruse tīpat sovūs ubogu Sūmužūs i nūsalaiduse dybynā kai dzeļža gobols azara iudinī. Kai nabyutu i bejs.

Nabeja jau dīz kaida, a vys cylvāks, Jura muote pyute pi seve. Taipat jau pasaulī dzymdynuota i zam tuos pošys saulis auguse, a iznyka ni par kū. Jei stuovēja pi izkuortūs driebu. Grumbaina mute, skusts. Siermi moti izleiduši nu skusts, mozgs atsaraisiejs. Lyupu kakteņā nazkas bryuns. A ni rūku paceļt, ni skusta sasīt. Vaca, vaca kai vyss pasauļs.

Kai ir, tai juodzeivoj. Jurīne pieški atsačoknēja, nūruove skusu, ar rūku daglaude motus. A viejs tai merkavuoja izjaukt. A slapņuos drēbis gryutai sytuos cyta car cytu. Dalypa i atsalaide. Jurīne pagrīze muti pret vieju, ar dorba pīdzeitim pierstim nūglaude byudus. Nazkaidi moti mutē. Jei apsēja skustu. Juoīt, juoīt pi dorba. Nav laika bandzavuot.

Jei pajēme tukšū bļūdu i guoja iz pogolmu. Suņam ēt juopadūd. Ak jau svežņa iudiņa juoīlej. Pats vosorys laiks. Cyukai buļbys ak jau izvyrušys. Duorzā pi puču nazuolis kai bailis. I kur vysur var izskrīt, kur izskraideit. Vacs palīk vacs. Vys rūku pi dorba napīteik. Nav jau vaira tūs apgrīzīņu kai jauneibā. Līneite atbrauc, kū padora. A svātdīņ iz pušdīņu jau prūjom.

I kas tei par dzeivi. Vīnā skrīšona. A vys nazkai juosasyt, nazkai juodzeivoj. Dzeive, dzeive, tai i proguojuse tei dzeive. A voi lobuma nabeja.. Beja vysa kuo. Tik ka ogruok vyss nazkai cytaiž beja. Ni taidys dzeršonys, ni nalaimu. Ļauds nazkai laimeiguok dzeivuoja. Nazkai ļūbnuok.

Kai tymā vosorā izasāda iz butylkys, tai i nūsadzēre i nūsanarkuoja da boltūs smiļkšu, Jurīne runuoja tuoļuok, atsasāduse ustobys pakrieslī. Lai tuos buļbys veļ pavyrst. Nūrausi bez laika nu guņs, otkon saskuobs. Koč skuobst i tai. Vosorys laiks.

Jei sēdēja sūpluok Līnei i gluostēja mozū suneiti. Boltuo spaļveņa meiksta glaudēs jei zam rupūs pierstu. Kucalāns laizēja jai rūku. Atsasvīde iz mugurys. Kotra dzeiva radeiba pasauļa ļūbej. Mozs sunalāns, i tys zyna prīcys. Tik cylvāks komoj, komoj seve, cikom zam zemis.

Meikstys depis, vēļ nav satreitys. Purneņš. Plykuo pavēdere. Mareitis suņs. Lai aug deļ pacekys, lai vuicuos par suni guoduot. Taišni vajadzēja vystu gona. Lai skraida, lai rej i vonogus dzonoj. A to siebrineicai jau divejis vystys nūnese, až škode. Bārnam koč pats lelais draugs. Breinums, ka niu naredz. Nu da, kaids tī suņs, ka tēte sātā. I kur rupucs zyna tāva voi kuo.

Tai i propula cylvāks. Nazkaidys zuolis sev laide. Narkotikys voi kū tī. I kur valna nalaimis dabuoja. Slaistējēs pa Rēziknis tiergu i autoūstu bez zūbu i āmyna. Kab kaidu kapeiku dabuot, guluos apakšā zam kotra apsadzārušuo lūpa. Dyurīņa deļ beja gotova iz vysa. Kai strāšnuo kuce.

Vacuos sīvītis acīs beja rībums i vēļ nazkaida jūceiga jutūne. Kai leidzjiuteiba, žālums, kai taisneigys struopis gaisma. Beiguos naudys i narkotiku deļ beja gotova iz čūksta pa zemi braukt kai beidzamuo kačīne. Cytu reizi Rēziknē dasasyta Jura muotei i rēce nabolsā pa pusīlys – muna veiramuote, muna veiramuote. Labi, ka Jurs beja nūbraucs atpakaļ iz Reigu. Vys koč tam beja mīrs.

Cik reižu pīkauta vylkuos pa šosejis molu – savuoc kur nabejs kaidi spruodzini, izmauc prīškā i pakalē, tod jau palaiž pasauļam par apsmīkli. Nasamozguojuse, aizlītom acim i izdrupušim zūbim. Tai i stuovēja ceļa molā, mašynys bolsuoja. Voi gulēja kur naviņ pakrytuse – iz soltys zemis. Tai i aizguojuse ar pļaušku kaiti jau zam pavasara, eiksts ari beja pagolam. Kū tī var gribēt – i dzēre, i peipēja, i tū gadasti dyure.

Klybuo Brone atroda pi sātys pakša nūsolušu. Lai kaida, vys muote. I sēdēja, i rauduoja. Vys jau laikam kas aizadyure. Koč i sprosta buoba, poša ar butylkom pa pasauli skrēja. Poša lai kaida, turējēs. Kū jei, buoba, sātys sataiseit varēja. Tai jau ogruok beja štrama meita, tik ka apsalaide. A kas zyna, kai byutu bejs, kab dzeive cytaiž īsagrīzuse.

Tai i pagolam. Jau sasteiviejuse beja. Taišni nazkaidi soltumi beja sprukuši. Bejs vosorys laiks, pasamūstu i dzeivuotu. A kū tī zīmā.

Labi vys, ka napalyka iz gultys kūpama – mūkys sev i cytim. Kas ta juos tī izkūptu voi kuo. Taiapt propultu, tik poša nūsamūceitu i cytu izmūceitu. Kam jei vajadzeiga beja. Ka jau beigta, muote vys nūrauduoja. A jau par cik dīnu Brone otkon skrēja apleik. Kai nikuo nabyutu bejs. Voi beja voi nabeja pi groba osorys. Kas zyna. Kurs tī vērēs. Jau tai morkotnai. Kai tei dzeive sasagrīž, kai vys nikimā i nikai.

Jurīne beja sasajāmuse i nūbraukuse iz bērem. Jī obi ar dālu, vacuo Brone i vēļ nazkaidi sābru bobuli i dzāruoji beja aprokuši – bez bazneickunga, bez nikuo. Kai nazkaidu suni. Pi kopu izdzēre čarku i pa sātom.

Nu meitys tī nabeja palics nikuo, tod jau kura kotra tierga buoba beja leluoka skaistule i ūde ari lobuok. Daža grobā jei nabeja šmukuoku driebu voi motu. Taidu pošu viņ, kai atroda iz celeņa pi sātys nūsolušu, i aproka. Tī nasukuotī moti zam skusteņa. Tī moti Jurīnei vys kai acīs i ruodīs. Tik kopceņa pa viersu beja apmaukta šmukuoka, cytaiž tys cylvāks beja aizguojs bez nikuo loba. Ni dzeivē tys cylvāks kuo loba beja redziejs, ni smiertī.

Bārnāka Brone naļuove i apsavērt – jei navajags taida tāva, kas nu sātys aizguojs, bārnu mozeņu pamets. Kai guojs, tai lai eims. Jurs prasēja, prasēja, cikom jau muote sajēme aiz rūkys i vede prūm. Nivīna papeira gola tī nabeja, kaidys Juram tīseibys jimt tī kū voi tīsā syudzēt. Da i kam vajadzeigs tys bārns. Kur bejs, tī i propuļs. Dzāruoja sugys tu napuorvuiceisi.

Kod meita beja kai na kai aprokta i bieru šņabs izdzarts, klybuo Brone par sovu unučku vaira nasalyka ni prast. Pasvīde tik kod kū ādamu, a bārns caurom dīnom dzeivuojuos pa greidu kai kačalāns. Ēde nu tūs pošu nūšmukušūs bļūdu kur kači, zeide pierstu, puskulaka mutē ībuozuse, i ūrce nazkū sevī. Ruope pa nateirū greidu iz vādara, plykū čūkstu izsliejuse dabasūs, voi syukoja ogūrča myzu, kū beja atroduse mieslīnī pi plitys voi sūmozgu spaņa.

Ak jau tai i byutu kur īkrytuse voi pagaisuse, tai i daspruogtu kai slyms kačalāns. Nivīns nabyutu nikuo ni zynuojs, ni saciejs. Da i kas iz tū sātu guoja, kam tī kuo beja vajadzeigs. Ka jau nabeja dzeivuotuoji, cytim tī dzelys nabeja.

Tik Bronei iz vosorys vyda palyka cik tī godu, vaļdeiba daškeire vacuma penseju. I taidim ļaudim penseja pīsanuok, voi ta švaka dzeivuošona. Vysu myužu ni besa nav dariejuse, tik ka kolkoza laikūs pa brigadi pasaslaistēja. Ni tī staža, ni kuo. Vaira paienī gulēja kai struoduoja. Kas jau snauška bejuse, pi dorba nadaliksi. Nav breinums, ka propula tei slaistu i ubogu vaļsts.

Postneica, aiznasuse naudys iz sātu, beja īraudziejuse ituo breinuma. Ka bārnam sakoltuši strypyni nu bikšu kreit, aug kai dzeivs mežuonāns i ņaud čut ni kai kačs. Nūguoja da Jurīnis. Ilgi tolkavuoja – tok vajags tī kū darēt. Koč nūkristēt juonūkrysta, a to nūspruogs nu naiešonys kai nakryškuons. Juram grāks byus. Vys tāvs skaituos. Koč par apsmīkli tys bārns saguojs. Apmuove puisi kai duraku, niu nalaime koklā.

Ass jau drusku paglups tys bārns – ni runoj, ni tolkam acīs verās. Ak jau narkomankai dzims – nikuo loba tī naizaugs, taida poša pasauļa šliuka kai muote i baba. Itaida suga naizneikst. Dzan atlasis kai nazuole. Voi ta nav zynoms, ka i Brone jaunuos dīnuos ar puišim voduojuos. Cikom jau nūkryta nu tuo sīna vazuma pi kolkoza gatara i salauze kuoju. Tod beja mīrs, nazkur tik tuo bārna sagruobuoja jau vacūs godūs.

Taidys runuošonys Jura muote nacīte, koč i postneicys prūm nadzyna. Vys var izzynuot, kas jaunuoks. Tiksi taidai iz mēlis, vysu myužu bolta naatsamozguosi. Jau tai beja skaidrs, ka Jura kauleni pa pasauli iznosuoti. Da i juo bārns niule vysim dyrsys kosa. Kai dūmuot, ka poši nazkaidi eņgeli voi svātī. Rogona na buoba. Volkojās tik pa pasauli ar sovu avīžu i penseju kuli. Taids omots, taida i saprasšona. Skraida nu sātys iz sātu, pasauļa spletnis nosoj. Pa cylvākam i omots. Cik pa radeju dzierdi, cytur postnīki kai postnīki, a ite nazkaida cīma slūta pasagadiejuse.

Cik meitom kryumu bārni gadējēs, cik puišu pasalaide dzeršonā voi pasakuore, a tuo jau nivīns naredz. Tik ka Žgutim kas, tai vysa dzeraune pliesnej – bagaturim kuoja pasleidiejuse. Kai Žgutim nalaime, tai vyss pasauļs spletničej. Vysim mēle juopatryn.

Da i kaidi jī vaira bagaturi. Kai kara laikā ustoba nūdaga, tai jauna kuorma i napastatēja, tymā pošā dzedu klietī i elektreibu īvylka, i plitu izmyurēja. Pravda, kliets leluoka kai cytam ustoba. Nu stypru bolku, augstim grīstim. Tik dieļu beja juopīsyt iz grīstu i ar bīzū muolu škierbys juoaiztryn, kab spali ustobā nabiertu.

Klāvūs kolhozs ītaisēja teļu fermu, pošu vīneigai gūvei tik kliets gols palyka, pa gruovmalim sīnu vajadzēja lasēt, nasteņom iz škiuni nest. Tāva sorta gūvs kai pajēme kolhozā, tai i nūspruodzynuoja tamuos soltojuos zīmuos bez sīna. Ar skujom baruoja gudrinīki, ar egļu skujom gūvs, kas Latvejis laikā izstuodēs ruodeitys, medalis sajāmušys i guojušys kai speideigys karpys pa pļovom, pīna spanim davušys. Vysaidi pluovi ap pakšim vozuojuos, cikom jau aiz azara pastatēja jaunū fermu. Kolhoznīki atsaroduši.

Breinums, ka vysys saimis iz Sibiri naizvede – laikam kai apdaguļus paskaitēja, kai moztureigūs. Kotrā naleimē laime. Tāvs to gon – tai i sanyka nu tuo vysa. Vēļ da Kruščova laika palyka iz gultys. Aizguoja piec cik godu guleišonys, lai jam vīglys smiļkts, vysim mīrs i jam pošam lobuok. Nav jau dzeivis, ka veseleiba sanykst. Sirds to loba beja, cik godu nūgulēja.

Niu fermu klāvi aiz azara vysā sakrytuši. Tok i beja nūlaisti da rūčkys. Voi tī remontu taisēja voi kū. Lūgu izsyta pa dzārumam voi kai, tok i gūvs puszīmys ar apsormuojušom mugurom stuovēja.

Cytā klāvā to otkon lobys slauciejis gadējēs. Tei poša postneicys ciotka, lai jai myužeiga duseišona. Nu sātys lynsāklys nese, kotlā vuorēja, gūteņom piec atsanesšonys deve. Lai ūtruo puse lobuok atlāc. Vot i beja i gūvs, i izslaukumi, da i medali i obrozs iz gūda plitkys pi cīma padūmis. Kur niu medali palyka, kur obrozi. Vyss propula.

Vīnā kuormā vēļ pa šai dīnai mineralmāsli stuov. Nu cauruo jumta sateciejuši, sasalaiduši vīnā klucī kai lada gobolā. Vīnys dīnys saiminīki, voi ta breinums, ka izjuka i kolkozi, i tei ubogu vaļsts!

Jurīne krīva laiku laiku gaideituoju nacīte – ot jau lobuma atroduši, vutini i pasauļa pluovi. Lobuok bejs… Da kas tī lobuok beja. Tik ka dzert lobuok varēja i struoduot navajadzēja. Pīroduši pi vysa gotova. Ni tod taidi dzeivuot muocēja, ni niule. Valna vutini! Poši bodā apmiers, a nazkaida kieneņa gaidēs. Kruščovs jim voi Brežnevs. Ot jau atroduši lobuma. Ka naveižoj rūku kustynuot, to nikas tī naratavuos. Ni Dīvs, ni kieneņs.

Kai postneica ar sovom spletnem beja prūm, Jurīne naizturēja. Lai kaids tys bārns, vys sova mīsa. Pret vokoru sasataisieja ceļā i aizguoja iz Cukrim da muosiņuškys. Vys jau sovs cylvāks, vys kuo pasaceis. Obejis sāda mašynā i nūbrauce piec tuo bārnāka.

Tuo skota jei naaizmierss da myuža gola, lai cik ilgi dzeivuos. Bārns kai dzikars zam golda, acs viņ speid car palākuo i grumbuos sarauto goldauta molu. Kai īguoja ustobā, kači paspruka kur kurais, a poša vacuo Brone kruokdama gulēja gultā kai luova.

Itaida muoteite, a sāta aizlaista da napazeišonys, ņuotris i dodzi pa lūgu ustobā aug. Da i ustobā pošā arama kuorta iz greidys – nazkaidi ni to solmi, ni putekli, nazkaidys skaidys i sakaļts sīns, vysur staipuos lupotys, izsvaideitys vacys tupelis. Grīsti taidi zami i malni, ļustra vaca i ar ziernūklim aizauguse – bobuli kas bobuli, na dzeivuotuoji. Breinums, kai zīmā tī sīnys syltuma tur, vysi pakši izarūziejuši, da i ceplis puorpleiss i nūkvieps malns.

Moza bārna tī navarēja pamest a ni sokoms, koč i cik glups voi na sovs. Navar tok ļaut pagaist cylvākam ni par kū. Jau moz ka ar muoti itai nūtyka, bārnam tok vajadzēja koč kuo lobuoka iz pasauļa īraudzeit. Mozs ir mozs. Pajiemi kliepī i aiznesi.

Meitine ļuovēs izviļkt nu pagaļdis, nasacēja a nikuo. Ni ūrce, ni spirinēja. Jurīne juos ītyna sovā jakā i pajēme rūkuos. A izkoltuse, a mozeņa. Kačalāns, ni bārns.

Ari mašynā ļuovēs pajimt kliepī. Ni naīsapeikstēja. Svora tī nikaida nabeja, izkoltuse kai skaida, vysi kauleni radzami, pīre vīnūs blusu kūdumūs. Vērēs kai mežuons, muti paplātuse, rūkys vys mutē buoze i nazkū ņūrdēja sevī. Ni runuot taida muocēja, ni tolkam staiguot – jau čut ni treju godu meitine.

Pyrmuos nakts bārns vys rauduoja, vys klīdze kai namaneiga i sauce nazkuo. Voi muotis, voi kaču, kas juos zyna. Saprast tī nikuo navarēja.

Par cik laika apsamīrēja i pīroda pi Jurīnis. Nūmozguota, atvutuota i sasukuota izavēre jau piec bārna. Lobā maizē atsakūpe i vaira nabeja buola kai smierts. Pajimta rūkuos nasasaruove i jau poša glaudēs kluot. Ni sūļa bez juos paspert navarēja. Vysu vajadzēja redzēt i zynuot. Da kū tī, bārnam bārna zynuošona.

Pasprukuse pasaulī, meitine auga acim redzejūt. Ka pyrmajā laikā namuocēja i iz pūdeņa aizīt, narunuoja nicik, daspīst atsasēst iz krāsla i lizeikys rūkā pajimt navarēja, to piečuok jau poša ruope iz krāsla, ucynuoja leli kliepī, dzīduoja. Poša nūmozguoja sev i muti, i rūkys – ni dzeita, ni dzonuota. Kū tī, vysā glups tys bārns, paļdis Dīvam, nabeja. A vyss cyts Dīva i ļaužu rūkuos.

Jurīne pyute vīņ, tok kū dīnys, tū tyka spraunuoka. Ka jau beja apsajāmuse tuo krysta nest, to juonas beja da gola. Jei poša breinuojous i navarēja atsabreinuot, kur juos godūs tik daudz spraunuma jemās, kab mozam bārnam pakaļ izskraideitu. Taids tok nazyna ni mīra, ni atpyutys – īt kai atamans. Taids var i okā īsaveļt, i azarā ībrist, sātai guni dalikt nazinejūt voi vēļ kuo trokuoka. Voi moz breinumu dzierdāts. Saprašonys to tī vēļ nikaidys nabeja, tik ka lela dūša skrīt, lēkt, krist gar zemi i gruobuotīs ap vysom lelūs ļaužu dzelom i dareišonom.

Jurīnei beja jūceigai, kur jemās spāka. Vēļ pyrma godu diveju dūmuoja likvidēt gūvi i saimisteibu – cik jei tuo pīna ād. Tik daudz i nu piļsātys var atvest voi siebrineicai papraseit. Tok niu paaudzs i sovs cyucalāns, i taipat vistenis kākinoj pogolmā, suņam ar kaida pīna lase juoīlej. Niu pajēme tū kucalānu, tys tok vysā nu muotis ciča. Bez pīna i nadūmoj. Taids bārns pošam līk sasajimt i dūmuot iz prīšku. Dorbi poši atsaveice nu rūku, dūmuot, i poša jaunuoka palykuse.

Jurīne vys pyute par dāla nalaimi – kas tuo bārna školā palaiss, kas pavuicēs, ka tiks leluoka, a stīpe sovu krystu, cīši narunuodoma. Piec veira smierts itys beja pyrmais cylvāks, kas kasdīnys jai beja sūpluok. Da vēļ vaira – ni atsakaut navarēja, vys pakaļ staiguoja i až mutē vērēs, kuo jauna gaideidama. Nu cylvāka jau tī vēļ beja pamoz, tok vysleidza Jurīnei tei beja kai jauna dzeive, jauna atsajimšona.

Jei otkon beja stypra i poša tyka golā ar vysu. Poša i bez izaugušuo i pasaulī aizguojušuo dāla. Da i tam kuo paleidzēt varēja. Kaidys ūlenis voi pīna lasis īdūt, kū tī iz akmiņu pīpierksi. Nu sātys vys lobuoks. Da i niu meitini dabuojs, pavysam cyta dzela. Dūmuot, i pats kai cyts cylvāks palics. Jau i škola zam beigu īt. Ite labi, ka napamete. Vys vuicuos i vuicuos. Voi ta moz spāka vajag.

Veiks školu, vys dzeive nūsakuortuos. A bārna Jurīne dasavērs. Navarēja i īsadūmuot, kai bez juos ogruok beja dzeivuots. Vys dzeiveiba sātā. To tī, to tī. Verīs, jau i vystu padzeit nu duorzeņa var pasyuteit, jau i ūlu salaseit muok. Pacīteibys to nikaidys, tok vys i paravēs kuo voi ūdzeņu palasēs.

Četru godu meitine varbyut i nabyutu lels cylvāks, nikaidys lelys saprašonys tī nabeja, ni gudreibys, kab parunuot taipat par dzeivi voi puorrunuot kaidys dzelys. Tik nikod navarēja saprast, cik tys susurs zyna i cik jis saprūt. Cytu šaļti runuoja kai lels cylvāks, izspēre uorā taidys runys, ka Jurīnei nūšļuka skusts, cytu šaļti otkon beja moza i žālojama napraška.

Kab nabejs tuos kryumu meitys, pa laikam Jurīne īguoduoja, tuo bārna tok nabyutu. Dzeivuotu vīna kai i da šam. Ak jau dzeivuotu. Kū ta dareitu. Paadeitu kuo voi sasprāstu kaidys dzejs. Teļvīzera pasavārtu.

Jei vērēs iz bārna, kas pogolmā ar maizis druponom mīluoja vystys i suni – vīna drupona pošai mutē, vīna visteņom, vīna kucalānam. A tys prīceigs lāc i mutis lyzgoj. A bārns smejās. Jei vaira natyka gudra, kai byutu bejs lobuok.

Kai tys valnāns zynuoja, kas Jurs jei beja, muote natyka gudra. Kū jis nu tāva voi muotis saprota. Kotru pīktdinis vokoru dāls ībrauce sātā, nazkū padarēja pa nedelis golu i tod atpakaļ iz Reigu. Cik ta jis te beja, a bārns kai aizmaduots.

Jei navarēja i nūsavērt, breinuojuos i navarēja atsabreinuot – kai pīktdīne, tai bārns vaira na sevī, vys iz ceļa gola verās, lelis pucej, skraida kai pasacāluse. Kai Jurs sātā, meitinis i naredzēja – kluseņa vys tytynuojuos ap reidzuonu, nazkū vaicuoja, stuostēja, tāvam kliepī kuope. Jurīne tī varēja i pagaist, nivīns i namaneitu. A Jurs i pats kai aizadedzs – kai sātā teik, bārna nu ocu naizlaiž. Voi molku školda, voi nu klāva syudus svīž, a tys kai turks sūpluok sēd i nazkū tūrkš. Kai aizbūrta taišni. Pakaļ staigoj, runoj nazkū vīnā runuošonā – ni tī tolka, ni saprasšonys. Sēd iz laipenis, cikom tāvs ar laivu azarā zivīs brauc. Kai reits, tai jau agri augšā i pi tāva zam deča. Ni vuiceita, ni runuota.

Piedejūs mienešus Juram leidza atbrauc i Līne. Tepat Rēziknis meituška, tik Reigā dzeivoj i struodoj. Līne Jurīnei pateik lobuok. Taidu jei i beja īdūmuojuse sovu vadaklu – pavuiceitu i saprateigu. Cyta dzela – pat muzykys školā guojuse, poša struodoj i seve baroj, cytam iz kokla nadzeivuos. Niu vēļ dzīd korā, tok jau bolss. Koč i nikaidā lelā omotā nav i nikaida lela dorba nastruodoj, tik nazkaidā kantorī papeirus cyloj, vys jau naudys deļ Juram koklā nasakuore. Reizē veiks školu, lai tod dūmoj, kai dzeivuot. Vys leli cylvāki, lai poši i guodoj.

Galeigi zemē svīžama tei meita nabeja. Piertī Jurīne nūsavēre, ka dzemdiejuse vēļ nav. Varbyut ar puišim ar tolkam dzeivuojuse nabeja – voi ta jei napazeitu tuo skota, ka buoba kotrom biksem pakaļ verās. Taidu muoseņu pa acim nūsaviersi.

Ka Līne nastūs iz lela, tože saceit navarēja. Vys, atbraukuse nu Reigys, dasāda pi golda kai cylvāks i apsavaicuoja, kai īt, kai Jura mamai veseleiba, kas jaunuoks pasaulī. Dūmuot, ka poša teļvīzera nasavārtu voi Reigā vaira jaunumu nadzierdeitu. Kū ta Jurīne, ite, azara golā, vīna poša dzeivuodama, var zynuot.

Mareitis, svešuo bārna tože prūm nagryude, nasmēja i nadrycynuoja. Koč kaida jaunai mārgai tī dzela byutu par itū svešū kačalānu. Vys jau Līne raudzēja īsadraudzēt ar meitini, a tei tik koktā raunās – až kauns par taidu mežuonu. Kab Jurīne nazynuotu, ka bārns teiri saprateigs i pruoteigs, varātu dūmuot, ka drusceņ nagudra tei meitine ir. Kai sveši ļauds, tai globojās kai nu smierts. Dūmuot, sazyn kuo jei padarēs. Tok voi ta bārns vaineigs. Kū jis loba iz pasauļa redziejs.

Postneica, i tei Mareitis tolkom nabeja redziejuse. Kai pasajuovēja ceļa golā, bārns globuojuos. Vys Jurīne raudzēja kuo saceit, a kū tu zvieralāna izškoleisi. Tiks leluoka, vys pīsajims pruotā. Voi ta zalta dzeive bejuse. Taipat koč kū ta taids bārnāks saprūt. Verīs viņ, pi Līnis jau daroduse. Koč i raunās maleņā, a vys rauga podīt i apsavērt, kuo ta tei loba nu Reigys atvaduse. A zam prūm braukšonys až pakaļ skraida. Napuorīs ilga laika, vys sasaprass.

Par postneicu moza bāda. Jurīne tože ar taidu narunuotu, kab vale bejuse. A naudys to vajag, vys kaidu gazetu atnas. Da i var izzynuot, kas nu jauna. Kurs mirs, kurs pi dzeiveibys. Tik ka, zmirka taida, ak jau nosoj pa pasauli spletnis, ka Jurīne bārna nemeiļoj, tur gola ustobā kai zvieri i ļaudim naruoda.

Kū tī. Kaida ļaudim dale par Jurīnis dzeivi. Te paspletničēja, te jau aizmiersa. Ar Līni to bārnam vaira byus dareišonys kai tū valna postneicu. Vys jau kai nabejs.

Cik tī klopotu beja, cik nūsajimšonu, cikom Jurs bārnu pīregistrēja kai sovu bārnu. To papeiru taidu, to itaidu. To aplīceibys, to nūroksta.

Dzymuse taipat dzeraunē, meitine beja bez kaidu papeiru. Dūmuot, ka taida cylvāka pasaulī i nabyutu.

Īsaukta par Mareiti, jei nabeja ni Marta, ni Marija. Nivīns jau nazynuoja, kū juos muote beja dūmuojuse, ratu reizi pi pruota byudama i sovu kryumu bārnu par Mareiti saukuodama. Nu Bronis tī savaicuosi. Tai tik alimenti pruotā. Da kaidi tī alimenti. Prīcuojusēs, ka tīsā napadeve par bārna kātavuošonu. Koč kū tī besa pīruodeitu – kas bejs, izbejs.

Tai i papeirūs īrakstēja par Māru, Māreiti. Lobuoka padūma tei špidrilka pogostā nazynuoja. Kai ta mozu bārnu sauksi par Mariju, tys jau taidu vacu veciņu vuords.

Tiks leluoka, byus Muora. A to pasauksi par Māreiti, zam vacuma vysi smīsīs. Vuorda to iz vysa myuža līk, na vīnys dīnys. Tī vyss cīši labi juoizdūmoj. Nūsauce, eiku, siebrineica sovu dočeiti par Irenu. A niu pīruodi – Irēna voi Irina. Pogostā krīvuška piec kara aizrakstēja par Irinu, a pasē to Irena, pa čiuļu mūdei aizraksteits kai Irēna. Cik jimšonuos beja, cikom papeirus sataisēja i zemi puorrakstēja. Dūmuot cik cylvāku zam tūs papeiru globuotūs, na sābru Ireneite.

Špidrilka kosuos pa nazkaidim papeirim, meklēja lykumu i pantu. Jau tai beja nūsajimšonys, cikom dabuoja papeiru, ka taids bārns eistyn pīdzims i nav kur pa pasauli sagruobuots voi nūzogts.

Par obejom izdūmuoja – lai jau byutu Māra. Tai ass juobyut – vaļsts volūdā.

Ka Māra, to Māra, vys jau školā vīgļuok pasaukt byus. Pošai to gon mēle nasanese tai uovētīs. Kaids tī mārs voi namārs, ni kuo mierej, ni namierej.

Jurs, padzierds ituos vuorda dzelys, nazkū ūrce zam daguna – voi vuords napatyka, voi īguoduoja sovys bryutis bruņču. Kas jam tī kuo vaicuoja, voi jam beja laika i saprasšonys ar bārna papeirim skraideitu.

Kai čygonka tei kryumu mārga tymā vosorā piec Bieržgola bala beja apleik biziniejuse, pasajuoveidama to pi Sprūdža veikala, to autobusa pīturā. Cikom jau puiša apjuoja. Tai i sabizinēja rasna vādara i sovys nalaimis.

Moš vēļ šudiņ byutu dzeiva. Kū tī. Jurīne pyute otkon. Cyukai āstu juopadūd. Lai pašlopoj i guļ. A to, dzie, klāvam jumtu ceļ. Jau bļaun.

Līne tuoļuok nasaklausēja. Kas nazynuoja Jurīnis volūdys – grīzēs i grīzēs iz riņča. Cikom jau otkon nu suoku. Juosaceļ, juoīt, juopadūd tam syvānam āstu. Jau bļaun nu klāva ratonkys, jau ceļ jumta nūst. Vys dzeiva radeiba, sova prosa.

Kaida tei dzeive beja, vylks juos zyna. Tik kotram kustūņam tože beja juo dzeive, plykuo dzeiveiba. Taids prasēja ī iesšonys, i dasavieršonys.

Tik vyss vīns. Te dzeivs, te mirs. Cikom dzeivs, juodzeivoj.

Līne guoja ar cyuku spani iz klāvu. Pa saulē sakorsušom betona plitkom, pa izkoltušū zemi. Leita nav bejs nu juņa beigu.

Pi plitys īgruobe sakopuotūs buļbu, apjauce taipat ar rūku. Myltu kluot. Putrys. Vokorā otkon byus juovuorej, reit otkon iz Reigu. Tai paīt tei dzeive.

Jei pieški sasajuta tik vaca. Ite beja tei dzeive. Poša eistynuo dzievis garša, pats smuords Apjaukt spanī cyukys iedīni. Sylta saule iz bosūs kuoju. Myusys sylduos saulē i lidinej. Vysta daīt, pagrūza golvu i olkonai kņuoboj syvāna putru, daskrīn ūtra. Kecineidamys ād i runoj. Par šaļts saskrīs vysys vystys, paēss i tod liksīs kur pīsaulē gulātu i purynuotūs. Laime.

Tai beja dariejuse juos mama. Taipat baba i probaba.

Cik sīvīšu beja bejs, tik juos beja baruojušys, slaukušys, guoduojušys i kūpušys. Bārnus, lūpus i vysu dzeivi. Kai gryutu nostu. Kai pošu svareiguokū aizdavumu. Nasušys i guoduojušys. Sorguojušys i ļūbiejušys.

Syvāns bļuove nabolsā, až auss kryta cīši. Čut spaņa naizguoze. Tod laimeigs šļopuoja iedīni. Iz aušu putra, navar jau maitiņam īlīt silē, kab nikuo naizlītu. Kū cyuka zyna nu parāda. Ka tik mudruok ēst. Ni navar pīgalēt – golodna i golodna. Paād i kreit iz suonu. Guļ da cytys reizis.

Līne īlyka spanī atlykušuos buļbys, izkasēje ar rūku kotlu. Juolīk vuoreitu. Otkon jaunu kotlu, vokoram napītiks. I tai vysu myužu.

Te beja tei laime. Jei pieški saprota. Nazkas lobs.

Bezdeleigys klīdzīņs. Kucalāns aizmidzs paienī pi okys. Pa mīgam rausta depis i skrīn. Bezdeleigys lidoj i lidoj, klīdz i klīdz. Laikam vonoga īraudziejušys. Sunalāns nadzierd nikuo, guļ cītā bārna mīgā. Mareite tože – padzāruse slauktuo pīna i nūlykta pušdīnis laikā.

Jurs vokorā nu azara atness zivs, Mareite, pagruobuse nazkaidu zivteņu, muonēs suneiti ustobā. Runuos nazkuo. Cikom saprass, ka suņam zivu navajag.

Sylts gaiss. Vosora. Itai byus vēļ ilgi. Itai sprostai. Nikuo svareiga iz pasauļa. Tik itai. Kai tys niule gulstās i kreit, kai īsalej acīs i palīk iz myužu. Dzeiveiba.

.

Olūts: LaKuGa.lv

Sibira stuosti. Kiukoj, uora dzagiuzeite

.

A es dūmoju par tū vysu.

Sibireja.

Bez juos es byutu cyta.

Bez vysu tūs cylvāku. Bez bruoļu Ūzulu, kas runuoja krīvyski, a beja blondim i viļņainim motim – gari, pleceigi. Leli kai ūzuli, ni taidi kai krīvi.

Bez Čeveru, Ševeļu, bez Lastovskuos i Latkovskys, bez Guļbu Almys i Sprukuļu Bertys. Bez Puku Emilis i Vimbu Genupis.

Bez kaida sentimenta. Vīnkuorši taipat.

Nūraut kleitu nu kaulu kai Genupei nu Sčastlivuos dzeraunis.

– Oi, bārni, navaru, dušej nust! Navaru, navaru. Kai īguodoju, navaru.

Nūsvīst kopku kai Olgai nu Byčkovys, sasīt skustu kai Emilei nu Bogotuos.

– Nu pošys Latvejis? A jius muokat skaiteit latgaliskuos bukvys? Kod bārni nūguoja školā, krīvyski namuocēja. Kod beja juosauc pīmāri krīvu volūda, nu suoku sauce latvyski, tod tik puorvede krīvyski.

Sasist papīžus kūpā kai Juoņam, Donatam, Pīteram nu Grjaznovys, Saharnuos.

– A kas jiusim pasē raksteits? Latyši voi latgalīši? Latyši? A maņ pasē – latgalec! Es asu latgalīts! Laikam taidys nacejis nav?

Da i pudeli likt iz golda. Nu Udačnuos, nu Krajevuos. Nu Podtajožnuos, nu Okunevys, Olugys, Ladogys. Nu bejušuos i gaisušuos.

– Vysi rozbraukoj, vysi rozbrauc. Vacī apmierst, jaunī aizbrauc iz gorodu. Ļauds nusadzer. A pi jiusu Latvejā kai? Ļauds labi dzeivoj?

Izcēle dzerauni kolna gola, saguoja kolhozā. Labi ļauds dzeivuoja. Hutarūs to lobuok kai dzeraunēs beja, a dzeraunēs otkon veseluok.

Iz balim ar traktoru braucem. Pīsalasēja puiki i mārgys, laidem iz sābru dzerauni. Ni ceļa, ni saprasšonys. A solts! Traktoram rīpu puordyurem, večim i nasacējem. Bais.

Dzeraune Sčastlivuo, dzeraunis golvonuo ūļneica – Vesjolaja gorka.

Prīcys bez gola, bez molys. Tāvu nūsuove, bruoli tože. Razkulačili. Palyka bārni, mama aizacierta i vylka.

I es mamai zam sirds.

– Es nikuo, nikuo jiusim napasaceišu, bārni, nazynu nikuo, naatguodoju nikuo. Es breineigi slyma.

– A Pyupuļneica ite beja?

– Joptvajumaķ, vysys Pyupuļneicys, vysu juos zyna! A pi jiusu tože?

– Nedeli pyrma Leldīnis!

– Kai to, kai to – beja Pyupuļneica! Bārni pīplēse pyupulu mežā, skrēja agri pa dzerauni i pyupuluoja. Napīmiņu, nazkai beja. Ni to veseleiba, ni to kas. Veseleiba īškā… Ni napīmiņu!

– A vēļ kaidi svātki ogruok beja? Juoņadīna beja?

– Nui, beja i Juoņadīna. Pulkim guoja, jaunī leiguoja, pa sātom staiguoja, pa ūļneicu guoja, dzīduoja. Ka kurs ola nadeve, tū zam kubula buoze, dzēre i doncuoja, zuoļu vaiņukūs pyna i ituos dīnys svietēja.

– A kaidys skaituos juoņazuolis? Nu kuo pyna vaiņugus?

– A kaida zuole beja, taidu i sapyna. Kaidys tī pučis. Zuole kur šmukuoka, tī i paplēse. Voi kaidi vanadži kur. Juoņam golvā lyka.

– Dzīduoja tože?

– Meitys to staiguoja, dzīduoja. Es to mozuoka beju. Nikuo, nikuo napīmiņu. Tī nazkaidys eisenis dzīsmeitis beja. Vylks juos zyna!

– Nivīnys i naatguodojit?

– Es jau nabeju dzīduotuoja. Muosys jau lelys mārgys. Muote nu Rasejis ar meitom atbrauce, tāvs tī numyra.

Leigoj saule, leigoj bite

Pa lelū teirumeņu.

Saule sīna kaļteidama,

Bite zīdu laseidama.

Saule sīna izkaļtēja…

A bite zīdu napīlasēja.

Tai nazkai beja. A nikuo, nikuo napīmiņu. Nikuo nazynu, bārni.

– A cyti svātki?

– A rudiņ Dvieseļdīna, tod juoīt iz kopu. Na āstu voi kū. Niu jau tik puorjāmuši nu krīvu tuos mūdis – i latgalīši, i latvīši.

Dvieseļu pīminēt juoīt. Tāva ar muoti. Dzeda. Meitinis munys, moza nūmyra, pagaisa kai nabyudama.

Cytaiž iz kopu to nā. Lai jī tī dzeivoj mīrā. A kuo dzeivajim pi myrušūs to meklēt? Dvēselem sovs laiks, sovs laiks i dzeivajim.

Cikom jau tei mīsa, tei dzeivuošona. Cikom jau mīsa kopūs nav aiznasta.

Cikom dzeivs, i juodzeivoj. Nabyusi dzeivs, tod i nadzeivuosi.

A dunduri apleik kai myusys, vys lidinej, vys sīnās. Vys jau dzeiva mīsa.

I kopu ceļš puori vacainei – cik godu kai pamastai. Kai nu savetskūs godu, kai nu cytu laiku. Kolhozi beja, vys apora. A niu vysu rozjauce, roznosuoja. Kur palyka, kas jū zyna. Nikuo vaira nav. Cik cylvāku beja, cik bārnu. Niu tik pjanicys da biči. Par vysu dzerauni četrys vecenis vuorgulej.

Smylgys viejā šveikst, nazkaidys pučis boltim zīdenim. Kiula speid cauri sakoltušim veibūtņu kaulim. Zeme nūsacītuse, až malna.

Tik kopu ceļš. Naseņ bēris bejušys. Par cik sūļu – egļu skujis. Piedejuo styga. Puori teirumam. Cik sen ni ortam, ni kustynuotam.

Vys viejs ceļās. Par kolnu pārkiuņs īt malnym dabasim. Grudinej, zibsnej.

A kopu ceļš skujom izlykts – par cik sūļu egļu skujis. Tai vajag, tai dabasūs juokuop – pa skujom izlyktu ceļu, par kolnu, aiz vacainis, aiz zylūs kopu vuorteņu.

Kiukoj, uora dzagiuzeite.

Kiukoj stulpa golā aizaklīgdama, kiukoj kasgods nu jauna. Kiukoj pi ustobys, suņubūrkšūs, ņuotrēs i saryusiejušūs kolhoza dzeļžūs vārdamuos, kiukoj aizkiukuodoma, aizkiukoj dzeivis.

Tu kiukuoji, es rauduoju.

Es bolsā sauču tuo, kas ir bejs, kas nazkod dzeivuojs i mirs, a varbyut i šudiņ ir dzeivs – ka jau es juo atguodoju.

Tev pītryuka treju kūku, maņ deveņu buoleleņu.

Gunīs dagušūs, karā rautūs, palnūs sakrytušūs, sorkonuos ūglēs gailiejušūs i malnā zemē guļdeitūs. Karā kautūs, piļsātā i severā pagaisušūs, aizrautūs, atjimtūs, aizguojušūs, nūsadzārušūs, kopūs lyktūs. Sovu, sovejūs, bruoļu.

Da i nikuo vaira nav. Tik nazkas pruotā – vuordi, bolsi.

I tu atguodoj. I tev vaira nav mīra. Aizkiukuota tu esi.

Tik tei Pyupuļneica, Juoņadīna, Dvieseļdīna pruotā. Atguoduoji, niu jau vaira nikuo. Nazkas vaira kai beja i reizē vaira nikuo.

Nūrauņ sukni nu mīsys – nikuo jau vaira nav, nikuo tok tī nav. Zamuškā nikuo nav. Tik tei plykuo mīsa. Tik tys, kas esi tu poša.

Nikuo jau nav. Plyka mīsa. Tei esi tu poša. Car gunim izrautuo, car dorbu dorbim voi laiku laikim.

Tik volūdys nikai naaizmierssi. Pa vuordam atsagrīž runuota, pa plykam vuordam i piečuok jau vasalom vuordu čečem, vasalim kūdulim, osnim, lopom i dzeislom. Mierdama namierst, cikom viņ mīsa turīs. Cikom tei mīsa kai sukne iz kaulu. Cikom jau dzeiva.

Bičkovys ūļneica leitā izškeist glumūs dubļūs. Malna i sleideiga. Až leipst. Spersi sūli, i Sibirejis augleiguo zeme īraus tevi, īsyuks. Myužam naaizīsi.

Jaunuoka byutu, kuojom iz Latveju nūītu. Ni nadūmuotu.

Pateik i šyut, i adēt. A taidu uzoru, kai nu Pribaltikys atvad, taidu nikur nav. Kurs jau gostūs nūbrauc i cymdu atvad, tuo jau vysi nūsaver i tod oda.

A kū ta vaira. I tāvs ar muoti ite paglobuots. I vaira veseleiba na tei. I vaira iz kopim juosaver, na jau pasaulī skrīt.

Es i meitai sacieju. Roksti pasē latgalka. Vys tiksi kur pasaulī – nu suoku iz Latveju nūbrauksi. A tod mož iz Vuoceju voi kur. A kū jaunam ite darēt?

Nudi, jaunuoka byutu, nadūmuotu a ni. Koč pastruoduotu Latvejā.

Ūzula pierts. Bolkys lelys, bolkys mozuokys, listvennica voi apse, vacs kažuks pakuorts prīškeņā, zūbubirste i zīpis uorā iz beņča, ružovs plastmasys čarpāks boltim zīdenim. Vacys rogovys čardakā. Bucys dieleiši. Nūderēs. Voi ari nā.

Meitine verās i smaida, ružovys plastmasys tapkys, bryunys kuojis, pluona kartona kleiteņa. Boltu suneiti tur aiz kaklinīka, suneits izaruovs rej, koč pošam bais.

– Vasali!

– Kaids suņam vuords?

Meitine nūsorkst i vys smaida. Sagruob suneiti, apjem tīvom i bryunom rūkom. Nikuo nasoka. I naizzynuosi – bārns nasaprota voi nūsakaunēja.

Ūzuls sovu pogolmu izlics dielim. Kuoju nasabrist. Kai greida jī skaņ zam kuoju, daža nasacyloj eimūt. Kai ustobā, tik zam dabasu.

Pierts nav pierts, jei ir tik vīna nu juo pogolma ustobu, ūtrā ustobā dzeivoj gūvs, trešā stuov mociklets.

Ūzuls pi autobusa, smaida atbraucs nu piļsātys. Jaunajā kraklā i bez capureitis napazeit. Pats taids kai cyts. Dokumentu mapeite padusē. Taids vāžnys. Bejs gorodā nuokūrtuot dzelu.

A varbyut jam ir i cyta dzeive, na tikai tei, kur jis ir sātys saiminīks i kurynoj pierti.

Dzeraunis puiši staigoj, staigoj. Tod brauc – ar mocikletu, ar mašynu.

Nagribit pasavyzynuot?

Mociklets, ūdi mutē. Benzina smoka. Sylta nakts, i nazyni. Tu poša voi cyta jau.

Piec leita palejuos kruojas mygla. Mygla ceļās i kuop nu upeitis, kurai nivīns nazyna nūsaukuma. Upeite, kam nav latgaliska vuorda. Voi ari jī myusim nasoka.

Voi varbyut jūs ite nimoz nav bejs, jī tik ite pa ceļam. Jī ite tikai nūstuoja, jī ite nadzeivoj.

Muote dzonoj jaunuokuo Ūzula reveitu duorza, i Ūzuls īt. Muote moza i zama kai buceņa, dāls sūpluok jei kai brīds. Muote jam ka ni da kryušu zierneišu, to pazušu.

Ūzulam pateik meitinis, nūzūg maņ capuri, izlīk sev golvā. Rūceņu paturēt. Ūzulam nūtykums. Par dzerauni puorīt. Iz mocikleta pavyzynuot, aizvest, aizblūdeit.

Susedka ar binokli vārusēs, kai ejam mozguotūs iz upeiti. Dvīļūs īsatynušys. Bosom kuojom i tapkuos.

Nikuo tok vaira nav, tikai tei mīsa zam driebu – sukņu, lupotu, kleitu, maudkostima. Dzeiva. I korsta vosora.

A mes teiri tai nikuo asūšys, piečuok susedka poša atsazeist. Nikuo tai. Vyss sovā vītā.

Nasoka, kuo gaidiejuse. Ka cytys mes byusim voi nu cytys mīsys. Voi ka cytaižuok izavērsim.

Ejam da veikala. I puiši pi vuorteņu, nazdeļkuo pi vuorteņu vys truopejās puiši. Pučis, dzaltonys puču taureitis. Taidys tik vīnā pļovā pi Uluja aug. Vīnā pļovā iz vysa pasauļa, cytur nikur.

Ite jiusim. Pierti izkūrsim.

Kai najauši – vasali. Vuorteņu golā – vasali.

Mozi bārni bļaun pakaļ – vasali! Mes že tepat asam, mes že tī poši!

I suneits bolts, kai aizmaduots skrīn pa prīšku. Īsi pakaļ, aizamaļdeisi. Īsi iz prīšku, pagaissi. Suonim īsi, poša propuļsi.

Volūda cylpys mat, volūdys voduotuojs dasamat. Naatsagrīzsi. Ka atsagrīzsi, to cyta.

Padūd vīnu pierstu, aizmierssi vysys rūkys, atguoduodama naatguoduosi, naatguoduodama vys atguoduosi. Da placa voi sirds. Voi da eikšu.

Dzeraunis ūļneica. Škutāni, Šyroni, Ševeli.

Sātys i klieveni, pyuneitis, budonkys, kuormi. Traktors pastateits, škeiba pīkabe, skrytuli izagrīzuši. Cyuku duorzeņš ar dūbem, cyuka zeidej syvānus, poša iz suona zemē i ūrkš. Puču duorzeņš, vystys kašās, gaiļam sorkona sekste i bolss par vysu dzerauni, aizacierts dzīd i izlāc iz sātmaļa. Kai sauce tuos smolkuos pučis boltajim zīdenim?

Lūgu dieli nūmaļavuoti, zyls, zaļš i sorkons. A klieveņam nūtrīpti bolti vysi bolku goli i bolta streipe car durovu molu. Molka sasvīsta skaudzē, ņuotris rindeņā car statini. Molkys grāda car duorza molu, teli, īdami vyscaur car ūļneicu, pa maleņu pi sātmaļa īmynuši stidzeņu. Poši stuov paienī pi saryusiejušuo kombaina i dauzuos ar kuojom. Pats pušdīņu korstums, dunduri kūž kai troki. Teli nabāg nikur, nikur nabyus lobuok. Stuov paienī i gramoj, mīgainai myrkšynoj acs.

Bryuna gūvs da vādara iudinī, syt ar asti, nateirys streipis iz spolvys saulē izkolst i palīk boltys. Dubļu i zemis zeimis. Cytā dubļu dūbē klīdz zūsyni, šņuoc, koklus izstīpuši, mozi zūsalāni veļās pa zemi, peikst, dzaltoni komuli.

Reits. Saule lein nu dabasu molys, tūrkš putyni, tuolīnē ryuc nazkaida mašyna, mygla ni to ceļās iz augšu, ni kreit zemē – byus saulaina dīna. Varbyut izskrīs leits.

Dzagiuze kiukoj stulpa golā aizaklīgdama.

Jūceigys dzagiuzis, nabāg a ni. Sēd stulpa golā i kiukoj pylnā reiklē. Rasni, palāki putyni, kņuobs vys atsataisa i aizataisa, i dzagiuzis bolss skaņ pa dzerauni.

Niu saprūtu, kai tam kūkam, kur dzagiuze kiukoj, var apīt treis reizis apleik i izzeilēt sovys dzeivis.

Kiukoj, uora dzagiuzeite, kiukuodama naaizkiukoj dzeivis. Vēļ nazkas juopadora. Vēļ gribīs tūs boltūs puču duorzeņā i dzaltonūs nu Uluja, vēļ napasaceiti vuordi trynās pi vuorteņu: ateimūt – vasali i aizeimūt – palīc vasals.

I pūreņā nazkas tūrkš. Ni to leita putyns, ni to nazkas cyts. Vuorda naatguodoju.

I nazkas tuolīnē kai sisineidams sisinej. Kai atguoduodams nazkuo, kuo vēļ nav bejs, a varbyut nabyus nikod.

Gūvu bori. Īt iz klāvu vokorā, smogai lykdamys kuojis, rogi kai tauris. Bolsā ni naīsamyud – īt kai māmys, kai svareigu dorbu dareidamys, putekli ceļās, ūļneicys zeme. Leigojās gryuti tesmini, a cyta kai koza – ciči kai izveituši, tik tī rogi i sasavāluse bolta spolva. Goni gumejnīkūs, īt ar suneiti nu pakalis.

Daguojuse da vuorteņu, bolta gūvs myud saimineicys. Saimineica attaisa vuortus, i gūvs īīt sātā. Sātā – zam jumta voi zam dabasu.

Dunduri saskriejuši pakaļ lūpim, niu vyss gaiss vīnūs dundurūs. Pīskriejušys pylnys siņcis, kreit i ceļās, sytās pret lūgu styklim. Nav gaisa.

Pārkiuņs ceļās. Tepat i leits. Leita lasis kai nu dabasu bumbvedieja izsyt dzilis rānys ceļa putekļūs, piec šaļts iudiņa upis nasās nu kolna.

I tu tī beji. Stuovieji iz gaņku i navarieji izīt iz ceļa. Nasamaituot leita ar sovu byušonuu, tys byutu par daudz – ari izmierkt.

Slapņu sukni iz mīsys, iudinī samierkušu, gryutu i slapņu. Dasadur mi mīsys i daleipst. Kai bārza lopys piertī, kai moti pi pīris i kokla nu korstuma.

I lelys lasis iz mīsys kai puotogys. Kai iz zemis.

Leitā vērtīs kai izruodē. Vērtīs, kai bolta sylta iudiņa sīna guožās par buļbu teirumu, ņuotrem, līc da zemis i leigoj, sytās tymsi palākūs škiuneiša dieļūs, sasyt palnus guņkurā, samiercej ceglus sorkonus, apdzieš guni. Nazkas kai kiup, kai nā. I aizamaļdiejs teļš nazkur bļaun piec sātys.

Mygla ceļās. Otkon tei gaisma nu dabasu kai aplaista ar sorkonu vuoku. Nazkas tūrkš, sisinej, nazkaidi kukaini voi putyni. Nazynu vuorda.

Tuolīnē muzyka. Skaņ nu nazkurīnis, syt ar sisšonu. Dzieržami tikai basi.

Ninai puotori. Reita mikrieslī izguojuse uorā i lyudzas. Skaita puotoru gruomotu tīpat pļovā zam ūļneicys lampys.

Pi stulpa sliedzs – var īslēgt i izslēgt guni kai ustobā.

Zam jumta voi dabasu.

I nazkas cyts. Nazkas, kuo vuordūs napasaceisi. Saplaisuojuse dabasu zyluo kruosa iz cepleiša suonu, ar kruosu aiztrīptys škierbys iz sīnu. Māms televizors iz gaļdeņa. Suveniri – opolys kūka sieņs iz dieleiša, nūļakavuotys i speid – bryunys capuris, boltys kuojis.

Parkū kotrā sātā ir taidi kramasli, kas nivīnam nav vajadzeigi, a napagaist i tod, ka saiminīku pošu vaira nav.

I iz gaņku dzeļža prass. Kurā sātā jis beja bejs, kas ar jū beja prasavuots i pyrma cik dzeivu.

Dzeļža gobols, apryusiejs. Tys, kas palics nu paguojušuo i kam pat eisti nav nūzeimis, ka meklēt dzeivuos volūdys i runuotuoju. I kam vyspuor varbyut nav nūzeimis.

Klams, atrosts pi māslu skaudzis. Mieslīnī izsvīsts monts.

Cylvāku jau laikam tai naizsvīž, apmauc bieru suknē, puorsvietej dūbis koktus ar sveci, nūdzīd saļmys voi Dīva dzīsmis, ka ir dzīduotuoji. Mīsu aprūk zam zemis, dvēseli palaiz dabasūs. Izlīk plastmasys puču krūni – ružovu, sorkonu, boltu.

A piedejū saļmu dzīduotuoju aprūk klusumā, grobā puotarneica – naļausi jau vuoļuotīs apleik pa pasauli, lai viejs lopys škūrsta, lai leits salej.

Lai īt iz zemi, lai palīk par zemi.

Muotis muotis puotarneica īlykta grobā.

Drukavuots vuords zam zemis – ar vysu drukys aizlīgumu, ar vysu globuošonu izglobuots, atvasts, nūsorguots.

A iz kopa tovs vuords. Шкутан, Шырон, Шевель.

I gaisdama napagaissi, cikom kasgods zam Troicys byus kas iz kopa plitkys izkruosoj burtus, cikom jau ryuss, cikom jau ņuotrēs pagaiss vyss.

A Dvieseļdīnā vīna pa pasauli brissi. Sovejūs nasagaideisi, sovejī da Troicys iz kopu naatīs, sovejim sova dzeive.

Ustobys atslāgys dzelža prasā. Prass iz gaņku. Ryušim saryusiejs prass pi ustobys durovu. Atrass voi naatrass. Apzags?

Nanūzoga. Tehnika ciparu ciparim spielejamuo, jei ustobā zibinej dzeļža suonus. Jei īroksta bolsus i dzeivis, suknis, skustus i ļauds. Dzeivu dzeivis ciparu formatā: jpg, wma, tif, mp3.

Kurā mieslīnī vuoļuosīs jei. Zam kurys zemis apraks tūs vuordus – ciparu diktofonūs, ciparu kameruos nūgiutūs. Kai pagaiss i jī.

Tik Robinsons Kruzuo, īguojs sovā olā, atzyna, ka jam pateik tei boltuo smiļkteņa iz greidys. Jam pateik tei ola. Labi. Labi īsakuortuojs jis ir. Niu tik dzeivuot i dzeivuot.

Nazkaida gruomota vuoļojas. Es tī ni vuorda nasaprūtu. Varbyut Dīva gruomota voi kas. Nazkod muocieju bukvas saukt, niu nikuo nazynu.

Atbrauce nazkur nu Rasejis. Ni to dasmytā, ni to ostoitā godā. Deveni symti ostoitā. Muns dzeds ar savim brolim. Zemis vajadzēja, daudzi bruoļu beja, zemis nicik. A ite – cik taigā tuoli vari izacierst, tik tovs. Zemi deve, gūvi deve, naudu tože deve. Vot i atbrauce dzeivuotu.

Izkarčavuoja zemi. Labi dzeivuoja, voi ta švaki. Vysakuo beja.

Ustobu pastatēja. Tod patmalis. Nu vysa pasauļa da jūs moltu brauce! Ustoba stypra, šmuka.

Robinsons Kruzo, atsasieds pi sovys olys, vērēs dabasūs. Niu, ka leis leits, jam byus sova ola, kur ībēgt. Vys na zam dabasu.

Jī atbrauce nazkod, bārna šiupeli zorā kuore. Zam dabasu gulēja, zemi apsedze ar deči, plykū mīsu sorguodami. Izdzeivuoja i izasyta. Zemi izkarčavuoja, sātu pastatēja. Gruomotys pierka.

Školys beja i izputēja. Nui, div klasus latgaliski guoju, a tod vyss beja krīvyski. Da catūrtuos klasis tīpat dzeraunē. Jauns školuotuojs beja, taišni nu kursu. Jurka, Juriks. A tod iz Bičkovu. Div smenuos vuicējemēs, bārnu daudzi beja.

Školuotuoji apsauti, apmyruši i māmi. Školai grīsti īleikuši, jumts ar kupri, palāks kuorms meža molā.

Varbyut koč kod tī beja puču dūbe. Varbyut plitka ar karā krytušūs vuordim – susedim, rodim i tāvu. Škutāni, Šyroni, Ševeli.

Školuotuoja zamai sasalīkuse – breineigai, breineigai slyma. Verās, nazkū soka.

Školuotuoji gon vysā pasaulī vīnaidi. Otkon nūgiun dūma, ka jei tevi viertej. Īlīk atzeimi sovā pruotā, guodoj, kas nu teve saīs, rauga atkūst kai rīksta čumolu.

I ka vydā voi tuorps, voi kūduls.

I tys symtu godu vacais Robinsons latgalīšu sātā. Nivīns tok juo vaira napuorskaiteis.

Pagaisa, pagaisa nazkas, i gruomota aizaslēdze. Nūlykta sūpluok puotarneicai.

Nivīns juos vaira napuorskaiteis, lai stuov.

Boltū suneiti īspīde pogolmā. Lai naskraida pa pasauli. Stuov pi vuorteņu, kauc. Vasali, vasali!

Aleksejs sataisiejs gaņku trepeitis. Ar dzeļža gobolu atsits saryusiejušuos noglys, izlīcs, iztaisnuojs, sasits atpakaļ.

Ūzuls myusu škiuneitī bez jumta salics pliteņu nu ceglu, Nina iz juos vuorej zivu zupu.

Jumta, nav tik dabasi. Dabasi taidi kai vysur. Ite voi Latgolā. Taidi kai Vitebskys guberņā, Rasejā, Sibirī, Sibirejā.

Dyumi atsasyt pret kotla dybynu, pret škiuneiša sīnom, aizīt dabasūs stuovus gaisā.

I ūdi, ūdi, dunduri, ūdi. Vīnā mīsā kūž, vīnu asni dzer.

Dundurus par dundurim sauc i krīvi. Dundur, da dundur. Dundurs i krīvam ir dundur. Volūda izaplēte. Mierdama nanūmyra.

– A zynit, kai mes ogruok krīvus saucem? Krīva lupots!

– Nikai nazynu, voi pi jiusu Latvejā tože jī ir. A ite to gon taidi dzeivoj. Čiuli. Tai jau cylvāki kai cylvaki, tok taidi vredni. Latgalīts vysod tev acīs pasaceis, no čiuļs tai i rauga kai īkūst.

– Mes sokom “buļbys”, jim “kartupeli”. Myusim “naulečka”, jim saīt “kisiņdriebis”. Mes ar sokumim rūkam, a jim – dakšys.

Puotarneicys lapenis pamastys sātys pogroba zemē, sasajaukušys ar bierstūšu smiļkti, zemis gobolim apsabārušys.

Saimineica myruse. Jau treis vosorys zam zemis.

Ni dālu, ni meitu, unuks aizpluovuojs pasaulī. Tai jī vysi pasaulī aizīt.

Ni greidys, ni lūgu. Tik plyka ustoba ar bierstūšu zemi zam kuoju. I apdzeļtiejušys puotarneicys lapenis sasajaukušys ar zemi. Burti ar zemis gryudim. Malns i malns.

Nazkod žydu kontrabandys vastuos puotoru gruomotys, nazkod iz Sibiri leidza vastuos, nazkod globuotuos i nu sorkonūs sorguotuos.

– Vysys gruomotys izgubieju, ituos to gon navarieju. Palyku zam bolkys, lai stuov. A niu i laiki puorsagrīze, i Dīvu pa televizeņju ruoda. I kas tuo byutu padūmuojs.

– Muote mozam lyka latvyskuos bukvys gruomotā saukt. Vot i īsavuicieju latgaliskū mēli.

– Kristeits asu, kai to. Brone nūkristēja. Jei skaitēja puotoru gruomotā, nazkū dzīduoja, iudini lēja. Vysi bruoli i muosys maņ kristeiti.

Zeme iz groba vuoka, grobā puotarneica. Zeme bierst, burti sasalej kūpā. Kas jūs vaira puorskaiteis.

I es asu cyta, i cyts laiks. Vyss cyts, a vys jau tys pats.

Te tu beji, te teve nav. Nu zemis tu esi guojs, par zemi paliksi. Dīvs aizmoksuos.

Moksuodams aizmoksuos, vuordā nūsauks, pīraksteis sovūs rokstūs. Ak jau latgaliski, ka jau latgaliski es lyudzūs.

I kopūs izliks pīminekli. Dzeļža krystu ar jauneibys dīnu obrozu – taidu, kaida tu nazkod beji, cikom nabeji cyta.

Шкутан, Шырон, Шевель.

Sibira stuosti. 18. janvars. Mes ite dzeivuosim

.

Reits ir eists murgs. Lai gon kurs reits kod nabejs nav bejs murgs. Bet tys tai.

9 stuņdēs nu reita myusim ir paradzāta sasatikšona ar Mariju Grigorjevnu. Maņ ir intriga. Juos izslavātuo izpyustuo pūdeļgolva ir bejuse kai taids nūslāpums jau nu pyrmajom reizem, kod saguojs dzierdēt Sibira stuostus.

Īsadūmoju, ka jei varātu byut godu 45-50 buoba, rasna, ar sorkonu voi zylu skustu iz placu, nūteikti ar buorkstim. Nūteikti vylnys jaka i sorkoni byudi, drusku apveituse uoda. Moti sakaseiti, blondi, daguns kai ogūrcs. Bolss kai čāguonam.

(Ite es vēļ nazynuoju, ka Ačinskā čāguoni klusej i tup kūkūs, kab natierēt energejis…)

Ceļomēs ap 8 nu reita, varbyut pat mudruok. Kai pīsacieļu, nikai naatguodoju. Tik labi, ka izlītne ir ustobā. Aldis īmaun pa durovom, jis kotru reizi klauvej. Jis smaida. Da atšaut vysus, kas nu reitim klaigoj i smaida! Mes laikam izaveram brīsmeigi…

Spuornoj tys, ka zynom – Latvejā ir 3 stuņdis naktī!!! I jī, maitys, guļ!!!

Tikai cereiba īraudzēt Mariju Grigorjevnu izdzan mani nu syltuo midziņa. Ar gryutu sirdi sakluoju gultu. Koklys otkon syurst, īdzeru C vitmina trīcīndevu, vēļ nazkaidu kīmeju. Dzeram čaju.

Juopasasteidz, piec minotu 15 jau juobyut školā.

Ap 10.00 vēļ asam kojuos. Marija Grigorjevna sasatikšonu ir puorcāluse. Lai myusus nakavātu i natraucātu… jei pīzvaneis, kod gribēs myusus satikt.

Tuo rezultatā siežam vysi kojuos i gaidam. Pīzvaneit jei var kuru kotru šaļti…

Paēdem, padzērem čaju.

Muna čaja kolekceja ar vysu kūrpu kasti ir izvylkta, vīneigi ryugtūs peliejumus, kū Ilona pasamanēja viļcīnī īdzirdeit cytim, cikom gulieju reita namanē, nūlīkam nūst – lobuok tuoļuok nu grāka!

Byutu interesnai, kū muitnīki iz rūbeža byutu sacejuši par kūrpu kasti, kas pīspundāta pylna ar nazkaidu zuoli… Kaste, kai jau var saprast, beja pošā mugursūmys augšā,partū ka cytur naīleida. Gudra es asu!

Apsaveram Ačinskys karti. Teik atrosti svareiguokī objekti: teatris, kina, arhivs, baņa. Aiz gara laika apsaveram, kur jim te kopi, kur parki. Tī daudz smīkleigu zeimu, par kurom navar saprast, kū juos varātu apzeimuot.

Izmieginojam lugu.

Tai kai tūšaļt guļam pa gultom zam deča – lai syltuoks, tod mieginuojums saīt taids guļūšs. Ilona, tfu, Madaleite ar sovu Odumeņu zam vīna deča, Iļža ar čortu – ūtrā ustobys pusē.

Nu kai pi psihoanalitika vysi!

I tod jei atsaroda!

Jei atguoja iz kojom, īguoja ustobā pi myusu i beja šokā. Tai varātu apzeimuot tū stuovūkli, cikom jei dūmuoja, parkū mes vysi asam gultuos i parkū Aldis ir pi myusu. (Patīseibā maņ patyka tys naivais komendaņšu breinums, parkū mes, naatkareigi nu dzymuma, kotru reizi jēmem obeju ustobu atslāgys.)

Marijai Grigorjevnai beja bryuns kažuks, jei nabeja rasna. Nu bet moti! Kai pūdeļam! I nūkruosuoti tymsi bryuni, drusku iz sorkona!

Jei rūsējēs, vysa kū runuoja.

Bet mes drusku īsmējem – par tū skotu, kai jei īguoja ustobā, a mes vysi zam deču, a lūgam aizkors nav atvylkts – kab syltuoks byutu. Taida intima atmosfera… I jei tik runuoja.

Školā nikuo taida brīsmeiga nabeja.

Irina Iļjiņična beja buoba ar zornom, tai jau sirsneiga, no boika. Vysys puorejuos jei apleik tai kai taidys myusys. Myusu Marija Grigorjevna až kusa i tecēja.

Pasaruodēja Aļbina Dmitrijevna. Varātu saceit, ka tys beja kai rupa maize iz vyspuorejuo tortu fona. Breineiga.

Jei ilgi nasaceremonēja. Nūsavēre, kas mes taidi, i savuoce nu školys. Nasaceisim, ka sajiusmā lauzem krāslus, bet vysmoz kaida puormaine.

Mes braucem iz vojennū gorodoku pīsaregistrēt. I myusus vede školys šopers ar tik pīkurynuotu buseņu, ka prīca apsazynuot vysus sovus džemperus!

Lai gon tik breineigi sasačučaluojuši mes laikam vaira nebejom nivīnu dīnu, pat tod, kod palyka iz pusis soltuoks.

Acīs vys stuov Ilonys capure, kam spolvys beja tik garys, kai pa gobolu izavēre piec ryža izplyukuota parika. Atlaid, Ilona, tei capure ir atguoduošonys vārta! Patīseibā tys beja šaļs, bet nu tys tai.

Pi registreišonuos beja interesnai. Tī beja skaudzem ļaužu, kas sēdēja bezgaleiguos i nasaprūtamuos rynduos, kur nikai nasaprostu, kurs ir piedejais, kab naapvaicuotu vysu. Bet tys varbyut ari ir ryndu šarms – sasapazeit, izalomuot, dvēseli izkrateit.

Myusim tuo lobuma nadatyka. Myusim beja gona ar sevi.

Stuovējem kai inventars, cikom Aļbina Dmitrijevna kursēja pa kabinetim, purpynuodama zam daguna, kur otkon licīs tys voi itys padonoks.

Puorskaitējem, kas vajadzeigs uorzemnīkam, kab registreitūs. Tys nav reali.

Saprotom, ka vīnlaiceigi iz tīni juoīsarūn vysim, kas pīraksteiti dzeivūklī, kur kaids gryb registrētīs. Jemūt vārā, cik garys ir ryndys i cik laika tys prosa, breinums, kai Krīvejis ekonomika vēļ nav sabrukuse. Navar byut, ka vysi ir bezdarbnīki ir var sēdēt tī sutkom.

Beja cīši interesna lopa. Tī beja nazkas par uorvalstu viestnīceibom, bet maņ patyka, ka cytu vaļstu nabeja – tikai bejušuos PSRS republikys. It kai uorzemis ar tū ari beidzās. Voi ari iz pasauļa nav nikuo cyta bez bejušuo PSRS.

Tod mes gaidējem Rancānu. Nazynu, cik ilgi gaidējem, tok soltums leida cauri vysam škeletam i džemperu štukaturka tī daudz naleidzēja. Aļbina beja ar myusim. Jei nasaprota, parkū myusim juostuov iz īlys, ka var sēdēt syltajā školys busā. Es ar niu nasaprūtu, bet tūreiz lykuos cīši logiskai.

Oi, kaidi tik purni tī nabrauce garom! Taidi kroti!!!

Beja ari normali ļauds ar žiguleišim. Bejušī vajennī beja, nazkodejī gūda ļauds.

Nazkod tī ir bejs šmuks i īkūpts vojannais garadoks, niu tik aizlaistys klumbys palykušys, statineiši i nūlaistys sātys.

Nazkai maņ Aļbinys saceitais vys pruotā palics. Kočkod tī ak jau vyss beja kai taidā paraugpiļsieteņā.

Kod īsasēdem školys busā, Rancāns beja kluot.

Vysmoz maņ tai ruodīs. Voi varbyut mes tikai taisējemēs sēstīs?

Tod mes jū palaidem braukt prūm, partū ka myusim juo navajadzēja.

Iz školu aizbraucem ar busu.

Nikas cyts pruoteigs nanūtyka, vysmoz es naatguodoju. Ačinskā beja tik labi, ka nabeja laika raksteit (i leidz ar tū niu nav dīnysgruomotys, nu kuo nūraksteit…).

Reizis 100 lobuok nakai beja dūmuots. Te vīnkuorši byutu juofotografej kotra sāta!

Paēdem pušdīnis tukšā školys iedneicā, myusus nūlomuoja, ka asam atguojuši ar mietelim. Cēlemēs nu iesšonys i nesem drēbis iz garderobi, kab piec šaļts jūs nu tīnis pajimtu.

Beja breineigs guņsdziesieju aparats, izpuškuots ar speidulim i veitenim. Ka kam degt, tī vajadzātu ilgi kastīs, cikom tyktu da dziesšonys.


Vaira nikuo naatguodoju.

Ā, mes guojom iz veikalu i fotografējemēs pi oranžuo Lenina!
Oi, kai es itū varieju aizmierst!

Guojīņs beja vīnkuorši genials. Digitalais aparats atdeve golus – vīnkuorši sastynga (juo piedejais dvesīņs ir biļdeite ite sūpluok!). A mes mudrā sūlī gar tom breineigajom budonkom! I kas par skotim! Kas par rokstim! Kas par pūstažu i bagadzeļņu!

Rikteigi nazynu, deļkam guojom iz tū veikalu, tys beja varbyut kilometru voi vaira nu koju. Vīneigais lobums – pošapsakolpuošonuos i var vozuotīs pa jū.

Bet Lenins!
Jis beja kai dzeivs i iz taida postamenta, ka knapi var redzēt, ka Lenins. Kab nabejs myusu leninologejis pīredzis (tok jau mes ar Ilonu paspējem pat pionīrūs, a Lenina unukūs sabejom pa pylnai programmai), mes tymā oranžajā klucī Lenina napazeitu.
Jī jū beja nūkruosuojuši. Laikam bronzys kruosā. Bet izavēre labi. I juo seja beja aizsnyguse, izavēre pastrāšnai.

Partū otkon barnu laukums ar snīga skulpturom i slidkaļneņu beja pošā laikā.

Vokorā laikam teatri mieginuojom.
Ak jau, ka mieginuojom. Maņ ruodīs, ka tei beja tei dīna, kod es apvylku sukni i Aldam beja tautystārpa župons iz streipainuo marjaka krakla…
Bet es nagaranteju!

Sibira stuosti. 17. janvars. Ačinskys lobumi

.

Iz perona myusus nivīns nasagaida. Nav nivīna bierneņa, nivīnys buobys.

Cikom mes nasam montys iz staceju, Ilona palīk pi sumku skaudzis. Pa tū laiku jei nūturāta par peirāgu tiergūni, nui, sumkys taidys pošys rūtainys i lelys kai konkurentim!
Valku pa svaigū snīgu sumku, iz kotra sūļa jei sytās pret papīžim. Paceļt juos navaru. Aiz mane palīk slīde.
tik
Viļcīņa golā sorkona guņs, tys izaver tai spūceigai. Tuos guņs, garuo vagonu vērtine, sudrobeglis. Kantaino stacejo i vēļ nazkaidys betona budonkys. Ha! I snīgs da ceļu!

Pi stacejis miļzeiga plāksne ar Lenina golvu. Jis ite juojs cauri, ari jis te ir bejs.

Nasūt montu vydā, iz durovu kļamkys īraugu plemi. Nivīnam nikuo nasoku, bet tys ir asnis. Sakaļts, bet na cīši vacs.
Tīpat natuoli nu īejis automats. Nu suoku dūmojam, ka kopejam voi gazirovkai. Nā. Ite dūd Coca-colu i Sprite. Cik nainteresnai.
Zato otkon pats kuorms nu vydspusis ir breineigs. Kai vacuos kinuos. Tikai taids saveciejs. I kioskūs, meklejūt telekarti voi kū leidzeigu, atrūnam vysaidus dabasu breinumus, plastmasys cuoļus i stykla suņus īskaitūt, bet na kū jiedzeigu.

Ejam meklēt takšus. Ka jau navar sazvaneit, brauksim taipat. Ot to bāda. Iz laukuma vyds stuov puors mašynys. Īraudziejuši myusu sumkys, taksisti palīk nervozi i dola klientus. Vīnojamēs, ka brauksim ar divejom mašynom. Monta padaudz, taksisti ņūrd, bet bagažnīkus attaisa i verās, kai īsakraunam vydā.
Jau tamā pošā šaļtī jūs komentars ir vīnkuoršs i skaidrys – pribalti. Cyti atsakuop, palīk tik vīns skaļs i žipereigs, komentej vysu kai taida žogota. Ūtrys, drupeit jaunuoks, nasoka nikuo, tik verās, kai līkam montu mašynā. Ilona ar Guntu sāst pi pyrmuo, mes ar Aldi pi ūtruo. Tik juosanas vyss monts i juosasakuortoj.
Puors minotūs izzynojam, ka mes atsadalējem nu PSRS i vysu sagruovem. Vysu, saprūtit! Vysu!
Vacuokais nu taksistu klaigoj, cik labi vyss bejs, cikom vysi bejuši kūpā. A kū niu, mes atsadalejuši i niu dzeivojam niščestvā. Lai tai byutu, mes klusejam. Sprāgoj tikai Gunta.
Vēļ, cikom taisomēs iz braukšonu, dabojam zynuot, ka Jeļcins ir pjanica, a Putins idiots! A Latvejis vaļdeiba – pat vuordā navar nūsaukt. Jēme i atsadalēja! Krīveju žydi puordeve Anglejai i ASV, a kitaici vysu puorjims da Uralu.
Latgalīšu meklēt – jis par reizi nūsoka diagnozi. Izzynojam, ka rudiņ te jau vīni bejuši, braukuši da Byčku. Kū jau tī atroduši, kū nā, a braukuši. Maunam ar golvu. Nu da, braukuši.
Jis vysam ir opozicejā. Vaicoj, kaidys mes ticeibys, sokom, ka katoliki. Taksists par reizis: “A ja bogu ne verju. Nekomu ne verju!”
Par latgalīšim komentars ir vīnkuoršs – vysi abruseli, taipat vysi ite paliks. I vyspuor te nikuo nav, nivīna poša. Vysi jau krīvi, vysi naši.
Bet niščestvo Latvejā jam nadūd mīra. Kai mes tai atsadalējem, kai aizguojom nu ituos bagateibys. Kai niu bodā mierstam.
Tys gon nu Guntys i Ilonys natraucēja nūplēst 80 rubļu – 2 reizis vaira kai vajadzātu.
Myusejais taksist ir rikteigs Dīva jārs. Runojam par zīmu i par mašynom. Ruļs jam lobajā pusē. Jūceigi sēdēt aizmugurē i vērtīs, ka šopers sēd pasažira pusē, a šopera pusē Aldis sēd, rūkys salics kliepī i nastyurej.
Taksista komentars vīnkuoršs: “U vas mašyny s zapada, a u nas s vosotka.”
Jim vacuos mašynys nadzan nu Vuocejis. :O) Jim dzan nu Japanys. A Japanā brauc pa ceļa kreisū molu.
Nā, nikas namaisa. šopers ir optimists – ar laiku i pīrūn pi apdzeišonys. Nu suoku to tai jūceigai.
Nu myusu ar Aldi pajem 60 rubļu.

Piļsāta tymsā i snīgā izaver jūceiga. Tai kai Rēzikne, kai na Rēzikne. Piļsāta ite jei tūmār nav. Par daudz piec dzeraunis izaver. Nazkas vīnkuorši na tai.

Kojuos komene smaida kai saule. Asūt gaidiejuši, tik na tai mudri.
Dabojam ustobu atslāgys. Odna komnata dļa devušek, drugaja dļa maļčikov. Naboga Aldis, jis daboj dzeivuot vīns pats soltā ustobā. Itū raugam kompensēt, ruodīs, ka izadūd. Iz sovu ustobu aizeimam tik gulēt i tai. :O)

Ustobuos iz gultu speideigi puorkluoji ar sudobra dīgim. Ka dasaskar, mat dzierksts – dzeiva sintetika. Iz greidys sorkoni kovri. Pi lūgu zali gardīni. Spīgeli naradzāti breineiguos ramuos. Špaleri geniali.
Atrūnam svaigi pierktu prasu i mikroviļņu kruosni. Pat cedelis kluot – pierkts duorgajim gostim, laikam pat janvara suokuos.
Ir teļvīzers tože. Vys sprīžam, ka vajadzātu pasavērt, tai i naīslādzam ni reizis. Piečuok nūlīkam ustobys koktā ar kineskopu pret sīnu. Ka nasadyuzt!

Atejā sagaida postaments, kur juokuop čut ni metra augstumā. Golva pi grīstu, var redzēt puori storpsīnai i sasavasaluot ar kolegu. Golvu var atlauzt!
Pūda nav, ir caurums i rīvis car molu – lai kuojis nasleid. Ir pat iudiņa bačoks, kur nūraut iudini. Lai kai, skolojamais iudiņs tik tuoli nasnīdz, nūskoloj tik pošu golu.
Par tū otkon sūpluok caurumam ir spaņs ar hlorkys škeidumu, jimā vydā ar binti apteits mīts – laikam kab lejā nūstumt par daudz lelus strypynus. I vēļ taida kai pudeļu birste – švabravuošonai. Papeira nav, nav pat paradzāts, ka byutu. Iz spaņa glaunai pīraksteits “Tualet služebnij”. Ite na jūks!

Dušā ir syltais iudiņs. Nūsamozgojam kai cylvāki. Pravda, duša juotur rūkā i solts. Iudiņs lobs, bet zam juo paleist i sasasiļdeit navar.
Mieginojam sovu teatri – jau kusteibā i ar vysom nūīšonom, izīšonom. Tys izapauž ar īkrišonu gultā i atrubu, cikom daīt kuorta “kuopt iz skotuvis”.

Korsta tušonka garšoj gondreiž taipat kai solta. Grāks naizmontuot mikrovalnovku.

Piec Latvejis laika agrys, piec Ačinskys laika mudri juosaceļ.

Kluojūt gultu, sapliešu kolduri. Pa veilei, nūtierkš viņ! Dīgi satrupuši. Apsajemu da aizbraukšonys saluopeit, tik na šudiņ.

Kai kreitam, tai guļam.

Sibira stuosti. 17. janvars. Izkuopšona

.

Vakar labi nūsvinējem piedejū vokoru viļcīnī.
Myusu bārni izkuope Taigā. Kur luoči staigoj pa īlom (ite jī poši tai saceja!). Taids klusums niu, ka nasaprast. Až pītryukst – pruoteiguo Ženis, naboga Ontona, kam vakar beja naveiksmeiguo dīna. Da i puoreišu vaira nava.

A ar Ontonu beja tai.
Jis, puika, nav iz mutis krits, bet vakardīna beja juo malnuo dīna.
Nu suokuma dabuoja pa koklu nu pravadnīka, kam apsamainiejs ar vītom i nikuo nav pasacejs. Tod školuotuoja atejā izlēja juo olu – i pa kuru laiku paspēja storp aizdambiejumim i aizsolumim, i pīturom. Kleida gon baumys, ka poša izdzāruse, par daudz prīceiga beja.
A tod Ontons gribēja pīluodēt sovu mobilū telefonu. Aizguoja da pravadnīka ar britvu i saceja – šam buorda juodzan. Tys nūsaviers naticeigai, a elektreibu īsliedzs gon. Ontons luodej telefonu, a tod īt pravadnīks. I tod Ontons dabuoja dzeit buordu – pyrmū reizi myužā. Bet te jam stuostā beja mīrynuojums – “a usy ja ņe trogal!”

Bez bārnu vagonā taids klusums. Koč jī izkuope nu poša reita, nikai navarim nūsamīrynuot – myusim tože gribīs uorā.

Vagonā vys vaira i vaira hakasu. Pa kaidam eja i nu Moskovys, a niu jūs vēļ vaira. Puoreišu vītā īsakuortoj jauna sīvīte. Figura kai kotrai, tik golva taida lela i drusku kai aizpompuse.
Vaira guļ nakai ād. Puorsvorā puortyku ar hieroglifim – aplejamuos zupys i makaronus nu Kitaja.

Buobom blokus kupejā adeišonys puļceņš. Vuicuos rokstus vīna nu ūtrys i sprīž par nazkū. Tī ir tei ar skrullātim motim i vēļ vīna, kas vakar klausējēs myusu dzīsmis. Saleidzynoj rokstus, vuicuos.

Īraudziejušys, ka mes kuopsim uorā, vysys kai žogotys vīnā bolsā soka, ka nūsaļsim. Optimismam nav pamata… Čupinej myusu jakys i sprīž – da nūsaļsim mes.
Juos zyna, nu kurīnis asam, i stuosta par Sibira zīmu. Cik brīsmeiga jei ir.
Saruna puorīt da ryupnīceibys.
Abakanā nazkod taida ryupnīceiba bejuse, taida ryupnīceiba. A niu “razoriļi, razgromiļi” vsjo… Sekoj daudz epitetu.
Niu Abakanā zavodu vītā kitaiskuo montys. Atīs kitaici i pajims vysu Sibiri. Buobom da optimisma tuoli.
Pačupiniejušys Alda i Ilonys kažukus, vīnā bolsā atzeist – itī to nav kitaiskī. Tys prīcej. Varbyut nanūsaļsim… Vysmoz Ilona i Aldis nā.

Izkuopem uorā Mariinskā. Perons vyss snīgā, Gunta izskrēja na tik vīn čībuos, a pat eisajuos pidžamys iuzeņuos. Kai pasprukuse!
Nūpierkom ogūrčus kioskā.
Cikom meicomēs pa perona snīgu, vecs ar ūgļu luopstu izsyt restorana vagona lūgu. I kam jis tai? Tai i nazynom pa šai dīnai. Isyta i vyss. Skots lobs beja.

Piedejuos stuņdis paīt pakojūt montu.
Jau pīrosts pi cytu attuolumu. Latvejā pa itaidu laiku paspātu nu Zylupis tikt da Reigys i vēļ atpakaļ vysmoz pusceļu.
Kraunam sumkys i dūmojam, kai myusu 20 bierneni juos ness. Bierneni ir paradzāti kai myusu paleigi, jūs koledžys vadeiba sūliejuse paleigūs. Jau šausmynojamēs, kai jī vysur maiseisīs pa kuojom, vysu sajauks, kriss iz nervim.

Iz tamburu aizejam par agri. Pravadneica izlomoj nu pancku. A nūsēdēt vaira navar ni. Izsysts vēļ vīns lūgs, tys, kuram beja taidi kai lūžu caurumi.

Beidzūt nūdzīst gaisma i cauri vagonam saleics izīt vecs ar pižiku. Jis vysod īt nu vīna sastuova gola da ūtra, ka ir gaidoma staceja. Pieški saprūtam, ka nikod naasam redziejuši eimūt juo atpakaļ. Vacais jūks ar viļcīnim. Prīška jam izaver cytaiž, partū ari naradzam eimūt, padūmojam, ka tys cyts vecs.

Pravadneica ar ciervi atsyt vaļā durovys, dauza trepeitis tik ilgi, cikom juos nūsastuoj tai, kai vajag. Pretim cieršās oss gaiss. Soltums. Tymsa. Ačinska.

Nasam uorā montys, kraunam skaudzē.
Bierneņu naredz.