Izlaidums 1993. gadā. Dokumentēts

Jūnijs ir īstais laiks, kad mēģināt atcerēties skolas laikus. Eva man pajautāja, vai atceros, kādas dziesmas dziedājām izlaidumā. Sapratu – neatceros ne plika velna. Piemēram, 12. klases izlaidumu atceros kā pa miglu, bet 9. klases – vispār neatceros. Skola man laikam ir traucējusi tik maz, ka kopš tās beigšanas nekad neesmu redzējusi sapnī nevienu epizodi. Miers matemātikai un ķīmijai, fizikai un krievu valodai, ēdnīcas smakai un citiem atmiņu pīšļiem.

Mēģinot kaut ko izvilkt no apziņas dzīlēm, vienīgais, ko atcerējos no izlaidumiem, bija pāris epizožu. Visi raud kā bērēs, skanot “Vecajam zābaciņam”, jo klasesbiedram tikko nomirusi mamma, bet scenāriju taisījis kaut kāds lohs. Atcerējos par neļķi, kuras galva bija uzbāzta uz adatas. Par iešanu uz baznīcu. Par kaut kādām salkanām runām. Bet sapratu, ka abi skolas izlaidumi ir saplūduši vienā. Neļķe, baznīca, zābaciņš – uzmini, kurā bija kas.

Bet, re! Ir dokumentāli pierādījumi! 1993. gadā man bija analogais blogs jeb klade, kur tika dokumentēts VISS. Un jocīgākais, ka es pat drusku sāku atcerēties. Toč tā bija.

izlaidums1izlaidums2izlaidums3izlaidums4izlaidums5

Jupiteri, pokemoni un teksti tviterī

Kas atļauts pokemonam, nav atļauts ministram. Tā gribētu pārfrāzēt teicienu “Quod licet Iovi, non licet bovi.”
Lielākā daļa cilvēku raksta ar kļūdām, tomēr avīzes un žurnālus pieņemts drukāt bez kļūdām. Taču arī tad kļūdas var atrast jebkur – tās ir arī Mīlenbaha un Endzelīna vārdnīcā. Atšķiras tikai kļūdu skaits. Ja to pārāk daudz, rodas šaubas arī par saturu.
Ja lielākā daļa tvitero, kā nu ienāk prātā, publicējot arī dranktvītus un sava pusdienu šķīvja bildes, publiska persona paliek publiska persona arī tviterī. Vai drīzāk – tieši šai demokrātiskajā mikroblogošanas vietnē labi redzams, kāds cilvēks ir patiesībā. Sevišķi, ja vītero daudz un ilgi. Var maskēties nedēļu, bet mēnešiem ilgi cilvēku nenoslēpsi.

Robertam Ķīlim jeb @cantab3 tviterī nesekoju jau kādu laiku – laikam kādu dienu apnika. Pa laikam tomēr palasu, ja kāds retvītojis. Liekas tāds sakarīgs un domājošs cilvēks. Iekļuva valdībā. Ķērās pie reformām. Domā un dara, ne tikai pukst un stutē vecos IZM āžus un ierēdniecības paradumus. Publiskais tēls tātad – progresīvs un radošs cilvēks, kas nebaidās no izaicinājumiem un zina, ko dara. Lūk, piemēram, šī gada 1. decembrī IZM apstiprinātie Valdības rīcības plāna pasākumi izglītībā. Tikai raksta tviterī brīžam tā, it kā būtu pasprucis no pamatskolas – bez garumzīmēm un komatiem. 🙂
Tomēr – ja drukas kļūdu un apzināto paviršību ir par daudz, saturs zaudē kvalitāti un atstāj pavirša pofigista iespaidu. Parasti, ja kāds tviterī sāk kaitināt ar lieku un tukšu, paviršu saturu, atsekoju. Tā ir mana brīvība nelasīt drazas. Bet ko darīt, ja rakstītājam ikdienā nemaz nesekoju, bet pa laikam palasu?

Šeit ir vērts atgādināt, ka Roberts Ķīlis, lai arī sevi tviterī piesaka kā “social anthropologist”, ir izglītības un zinātnes ministrs, tātad pārvalda un reformē nozari, kurā strādāju. Pa laikam ir vērtīgi uzzināt, kādas ir viņa gan kā amatpersonas, gan cilvēka domas, idejas. Jo vairāk, ka viņš šobrīd tviterī mazāk raksta par antropoloģiju, vairāk par izglītības sistēmas reformām.
Tomēr man @cantab3 tvīti brīžam liekas pavirši, steigā rakstīti (var jau saprast – 24 stundās diennaktī paspēt arī tvītot ir papildus laika saskaldīšana). Šo iespaidu sevišķi paspilgtina latviešu valodas diakritisko zīmju nelietošana, kas kopā ar drukas kļūdām un pārrakstīšanos rada diezgan dramatisku iespaidu par rakstītāju. Jo vairāk, ja uz to skatās, kā uz izglītības un zinātnes ministra publiskajā vidē rakstītu vēstījumu.
Tāpēc šodien spontāni reaģēju – ierakstīju komentāru par valodu. Cerībā, ka tikšu sadzirdēta un šī komunikācijas kļūda nākotnē tiks labota. Jāizdara taču tikai tāds nieks – telefonam jāpieliek latviešu burti. Elementāra pieklājība pret valsts valodu un lasītājiem.

Piebildīšu uzreiz, ka man nebija ne jausmas un joprojām ir vienalga, no kādas partijas nāk Roberts Ķīlis. Ja nu kāds meklē kādas partejiskas lamatas vai ko citu.
Nekad dzīvē neesmu viņu satikusi. Man nav ne jausmas, cik viņš ir garš, kā izskatās, kā skan viņa balss. Neko nezinu par ministra raksturu un paradumiem.
Visa diskusija (un sacepiens) no manas puses bija par tviteri – vai vadoša valsts amatpersona komunikācijā drīkst būt pavirša un kādu iespaidu par izglītības un zinātnes ministru rada tviterī lietota kļūdaina latviešu valoda.

Neapšaubāmi tviteris ir labs komunikācijas rīks – tāpēc ļoti apsveicami un man patiešām prieks, ka Roberts Ķīlis to lieto ikdienā, daudz un salīdzinoši prasmīgi – ja ne šis sāpīgais valodas jautājums. Jo tviteris ir arī virtuālās identitātes veidošanas rīks, savukārt tviterī, ja neskaita mazītiņu profila bildi, fonu un iespēju ielikt bildes un video, gandrīz vienīgais tēla veidošanas veids ir saruna un tajā izmantotā valoda.
Ja Roberts Ķīlis ir teksts, kas rakstīts bez garumzīmēm un mīkstinājuma zīmēm, reizumis aizmirstot par komatiem, tad tas ir apgrūtinoši – lasīšanas ziņā. Lasot latviski, esmu pieradusi pie latviešu burtiem – tas novērš nevajadzīgus pārpratumus un vajadzību iedziļināties kontekstā.
Kad sals ir aukstums un kad sals ir sāls, kuram aizmirsta garumzīme?
Kad majas nav kaka nozīmē, ka mājas nav sliktas, un kad, ka mājās nav kaķa?
Tā varētu turpināt ilgi. Tieši tāpēc datoros un telefonos varam un vajag lietot latviešu valodu atbilstoši mūsdienu ortogrāfijas normām – tā ir vieglāk un ātrāk saprasties un uztvert domu.

Redzēju un joprojām redzu Robertu Ķīli kā potenciāli veiksmīgu amatpersonu, kas varētu ienest svaigu gaisu arī IZM. Ja vien radītājs pārspēs ārdītāju. Kaut izglītības un vēlāk arī zinātnes reformas patiesi ir vienīgais, ko savā dzīvē atceros, sākot jau no apmēram 2.-3. klases. 🙂 Un kaut strādāju zinātniskā iestādē.
Tāpēc, ieraudzījusi kārtējo divreiz vai trīsreiz jēgas meklējumos pārlasāmo tvītu, kur nav latviešu diakritisko zīmju, trūkst komatu, vietām pazuduši burti, vietām uzrakstīti lieki, vietām mazie, vietām lielie vārda vidū, nolēmu reaģēt. Aizrādīju par latviešu zīmju neesamību, jo tā bija viskonsekventākā kļūda – ne nejaušība, bet apzināta izvēle.
Par burtu kļūdām – kuram negadās, sevišķi steigā. Kaut savus tvītus gan parasti pārlasu, lai nav muļķīgu kļūdu ar dzēšot nesaskaņotiem locījumiem vai pārprotamu vārdu virknējumu. Rakstīt ir atbildība. Publiski taču raksta adresātam, cilvēkiem. Bet var jau uzskatīt, ka esmu vecmodīga un nesekoju laika garam – laist visu viegli un pa roku galam.

Zemāk redzamais tracis izcēlās no viena tvīta. Vienkārši nenoturēju mēli, jo likās, ka jāpasaka, kā izskatās no malas – ja nu cilvēks pats neredz. Bet, kā zināms, ceļš uz elli labiem darbiem bruģēts.

Tālāk hronoloģiskā secībā diskusijas tvīti.

Gandrīz hronoloģiskā secībā. Vietām gan pamainīju secību, ja vēlāk rakstīts tvīts ir atbilde un attiecas uz augstāk rakstītu apgalvojumu. Vietām tekstu daudzuma dēļ, iespējams, precīzi neizsekoju, kas kam seko. Tomēr nolēmu apkopot un publicēt – šī laikmeta un tvitera vides liecībai. Tviterī viss aizzib tik ātri.

kazaksk kārlis kazāks
@saprge Beidzot! Es arī ilgstoši domāju cik piemērota klaviatūra ir IZMinistra @cantab3 digitālajām ierīcēm!

saprge saprge
@kazaksk @cantab3 es biju pacietīga. galu beigās – cilvēks aizņemts ar lielām lietām, varbūt nesen nopircis jaunu telefonu. 🙂 bet cik ilgi?

kazaksk kārlis kazāks
@saprge īpaši labi tas piestāv amatam 🙂 bet vismaz mēs varam būt pārliecināti, ka @cantab3 nav noalgojis sev vīterotāju!

saprge saprge
@kazaksk @cantab3 lai tik vītero! amatam gan piestāvētu mūsdienu latviešu ortogrāfija – ar garumzīmēm un mīkstinājumiem. 🙂

lasma_m Lāsma Mentele
@saprge Nu, vietām jau garumzīmes parādās, ka tik tad nav slinkums.

AigarsX Aigars Liepa
@saprge @kazaksk @cantab3 Šeit nāk prātā ministra kunga partijas vadītāja aicinājums pavasarī: twitter.com/#!/Rigas_pils/…

cantab3 Roberts Ķīlis
@saprge tak nelasiet

bernitektura indra ķempe
@saprge @kazaksk un komatiem! varbūt sarunājam čeindžu: @cantab3 izglītojas gramatikā, mēs reformas labumā. ātrāk par jāņiem, protams

pecisk Pēteris Krišjānis
@cantab3 Robert, kāds jums telefons? Varbūt varam kā palīdzēt ar instrukcijām?

aigarius Aigars Mahinovs
@pecisk @saprge , ņemot vērā, ka @cantab3 to uzrakstīja no iPhone, man ir aizdomas uz PEBKAC t.i. mācīšanās vaina vien ir 🙂

@pecisk Pēteris Krišjānis
@aigarius ir kāda viegli saprotama pamācība tīklā kur parādīts kā ieslēgt latviešu valodas rakstīšanu iPhone?

pecisk Pēteris Krišjānis
@cantab3 provē sekot šai instrukcijai lai pievienotu latviešu valodu iphone.appstorm.net/how-to/change-… ja vēl kas droši jautājiet. Atbildēšu.

Zvlx Ilva Mardega
@Beroald @saprge @cantab3 Domas vajag paust dažādos veidos, tomēr galvenajam atbildīgajam par izglītību piedien pareiza latviešu valoda.

cantab3 Roberts Ķīlis
@Zvlx @beroald @saprge tipisks klasisks latvisks ad hominem.

ReinisLazda Reinis Lazda
@cantab3 @saprge Atrodoties ministra amatā, drusku tomēr vajadzētu kontrolēt savu izteiksmes stilu.

ReinisLazda Reinis Lazda
RT @cantab3 @saprge tak nelasiet

saprge saprge
ja raksti, neparaksties. ja paraksti, nebrīnies. (kāpēc mācīties LV valodu, ja pat ministram pie kājas?) RT @cantab3: @saprge tak nelasiet

saprge saprge
prasme saziņā lietot gramatiski pareizu valodu, t.sk. latviešu, ir daļa no komunikāciju etiķetes. tviteris nav tikai pokemonu valstība.

ReinisLazda Reinis Lazda
@cantab3 @Zvlx @beroald @saprge Es teiktu – tipiska politiķa izgāšanās.

Knoks Gints Knoks
@cantab3 @saprge Nesmuki, nesmuki.

ReinisLazda Reinis Lazda
@cantab3 @Zvlx @beroald @saprge Vai tiešām ir jāatkārto, ka noblesse oblige?

kazaksk kārlis kazāks
@cantab3 nedomāju, ka @saprge būtu pelnījusi šādu IzMinistra attieksmi – tak (kādā valodā ir šāds vārds?) nelasiet.

VarpuLasitaja Sandra Lāce
@saprge @cantab3 Jā, kurš mobilais tad nenodrošina telefonā latv. valodu?

tris_Melleni Līga, Vilnis, Madars
Simpatizē @cantab3 rosinātās reformas izglītībā, bet nesimpatizē vīzdegunīgā attieksme pret konstruktīvu kritiku par rakstību (@saprge)

cantab3 Roberts Ķīlis
@tris_Melleni @saprge ta ka mana telefona programmatura nav pielagots latviesu valodas diakritikai, tad no ta rakstot, garumzimju nebus.

saprge saprge
@cantab3 kā saprotu, tas ir iPhone. @pecisk ieteikumi, atbalsts nelīdz? bet “no tā rakstot” ir divdabja teiciens, atdalāms ar komatiem. 🙂

cantab3 Roberts Ķīlis
@tris_Melleni @saprge reize ari uzskatu, ka itin biezi sastopama ieraza novirzit saturisku sarunu uz formu ir tipiska logiska kluda(fallacy)

saprge saprge
@cantab3 tas nekas, ka zaldātam forma saburzīta un pogu nav – ka tik sirdī labs cilvēks. // tas nekas, ka kaut kā rakstu – ka tik doma laba.

ojars #17E1E3
@saprge ceru, ka šīs bezjēdzīgās aktivitātes neaizbaidīs @cantab3 no tvitera… pietiek jau mums politiķu, kuri klusē.

saprge saprge
@ojars ja @cantab3 ir izglītības ministrs, tā ir atbildība arī tviterī. kāpēc lai nedrīkstētu norādīt uz to, kas liekas amatam neatbilstoši?

Dzintarsh Dzintars Hmieļevskis
@cantab3 @tris_Melleni @saprge VL-TB/LNNK vajadzētu nākt klajā ar ierosinājumu aizliegt tirgot telefonus bez latviešu valodas zīmēm.

Bertaane Īstā Ilze Bertāne
@Dzintarsh pēc šādiem tvītiem rodas aizdomas, vai tik Tev uz smadzeņu daivām nav sakrājies ūdens. Aizej pārbaudīties, latvofob!

@peterispuritis Pēteris Pūrītis
@Bertaane @Dzintarsh 1) iPhone ir latviešu zīmes. 2) Kā var tvītu, kas aicina uz latviešu valodas atbalstu, uztvert naidīgi?

Bertaane Īstā Ilze Bertāne
@peterispuritis Acīmredzot, Tu nelasīji starp @Dzintarsh rindiņām..

peterispuritis Pēteris Pūrītis
@Bertaane @Dzintarsh Un Tu starp manām. Piedod, tā bija kļūda – jebkad atbildēt uz Taviem tvītiem.

Dzintarsh Dzintars Hmieļevskis
@Bertaane @peterispuritis Lasīšana starp rindiņām dažkārt rada grūtības saprast uzrakstīto tekstu 🙂

L_bss Lauris Bokišs
@Dzintarsh @cantab3 @tris_Melleni @saprge tad varam atvērt tēmu par digitālo genocīdu pret latviešu valodu, jo sms maksā 3-5x dārgāk..

saprge saprge
ja Latvijas izglītības un zinātnes ministrs publiski raksta ar kļūdām, kāda būs zinātne un izglītība? izglītība – zemē nomests laiks?

ReinisLazda Reinis Lazda
@saprge @cantab3 Reizēm cilvēkiem ir objektīvas grūtības rakstīt pareizi (disleksija u.tml.). Bagātās valstis tādiem piešķir tulkus.

saprge saprge
@ojars tviteris ir arī PR rīks. ja par izglītību atbildīgs ministrs publiski raksta ar kļūdām un bez garumzīmēm, tad kādu ziņu grib nodot?

UlvisSilins Ulvis Siliņš
@saprge 1) Neesmu vēl saticis cilvēku, kurš rakstītu bez. 2) Šīs divas lietas nav savstarpēji saistītas. 3) Nenoliedzami, tas ir slikts PR.

ojars #17E1E3
@saprge @cantab3 cik iz. ministru iepriekš ir izrādījuši vēlmi komunicēt? Un ļoti iespējams, nākamais arī būs klusētājs no gramatikas nažiem

ojars #17E1E3
@saprge tamdēļ ir jāizmanto iespēja runāt par svarīgām tēmā ar @cantab3, nevis latviskā garā pakāst to.

saprge saprge
iedomājies, iekšlietu ministrs tviterī ieraksta – ai, reizēm nozogu pa kādai vistai no kaimiņiem. veselības – biju apvārdot rozi pie Musjas.

vorompatra Mārtiņš Zvaigzne
@saprge Ir jau precedents – iepriekšējais tieslietu ministrs taču kaut ko muhļīja ar nodokļu shēmām

parasts Kaspars Misiņš
@saprge Tā rakstīšana (izglītības ministra) ir tikai rakstīšana. Raksta no iPhone, nemāk uzlikt garumzīmes (vai ērtāk bez) un viss.

saprge saprge
@cantab3 cilvēkam nav jāmāk viss. mana pirmā ziņa bija – lai kāds palīdz nomainīt burtus un forma neaizēno saturu. tas ir, gribēju palīdzēt.

saprge saprge
@cantab3 rakstīšana bez latviešu diakritiskajām zīmēm rada iespaidu par vecā kaluma zinātnieku, kas datorā baksta ar 1 pirkstu. PR jautājums

AlksneR Rudīte Martišauska
@Dzintarsh @cantab3 @tris_Melleni @saprge Robertam ir kruts telefons, kas neļaujas latviskoties. Noskaidroju, ka tādi ir.

L_bss Lauris Bokišs
RT @AlksneR @Dzintarsh @cantab3 @tris_Melleni @saprge .. ar latviešu rakstu zīmēm. Bet nopietni, manuprāt, svarīgāks ir izgl.&val. saturs.

cantab3 Roberts Ķīlis
@saprge @ojars man pilnigi nekas pret kritiku par kludam latviesu valodas lietojuma.

cantab3 Roberts Ķīlis
@saprge @ojars tas mikstak ka lincosanas solijumi

saprge saprge
@cantab3 labi, labi. rētas daiļo vīrieti, kļūdas – vīterotāju. jo tikai tā mēs redzam, ka viņš ir īsts un tā nav viņa preses sekretāre.

saprge saprge
@cantab3 savukārt man ir vārda brīvība norādīt arī Jupiteram, kā varētu labāk – iPhone nav nekāds retums un ar to var rakstīt arī latviski.

ReinisLazda Reinis Lazda
@ojars @saprge @cantab3 Konkrētajā gadījumā es teiktu – labāk nerakstīt vispār. Izglītības ministrs IR simbols.

saprge saprge
@ReinisLazda @cantab3 savā ziņā jā. Jupitera un vērša gadījums – kas ļauts parastam vīterotājam, neder tam, kas atbild arī par valodniecību.

edaliba Ēriks Daliba
@parasts @saprge @cantab3 jā, kirilicā arī derēs, ka tik doma laba 🙂 NĒ, latviešu valodā ir diakritiskās zīmes, vai arī neraksta nemaz!

LieneBrizga Liene Brizga-Kalnina
@saprge Pēc šādas loģikas izglītības/zinātnes ministram jāmāk pareizi rakstīt arī ķīmijas formulas, jāpārzina augstākā matemātika, utt.

saprge saprge
@LieneBrizga diskusijām tviterī lietojam latviešu valodu, nevis ķīmijas formulas. ja būtu otrādi – jā. es iebilstu, ka nemāk sazināties.

saprge saprge
jo vairāk kāds norāda uz savu brīvību un tiesībām, uz demokrātiju, jo ticamāk, ka citu brīvība un tiesības būs pie kājas. Spartaka sindroms.

cantab3 Roberts Ķīlis
@ReinisLazda @ojars @saprge protams, pienakumus var pildit ari ar oficialu vestulu, uzrunu un preses sekretara palidzibu.

cantab3 Roberts Ķīlis
@ReinisLazda @ojars @saprge paldies par viedokli, tacu soreiz atlausos nepiekrist un noradit uz varda brivibu, kas attiecas ari uz mani

random_twatter justarandomtwatter
@cantab3 @reinislazda @ojars @saprge … šī pārprastā vārda brīvība, kur aizmirts par līdzatbildību un pienākumiem pret citiem…

ervinsk Ervins Krauklis
@cantab3 @ReinisLazda @ojars @saprge kāpēc nevar rakstīt, lietojot diakritiskās zīmes? Teksts kļūst uztverams un draudzīgs.

saprge saprge
@ervinsk jo bez zīmēm izskatās proletāriskāk un apliecina, ka to nedara preses sekretāre. 😀 jeb cilvēka brīvība neievērot valodas likumus.

ervinsk Ervins Krauklis
@saprge “kļūst”, nevis “kļūt” 🙂

saprge saprge
@ervinsk neesmu nekāds valodas policists. mani vairāk interesēja disonanse starp amatu un pokemonisko rakstības veidu. es tā nevarētu.

ervinsk Ervins Krauklis
@saprge beigās rakstītais kļūt par tādu kā burbuļošanu, kur viena līdz galam neizdomāta un nepateikta doma ķer divas nākošās

<!– @page { margin: 2cm } P { margin-bottom: 0.21cm } A:link { so-language: zxx } –>

ervinsk Ervins Krauklis
@saprge par tām nepabeigtajām domām, tas ir mans iespaids.

JanisGailis Jānis Gailis
@saprge @LieneBrizga tie niki tādi nelatviski jums ar ministra kungu.

saprge saprge
@JanisGailis tāds niks man jau no 2000.-2002. gada apmēram. 🙂 uzvārda burti pamainīti vietām.

JanisGailis Jānis Gailis
@saprge Nu re. Tagad skaidrs. Bet Ķīlis man tomēr liekas sakarīgs ministrs.

saprge saprge
@JanisGailis runa jau nav par to, kāds viņš ir kā ministrs. gribēju palīdzēt: twitter.com/#!/saprge/stat…

cantab3 Roberts Ķīlis
@saprge Pilnīgi droši. No kuras varu, no tās ierīces arī sazinos, lietojot diakritiskās zīmes. Piemēram, pašlaik no sava datora.

saprge saprge
@cantab3 tas labi. bet pieļauju, ka ir reizes, kad jāatbild uzreiz. tāpēc arī pa dienu aicināju uzlikt aifonam zīmes, lai mazāk pārpratumu.

JanisGailis Jānis Gailis
@saprge Mēs to savā darbiņā saucam par zaparu. Lai uzturētu tempu, šis tas jāziedo.

cantab3 Roberts Ķīlis
@saprge try this. You made three grammar mistakes in your appeal to be grammatically correct. Is there any meaning in such arequest?

saprge saprge
@cantab3 varim paruonuot ari latgaliski, ka jau diskuseja puorīt iz svešvolūdom.

RitaEvaNa Rita Eva Naseniece
@saprge piedod, skolotāj, bet es esmu no pokemoniem. bet tik un tā esmu Tavs draugs 😉

saprge saprge
@RitaEvaNa :))

RobinsLV Robins
RT @saprge: ja LV izglītības un zinātnes ministrs publiski raksta ar kļūdām, kāda būs zinātne un izglītība? | viņš nestrādā par skolotāju 🙂

saprge saprge
@RobinsLV toties viņa pakļautībā strādā skolotāji. prasme un vēlēšanās korekti lietot valodu, manuprāt, ir cieņas un morāles jautājums.

RobinsLV Robins
@saprge Galu galā, labs treneris ir tas, kura audzēkņi pelž (skrien, slido) labāk par viņu pašu. Ķīlis varbūt Tevi vnk trenē 🙂

RobinsLV Robins
saprge saprge

@RobinsLV tad jau es varu iet mācīt hokeju, jo jebkurš mans audzēknis būs labāks par mani. tātad labs hokejists? diez vai.

RobinsLV Robins
@saprge nu, Tu jau mums neesi “jebkurš’, Tu esi starp labkajiem. Un ikviena trenera sapnis ir ziaudzināt kādu par sevi labāku 🙂

saprge saprge
@RobinsLV ne hokejā.

RobinsLV Robins
@saprge Ai, Tu jau ļoti labi saproti, ko vēlos pateikt: mēs katrs kļūdāmies, jo esam cilvēki. Ķeza būtu tad, ja to pasludinātu par normu 🙂

saprge saprge
@RobinsLV nu re. par to jau arī ir runa. es neaizrādu katram, jo neesmu traka. bet šai gadījumā autors domā, ka kļūdas ir normāli.

RobinsLV Robins
@saprge Kopš bērnības manī mostas aizdomīgums, ja kāds saka “es jau neesmu traks” :DD

RobinsLV Robins
@saprge ps. Mana līdzšinējā pieredze ar Tevi neliek apšaubīt, ka gribēji to labāko. Kā jau minēju, ir laiks izmest visu lieko no galvas:))

saprge saprge
@RobinsLV ok, es esmu traka. un pa naktīm staigāju pa ielām ar melnu flomīti, laboju kļūdas veikalu izkārtnēs.

peterispuritis Pēteris Pūrītis
@saprge @RobinsLV Ministrs (lai kuras partijas) nedrīkstētu būt paviršs valodas ziņā. Mēs – jā. Mēs, kļūstot par ministriem – nē.

RobinsLV Robins
@saprge pa naktīm staigāju ar melnu flomīti | O! Naktīs gan es guļu. Bet ja veikalā ko stulbu pamanu, nekautrējos un laboju uz vietas 🙂

saprge saprge
@peterispuritis par partijas piederību vispār tikai šīs diskusijas laikā uzzināju. tas vispār nav arguments, tikai papildus konteksts.

koleegjis Edgars Raginskis
@cantab3 @saprge Jūs,godājamais,esat paštaisns megalomaniaks,man nudien bail,ka ar savu nespēju ieklausīties kritikā savārīsiet ziepes IZM.

koleegjis Edgars Raginskis
@cantab3 @saprge Starp citu,kādu atbildību Jūs paredzat sev,ja Jūsu plānotās paraugreformas izgāzīsies?Vainosit citus?

saprge saprge
@koleegjis kāpēc Tu raksti no iPhone ar latviešu burtiem? man tāda zvēra nav, tāpēc nesaprotu cepiena sakni – cik sarežģīti ir mainīt.

koleegjis Edgars Raginskis
@saprge kāpēc gan nerakstīt? Ja @cantab3 neraksta,tad tas nav smalkais stils!?;) var tak būt,ka viš naprūt nūmaiņeit ;((

gatisp_ Gatis Pogulis
@RobinsLV @saprge Lielaks greks, manuprat ,ir @cantab3 nespeja/negriba paskaidrot, ko vins velas panakt un kadas vizijas slepjas aiz planiem

saprge saprge
@koleegjis pa dienu @pecisk piedāvāja palīdzību @cantab3 – tāpēc arī brīnos. kāpēc nemainīt, ja var nomainīt. rodas tikai lieki pārpratumi.

Un kā Tev šķiet?
Vai galvenais ir teksta saturs vai forma?
Vai izglītības un zinātnes ministram, rakstot tviterī, ir jālieto latviešu burti?

Knoks Gints Knoks
@cantab3 @saprge Nesmuki, nesmuki.

ReinisLazda Reinis Lazda
@cantab3 @Zvlx @beroald @saprge Vai tiešām ir jāatkārto, ka noblesse oblige?

kazaksk kārlis kazāks
@cantab3 nedomāju, ka @saprge būtu pelnījusi šādu IzMinistra attieksmi – tak (kādā valodā ir šāds vārds?) nelasiet.

VarpuLasitaja Sandra Lāce
@saprge @cantab3 Jā, kurš mobilais tad nenodrošina telefonā latv. valodu?

tris_Melleni Līga, Vilnis, Madars
Simpatizē @cantab3 rosinātās reformas izglītībā, bet nesimpatizē vīzdegunīgā attieksme pret konstruktīvu kritiku par rakstību (@saprge)

Ilzes pieraksti literatūrā

pēc daudzkārtēja lasītāju lūguma – te nu TAS ir. tas, par ko rakstīju aizvakar.

ja vēl kādam ir šaubas, kāpēc es esmu tāda, kāda esmu, tad varu sniegt dokumentālus pierādījumus, ka tāda esmu jau sen. 🙂

Ilzes pieraksti literatūrā 1993./94. m. g., arī 1994./95. m. g. un, protams, 1995./96. m. g. – apmēram visas lapas, dotas jauktā secībā. (trūkst labākajā gadījumā 4-5 lapu, kad 10. klases 1. nedēļā gribēju būt cītīga un konspektēju mācību grāmatu. bet nu tas ātri pārgāja. tajā pašā nedēļā.)


kāpēc man ir doktora grāds literatūrzinātnē?

jo zīmēju tad, kad esmu dzīva un klausos.

par īgņām un baznīcām

palasīju īgņu tvītus par rindām LNB jaunceltnes apskates dienā un zaudējumu hokejā, par izmaitātiem Latvijas neatkarības pasludināšanas svētkiem un slikti organizētiem pasākumiem. un to, ka rīt jau uz darbu, ka drīz jau 9. maijs ar urlām un drīz jau vasara cauri. un tas nekas, ka viss plaukst un dīgst, ka spīd saule un gaiss tik pilns visa kā. un ka pašam rakstītājam ir vismaz elektrība un internets, ja jau tik čakli tvīto.

latvietim vienmēr ir slikti. ja tev ir labi, tu esi ārzemēs. un skaties, kā citi māk dzīvot. pat klimats viņiem labāks, odu mazāk, ievas nezied. mājās – krimta cietu pelavmaizi, avotā’i mērcēdami. nekas nav labi. pateiksi, ka labi, bābas noskaudīs. tad nu vaimanā ar – kamēr pievaimanā nelaimi. un tad, uzmetuši kūkumu, pukst: nu, ko es teicu.

Lieldienās baznīcā bija forši. stāvējām kreisajā, tas ir, sieviešu pusē. dievkalpojumā ir brīdis, kad jāsniedz roka apkārtējiem par miera un izlīguma zīmi (riebjas visādi sektantiski gājieni, bet šitas ir forši tāpēc vien, ka cilvēki ir tik dažādi un tomēr labi vismaz simboliski nevis ecēties, bet sarokoties). tad nu tur bija viens babulis. purpināja, besījās kaut ko. uz sniegto roku  – nu tā. bet nu paspieda, lakatu sapravījusi.
tak iedomājies. mamma man pēc tam saka – šitā pati bijusi pēckara lielā stukačiene, kas taisījusi izvedamo sarakstus. nu pasaki. jau pusgadsimta garām, bet tie cilvēki tepat vien dzīvo. un viņi arī tagad sataisītu to sarakstu, bijusi tik izdevība.
maitas nezūd.

ja latvietis izdarīs kaut ko labu, atradīsies otrs latvietis, kas teiks – mēsls. ja latvietim notiks kaut kas labs, otrs latvietis teiks – a) man ir labāks, b) tev drīz samaitāsies un nozags. ja vienam latvietim izaugs spēka ausis, otrs latvietis paņems nazi un nogriezīs. tā drošāk.

ha, noticējāt?

ja latvietim kaut kas nepatīk, vainīgi ir visi citi latvieši. un nekad pats. 🙂

vieniem latviešiem iepatīkas Ziedoņa dzeja, un viņi saknibina savu mūzikas albumu, jo viņiem tā patīk, sanāk un gribas. otri latvieši būvē konspirācijas teorijas, ka tie pirmie otrajiem nozaguši Ziedoni un nošmugulēs arī naudu. it kā varētu nozagt to, kas kādam pieder pa īstam vai arī Ziedonis būtu 2011. gadā ražota mašīna ar hromētām redelēm priekšā.

bet radīt dziesmu taču ir tikai viena no dzejas interpretācijām. kāds lasīja dzeju un redzēja tā. cits redzētu citādi. cits arī citādi dziedātu, citādi klausītos. tā nav mācību stunda – es jums iemācīšu mīlēt Ziedoni, es jums iemācīšu pareizi lasīt Ziedoni.

riebjas didaktika. ciest nevarēju literatūru skolā. pacietu tikai tāpēc, ka pacieta mani. abpusēji ignorējāmies. tā bija vienīgā stunda, kad vispār neklausījos, darīju visu citu, sarakstījos, rakstīju, zīmēju, spēlēju kārtis.

šodien Nacionālajā teātrī tirgoju latgaliešu grāmatas, jo gribu dot iespēju vieniem lasīt un otriem izdot. satiku savu literatūras skolotāju. dzīvei ir lieliska humora izjūta.

neatceros neko, ko viņa stāstīja stundās, jo pa to laiku rakstīju savu Kladi jeb publisko dienasgrāmatu, jeb analogo blogu, kas klejoja pa skolu un par kā lasīšanu varēja dabūt pat zināmus labumus. varētu teikt – literatūras stundas skolā mani iedvesmoja darīt kaut ko citu. tas nenozīmē, ka centos atcerēties kaut ko par Paulīni Zalāni, Šilleru vai Regīnu Ezeru. bet tas nenozīmē, ka neko neatceros. klausījos un nepierakstīju – mani 3 gadu literatūras pieraksti ielīda plānajā kladē, no kuras bija izrautas vairākas viduslapas. katrā lappusē pāris autoru. par Rūdolfu Blaumani, piemēram, tur bija pierakstīts tikai viens vārds – optimists.

vidusskolas laikā neuzrakstīju nevienu normālu sacerējumu ar citātiem par kādu autoru. jo vienmēr izdevās izlocīties vai nu ar brīvo tematu, vai vienkārši rakstot brīvi, ja skolotāja domājās iespundējusi – uzdevusi tikai “literāros tematus”. reiz sviestainu tematu par Raiņa cilvēku – cīnītāju un robežu grāvēju – apdziedāju ritmiskā prozā, lejot kaut kādu čugunu umpapa stilā. dabūju laikam pat kaut kādu atzīmi, pārrakstīt nevajadzēja.

toties izlaiduma eksāmenu laikā obligāto sacerējumu uzrakstīju garu, ar ļoti daudziem citātiem un par Ojāru Vācieti. jo tolaik tas likās vienīgais normālais autors un biju sava prieka pēc izlasījusi visus tobrīd iznākušos kopoto rakstu sējumus. turklāt brīvais temats bija citāts no Ziedoņa – Lai puķi noplūktu, ir jāpieliecas. tā kā nesapratu teiciena jēgu un tas, ko sapratu, likās baigi klišejiski un stulbi, brīvo nerakstīju. pēc tam učene bija šokā – viņa (es) zina, kā liek pieturzīmes pie citātiem. 🙂

pēc tam, bakalauru 1. kursa laikam pavasarī (jā, jā, es studēju literatūru, kaut neko nejēdzu no dzejas un nevaru ciest autoru biogrāfijas) atklāju Ziedoņa krājumu “Viegli”. nu, tāds Ziedonis man patika gan. nevis tā stulbā “Kurzemīte”, ko dīdīja pamatskolā līdz vēmienam. aiz īgnuma, ka liek domāt vienās sliedēs un “pareizi saprast”, izraku laikam tak tajā pašā Kurzemītē: Katram strautam ir sava čala, tikai grāvji tek vienādi. ierakstīju Kladē un sajutos baigi protestējusi.

augstskolā uzcepu par “Viegli” kaut kādu referātu un vasarā nejauši iemācījos pāris dzejoļu no galvas. tas jau nav sarežģīti – grūti nāk tikai pirmie 2-3 dzejoļi, pēc tam atmiņa fotografē. to atklāju laikam 11. klasē, kad pēkšņi lika iemācīties 1 Raiņa dzejoli no galvas. toreiz biju nikna kā velns, bet iemācījos 11 dzejoļus. visus arī noskaitīju. ar špikeri, kur bija viņu secība krājumā “Tālas noskaņas zilā vakarā“. pēc nedēļas nevienu vairs neatcerējos. tikai šito, ko toreiz nespēju saprast un ko tagad tikai mācos pieņemt:

Tu esi viens no mūžības,
Un viens tu paliksi līdz galam,
Līdz tavas dzīves atliekas
Tiks ļautas pirmatnības salam.

bet Ziedoņa dzejoļus atceros.  jo tad, kad “Viegli” tirgoja, man nebija naudas. vispār nebija naudas. un tieši tāpēc man arī tagad tas krājums stāv virtuvē – jo laikam jau tā dzeja ir par smagajiem laikiem, kad nav nekā, bet tomēr ir. kaut kam par spīti tomēr kaut kas ir – sīkas sīciņas tikko jaušamas dvašas, ka būs labi. ka notiks pašas. tiklab 1993. gadā, tiklab šopavasar.

rudenī atcerējos:

Šis skaistais laiks!
Ar baltiem mākoņiem!
Man liekas – Latvija ir vēl aiz tiem.

un domāju – nez, atkal ir TAS laiks. tapšanas bardaks un kaut kāda dzimšana, dzemdināšana, radīšana, rādīšana. vieniem smagi, citi dzīvo. vēl metrs līdz Latvijai, vēl par metru tālāk pabīdīts mērķis. padomāju – nupat kādam būtu jāizdod tā grāmata vēlreiz. atsevišķi, smuki, viegli. un jāiemet krīzei acīs.

šopavasar sagaidīju, tikai citādi. mūziku. un tas ir labi.

P. S.
reiz “Viegli” nospēru no bibliotēkas, jo likās, ka to drīkst, ja ļoti, ļoti vajag. un vietā aizvedu pāris auto bagažniekus ar grāmatām.

jo, galu beigās, tajā krājumā ir 100. lappuse, kas palīdzējusi saņemties ne reizi vien un darīt ļaužu vairumam nesaprotamas, nevajadzīgas, pret laika un ļaužu spalvu ejošas lietas. tad, kad iesit pa pavēderi, iespļauj sejā un piedraud sadot pa muti. kad noklausās telefonu, kad nolamā internetā. tad vai nu jāsaliecas un jāīgņojas, jākož citiem. vai jāiztaisnojas, jāatliec mugura.

Pasauli es radzu klybu,
Bazneicu es izceļt grybu.

Taidu cāluši jau daudzi.
Audzi cāluši par audzi.

Draudzi cāluši iz draudzis.
Palykušys drupu skaudzis.

Smierts jau atguoja i solna…
Ceļšu tai voi tai iz kolna

Bazneicu. Es, muotis suopāts,
Pīdzymu te tik deļtuo.

Gona pyuņu, gona teļšu,
Bazneicu iz kolna ceļšu.

slimības vēsture

īsi sakot, es nezinu – kā, bet baltās sievas aprija bildes šitai ierakstā. bildes ir, bet bilžu nav. patiesībā arī pie kājas. žēl tikai ieguldītā laika.

ā, tomēr atrija. tagad rādās bildes, pirmīt bija daudz melno taisnstūru.

nekāda ieskata šī gada apokaliptiskajā slimošanā nebūs, jo nekā tāda jau nebija – vienkārši gulēju kā beigta un nekas nenotika. nekā tāda. tajā skaitā arī nakādas īpašās intereses par ārpasauli.

bet te ieskats veco laiku slimībās. kā slimoju 1993. gada februārī un kā toreiz bija. arī par naudas maiņu un skolas dzīves aktualitātēm. un ne tikai.

ak jā, slimošanu domāju ne jau angīnu un gripu, bet rakstīšanu. jo 1993. gadā manām publiskajām dienasgrāmatām ritēja jau 2. gads – sāku 1991. gada 1. septembrī. rakstīju arī pirms tam, bet neregulāri.

pēc žanra tas laikam tomēr vairāk ir tviteris, nevis blogs. ar sīkiem notikumu krikumiem, ne izplūšanu tekstos un pārdomās. jo žanrs nosaka izpildījumu – ja es rakstītu gari un neko nezīmētu, neviens nelasītu un neskatītos. bet citādi bija labi – laikam labākais, ko esmu dabūjusi par klades lasīšanu, bija skudru pūznis. tā teikt – honorāri. žēl, ka tagad nevar iedot kādam palasīt blogu pret kūkām. lai gan arvien biežāk pārliecinos, ka kūkas var dabūt pēc tam – labais agri vai vēlu atgriežas.

tomēr jocīgi, ka 32 gadu vecumā es joprojām rakstu kā 14 gadu vecumā – tādiem pašiem teikumiem un vieglu iesmiešanu pa laikam, pa laikam ar skumjām. bet varbūt jāpriecājas, ka jau 14 gadu vecumā es rakstīju tā, kā turpinu tagad un droši vien rakstīšu arī vēlāk. no sevis jau neaizbēgsi.

Aptuvens tās vietas apraksts, kur es cīnījos ar angīnu. Grūti jau gāja, neko nedarīsi, tāpēc jau paskats foršs. Kō? Nē, nē! Tie nav mani kauli, tur Džeris atstiepis savas pusdienas vai brokastis un steidzas sagrauzt, kamēr es neesmu atnākusi. (Parasti, man atnākot, Džeris paslēpa kaulus un, kad es tos atradu, rūca pilnā rīklē. Sekas tam bija tādas, ka pa durvīm izlidoja gan Džeris, gan kauli.)

Angoras žurka. Zīmējums tapa dienā, kad virtuvē dzeramā ūdens spainī bija noslīkusi žurka. Bērnībā mājās to zvēru bija diezgan daudz, bet mums ar Džeri bija izstrādāta diezgan smalka medību taktika. Ielenkt un izbiedēt. Parasti tas beidzās ar suņa kompostiera cienīgu kampienu – izlaist caur zobiem, muti sīki kņadzinot, līdz pāri paliek lupatiņa. Žurku medību joks viņam dikti patika. Jāsaka, ka man arī.

Revīte tagad dzīvo džungļos, jo viņai priekšā uz galda stāv tā puķe, ko visi tā apjūsmo, ka tai pat zieds pacēlies debesīs. Revīte runā “caur puķēm” vai, ja jums tā labāk patīk, “sēž rožu dārzā”. Mūsdienu piezīme – Revīte ir latviešu valodas un literatūras učene Revizore, kas nesaprata mani un ko es nevarēju ciest, bet kas tomēr man iedīdīja gramatiku, par ko viņai paldies.

Ja kas, es varu derēt, ka ne tikai 1. un 5. gadsimtā mūsu ērā, bet arī mūsdienās, tepat Latvijā, pastāv verdzības iekārta. Gunārs spēlēja kaut kādu spēli līdzīgu olu ķērājam, bet Aigars kā kamielis stiepa veselas divas somas. Jūs vēl pateiksiet, ka tā nav verdzība? Ko?

Gunārs ne no kurienes izķer, ka nebūs abu matemātiku. Viņš to paziņo tik  priecīgi (lasīt, skaļi), ka man aizkrīt ausis. Inese K. pieceļas. Ceļ no galdiem 4 krēslus. Liek gan celt arī zēniem, bet – nekā. Santa ēd ābolu. Pļāpā ar Mārīti. Runā angliski. Zeņķi stāsta spoku un joku stāstus. Zviedz. Revīte aiz durvīm. Sarunājas ar Ilgu. Izrādās, viņu kāds atsūtījis pateikt, lai mēs novācam galdiņu. Mūsu zeņķus aiztriec aiznest galdus. Bet mūs pēc eksponātiem. Atnesām gan, pat ķirbi. Ķirbi nesa Santa.

Šito es nepārrakstīšu. Bet baumas ir rūpīgi dokumentētas. 🙂

Oda Gunai
O, zvaigzne pie pelēkām debesīm,
O, piecnieks pie divnieku kalnājiem,
O, galva starp kāpostu kacēniem,
O, rokas starp kokainiem sprunguļiem,
O, Guna starp parastiem ļautiņiem.

Cīki, mazi gabaltiņi no Līgas dzīves
Līga šāda, Līga tāda,
Piemēru mums visiem rāda.
Mācās viņa varen labi,
Atbild vielu par divdabi.
Učikai tā skatās mutē,
Kā tur mirgo zelta zobi.

Veltījums Intai, sēžot, nīkstot un žāvājoties fizikas kabinetā
Mūsu Inta gudra kāda,
Kaut ar brīžiem kobra tāda.
Izgājusi klases priekšā,
Ievelk elpu dziļi iekšā.
Klāsta vienu likumu
Meiča tā ar tikumu.
(..)
Stāsta ģīmi saviebtu
Paragrāfu uzdotu.
Stramkals redz, tur labi nav,
Vietā apsēsties tai ļauj.

Jēs jar jilgu jesam ježuranti, jāpēc jums jāmazgā jrīda, jālaista juķes, jāslauka jutekļi (jo jēs jan jedaram). Jāpēc jes jatru jienu (jandrīz) jieku jājās joti jēlu. Jes jakstu jalodā, jas juva japāņu jalodai. Ja jūs jo japrotat, jad jūs jesat jotri judri. Jot.

Tā kā lapā vēl ir vieta, tad es rakstu. Tikai es nezinu, ko rakstīt, tāpēc te nav arī ko lasīt.

Šodien fizkultūrā mēs dancojām pa bijušā militārista kabinetu. Circene saka, ka 8.a klases zeņķi (2) sēdot viņai uz kakla. (Man gan izskatās, ka viņi sēd uz krēsla.) Man jāpiedalās ķīmijas olimpiādē, kur es neko nejēdzu.

Vēl viena vēsturiska tabula.

Revīte aizliedz apmeklēt diskotēkas. Visi skatās kā iztramdīti brieži. Santa un Inese 1. kašājas kā vistas. Ilmārs un Gunārs guļ kā vardes.

Šitas citāts ir mans pasīvais protests. Jo Revizore atkal bija par kaut ko sabraukusi augumā, jo es atkal kaut ko neizdarīju pareizi. Tas ir, viņai patika labās meitenes un teicamnieces. Bet nu es nekad mūžā neesmu bijusi teicamniece. 😀 Pat 1. klasē ne.

Kladē tika dokumentēti visi ievērības cienīgi notikumi. Tā, piemēram, kādu rītu, ejot uz stundām un kā parasti kavējot, pie skolas ieraudzīju, ka gandrīz visi vīriešu dzimtes skolotāji ir savākušies braukt uz mežu – kam līdzi cirvis, kam zāģis. Tur bija Tučs, direktors, Artis-spageti u.c. Kad es jau biju viņiem gandrīz blakus, 2 makaroni atnesa soliņu, un direktors skaļā balsī pavēstīja: “Uz mežu brauks tikai tie, kas izpildīs 15 vēderpreses.”

Kapzeķes – zeķes, ko dod par kapa rakšanu. Sēdeklis – cilvēks, kas atbrīvots no fizkultūras. Celtnis, modelis – modinātājpulkstenis. Vakarēdiens – no iepriekšējās dienas pāri palicis ēdiens. Satīriķe, slaucēja – apkopēja. Virsroka – cimds. Žurnālists – skolnieks, kas nēsā klases žurnālu. Pelēšana – kaķa profesija. Sprāgonis – darbiņš, kas saplīst, dedzinot krāsniņā.

Es šodien apēdu bārkstainu konfekti. Konfektes vietā iebāzu salocītu papīru un pakāru pie plaukta, jo žurku dēļ to nevar darīt ar pilnu konfekti.

Pašportrets ar plastilīna sauli.

Un tad vienu dienu pie manas mājas nogāzās meteoroloģiskā zonde ar pārsprāgušu balonu, baltu izstaipītas gumijas pļecku. Māte satraucās, ka tas ir kas bīstams, baktērijas no kosmosa vai vismaz mēris. Pie balona bija 3 metri virves. Klāt bija kaste ar baterijām, kas ietītas plēvēs, un plāksnītes ar dzelzīšiem.

Pļeška (mūsdienu piezīme – laikam laborants vai fizikas kabineta piedēklis Plešnors vai Plešners, neatceros) pa radio šļupstēja: “Visi, kas pierakstījušies uz margarīna, var iet saņemt.” Interesanti, mūsdienās Viļānu videnē vēl darbojas iekšējais radio?

Šteļmaha šodien mežonīgi rēca uz Inesi 1., jo viņa, redz, šai no rokām izņēmusi burtnīcu. Vellata tāda!

Šonakt pulksteņi jāpagrūž uz priekšu par veselu stundu. (Varbūt jāpavelk atpakaļ?) Es īsti nezinu, jo klausījos pavirši. Ja kas, no rīta redzēs. Nav jau jāiet uz skolu, ka varētu aizgulēties. Dzīvosim – redzēsim.

Vēstures laikā kreisajā kaktā klases priekšā pa caurulēm sāka ārdīties velns. Viņam piebalsoja nelabais pa radio, kliegdams nelabā balsī paziņojumu.

Es tā atklāju, ka filmas “Bagātie arī raud” un “Vienkārši – Marija” atšķir tikai tas, ka Marijai atšķirībā no Mariannas dēls uzradās jau pašā filmas sākumā. Turklāt abām ir 2 mīļākie.

Abas stārķu saimes, kas apmetušās netālu no mums, regulāri apciemo mūsu dīķi un izķer pēdējās vardes, kas tur saglabājušās no 1992. gada.

Rītiņā mūsiņiem būšot jāiet uz brālīšu kapiņiem un jānoliek ziediņi varonīšu dieniņas sakariņā.

Izrādās, ka nafta ir bezgaisā sadalījušās dinozauru maitas.

par Dīvu i rīkstim

nazkai īsadūmuoju, atguoduoju.

kod beju moza, laikam guoju kaidā 6. klasē, maņ beja rikteiga rogona par audzynuotuoju – gramatiku to īdzyna labi, a vysus gribēja pataiseit pareizus. juos stuņdēs zeimēt vajadzēja pa klusū, partū ka nazeimēt i naraksteit es navarieju. kod jei īraudzēja, lomuoja vysys klasis prīškā. tok eisti napīmiņu, ka maņ byutu nu tuo kaida suope bejuse. es to zynuoju, ka klase gaida, kod varēs puorskaiteit mane raksteitū voi apsavērt zeimiejumus i izdūmuot, kurs ir kurs. tai ka juos labi grybātuo lomuošona beja kai peilei iudiņs, normals cylvāks nu mane tai i naizauga…

vīnu reizi mes klasē skaitējem Friča Buordys dzejūli par zierni, kū bārns īstota i gaida izaugam. tipa naivums – vokorā īstota, nu reita jau gryb apēst. zynu, ka maņ tys dzejūļs ruodējēs stulbs. i kū vaira jei slavēja, tū vaira jis rībēs. partū ka es vaira nabeju bārns, tok nabeju ari tik vaca, kab ilguotūs piec bierneibys.

tod beja juoroksta saceriejums. myusim kai bārnim nazkas beja juolyudz Dīvam. tī jau beja tī godi, kod Dīvs otkon guoja mūdē i vaira navajadzēja trešdīnēs īt iz politinformaceju i pavasarī gatavētīs iz īryndys skati, a pyrmūdiņ vysim vaicuoja, deļkuo nabeja svātdiņ iz Mišu. pieški Dīvs otkon beja školā i es vaira nikuo nasaprotu – deļtuo ka deļ mane jis beja sātā i bazneicā, pi seve lyudzams. kai lai es školuotuojai saceitu, kuo muna sirds vysu vaira gryb – tī tok nabeja ni jauni bociki, ni jauns ritiņs. tys tok byutu atsazeit vyssvareigajā, par kū es runoju tik ar sevi i Dīvu.

saceriejumu pīrakstieju cīši eisai. iz lineju lapenis. ka es uzatycu Dīvam i vyss, kū jis maņ dūs, byus lobs. partū ka asu jam pateiceiga par tū, kas maņ jau ir.

ot jei mani lomuoja! atskrēja da muna sūla i bļuove. it kai es byutu pīrakstiejuse koč kū tik švaku, ka nu tuo var nūmiert. jei klīdze: a ka tu slyma paliksi, ka tev kuojis, rūkys atraus, ka tovs tāvs ar muoti nūmiers – ari pateiceiga byusi?

maņ palyka cīši bais. tod saīt, ka Dīvs ir ļauns i maņ nu juo juosabeist. pieški es beju pamasta vīna poša ar dzievi, smierti i Dīvu – na tū, kas mani ir sorguojs vysu dzeivi i pošā ļaunuokajā momentā vysu pagrīzs tai, ka otkon ir labi, a nazkaidu ļaunu veci, kam juopīsalabynoj, kab naīsystu pa zūbim.

es nūsabeidu, ka naasu normala i niu ak jau nūmieršu. laikam jau 12-13 godūs nav labi atsaškiert i pasaceit, kū dūmoj. tok es tū beju pasaciejuse i koč kaidā ziņā nanūžāluoju – ka jau tai, to tai. atbiļdieju jai, ka nui – es asu gotova ari nūmiert, ka Dīvs tai gribēs. skaidrys, ka jei vyspuor aizguoja pa gaisu. i es vaira nikuo nasaprotu.

piec puors godu, kod jei vaira nabeja muna audzynuotuoja, nazkai sasatykom trepēs, sasavasaluojom. mes bejom kaidys 3-4 meitinis, godu 16-17 vacys. cytys jai lyzguojuos kluot, es laikam smaidieju i tik vierūs. tod jei saceja, ka par vysu klasi vysu saprotuse, vysus atkūduse – kurs baņdits, kurs slaists, kurs apbižuots, kurs gudrinīks. tik mane jei tai i nav atkūduse. tai i nazyna, kūduls itam rīkstam – tukšs voi pylns.

es vēļ nūsaprīcuoju – cik labi, es asu palykuse vasala, nasakūsta.

nu i tod jei nūmyra. 😀 myužeigu duseišonu…

šūvokor es tū vysu naz deļkuo atguoduoju. poša nazynu, deļkuo. laikam nazkai sakryta muzyka najauši atrostā diskā, teksts munā datorā – naivys puosokys par laimi. i es saprotu, ka patīseibā maņ nav kuo kaunētīs – es tok taipat dūmoju i šudiņ. ir tik loba sajiuta sevi saprast jau tik seņ asam sevi pošu.

nazkaids taids mīrs. vyss taipat nūteik pats nu seve, i tys maņ cīši pateik. ir labi.

LV izglītības sistēmas augļi iebira manā klēpī

kolēģe Guna palūdza recenzēt starptautiskas studentu konferences referātu tēzes, jo literatūrzinātnes pasniedzējiem tam it kā neesot laika. konferenci regulāri rīko bijušās Filoloģijas fakultātes studenti, fakultātes tagadējo nosaukumu gan nezinu – pāris gadu laikā mainīts vairākas reizes, bija kaut kas ar mākslām un humanitārajām zinātnēm, bet slinkums meklēt Gūglē – nav arī svarīgi, jo ne jau nosaukumā ir sāls.
nocīnījos gandrīz pusi dienas. aizgāju uz LNB pēc tēzēs aprakstītajām grāmatām, jo gribēju pārbaudīt pāris dīvainu apgalvojumu. sapinos, niknojos un brīnījos.
man tāds varbūt stulbs jautājums – ar studentiem tai FigZinFak vispār kāds strādā? vai arī viņi tur ir tāpēc, ka fakultātēs vajag studentus, lai nezaudētu statusu? viņiem kaut kas tiek mācīts – zinātniska darba noformējums un valoda, izpētes metodika, darba strukturēšana, tēžu noformēšana, nemaz nerunājot par spēju atšķirt tēlu no epiteta? pasniedzēji vispār lasa, ko tie studenti producē savos bezgalīgajos ķekša rakstu darbos?
esmu šokā no ieraudzītā – manā kursā, protams, bija cilvēki, kas nefilmēja, kur atrodas un ko raksta, ko tie pasniedzēji piekasās un ko īsti grib, bet tie arī nepiedalījās konferencēs un kaut kur fonā klusi šļūca pēc diploma. pēc tam viņi aizgāja strādāt uz skolu un dzīvo laimīgi vēl šodien, ja vien jau nav ārzemēs un nestrādā kādā tabakas vai zemeņu plantācijā.

izskatās, ka it kā atbilstoši Boloņas konvencijai ieviestā trīsgadīgā bakalaura programma (kaut Boloņas procesa mērķis ir starptautiska diplomu pielīdzināšana, tāpēc 1 no kritērijiem – studiju programma nedrīkst būt īsāka par 3 gadiem, nevis tai ir jābūt 3 gadus īsai), krīzes laiku pasniedzēju atlaišana (nav ne jausmas, kas tur vispār vēl strādā) un citi man nezināmi faktori ir izaudzinājuši jaunus idiotus, kas grib būt oriģināli un radoši, bet kam absolūti nav ne mazākās nojausmas par elementārām lietām un nav nekādas bāzes, tikai pliks radošums. no viņiem kaut ko prasa, bet viņiem nav ne mazākās nojausmas, ko īsti.
jau manai izglītībai ir māla kājas, jo biju par slinku un visādās sabiedriskās aktivitātēs un maizes darbos aizņemtu, lai sistemātiski pati urbtos un saprastu lietas ārpus plikas literatūras vēstures un obligātā faktu blāķa, tāpēc man nav studiju laikā iegūtu strukturētu un loģisku  literatūras teorijas zināšanu. līdz ar to visi mani diplomi ir nevis manu zināšanu apliecinājums, bet liecība, ka iesākto spēju novest līdz galam un izpildīt to iegūšanai vajadzīgās formālās brasības.

tomēr šķiet, ka jau manā studiju laikā iecienītā prakse, ka darbu vadītāji nelasa vadāmo darbus, mūsdienās ir kļuvusi pašsaprotama norma. diezgan loģiski – gan jau studentu nav kļuvis mazāk, bet pasniedzēju rindas gan retākas, jo krīze tak. un krīze ir lielisks alibi visādām maucībām.
paši pūš, paši deg. kaut ko uzraksta par literatūru, tā arī ir visa literatūrzinātne.
bet nu kāda velna pēc vajadzīga tāda fakultāte un tāda studiju programma? vai arī likvidēt literatūrzinātnes studiju moduli un miers. lai rullē antropoloģija, folkloristika, teātra zinātne un valodniecība. šobrīd liekas, ka to vajag ja nu vienīgi pasniedzēju algām un diplomu štancēšanai. (rakstot iedomājos – nez, kas tagad ir faķa dekāns? tās abas sievietes (abu kaut kad sen apvienoto faķu bijušās dekānes) jau ir publiski izkāvušās duelī un kāda no viņām ir ievēlēta amatā? vai arī ir atrasta jauna varas bāba?)

diezgan nožēlojama pēcsajūta. studenti jau nav vainīgi, viņi centās uzrakstīt tēzes starptautiskai studentu konfai, kaut visticamāk studiju laikā neviens pasniedzējs viņiem to nebija mācījis un viņiem nav ne mazākās nojausmas, ka tas gluži nav brīvā tekstā sarakstīts referāta spilgtāko citātu apkopojums. bet sanāca nožēlojami – tikai divus no astoņiem darbiem izlasīju ar interesi un cieņu (pārējie bija rēbuss, cenšoties saprast, kas slēpjas aiz mistiskajiem apgalvojumiem un teksta kruzulēm).

turklāt likt komatus un garumzīmes filoloģijas studenta apcerējumā – piedodiet. jums tak būs jāstrādā skolās, augstskolās, redakcijās, izdevniecībās. latviešiem tak vajag labas pašu rakstītas, tulkotas, izdotas grāmatas un savu literatūru, lai latvieši būtu latvieši arī turpmāk.

20. gs. sākumā Eiropas un Latvijas kultūra var tikt uzskatīta par vienotu, jo tai ir līdzīga estētiskā sistēma, to skar līdzīgi filozofiskie, literārie, kultūras un ekonomiskie procesi.

Guntim Berelim radītājs rada savu Doriana Greja ģīmetni, kas ir skaistāka par pašu, bet vieplī pārvēršas autors, nevis mākslas darbs. Skaistajam, ne tā radītājam ir lemts dzīvot mūžīgi. Jebkurš autors/mākslinieks atdod visu labo un skaisto sevī mākslai, paliekot arvien atbaidošāks, apliecinot savu mirstīgumu vai profanitāti pretim mākslas mūžīgumam vai sakralitātei. Gunta Bereļa secinājums ir vienkāršs – radīšana un upurēšana ir sinonīmi, kārtējais dubultnieku pāris.

Džeikilisms un Haidisms ir Gunta Bereļa varoņu problēma un tās risinājums. Galvenajiem tēliem ir divas personības – tā, ko viņi konstruē, un tā, kas viņi ir. (..) Zinātniekam ir otrādi, viņš ir Džeklis, kas ir radošais, sabiedriski derīgais, bet arī Haidu radošais. Tāpat kā Džekils, sekojot zinātniskam vilinājumam un radošajiem meklējumiem, radīja Haidu – otru, sliktu savas personības daļu – , tāpat Berelis no godīga pētnieka pārvēršas melīgā, manipulatīvā tipā.

Vizuāli uzskatāmi, pilsētvidei trafaretiski atbilstoši ir ekspresionistiski epiteti – metāls, ledus, guļbaļķi, asfalts, radot smagnēji iespaidīgu, urbānu, pat apokaliptisku ainavu.

Disharmoniju pastiprina arī krājuma bilingvālās iezīmes – blakus dzejoļiem latviešu valodā dzejniece dzejo arī krievu valodā. Disharmonijas pieminējums šajā gadījumā nenorāda uz zemāku kvalitāti vai šo dzejoļu neiederību pārējā krājuma noskaņu, bet liecina par krājuma kompozicionālo un emocionālo noskaņu variēšanos, ienesot krājumā nedaudz smagnējības un mulsuma tēlu noskaņu kombinēšanās ziņā.

pilnmēness, krievi un svētās vecenes

tai vot i dzeivojam. muns lūgs ir tys pa kreisi. pa labi ir kukne. i kai lai cylvāks nav drusku jūceigs, ka jis dzeivoj taidā vītā i ir taida vosora.

1 no vasaras domām bija savākt kopā pantiņus un paskatīties, kas tur vispār ir – ar vēsu aci. bet atkal pierādījās, ka tad, kad es esmu tanks un spēju savākt pantiņus, man viņi riebjas, tāpēc nav nekādas motivācijas tos sūdus vākt. bet tad, kad man viņi neriebjas, es neko neesmu spējīga savākt. tas ir 1 no šīs vasaras fiasko. galu beigās, pantiņi nav mana stihija. tas uznāk varbūt pāris reižu gadā, un drīz vien tas plānprātības brīdis ir cauri.

atmetusi pantiņiem ar roku, kārtoju mantojuma lietas un dokumentu kalnus. diezgan besīgs noskaņojums rakties pa neskaitāmām miršanas un dzimšanas apliecībām. te viņi dzimst, te jau mirst. beigās Speerx tiek pie viņu pirmās sievas mātes trešdaļmājas, ko nekad nav redzējis un arī negrib redzēt. 4 miroņi un 1/3 mājas. diezgan skumīgs rezumē. bet nav jau arī nekāda Agata Kristi.

mēness šodien galīgi šķībs – ne īsti ar robu, ne īsti apaļš. drīz sāksies pilnmēness. modīsies dievi un trakie. bet vēl jautrāk būs pēc mēneša, kad atkal būs pilnmēness un vēlēšanas būs daudz tuvāk. būs vēl tumšāks. būs vēl garāki vakari. vēl vairāk reklāmu, pestītāju un lielu runājošu galvu, vēl mazāk sarunas par lietu.

lai gan ko nu par lietu. lietus, kas ēd lietas, līst tikai tad, kad liekas, ka lietas kļuvušas liekas, un izliktas ārā sarūsēt. kaut kad pirms padsmit gadiem, braucot nakts vilcienā uz Rīgu, kamēr citi gulēja vaļā mutēm un krāca, izklaides pēc rakstīju četrrindītes par lietu. būtu interesanti atrast. ja tikai zinātu, kur meklēt.

reizi 4 gados smadzeņu dauzīšana ar PR āmuriem un prāta aptumsums, pēc tam 4 gadus iemesls spļaudīties par veikalā iesmērētu sliktu vīnu. starp citu, jaunu vīnu nelej vecos traukos. ja kas.

varbūt skolā tomēr ir vērts ieviest Bībeles mācību, lai uzzinātu diezgan daudz tamlīdzīgu prātulu. tai skaitā stāstu par to, kā Kristus izgāja no rāmjiem un izdemolēja templi, kur bija saviesies pārāk daudz augļotāju.

nav ne jausmas, kāpēc to zinu. kad sāku iet skolā, skolotājas teica, ka Dieva nav un viss ir murgi. dažas no viņām gāja uz baznīcu un kaut ko pierakstīja. pēc tam daudziem bija nepatikšanas skolā un darbā, jo padomju oktobrēni, pionieri, komjaunieši, skolotāji, ārsti un inženieri nedrīkst atrasties baznīcā. pēc dažiem gadiem tās pašas skolotājas varēja nosaukt no galvas visus tos, kas nebija bijuši baznīcā. droši vien viņas atkal uz baznīcu gāja ar blociņu un zīmuli.

pēc tam skolā uzradās Rožukroņa pulciņš. tas bija telpā, kur neviens negāja, jo tas bija blakus krievu garderobēm.

es mācījos skolā ar latviešu un krievu plūsmu. man šķiet, mēs satikāmies tikai ēdnīcā – latvieši pa kreisi, krievi pa labi – un pirmā un pēdējā zvana svinīgajā līnijā – krievi stāvēja kaut kur citur laikam vai arī mēs jau bijām iemācījušies viņus neredzēt. mēs nekad nekāvāmies, bet nekad arī nedraudzējāmies, jo pa vidu bija neredzama, bet diezgan izturīga stikla siena. krieviem bija krievu matemātikas kabinets, latviešiem latviešu matemātikas kabinets. krieviem bija savi pasākumi aktu zālē – daudz skaļāki un laikam arī jautrāki, viņi iestudēja kaut kādas jocīgas lugas un zāli rotāja ar baloniem un kreppapīru. mums pasākumi bieži vien bija diezgan sviestaini, lai arī pieaugušie centās iesaistīt arī mūs pašus. reizēm varēja dabūt piezīmes par nemācēšanu uzvesties. reiz es sāku smieties par kaut kādu salkanu dzejas lasījumu un pļāpāju dūdojošas ģitārspēles laikā, par ko dabūju kārtīgi mizā. latviešiem piedien klausīties tirliņu ģitāras. krieviem 1. septembrī un pēdējā skolas dienā pirms līnijas nebija jāiet uz baznīcu, un par to viņus neviens nelamāja. visi pieņēma, ka tie ir kaut kādi neriktīgie, kas netic Dievam vai labākajā gadījumā varbūt kāds no viņiem  iet uz kaut kādām moļennajām, kur neviens no mums nebija bijis. kad krievi 90. gados sāka mācīties latviešu valodu, klase pēc tam vienmēr bija jātīra daudz vairāk, jo visās malās bija saplēsti papīri un saulespuķu sēklas. lai gan paciest varēja lielāko daļu no viņiem, jo viņi tāpat pacieta mūs. bija jāuzmanās tikai no kubika galvām – sīkajiem puišeļiem, kas spļaudījās un spārdījās. man jau sen nav 15 gadu, bet joprojām saraujos, kad uz ielas ieraugu tieši tā viena vecuma krievu puikas.

pirms skolā parādījās Rožukroņa pulciņš, tai telpā pie krievu garderobēm sēdēja resnas apkopējas zilos ķiteļos. neatceros, kā izskatījās Rožukroņu pulciņa telpā, kad tur vairs nebija apkopēju. atmiņā palicis kaut kas dzeltens un balts. droši vien tamborētas sedziņas uz lakota koka altāra. ej nu zini. iespējams, es tur biju tikai vienu reizi – lai pierakstītos pulciņā un tiktu uz Lietuvu. mēs braucām pa visādām baznīcām, un es nopirku flomāsterus un banānus. atpakaļceļā sēdējām uz kartupeļu maisa, jo šoferis tos no kaut kurienes veda. sevišķi man patika Krusta kalns, jo tik daudz nevarīgi sakņupušu Jēzu un mierinošu Mariju es vēl nekad mūžā nebiju redzējusi, tāpēc man palika bail no visu to cilvēku lūgšanu un cerību kvantuma. aiz katra no tiem koka vai plastmasas gabaliem tak bija kāds cilvēks, kas savas sāpes atdeva Dievam un cerēja, ka būs labāk. lai gan varbūt tam visam nebija nekāda sakara ar Dievu, bet tās bija cilvēka alkas pēc Mātes, kas viņu pasargās un atbalstīs viņa postpadomju ciešanās – vismaz kaut kas skaidrs, zināms, labs un no vecajiem laikiem.

Rožukroņa pulciņā, šķiet, mēs ne reizi neskaitījām rožukroni. lai gan vēl bija ekskursija uz Rīgu un varēja nakšņot ģimenēs. mana ģimene bija skuķis rūtainās biksēs, kam bija kollijs un laikam māte vai vēl kaut kādas radu sievietes. toties dabūju naktī un aukstumā izdauzīties pa Rīgu un kopš tiem laikiem ticu, ka tā sieviete Brīvības piemineklī ir tik zaļa tāpēc, ka ir ļoti, ļoti nosalusi.

Rožukroņa pulciņa sievietes pēdējiem spēkiem centās noturēt mūs, lielās meitas, no izvirtības ceļa. viņas teica, ka sievietes, kas daudz lūdzas, kļūst ļoti skaistas. viņas rādīja kaut kādu jaunu un pagalam nokautrējušos mūķeni kā skaistuma etalonu, bet mēs secinājām, ka viņai ir diezgan garš deguns, viņa nekrāsojas un zem tā apģērba nevar redzēt neko vairāk kā seju. un gan jau ka viņai nekas nav jādara, tāpēc nav arī grumbu un pumpu. vismaz tā mēs nospriedām un secinājām, ka skaista seja jau nav nekas tāds, kā dēļ upurēt iespēju staigāt džinsos un iet, kur pašai gribas.

reiz viena no baznīcas vecenēm pirms procesijas, kad ģērbām baltās kleitas ar plīvuriem, man pēkšņi  pajautāja, vai es iešu uz klosteri. otra gan sarunu novirzīja un teica, ka tur tak vajag padievīgas un mierīgas meitenes, kas netaisa dumpi un nelec acīs. gan īsti nesapratu, par ko ir runa, jo maita jau es nebiju. vismaz skolā ne. kad par sarunu pastāstīju mājās, mana baznīcas karjera diezgan ātri beidzās.

lai gan pa īstam tas beidzās tad, kad reiz pēc stundām aizgājām uz baznīcu. bija kaut kāda nodarbība vai vienkārši gājām garām. tur bija arī mazie puikas no laikam 6.-7. klases, ar ko tai laikā diezgan draudzējāmies. tas ir, viņiem bija dikti kruti būt draugos ar lielajām klasēm, bet mums bija interesanti aprunāties ar tādiem sīkajiem. viens no viņiem paņēma somu, pārmeta krustu un taisījās iet ārā no baznīcas. svētā sieviete metās klāt – stunda vēl nav beigusies. puika teica, ka viņam vajag uz autobusu. vecene neatlaidās. puika sasparojās iet – viņam tiešām vajadzēja uz autobusu un bija pēdējais brīdis aiziet, kaut autoosta bija tieši pretī baznīcas vārtiem. vecene sagrāba viņu aiz drēbēm un ar mešanu iemeta baznīcā, nograbēja soma, pašķīda kaut kādas lietas, viņš raudāja, bet palika. mēs visas pagriezāmies un aizgājām prom. ārā baznīcas pagalmā bija patīkami mierīgs un jauks laiks, un es sapratu, ka notikušajam nav pilnīgi nekāda sakara ar Dievu, bet ir svētās bābas, no kā jāpiesargās.

svētdien mēģināšu aiziet uz baznīcu. un dod Dievs, lai tur man neviens neko neteiktu par gejiem un izvirtību, prezervatīviem un abortiem, labām un kristīgām partijām.

nodarbība

kad mācījos skolā, visiem bija jābūt vienādiem (vai vismaz dažas učenes bija trakas, ieņēmušas kaut ko galvā un brauca kā ar asfalta rulli, no kā bija jāpamanās laikus aizmukt). bija izdomāts pat skolas kārtības rullis, ko gan neviens normāls cilvēks neievēroja. citādi taču nebūtu garšas. luņoties un bakstīties ir labākais, ko skolā var darīt – tas dod asumu mācīties to, kas interesē, un izveicību izsprukt sveikā cauri no tā, kas tomēr ir jāpadara. prasme nepārcensties ar nebūtiskām lietām noder līdz pat vecumdienām.

skolā stundās laikam kopš 7. klases mūžīgi zīmēju un rakstīju – visādās tur matemātikās un zīmēšanās varbūt arī nebija laika, jo bija interesanti tāpat, fizikas un ķīmijas kabineti bija pārāk drausmīgi un smirdēja, tur man viss riebās, bet vēsture, literatūra, visādas valodas un kas nu vēl viss nāca pār nabaga galvu – to varēja izturēt tikai zīmējot.

sevišķi jau nu literatūras stundas. tas bija kaut kāds ārprāts, tās autoru biogrāfijas – dzimis zemnieka ģimenē, agrajās ganu gaitās mācījies darba tikumu un govs kakā sildījis kājas, draudzes skolā apguvis rēķināšanu un vokābuļus (nav ne jausmas, kas tas ir), pilsētas ģimnāzijā ielauzījies vācu valodā un pēc tam strādājis par pagasta rakstvedi vai draudzes skolotāju. un sacerējumi – tas vispār murgs. kā kaut ko var uzrakstīt par tām idiotiskajām učeņu tēmām, nesaprotu joprojām. Raiņa cilvēks – cīnītājs un robežu grāvējs. nu un.

reiz mani par ērmu zīmēšanu stundā riktīgi izlamāja – zīmējot kaut kādus sūdus, neklausoties vielu, nepierakstot definīcijas, bakstoties kaut kādas dumības, nedomājot līdzi un neko neatceroties un nezinot. drausmīgi bija. tipa – labi šitas nebeigšoties un es neko šitā nesasniegšot. vienreiz tak jādara gals, liels cilvēks tak.

pretī neko neteicu, bet nu apvainojos tā, ka visas spuras un spalvas gaisā. vairs ar to učeni nekad nerunāju, jo viņa vispār bija maita. 😀 galu beigās viss aizgāja tik tālu, ka man nekad pie viņas nebija vairāk par 6 ballēm, nekad nepalaida uz olimpiādēm un nesanāca mācīties tālāk to, ko gribēju. bet nu tā, ko gribēju, bija daudz. tāpēc viens vairāk vai mazāk.

gribēju tikai pateikt, ka ērmu zīmēšanas dēļ var mainīties liktenis. 😀 nebūtu zīmējusi ērmus, tagad nesēdētu pie datora un nerakstītu šitā muļķības.

tas viss tomēr pupu mizas. bet to učeni joprojām nesveicinu. lai iet ratā. lai šļūkā pa baznīcu, cik grib, lai iet kaut procesijā. cilvēks ir drusku suns un šitādas lietas atceras.

citu reizi kāda cita učene liekuļotā priekā kaut ko gavilēja. vai man dieniņ, cik skaisti, cik jauki, cik dievīgi. lai uzzīmējot viņai apsveikumu vai ko tur. kaut ko jau uzzīmēju, jo caurmērā biju diezgan paklausīga. bet tomēr zīmēt neko nekā dēļ vienmēr ir patīkamāk nekā kaut kā dēļ spiest kaut ko ārā.

klausīties, domāt, atcerēties un zīmēt ir normāli. tikai tā izkūlos cauri visām savām skolām un, cerams, nezaudēju saprātu. klausīties un zīmēt ir drusku vairāk nekā sēdēt un pierakstīt vārds vārdā.

kopš vairs nekur nemācos, prieks zīmēt ērmus paliek tikai konferencēm un drausmīgiem ERAF fondu vai citu murgu semināriem. jo briesmīgāks seminārs – par finansēm, patentiem, iepirkumiem, jo mazāk var pazīmēt. tā arī kaut kāda aksioma.

zīmēšana kaut kā tomēr ir saistīta ar domāšanu līdzi. lai ko tā skolas laiku lamātāja teiktu. zīmējot atveras smadzenes.