Tag Archives: seikumi

augusts

kaste no deviņdesmitajiem. kaut kad, kad galīgi nebija naudas, nopirku kurpes par desmit latiem. āda iekšā, āda ārā, ādas zole. tā īsti arī nenovalkāju, kā jau tas gadās ar kurpēm, ko taupa nenoskārstai vajadzībai. pa to laiku uzradās gan nauda, gan citas kurpes, gan arī cita mode. tā arī tās kurpes stāv skapī – ja nu. bet kastē glabājas visādi datoru instalācijas diski un pat disketes. reiz es varēšu teikt – reiz bija. un nevienu tas ne interesēs, ne arī kāds tam ticēs.

grozies, kā gribi, rudens pamazām vai varbūt vasara pamazām. viens klāt, otrs prom. nekas jau nenotiek uzreiz. vienu dienu vairs nezied deviņvīru spēks, citu dienu jau uzziedējušas dālijas un nomelnējušas cūku pupu pākstis. vai vienu dienu skaties tukšās debesīs un pietrūkst vasaras putnu nemitīgās skriešanas un ņirbēšanas. tā nu tas notiek, tā nu tas ir. no sākuma bezdelīgu actiņas pārzied, tad arī ugunspuķēm ziedi knapi pašā augšā vēl turas.

šodien nepadarīju neko jēdzīgu. tikai šausminājos, cik daudz visa kā jādara. lai gan nē – izmēzu cāļu būdu un sakārtoju visas tās puķu stādu kastes un redeles. ar lauzni pacēlu būdas grīdu un atstutēju ar akmeni. katru gadu ap šo laiku grīda jāatstutē ar akmeni, jo pamatu nav, bet pa ziemu tas akmens kaut kur pazūd. nav ne jausmas, kas viņu nozog, bet pavasarī grīda atkal karājas. tas varētu būt līdzīgi kā ar zeķu zagļiem, kas veļasmašīnā vienmēr nozog 1 zeķi. var pūlēties viņus pieķert, mazgāt tikai zeķes vai pārvalkus uzmanīt sevišķi pamatīgi – zeķe pazūd un pēc tam atrodas pavisam citā vietā.

tik karstā laikā riebjas pieskarties datoram. vēl viens uzkarstošs priekšmets, kas nespēj vien atvēsināties un saulē dedzina rokas. lai gan vēl vairāk dedzina lietas, kas ir atliktas veselu mūžību. plānošanas kalendārs neiepriecina, lai gan tā ir tikai manis pašas sarakstīta un sagrafēta grāmatiņa baltām lapām. varēja tak izlietot prātīgāk, bet tā vietā es mēģinu audzināt sevi un cenšos piespiest sevi vismaz papīra atmiņā paturēt visas tās lietas, ko kādam esmu apsolījusi darīt, bet kas nemaz vairs neiepriecina. jo solīšanas brīdī viss bija kaut kā citādi. reizēm arī labām lietām līdzi nāk nepatīkamo lietu pentere. izēsties cauri putras kalnam, lai tiktu Leiputrijā, kur vairs neko nevar ieēst, jo apkārt putra, putra, putra. tas droši vien ir tāpat kā izbraukt cauri kalnam pa tuneli. var tikai iedomāties, kā tos tuneļus rok. pa ceļam laikam Serbijā tik manīju, kā taisa tuneļa remontu. izskatījās, it kā diezgan nevīžīgi strādnieki skolas atejā taisītu eiro remontu, bet cementu pūstu uz sienas ar šļauku un apkārt drūzmētos furgoni.

nekāda dziļāka nodoma. vienkārši pa kreisi no monitora. kamēr medīju mušas.

ārā čirkst sienāži vienā laidā. griezi vairs nedzird. vai varbūt sienāži čirkst tik stipri, ka nekam citam vairs neatliek vietas. augusts ir klāt. tas tāds labās ražas laiks – visu jau var ēst, bet vēl nekas nav jāvāc. šitā varētu būt visu gadu. sagribējās ēst. aizgāju uz mēslu čupu un nogriezu mazliet pāraugušu cukini, aiz istabas izrāvu vienu saimi kartupeļu, ledusskapī bija pērnās cūkas gabals, burkānus dabūju tīrumā aiz ceļa, sīpoli pie cāļu aploka, tomāti jau gatavi siltumnīcā, puķu dārzā baziliks. tāds sautējums, ka prieks. ir tomēr savs labums arī no vēlas vasaras.

braukdama šurp ap vilcienu, izlasīju Tūves Jansones “Vasaras grāmatu” – neviena trollīša vai ērma, bet kādas ģimenes vasara šērās pie Somu jūras līča. maza meitene Sofija, viņas vecāsmāte, kas mīl visādas sīkas lietas un krikumus, pamazām noveco, bet visumā vienalga ir trilla, un Sofijas tētis, vecāsmātes dēls, kas grib viņas abas pieskatīt un no kā pa laikam ir jāaizšmauc prom.

kaut kad sen biju to grāmatu nopirkusi, tā arī stāvēja plēves iesaiņojumā. ko nu tur izlikties, ka kaut ko lasu. laba tiesa grāmatu manā plauktā stāv ar visām plēvēm. vismaz mazāk putekļu, vieglāk noslaucīt. par prievīšu grāmatām neizteikšos. šai vismaz bija mazi burti, bet prievīte tā arī palika nelietota – kāpēc gan to vajadzētu 150 lpp. biezai grāmatai? ja grāmata ir mēsls un nav izlasāma vienā rāvienā, tad tur nelīdzēs nekādas prievītes. tāpat ar šo grāmatu bija par īsu manam 3 stundas un 20 minūtes garajam braucienam, pat neņemot vērā trādirīdi ar biļetēm, jo naudas mainīšanā piedalījās viss vagons.

pirms nolikt glīti plauktā jau bez plēvēm (jo laikam jau plauktam ir domāti šitie sasodīti smalkie iesējumi), viens citāts šite. no grāmatas pēdējās nodaļas “Augusts”.

Katru reizi naktis kļūst tumšas pavisam nemanāmi. Kādu vakaru augustā cilvēks iziet ārā, un viss piepeši ir piķa melns; liels, silts, melns klusums ap māju. Vēl ir vasara, taču tā vairs nedzīvo, tā ir apstājusies nenovīstot, un rudens vēl nav gatavs ierasties. Vēl nav zvaigžņu, tikai tumsa. Tad no pagraba tiek uznesta petrolejas lampa un nolikta priekšnamā, un kabatas lukturītis tiek pakārts uz sava āķīša iekšā pie durvīm.

Ne tūlīt, bet pamazām un garāmejot lietas sāk mainīt vietu, sekojot gada ritējumam. Viss pienāk tuvāk mājai, dienu no dienas. Sofijas tētis ienes telti un ūdens sūkni. Viņš atkabina boju un piesien enkurķēdi ar korķa pludiņu. Laiva tiek uzvilkta uz truļa, un laiviņa tiek apgāzta otrādi aiz malkas grēdas, tad sākas rudens. Pēc dažām dienām tiek izrakti kartupeļi, un ūdens muca tiek pievelta pie namiņa sienas. Spaiņi un darbarīki pietuvojas mājai, un pazūd greznumkrūkas, vecāsmātes saulessargs un citas nepastāvīgas un mīļas lietas, viss maina vietu. Verandā stāv ugunsdzēšamais aparāts un cirvis, svira un sniega lāpstiņa. Un reizē mainās visa ainava.

izlasīju grāmatu, skatījos pa logu un vienalga gandrīz palaidu garām savu pieturu. steigas jau nebija. savācu klēpī mantas, ieāvos sandalēs un izkāpu uz perona sapakot somu līdz galam. ir tik jocīgi, ka nākošā pietura aiz Krustpils jau ir manējā – Rīga, Ogre, Pļaviņas, Krustpils un Viļāni. nākošā – galapunkts Rēzeknē. lai gan tas ne tuvu nebija tik smalki kā pirms pāris gadiem Pēterburgā, kad ar Mankūzi guļammaisus locījām uz perona (par šausmām sagaidītājiem).

stacijā acis vēl meklēja, it kā nezinātu, ka neviens mani negaida. uzliku plecos mugursomu, kur vēl visas Balkānu parpalas, aizgāju līdz perona galam, smagi tusnīdams, aizkustējās preču vilciens. no sākuma tikai pukstēja, tad izlaida dūmus. kad sarkano gaismu luksoforā jau bija nomainījusi zaļā, vilciens smagi nopūtās un sāka kustēt. pēdējie vagoni garām paripoja jau tīri raiti. ir diezgan jocīgi iet pāri sliedēm, kad pēdējais vagons vēl tepat un strauji attālinās. ierasti paskatījos uz otru pusi, kā kaut kad sen bērnībā pie dzelzceļa pārejas bija teicis tēvs – ka nekad nevar zināt, vai kāds vagons nav atkabinājies un, inerces nests, neseko pārējam sastāvam.

otrā pusē gaidīja večuks ar riteni un gaiši zilu kreklu, un es pagāju mazliet tālāk, lai tad, kad iesim pāri, mēs nesatiktos. daudz vienkāršāk ir vienatnē. nav jāslēpj ne skumjas, ne asaras. vismaz ar sevi var būt pa savam.

aiz sliedēm bija uzradies ceļš. vēl nesen tur varēja lasīt jocīgus gaiši brūnus un dzeltenus biezus gliemežvākus no kaut kad sen padomju laikos atvestas sazin kādu zemju grants, kas bija sabērta dzelzceļa malā. tagad vairs nebija nekā. agrākās kraujas un aizaugušās taciņas, kam kreisajā malā bija tie gliemežvāki, vietā tagad ir garlaicīgs un līdzens ceļš. jau pusaudža gados tā vieta bija aizaugusi, tomēr ar kādu prieku, reiz ejot no skolas pa apkārtceļiem, iekūlāmies tieši tajā vietā un atklājām, ka bērnības gliemežvāki vēl uz vietas. katru reizi, ejot no stacijas, tur apstājos, lai vismaz paskatītos – viņi joprojām ir. esmu mainījusies es pati, mainījusies ir visa pasaule, bet grāvī joprojām ir krauja un tajā kraujā ir bedre, kur var pakašņāt jocīgas rupjas smiltis un atrast svešu jūru gliemežvākus. tikai tagad vairs nav, kaut kas atkal ir beidzies.

patiesībā šogad šī bija pirmā reize, kad uz mājām atbraucu ar vilcienu. droši vien tā ilgu laiku būs pēdējā reize. ir tik skumji, ka stacijā neviens nesagaida. diezgan bezpalīdzīga un vientuļa sajūta. mainīt nav iespējams neko, tikai aizbēgt vai dzīvot tam pa virsu.

kapos bija jocīgs miers, neviena putna un nevienas skudras. tuvojās lietus. nepaspēju pat nolasīt vecās puķes, kad retām un smagām lāsēm sākās gāziens. līdz benzīntankam jau biju tā izmirkusi, ka bija vienalga. bridu pa upi, kas tecēja gar šosejas malu, līdz potītēm siltā un spēcīgu ūdens lāšu kapātā straujā ūdenī.

bridu pa ūdeni, no augšas gāzās veseli ezeri. pār mani tecēja silts ūdens, tomēr sāka salt. autobusa tā arī nebija, bet arī nostopēt nevienu mašīnu nebija iespējams – lietus un vienaldzība. pērkona laikā stāvēt lietū galīgi nav forši. līdz ko lielais gāziens pierima un pērkons tikai malās apkārt, sāku iet. soma viegla un kā radīta ceļam, līdz mājām tikai 5 kilometri. palika arī nenormāli auksti – visas drēbes izmirkušas un pil. nevienas sausas vietas. nostāvēt nemaz nebija iespējams, turklāt palikt slapjākai jau vairs nebija iespējams.

droši vien tas nebija labi, bet mani parāva dusmas par cilvēku vienaldzību. atrasties lietus laikā ar lielu somu uz ceļa gluži nav nekāda izklaide – visticamāk, tā nav nekāda izvēle baigi izklaidēties – cerībā, ka atgriezīsies negaiss un iespers kaut kur tuvumā. furgoni gāja garām un apšļāca visā augumā. sīkās mašīnas tik plātīja rokas, ka viņiem, redz, nav pa ceļam – braucot tuvāk. it kā 5 km ceļā varētu būt daudz ceļu, kuros nogriezties.

droši vien bija vērts aizbraukt uz Balkāniem, lai pārliecinātos, ka arī musulmaņi ir labi cilvēki, kas gatavi palīdzēt ceļiniekam un dot visu labāko. bet tas, ka cilvēks ir katolis un droši vien šļūkā pa baznīcu, vēl negarantē, ka viņš ir labs cilvēks. vismaz tai pusstundā, kamēr, paslēpusies no krītošā ezera, stāvēju nojumē un tajās padsmit minūtēs, ko gāju pa ceļa malu, laba tiesa baznīcas šļūkātāju gan jau pabrauca garām. tā, protams, ir šofera izvēle – paņemt vai nepaņemt svešo. bet tomēr tas ir arī labs sabiedrības spogulis – cik droši ir palikt vienai uz ceļa un cik cilvēku palīdzēs.

ejot un stopējot, vienu baltu mašīnu noskatīju ar sevišķi niknu aci – aizmugurē uz loga uzlipināts smaidošas sejas simbols likās kā ņirgāšanās. izgājusi no meža, ieraudzīju, ka tā mašīna stāv ceļa malā salūzusi. diezgan vienaldzīgi apdzinu, paralēli sporta pēc stopējot pa kādai mašīnai. kad biju pagājusi tālāk pārsimts metrus, šoferim tomēr izdevās mašīnu iedarbināt. apdzinis mani, viņš apstājās, lai arī viņu otrreiz vairs nestopēju – līdz mājām knapi 4 km un pērkons tomēr atkāpās. tā lūk aizbraucu līdz ceļa galam ar mašīnu, ko nostopēju ar raganu metodēm. nav labi būt tik niknam, ka tehnika lūzt. reizēm gadās.

bet tas nu tā. mājās tiku. pārģērbos, pakāru pie mūrīša žāvēties mantas. jaunajā un labajā somā nekas gandrīz nebija samircis, lai gan pati jutos kā izpeldējusies. pēc brīža arī lietus beidzās.

it kā nepietiktu ar parastajām mušām, pa manu galdu vazājas un apkārt lidinās arī diezgan apdullusi neparastā muša.

cāļi tagad jau tik lieli, ka vairs nesalien pat 3 kastēs. tomēr pīkst un baidās bez kastēm – maziņi vēl. šovakar ar stumšanu sastūmu viņus būdā. bija ļoti apmulsuši. nācās tomēr arī ielikt kastes, lai jau jūtas labāk. sācies jauns posms viņu dzīvē – daļa no viņiem kļūs par dējējvistām un vēlāk pārcelsies ziemot uz kūti, daļa nobarosies un vēl pirms ziemas nonāks katlā un ledusskapī. diezgan ciniski skan, bet tā nu tas notiek – ja cilvēkiem pašiem būtu jāizaudzē un jānokauj visi tie dzīvnieki, ko viņi dzīves laikā apēd, veģetāriešu būtu krietni mazāk. cik tad ir to idejisko. vienas vienīgas no dzīves un nāves apmulsušas meitenītes un varbūt arī kaut kādi urbānie puikas, kam kaķīša žēl un sunītim gribas palīdzēt, tāpēc neko nedrīkst ēst.

ārā melna piķa tumsa, lampas gaismā tikai atspīd kaņepju lapas. logs pavisam aizaudzis ciet. viss aug un aug, it kā nezinādams ne gala, ne malas. it kā tam visam nekad nebūtu gala. vai varbūt tieši tāpēc aug – kā neaugsi, kad augšanas laiks. kad pienāks rudens, viss atkal noslāps, saraucies un saplaks mazs un nemanāms, lai klusām pārciestu ziemu un atkal atsāktos. tāda ir tā ziemeļu daba.

lai gan visvairāk mani šovasar pārsteidz, ka nekur nedeg purvi. nav ierastās un rūgtās deguma smakas, kas, pievilkusies ar mitrumu, dzenas pāri laukiem līdz ar miglu un izgaist tikai pēc garajiem rudens lietiem, kas izmērcē zemi un apdzēš zemdegas.

augusts ir pats labākais mušu ķeramais laiks. var labi satrenēties. ar labo roku man sanāk tīri labi. ar kreiso īsti vairs ne. lai gan patiesībā tā pa īstam nekad neesmu mācējusi ķert ar kreiso roku. bail kaut ko apgāzt.

citējot visu zinošo dienu noplēšamo kalendāru: Zināmām iemaņām jābūt, izmantojot tādu izsenis tradicionālu rīku kā mušu sitamo: ar to jātēmē aptuveni 4 cm mušai aiz muguras, jo muša, paceļoties spārnos, palecas vienlaikus uz augšu un atpakaļ. raksts saucas “Ņost ar mušām un kodēm!”

augustā mušas sāk līst istabā – gan ierastās laizītājas, gan niknās kodējas. drīz arī peles sāks nākt uz mājām. ziemā zem jumta drošāk.

kā @Lielie_LV smaida ne tikai Latvijā

vienkārši bez komentāriem. ārsts smaida.

tagad Lielo kalendārs ir ciemos pie viena bērna, kam ir viss kā bērnam vajag – mamma, tētis un pasaules brīnumu brīnumi, bet pa laikam arī slimnīca. tikai tā slimnīca nav BKUS, bet Vācijas hospitālis – uzreiz nepateikšu, kurš īsti. nav jau svarīgi. svarīgi ir pazīstamais dzeltenais smaidiņš un vācu ārsts.

bērns skatījās uz mani lielām acīm un vaicāja, kas tas par ērmu, un es dabūju taisnoties, ka dakterītis uztaisīja tādu seju, lai bērniem nāk smiekli viņu ieraugot un aizmirstas, ka jāraud. Pēc mana skaidrojuma, kādu laiku aplūkojis bildi, Haralds paziņoja, ka tas esot mēnestiņš.
Tā nu mums tagad ir dakterītis, kas tēlo mēnestiņu, lai bērni neraudātu…