bērnība

vasarā, krāmējot mājas un metot ārā visādus mēslus, atradu savu bērnības kolekciju. tas bija ļoti sen. tas bija Viļānos. katra saldējuma etiķete ir rūpīgi nolaizīta un nospiesta visticamāk kādā algebras vai vēstures grāmatā.

patiesībā tik ļoti sen, ka jau biju aizmirsusi. atvēru smuko metāla bundžu Karamell, bet iekšā smaržo pēc veca piena. kā piena kannas pēc mazgāšanas – lai kā mazgātu, vienalga smaržo. it kā drusku nepatīkami, bet reizē tik pazīstami un mierīgi.

baba, izmazgājusi kannas, iedod man iznest ārā. es nesu, katrā rokā 2 kannas, karu uz žoga mietiem, iztek maza šļuka ūdens, iekšā kanna smaržo pēc piena. spīd saule, un pēc tam es varu darīt, ko gribu. braukt ar riteni, kāpt uz jumta vai meklēt olas.

nāk prātā vecā govs Raibaļa, pie kuras biju pieradusi kā pie kaut kā mūžīga. Raibaļa vienmēr bija, kūts sānā. neatceros neko, mani pie govīm tai laikā nelaida. tikai tad, kad mamma slauca, drīkstēju pieiet pie galvas un pakasīt aiz ragiem. tā vieta gandrīz vienmēr ir mitra, tur sakrājas siena smalkumi, putekļi. bērnībā man patika glaudīt govju pieres un sakārtot viņām matus – starp ragiem viņām aug garāka spalva, ko var dažādi sabužināt un tad ar plaukstām noglauzt. bet govs tikmēr ar garu un asu mēli nolaiza kāju stilbus.

atceros vienu rītu, kad Raibaļu nodeva. tas notika drīz vien pēc tam, kad vairs nebija vecās ķēves Rjabkas – tik lēnas un mierīgas, ka man pat ir bilde – sēžu uz zirga muguras ar knupi mutē. mums nekad nebija zirgu, tikai stāsti par ķēvi Ventu, kuras kumeliņu bandīti samina kara laikā, lekdami no kūtsaugšas, un ko paņēma kolhozā – priekšnieks lepni brauca cauri māju pagalmam un ķēve tā vien lūkoja iegriezt laukumā pie kūts.

pie transformatora uzbēruma bija atbraukusi zagotskota mašīna, vieni kaimiņi atveda kaut kādu teli, citi laikam bullīti, mašīnā ievilka arī veco govi Raibaļu. tad aizveda. gājām augšā kalnā uz mājām, pieaugušie man jautāja – vai tad nav žēl gotiņas? tā, kā parasti vaicā maziem bērniem. atbildēju, ka ne – palika tak jaunā melnā. bet man bija tik ļoti žēl, ka nemaz neuzdrošinājos to viņiem pateikt. viņi taču nemaz nesaprastu.

tas bija vēl pirms tam, kad es sapratu, ka nomirt var arī cilvēki. līdz tam taču visi bija mūžīgi, viņi visi bija. bet tad mēs ar mammu aizgājām uz kaut kādām kaimiņu bērēm – vecākais dēls bija sastresojis par kaut kādiem eksāmeniem un aizmucis no mājām, dzīvojis kaut kur pļavas vidū teltī un mācījies. atrada tikai pēc pāris mēnešiem, tārpainu skeletu. pieaugušie tā droši par to runāja, jo ko tad tāds tur var saprast – neko taču neatbild.

bērēs visi raudāja, bija drausmīgi. droši vien visu mūžu visās bērēs man būs tā sajūta, jo vienā mirklī sapratu, ka mēs visi nomirsim. man tik ļoti palika bail no manas un mammas nāves, ka aizmuku mežā. gāju un raudāju, jo man bija žēl tā puiša, žēl viņa mammas. pa to laiku bērinieki skraidīja pa mežu un mani meklēja. atskrēja mamma bēšīgā mētelī, un man bija nenormāli kauns, ka es arī raudāju par to svešo cilvēku.

pa kaklu nedabūju, neko vairāk arī neatceros, tikai bēru mielastu SOSa kultūras namā – ka obligāti jānomazgā rokas, lai kapu smiltis un nāvi neatnestu uz mājām. tā laikam ir audzināšana, tā mēs kļūstam par latviešiem.

bet bērnība beidzas tad, kad cilvēks vairs nenolaiza saldējuma papīrīti.

rotējošais Mērfijs un sātana izdzimums zem skapja

nav ne jausmas, vai Mērfijs ir reāla persona un izrietoši – vai viņš ir miris. bet tagad šis droši vien rotē kapā kā kloķis. godam pastrādāts! godam!

atcerieties visu, ko es jebkad esmu teikusi par tiem sātana izdzimumiem! piemēram, šo pāris dienu veco apgalvojumu:


tad nu varat apsveikt. man zem skapja sēž balts nobijies kaķītis un lūr. pa laikam viņš izlien un dara visu, lai es šo ievērotu, tomēr tā īsti glaudīties neļaujas. viņš, iespējams, to gribētu, bet baidās. pieskarties var, noglāstīt var, bet tomēr labāk notīties un skatīties lielām acīm kā pogām. vai ar lielu blīkšķi neuzkrītoši nolekt no kādas virsmas.

jā, sasodīts, man mājās ir kaķis! četras kājas, aste, ūsas un vēders. padsmit minūtes tīrīju mēteli, jo, protams, ka tas ir balts kaķis (jo tad, kad viņu noķēru, man mugurā bija melns mētelis). attiecīgi – būtu bijis balts mētelis, tas būtu melns kaķis – Mērfijam sveiks.

un viss tikai tāpēc, ka es izdomāju pirms brīvdienām drusku ietusēt. ap pusnakti nācu mājās (diezgan godīgā laikā, jo jau 8 bija jābūt pie LU, lai ietu korporāciju gājienā uz Brāļu kapiem). lija lietus, pūta vējš, sniga sniegs – īsts raganu laiks. pie mājas stūra zem balkona uz lupatas sēdēja kaķene ar diviem kaķēniem. tad nu es piegāju un to vienu savācu, jo otrs bija dziļāk ielīdis.

ja kādam gadījumā vajag kaķēnu, tas otrs vēl tur ir. melns ar baltu krūtiņu. klasiskais.

tā kā nevaru savākt visus pasaules kaķus un būt visiem par pestīšanu, paņēmu tikai vienu. gan jau arī kaķene ir ņemama un normāla – balts un dauzonīgs istabas lops, ne pagraba mežonis.

viennozīmīgi skaidrs, ka tā ir jauniņa mājas kaķene, kas apbērnojusies un ar visiem bērniem izlikta ārā. sīkais kaķis māk iet kastītē, uzvedas ļoti miermīlīgi, ir pieradis pie cilvēkiem.mežoni tak es nebūtu šitā savākusi – pienācu klāt, paņēmu rokās un aiznesu.

vot šito es nekad neesmu sapratusi – tad noslīcini uzreiz vai meklē saimniekus, nevis mētā pa pasauli! sak, sekss ir labs, bet bērnus likšu glābējsilītē, jo abortam nav naudas un sirdsapziņa neļauj. tikai atšķirība tāda, ka kaķiem nav tādas silītes. un ziema nāk.

esmu lauku cilvēks un nekādas kaķu un suņu bučošanas nesaprotu – dzīvnieks ir dzīvnieks, dzīvniekam ir dzīvnieka vieta. tā nav nekāda neesošo attiecību vai nedzimušo bērnu protēze. bet no bērnības esmu iemācīta un iemācījusies cienīt dzīvību – palīdzi, ja kaut kas noticis, vai arī nokauj, ja palīdzēt vairs nevari. esmu šuvusi vistai ādu – bija nodīrāts pliks kakls, ādas ļecka atsevišķi. kakls sadzija, vista izdzīvoja un varbūt vēl tagad dēj olas. esmu amputējusi cālim kāju, pārdūrusi uzpūstai govij vēderu – diemžēl abos gadījumos par vēlu. esmu arī nokāvusi jaunu vistiņu, ko saplēsis vanags – lai nemokās ar saplosītu miesu. žēl, nevaru, bet jādara.

bet nu izmest, pamest – tā nudien ir šito visu pilsētnieku mode. dzīvu cūku nav redzējuši, tēlo baigos veģetāriešus un humānistus. ne tāds var uzņemties atbildību par kaķi, ne cilvēku – klikš un klakš, nākošais! te viņš kaķi izmet, te cilvēku pamet.

rezultāts – tagad sēžu istabā, pa istabu klīst ziņkārīgs kaķis. Mērfijs mazliet pajokojās. vai drīzāk – Dievs nav mazais bērns, bet tāds dauzonīgs pusaudzis, kas mīl plēst jokus.

nebūtu es spļaudījusies par tvitera kaķu vecenēm, kas apraksta katru sava kaķa soli un pirdienu, nekas tāds nebūtu noticis. vai varbūt būtu noticis (jo man laukos vajag vēl vienu kaķi), bet tad tas nebūtu sanācis tik smieklīgi.

pa laikam šis mēģina pievērst manu uzmanību. pielavās un iekož man kājā, skrāpē krēsla kājas. kronis visam bija uzlekšana uz galda un noslēpšanās aiz monitora. kontaktu negrib, bet pievērst uzmanību gribas. nav ne jausmas par kaķa dzimumu, bet nu riktīgi sievietes izgājieni – augstpapēdenēs it kā nejauši defilēt pa pašu istabas vidu. sēž kā pūpēdis uz palodzes un tēlo svečturi.

tad nu pie viena sludinājums – varbūt kādam pa rokai ir kaķu vadājamā kaste? kaut kā jau to zvēru ir jādabū uz laukiem.  paldies visiem! kaste jau atrasts – tvitera spēks ir kaut kas bīstams. 😀

vairs nekad neteikšu nekad.

lai caurumi nekļūtu lielāki

kad viss riebjas, reizēm palīdz darīt to, kas patīk. jo rakstīt blogā ir izklaide, nevis darbs. ja vien tas nav diena.lv vai lv.lv (šeit arī atbilde, kāpēc to vairs tur nedaru). man patīk te rakstīt, lai arī gatavās pupu mizas. vēl man ļoti patīk nevis fotografēt, bet kārtot bildes. tas ir, nevis normāli kārtot pa mapītēm un likt klāt tagus, apgraizīt maliņas vai Fotošopā slīpēt gaismas un krāsas (jo to es gandrīz nekad nedaru, ja vien mani ar varu nepiespiež kāds, kas tomēr grib sevi ieraudzīt melnajā kvadrātā – pārtumštumšā bildē), bet tā no sirds mest ārā lieko. bet lieks ir gandrīz viss – galu beigās pāris mēnešus nodzīvoju ar pārliecību, ka visas digitālās bildes ir izkūpējušas nekurienē. un tīri labi bez viņām iztiku. jo bilžu neesamība nudien nav nekas tāds, tikai krāsaini laukumi un kaut kādas ēnas, līnijas. būtiskais tāpat ir atmiņā. un arī tad tāpat neviens nekad visu neatceras – tik pa laikam kaut kādus zibšņus.

papildus visiem citiem šīs ziemas murgiem man jau pāris mēnešus ir mēbeļu murgs – mēģinu aizvest no Rīgas uz mājām pāris krāmus. un tas tiešām iet jau mēnešiem! bet nupat beidzot ir tā, ka arī mana pacietība ir cauri – tās mēbeles vai nu izmest pa logu, vai nodot utilī. jo nu cik var ņemties! ar tām mēbelēm ir kā ar ziemu šogad – nepāriet un nepāriet. iespējams, tieši tās mēbeles ir vainīgas, ka joprojām nav pavasara! kad viņas būs prom, atlidos putni, plauks koki un izdīgs zāle (skan tikpat neticami kā pasaules gals).

šoperi mēbeļu vešanai laikam atradu, jau laikam trešo šoziem. varbūt ar šo izdosies un nekas nenobruks (lai gan es vairs neticu nekam un svēti apsolos gadījumā, ja aiz tiem sasodītajiem krāmiem aizvērsies busa durvis, publiski pārmest krustu un vairs nekad neiepīties tādos pasākumos).

mēbeļu vešana varbūt varētu notikt otrdien. bet nu tagad man vajag kādu, kas nones tās mēbeles lejā, jo šoperis Aļberts viens to nevarēs, bet es toč neesmu nekāds kravnesis. tas ir, es jau varu nest, jo ko nevar sieviete. bet nav ilūziju, ka arī nonesīšu un tas beigsies labi – kāpnēm, galdam un  visam citam. ar šausmām atceros, kā kaut kad laikam janvārī stiepu lejā kaut kādu tumbočku, kam tagad netaisās ciet un vaļā atvilknes. tas nudien bija uz izdzīvošanu. nerunājot par datorkrēslu, kas sver apmēram pusi no manis un ko tomēr izdevās iestūķēt trillu mašīnas salonā (neprasiet, kā tas ir iespējams, bet tur ielīda arī jau pieminētā tumbočka un arī vēl viens milzīgs krēsls ar atzveltni).

tāpēc turpinājums skanēs pavisam cēli. pirmīt tviterī bija sludinājums, ka meklēju vedēju. tagad man vajag veci. āmen.

ja gribi piedalīties šajā unikālā pasākumā, dod ziņu. pavasaris neatnāks, kamēr tās vella mēbeles būs Rīgā.

bet iedvesmai, lai vieglāk pārciestu visu šito mēbeļu un bezgalīgās ziemas ārprātu, raksts no vecas Viļānu rajona (tagad Viļānu novada) avīzes. tas raksts atkal taisni kā par mūsdienām! par Latvijas budžetu, krīzi un brīnumainajiem krīzes laiku risinājumiem.

Kāpēc kolhozs “Avangards” atpaliek lopbarības produktu ražošanā?

Pie visa vainīgs kontroles trūkums

Kolhozniecei b. Gaidulei kopsaimniecība uzticējusi audzēt un kopt 25 teļus.
– Ar ko jūs tos barojat?
– Tagad dienā dodam pus kilogramu miltu un sešus litrus vājpiena.
Teļi apmēram pus gada veci un pēc visiem aprēķiniem katram no tiem turēšanas laikā izbaroti apmēram 240 l pilnpiena, 800 l vājpiena, 60 kg miltu. Šo barību, pārrēķinot naudas vērtībā, iznāk, ka katrs teļš “apēdis” apmēram 600 rubļus, bet dzīvsvara pieaugums trūcīgs, teļiem lieli vēderi, bet muskuļi izdēdējuši. Tātad secinājums, ka teļi barību, kas izsniegta no klēts un fermas, faktiski visu nav saņēmuši. Bet kur tā palikusi?
– Nezinām, – norausta plecus kopsaimniecības vadītāji. Bet kā lai viņi zinātu, jo neinteresējas, kur aizplūst lopbarība un neaizsprosto šo ceļu.
Fermā gadījāmies teļu dzirdināšanas laikā. Gaidule, sameklējusi četrus vecus, pie tam netīrus spaiņus un silīti, piepildīja šos traukus ar vājpienā atšķaidītiem miltiem. Dzirdināt laida teļus pēc kārtas. Kopējai darbs grūts, jo nav nemaz tik viegli savaldīt šos draiskuļus.
– Kāpēc traukus netīrāt?
– Nevar, jo tad tiem caurumi kļūst lielāki.
Patiešām, no viena otra trauka, kamēr teļš to sasniedza, aizplūda krietns strauts ielietās barības.

Pa Ļenina ceļu. – Nr. 96 (1727), otrdien, 1959. gada 18. augustā

Latvijas Kompartijas Viļānu rajona komitejas un Viļānu rajona darbaļaužu deputātu padomes orgāns
Laikraksts iznāk otrdienās, ceturtdienās un sestdienās
Numurs maksā 15 kap.

Priekā, draugi! Es ticu, ka reiz viss beigsies laimīgi, mēbeles būs prom, teļiem dzims jauni teļi un pavasaris tomēr agri vai vēlu būs klāt un rotās visas pļavas, mežus, parkus un sejas (ar smaidu, protams).

Kolnā kuopt

lugs

Leits vīnu nakti sytuos pa jumtu, navarieju aizmigt. Nazkaids itys laiks taids. Dzeivis i vysa par daudz.

Atsavadeit nu jauneibys draugu ir kai atsavadeit nu sovys jauneibys. Varbyut deļtuo cylvāki palīk vaci, ka jūs draugi aizbrauc iz Īreju i ASV, apsaprecej, apsabārnoj i aizīt sovā dzeivē, apsakraun ar dorbim i pagaist īšonuos i skrīšonuos, a gols golā nūmierst.

Iz Īreju vysim na braukt. Kaidam jau juopalīk i sātā i juodasaver, kab vyss byutu kuorteibā. A ar tū kuorteibu kai jau kod saīt – cytureiz gūvs salīn banku sektorā, cytureiz cyuku i teļu putra izskrīn iz presis i medeju, cytureiz otkon īt mīgs i nikuo nasagryb, a duorzā saaug ekonomiskuos nazuolis i nūād vysu runkuļu, buļbu, batviņu i būrkuonu spāku. Vot tev i krīze, vot i nalaime.

Dorbūs ar vysu myužu napagaissi. Bārni izaug. Vuots sadzeist. Nazkod tuos sovys dzeivis ir par daudz i gribīs ar vysim. Pasēdēt kai nazkod. Padzīduot, parunuot.

Iz smiļkšu kaļneņu voi krematoreju aizīsim vysi. Ak jau tī i sasatiksim. Varbyut vīneigajā vītā piec teikla onlaina i socialajim portalim byusim vīnā vītā vysi reizē. Vysi pasauļa pluovi i pagaisušī.

Vysu myužu cylvāks īpazeist cytus cylvākus, kab jūs otkon pagaisynuotu. Nikod vysi muni draugi nabyus vīnā vītā i laikā – cyts uorzemēs, cyts slimneicā, cyts dzeraunē, cyts komandiejumā, cyts jau mirs nazcik godu i vysleidza nazkuo tryukst. Vysi kūpā mes asam vīneigi socialajūs portalūs i myužeigajā dzeivē.

Vīnai paaudzei beja Brežneva bēris ar dūbē īkrytušu grobu i vokora ziņuos izgrīztim vuornu kiercīnim, cytai Diānys bēris ar luoceišim, balonim i sveceitem, trešai Juoņa Puovula bēris, a niu Džeksons nūmyra – jū apglobuoja onlainā i TV.
Kotrai paaudzei sovs TV šovs.

Nazkod, kod mane vēļ nabeja, kod es vēļ cacuojūs ar luočim iz greidys, baba ar sovom muosom runuoja par myrušajim. Juos zynuoja, ka bārns nikuo nasaprūt, partū ka varbyut nikuo tolkova vēļ narunoj.

Nu tuo laika manī ir mīrs. Nu tuos vacūs sīvīšu runuošonys, kur juos vysys kūpā gatavējēs smiertei i mīrynuoja cyta cytu. Voi varbyut vīnkuorši taipat sprīde i runuoja par sovu tyvūs cylvāku aizīšonu, saleidzynuoja sovys sajiutys, īguoduoja jūs

Dvēsele kai migleņa atsalaiž atsavadeit. Juos jiut tik suni, kas nūsagloboj butkā i kluseņom rej kai pa mīgam sapynā. Dūmuot, kai svešu. Dūmuot, kū ta sovu i taidu, kas vaira navar kaitēt i ir atgoujs tik apsavārtu.

Tai tūreiz, kod nūmyra tuos sātys muote. Jau vokors metēs, saule laidēs iz rīteišonu, taida kai dzaltona gaisma guoja puori i piec leita vyss pasauļs speidēja. Te pieški aizarēja suņs, tok na kai iz svešu. Kai īraudziejs kū ta i kai naradzādams. I tai Ane, Gele, Vere voi Paulina pasavēre pa lūgu, a tī duorzā kai migleņa puorīt. Kai ocu muoņs voi zam rauduošonys. I naticēja, i nadūmuoja, tok jau dreiži atnese ziņu – vinis sātys muote taišni tymā dīnā pret saulis rīteišonu nūmyruse. Ak jau puorstaiguoja sovu dzerauni, atsavadēja. I kai lai natic, kai nadūmoj. Dzeiva byudama tok jei ļūbēja zam vokora atīt gostūs i, taipat stuovādama ustobys prīškā, puorrunuot sovys dzelys.

Juos runuoja par smierti. Kai smierts atīt i atsasāst gultys golā i gaida, cikom tyvī atsavadēs nu aizguojieja. Kai taidā reizē juoattaisa lūgu vaļā, kab dvēsele ilgi nasasystu pa mīsu, namūceitu seve i cylvāka. Kab jei breivai aizītu dabasūs, kur jei i vīta, na poša vuorgtu i cytu vuordzynuotu – i tuo cylvāka, i palicieju, kam jis juokūp, ka palīk iz gultys itai nalaikā.

Juos runuoja i bīdynuoja cyta cytu – rauduot navajag, klīgt na tik. Ir juoļaun dvēselei aizīt mīreigai, kab jai nabyutu žāl palicieju i jei nasašvuorbuotu, nasabāduotu, napalyktu iz vītys jūs deļ. Dvēseli juopalaiž īt juos ceļu, kod daguojs juos laiks. Izarauduos piec tam, kod jei byus paceļu. Kod pošam sovys bādys byus bādojamys.

Varbyut tī i vysa atbiļde. Napajem ūtra par īluopa sovai dzeivei. Nagaidi, ka ūtrys dzeivuos tovā vītā i byus tovu nanūtykušūs sapynu eistynuojums. Bārnim sova dzeive, vacajim sova. Bārnim juobyut pošim, na sova tāva ar muoti naizadavušuos dzeivis īluopam. Maņ sova dzeive i tev. Kotram pošam sova atbiļdeiba pret sevi i cytim, na cytim pret tevi.

Dūd, Dīveni ūtram dūti, na nu ūtra meilai lyugti. Na tikai montu, bagateibu, naudu, koč i tys nu svora. Lobuok dūt ūtram, na dzeivuot iz kredita. Tok dreižuok dūt ūtram sovu dvēselis, sirds, gudreibys, vysys byušonys bagateibys, na gruobuotīs pa pasauli piec sveša monta i gudreibys.

Dūts deviejam atsadūd. Na jiemiejam. Partū ka lītys, idejis, vuordi i cylvāki atsagrīž, ka jī ir palaisti mīreigi aizīt, na piec jūs dzonojās kai ar maisu systs.

Apmāram tai. Taida maņ beja jutūne, kod tymā bezmīga naktī pasmūdu nu leita sisšonuos pa jumtu i iudiņa šveiksteišonys aiz lūga i īsuoču ituo dīnroksta (ci naktsroksta) malnrokstu i rokstūs raudzieju pasaceit, kas es asu, kai ir ar mani i kū es šeilaiks dūmoju. Tai maņ laikam šudiņ beja juopīroksta da gola i juopublicej.

Mīrā ar sevi i nūtīkūšū. Kab mane byutu vaira kai pasauļa i kab na pasauļs leistu munā dvēselē i gruobuotūs nateirom rūkom, a es poša byutu es poša.

Dīnroksts nu diena.lv

Susātivs 16. decembrī Rēzeknē

antologeja_afisa

16. decembrī izīt latgalīšu dzejis antologeja “Susātivs”.

Pavysam gruomotā 17 autoru, kotram autoram – juo poša sastateita dzejis kūpa i poša raksteita rodūšuo biografeja. Papyldus – prīkšvuords, aizdavumi dzejis interpretacejai i vuordneica.

Gruomotu izdūd bīdreiba “Latgolys Studentu centrs”, sastateituoja Ilga Šuplinska, redaktore Ilze Sperga, vuoka i maketa autors Māris Justs.

Latgalīšu rokstu volūdys kursi

Latgalīšu rokstu volūdys kursi byus. Ka nikas nanūjuks, septembra 3. nedeļā. Suoksīs ar Dr. philol. Annys Stafeckys informativū lekceju par myusudīnu latgalīšu rokstu volūdu. Sekuos praktiskuos volūdys nūdarbeibys kotru 2. nedeļu Mg. philol. Muorys Mortuzānis vadeibā. Pa vydu varbyut byus vēļ kaida lekceja par latgalīšu rokstu volūdys viesturi i atteisteibys prognozem.

Pasnīdziejis sarunuotys, papeira ir vasalys 3 pakys, printeram apmainēsim kārtridžu. 😀

Pagaidom informaceja gon nateik izplateita, partū ka SIF ir problemys ar atskaitem, deļtuo jim Vaļsts kase napuorskaita naudu. Norvegejis i Briselis nauda naīīt SIF kontā, a nu tīnis NVO kontūs. Vaļsts kai vysod myusim ir unikala! Kur vēļ ūtru taidu rast.

Leidza ar tū LgSC nazyna, kai samoksuos par biroja ustobys īri, narunojūt par telpu īri lekcejom i leluokim pasuokumim.

Bet gon vyss tiks atrysynuots. Telpys pagaidom meklejam par veļti, a mož da tuo laika i SIF atrysynuos sovys bādys.

Gols golā, LgSC vysu laiku ir iztics ar bīdru podsvīstim zīduojumim papeira pakys voi capumu izskotā i sovus projektus realiziejs ceļojūšajā birojā – pi kaida sātā, dorbā voi mašynā. Naudys nivīnam nav bejs ni deļ kuo. Narunojūt par izsaimnīkuošonu.

Gryuteibys nūryudej. Tai ka iz naudys tryukumu LgSC verās ar zynomom bažom pret nūslāgtajim leigumim, tok cytaiž najem cīši golvā.

Kai viestej vaca LgSC gudreiba: “Naudys taipat nabyus nikod.” :O)

Utopejis i cereibys

Īlyku Dīnā biļdis nu vokora stygys i pīrakstieju par atbiļdeibu.

Pasaulī nav brīsmeiguoku gruomotu par utopejom.

Sasalasiejuši jūs, cylvāki taidys taisa i iz zemis, apkaun vīns ūtra ideju vuordā i pasludynoj jaunu pasauli. Sok, “mes jaunu pasauli sev ceļsim, kur vaļdēs taisneiba i prīca”. Kur vysi byus vīnaidi i nivīnam natryuks nikuo taida, kas ir ūtram. Kur vysim bārnim byus vysys cackys. Kur vysim lelajim byus vyss – mašyna, dzeivūklis i displejs ar interesnom gruomotom, kinom i čatu.

Tik kotru reizi jī apsalauž, ka piec revoļuceju kaidam vysleidza īt lobuok nakai cytim i tim cytim naīt nicik labi. Partejis cylvāki vysod dzeivoj lobuok kai partejis sekuotuoji – lai tys byutu dzeraunē, lelā piļsātā voi iz tuksneša vyds. Sektā voi sabīdreibā.

Vīnu lobums lelā vairumā ir cytu nalaime. Nabogu, naprašku i slymūs. Līkūs, uorpus sistemys asūšūs.

Žydu, čyguonu, latvīšu, latgalīšu, sazyn kaidu jau myrušu voi mierstūšu tautu, kuo es nimoz nazynu. Sīvīšu ar bārnim voi sīvīšu bez dālu, bārnu invalidu voi bārnu bez tāva ar muoti, veirīšu bez sīvys voi veirīšu ar veiru.

A vēļ brīsmeiguokys ir antiutopejis. Juos skaidrai pasoka, kas nūtiks ar progresu. Kai byus, ka vyss vysu laiku byus tai, kab myusim byutu lobuok. Bezgaleiga laime nav īspiejam, jei nūteik iz cytu laimis riekina.

Muns dators ak jau moksoj tikpat cik nedelis puortykys norma vīnai dzeraunei kur nabejs nūst nu centra, a es rokstu nazkaidus tekstus. Munā sātā varātu dzeivuot nazyn cik bomžu, a šaļtim tī nadzeivoju i es poša. Ar munu mašynu varātu vest humanū paleidzeibu kaidom nabadzeigom saimem, a jei stuov pi pakša.

I tod rikteigi nūsalaiž rūkys. Pasauļa naizgluobsi. A pasauļam nūsaspļaut par mani.

Cik brīsmeigam juobyut cylvākam voi cik brīsmeigam ryugtumam jam juobyut pret dzeivi, kab raksteitu antiutopeju.

Nu ūtrys pusis, par munim dorbim i vuordim nav atbiļdeigs nivīns cyts. Taipat kai es navaru izmaineit pasauļa iņdis, žuļts, vīnaļdzeibys i izsmīkla.

Es varu byut i raksteit, kū dūmoju, a komentari, replikys i izsaucīni ir reakceja iz munu tekstu, na muna teksta daļa voi daļa nu mane.

Tys ir kai īt i īkustynuot gaisu, kas sasavej i sasamutulej. Voi pamest pādus smiļktīs – pastuovēs i pagaiss, viejs aizpyuss i vyss byus otkon leidzons. Tik tū vīnu šaļti tu esi tī guojuse.

Kod eju pušdīnēs, nareši sateiku cylvāku, kas guodoj par vaļsts volūdu myusu vaļsts izgleiteibys sistemā. Myusim pateik vīna i tei poša kukne. Myusim ak jau ir cīši daudz kuo kūpeiga.

Ir jūceigi apsazynuot, ka nikuo ļauna naasu dariejuse, a mane nasveicynoj. Pat nūsavierš, kab maņ nabyutu īmasla sveicynuot. Tai nazkai napīkluojeigi.

Koč kaida maņ tī bāda. Nivīna naasu ni nūkuovuse, ni, dūmuot, nūlomuojuse i pazamynuojuse. Tik acīs i publiskā telpā pasaciejuse, kū dūmoju par vaļsts volūdys politiku.

Pasauļa napuormaineisi.

Pasauli var gon puormaineit, pasauļs izamaina lieneņom i namonomai, kab piec šaļts juo vairs napazeitu. Pasauļam ir vīna taida breineiga līta – jis ir vysaids, kruosains i izamaina. Jis vysod ir taids pats, tok nikod nav taids, kai beja.

Kaleidoskopa stikleni sakreit cytaiž, vaira nikuo nav pa vacam – jauni breinumi.

Es asu atbiļdeiga par sovim vuordim i dorbim. Ari par itū vaļsti i juos volūdys politiku, kas veicynoj naīcīteibu i sabīdreibys sasaškeļšonu, aizvainuojomu, atstumteibu. Seviški, kod runoju latgalīšu jaunīšu auditorejā i manī klausuos.

Varu tikai īsadūmuot, kai sasajiut školuotuojs, runuodams par ituos vaļsts tīsiskumu, demokratiskajom vierteibom, izgleiteibys nūzeimi dzeivē. Voi kai sasajiut policists, savuokdams iz īlys 14 godus vacu dzāruoju. Voi uorsts, saluopeidams ar pirotehniskū raketi sašautu bārna rūku. Voi socialais darbinīks, nu sātys iz bārnunomu aizvazdams vutainu bārnu.

Kod runoju ar jaunīšim, juodūmoj i juobyut gudrai vaļsts vītā – kab tukšums izgleiteibys sistemā, informacejis vakuums par latgaliskū Latveju i aizvainuojums sabīdreibā napuorsavārstu oklā naidā. Jaunīši ir korsta tauta.

Tys ir kai ar guni – kab jei syļdeitu, a nasadadzynuotu vysa sev apleik. Kab dagtu gaiši, a napuorītu guņsgrākā. Kab atguoduotu, ka ir latgalīši, a nasuoktu cytus taiseit par latgalīšim.

Ksenofobeja nagluobs pasauli. Īcīteiba i byušona sūpluok ir kas vaira par sovys taisneibys paceļšonu puori cytu taisneibom.

Latgalīši nav lobuoki par cytim. Latgalīši ir taidi poši kai cyti.

Laime iz cytu riekina nav ilga.

Es tik vys dūmoju, cik bezgaleiga ir pacīteiba. Cik bezgaleiga dreikst byut pacīteiba.

Voi tys latgalīšu kulturys tradiceju ūgļu korstums, kas sylda tautysdzīsmēs, gruomotuos, tekstūs, saziņā, bez jaunīšu korstuma i atkluotuos līsmis i, kas nav mozsvareigi, vaļsts guoduotys molkys izgleiteibā, vaļsts naudys i īriedņu lobvieleibys latgaliskuos kulturys atteisteibai var byut ilgstūšs.

Pasaulī nav brīsmeiguoku gruomotu par utopejom.

Vēļ brīsmeiguok ir dzeivuot bez cereibu.

Vokora styga "LATGALISKUO MEKLIEJUMI REIGĀ"

Bīdreiba „Latgolys Studentu centrs”
aicynoj Tevi pīsadaleit ituo semestra pyrmajā lelajā
latgalīšu pasuokumā –
orienteišonuos saceņseibuos pa Reigu.
Meklēsim latgaliskū kūpā!
Vokora styga
LATGALISKUO MEKLIEJUMI REIGĀ
2008. goda 3. septembris
Suokums: 18:00
Starta vīta: Reigys Goreigais seminars (Katuoļu īlā 16)
Komandā 2-4 cylvāki
Dasasaceit vajag leidz 02.09.2008. 24:00
Pa teleponu 26118413 Vitai voi iz e-postu lgsc i inbox.lv