15 minotu / 15 karteņu Poznaņā

Ka naīlikšu niu, naīlikšu nikod. Beju Poznaņā iz konfereņci, iz šaļteņu spruku sovā vaļā i iz šaļteņu nūspieru Kristīnis fotoaparatu. Te ir. Šaļteņa piļsātys munom acim.

Paļdis Nikolei! Kab na juos pacīteibys gaideit tezis, es nabyutu sasajāmuse jau itūgod runuot par korpusu. Partū ka ir meži, kurūs var īīt. Tok ir meži, kurūs ir daudz molkys. Kū dziļuok mežā, tū molkys vaira. A zyrgs to tikai vīns.

Niu skrīnu tuoļuok – iz Aglyuni. Latvejā rudiņs. Maņ gon ruodīs, Dīnvydlatgolā jis ir šmukuoks voi vysmoz na tik izbroduots kai Siguldā. Deļtuo pa taisnū nu lidmašynys – ceļā. Partū ka ceļš vylynoj, ceļš sauc!

napraktiski

nu mane aizīt laiks
pa pakuopīnim
kai rānys vaļā pliešūt
kai teļš zeiž gūvi, cici syzdams

laiks atrītynoj mani
īsper pavēderē

laiks atslādz mani
i otkon līk pi teikla
(elektrošoka pauzis sakuortoj pasauli
fragmenti tymsā aizlāc kai matynuotuoja dzierksts)

laiks izskrīn ceļam prīškā
laiks guļ kai lopsa
juos zūbūs atspeid guņs
i asnis izaplieš kai saulis bluozme nu reita

a vuornys laiku plieš – ceļa molā vysod svežņa gale – krytušī, dzeivī
birokratu pasaulī vysam sovs laiks
pa pakuopīnim

es že zynuoju, ka tū ciervi juonūlīk dzili, dzili zam slīkšņa i juoībuož pogrobā zam ustobys greidys. cytaiž nabyus labi. dzeja ir vuorguļu laiks. a vuorguļam byut – grezneiba, kam itymā pasaulī moz vītys. tik ka pa koktim vaidēt par dzeivi.

tuoli tepat

laika jau nav nikam. laika jau nav nikod. tikai laiks puorīt i pagaist nazkaidā malnajā caurumā, a nu tuo, kuo gribīs, palīk vys mozuok i mozuok.

tai i siežu. deļkuo cylvākam dīnroksts, ka nav nivīnys dīnys, kod raksteit. da i kuo raksteit byutu. tik ka nav spāka, nav laika, nav gribiešonys. tai i nasaprūtu – deļkuo maņ sova sātyslopa, ka goda laikā piec domena mainis tai ari naasu īkuortuojuse – myužeigais remonts.

šudiņ ar draudzini aizguoju iz “Baltejis Pērli”. aizmygu Viskonti kinys laikā. kadri lieni mejuos tys ar tū. Mālera muzyka. nikas nanūtyka. slavana kina. “Smierts Venecejā”. nikas taids. aizmygu divreiz. tymss, i maņ nikuo nav juodora. pasamūdu. i vysleidza gaidieju beigys. partū ka nikas nanūtyka. i varbyut es namuoku vērtīs, kai cyts verās. maņ pateik pošai īsavērt i vērtīs, pošai atrast, izdūmuot i pīraksteit. kinys i gruomotys ir kai gotovi celi. jem i brauc. taišni voi atspriekleņ, tok pa ceļu.

īsagribēja aizbraukt iz Venēceju. vīnkuorši taipat. pasavolkuot pa mozajom īleņom. pasavērt iz jiurys. tī parkūs dreiž čoukstēs lopys. pīsaulē pavysam korsts, targaši skrīn ar Doļče&Gabana sumkom, volkojās svešinīki ar fotoaparatim, kai carādami sovu datoru cītajūs diskūs puornest daļu dzeivis. i naktī kanalu iudiņs cylojās i kreit – pasauļs elpoj.

nabyutu nikuo vīnkuoršuoka kai jimt i aizbraukt. nikas tok namaisa. tik viņ ka dorbi i sūlejumi cytim. a kas maņ nu tuo. ka es niu grybu koč kuo pavysam cyta.

navaru pīrast, ka munu dīnrokstu skaita. ka laikam skaita i analizej. es tok tikai tai pīraksteju, deļtuo ka navaru naraksteit, ka maņ pateik raksteit, ka tys ir vīneigais dorbs iz pasauļa bez buļbu reviešonys i ūgu lasiešonys, kū dareit nav gryuts. kai vysim realajim dorbim – padori i redzi rezultatu. partū ka pīroksti i ir. ka ir.

pareit maņ juobrauc iz Cēsim iz školu. sasatikšona ar dzejneicu. bais i īsadūmuot. nu kas es par dzejneicu. 2011. godā laikam 1 voi 2 dzejūli, 2010. godā apmāram 5 dzejūli.

i tod vēļ radinīki nu vysu pušu. i draugi. es redzieju tevi teļvīzerī. es redzieju tevi avīzē. kū tu saceji. kū tu nasaceji. kū es par tū dūmoju. kū tev vajadzeja saceit. kū tev navajadzeja saceit.

bet es tok tī naleidu. i es tok nu tuo naasu cyts cylvāks. da i vyspuor – asu tikai cylvāks.

tai nazkai par prioritatem īsadūmuoju. partū ka laika ir daudz. laiks ir bezgaleigs.  tikai mes poši izalosom, kū dareit. i reizem izalosom tū, kuo vajag cytim, na pošim. i piec laika dalāc – zemē nūsvīsts laiks. nikuo nav bejs. nikuo taida, kū atguoduot.

vot i dūmoju. verdzeiba. voi eistyn muna vīneiguo dzeive ir tuo vārta, kab es sādātu pi datora i raksteitu atskaitis par laiku, kū asu siediejuse pi datora. i raksteitu papeirus, kab tyktu pi īspiejis raksteit jaunus papeirus.

vīnkuorši vysa par daudz. cylvāku par moz. i vaira jau napaliks, partū ka nivīnam nav laika. kotram sova dzeive i sovi pīnuokumi. kū tuoļuok, tū vaira.

izeja ir izkuopt. prioritašu sarokstā īlikt – nikuo nadareit, satikt draugus i saimi. tys tūmār ir lāmums. da tuo lāmuma juoteik.

reizem aizbraukt iz Veneceju iz puors dīnu ir vīgļuok nakai satikt sovejūs. reizem tuoli ir tepat. a tepat reizem ir aiz bezgaleibys.

Kā pareizi ārstēties

1. No rīta konstatēt, ka ir ziepes un nekāda kalnu gāšana nespīd. Beigts un pagalam. Secinājums – akūts bronhīts. Bronchitis acuta. Atcerēties, kā bērnībā mammas vietā rakstīju epikrīzes (izrakstot no slimnīcas, līdzi uz poliklīniku dod lapeli, kur ārstēšanas gaitas izraksts: diagnoze, analīzes, citi izmeklējumi un medikamenti). Atcerēties, ka bija jāvelk krustiņš pie “diuretiki i otharki” un slimības kods +466 laikam vai +4660. Kā arī ka otra populārākā slimība bija Scabies (kašķis) un trešā – laikam Pneumonia dextra sin (plaušu karsonis). Kopš tiem laikiem ar iztēles palīdzību varu izlasīt pašu velnu.

2. Saprast, ka viss visur deg, jo mājās nav datora un neko glābt nevar. No šausmām vēlreiz ķerties pie interneta telefonā un saprast, ka neko jau nevar. Kā ar adāmadatām malku cirst.

3. Iztaisīties braukt uz Rīgu. Jo temperatūras īsti nav un principā jau viss ir normāli.

4. Pa ceļam aizvest kaimiņieni Rozu uz baznīcu un noklausīties solījumus “Tiuleņ pat treis puotori par tevi, cikom Mišs nav suocīs. Nui, nui, es par vysim skaitu, par vysim jaunajim. Sveicynuota, tāvs myusu. Paļdis i paļdis!” Secināt – viss būs kārtībā.

5. Ieiet aptiekā un nopirkt vislētāko sīrupu, jo aptieķniece neiegrimst detaļās, kādas zāles man vajag – ja reiz ārsta meita, pašai jāzina. Kad vaicāju, kāda iedarbība un devas, apmulst. “Nu, puorskaiteisi ite instrukcejā. Nui, deserta karūte. Pajem deserta karūti, i byus gona. Poša puoskaiteisi, kas ite. Itys taidam elpys tryukumam. Lizeiku 3 reizis dīnā. Der i bārnim, i pīaugušim.”

6. Pa ceļam izdomāt visus iespējamos scenārijus, glābšanas plānus, sazvanīt pusi pasaules, izlasīt e-pastu, sarakstīt kaudzi ziņu. Jā, es biju pie stūres. Rakstīju gan benzīntankā vai pie luksofora – braucot tas nav īsti reāli. Bet brauciens bija diezgan baiss – lietus un klepus dēļ.

7. Aizmirst piezvanīt saimes ārstam.

8. Pieķerties beidzot pie datora un glābt pasauli. It kā pasaulei no tā kāds labums. Patiesībā jau glābt savu ādu.

9. Aiztesties izvadāt pa Rīgu visādas parpalas, satikt ļaudis un sabīdīt lietas.

10. Aizmirst par slimību.

11. Ap 10 vakarā, kad klāt ir jauns klepus veids, atcerēties par saimes ārstu.

12. Turpināt dauzīties apkārt un izbaudīt, ka pēc 10 vakarā ir atļauti kreisie pagriezieni.

13. Pusnaktī atnākt mājās, atcerēties par saimes ārstu un slimību.

14. Pieķerties mājas kārtošanai.

15. Ieraudzīt uz galda sīrupu un atcerēties, ka tā arī nav atvērts.

16. Izlasīt instrukciju un secināt, ka kaut kas tāds tak nav dzerams – izraisa visas iespējamās blaknes, ieskaitot sirdsklapes un abortu. Tai skaitā – pastiprinātu dzimumtieksmi un apmulsumu (nez, kā izpaužas šī kombinācija?), trīci un redzes traucējumus.

17. Atcerēties par vectēva māsu Regīnu, kas gan cītīgi pirka visas izrakstītās zāles, bet lietot piesargājās – pēc viņas nāves uz aptieku nodot vedām apmēram 2 spaiņus pudelīšu, kā arī kasti tablešu un ampulu no 70. gadiem. Nomira gan viņa 1992. gadā, jo uzzināja, ka ir ļoti slima. Tas ir, vienkārši nomira. Ne jau no slimības.

18. Izlasīt instrukcijā, ka lietošana nav apvienojama ar kafijas un kokakolas dzeršanu un atcerēties par mirstamzālēm, ko nopirku un tā arī nesāku dzert, jo kurss bija vesels mēnesis, bet nevarēja lietot alkoholu tai laikā. Un kā gan izdomāt, kurš mēnesis būs tas, kad neko nelietošu. Kaut reizēm nedzeru neko mēnešiem un mēnešu mēnešiem. Protams, ka nekas nenotika un paliku dzīva arī bez mirstamzālēm (lai gan ārsta komentārs: “Obligāti, obligāti. Bet tās otras gan vienmēr somiņā!”). Tās otras nemaz nenopirku, jo nevienā no divām apvaicātajām aptiekām nebija.

19. Izrakt saimes ārsta darba laikus un nevarēt saprast, cikos lai zvana, jo īsti jau uzbāzties negribas. Nav jau nekas tāds.

20. Izlasīt, ka sīrupa lietošana nav apvienojama ar transportlīdzekļa vadīšanu, jo var izraisīt reiboni. Izlasīt, ka nav ieteicams lietot pēc plkst. 16:00 – atviegloti neatvērto pudeli iebāzt kastītē. Ir tak jābrauc. Un ir tak viens naktī.

21. Uzrakstīt pilnīgi muļķīgu ierakstu blogā, lai nevajadzētu neko taisīt ēst un neko rakstīt e-pastā.

P. S. Lūdzu nesekot šim muļķīgajam piemēram un neatkārtot. Citējot Gūgles tanti: “Šie dažādus trikus veica DARBINIEKIEM, saskaņā ar profesionālo uzraudzību. DO NOT ATTEMPT THESE STUNTS AT HOME KIDS. NEMĒĢINIET šos trikus MĀJĀS KIDS.”

24. novembra memuāri

mans skapis un 2009. gada ķirbji.

šodien es sapratu, ka viss ir pilnīgā pakaļā. skrienu pa ielām, kaut ko plosos un daru, bet kaut kas nav tā. jo kas gan man no lietām, kas būs mainījušās kaut kad nākotnē, jo šobrīd es daudz strādāšu, ja tagad es tikai strādāju vai vēl trakāk – mēģinu reizē padarīt tūkstoš lietu, kam rezultāts būs kaut kad, bet šobrīd ir tikai process un nokavēti termiņi.

šobrīd mani grib nosist nezin cik cilvēku nepadarīto darbu dēļ, bet tad jau man sen būtu jābūt mirušai. apzinos to, ieslēdzu interneta  radio un ieeju bloga administrēšanas panelī. iespējams, šī ir mana izklaide.

protams, man ir paveicies. kaut kā tā ir sanācis, ka daru tikai to, ko gribu. man nav jāstrādā naudas dēļ. (tas ir, es nestrādāju naudas dēļ, bet man par to reizēm samaksā. reizēm tas ir diezgan bēdīgi, bet reizēm tik vienkārši – pacelties un lidot.)

būtu tak jāatrod sevi un jāfilcē brošas, jāmācās smaidīt un jāatvēl laiku sev, šopings un citas femīnās stulbības. nu un. es zinu, kur es esmu un kas es esmu. filca brošas to nepalīdzēs atklāt. laikam gan ir lietas, kas vienkārši ir, lai arī apzināties to reizēm ir diezgan sāpīgi. satikt sevi pliku 1:1 un sadzīvot ar sevi bez ilūzijām.

māja kaut kur Baltkrievijā.

dzīvē daudz kas ir tāds mašīnas apsildāmais sēdeklis. principā var iztikt, bet tomēr jauki. teiksim tā, bez tāda sēdekļa iztikām bērnībā, iztikām jaunībā, iztiktu arī tagad, bet jauki, ka ir. toties tas nav nekāds tāds, par kā zaudējumu būtu vērts skumt. mašīna funkcionē arī bez sēdekļa, tas tikai ļauj sēdēt pie stūres. apsildāms sēdeklis tikai ļauj nedomāt par aukstumu un izbaudīt braukšanas brīdi, kustību, komfortu.

vai varbūt dzīvē kā internetā. var iztikt ar GPRS ātrumu vai klusiņām sēdēt savas 15 minūtes draugiem.lv ciema bibliotēkā. bet var ļauties apdullinošai informācijas straumei un būt reizē Amerikā, reizē Berlīnē un sazin kur. bet tas vienalga nav nekas tāds, bez kā nevarētu iztikt.

cilvēkam vajag tik maz. to apzinos katru reizi, kad padsmit minūšu laikā sapakoju mantas uz nedēļu. ceļš manai dzīvei atdod strādājot zudušo jēgu.

mašīna Daugavpils nomalē.

iespējams, tas viss ir pupu mizas. apsildāmais sēdeklis auto ir forši. bet bez apsildāma sēdekļa var iztikt tāpat kā var iztikt bez daudz kā. būtiskais jau nav rozā. visticamāk tas ir kaut kas pelēks un bezkrāsains – kā auzu pārslu putra no rīta vai apmākusies rudens diena.

vakars satumst, pirms vēl paspējis uzaust rīts. un pa to starpu vēl jāpamanās būt laimīgai un izdarīt tūkstoš nesakarīgu lietu.

ķirzaka pamestās mājās kaut kur Baltkrievijas rezervātā.

Mani vienmēr mulsina satikšanās ar dzelzs mūri manā apziņā. Kad satieku savus ārpusē augušos vienaudžus, es redzu, ka viņiem ir vairāk kopīga ar maniem draugiem, kam tagad ir ap divdesmit, nevis ar mani. Iespējams, es esmu vecāka par sevi, jo tā ir kaut kāda cita pieredze – bijusī PSRS. Laiks kaut kādā ziņā ir sakompresējies un kaut kādā ziņā eksplodējis. Iespējams, kopš tā laika ir pagājis vairāk laika, nekā man šķiet.

Kad mēs bērnudārzā skaitījām dzejoļus par Ļeņinu, viņi tur rietumos krāva kluču pilis. Kad mūsu pilis sagruva, viņi to redzēja TV ziņās.

Varbūt mūsu pieaugušie bija tā pārņemti ar savām gruvešos sakritušajām dzīvēm, ka nemaz nepamanīja sagrūstam arī mūsējās. Varbūt viņi visam ļāva notikt, ļāva nogrimt dibenā arī vēl izglābjamām lietām un cilvēkiem, pazust iznīcībā un nekurienē, cenšoties aizmirst, padarīt par nebijušu visu savu pagātni un savus mūžus. Viņi ļāva aiziet bojā pēdējam, visam cilvēcīgajam, kas vēl bija palicis. Viņi iznīcināja savu padomju pagātni, ne pie kā nevainīgus un par lētu naudu gaļā nodotus sugas lopus ieskaitot, – lai nekas nepaliktu pāri.

Varbūt viņi pat sajuta saldu prieku no apkārt esošās iznīcības, no vaļā atstātajām fermu durvīm, no izvazātajām mantām, no kolhoza tehnikas, kas sarūs un ieaug zālēs, no pazušanas, kas pletās arvien tālāk, pārņemdama un pakļaudama arvien jaunus ļaudis, ģimenes, dzimtas, ēkas, iznīcinādama pēdējos vecā laika cilvēcīgos vaibstus un vismaz pagaidām neļaudama dzimt kaut kam jaunam un paliekošam.

Tās bija pieaugušo cīņas. Viņu vēlme ar vienu cirtienu atbrīvoties no padomju pagātnes, dzīvot labāk, bēgt un izlikties. Tās bija viņu spēles un viņu izlikšanās, cīņa par skaistu un pašu bīdītu dzīvošanu, par brīvu pieeju desām un maizei, bet mēs gadījāmies pa vidu. Mēs bijām bērni, ko viņi parāva līdzi, tad atjēgušies steigšus mācīja dzīvot un dziedāt pareizi – patriotiskās un Dieva dziesmas latviešu valodā. It kā mēs būtu mūzikas plates, vairākkārt rakstāmas CD matricas vai papīra gabali, kur katrs var rakstīt, ko grib, un paša ierakstīto tad saņemt pretī.

Mēs bijām bērni, ko paņēma aiz rokas, ierāva kādā vilcienā, apsolīja kaut ko un veda, mēs bijām papīra lapas, kur kāds kaut ko rakstīja, pierakstīja un dzēsa, bet nekā īsti stabila jau nebija. Mēs pabeidzām skolu, kurā nekad nebijām iestājušies, mēs dabūjām visvisādas izglītības reformas, bet par mūsu izglītību viņiem bija nospļauties. Mēs bijām piedzimuši kaut kur nekurienē un uzauguši ratos pa ceļam, stacijas uzgaidāmajā zālē un uz perona, kur viņi gaidīja uz veco laiku atgriešanos un Ulmaņa svētības atdzimšanu, un mēs cerējām tur nodzīvot visu savu mūžu, bet dzīvot sanāk tikai vilcienā – lopu vagonā, preču kastē, kopējā kupejā vai luksus vāģī.

Riteņi klaudz, šūpojas grīda. Ērta un droša pabraukšanās. Ja tikai neliktos, ka tas nebeigsies nekad, ka tās saldās domas par apsolīto labāko nākotni ir izdomātas, ka drošība un miers nekad nepienāks, jo tādu nemaz nav.

Mēs taču nemākam citādi. Mēs vienmēr esam bijuši ceļā – no mirkļa, kad mūs aiz rokas ieveda vilcienā, no mirkļa, kad redzējam sagrūstam savas pilis un mēs palikām pliki kā žurkas – ar to, kas mugurā un uz pleciem. Mums nekad nav bijis nekā stabila un nemainīga, ja par paliekošu vērtību neuzskatīt mūžīgo būšanu ceļā. Mēs bijām vēl bērni, kad sabruka mūsu pasaule. Bet mēs esam par vecu, lai to neatcerētos.

Mēs esam tā paaudze, kam lemts nomirt ceļā, lai apsolīto zemi sasniegtu tie, kas vēl tikai dzims un kas nekad nav redzējuši ne mūsu sen nojauktās mājas, ne stacijas uzgaidāmo telpu. Gala staciju sasniegs tie, kas neko neatceras, nealkst pēc nekā un ir dzīvojuši tikai ar domām par skaisto nākotni un apsolīto nākotnes zemi. Tie, kas piedzima jau vilcienā vai tuvu galapunktam. Vai varbūt neviens, jo mēs jau nemaz nezinām un nekad neuzzināsim, ar ko tas beigsies un vai jelkad mēs būsim mājās.

govis iet uz mājām, ļoti daudz svarīgu un dzīvu govju. uz ceļa nepacietīgi auro auto un vientuļš krusts ceļmalā. vakars Baltkrievijā, 2008. gada vasara.

rotējošais Mērfijs un sātana izdzimums zem skapja

nav ne jausmas, vai Mērfijs ir reāla persona un izrietoši – vai viņš ir miris. bet tagad šis droši vien rotē kapā kā kloķis. godam pastrādāts! godam!

atcerieties visu, ko es jebkad esmu teikusi par tiem sātana izdzimumiem! piemēram, šo pāris dienu veco apgalvojumu:


tad nu varat apsveikt. man zem skapja sēž balts nobijies kaķītis un lūr. pa laikam viņš izlien un dara visu, lai es šo ievērotu, tomēr tā īsti glaudīties neļaujas. viņš, iespējams, to gribētu, bet baidās. pieskarties var, noglāstīt var, bet tomēr labāk notīties un skatīties lielām acīm kā pogām. vai ar lielu blīkšķi neuzkrītoši nolekt no kādas virsmas.

jā, sasodīts, man mājās ir kaķis! četras kājas, aste, ūsas un vēders. padsmit minūtes tīrīju mēteli, jo, protams, ka tas ir balts kaķis (jo tad, kad viņu noķēru, man mugurā bija melns mētelis). attiecīgi – būtu bijis balts mētelis, tas būtu melns kaķis – Mērfijam sveiks.

un viss tikai tāpēc, ka es izdomāju pirms brīvdienām drusku ietusēt. ap pusnakti nācu mājās (diezgan godīgā laikā, jo jau 8 bija jābūt pie LU, lai ietu korporāciju gājienā uz Brāļu kapiem). lija lietus, pūta vējš, sniga sniegs – īsts raganu laiks. pie mājas stūra zem balkona uz lupatas sēdēja kaķene ar diviem kaķēniem. tad nu es piegāju un to vienu savācu, jo otrs bija dziļāk ielīdis.

ja kādam gadījumā vajag kaķēnu, tas otrs vēl tur ir. melns ar baltu krūtiņu. klasiskais.

tā kā nevaru savākt visus pasaules kaķus un būt visiem par pestīšanu, paņēmu tikai vienu. gan jau arī kaķene ir ņemama un normāla – balts un dauzonīgs istabas lops, ne pagraba mežonis.

viennozīmīgi skaidrs, ka tā ir jauniņa mājas kaķene, kas apbērnojusies un ar visiem bērniem izlikta ārā. sīkais kaķis māk iet kastītē, uzvedas ļoti miermīlīgi, ir pieradis pie cilvēkiem.mežoni tak es nebūtu šitā savākusi – pienācu klāt, paņēmu rokās un aiznesu.

vot šito es nekad neesmu sapratusi – tad noslīcini uzreiz vai meklē saimniekus, nevis mētā pa pasauli! sak, sekss ir labs, bet bērnus likšu glābējsilītē, jo abortam nav naudas un sirdsapziņa neļauj. tikai atšķirība tāda, ka kaķiem nav tādas silītes. un ziema nāk.

esmu lauku cilvēks un nekādas kaķu un suņu bučošanas nesaprotu – dzīvnieks ir dzīvnieks, dzīvniekam ir dzīvnieka vieta. tā nav nekāda neesošo attiecību vai nedzimušo bērnu protēze. bet no bērnības esmu iemācīta un iemācījusies cienīt dzīvību – palīdzi, ja kaut kas noticis, vai arī nokauj, ja palīdzēt vairs nevari. esmu šuvusi vistai ādu – bija nodīrāts pliks kakls, ādas ļecka atsevišķi. kakls sadzija, vista izdzīvoja un varbūt vēl tagad dēj olas. esmu amputējusi cālim kāju, pārdūrusi uzpūstai govij vēderu – diemžēl abos gadījumos par vēlu. esmu arī nokāvusi jaunu vistiņu, ko saplēsis vanags – lai nemokās ar saplosītu miesu. žēl, nevaru, bet jādara.

bet nu izmest, pamest – tā nudien ir šito visu pilsētnieku mode. dzīvu cūku nav redzējuši, tēlo baigos veģetāriešus un humānistus. ne tāds var uzņemties atbildību par kaķi, ne cilvēku – klikš un klakš, nākošais! te viņš kaķi izmet, te cilvēku pamet.

rezultāts – tagad sēžu istabā, pa istabu klīst ziņkārīgs kaķis. Mērfijs mazliet pajokojās. vai drīzāk – Dievs nav mazais bērns, bet tāds dauzonīgs pusaudzis, kas mīl plēst jokus.

nebūtu es spļaudījusies par tvitera kaķu vecenēm, kas apraksta katru sava kaķa soli un pirdienu, nekas tāds nebūtu noticis. vai varbūt būtu noticis (jo man laukos vajag vēl vienu kaķi), bet tad tas nebūtu sanācis tik smieklīgi.

pa laikam šis mēģina pievērst manu uzmanību. pielavās un iekož man kājā, skrāpē krēsla kājas. kronis visam bija uzlekšana uz galda un noslēpšanās aiz monitora. kontaktu negrib, bet pievērst uzmanību gribas. nav ne jausmas par kaķa dzimumu, bet nu riktīgi sievietes izgājieni – augstpapēdenēs it kā nejauši defilēt pa pašu istabas vidu. sēž kā pūpēdis uz palodzes un tēlo svečturi.

tad nu pie viena sludinājums – varbūt kādam pa rokai ir kaķu vadājamā kaste? kaut kā jau to zvēru ir jādabū uz laukiem.  paldies visiem! kaste jau atrasts – tvitera spēks ir kaut kas bīstams. 😀

vairs nekad neteikšu nekad.

putojošā varde un gudrība

man ir viena draudzene, kam Lāčplēšana dienā ir gan dzimšanas, gan vārda diena. viņa gan nav ne Lāšplēsis, ne Ojārs. laikam jau 10 vai 15 gadus viņa vaid, ka neapprecēsies, ka neviens viņu tādu nemīlēs, ka viņa nevienam nav vajadzīga. tajā pašā laikā visus, kas mēģina tuvoties, viņa padzen kā klibus  suņus. 😀 tie tik noskatās pakaļ kā spanieli nokārtām ausīm, un tad viņa atkal vaid, ka nomirs viena un nabagmājā. 😀

šodien es nolēmu sākt jaunu un skaistu dzīvi. pieauguša un lietišķa cilvēka dzīvi, kas pieņem lēmumu un izdara, nevis tirinās mēnešiem, atlikdams dienu no dienas un tā mūžīgi. pēcpusdienā ielīdu Stomatoloģijas institūta mājaslapā un apskatījos, ka akurāt vakarā dežurē labais rīkļurāvējs jau nu nē, bet zobu rāvējs.

redz, man ir pāris vecu gudrības zobu, kas savu laiku jau sen nokalpojuši. tā kā disertāciju es jau uzrakstīju, īsti vairs nav iemesla viņus paturēt, jo kam gan vajadzīgas gudras sievietes. 🙂 sievietes laime galu beigās nav bibliotēkā, bet pie plīts. tā kā filcēšana un brošu taisīšana mani nesaista, ēst taisīt neko jēdzīgu nemāku, bet pie bibliotēkām tikai fotografējos, tad vienīgais veids, kā kļūt par sievieti, ir izraut gudrības zobus. skaistums prasa upurus.

visādā ziņā tie zobi man īpaši netraucē, bet kārtībai jābūt – jau no apmēram pavasara katru nedēļu secinu, ka šonedēļ tam nav laika. bet šovakar pēkšņi secināju, ka laiks ir. brīdi vēl pakašājos pa internetu un devos ceļā. ar riteni.

ja kāds domā, ka ar riteni nevar braukt raut zobus, tad tā nav taisnība. Kurzemē viena teicēja (es gan jau aizmirsu, kura tā bija) šoruden stāstīja, kā ar riteni braukusi no Zlēkām uz Pilteni pie zobārsta, tur viņai izrāvuši zobu, šī gandrīz noģībusi. zobārsts noguldījis uz kušetītes, kāda jau tur kabinetā bijusi. brīdi pagulējusi, atjēgusies, sēdusies uz riteņa un pa visu vasaras sutoņu uz mājām – govis ta jāslauc.

kas tad man tas sprīdis no Dzirciema ielas līdz Āgenskalnam. tāds pūtiens vien. un ne man govis jāslauc, ne cūkas jābaro. turklāt arī no savas pieredzes zinu, ka nekas īpašs tas nav. miršana ir diezgan ilgs process, pa to laiku var arī ar riteni pabraukt.

reiz, kad man gadījās pie Olimpijas pārsist lūpu, jo negribēju sabraukt bērnu, bet ātro palīdzību izsaukt nevarēju, jo nevarēju parunāt, bet pārējie spēja tikai vaidēt un drebēt, iegāju aptiekā un palūdzu marli, ko pielikt pie sejas, sēdos vien uz asiņainā ričuka un laidu uz to pašu Dzirciema ielu. turklāt reģistratūrā vēl nogaidīju labu brīdi, jo vajadzēja aizpildīt kartīti (nav ne jausmas, kādu adresi viņi tur uzrakstīja, jo es īsti nerunāju, bet viņi nedeva rakstīt pašai), kā arī sagaidīt savu rindu, kamēr pārsien visādus vecos ievainojumus. pa to laiku arī šoks bija pārgājis un pie ārsta jau uzvedos kā cilvēks. turklāt arī riteni neviens nenozaga, kaut ārā nebija pieslēgts. asinis, izrādās, ir diezgan labs līdzeklis pret zagļiem.

šovakar bija laiks sagatavoties miršanai. pa ceļam nolēmu nopirkt pretsāpju zāles, ja nu pēc narkozes atlaišanās jārāpo pa sienām. vismaz Mērfijam par prieku, kas noteikti parūpētos, lai sāp, ja to zāļu nebūtu. piestāju pie Universitātes aptiekas, kam apkārt bija kārtīgi Bermontiādes ierakumi un dubļu žampa. izspraucos cauri kaut kādām dzelzs stalažām, pieknaģēju ričuku, nopriecājos par spoži apgaismotajiem logiem un bleķa plāksni, kas solīja strādāt līdz 20:00. bet še tev. maita krīze. izrādās, uz durvīm nožēlojama lapiņa – strādā līdz 19:00.

aptieku tomēr dabūju, bet citu. iegāju. aptiekas mani vienmēr mulsina, jo vairāk par hematogena, C vitamīna, žurku zāļu un govs laizāmā sāls iegādi neko nesaprotu. turklāt divu pēdējo Rīgas aptiekās nemaz nav.

uz manu dīvaino penteri, ka, lūk, jāpērk pretsāpju zāles vēlā vakarā un obligāti šovakar, jo sāpēs zobs, kas nesāp, bet vēl nav izrauts, tāpēc varbūt sāpēs, kad būs izrauts, aptieķniece pateica, ka TIK stipras zāles viņa bez receptes nevar dot. par to gan biju šokā – kā tad es tās zāles nopirkšu, ja man būs izrauts zobs un nevarēšu parunāt?

brīdi palūrējusi uz mani un drusku iebraukusi situācijā, aptieķniece iedeva kaut kādas laikam galvassāpju tabletes. īsti neatšķiru.

pirmā rituāla daļa ir veikta. kad apmēram pirms gada veicu līdzīgu operāciju, nopirktās zāles tā arī nevajadzēja, jo nekas nesāpēja. Mērfijs darbojas. turklāt man arī nav ne mazākās nojausmas, kur tās tabletes liku.

pieslēdzu ričuku Stomatoloģijas institūta pagalmā, braši pēros iekšā, bet durvis ta ciet. izrādās, tur ir divas iestādes. durvis starp to institūtu un Valsts Zobārstniecības centru slēdz 19:00. bet kas tad man – izgāju ārā, apgāju apkārt korpusam un iegāju no otras puses un tiku iekšā – strādā līdz 20:00. prieks un laime.

tomēr garderobists, tāds stipri pamatīgas miesasbūves vecis (parasti garderobēs strādā sievietes vai kaut kādi kāsī saliekušies nīkuļi, kas neder nekam citam), stipri šaubījās, ka mani kāds zobāksts ņems pretī – bija galu beigās jau gandrīz 19:30, uz ko atbildēju, ka jāpamēģina, bet tad jau domās tālāk.

tā arī bija – pēdējais vilciens aizbrauca deguna galā. zilā jakā ar uzrakstu LNT ievilktam pamatīgam vecim, kas gandrīz vienlaicīgi diedelēja zoba raušanu, šķiet izdevās. paņēma kartīti un aizgāja. bet viņam arī vajadzība spiedīgāka. neba viņš arī par sievieti gribēja kļūt, izraujot gudrības zobus, bet viņam sāpēja. (man nāk miegs, tāpēc apmēram ap šo vietu teikuma konstrukcijas kļūst īpatnēji ģermāniski slāviskas.)

toties brauciens nebija par velti. pirmkārt, uzzināju, kā sauc manu zobākstu, un pierakstījos, jo ja nu kaut kas kaut kur atkal taisās drupt – lai pārbauda. otrkārt, pierakstījos pie higiēnista, jo tā lieta nekad netraucē. un, treškārt, nopirku putojošo vardi. tiesa gan, to vardi nenopirku Stomatoloģijas institūtā.

bija tā. braukdama no zobu neraušanas, iemaldījos kaut kādās tumšās sīkielās un apmaldījos. pēkšņi skatos – veikals “Top!”, skatlogā spoži izgaismota vitrīna ar augļiem. tā sagribējās kaut ko garšīgu – ja jau nekas nav izrauts un var ieēst. rausos nost no ričuka un gāju pa šķirbu skatīties, vai pieņem kartes, jo uz durvīm bankas uzlīmju nebija.

pie veikala ieejas uz palodzes melns kaķītis bija saritinājies kamolā un gaidīja. gāja vecis garām un tam kaķim pa kupri ar kaut kādu dokumentu mapi, bet tas tik skatās. tā arī nesapratu, kāpēc tas vecis tā darīja – familiārs žests vai savējo būšana, naids vai agresija. bet kaķis tāds pagaru spalvu, bet paēdis izskatījās.
augļus tomēr nenopirku, jo viss bija mēsls – cieta hurma, sakaltuši granātāboli, poļu āboli ar biezu mizu, zaļi banāni, vīnogas ar brūniem pleķiem, gurķi plēvē, savītuši salāti. ņemams bija tikai ingvers, bet tas man riebjas.

toties atradu lielisku dāvanu draudzenei, kas nav ne Lāčplēsis, ne Ojārs, tomēr 11.11. svin i savu dzimmeni, i vārdeni.

tā ir caurspīdīga plastmasas ola, iekšā drausmīga zaļa varde ar izvalbītām acīm, klāt ķēdīte. principā tāds liels un stulbs breloks. tālāk lietošanas pamācība.

Rotaļlieta – Varde. Ūdens temperatūra no 15-35 grādiem. 1. Atveriet vāciņu. 2. Ielejiet ūdeni. 3. Ūdens sāks putot. 4. Pēc piecām minūtēm princis būs izšķīries. 5. Kad ūdens ir beidzis putot, nomainiet to. 6. Pēc 72 stundām princis ir pilnībā izaudzis. Papildus informācijai skatīt attēlus. Uzmanību! Nav paredzēts bērniem līdz 36 mēnešu vecumam. Satur sīkas detaļas. Nosmakšanas risks! Iepakojums nav domāts spēlēšanai. Ražots Ķīnā!

izrādās, no putām piedzimst ne tikai Venēra, bet arī Ķīnā ražots princis.

bet laikam jau rīt būs jāmeklē jauna dāvana, jo Nellija nesapratīs. sieviešu dzimšanas dienas jau tāpat ir traģisks brīdis, bet dāvināt burciņā audzināmus prinčus laikam nav smalkais stils.tik daudz gudrības manī vēl ir palicis. galu beigās – man tak vēl ir visi zobi un kaut kāda gudrība arī vēl turas. cerams.

jauna sāta

goduos vysaidi breinumi. tymā skaitā – dzimšonys dīna rudinī. 🙂

vakar vokorā tyku pi sovys vacuos Gaujis, kas tūmār nabeja myruse. izaruodēja, jai tikai korpuss sapleiss, a dzeļži īt kai jauneibā.

naktī suoču puorsavuokšonys procesu, niu vēļ vodoju vysaidus kramaslus – skapi vēļ vacajā dzeivūklī, a lupotys jau itymā.

siežu iz lupotu kolna ustobys vydā i dūmoju. laikam juodzer šampanīti. beidzūt ir sova sāta. 🙂

paļdis vysim, kas virtuali i reali paleidzēja i podturēja!

veļu laika un vēlā rudens atgādinājums potenciālajiem veļiem:

tā kā šajā nedēļas nogalē ceļmalās redzēju diezgan daudz potenciālo līķu, kas vēl pārvietojās vertikāli un pa brīžam kā melni veļu laika spoki iznira no tumsas gandrīz pie paša auto purna, lai brīdi norēgotos starp pretīm braucošo mašīnu lukturiem, gaismām un tikpat neredzamiem krūmiem,
atgādinājums!

lūdzu,
lieto
atstarotājus!

bez tiem Tevi neredz.
bez atstarotājiem neredz arī Tavu mammu, tēti, kaimiņu un tanti.

es negribu sabuktēt savu auto un pati tikt slimnīcā.
es negribu visu mūžu mocīties vainas apziņā.

es gribu bez problēmām aizbraukt uz mājām.
es gribu, lai arī Tu tiec laimīgi mājās pie savējiem.

paldies par uzmanību. tiksimies uz ceļa.

nazkas nasakareigs

Ir vīna loba līta rudinī. Var slymuot i dzert čaju zam deča, a nivīns nanūsauks par vuorguli. Var nūgulēt sutku, a aiz lūga vys vīns i tys pats – leits grabinejs, slapnis lopys šveikst i palāks gaiss.

stopēju jau 15 gadus, bijuši visādi brīnumi, bet kā nu bez tiem.
šoreiz pastāstīšu par brīnumiem, ņemot stopētājus savā mašīnā.

ļoti bieži stopētājus paņem šoferi, kas paši reiz braukuši ar stopiem – par to pārliecinājos arī šovasar, kad braucām uz Bosniju. ir gadījies arī stopu brauciena laikā tikt pie stūres, jo šoferis ir pārguris un labāk uztic braukt svešiniecei. bet joprojām atceros reiz kāda šofera teikto, kad viņš bija aizvedis labu gabalu uz priekšu un izlaidis labā vietā – kad pati būsi pie stūres, nebrauc garām savējiem! tāpēc pastāstīšu par šo pirmdienu.

parasti visas mantas salieku bagažniekā un sevišķi vērtīgās turu pie sevis, lai pa ceļam var droši apstāties un dabūt ceļabiedrus, nebēdājot par mantām un to pazušanu. braucu uz Rīgu ar mašīnu. tā kā salonā bija iestūķēts arī velosipēds, brīvs bija tikai 1 sēdeklis.

Kūkās paņēmu sievieti ar bērnu, lai gan bērnu pamanīju pēdējā brīdī un sabijos par drošību. viņai bija kādi 35-40 gadi, bērnam labi ja 2 gadi. abas džinsā no galvas līdz kājām, brauca pēc pabalsta uz Zīlāniem. māte drusku oda pēc alkohola, bet braši pārjoza drošības siksnu pāri sev un bērnam. trieciena gadījumā bērns ar to siksnu tiktu saplacināts… un vēl dabūtu pa seju ar drošības spilvenu. tad nu arī braucu apmēram uz 70 km/h, lai nevajadzētu apdzīt priekšā braucošo smago un lai starp mani un viņu būtu gana liela distance, kur iebraukt tam, kas gribētu apdzīt mani. māte regulāri braucot ar stopiem. visādi esot gājis. esot nācies pat kraut pa seju. bet viņa jau tāda ražena sieviete, kas ta šai! atvadījāmies abpusēji priecīgi – viņa bija laimīga tikt savos Zīlānos, man bija prieks nedabūt zīdaiņa iekšas uz paneļa.

Jēkabpilī stopēja kāds jaunēklis, ko noturēju par kārtējo “ai, man kaut kur jātiek, kādi 5 km”. tādu paplānu studenta mugursomu uz muguras pamanīju pēdējā brīdī un arī seju novērtēju tikai tad, kad jau biju gandrīz blakus. normāls un ņemams. bet, tā kā pirms un aiz manis brauca mašīnu kolonna, pēkšņi apstāties nevarēju. ja viņš mugursomu būtu nolicis tā, lai redz pa gabalu, būtu apstājusies. jo man ir aizspriedumi pret cilvēkiem bez somām. sevišķi pret vīriešiem.

aiz Pļaviņu pagrieziena pretī kafejnīcai stāvēja kaut kas melnās drēbēs, ko pa gabalu noturēju par veci. braucot tuvāk, secināju, ka kaut kāda sieviete ar somu – melnas drēbes, bikses, pusgari mati, paveca. pabrīnījos, ka tādas ar stopē, bet mazums kas cilvēkam gadījies. pati esmu triekusies uz Rīgu biroja žurkas kostīmā ar plandošām A4 lapām rokās. lai arī tai vietā ātrums bija jau diezgan liels un stopošanai vieta, maigi sakot, totāli nepiemērota, apstājos, tā palaižot garām pārs smagos, ko veiksmīgi biju apdzinusi. sieviete skrēja.
atvērās pasažieru durvis, parādījās paveca galva ar tumši brūniem viļņainiem matiem. čerkstoša balss: “Dzevuška, a mņe mužčina nužen!” tik vien pateicu kā “Āāā” un laidos prom.

tā, lūk, man iet.