Konduktori šorīt bija iemīlējušies

Konduktori šorīt bija iemīlējušies. Viņi trinās viens gar otru, ķiķināja un bakstījās. Viņš viņu kutināja, viņa smējās kā negudra. Viņš teica: – Kuš! Bet viņa tikai smējās balsī – laimīga un jauna.

No rīta nejauši iekāpu autobusā. Mana ikdiena, mani rituāli nojuka jau tai brīdī, kad aiz manis aizvērās durvis. Diena sagriezās pavisam citādi, jo tā vietā, lai ar trolejbusu brauktu pa Čaka ielu uz darbu, es nokļuvu Ēveles ielā. Bet Ēveles ielā viss bija citādi. Kapos sētnieki dalīja slotas un pienākumus, izpīpēja miera pīpi. Un vēl vienu pīpi. Miera nav bijis un nebūs, Miera kapos nebija jāsteidzas nevienam.

Sirmi blonda sieviete veda pastaigā savu bīglu, un tas arī ļāvās – atšāvis dibenu, rātni cakstināja kājas pret asfaltu, saite ne nostiepta un nenostiepta. Suns, kas zina, kā pareizi jāiet. Un sieviete, kas zina, kā suni vest.

Kļavu lapas koši dzeltenas bira uz zemes un gūlās netīrajā ūdenī, kur atspīdēja sirmi pelēkas debesis – tik dzidras, it kā augšā viņi visi zinātu, kas ir bijis un būs. Sabradātās lapas uz pielijušās ietves lēnām pārvērtās brūnā putrā, bet atkal un atkal tur augšā kāda atraisījās un laidās, it kā nezinādama ne rīta, ne vakara, ne vēja, ne saules.

Veterinārajā klīnikā vēl neviena nebija, tikai nemākulīgi grafiti ķeburi slaistījās gar durvīm un mēģināja izlikties par kaķiem un suņiem. Tikmēr niknie putni, šoreiz pārvērtušies par podiņiem ar vāciņiem un olu traukiem, šķībi gulēja kioska plauktā un gaidīja savus uzlīmju krājējus. Jo mantu nedrīkst laist zūdībā. Un ir jākrāj.

Konditorejā ar dīvainu nosaukumu, kas nebija ne Lauma, ne Launa, drīzāk Lauva, bet kāds gan bulciņām sakars ar lauvām, pārdevēja lika plauktos smalkmaizītes. Viņa bija sākusi ar kūkām. Bet varbūt tās bija vakardienas kūkas. Viņa bija tikusi līdz bulkām – no katra veida pa pāris. Un rūpīgi no plastmasas kastes lika plauktā. Līdz ienācu es un nopirku aprikožu groziņu. Tik saulaini dzeltenu kā pirmīt tās kļavu lapas. Un aprikožu šķēlītēm tumši sarkanas maliņas – kā pirmīt tām kļavu lapām dzīsliņas, kas sastīgojušas silto dzeltenumu kā asinsvadi, kā tumši sarkanas vēnas, kā pielijušas ar rudeni. Aprikožu groziņš man rokās kā atkāpe no ikdienas, jo nedēļa bija sākusies citādi.

Pieturā arvien vairāk cilvēku. Gaida, trinas. Auksti. Tramvajs tālumā, lēnām kā maijvaboles kāpurs tinas ārā no parka, trinas gar krūmiem un klabina uz priekšu. Apstājas pie sarkanā un gaida. Un brauc.

Melnās ādas jakās ieģērbies pārītis. Viņš ar rūsganu bārdiņas palieku pakaklē – sprogaini un jocīgi izrozījušies bārdas mati trinās gar jakas apkakli, kad viņš skatījās uz viņu. Viņa – baklažānu krāsā. Krāsoti mati, nogurušas grumbiņas ap acīm. Viņa nebija veca, tikai piekususi no visa. Brīvdienas atkal par īsu. Un viņš. Viņš atkal kaut ko runāja. Viņa valkāja krietni īsu ādas jaku, kas nesniedzās pat līdz dibenam, izgreznotu ar ādas pīnītēm. Pāri dibenam violets un mazliet novēlies džemperis. Gaismā no tramvaja loga bija redzamas visas mirušā dzīvnieka poras. Nez, vai viņi abi dzīvē bija nogalinājuši kaut kurmi. Bet lieli un smagi sēdēja man priekšā. Melnās ādas jakās, kas abiem bija mazliet par lielu un uz skausta meta krunku.

Pa ietvi aizgāja veca sieviete, viņas baltais pakausis spīdēja cauri baklažānu matiem. Viņai it kā bija galva, it kā nebija – likās, ka tur cauri spīd tukšums, mati karājas gaisā kā atļupusi aprikozes miziņa.

Nez, vai mūsdienās sieviete var vienkārši nosirmot. No sākuma desmit. Tad simts sirmi mati. Tad arvien vairāk, tad viņa kļūst pelēka. Un tad balta. Bez ilgviļņiem, bez baklažāniem, bez izlikšanās. Vienkārši viņa pati.

Tramvaju gandrīz apdzina sarkani ģērbusies sieviete, kas sparīgi minās uz veca ričuka. Sarkanā mētelī, sarkaniem cimdiem, sarkanu šalli, matos sarkana auduma roze un lūpas – sarkanas, sarkanas. Tikai ričuks kā no citas operas – necili pelēks. It kā ričuka nezmaz nebūtu. It kā viņa lidotu pa gaisu. It kā būtu norāvusies no sava ceļa un nezinātu, kā atgriezties.

Iekāpa kontrolieri. Sirms un nopinkājies vīrietis, kas bija rāmi sēdējis pie loga, metās ārā. Durvis jau bija gandrīz aizvērušās, bet viņš ar rokām pa priekšu mēģināja iznirt no tramvaja. Durvis saspiedās, mirkli ārā bija tikai viņa rokas, kas turēja melnu ādas somu sagrumbojušos ermoņikā un nošļukušu. Tramvajs aprāvās, apstājās, izspļāva viņu. Vīrietis, uzlecis uz ietves, nopurinājās un saraustīja uz zemi tumši pelēko jaku.

Kontroliere skatījās sastingusi. Viņas lūpas pavērās. – Šausmas, – viņa teica. Redzēdama, ka vīrietis aiziet, viņa pievērsās darbam. Tikmēr kontrolieris bija noķēris zaķi. Pusaudzis sēdēja, nekustēdamies ne pa labi, ne kreisi. Centās taisnoties, bet viņa ausis, kas spraucās no pelēki blondā cekula uzplauka kā koši sarkanas puķes. Kontrolieris pieliecies skaidroja, puika stīvi sēdēja un nekustējās. Tikai ausis – lielas un sarkanas.

Kontrolieris atkāpās. Viņš teica: – Nekad tā vairs nedari. Patiesībā viņš jau bija gandrīz aizgājis. Puika sarāvies: – Nē. Nekad.

Jo kontrolieri šorīt bija iemīlējušies. Viņi abi apsēdās aizmugures krēslā, viņa piespiedās viņam – auksti tak. Viņš viņu saņēma ar abām rokām – auksti tak. Un kutināja. Bet viņa smējās tā, ka skanēja viss vagons. Un vīrietis: – Kuš! Bet pats smejas līdzi.

Stacijas laukumā galapunkts. Koši sarkanas lapas uz asfalta, sarkanām dzīslām uz saulaini dzeltenas lapas. Te viena, te otra ķeburainām malām izslienas uz asfalta. Redzētas simtiem reižu, katra savādāka.

Dzīve pēc fotoradariem

Ekrānšāviņš no twitter.com

Nevienu fotoradara kvīti tā arī pa visu šo laiku neesmu saņēmusi. Ne jau tāpēc, ka nebraucu. Un ne jau tāpēc, ka nebraucu ātri. Braucu gan daudz, gan ātri.

Tikai gandrīz nekad netrakoju – ne krēslas laikā mežā, kad tur var vazāties zvēri, ne dienas laikā apdzīvotā vietā, kad uz ceļa var izskriet bērni, izslāt pensionāri vai izripināt kāds aizdomājies māmiķītis ar ratiem, ne arī apdzenot nepārskatāmā vietā. Par savu dzīvību esmu atbildīga es pati, nevis apdrošinātājs vai valsts. Valstij par mani ir piekāst, jo cilvēku gaļa Latvijā ir lēta.

Iemesls drīzāk ir veiksme. Pat policija padsmit gadu laikā mani ir apturējusi tikai apmēram 5-7 reizes. Lielākoties tāpēc, lai novēlētu laimīgu ceļu. Neesmu iedevusi nevienu kukuli. Vienreiz pēc sadursmes esmu lāpījusi mašīnai bamperu. Pāris reizes esmu gandrīz saskrējusies stirnām, kas tomēr bija pāris metrus par tālu. Vienreiz – diviem aļņiem, kas slāja pāri ceļam un ko pamanīju nejauši, jo starp viņu pelēkajiem siluetiem iespīdējās pretim braucošās mašīnas ugunis. Pāris reižu par mata tiesu neuzbraucu cilvēkam, kas tumsā pēkšņi iznira manā priekšā uz asfalta. Pāris reižu esmu izvairījusies no smagām avārijām. Un tikai pēc tam sapratusi – domāt jau nemaz nebija laika, bet izvairījos. Pat jenotsuni tikai notriecu, viņš pēc brīža atjēdzās un, īgni burkšķēdams, ielīda kviešos.

Tā ir plika veiksme, ka es esmu dzīva un visas manas mašīnas ir dzīvas. Veiksme, ka nekad neesmu maksājusi par pārsniegto ātrumu. Ka nevienu neesmu sabraukusi.

Man ir veicies neietest pakaļā nevienam pēkšņi pie radara strauji bremzētājam. Un neietest purnā nevienam, kas strauji metas apdzīt un paļaujas uz veiksmi. Un veiksme arī smaida. Jo esmu slīdējusi pa nekaisītu asfaltu un cerējusi – kaut tik nebūtu kādas rises vai bedres un izdotos noturēties taisni, kamēr izdosies lēnītēm nobremzēt un sajust mašīnu braucam. Un esmu uz šosejas blīvā satiksmē spraukusies pa sniega putru gar pašu metāla apmali, nespēdama ne nobremzēt, ne iebraukt grāvī, jo cieši aiz manis brauc smagais, pretējā joslā stāv nosprādzis smagais, bet pretī nāk kolonna un pa manu joslu pretī nesas kravas buss. Visbiežāk visu nosaka centimetri un veiksme. Reizēm uz divjoslu ceļa ir gana vietas gan sniegam un bedrēm, gan mašīnām trijās joslās. Gan dzērājam, gan stopētājam. Gan noplīsušam furgonam, gan traktoram. Gan lēnajam čunčinātājam, gan trakajam apdzinējam.

Ekrānšāviņš no apollo.lv

Mani kaitina liekulīgā fotoradaru propoganda. Bez fotoradariem pasliktinājusies drošība. Bez fotoradariem visi skrien. Bez fotoradariem mēs visi mirsim.

It kā ar fotoradariem mēs bijām drošībā, it kā skrējēji neskrēja, it kā neviens nemira. Fotoradars ir iespēja braukt ātri ar pēcapmaksu. Un veiksmes gadījumā nemaz neuzķerties.

Tracina liekulība. Kā gan manu dzīvību varētu izglābt brikšņos un nezālēs noslēpta kaste pārskatāmā un taisnā posmā kaut kādā ļaužu un civilizācijas pamesta miesta nomalē, kur pēc likuma jābrauc uz 50 km/h, jo kādam licies, ka apdzīvotas vietas zīmi jāuzliek nekurienē. Kāds tam vispār sakars ar satiksmes drošību?

Es braucu pa Latvijas ceļiem un ielām, jo man ir jānokļūst mērķī. Ja man nebūtu jātiek uz Viļāniem, Rēzekni, Cēsīm, Upīti, Kalnciemu, es tak mūžam nelīstu uz ceļa.

Mani kaitina būt medījamam zvēram, ko ķer ar viltīgi izvietotām lamatām. Mani besī būt potenciālam noziedzniekam. Naudas āderei.

Tieši tāpat mani kaitina autoratlīdzību nodoklis zibatmiņām un diskiem. Kāds mani nosauc par datu zagli, vēl ilgi pirms es pati esmu radījusi savas bildes un savus tekstus un saglabājusi datora atmiņas nesējos.

Ja fotoradaru mērķis ir glābt manu dzīvību, tad kāpēc par manu dzīvību ir piekāst ceļu uzturētājiem, būvētājiem un projektētājiem?

Braukt pa bedrainu šoseju ar izdauzītu un šķībi greizi salāpītu asfaltu, jo naudas pietiek tikai mega projektiem ar lieliem “otkatiem”, ir normāli un mana atbildība. Braukt pa nekoptu, krūmiem, nezāļu brikšņiem aizaugušu un zariem aizkārušos ceļu ir normāli, jo tas ir 2. vai 3. šķiras ceļš un pati vainīga – ko lien Latvijas laukos, īstā dzīve tak centrā.

Mans līķis būs statistikas vienība – viņa gan vēl varēja dzemdēt un izaudzināt kādus pāris nodokļu maksātājus, bet nu gan jau mēs kaut kā. Uztaisīsim repatriācijas programmu, gan jau vietā atbrauks kāda cita no tās pašas vecuma grupas, no Spānijas vai Īrijas.

Toties tagad visiem tūdaliņiem medijos ir jāstabulē, ka bez fotoradariem mēs visi mirsim. Jo tikai fotoradari Latvijas ceļus padarīs drošus un katrā šoferī saknē nogalinās vēlmi nesties kā psiham. Un katrs Latvijas šoferis to vien tik sapņo kā nesties nereālā ātrumā, katrs šoferis ir pāraudzināms slepkava.

Ja nebūtu fotoradaru, es visu laiku brauktu nenormālā ātrumā un nogalinātu visus, kas gadās man ceļā. Ja Latvijā nebūtu atcelts nāvessods, es nošautu visus, kas mani kaitina vai izved no pacietības.

Vēl vairāk. Vai man vienīgajai liekas, ka, policijasprāt, avāriju galvenais iemesls ir tikai un vienīgi pārāk liels ātrums? Nevis braucēju stulbums un nemākulība. Nevis sabiedrības egocentrisms un nerēķināšanās ar citiem braucējiem, pagriezienu un avārijas signālu nerādīšana, vilkšanās pa ceļu un nelaišana garām. Nevis mašīnu nolietojums un šoferu sliktais veselības stāvoklis, kas liedz pieņemt lēmumus un laicīgi reaģēt. Nevis sabrukušais asfalts un neesošās barjeras krauju un ūdeņu malās. Nevis Latvijas iedzīvotāju pašnāvnieciskais noskaņojums un paviršais braukšanas stils.

Pirms gandrīz nedēļas, darbdienā braucot uz Rēzekni, vidēji ar ātrumu 75-95 km/h braucošā intensīvā satiksmes plūsmā pēkšņi sev priekšā ieraudzīju pirms manis braucošā auto veiksmīgi apdzītu… pensionāra vāģi, kas čunčina pa šoseju ar apmēram 20 km/h, jo viņam uz mašīnas jumta plivinās dīvāns un tā kā prasās apstāties un sakārtot, tā kā varbūt pāries. Faktiski tas bija kā pietuvoties stāvošam auto. Kaut nebūt nebraucu pat ar tai posmā atļauto ātrumu.

Tajā pašā braucienā manā priekšā  uz ceļa pirms asa līkuma izgriezās aprūsējis baļķvedējs, kam bija apnicis stāvēt ceļa malā un kas bija nolēmis negaidīt pabraucam garām vienīgo mašīnu. Nebija vairs laika ne bremzēt, ne izšķirties – priekšā pēkšņi atradās šķērslis, smagās mašīnas kabīne. Apdzinu. Paveicās. Nesanesa. Pretim braucošais furgons, kas parādījās ceļa līkumā, bija mazliet par tālu. Izlocījos starp abām mašīnām. Par ātrumu tobrīd nedomāju. Pēc kilometra vai diviem izslēdzu pagrieziena rādītāju. Kurā brīdī to ieslēdzu, nezinu. Loterijā biju vinnējusi vēl vienu dzīvību.

Par lielu Latviju. Jo sūdīgāki ir mūsu ceļi un mazāks ir droši braucamais ātrums, jo lielāka mūsu valsts.

Rudiņa pīroksti

Pa nakti lejs leits, vysa zeme kai izžulguse. Tys laiks, kod iudiņs zemi na padora mitru i augleigu, a izmiercej dubļainu. Dzeiveiba kai sasaraun, kai aprymst. Niu uorā šolc vieji, pa šaļtei speid saule – taids namīreigs puormaiņu laiks. Te saule sasylda placus, te mugorā sytās solts viejs.

Rudiņs ir taids rokstomais i skaitamais laiks. Dīnrokstu i nakšrokstu izklaidem dereigs laiks. Kod uorā iz teiruma palykuši viņ runkuli i kuopusti, partū ka tim solna navuodej, a kū mudruok klāvā īvessi, tū mudruok sasamaituos. I kod uorā vēļ nav lopu, kū gruobt. I gūvs vēļ īt uorā i volkojās. Rudinī gūvs kai pasacālušys. Juos sajiut ryugtū rudiņa gaisu – myud, myud i aizīt. Īt taida gūvs i poša nazyna, iz kurīni. Puori nūkultam teirumam, pa aramini īt. Daguns gaisā, acs kai apmautys. Kai rudinī tu vari palikt taids pats kai vosor. Ceļš sauc, dzeive vylynoj. Beidzūt dareit myužam napadoramūs dorbus.

Pyrms kaida laika maņ nūzoga teleponu. Tai i suocu dzeivi nu jauna. Beidzūt ceļu ari napazeistamim numerim, partū ka pazeistami i jaunajā teleponā pīraksteiti ir tik kaidi 5-6 numeri. Meklejūt pa blocenim telepona numerus, var atrast vysaidus breinumus. Ite atrodu kaidus 3 godus vacu trolejbusa epizodi.

Šodien trolejbusā brauca tāds padzīvojis Jēzus. Apmēram 36 gadi, lai gan izskatījās vismaz 41 – tas nenosakāmais vecums, kad vīrietis, kas nav sasniedzis sazin ko, arī nav sasniedzis sazin ko, bet mēģina izskatīties jauns un daudzsološs.

Bārda, ūsas, jaka ar kapuci, mice un baltas austiņas. Vismaz vienā reliģijā viņš kaut ko zina, un tie ir gadžeti.

Jēzus, kas nepamodināja nevienu mirušo un arī pats laicīgi nenomira. Un tagad jādzīvo. Vismaz līdz sešdesmit pieci. Bet tagad izskatās tik vecs kā visas pasaules ciešanas, jo vīrietis skatījās grīdā un viņa sašļukušajā sejā bija tāds nogurums, it kā viņš būtu nodzīvojis simt tūkstošiem un miljardiem dzīvju.

Viņš pacēla acis, laikam sajutis, ka vēroju. Tas atkal bija mazliet savecējis, noaudzis un vientuļš vīrietis, kam, iespējams, neko nevajag, jo klausīties mūziku austiņās ir ilūzija par piederību kādai izredzēto kopienai, bet vientulību viegli var attaisnot ar bailēm no tā, ka būs jāmaina visa dzīve un jāpazaudē tik daudz no tā, kas ir svarīgs – rimti gulstoša pieredze, savas mantas un sava telpa.

Lela veikala laime

Īsadūmuoju. Nimoz navajag byut vacam i vīntuļam, varbyut pat ni vīntuļm, a koč reizi dzeivē sajutušam vīntuleibu.
I na tū vīntuleibu, kod esi vīns pats iz pasauļa, partū ka nav nivīna, kas saprostu i vysi saucīni dabasūs aizīt kai tukšumā – naatsadur ni pret sīnu, ni cytu cylvāku. A tū parostū vīntuleibu, kod vīnkuorši nav kam cept i vuoreit, partū ka nav, kas tū vysu apēss.

Īraudzeju nu reita itū lītaunīku kinu i aizadūmuoju. Kaida laime patīseibā ir taiseit ēst deļ cytu cylvāku. Na jau spēt nūpierkt nazyn kū i nazyn kur, na jau tymā sapynā par skaistū dzeivi nu reklamom – gaisma, muzyka, sulys gluoze nu reita i pīna gluoze nu reita (i breinojūs, kai jūs tī kinā naparaun pliuts), na jau sausuos brūkaškys i sazyn kaida zupa ar buļjona kubicenim.
Parostu svīksta maizeiti ar kopeju. Bet ūtram. Izcept blīņus i zynuot, ka nasakaļss. Ījaukt peirāgu i zynuot, ka nasapelēs. Iedīņs kai rituals, iedīņs kai dzeive.

Daleita bāda ir pusbāda, daleita bļūda – pylna bļūda. Pa vīnam mes asam pa vīnam.

On Wednesdays from Ieva Java on Vimeo.

A super short film shot over 2 nights by a team of young Lithuanian talents starring a celebrated Lithuanian writer, actor, director Galina Dauguvietytė. Even though just 3′ long this little film keeps bringing good experiences. Premiered at a major Lithuanian IFF Kino Pavasaris, it went on to be nominated as a Best Lithuanian Short at the National Film and TV Awards, and finally qualified for The Short Film Corner in the International Cannes Film Festival.

Par tālumā noskatītiem svešiem tekstiem

Atceries vārdus, ko laikam vakar kā pa miglu lasīji feisbukā – likās tik prātīgi, tik līdz mielēm precīzi. Bet nebija laika izlasīt līdz galam, izlasīt vēlreiz, jo bija jāapgriež pannā gaļa uz otru pusi. Garšvielas, sīpoli. Un tad jau jāēd. “Panorāma” no blakus istabas. Laika ziņas. Miegs kā mākonis. Datorā vēl kaut kas steidzams. Jāienes puķes no balkona, jo ārā auksti. Dušā atceries, domā par to. Vēl pusmiegā, mēģinot atrast segu, jo nosalušas kājas, aizdomājies par tiem vārdiem. No rīta ar velo uz darbu, apmales, apmales, apmales  – visas iekšas sāp, cik Rīgā uz ietvēm daudz apmaļu, bet pa ielu braukt bail, jo domā par daudz. Kaut kādi e-pasti, iešanas, runāšanas. Atceries. Izdomā citēt savā tekstā, meklē.

Izrādās, autors sen izdzēsis tekstu no feisbuka – par personīgu vai par nesvarīgu bijis. Un tagad domā – kas tas bija. Sapnis vai teksts. Un kā var citēt to, ko nekad neesi izlasījusi līdz galam, neesi izlasījusi vēlreiz.

Par sienim i ceļu

Šudiņ cyta storpā īguoja pruotā dūma, ka vacs cylvāks palīk, kod jam ir bais izīt nu sovys komforta zonys.

Ka nikuo nav, nav i kuo pagaisynuot. Kū vaira ir, tū vaira kuo pagaisynuot, ka suoksi kū jaunu i nu nullis. Otkon kai pādejais duraks.

I īryusej, īryusej, beistīs. I, kod kas naviņ svareigs pagaist, navari vairs jaunam dasagiut. Tai i savecej.

Itymā vosorā es naasu stopiejuse. Naasu guliejuse teļtī. Nav bejs vajadzeibys. I patīseibā nasagryb. Es že saceju – komforta zona. Kū vaira dzeivoj, tū vaira kramaslu. I kū vaira kramaslu, tū gryušuok kū naviņ nūlikt zemē i pajimt kū ta cytu.

Deļtuo es apbreinoju vysus, kas var jimt i ar ritini apbraukt apleik zemis lūdei. Voi ar kuojom apīt apleik Latvejai. Koč kurā reitā to ir juopīsaceļ nu gultys, juopajem sumka i juosalaiž ceļā.

A maņ pat ītvu apmalis maisa, syt pa dybynu. I gribīs tai gludai, skaistai. Tai, ka mudri var tikt atpakaļ sovā komforta midzinī, kur vyss zynoms, sylts i ārts. Nasyt pa pierstim, žāloj.

Koč vīnu vokoru to nā. Brauču nu dorba tymsā ar ritini. Nikaida monta, tik moks i atslāgys sumceņā. Vyss tik vīglys, muna mīsa funkcionej perfektai. I tik jiutu, kai viejs sytās ausīs, byudūs, mugora palīk slapņa. I tod beja tys – kaidā 5 voi 6 kilometrā, pusceļā. Ka niu ir tys breids, kura deļ vyspuor ir vārts dzeivuot. Kū atguoduosi varbyut vysu myužu.

A itūgod myusu sātā loba sieņu raža. 2. septembrī saguoja treis lelī sīra vuorejamī kotli ar bārzlapem i čygonkom, vēļ burku batareja ar rudmīsem, vuškinem i gailinem, bakom i baravikim.

Ka kuram vajag, varu īmaineit pret kū cytu gordu. 🙂

Bolts ir bolts

Augejam ak jau nebaja ni mozuokuos idejis, kai tys ir – aizaudzēt sovu dīnrokstu ar vysaidim māslim, cytaiž jis Heraklam byutu lics na mēzt staļļus, a sakuortuot rokstus ar gondreiž 5 godu ražu. I ar nūrunu, ka izdzēst var tikai seņ naaktualus māslus, a na dīnroksta rakstietuoja paguotnis stulbumu.

Jūceigai, bet sova lopa teiklā maņ ir jau 5 godi. Myužeiba. Syuds.

Pa tū laiku dzeive symtim reižu apsvīduse kiulini i izsvīduse nu sadlu, symtim reižu rauduots izmysumā i symtim smīklu bejs da osoru, prīcys i laimis sajiutys. Kai skapī ar zapts i kompota, salatu, sieņu, ogūrču burkom sasakruoj kruojumi zīmai, tai dzeivē sasalosa atminis. Pasauļs tī vydā aug leluoks. Tok ni tys, ka izaplieš, a krunku vys vaira. Tī vydā ir tik daudz vītys, tik moz kuorteibys. Kai duorzā, mežā, kai nazkaidā mežūneigā i dobys spāka puorjimtā vītā, nu kurys var smeļt tik tod, ka pa laikam aplej i izrevej līkū.

Goreiguo fizkultura. Restart. Lai nadaaug zeme pi kuoju.

Nūjiemu lopai līkū. Lai ir bolts. Varbyut iz bolta ir laiks nazkam pīdzimt, a varbyut vīnkuorši mīrs – ar sevi i apleicejim. Kai svātdīnis reitā, kod ēd blīņus, a laiks ir pagaiss i vyss vēļ ir īspiejams, a aiz mugorys vasala gryuta dorba nedeļa.

Rudiņs ir kluot. Grīzīs, kai gribi, jis ir atguojs – ar pyrmajim bezdeleigu bārnim iz klāva lūgu ramu, ar kača atnastim kūrmulim i susurenim, ar autobusa pīturā buobu tierguotim kabačim, ar apklusušom vardivem muorkā i leita lasem iz mašynys stykla. Bet ir labi. Sieņu, arbuzu i jaunu dorbu laiks.

Ka Dīvs dūs i sasalaseis loba komanda apleik, itys byus reizē i troks, i bogots gods. Dūd, Dīveņ, kolnā kuopt, na nu kolna lejeņā. Dūd, Dīveņ, ūtram dūt, na nu ūtra meilai lyugt.

Ar pylnim spanim i skalinem rudiņa lobumu i pylnu dvēseli kai cārmyušku zori itūrudiņ – aizleikuši sorkonom čečem gaida solnu i putynu.

Gaidūt 18. novembra reitu

Reizem dzeivuot ir kai izīt cauri sīnai. Sasajimt i tikt puori, partū ka ūtrā pusē ir vēļ lobuok nakai ite. Na jau deļtuo, ka ite byutu švaki, a deļtuo, ka ir daguojs laiks byut tī aiz sīnys. I, ka gadīnī paliksi ite, vysu myužu nūžāluosi. Kai vysys nanūtykušuos lītys i nasatyktūs cylvākus, naizītūs spēlis leimiņus.

Kod cuoļam daīt laiks, jam juoizaškeļ. Ka tai nanūteik, jis nūmierst. A reizem i cylvāki nūmierst, tik dzeivoj vēļ ilgi, ilgi piec sovu cereibu smierts.

Ka dorbu napadora, jis vysu myužu valkās leidza. Tai i nes sovu pudu nanūtykušys dzeivis kai komotu iz kokla.

I vēļ es īsadūmuoju, ka pādejā laikā dzeivoju kai datorspēlē – nūkaut peikstūšu uozi piec uoža, miseja piec misejis, svylstūšs dorbs aiz svylstūša dorba. Bumbenis kreit, a maņ juos laikā juonūšaun. Nanūšaušu, vīna dzeiveiba nūst, uoda palīk pluonuoka i kluot rudiņa depreseja.

A es vīnkuorši dzeivoju kai robots. Dorbs aiz dorba. Miseja aiz misejis. Bumbeņa aiz bumbenis.

I nadūd Dīvs izkrist dzeivei nu sadlu. Es zynu, cik gryuši ir tikt atpakaļ – sasajimt otkon dzeivuot normali, apsajimt i padareit.

Dzeivei ir breineiga humora izjiuta. I jei vysod zyna, kai lobuok. Tikai tymā šaļtī ruodīs, ka nazkas na tai. I na jau tai es tū beju īsadūmuojuse.

Ka vyss nūtyktu pareizi, cik gon sprostai vyss byutu. Nikaidu puorsteigumu, najaušeibu i cereibu.

Gols golā. Ka vyss byutu vīnkuorši, nabyutu nikuo sarežgeita.

Itymā rudinī jau četrys reizis asu stuostiejuse, kū niu doru – par latgalīšu tekstu korpusu. Ak jau daīs i pīktuo reize i sastuo. Juosataisa roksts Lakugai par tū zvieri, kai ari nūpītnuoka publikaceja zynuotniskā izdavumā. Šudiņ beja sasatikšona ar ekspertu. Apsarunuojom, paruodieju.

Izdūmuoju vaira naraksteit tviterī. Navys koč kam par speiti, a raudzeit dūmuot cytaiž – uorpus. Puors dīnu saguoja, a tod aizavajadzēja. Navar jau aizalīgt kai nazyn kuo – vīnkuorši nūdereigs reiks ziņu izplateišonai. Gols golā, ari nu teleponu var atsasaceit, tok tys ir i dorba instruments, i sazinis veids ar sovejim.

Dabuoju raksteit definiceju, kas ir itei lopa – vajag nazkaidai vuordineicai. Gols golā napīrakstieju. Kai es varu zynuot, kas itys ir. Ka nikod nav bejs laika sataiseit i puortaiseit. Da i lai vuordineicys autori poši dūmoj. Tikpat labi varātu damīgt, ka rudiņūs kūki poši sevi fotografej i prīcojās par dzaltonūs lopu suknem.

Tys taipat kai profileni socialajūs teiklūs – izdzēst žāl, a pamest nūzeimoj kruot krāmus i vacu informaceju. Draugiem.lv kai muzejs, kur pasavērt iz sovu 2005. goda digitalū dzeivi. I deļkuo lai nu juos atsasaceitu?

Jau paguojs laikam mieness nu dīnys, kod 11. Saeimys deputati deve zvārastu: cyts muļļuojuos, cyts trynuos, a div goboli zvārastu pasaceja latgaliski. Kab nu Saeimys prīšksādātuojis pusis nabejs aizruodiejuma atkuortuot “vaļsts volūdā”, es tī īpaši i naīspryngtu. Ka jī tū zvārastu deve, taitod ari apsazynuoja situacejis nūpītneibu, sekys i kontekstu – leli cylvāki tok. A vaļsts volūda ir vysi latvīšu volūdys paveidi – tymā skaitā sevkura izlūksne i obejis rokstu tradicejis.

Nu pādejuo laika varūņdorbu (a par varūņdorbu es saucu kotru padareitu dorbu) ir div roksti. Sataiseju sovu komentaru i redzīni “Jurista Vuordam”, kas beja veļteits latgaliski saceitajam Jureiša i Igauņa zvārastam i latgalīšu volūdys juridiskuo statusa Latvejis vaļstī analizei. Attīceigū “Jurista Vuorda” numeri izpierka puors dīnuos (i lai kaids soka, ka latgalīši nivīnu nainteresej) da novembra beigu var bez moksys pajimt jūs sātyslopā – ite PDF fails. Piec tam pīraksteju garuoku rokstu deļ Satori par latgalīšu volūdu vyspuor, jis puorskaitams ite latvīšu literarajā volūdā, ite latgalīšu (ari literarajā) rokstu volūdā.

Pa tū laiku izzynuoju vysa kū par sevi. I par sovu augstpruoteibu, i aprūbežuoteibu. I ka asu Zatlera reformu partejis palākais kardinals (laikam kam daspīduse ituos partejis deputatus skaiteit seve sagataveitu tekstu latgaliski), i Jureiša PR specialists. 🙂 Ārmu pylns pasauļs!

Leidzjutiejim par prīcu reit nu reita juoīt gostūs iz radeju – Radio 101 pasauce parunuot par tū pošu vysu. Raudzieju jim paguojušā nedeļā īstuosteit, lai sauc pošu Jureiti – kas syudus sabryuvēja, tys lai i runoj. 😀 Tok kuram te politiskuo karjera i atpazeistameiba vajadzeiga? Tūmār deputatu izsmuodēja – šim vajags volūdnīka. Lai jau i byutu. Cik nu mane volūdnīka, tik i runuošu.

Tai vot i dzeivoju. Nu rūkys mutē, nu dīnys iz dīnu. I, kab pasauļs nasaruodeitu tik pareizs, šūvokor napīrakstieju sūleituo roksta deļ Lakugys, a ite – par nikū speciali, a varbyut par vysu.

Deļtuo ka varbyut deļtuo i dzeivojam, kab pīdzeivuotu itū vysu. Ar plusim, minusim i vysim breinumim. Carātu i nasagaideitu. Nacarātu i asūšu.

A beiguos puors biļžu nu cyta škandala – kurs tī vaineigs: pošu korporantu čammuošonuos voi dūmis birokratejis baļsteits politiskais pasyutejums, na maņ sprīst, a Reigys Dūme sasakasejuse ar korporacejom par 18. novembra guojīni. Daguojs až da tīsys – skaitu “Ir”. Smīkleiguokais, ka itymā semestrī Prezideju konventu ci P! K! (taida kai bīdreibu apvīneiba voi “jumts”, kas apvīnoj vysys Latvejis studentu korporacejis, leidzeigi kai S! P! K! – studeņšu) itymā semestrī voda Fraternitas Arctica, vīna nu vacuokūs Latvejis korporaceju – krīvu korporaceja.

Ite nu jūs sātyslopys: Fraternitas Arctica единственная, существующая на сегодняшний день, русская мужская студенческая корпорация. Хотя Fraternitas Arctica русская корпорация, в ее списках есть и латыши, немцы и поляки, которым близка русская культура. Fraternitas Arctica всегда была аполитичной. Целью Fraternitas Arctica было и является сейчас – воспитывать своих членов во взаимной дружбе буршей, академических традициях, в духе взаимного уважения и понимания отдельных народов.

Korporaceju 18. novembra guojīnī iz Bruoļu kopim raugu īt, ka viņ asu Latvejā. Asu Daugavītē, tei ir vacuokuo studeņšu korporaceja. Jei maņ daudz davuse taišni studeju pyrmajūs godūs – īsavuiceit dzeivuot plašuokā sabīdreibā, atrast i nūturēt sovu vītu, stuovēt par sovu taisneibu i pīsalāguot cytu taisneibom. Narunojūt par taidom prasmem kai apturēt lampu drudzi, runojūt auditorejā, i doncuot. 🙂

Tok na tikai deļtuo maņ ir svareigi vaļsts svātkūs īt iz Bruoļu kopim. Laikam pats svareiguokais ir pasaceļt puori kasdīnys cepīņam par vaļsts nabyušonom i stulbumim – atdūt gūdu pošai vaļsts idejai i tim, kas par jū krytuši. Munam dzedam Juoņam i juo bruoļam Jezupam pasaveice.Izakaruoja, nūdzeivuoja da vacuma. Jezups pat puordzeivuoja izsyutejumu – byut uorstam ir dīzgon nūdereigi.

Niu maņ iz golda sūplok datoram stuov apdrups dokuments – bejušuo 5. Zemgalis latvīšu strieļnīku pulka poručika Spergys kara gaitu saroksts, kas sastateits 1918. goda 18. februarī krīvu volūdā. Uroženec Vitebskoi gubernii Iosif Stepanovič Sperga. Īsadūmoj – totala rusifikaceja, taidys Latvejis vyspuor nav!

Pabeidzs 1. kursu Romys Katuoļu goreigajā seminarā Petrogradā i 1911. godā īsaukts armejā, 1916. godā veics Zīmeļu froņtis praporščiku kara školu. Seiki apraksteiti paaugstynuojumi i apbolvuojumi: 4. pakuopis Sv. Annys ordeņs 1916. goda 11. oktobrī, 3. pakuopis Sv. Stanislava ordeņs tuo poša goda 20. oktobrī,  3. pakuopis Sv. Annys ordeņs 1917. goda 5. februarī. Zīmyssvātku kaujuos tikai kontuzeits, tok palics īryndā.

Tik par kara gaitu nūslāgumu, karuošonu jau Latvejis armejā tymā papeirā nav ni vuorda. I ni vuorda par saimis stuostim i lapnumu par sovejim.

Maņ pateik 18. novembra reitā pīsaceļt vēļ pa tymsu, apsaviļkt svātku drēbēs, sasatikt pyrms 8:00 pi Latvejis Universitatis i klusejūt garā īryndā kuojom aizīt da Bruoļu kopu. Pa ceļam redzēt saulis lāktu. Nūsaļt. Nūsaklauseit uzrunys, reita saulē redzēt Muotis Latvejis tālu. Atdūt gūdu bejušajam i tod dareit sovu.

Cikom cyti vēļ tik mūstās, es jau asu dzīduojuse “Dīvs svietej Latveju”. I tymā ir nazkas taids, kuo gribīs kotru godu – kai kolona ar ļaudim stīpās, cik acs viņ redz, kai klusajuos Reigys īluos atskaņ tik ļaužu sūli, kai šveikst drēbis ejūt.

Cytu rudini ir bejs tik solts, ka ceļās dvaša. Cytu ir snidzs. Cytu lejs. Solts da osoru i viejs, a tam nav nikaidys nūzeimis.

Latvejis laikā korporanti, laikam gon tikai Prezideju ļauds, asūt guojuši frakuos. Kab nanūsoltu, zam krakla sabuoztys avīzis. (I navaru naīsadūmuot, cik daudzi nu jūs nūsola Sibirī.)

Zynuoju, ka itymā godā ari īšu. Piec pādejūs nūtykumu zynu, ka obligati īšu. Tai vajag.

Ituos vysys beja kartenis nu muna arhiva. 2009. goda 18. novembris. Nu Bruoļu kopu iz izguoztuvi, nu izguoztuvis iz prezidenta pījimšonu. Tai tys beja, tai tam beja juobyut. Kab na tuo vysa, i es byutu cyta.

2009. goda novembra puordūmys:

Man tikai ļoti negribas, ka manu karogu kāds pataisa par savu karogu, par kuru man nav nekādas daļas.

Nozagt valsti ir nevis nozagt naudu, uzpirkt ierēdņus, piekukuļot tiesas, bet gan nozagt ticību valstij. Ja man var iestāstīt, ka mana valsts ir slikta, jo es nemāku sataisīt labu valsti, man var iestāstīt arī to, ka man nemaz nevajag savu valsti, jo es neko nemāku un nevaru.

Ja kaut ko ļoti ilgi atkārto, tas kļūst par normu. Ja pūlī noteikts skaits cilvēku sāk kaut ko darīt, pēc brīža to dara viss pūlis.

(..)

Tagad palasiet, ko paši latvieši šoruden vaid internetā.

Viss ir slikti, valsts nekāda, viss drausmīgi. Jābrauc prom, jālaižas. Nekā te nebūs. Viss uz grunti.

Nozagt Latviju? Vai atdot Latviju?

Malnbolti žyguleiši

Šūreit daguoju pi lūga i nūsabreinuoju – saule pīliejuse ar kruosu vysu pasauli: sorkoni i bolti jumti, bryunys i dzaltonys lopys, malni padebeši. Vyss taids tumeigs i eists. Saule, a pamalē malni dabasi.

Īsadūmuoju – parkū myusim itys vyss skaistums. Itys vyss niu ite.

I tod, apliejuse puči, saprotu – partū ka mes asam ite. Mes vīnkuorši asam Latvejā, deļtuo i skaistums.

Svešumā ir interesnys i šmukys lītys, vysaidi breinumi i puorsteigumi. Jiurys, kas bāg i atsagrīž. Kolni, kas pasaceļ i sadryupst. Šosejis, kas vejās apleik kolnam i kuop pa serpentinu. Breineigys pučis zīmu i vosoru, dzili kolnu azari, bolta kreita īlejis, dyuņu līknis. Tok tys vyss puorsteidz, izbreinej, izgleitoj par pasauļa plašumu i vysaidumu, tok tuo vysa ir par daudz.

I vysleidza sātā ir nazkas taids. Īsatreis i ir. Seika seiceņa šaļteņa, kod dzymtī dabasi ir cytā kruosā.  Saucit tū koč voi par mīlesteibu.

Itymā godā maņ beja izaicynuojums – atrast vuoka karteņu jaunajai latgalīšu gramatikai “A short grammar of Latgalian“, kū sarakstejuse volūdneica Nikole Nau i izdevs apguods “Lincom Europe“.

Partū ka kai paruodeit volūdys dvēseli? Dabasi vysur ir dabasi, zeme vysur ir zeme, azari vysur ir azari. Zyrgi ir zyrgi, bazneicys ir bazneicys, krysti ir krysti, akmini ir akmini. Cylvāki? Tok kuri? Jaunīši džynsūs ci tautyskūs brunčūs? Babys ar skustenim i puotarneicom? Veči pi zyrga ci traktora? A kaids tam sakars ar volūdu.

Apvaicuoju puors normalu fotografu. Mani pasyutēja pupuos – pasoki, kuo tev vajag, tod pasaciešu, voi maņ ir. A kai maņ zynuot, kas jam ir? I kai maņ zynuot, kas vajadzeigs.

Tod vīnkuorši vierūs sovā piļneigi haotiskajā i vysaidu breinumu pylnajā arhivā. Kas nu tuo, kas maņ ir, ir par volūdu. Partū ka ir kartenis, kas paruoda mierstūšu volūdu. Ir kartenis, kas paruoda skumis, prīcu voi dzeiveibu. Tok kai paruodeit latgaliskumu.

Latgolys Muora ci Aglyunys bazilika? Ceļamolys krysts ci muola pūdi? Traktors ci pīna konys? Lauku dzeive ci dobys breinumi?

Atbiļde ir ite. Īdevu skaudzi atrodumu, iz vuoka tyka Īva. Jauna sīvīte tautystārpā Juoņadīnys reitā pi gunkura.

A kaids tam sakars ar žyguleišim? A nikaida. Vīnkuorši tī dabasi – malni īt nu pamalis kai bluočs, tok sirdī mīrs – rudiņa leits atīt par kolnu i atnas soltumu, tok jis i padzirdej zemi, kas pyrms mīga piec korstuos vosorys gryb atsadzert, kab cytugod okuos byutu iudiņs, kab zeme otkon byutu zaļa i kruosaina.

Nazkurā nedeļgolā itūrudiņ braucem ar draugim iz Latgolu i pīstuojim Kūknesē. I īsadūmoj – brauc pa ceļu iz piļsdrupom i pieški sirdī īsyt bierneiba. Mašynu stuovvītā tikai žyguli, zaparožeci, volgys, latvejis, moskviči.

I tu otkon esi mozs. I atguodoj. Vysus bierneibys koncertus, teatra breivdobys pasuocīņus, tautys manifestacejis, bazneicys svātkus, kod tāvs ībrauce pļovā i raudzēja nūlikt mašynu (i jis nazynuoja, kas ir nūparkuot mašynu), a muote tik saceja, lai nalīk cīši tuoli voi pret kolnu – rūkysbremze to švaka (i jei nazynuoja, ka var braukt i ar mašynu, kam kotru sastdīni nav koč kas juokapačoj motorā). A es siedieju aizmugurē iz siedekļa ar zaļom rūtim i cerieju – cukragaileiši, poņčiki, pepsikola (i es nazynuoju, ka nazkod žyguleiši byus tikai malnbolti – munā bierneibys albumā).