Vīntuleiba ekranūs

Itys laiks maņ naz deļkuo atguodynoj tymsū rudini i zīmu, kod raksteju disertaceju. Nav izejis, partū ka poša īleidi, bet apleik mutulim veļās dzeive i vīneigais lūgs iz jū ir datora monitorā i draugiem.lv profils, Skype čats. Vari raksteit, cik daudzi gribi, taipat nasasatiksi.
Tūreiz es beju vīna taida. Kod pasauļs aizguoja nazkur tuoli, a es grymu tekstūs, raudzeju salikt jūs iz zemis i pasaceļt puori kai liduojumā i īraudzeit sakareibys. Ir tik gryuts byut ar distaņci nu tekstu, ka byuteibā jau vari īraudzeit tik pa vuordam voi teikumam, na vysu stuostu voi romanu reizē. Ruodīs, ka īraugi. Ej tyvuok, a vaira naredzi dīdzeņu, kas it kai ruodeja tū kruosu. Nav zaļa. Ir zyli i dzaltoni dīgi saausti vīnā musturī.
Tūreiz es siedieju pi monitora i spruogu zemē nu bezizejis, nu rībuma, nu apnykuma, nu “vajag”, nu spīdīņa, nu sovu i ļaužu gaidu, bet byuteibā – nu vīntuleibys.
Kod esi tu, nav disertacejis. Kod ir disertaceja, nav teve.
Byuteibā tai ir ar kotru lelu dorbu, kas nav pagiunams vīnā vokorā i prosa struoduot regulari i atsasaceit nu vīgluokuos baudys ceļu. Vīgluokuo bauda maņ vysod ir bejuse raksteit.
Niu maņ byutu juopuorskaita Valentina Lukaševiča gruomotys “Pādi navā svāti” makets, jau ir tik tuoli. Bet es suoču raksteit ite. Kai nazkod školā, kod pyrms saceriejuma par Raiņa daiļradi, kam beja vajadzeigs nūteikts skaits vuordu, kū ari gūdeigi saskaiteju i vaira naraksteju, pīraksteju nazyn cik atvārumu sovā kladē, naskaitūt ni vuordu, ni stuņžu, ni teikumu. Partū ka raksteit nu golvys i breivai vysod ir vīgluokais ceļs, na raksteit par nazkū, raugūt nazkū pasaceit. Partū ka vysbīžuok saceit nav kuo voi ari tys nazkas nav tik vīgli nūgiunams garūs teikumūs, byuteiba vysod ir vīnkuorša.

Bet tagad, pandemejis laikā, mes daudzi siežam pi ekranu i asam vīni. Nav tuo dzeivis mutuļa nazkur, partū ka nazkas nūteik, bet nav breiveibys i vīgluma sasatikt bez lela mierķa, bez vajadzeibys. Pat sasateikūt navari nadūmuot, kab tikai naaplipt voi naaplypynuot. Viruss, pat jū nūlīdzūt, eksistej na tikai fiziski, bet ari myusu pruotūs.
Taipat kai ateisti šaļtim vaira dūmoj par Dīvu kai ticeigī, koč tok vajadzātu byut ūtraiž, tai virusa nūlīdzieji pa socialajim teiklim perās vaira kai tī, kas aplīk sovu masku, nūmozgoj rūkys i dora sovu dorbu.
Vīntuleiba pi ekrana otkon tymsā i gryutā rudinī, kod navari sasatikt kluotīnē i vīnkuorši pasasmīt par dzeivi, a juosasateik teiklūs. A kai nūsvieteit svātkus. Kai dabuot vīgluma.

Vakar naktī nūsavieru teatra bolvu “Spēlmaņu nakts”. Nabeju redziejuse nivīnys izruodis nu nūsauktūs, koč na jau pandemejā vaine, bet munā inertumā pierkt izruožu biletus i vokorā trīktīs iz Reigu. Bet gribieju redzēt, kai itaidā kovida laikā ir īspiejams organizēt bolvu – nasasateikūt.
Dreiži byus voi vysmoz byutu juobyut vasalai vērtinei vysaidu goda bolvu, i “Spēlmaņu nakts” lateņu ir pacāluse cīši augši. Parostam vāruotuojam acīs īkrystu varbyut tikai video bez skanis nu LTV. Redzēs, kai cyti tiks golā, dreiži ari literaturys festivals “Prozas lasījumi”.
Maņ patyka it kai vīnkuoršais rysynuojums, zam kuo tehniski ir bejs cīši lels dorbs. Izdūmuot, salikt, palaist.
Viejs kai uortelpys simbols, koč lela daļa filmātūs cylvāku tū vieju taiseja ak jau ar fenu voi vysmoz lopu pyušamū aparatu kai iz Līpuojis teatra skotivis. Mes vysi siežam kotrys sovā ustobā pi sova ekrana, bet viejs myusus apvīnoj. Kai napuorvarama vara, kai viruss.

Zynit, kai skaņ vīntuleiba?
Kai tī klusī leidzjutieju kaucīni teatru skateituoju zālēs, kod apbolvuotūs kolegys raudzeja paust sajiusmu, prīcu i leidza jusšonu, bet tys skanēja kai vylku gaudys.
Vīntuleiba ir cīši gryuta. Ka navys pats esi izavieliejs aizīt nu vysu, bet vysi ir spīsti aizīt cyts nu cyta. Ceru, ka mes muocēsim atīt atpakaļ.

A tu tik daudz nastruodoj

Itūrudiņ maņ daudz laika saguojs byut slimneicā. Varieju pasavērt nu vydspusis, kai izaver NMPD mašyna, lela slimneica i kovida karantina, kod nav rodu pyuļu palatuos, bet nav ari iedīņa nu sātys.
Paļdis Dīvam, maņ pasaveice satikt tikai lobus uorstus. Tys ir daudz.

Apleik guļ cylvāki, kas mudri miers voi kū aizvad iz cytu palatu nūmiert, ka jī mierst par daudz skali. Smierts ir tik intims process, ka juos naruoda. Varbyut lai nadaleipst. Voi iz cytu palatu nakts vydā aizvad tevi, partū ka tu namiersti.
A cytaiž tev vyss ir labi, tu dreiksti pīsaceļt i staiguot. Partū ka tu esi jauna i tev ir nanormali pasaveics. Loterejuos tu parosti ni valna navinnej, a ite esi laimiejuse – vysu dzeivi. Tu esi jauna, tevi syuta iz naskaitamim izmekliejumim. Tev atrūn vaini. Izaruod, ka tei nav tova vaine, ka tai nūtyka.
Nūdaļā tu esi vīneigais pacients, kam ir gon sapruots, gon sovys kuojis. Atpyutys ustobā raugi datikt pi soltaunīka, kas kuortejū reizi ir īkrauts vysaidu modeļu rateņūs i staiguļūs. Tu pajem sovu jogurtu, a bez juo soltaunīkā nav nikuo cyta, partū ka ite tu esi vīneiguo, kas ir spiejeiga da juo daīt i ari saprast, ka pasaulī ir taids jogurts, soltaunīks i īt.
Tu esi palatā, kur apleik vysi guļ. Nu suokuma tu paceļ vysom gultom golvgaļus, sapruovej cjocem spylvynus, īdūd rūkuos lizeikys i paplātis ar zupys i putrys škeivim, tod atsasiesti i ēd sovu zupu. Partū ka ir tik gryuts ēst, ka vysi verās i poši nikuo navar.

Reizem dzeive nūraun stopkranu. Reizem nūraun tai pamateigai i viļcīņs apsastuoj, a reizem tikai parausta i tik piec tam saprūti, ka varēja byut ari vysaiž. Fiziski vyss ir kuorteibā, bet tu esi sajutuse smierti cīši, cīši tyvai kluot i ar tū tev niu byus juodzeivoj vysu dzeivi.
Tū ak jau sauc par posttraumatiskuo stresa sindromu.

Ir bejuši vysaidi rudini, ir bejušys vysaidys dīnys. Ir bejuši 18. novembri, kod esi sātā Mukulēs i mežā salosi sieņs. Ir bejs, ka izsutynoj pādejū mozū kabaci nu sova duorza i esi gotova zīmai. Ir bejs ari jau pyrmais snīgs. Piec agruo reita guojīņa soltumā iz Bruoļu kopim ēd korstus blīņus ar koju draudzinem voi dzer čaju korporacejis dzeivūklī i smejīs ar sovejim. Ar stopim brauc iz Līpuoju nūsaklauseit svātku koncertu bazneicā. Esi īsaļūbiejuse i verīs salutu dabasūs.
Bet ir ari taidys dīnys, kod naktī prasavoj dālam kraklu, spraud pi krakla sorkonboltsorkonū baņteiti, a tī ir tikai audums i audums, bolts i kruosains.

Itūnakt guoju iz kopeja automatu pi veikala, myrguoja leits sejā. Apleik nivīna cylvāka. Juopadora vēļ tys i itys. Bet deļkuo. Iz kuo riekina. Iz sovys veseleibys, iz sova laika, iz sovys saimis riekina.
Naktī bārni beidzūt guļ. Ir nasarausteitais laiks, kod vari dūmuot. Tik dūmojās ni par tū, par kū vajadzātu. Partū ka tovā traukā varbyut ir īkrits pādejais pilīņs i vyss lejās puori – iz goldauta, iz boltuo krakla, iz kruosainuos baņteitis pi juo.
Tu naesi ni veiksmeiga, ni teic ar vysu golā. Vīnā sātā napļauta zuole, ūtrā aizmiersi aizvest pamperus muotei, trešā bārni īt iz bārnuduorzu namozguotom ausim i naprasavuotom drēbem, catūrtā sātā sābri rauga īleist zemisgobolā. Vīnā dorbā katastrofa, ūtrā apdareji, trešā dag termeni. A patīseibā tu gribi raksteit dzeju, tik navari. Atīt pyrmais teikums i vibrej kai kūrpē īkrits akmiņs, a atsasēst pīraksteit tu navari, partū ka pat atejā sekoj kaids ar Mamm-mammm-mammm! Piec šaļts grybātu, bet akmiņs nu kūrpis jau izkrits i palics tik caurums jaunajā zečē.
Virdžineja Vulfa jau seņ ir sarakstejuse gruomotu par sīvītem muokslineicom i rakstneicom. Kab radeitu, jai ir vajadzeiga sova ustoba. Es saceitu – sovs dators, sovs golds. Apleik doncoj bārni, skaņ telepons, a tu roksti.
Roksti i ceri, ka tuo kaidam vajag. Ka kaids puorskaiteits, koč tu roksti latgaliski.

Voi tu atsasauc Latvejis Rakstnīku savīneibys idejai i reikoj literaturys pasuokumu Latgolā. Taidu pošu, kai Kūrzemē jau nazcik godu taisa Storptautyskuo Rakstnīku sāta i Ventspiļs biblioteka. Partū ka tev ir teksti. Partū ka tu ceri i tici, ka ari cytim ir teksti. Partū ka ir apnics raksteit i byut latgalīšu literaturys geto, kur ir tik gryuts dasarunuot da cytys auditorejis.
Tu guli intensivajā terapejā i sasaraksti par projektu. Partū ka mistiskā veidā nav atjimts telepons. A uorstim, kas sasatrauc par pulsa pauotrynuojumu monitorā, skaidruot, ka tikkū beja napateikams e-posts.
– Beidziet strādāt!
I tu smaidi, i raugi nūturēt sirdi, lai naskrīn. Raugi izavērt normala, adekvata. Ceri, ka naatjims teleponu. Partū ka ir tik gryuts gulēt i vērtīs grīstūs, ka apleik mierst voi dreiž miers. cylvāki. Teleponā ir gruomotys, žurnali, draugi i vysa dzeive.

Te ir tys stopkrans. Beidziet strādāt.
Vēļ precizuok tys ir pasaceits jaunajā Valentina Lukaševiča gruomotā “Pādi navā svāti”, kas izīs dreizumā.
A tu tik daudz nastruodoj.
Dabasu vaļsteibā pījem i tūs,
Kuri guļ zuoleitē
I verās muokūņūs.

Redigieju manuskriptu, skaiteju dzejūļus palatā, kur jau dreikstieju struoduot. Aizsyuteju saimis uorstei itū kadru, jei – Šito visiem vajadzētu turēt pie sienas.

I tod atīt taids 18. novembris, kod atbrauc nu ceļuojuma pa Latveju, nūsaprīcuojuse, cik skaisti izrūtuoti pat mozuokī lauku mīsteni, i puorskaiti cehs.lv, ka kaidam cytam ir bejs prikoleigai pasanirguot par teve organizietu pasuokumu, kas kovida laikā ir saguojs cytaiduoks, nakai beja dūmuots. Ar autoru video tīšsaistē, na tekstu skaitejumim muižā.
Mani puorsteidze komentari nu draugu i paziņu, kod saceju, ka ir suopeigai. Sok, jī taidi ir. Najem golvā. Tys ir jūks.
Školā tū sauc par mobingu. Klasē vysod atsarūn kaids ierglis, kas vāploj pa prīšku i cytim juosasmej leidza voi vysmoz juopasmaida, partū ka tok stileigai. Tys tok beja dūmuots jūks. Jis tok taids ir. Jis naīsadzilinoj, jis laiž pa viersu, īrāc par cytim. Vysim ir skaidrys – jis ir kruts i stileigs, partū ka īrēkt par cytim var tikai kruti i stileigi cylvāki. Nasasmīsi leidza, nūrīs i tevi. Tys, ka tev suop, ir tikai tova attīksme i tova problema. Naīspringsti i smejīs leidza, partū ka tai dora veiksmeigī.

Bārnim vuicu, ka par ūtru smītīs nadreikst. Lobs jūks ir taids, kur vysim ir smīkleigai, na vīns rāc, a cytam suop sirds.
Ruodīs, ka vuicu lītys, kas nader dzeivuošonai itamā dzikaru sabīdreibā.

I eistyn. Juobeidz struoduot. Dabasu vaļsteibā pījem ari bez tuo. Bez vysu tūs tekstu, pasuokumu. Kod esi palatā i miersti, tei ir tikai mīsa.

Par sienim, kači i drūsmi

Rudinī dabasi zami i apsalaiduši. Šudiņ Dvieseļdīna.
2. novembrī sieņu laiks jau seņ cauri, bet ej gar azaru i ļaužu pylna celeņa molā īraugi saulissorgu – cīši vierteigu sieni, kas gorda i svaiga, i karbonadēs. Tik vysi paguojuši garom.
Tai i saīt – tikai zynuotuojam ir īspieja izbaudeit pasauļa bagateibu i garšu. I tam nav sakara ar drūsmi, partū ka i sieņu, i kovida laiks ruoda – drūsme bez zynuošonu ir beistama.

Pa ceļam nu Reigys aizbrauču iz mežu. Nabeja mīra. Pasavērt, varbyut vēļ ir kaidys gailinis. Varbyut saulissorgi kur.
Beja kaida sauve gailiņu, div makaviki. Vīneigū eļksnini i ciucini pamešu augt. Nav tai, ka sieņu nav. A sieņu eisti nav.

Jaunaudzē atrodu beigtu kači. Var redzēt – labi kūpts sātys kustūņs, gaiši palāka siksneņa ap koklu. Īlyku ziņu apleicīnis Feisbuka grupā, mudri viņ atsaroda saimineica. Cylvāks raud. Aizsyuteju biļdi, nui, jūs kačeits. Div godi puikam, lobs kačs beja. Īdevu koordinatis, lai slava myusu dīnu tehnologejom, aizbrauce pakaļ i pajēme apglobuot.

Izaruod, kačs šudiņ nu reita sabraukts. Sābri jau davuši ziņu, ka iz cīma golvonuos īlys nazkas na tai. Bet tok sabrauciejam beja vaļa jimt myrūni nu ceļa, likt mašynā, nazkur vest, izsvīst kai taidu māslu, lai lopsys i suni volkoj. Na apsastuot, nūjimt nu ceļa, nūlikt ceļa molā. Ar cīnu pret radeibu, kas guojuse būjā, pret juos saiminīkim, pret cytim šoperim.

Tāvs mani vuiceja vysod nūstuot i nūnest nu ceļa, ka ir kaids škierslis. Dieli, cegli, maita.
Vēļ atguodoju laikus, kod cylvāki sabrauktū nese molā. Vys rešuok. Piec nazcik sakoltušu blīņu iz ceļa palīk vys vaira i vaira vīnolga.
Nui, poša ari grākoju, braucūt ar mašynu, nasastuoju i cytu nūtrīktūs kustūņus nanūnasu. Tik tod, ka eju kuojom voi braucu ar ritini. Nazkai jau īrosts, vīnaļdzeiba puorjem vysus. Tai jūs tī i satrīkš iz ceļa. Uotrums vaira na tys, kaids beja muna tāva laikā. Mašynu straume. Pošu var sabraukt. I aizbraukt.

Plyka drūsme bez zynuošonu ir glupeiba, beistama sev i cytim. Plyka zynuošona bez drūsmis ir vīnaļdzeiba i bailis.

Kurjers zvana divreiz

Mnjā. Tikko kurjers atveda pasūtītās grāmatas, bet man jau ir fobija no pakām – ko atkal nokomentēs. Tas tipa asprātīgi vai kā, bet ar tādu kārtīgu latviešu nolemtību – bez smaida ēnas, bez labsirdības, bez prieka par darbu. Riebjas man tie klienti. Smagi. Jānes. Dzīve. Grūta.
Man varbūt arī riebjas mazgāt traukus un grīdas, dibenus, mutes, galdu un sienas, tulkot, rakstīt, taisīt ēst, barot, zīdīt, ģērbt, bet pukstēt par to – tā tak ir mana izvēle un mans darbs šobrīd. Neviens nelika izvēlēties, pati, pati.
Nekur ar bērniem netieku, tāpēc krietni vienkāršāk liekas apģērbu, grāmatas un tamlīdzīgas preces pasūtīt internetā. Ir patīkami kurjeri, kas ātri vien pazūd. Bet ir viens, kas jau vismaz no pavasara man ir kā suņanagla pakaļā. Un tak nepazūd! 😀 Gan jau arī nepazudīs, jo braukt māk, pirmspensijas gadi, jācieš – viņam, man.
Vienreiz vasarā pukstēja, ka esot par smagu, lai vīra kungs pats nesot augšā. Pateicu, ka vīra kungs darbā, ieliksim mašīnā. Zvana, eju lejā, puika ietūcīts slingā, meitene karājas pie rokas un dīc par smilškasti. Ierauga, kaut ko nopukst un plāta rokas. Viņam! Pašam! Jāieliek! Sajutos kā nelabvēlīgā ģimene, kas nespēj sakārtot dzīvi – bērnus pie vietas, vīru mājās, šopingu “Maximā”. 🙂
Šodien enerģiski zvana pie durvīm (par laimi, bērni nepamodās), iedod parakstīties, norūc, ka viņam pie manis jādeklarējas. Tipa joks laikam?
Saprastu, ja katru dienu brauktu, bet mēnesī 1-2 reizes? A ko man tagad darīt?
Nevajag jau samākslotos smaidus un “Drogu” pieklājību, bet man dažbrīd pietrūkst viegluma saskarsmē ar pārdevējiem, kurjeriem un citiem, kas tak it kā strādā ar cilvēkiem.
Kaut kas jau mainās, sevišķi mazveikaliņos, mazfirmiņās un citur, kur katrs klients un cents ir svarīgi. Bet pēc šitādas komunikācijas smagsvara bumbas manā dārziņā varu tikai ilgoties pēc Vācijas lielveikala kasieres, kas sasveicinās kā ar senu paziņu, pakoķetē ar bērnu, padomā un no galdapakšas izvelk piepūšamu “Nivea” bumbu, kaut ne tālu nav pirkts nekas no tās markas. Tāpat vien.
Papukstēju arī es. Bet tiešām sametās bēdīgi. Sēžu viena ar 2 slimiem bērniem. Tas kurjers, iespējams, bija vienīgais ne māju cilvēks, ko šodien satiku.

Rudiņa apsalaidušuos dīnys

rudens.stabi

Ko tik visu varētu nedarīt. Nu tad to visu es arī nedaru.

Bet man ir alibi. Šoruden es daru vairāk nekā jebkad mūžā. Vienam cilvēkam es esmu VISS.
Viss es vēl nekad nevienam neesmu bijusi, jo pat mammai vienmēr ir bijusi sava dzīve. Nerunājot par radiem, draugiem, paziņām. Jo tas jau nav normāli, ka kāds kādam ir viss, ja vien tas kāds nav tikko dzimis.

Iedomājies, kā būtu nokļūt uz svešas planētas. Kur runājošas un smalkā balsī dziedošas sēnes staigā pa sienām, sienas ir violetas un maina krāsu, ja paliek pārāk auksti. Un aiz sēnēm kā aiz gliemežiem paliek glumas un vēsas sliedes, kas spīd apmēram zeļonkas krāsā, kamēr atkal sasilst. Bet uz grīdas nekā nav. Pa grīdu staigājam tikai mēs. Un tas otrs ir vienīgais, ko es pazīstu.
Skaidrs, ka kādu laiku, kamēr es saprastu, kā sazināties ar dziedošām sēnēm, tas otrs man būtu viss. Reizē tulks, reizē vienīgais, ko saprotu un pieņemu.
Tad tā arī dzīvojam. Es mēģinu saprast, kā pastāstīt par tām sēnēm. Bet sēnes tik dzied. Bet cilvēkam paliek bail, kad to sēņu ir par daudz. Un kuram gan nepaliktu bail, ja siena sāktu runāt, bļaustīties un mirgot visādās krāsās. Un tas pat nav nekas TĀDS. Tikai televizors.

Sagribējās uz Centrāltirgu. Tur noteikti visādu rudens labumu čupām.
Savācu no ledusskapja lauku labumus un izsautēju. Katlā kārtu kārtām zaļš, balts, oranžs, sarkans, dzeltens.
Cepetī sasprausti ķiploki. Vakarā cepsim.
Sīkas sīciņas laimītes. Kā cepumi pie tējas. Vai pīles peldas ezera aukstajā ūdenī un ienirst, un ienirst. Pēkšķēdamas sit spārnus, ūdens šļakatām pa gaisu. Bet kokā sit dzenis. Un aiz ezera mašīna ved vecu ledusskapi. No zariem krīt sačervelējušās lapas, atsitas pret zemi, nočaukst.

Bet tāds miers. Man patīk šis rudens laiks, kad viss vēl ir, bet lēnītēm rimst, stājas, apklust. Kā pirmās krāsainās kļavu lapas, kas sapinušās zaļā, bet jau nogurušā zālē. Vai apjukušas zosis, kas kārtojas kāsī, bet vēl lido zemu, zemu. Varbūt palikt. Te vai varbūt tomēr te.

Rudeņos es vienmēr atceros un pārlasu Sergeja Kozlova stāstus par Ezīti, Lācīti, Zaķi un visiem citiem. Kā viņi ļāvās rudenim.
Savā tulkojumā. Latgaliski. Te var palasīt.

Atceros, kā sēdēju Zilupes vilcienā un tulkoju. Saule, tukši sēdekļi.
Tas bija laiks, kad es dzīvoju citādi. Uz mājām braucu pirmdien vai otrdien, uz Rīgu piektdien vai sestdien. Vai kā nu sanāca.
Skatījos uz pārbāztajiem vilcieniem pretējā virzienā – piektdien uz laukiem, pirmdien uz pilsētu. Definēju – dari citādi, ja gribi dzīvot ērti.
Bez tā laika es būtu citāda. Tāpat kā bez visām izdomātajām domām un izlasītajiem vai uzrakstītajiem tekstiem.

Maņ cīši pateik rudiņa apsalaidušuos dīnys, – saceja Ezeits. – Sauleite speid buola kai apmauta, ir vyss taids myglains, myglains…
– Mīreigai, – saceja Luoceits.
– Nui. Dūmuot, vyss byutu nūsastuojs i stuovātu.
– Kur? – vaicuoja Luoceits.
– Nā, vyspuor. Stuov i nasakust.
– Kas?
– Nu, kai tu nasaprūti? Nikas.
– Nikas stuov i nasakust?
– Nui. Nikas nasakust.

Nūstuojis. Pyrms laika

plova

Novembris. Vosora
Divpadsmit bruoļu
aizīt dabasūs klīgdami augši
Trešajā dīnā snigs

Nabādoj, muoseņ
ņuotris vēļ dzeivys
nūpeisi divpadsmit kraklu
Vysi vēļ byus
dzeivi atīs par kolnu
Myglys pīdzeitūs ruguojūs
divpadsmit bruoļu pādi

Soltūs mygluojūs veļu gūvs
staiguos pa rugaiti
apkūdēs zuoli
tesminim gryutim
Bezdeleigactenis boltys
dabasūs vērsīs kai snīgs

Divpadsmit bruoļu
salaseis puļčeitī kūpā
vysa pasauļa druponys
Nūpeisi ņuotru kraklus
izslauksi sovys bejušuos gūvs

Pīna spanī kai dabasūs
īkrissi, muoseņ. Snigs

21.08.2014.

Izelpa

laivas

Karteņa nu vosorys beigu blūdeišonys pi nazkaidim pījiurys azarim. Vuords “Kaņieris” gon maņ vaira saistuos ar jaunīšu centru Reigā, navys azaru natuoli nu Reigys. Bet nu lai byutu. Nav svareigai.

Nav jau tai, ka nav, kuo saceit. Bet nav nikuo taida, parkū grybātūs publiski ceptīs. Vyss nūmyzuots i pamasts paguotnē. Jaunam laikam jaunys dūmys i teicīni, tikai sirds to tei poša.

Piec diskusejis par etniskajom identitatem Latvejā laikam nazkas beja juopīroksta, bet saprotu, ka nav nikuo taida, kuo es jau nabyutu sacejuse. Ka jauni cylvāki atrūn vacuos problemys, problemys nu tuo napalīk jaunuokys.

Muna intravertuo dzeive turpynojās. Telepona skanis signalu atsliedžu jau nazkod vosorā. Nivīns jau eisti ari nazvona. Puorsvorā es dzieržu.

Paguotni īpakoju jaunā formatā. Nazkod dreiži izīs muna prozys gruomota. Dreiži – saleidzynojūt ar tekstu dzimšonys dīnom. Ir jūceigi, bet daļa nu tekstu ir pat nu 2003., 2005. goda. Bet mož i daguojs jūs laiks. Kod paguotne nūsalupynoj, aizpluovoj i sasastuoj vīnā azara molā. Nūlic, dasīņ.

Malni muni kumeleni

Vilanu.tiergs

Nav tādas Latgales. Katrs cilvēks un katrs uzņēmums ir Latgale – vizītkarte, vēstnieks, darbinieks – sauc kā gribi.

Riebiņu zirgaudzētava savu misiju izgāza. Tagad daļa manu viesu par visu Latgali domā kā par Riebiņu zirgaudzētavu. Un es varu runāt vai nerunāt – tie ir tikai mani vārdi, bet konkrēti darbi ir konkrēta uzņēmēja daļa un tas, ko redz, iegaumē un stāsta tālāk.Tā rodas stāsti, tā veidojas stereotipi par Latgali kā slaistu un putlūriņu zemi.

Piedodiet, visi tie latgalieši, kas no sirds strādā un dara visu laikā un precīzi, bet man jau sen ir termins “latgalīšu bizness”. Vēroju un katru reizi ar rūgtumu saprotu – ir. Tiešām ir. Jo nekādi ilgtermiņa plāni neeksistē – ir mirkļa notikumi, kontakti, saiešanās, vajadzības, kas tiek apmierinātas, nedomājot par pieņemto lēmumu ietekmi uz nākotni. Vēsi var apsolīt, bet nepadarīt. Tā sanāca, lēmumu pieņemt ir grūti, vieglāk apsolīt kaut ko kaut kā kaut kad. Neteikt ne jā, ne nē, bet īsti austrumnieciskā manierē norakt kaut kur kaktā un aizmirst, sak, varbūt klientam nemaz nav svarīgi un viņš liksies mierā. Padarīt darbu, bet nepalaist tautā – nolikt dzīvoklī kaut kur skapī vai noliktavā. Sākt labi, bet izņergāt labi sāktu darbu un foršu ideju ar kaķa vilkšanu aiz astes, solījumu neturēšanu un termiņu nograušanu.

Brīžam līdz izmisumam – nu kāpēc tā jādara. Kāpēc vajag visu sapurgot. Kāpēc nevar vienkārši lietišķi, normāli, korekti padarīt savu darbu.

Savējo būšana, protams, ir jauki, bet tas neveido augsni normālām klienta-pārdevēja, pakalpojuma devēja-ņēmēja, tirgotāja-pārdevēja-pircēja attiecībām. Viss ir plūdums – šai mirklī tā, bet tālāk jau – kā redzēs.

Viena cena šodien, cita rīt. Viena cena vienam, otra citam – jo būt labam ir labi, bet peļņa ir sekundāra. Plānotāja vietā katru reizi jauna balta A4 lapa.

Nepieķeries sīkumiem. Laiks ir pāri esošs. Viss saliksies pats pareizi, īstie cilvēki nāks īstajā laikā. Naudu nepelna, nauda rodas. Naudai nav nozīmes, jo man tā gribas un tagad tā liekas.

Tāda subjektīva pasaule, kur, protams, ir gana vietas nejaušībai, notikumam, vēlmēm, pēkšņumam. Bet kur svešajam ir jāatkāpjas, jo viņš neiederas sistēmā – nemāk spēlēt līdzi nejaušību spēli, nemāk pielāgoties, mainīties.

Veidojas divu dažādu pasauļu sadure – viens ir cerējis un plānojis, otram nav sanācis. Neviens jau nav vainīgs – divi pasaules.

Līdz šim man likās, ka “latgalīšu bizness” gadās tikai plānā galdiņa urbējiem – rakstniekiem, dzejniekiem, grāmatu un disku izdevējiem, jo viņiem ir iedvesma un viņiem nav iedvesmas, viņiem ir idejas, bet nav grāmatvedības, viņiem ir cerības, bet nav plāna. Bet ja tā notiek ar uzņēmējiem (un īsā laikā jau ar vairākiem), tad rodas jautājums – vai mana lojalitāte Latgalei nav kaut kāds debesszils neaizmirstuļu vainadziņš.

Rezumējot mācība ir īsa: mazs solis cilvēkam, liels cilvēcei – maza kļūda uzņēmējam, liela kļūda novadam.

Dzīsme “Malni muni kumeleni” nu grupys “Boltī luoči”.

 

P. S. Ja plāno kaut kad dzīvē sadarboties ar Riebiņu zirgaudzētavu un esi šo ierakstu atradis ar internetmeklētāju palīdzību, tad ieplāno zvanīt 5-6 reizes, 2 reizes braukt klātienē, vēlreiz zvanīt. Un zvanīt. Bet labāk uzreiz ieplāno kaut ko citu, jo pēdējā brīdī tiks izmocīts lēmums – nē, darījums nenotiek. Jo pēc vairāk kā mēnesi ilgas ņemšanās top zināms – tai pašā laikā pasākums ir arī vietējam policistam, bet gan jau droška ir tikai viena. 😀 Bet laukos policistam vienmēr ir priekšroka. Gan jau arī vetārstam, skolotājam, feldšerim, mežsargam. Tā vienkārši ir.

Minčuks pilsētnieks

Atvedu uz Rīgas galu kaķīti, kamēr laukos indē žurkas. Kaķim te tīri labi patīk, kaut te nav ne kurmju, ne ūdensžurku. Toties ir TV, radiatori un teļāda gulēšanai. Latviešu seriāli gan viņai īpaši nepatīk.

Kaķis pats gan ir rīdzinieks. Pirms 2 gadiem savākts Āgenskalnā uz ielas, jo iežēlojās sirds – kā tāds maziņš paliks melnā naktī uz ielas aukstumā. Te vecais bloga ieraksts par šo mīklaino gadījumu. Gājis ir visādi, ieskaitot ārstus, operāciju un zaļu vardi gultā.

Bet tas patiesībā ir stāsts par cilvēcību. Katrā no mums (gan cilvēkā, gan dzīvniekā) ir gan labais, gan ļaunais. Kā sauksi, tā atsauksies. Mince no mežonēna ir izaugusi par mierīgu un neuzbāzīgu, bet mīļu un gudru kaķeni. Viņas brālis vai māsa, kā arī mamma – pagalma mežoņi. Tas nebija ne viegli, ne uzreiz. Tas nebeidzas arī pēc gandrīz 2 gadiem – Mince joprojām mācās būt mīļa. Mince nav glaudamais vai klēpī ņemamais kaķis. Bet Mince ir kaķis, kas skries pretī, pieglaudīsies un aizmigs murrādama sāns pie sāna. Viņa pati iekāps klēpī, nevis ļausies paņemta klēpī. Iespējams, tāpēc es to kaķi cienu.

Mince reizēm ķer peles. Bet daudz biežāk Mince ķer ūdensžurkas, kurmjus un ķirzakas, taureņus, mušas, vardes un cirslīšus.
Lielākā daļa medījuma tiek atnesta uz mājām un palaista virtuvē – izrādīties saimniekam, palielīties, dabūt gardumus, spēlēties. Mednieks paliek mednieks. Bet medījumi – īpaši. Neies jau krāmēties ar parastām pelēm vai žurkām.
Reizēm dienā atsiepj pat 2 kurmjus. Meklē nu, kur atkal nolikts vai ielīdis.
Reiz Minčuks uz virtuvi atstiepa ķirzaku. Paspēlējās, apnika. Ķirzaka iespruka spraugā zem beņķa. Tā kā bija jau vēls, mēbeļu stumdīšanu atliku – rīts gudrāks par vakaru. Bet no rīta… ķirzaka jau gaida pie ārdurvīm. Laidiet tak ārā!

Te īss video – Mince un kurmis Mukulēs.

Meiteņ, vuicīs!

Iespējams, ir iespējams vienā dzīvē nodzīvot vairākas dzīves. Pēdējā laikā, šķiet, tas tā arī notiek – paralēlās dzīves, mēģinot izvairīties no perpendikuliem, kas novirza no ceļa.

Neko būtisku no bijušā negribas nolikt malā, interesanto gribas paņemt klāt. Lai gan patiesībā – nebūtisko es jau esmu nolikusi malā. Iespējams, neviens pat nav to pamanījis. To zinu tikai es.

Man ir nepadarīto darbu kapi. Plaukts, kur mapītēs stāv atliktie darbi. Cerībā, ka kādu brīdi tas būs tik svarīgi, lai kļūtu par pašu svarīgāko. Reizēm es kaut ko no tā padaru. Kapāju, kapāju, sanāk. Nākošais. Darbi nebeidzas nekad. Darbu parādi arī ne.

Definēju, stāvot pieturā – neko dzīvē neesmu darījusi naudas dēļ (ja neskaita divus mēģinājumus – vienā gadījumā darbu atdevu citam, otrā naudu nemaz nesaņēmu). Mani nevar piespiest darīt darbu. Tikai iedvesmot, paraut līdzi. Un tad nav variantu. Ja esmu sākusi darīt un sev apsolījusi, tas ir goda vārds. Pat tad, ja sev apsolīt nozīmē atlikt, jo vienlaicīgi nevar nodzēst vairākus ugunsgrēkus – tikai vienu, tobrīd degošāko.

Faktiski dzīvot ir spēlēt “olu ķērāju” – padomjlaiku elektronisko bērnības spēli, kur “Nu pagaidi” vilks skraidīja gar laktām un ķēra olas. Noķert var tikai vienu – to, kura krīt. Ja stāvēsi pie vienas laktas un gaidīsi visas tās laktas olas, no trim citām olas nokritīs un spēle beigsies.

Bilde no kambaris.lv

Atslēgas vārds – prioritātes. Atrast savus atslēgas punktus, izvēlēties laktas, pie kā stāvēt. Savus atslēgas ceļus, kam gribu veltīt savu laiku. Nepalikt pie viena un droša, sen zināmā un apnikušā tikai tāpēc, ka tā ir ērti. Kā vecā tupelē, pie vecas mašīnas stūres, ar vecu mobilo telefonu. Jo ar dzīvi ir kā ar biznesu – krīzes situācijā un ilgtermiņā vinnēt var daudzprofilu uzņēmumi, kam ir vairākas darbības nozares. Un attīstīt, saglabāties var, mācoties un apgūstot jaunas tehnoloģijas, nevis paliekot pie vecajām metodēm.

Nevis ierauties čaulā un palikt komforta zonā, bet izdzīt sevi no mājas – runāt publiski, rakstīt publiski. Apzināties, ka ir cilvēki, kas seko katram vārdam un meklē kļūdas. Un zināt, ka tikai tur ārā var atrast savējos – jaunus cilvēkus, ar kuru pasaulēm sapīties tekstu un ideju tīklā, kā laukā sapinas zāļu un nezāļu saknes vienā velēnā. Sauciet to par kultūrslāni, kultūras slāni. Vai kā koku galotnes tur augšā sapinas mežā – katra par sevi, bet viss kopā kā suņa vilna un suseklis. Vienu izrausi, krītot ieķersies citu zaros. Paraus līdzi vai noturēsies.

Laika plānošana ir interesanta – atrast vidusceļu starp gribas un vajag, tomēr saglabājot dabisko plūdumu. Kā noķert visas olas. Ļauties plūdumam, bet strauji reaģēt uz mainīgo. Neiet pret spalvu, bet arī nenogulēt un nesastingt. Apmēram kā ūdenszāles un zivis upē. Būt kopā ar visu, bet necīnīties pret – dzīvot savu dzīvi. Sovā volūdā, sovā pošpītīkameibā – radeit sovu, na īt pret cytu.

Izrādās, ka mājās braucu ar vienu un to pašu transportu. Vienā un tajā pašā laikā. Nejauši. Neatkarīgi no darāmiem darbiem. Jo vienā brīdī ir “pietiek” sajūta. Gona i cauri. Vaira es navaru nest. Navaru, nagrybu i nadareišu.

Ir interesanti dzīvot. Vērot sevi. Dauzīties, spēlēties, sākt no gala un turpināt. Spēlēties ar valodu. Latviski un latgaliski. Ir tikai divas valodas, kurās es jūtos kā zivs ūdenī. Kāpēc gan nepeldēt. Kāpēc atteikties, ja var padarīt.

Zināt arī ir pienākums. Zināt un mēģināt pateikt otram. Bet necensties pārtaisīt par sevi, jo kas gan es esmu – kurā brīdī mani uzskati ir nemaldīgi pareizi un kurā brīdī es varētu sevi nokopēt un otram uzbāzt uz galvas kā Prokrusta gultas matricu.

Zināt un pateikt ir iešūpot. Vai nu līgosies līdzi, vai pretējā virzienā. Daļa vienmēr šūposies uz otru pusi, kaut iekustējušies no tā paša. Visi pulksteņa pendeļi nešūpojas vienā ritmā.

Tas ir kā cilvēku aplis, kurā visi stāv, dzied un šūpojas no kājas uz kāju. Aplis nekad nešūpojas aplī. Aplim ir viena puse, kas sāk šūpoties pirmā. Un otra puse, kas atsaucas. Tā otra puse šūpojas kā pirmās puses spoguļattēls. Kā mežs. Vislabāk un visvieglāk ir šūpoties abām pusēm pa vidu, bet nepaveicas tiem, kas ir pa vidu starp abām pusēm. Vienā brīdī viņiem jāpielāgojas vienai no pusēm, lai sadurtos ar otru, vai arī jāpaliek ārpus, ļaujot, lai abas puses sitas virsū katra no savas puses.

Ātri ejot no institūta uz radio, atpakaļ uz institūta, tad drasējot uz bibliotēku, vēlu vakarā jau pa tumsu ejot uz mājām, es nevaru nedomāt par bērnību. Pie tam nevis par to infantilo neesmi, no kuras atceros sīkus atmiņu zibšņus. Bet to brīdi, kad “nācu pie samaņas”. Kad sapratu – šis ir pats labākais laiks, es esmu pati labākā es. Bet atpakaļceļa nav. Tikai darīt.

Precīzi atceros to brīdi. Man bija 14 vai 15 gadu. Mugurā drausmīga ķiršu krāsas vatētā kurtka, bieza un silta. Kājās džinsenes. Rokās apdrupusi mammas soma no padomjlaikiem, rokturi plīst ārā, bet tas nav svarīgi. Eju uz autobusa pieturu un domāju – mirkli, apstājies. Šitāda es gribu palikt visu dzīvi. Man šķiet, arī esmu.

Tas bija tas laiks, kad reizēm gāju kājām visus 7 kilometrus, lai ietaupītu naudu. Kad pa vienu ziemu tika notrītas vienas džinsenes. Kad bija viens T-krekls. Vieni zābaki. Starp citu, tie zābaki man ir vēl tagad. Esmu izmetusi visus tā laika mēslus, atmiņas un parpalas, bet tos zābakus – neceļas roka. Tas bija laiks, kad apavus nevis nopirka, bet dabūja. Kad nebija jaunas skolas somas, daudziem klasē – arī savu zābaku. Kad tika izvilkti mammu jaunības dienu brunči un zābaki, somas un blūzes. Un ne jau tāpēc, ka vintage un kruta, bet tāpēc, lai būtu vismaz kaut kas cits mugurā, jaunas drēbes. Bet tos zābakus man nopirka. 25 lati. Vājprāta nauda. Bet viņi nesaplīsa. Atškirībā no izlaiduma kurpēm par 22 latiem, ar ko tik vien paspēju kā iestāties augstskolā. Tā ir pieredze. Tai skaitā – prasīt skoču ziedu veikalā, lai pielīmētu papēdi un tiktu līdz mājām.

Patiesībā es to it kā murgaino, it kā pavisam normālo laiku atceros šādos rudens un ziemas vakaros. Apmēram četri pēcpusdienā, zila tumsa. Pēdējā stunda skolā. 17:25 pēdējais autobuss, pēc tam kilometrs kājām. Un drausmīga bada sajūta. Ka varētu kaut vai zagt. Aprīt vienalga ko.

Mamma cep mājās maizi, jo naudas, par ko maizi nopirkt, nav. Mamma baznīcā ziedo santīmus un lūdzas – izturēt. Nauda atrodas. Tieši tad, kad striķi plīst.

Un tā laikam arī ir tā ļaušanās. Neko nav iespējams ne nokavēt, ne paspēt. Nav iespējams ne pazaudēt, ne atrast. Viss tāpat notiek savā laikā. Dori sovu, i Dīvs aizmoksuos.

Par to visu es domāju, kad lasu par aizbraucējiem. Par nabadzību mūsdienu Latvijā. Būt nabagam ir nenormāli grūti. Kur nu vēl prasīt kaut ko no otra.

Un vēl es domāju par mammas teicienu, ko viņa toreiz reizēm piesauca un joprojām atkārto kā mierinājuma mantru: Tukšys sīnys veicynoj ceņteibu. Un viņas pārstāstītos dzeda  vārdus, ko viņš esot nebeidzami un nemitīgi atkārtojis savām trim meitām: Meiteņ, vuicīs!

Tikai mācoties var tikt pie labākas dzīves. Riskējot un darot vairāk. Izkāpjot no ierastā dzīves ceļa un iekāpjot jaunā. Šūpojoties pašam un iešūpojot citus, nevis šūpojoties līdzi.

Dzeds savulaik bija braucis uz Pēterburgu, lai tur strādātu un tā palīdzētu Garīgajā seminārā mācīties brālim Jezupam, vēlāk Latvijas robežsardzes iecirkņa priekšniekam, vēlāk pēc izsūtījuma – ļaužu iecienītam feldšerim. Ja Jezups nebūtu kara dēļ pametis studijas un izmācījies par kara feldšeri, ja nebūtu karojis Latvijas armijā, izsūtījumā droši vien ietu bojā. Ārsta amats izglāba.

Dzeds veda tirgot uz Rīgu ābolus, bet atpakaļ – jaunus krēslus, sienas pulksteni. Ar jocīgu un kaimiņu nesaprastu sīkstumu cēla mājas un mācīja meitas. Tai skaitā – pielāgoties, mainīties, nebaidīties sākt no jauna. Nepalikt uz vietas.

Kad man ir pavisam cemmīgi, jo kaut kas nav sanācis, es atceros babu. Viņas mācību – nebaidīties izārdīt padarītu darbu, lai sāktu no sākuma. Izārdīt noausto segas pusi diedziņu pa diedziņam, jo nesapas strīpas ar iepriekš austo otru pusi. Izaust atkal no jauna. Nasavuica tikai duraks.

Un mammu. Medicīnas institūtā viņa iestājās 30 gadu vecumā, jo kaut kā bija par maz, prasījās pēc kaut kā vairāk. Tagad viņa sen pensijā, vada lauku saimniecību.

Atpakaļceļa nav. Tikai mācīties un apgūt kaut ko jaunu. Darīt savu, nevis kopēt un atkārtot citu izdomāto un padarīto. Visu laiku iesākt kaut ko jaunu. Sauciet to par mūžizglītību. Svied kaķi, kā gribi – nokritīs uz kājām un aizies savu ceļu.