Kulturālais analfabētisms

Latviešu literatūra interesē latviešus vai tos, kas kaut ko grib uzzināt par latviešiem un Latviju, bet varbūt par austrumeiropiešiem, varbūt eiropiešiem, varbūt cilvēkiem vispār. Jo mūsdienu latviešu literatūra ir reizē arī mūsdienu cilvēku literatūra, reizē nav atraujama no savas radīšanas vietas, laika un radītājiem – tā ir postpadomju sabiedrības radīta un kaut ko liecina gan par šo sabiedrību, gan varbūt jebkuru post situāciju un post sabiedrību, kā jau tas piedien pārejas laika tekstiem, kuros autori cenšas definēt jaunās lietas un atskatīties uz vecajām – vairāk dokumentējot, mazāk vērtējot.

Bet kuru interesē latgaliešu literatūra? Latgaliešus? Nūsauc maņ pādejū latgalīšu gruomotu, kas tev lyka rauduot i aizadūmuot par dzeivi, smītīs i just leidza! Latviešus? Kāpēc gan – tā taču ir sarakstīta latgaliski, bet vidējam latvietim jau tā ir grūti. Krīze. Nesaprašana. Lieciet mieru. Kāda literatūra. Kāda latgaliešu literatūra. Kādā latgaliešu valodā. Un vispār – tā ir valoda vai dialekts? Vo, tieciet galā ar šito, tad es kaut ko palasīšu. Ja iztulkosiet normālā valodā.

Ja geju literatūra kā atsevišķi definēts un izcelts fenomens interesē tikai gejus un sieviešu literatūra – tikai sievietes, tam varētu būt savs attaisnojums, interese īpaša tēmu loka pēc. Ja vīriešu mīlestība, tad romāns gejiem. Ja sievietes un vīrieša mīlestība, kas atainota īpaši nepretenciozā garā un beidzas laimīgi, tad sieviešu literatūra. Savukārt, ja sieviete cepas par dzīves jēgu un vīrietis mīl un apmierina sevi, tā ir mūsdienīga literatūra.

Bet vai 19. gs. literatūra interesē tikai 19. gs. cilvēkus? Lielā mērā jā, jo lielākā daļa no tajā laikā sarakstītā ir palikusi ārpus kultūras mainīgās telpas, nav tikusi citēta un ir izčākstējusi. Bet ko darīt ar Rudolfu Blaumani?

Un ko darīt ar Valentinu Lukaševiču, Ingridu Tāraudu, Juoni Ryučānu, kas šobrīd, vēl nekļūdami veci, ir kļuvuši par latgaliešu vecākās paaudzes autoriem? Vai varbūt joprojām vidējās – ir jau vēl arī Emileja Kalvāne, Vladislavs Zeps, Diāna Varslavāne.

Ja interesēties par 19. gs. literatūru ir normāli un ir normāli skolā lasīt Blaumaņa noveles, kas taču rakstītas citā latviešu valodā – kas zina, kas ir “brūtgana kamašas”, “maigles”, kas ikdienā saka “nosaluse”, “bairītis”, “pate”, “nava”? Tad kāpēc nav normāli zināt mūsdienu latgaliešu autorus – pie tam izglītotam cilvēkam? Jo gan 19. gs. latviešu literatūra, gan mūsdienu latgaliešu literatūra ir daļa no mūsu kultūras.

Sasodīts, pareizi būtu – kāpēc ir normāli neko nezināt par latgaliešu literatūru? Kā Latvijā iznākušu/ iznākošu periodisko kultūras izdevumu un kultūras portālu redaktori var autoram pateikt, ka redakcijā neviens nespēj izlasīt viņa latgaliski rakstītos tekstus? Pie tam pašsaprotami uzskatot, ka tā ir autora problēma, ka raksta kaut kādā nesaprotamā rakstībā, nevis redaktora – ka nezina otru latviešu valodas rakstu tradīciju.

Vai tā ir inteliģenta cilvēka reakcija – protestēt par teksta un autora nepareizību, jo tas neatbilst viņa lasīšanas ērtībām? Vai arī ignorēt kā neesošu – ja uz suni neskatās, tas nav jāved ārā pačurāt.

Cik latgaliešu literatūras ir bijis “Literatūrā un Mākslā”, “Literatūrā, Mākslā un Mēs”, “Kultūras Forumā”, “Karogā”? Cik latgaliešu dzejas ir bijis Dzejas dienu centrālajos pasākumos? Cik latgaliešu prozas ir Prozas lasījumos? Cik latgaliešu literatūras ir “Latvju Tekstos”, “Kultūras Dienā” un Satori.lv?

Lai lasītu Kantu, ir jāpiepūlas, jo tā nav ikdienas valoda un sarunvalodas leksika, tomēr lasīt Kantu ir “kruta”, tāpēc zobus sakoduši lasa vai izliekas esam izlasījuši. Ja cilvēks lasa un citē rietumu pasaules domas, viņš ir gudrs un labs. Ja citē austrumu domas, tad “ezotērēts”. Ja lasa latgaliešu literatūru… kāds vispār ir redzējis, ka kāds lasītu romānu latgaliski vai publiski citētu latgaliešu dzeju?

Prāta piepūle izlasīt tekstu latgaliski ir apgrūtinoša, jo bez tā var iztikt un par nelasīšanu nekas nebūs – arī nelasot varēs dabūt gan pamatskolas un vidusskolas atestātu, gan filoloģijas bakalaura un maģistra diplomu. Un varēs nelasot taisīt latviešu literatūras apskatus, mājaslapas un aģentūras. Latgaliešu literatūra ir lieta, kas kaut kur notiek, bet nevienu neinteresē un neietekmē, neatrod atbalsi, netiek citēta, analizēta, kritizēta un neturpinās.

Vieglāk ir pieņemt, ka latgaliski rakstīts teksts ir mēsls, kas nav publicējams, jo saturs ir palicis nezināms – vīnogas ir skābas. Vai varbūt tas ir ērtāk – neiziet ārpus savas komforta zonas un nedomāt par lietām, kuru apguve prasa piepūli un laiku, bet neko prestižu nedod.

Tā tas bijis un tā tas būs – nepublicēsim, jo nevarējām izlasīt. Citu atbildi no Latvijas kultūras izdevumu redaktoriem vēl nav gadījies redzēt. Izdevumi dzimst un mirst, problēma paliek.

Pēdējo dienu kultūršoks – no sākuma pamanīju, ka arī Satori.lv, kas taču sevi definē kā “kultūras un patstāvīgas domas portālu” un vienmēr pozicinējis sevi publiskā telpā kā ambiciozs un radošs, novatorisks projekts, ir tā pati vecā nelaime – vēl trakāk, lapā nav neviena teksta latgaliski. Neatradu ne klasiskā manierē rakstošos, ne postmodernistus. Ne ortodoksālos, ne pareizos, ne huligānus, ne pofigistus. Ne Jurciņa, Vējāna, Rancānes, ne Lukaševiča, Raibuo Suņa, Tāraudas. Ne arī tekstu, kur būtu lietoti vārdi “jis”, “jei” (viņš, viņa).

Šodien saņēmu e-pastu. Izrādās, pirms pāris dienām Ingrida Tārauda, kas sagatavojusi jaunu dzejoļu krājumu latgaliski un latviski “Bisers zam kuoju/Pērlītes zem kājām”, meklē iespējas to publicēt, sagatavojusi arī dzejoļu kopu un aizsūtījusi Satori.lv publicēšanai. Saņēmusi redaktores Ingmāras Balodes atteikumu, jo diez vai kāds no lasītājiem sapratīšot.

Te nu mans kultūršoks turpinās – par ko vispār ir runa? Vai Satori.lv lasītāji tiešām ir tik stulbi, ka nevar neko, kas atrodas ārpus viņu šaurās pieredzes žoga? Un no kurienes rodas mana bloga lasītāji, kas, latgalieši nebūdami, lasa arī tekstus latgaliski?

Tālāk mani ieraksti tviterī, mazā bloga piezīmes. Un sarakste ar laikam tak Reini Tukišu, vismaz  tiešziņā (DM), kas prasīja atsūtīt kontaktus turpmākai saziņai, “Satori” parakstījās kā Reinis.

saprge atļaušos apgalvot, ka @SatoriLV ir snobi, jo tur nav latgaliešu literatūras. ne vecas, ne jaunas. neko neatradu. bet tas ir mans indikators. 7:10 PM Feb 4th

saprge lai gon kur ta tei latgalīšu literatura ir – Kulturys Forumā 1 specialā geto numerī? puors Karūgūs paņteni? deļkuo @SatoriLV byutu izjāmums. 7:11 PM Feb 4th

saprge sviests. Tārauda aizsūtījusi tekstus uz @SatoriLV – atbilde: diez vai kāds lasītājs sapratīs. hei, ērmi! ir 21.gs., latgalieši NAV eksotika! about 6 hours ago

SatoriLV @saprge Diemžēl mūsu redakcijai pašiem pietrūkst kompetences tos saprast. Atvainojamies, bet nav iespējas algot latgaliešu tekstu redaktoru. about 6 hours ago in reply to saprge

saprge @SatoriLV bet vai Latvijā nav neviena latgaliešu valodas korektora, redaktora? neviena latgaliešu literatūrzinātnieka? alibi noraidīts. about 6 hours ago in reply to SatoriLV

saprge @SatoriLV pajautājiet @jelsberx – viņš izlasīs un sapratīs. @Muora, @ammarita taisa latgaliešu tekstu korektūru. + tie, kas nav tviterī. about 6 hours ago in reply to SatoriLV

SatoriLV @saprge Tā vienkārši līdz šim nav bijusi mūsu prioritāte. Ja kādam būtu iniciatīva, mēs varētu to ieviest. Pagaidām tādas nav bijis. about 6 hours ago in reply to saprge

saprge @SatoriLV latgaliešu literatūra ir latgaliešu prioritāte, kas eksistē kaut kur otrpus Aiviekstes, jo tā nav latviešu literatūra? about 6 hours ago in reply to SatoriLV

SatoriLV @saprge Domājams, tu pārvērtē mūsu iespējas. Mēs paši pēc savas iniciatīvas nevaram un nespējam interesēties un pārklāt visu. about 6 hours ago in reply to saprge

saprge @SatoriLV diemžēl turpināt oldskūlīgo Karoga un Kultūras Foruma ceļu – nesaprotu = nepublicēju. http://bit.ly/exrNdU – 5. rindk. no apakšas. about 6 hours ago in reply to SatoriLV

saprge @SatoriLV protams, ka nevar pārklāt visu. bet tik daudz gados neviena LTG teksta? tā jau nav ķīniešu valoda, Latvijas kultūrtelpā margināla. about 6 hours ago in reply to SatoriLV

SatoriLV @saprge Jā, tiešām pilnīgas šausmas! 🙂 Bet, ja nopietni, tavas replikas ir pamudinājums mums meklēt (un atrast) iespēju to labot. Paldies. about 6 hours ago in reply to saprge

saprge @SatoriLV tieši to arī gribēju panākt. kustību. 🙂 jau pirms pāris dienām norādīju – man kā lasītājai ir indikators – http://bit.ly/g7DLrj about 6 hours ago in reply to SatoriLV

SatoriLV @saprge Aizrakstīsim tev e-pastu un ticams, ka kaut ko izdomāsim. about 6 hours ago in reply to saprge

saprge @SatoriLV ne jau visas intereses un prioritātes nosaka nauda. ja tā būtu, būtu tikai ērtā un vieglā kultūra. gaidīšu ziņu. about 6 hours ago in reply to SatoriLV

saprge @SatoriLV kontakti te: http://lgsc.lv/kontakti/valde/ – DM nevar nosūtīt, jo neseko. about 5 hours ago

saprge kamēr tviterī trādirīdis, latgaliešu dzejniece @inngrida ielikusi savus tekstus @SatoriLV blogu sadaļā – http://bit.ly/euPTVC – lasi tik! about 5 hours ago

Latgalieši ir apdraudējums. Tomēr nevis Latvijas valstiskumam, par ko čukstošā sazvērestības baumu izplatīšanas tonī mēģina pārliecināt ministriju ierēdņi, meklēdami zīmes, ka aiz latgaliešu  valodas, literatūras un kultūras spītīgās eksistences no projekta uz projektu stāv Maskavas lāča spalvainā roka, bet gan “Latviju latviešiem” idejai – ka Latvija ir latviešu valsts un tās vienīgais uzdevums ir aizstāvēt mūžam apdalītos bāreņus latviešus, pareizo latviešu valodu, latviešu teātri, latviešu kino, latviešu literatūru. Bet latgalieši lai tiek galā paši – jo tā ir cita valoda, cita kultūra, cita literatūra. Statistiski viņi ir latvieši, jo citādi mūsu tak ir tik maz, bet kultūru gan jau saglabās paši no maizes darba brīvajā laikā, valodu – mājās.

Tomēr es esmu latviete, citāda latviete. Un arī latgaliete. Un šī ir arī mana valsts un sabiedrība. Tāpēc man liekas dīvaini, ka manu citādumu uzlūko kā kaut kādu kroplību vai neatbilsmi pareizas latvietības rāmim. Kamēr runāju latviski, esmu laba, bet, kad ierunājos latgaliski, apdraudu valsti – tāda morāle no pēdējo gadu sarunām, diskusijām ar ierēdņiem.

Kā Nacionālā teātra šīs sezonas hītā “Latgola.lv” attēlo latgaliešus? Uz sienas  projicēti sarkanbaltsarkanie karogi un Rīgas krastmalas manifestācija, bet aktieri dejo kazačoku, latviski runā ar krievu (!) akcentu. It kā Baltinavā, Ludzā, Preiļos, Līvānos, Viļānos nekad nebūtu bijis Atmodas un nekad nebūtu cilvēki pa ielu nesuši sarkanbaltsarkano karogu. It kā latgalieši būtu… krieviski latvieši.

Bet, iespējams, latgalieši ir Latvijas iespēja mainīties un saglabāt valstiskumu arī 22. gs. un turpmāk – jo pret ksenofobiju un klusumu, kultūras noklusēšanu atbild ar spītīgu rakstīšanu un runāšanu latgaliski, lojālu vienotību ar pārējiem citu novadu latviešiem, kas savas izloksnes arvien straujāk pazaudē vai jau ir pazaudējuši, kā arī savas kopības apliecinājumu – ja ne savā pašu valstī klausoties valsts apmaksātus raidījumus latgaliski, tad nopērkot raidlaiku valsts televīzijā ar SMS un maksas zvaniem, nobalsojot par savējiem šovos un tā iedabūjot savu “Rūžeņu” tur, televizorā.

Ja vajag, es varu sarunāties un rakstīt arī latviski, lai jūs saprastu. Bet savus labākos tekstus, kuros es runāju dzimtajā valodā ar vecāsmātes, tēva, mammas un bērnības vārdiem, ne iemācītiem citātiem, vienalga rakstīšu latgaliski. Ja nav spēka un intereses lasīt, tad kaut kādas durvis, lai arī vaļā stāvošas, vienalga paliks neatvērtas.

Es uzrakstīšu, jo nevaru nerakstīt un tā ir vienīgā valoda, kurā man nav akcenta un nav jādomā par vārdu jēgu un secību. Bet kas lasīs?

cenzūra manā blogā un kuces

Ir! Ir Cenzūra lv.lv! 😀

Man jau likās, ka viņi labo, bet bija slinkums pieķert. Pamanīju tikai, ka tekstā 30 izlabo uz trīsdesmit un tādā garā. Bet lai nu būtu latvju filologu trakums. Tipa kāds pateicis, ka cipari sacerējumos jāraksta vārdiem. Tātad jāraksta ar vārdiem. Pofig.

Katrā blogā atstāju 1 kļūdu (ko pamanu, bet varbūt ir vairāk) redaktoru un korektoru kaitināšanai un pārbaudei. Reizēm viņi izlabo, lielākoties nē.

Bet šīs nakts blogā ir vēl smalkāk.

Ir atstāts cipars: “Sieviete varbūt pirmo reizi mūžā savos 80 gados palūgtu naudu.”

Ir atstāta kļūda: “cits izmisis izmirkušos ādas spicpapēžos, cits pārgalvīgs cits lielīgs puķainos gumijniekos”.

Toties kuces ir izravētas. Ar sakni. 😀

Oriģinālā bija šādi: “Kurā brīdī es esmu palikusi par kuci, kas domā, ka svešinieks uz ielas var prasīt tikai naudu, nevis ceļu, atbalstu, padomu, palīdzību.” Izlabots: “Kurā brīdī es esmu palikusi par tādu, kas domā, ka svešinieks uz ielas var prasīt tikai naudu, nevis ceļu, atbalstu, padomu, palīdzību.”

Un otrs gadījums. Oriģinālā:  “Kurā brīdī mēs visi palikām par kucēm, kas neskatās ne pa labi, ne pa kreisi.” Izlabots: “Kurā brīdī mēs visi palikām par tādiem, kas neskatās ne pa labi, ne pa kreisi.”

Nevar tak juristu un ierēdņu lapā lamāties. 😀 😀 😀 Bet smieklīgi vienalga.

Jo šajā redakcijā par tādiem tā vien gribas pajautāt – kādiem?

Un bez kucēm izskatās kaut kā pliekani.

Latgalīšu stuņde portalā diena.lv

Stuņdis laikā portalā pasaruodēja 3 roksti par izaveiduojušū situaceju ar “Latgolys Radeju” i latgalīšu volūdu radejā i medejūs.

Latgalīšu muzykantu protests pret izaveiduojušū situaceju

Bīdreibys “Latgolys Studentu centrs” presis relize par raidiejumu latgalīšu volūdā finansiejumu

Annys Rancānis roksts par muzykantu protestu

Mirušās dvēseles un valsts

Publiceits ite.

Tuvojas jauns referendums. Atkal iespēja paust savu viedokli. Tajā pašā laikā, kā izlasīju tepat internetā, gandrīz 40 tūkstoši Latvijas balsstiesīgo iedzīvotāju tā arī nav izņēmuši savas pases. Tātad šādu pilsoņu valstī un valstij nav – viņi nevar atvērt kontu bankā, reģitrēt īpašumu, viņi nevar šķērsot valsts robežu, izteikt savu viedokli referendumos un vēlēšanās. Viņu vietā rīkojas kāds cits, viņi vienkārši dzīvo – pat vairāk atkarīgi no citiem kā bērni.

Tajā pašā laikā viņi, kā izrādās, var izteikt un izsaka savu viedokli. Vismaz 2. augusta referendumā viņi tomēr piedalījās. Tas ir, pat nezinādami, ka valstī notiek referendums, viņi atsaucās varas politiķu aicinājumam boikotēt to. Tātad arī cilvēki bez pasēm ir kāda elektrorāts.
Šādā aspektā mani izbrīna un šokē vienalga kura politiķa aicinājums nepiedalīties referendumā un būt politiski pasīvam, jo būt mirušai un pasīvai dvēselei tātad ir labi. Tas taču nozīmē, ka politiķis pats uzsver politikas mazsvarīgumu.
Tā vietā, lai paustu savu viedokli un aicinātu savu elektrorātu (cerams, domājošus un sabiedriskajos procesos integrētus cilvēkus) atbalstīt savu viedokli, politiķis aicina atpūsties pie ūdeņiem.
Bez šaubām, interpretēt savā labā pasīvas un klusējošas sabiedrības viedokli ir vieglāk nekā veicināt sabiedrības aktivitāti. Kas klusē, tas piekrīt.
Varai vienmēr ir izdevīgi klusējošie.

Par mirušajiem runā neko vai tikai labu, jo mirušie ir labi – viņi ir ērti, paklausīgi un nepretojas. Var darīt, ko gribi. Var sērot, var aizmirst.
Var pieņemt kādus likumus gribi, mirušie pat nepamanīs. Vai arī kaut kur maliņā burkšķēs par slikto valdību.

Gribu pastāstīt par saviem kaimiņiem.
Dzīvoju Latgalē. Ne pilsētā vai ciematā un pat ne ciemā. Lauka vidū.
Kaimiņi nav tālu – tik tālu, lai dzirdētu, kā mauro govis, rej suns. Un lai kaķi varētu aiziet cits pie cita ciemos un atnākt atpakaļ uz govju slaukšanas laiku. Kaimiņos pārsvarā dzīvo krievi. Ne mūsdienu iebraucēji, bet Latvijas pilsoņi – šeit dzimuši un auguši ir jau viņu vecvectēvi. Tie ir vecticībnieki, kas viņiem vien zināmu apstākļu dēļ vairs nedzīvo vecticībnieku ciemā, bet viensētās. Gājuši krievu skolā, latviski nerunā. Tas ir, runā gan – latgaliski. Citu latviešu valodu viņi nekad īsti nav ne mācījušies, ne viņiem arī ir vajadzējis.
Vēl viņu tēvi un vectēvi pieturējās pie viedokļa, ka jārunā savā valodā – kā gan citādi viņi būtu saglabājuši savu valodu, kultūru, ticību kopš 18. gadsimta, ja ne dzīvojot pašizolācijā. Vēl pavisam nesen, nebūs i ne gadsimts, par runāšanu ne savā mēlē un precībām ar cittautieti varēja tikt izstumts no kopienas un radu loka.
Padomju laikā dzimušie un skolā gājušie nav ne pārlieku ticīgi, ne pārlieku nacionāli. Kādā valodā vajag, tā runā. Tad ta muiža. Ja vajag, var arī latgaliski.
Vienīgais – kad tuvojas vecumdienas, sāk audzēt bārdu. Kas zina, cik tur taisnības, bet bez bārdas netikšot debesīs.

Vienā mājā dzīvo Vaļerka, otrā – Griška. Vaļerka ir mazliet jaunāks, bet viņam ir palikuši tikai daži zobi. Griška ir vecāks, tāpēc stīvāks.
Pa laikam viņiem ir kādas kopīgas darīšanas, pa laikam abi ir saplēsušies. Vaļerka dzīvo ar māti, Griškam ir sieva. Tas ir, tā nav viņa sieva, bet tas nav īpaši svarīgi. Dzīvo viņi kopā kopš tiem laikiem, kad Ļusjas vīrs nejauši nositās. Kas to zina, cik nejauši, bet pagalam viņš bija.

Vaļerka pa laikam iet precēties. Tad viņš pazūd uz pāris nedēļām un māte priecīga stāsta, ka dēlam jauna ģimene. Reiz viņš nodzīvoja prom apmēram pusgadu. Pa laikam Vaļerka strādā gaterī vai kūdras purvā, algu maksā piektdienās un skaidrā. Ja maksā.
Pa laikam Vaļerka vienkārši dzer. Vaļerkam nav govs, tikai suns, kaķis un papagailis Keša.
Kad viņam iet labi, Vaļerka uzvelk jaunu kreklu, aplaistās ar odekolonu un iet paprasīt piecdesmit santīmus, lai brauktu uz pilsētu. Reizēm viņam vajag latu, tad durvīs parādās smaidīga un bezzobaina seja ar skruļļainiem matiem un atskan: “Dai lat!”
Parasti ar to nepietiek. Tad Vaļerka stāv pie stenderes un runā garāk lauzītā latgaliešu valodā: “Idud latu! Vajag da bryutis braukt.” Ja ar to nepietiek, atskan solījumi iedoto atstrādāt.
Vaļerkam ir pase, jo diezgan regulāri jāiet gulēt uz slimnīcu – iekšas sāp un gripa piemetas. Viņš ir Latvijas pilsonis.
Pa laikam Vaļerka ir nikns par valdību. Nu kas tā par lietu. Agrāk autobuss līdz pilsētai maksāja 11 santīmus, tagad par iekāpšanu vien autobusa šoferim jāmaksā 40 santīmu. Turp un atpakaļ, jau lats.
Tomēr Vaļerkam ir sava gudrība. Nav jēgas būt niknam par lietām, ko tāpat nevar mainīt. Valdība ir kā slikti laika apstākļi, ko jāpacieš. Valdības nāk un iet, Vaļerka kā dzīvojis, tā dzīvo. Paskatās kādu seriālu, noķer zivi. Aiziet uz mežu sēnēs, pastrādā pie kaimiņiem, dabū latu.
Vaļerkas gudrība ir īsa un līdz mielēm precīza: “A ti ņe dumaj! Kapaj sovu buļbu i nadūmoj!” Pats priecīgs par savu zināšanu, Vaļerka piebilst: “Nav ko sovu nervu maitot! Dagunu buļbu vogā i ņe dumaj.”

Griškam pases nav. Vaicāts, kāpēc tā, vīrs nospļaujas zālē, iecērt roku sānos un nobļauj: “A nah… mņe juos vajag!”
Vairāk komentāru neseko. Patiešām, priekš kam Griškam pase?
Zemi viņš pārdeva tāpat, lai arī nebija mantojis. Tas ir, pēc vecāku nāves viņš turpināja dzīvot savā mājā. Pēc tam pārcēlās pie Ļusjas. Ātri vien visu mantību no vecāku mājas aiznesa uz jauno māju vai pārdeva un nodzēra.
Vēl pēc laika atradās kāds, kas māju nopirka. Kas lai zina, kas bija pircēji.
Vienu brīdi pie mājas stūra bija iedzīts vadzis un piesiets liels suns, ko reizi nedēļā vai biežāk atbrauca pabarot. Kad kaimiņiem apnika suņa kaukšana, tie aiznesa kaut kādu cūku putru.
Tad izrādījās, ka istabās bija ierīkota kontrabandas spirta glabātuve. Kad policija to atklāja, pazuda gan suns, gan braucēji. Mājas iekšpusē palika lieli metāla konteineri – sametinātas mucas gandrīz cilvēka augumā.
Pēc tam Griška māju pārdeva vēlreiz. Pircēji pat sastādīja kartupeļus, kaut nevarēja īsti saprast, kas viņi ir. Kaut kādi pilsētnieki.
Tagad māju ir nopircis vīrietis, kas izraka dīķi un salaida tur zivis. Izrādījās, ka dīķī nav ūdens. Toties tur medī lapsa, kas uzglūn ūdens putniem, kas bradā pa seklo ūdeni un medī zivis. Arī šis pircējs sen nav manīts.
Patiešām, kam Griškam pase.

Dzīvo šim brīdim.
Naudas mērvienība ir lats. Tik vajag, lai nopirktu krutku. Par latu sanāk maize un margarīns. Par latu var izbraukāt pilsētu un satikt brūti. Lai nopelnītu latu, nevajag pat īsti strādāt. Tikai kaut ko palīdzēt.
Kam Griškam un Vaļerkam valdība. Par valdību Griška un Vaļerka neko daudz nezina. Ir un viss. Bez valdības jau nepaliksi, vienmēr kāds valdīs.

Pensija? Valsts aprūpe? Kurš var nodzīvot līdz pensijai.
Referendums par pensiju likuma grozījumiem? Par ko, par ko?

Morāle?
Morāles nav. Katram savs.
Ne Vaļerkam un Griškam vajag valdību, ne valdībai vajag Grišku un Vaļerku. Viņi vienkārši te ir. Latvijas pilsoņi.

Latvejis kulturys kanons i latgalīšu kultura

Pīktdīņ, 11. aprelī 11 stuņdēs, Reigā Muzykys akademejis Senata zalā kūpā saīs dorba grupu eksperti, kab turpinuotu diskuseju par Kulturys kanona sataiseišonu. Tys byus īvoda pasuokums ekspertu grupu īkšejom debatem i plašuokai sabīdryskajai diskusejai.
Kulturys kanons ir izcyluokūs i īvārojamuokūs muokslys dorbu kūpums, kura aizdavums ir paruodeit vysu laiku nūzeimeiguokūs Latvejis sasnīgumus vysaidūs muokslu atzorūs – literaturā, muzykā, teatra muokslā, kinā, vizualajā muokslā, arhitekturā i c.
Kanona taiseišonys mierkis ir izalaseit izcyluokuos Latvejis kulturu raksturojūšuos kulturys vierteibys, ar kurom asam lapni i kurom vajadātu byut sevkura Latvejis īdzeivuotuoja kulturys pīredzis pamatā, nūdrūsynojūt juo pīdereibys izjiutu Latvejai.
Kulturys kanona taiseišonā Latveja sekoj Dānejai i Nīderlandei, kur itaids kanons jau ir sataiseits. Latvejis Kulturys kanonu dūmuots sataiseit apmāram goda laikā. Piec juo sataiseišonys vēļ tiks gataveita gruomota i sātyslopa teiklā, kab popularizeitu kanonu i juo plašuos vareibys.
Pīktdīņ byus eksamens Latvejis kulturys sabīdreibai – voi Latvejā ir latgalīšu kultura voi nā. Voi latgalīšu kulturys vierteibys var tikt kanonizeitys i pīzeitys par eistom i sevkuram Latvejis īdzeivuotuojam svareigom, vierteigom, nūdereigom.
Tod i redzēsim, voi kas nabejs nu Latgolā i latgalīšu radeituo ir centra interesis vārts. Na tikai materialuo kultura, kas ir rakstureiga myusu zemei, a ari latgaliski raksteituo literatura, latgaliski dzīduotuos dzīsmis, muzyka, kinys.
Eksamena atbiļdēs byus radzams, voi latvīšu kulturys kanonā īīs koč vīns latgalīšu kulturys dorbs voi ari otkon tei byus totalitaruo i “augstuo” kultura, kur latgalīšu muokslai, literaturai, muzykai i c. nav vītys.
Politkorektais Latvejis ministreju totalitarisms par latgaliskū nazyna i nasainteresej. Kai lai kaids atguoduotu par latgaliskū, ka ni poši latgalīši.
Varbyut, īsasaistūt taisamuo Latvejis kulturys kanona sabīdriskajā apsprīsšonā, sovu vīdūkli ir vārts izsaceit ari latgalīšu sabīdryskajom organizacejom.
Beiguos vaicuojums puordūmom.
Kurs tod byutu tys latgalīšu kulturys dorbs, kas veidoj sevkura Latvejis īdzeivuotuoja kulturys pīredzi?
Olūts: LaKuGa.lv