Tag Archives: Rēzekne

Sadarbība un vardarbība

Reiz man nozaga velosipēdu. Biju paļāvusies, ka jaunā atslēga un veikala videokameras, kas vērstas uz velonovietni, pasargās. Un tur taču staigā tik daudz cilvēku, tak pie pašas ieejas. Nozaga kā pa sviestu, zibenīgi. Policija atbrauca samērā drīz, aizveda piepīpētā kablukā uz iecirkni. Policists rūpīgi aizpildīja visus papīrus, viņš izrādījās cēlies no Viļāniem. Aprunājāmies. Juta man līdzi. Pēc kāda laika saņēmu vēstuli, ka lieta izbeigta. Patiesībā jau neviens manu velosipēdu nebija meklējis, bet papīriem bija jābūt kārtībā.

Šonedēļ beidzot saņēmām Veselības inspekcijas vēstuli, ļoti garu vēstuli. Pants panta galā, papīrs papīra galā. Jurists bija strādājis no sirds, papīri starp iestādēm bija ceļojuši kārtīgi. Jācer, ka manas mammas pacienta karte jau ir atgriezusies ģimenes ārsta praksē. Jāatbild pusgada laikā kopš iesnieguma saņemšanas, mamma pa to laiku nenomira, nācās sūtīt. Atzinums: “Iesniedzējai tika nodrošināta diagnozei un objektīvajam veselības stāvoklim atbilstoša veselības aprūpe un ārstēšana, kas atbilda klīniskajām vadlīnijām.” Iesniegums noraidīts. Quod erat demonstrandum. Nozieguma sastāvs netika konstatēts, un krimināllieta tika izbeigta. Akurāt kā ar to manu velosipēdu.

Toreiz vēlu vakarā vilkos mājās no policijas pa tumšām ielām un jaunības naivumā ticēju, ka kāds meklēs manu velo. Tas bija tik sen. Pat vēl pērn es patiešām ticēju, ka kāds izvērtēs situāciju, pēc būtības skatīs visu šo skumjo un absurdo lietu un ka mana pēršanās, stress, asaras un sačakarētā pašas veselība palīdzēs citiem insulta pacientiem Latvijā, ka no tā būs ieguvums cilvēkiem Rēzeknē, ka turpmāk kaut kas būs labāk. Tagad – apraudājos, noslaucīju acis un gāju, runāju ar savējiem. Lai iet ratā.
Kaut kas būtisks man ir nozagts vai arī salūzis neatgriezeniski. Es vairs neticu.
Ja tērēt savu laiku, tad eitanāzijas legalizēšanai Latvijā, jo līdzīgi suicidoloģijas teorētiķiem uzskatu, ka lēmums par labprātīgu aiziešanu no dzīves neārstējamas slimības un ciešanu gadījumā ir jāpieņem tad, kad cilvēks ir spēku briedumā, vesels. Faktiski man ir pēdējais brīdis to darīt, vecums tuvojas. Tam būtu jābūt tikpat vienkārši izdarāmam latvija.lv kā atzīmei par orgānu ziedošanu. Neatbalstu pašnāvību kā izeju, bet uzskatu, ka antīkajā pasaulē daudz kas bija prātīgi – arī attaisnot paša izvēlētu cieņpilnu nāvi nepanesamu fizisku ciešanu gadījumā.
Zinot statistiku Latvijā, mēs daudzi agri vai vēlu nonāksim pie insulta. Daļai atteiks rokas, kājas, daļai valoda, daļa gulēs un nereaģēs. Arī ārsti, arī juristi. Slimības nešķiro. Dod Dievs mums katram pretī gudru un cilvēcīgu ārstu, jo insults nav nolemtība. Cinisms gan.

Skumjākais, ka mēs šai valstī esam pamesti vieni. Latvijā šobrīd nav nevienas institūcijas, nav neviena, kas aizstāv pacienta tiesības, nevis izliekas to darot, aizpilda kaut kādu, iespējams, likumā paredzētu caurumu. Minētā Veselības inspekcija ir bezzobaina parodija, kas labākajā gadījumā aizbrauc veikt pārbaudi un pakrata pirkstu, jo ir taisni tāda pati Veselības ministrijas apakšlieta kā slimnīcas un tā tālāk, bet vārna vārnai acī, kā zināms, neknābj. Latvijas Ārstu biedrība ar visām savām Ētikas komisijām nav tiesīga piekļūt pacienta dokumentiem, jo ir tikai biedrība un nevar sadarboties ar Veselības ministrijas instancēm. Plus, lietai nonākot mediju uzmanības lokā, ieslēdzas sistēmas pašaizsardzības mehānisms, vārnas sagrupējas aizstāvībai.

Faktiski medicīnas tiesību jomā mēs esam tikpat beztiesiski kā padomju laikos un esam savas valsts dzimtcilvēki, kas maksās arvien lielākus nodokļus, jo ir taču ārējais aizņēmums, medicīna, izglītība, sociālās funkcijas. Reizēm mums paveiksies tikt pie laba ārsta, visticamāk mums pārsvarā paveiksies tikt pie laba ārsta, jo, kā liecina mana arī pēdējā gada pieredze, labu ārstu ir vairāk. Tas ir, dzīves laikā esmu satikusi tikai divus ciniskus un štruntīgus ārstus, vienu no tiem pērn.
Reizēm mums nepaveiksies. Bet sūdzēties jau nav kam. Nē, nu sūdzēties jau tu vari, bet jēgas nav nekādas. Papīri tiks sarakstīti un parakstīti, bet uz papīra jau viss ir kārtībā.

Gaiļezera slimnīcas Insulta vienībā ir persona, kas sit guļošiem pacientiem. Pacienti, kas stresā vai insulta radītā nemaņā kustina roku, mēģina celties, tiek piesieti pie gultām, pirms tam uzšaujot vai piedraudot. To zina pārējais personāls, bet nav nekādas reakcijas, jo vardarbība mūsu sabiedrībā ir tik ļoti normalizēta.
To labi parāda arī vairāki “Aizliegtā paņēmiena” sižeti. Sit pansionātā, sit bērnudārzā, sit intensīvajā terapijā. Bet vai ko dotu pasūdzēšanās par notikušo?
Vai šī sišana un siešana ir pierādīta? Vai tā vispār ir pierādāma? Vai mutiskā un fiziskā vardarbība dzemdībās ir pierādāma? Slimnīcas dokumentācijā visticamāk viss ir kārtībā – pacients ir saņēmis tādu un tādu terapiju, zāles tādā un tādā devā, izmeklējumi tādi un tādi.

Ar manu mammu tai drausmīgajā jūlija naktī jau arī viss bija kārtībā. Papīros. Viņa nokrita, bija nepārprotamas insulta pazīmes, NMPD aizveda, Rēzeknes slimnīcā veica datortomogrāfiju, kurā vēl nebija redzams, vai išēmiskais process ir noformējies. Ārsts pat īsti nepiegāja klāt, nenovērtēja pacienta stāvokli, neizsauca neirologu, bet ar vieglu roku izrakstīja. Pakaļ ierados es, apvaicājos, vai tas ir normāli un vai tas tiešām nav insults. Saņēmu agresiju, balto ķiteli un apgalvojumu, ka tas nav insults, bet varu vest uz Gaiļezeru. Aizvedu uz Daugavpils slimnīcu. Tas bija insults. Pēc tam Rēzeknes slimnīca steidza glābt savu ādu un finansējumu, preses sekretāre atvainojās. Ārsts nomira.

Stāvot ar auto pie iebrauktuves Dreiliņu aplī, ilgi stāvot un gaidot, es beidzot sapratu, kāpēc mēs šoruden tik spītīgi un agresīvi nelietojam maskas, nospļaujamies par Covid-19 vīrusa profilaksi un gānāmies sociālajos tīklos, izdomājot simtiem argumentu, kāpēc “uzpurņi” nav jāvelk.
Viss ir vienkārši. Mēs esam pieraduši pie vardarbības – ka pakaļa jākustina tikai tad, kad ir sods. Mēs nespējam sadarboties – domāt par citiem, iejusties otra ādā, palīdzēt, pasargāt otru.
Tāpat kā, braucot rotācijas aplī, neieslēdzam vismaz pagrieziena rādītājus, ja ne vispār pārkārtojamies vidējās joslās, lai aplī tiktu gaidošie, tāpat arī nevelkam masku vai uzvelkam to uz zoda. Jo domājam tikai par sevi un savu īslaicīgo ērtību, ne par apkārtējiem, par sabiedrību, sadarbību.
Bailēs no soda tiek piesegta arī paviršība slimnīcās. Sistēma ir perfekti noformējusies un neievainojama, jo samals sīko vienību – ārstu un pacientu, kas pret to iestāsies vai gadīsies pa ceļam.

P. S. Apbrīnoju sektantus un pūļa tracinātājus, kas šobrīd aicina nelikt maskas, vēl vairāk – aunus, kas tam blēj pakaļ. Mēs taču dzīvojam bez pacientu tiesību aizstāvības.
Pārkarstot veselības sistēmai, daudz vairāk būs izdegušo ārstu un pietrūks resursu. Pacienti tiks šķiroti jau oficiāli, jo ir sagatavotas vadlīnijas, atkāpšanās papīrs. Papīros viss būs kārtībā.
Un tu riskē inficēties, potenciāli saslimt un nonākt slimnīcā bezpalīdzīgā stāvoklī? Apbrīnoju naivumu. Man tāda vairs nav.

Nabagmājas šņāciens

Uzrakstīju komandējuma izmaksu pamatojumu.
Bet tas nav normāli, ka strādāt uz Rēzekni ir jābrauc ar savu auto, jo no rīta ir viens autobuss, kas Rēzeknē ienāk 12:25, un viens rīta vilciens, kas kursē otrdienās un ceturtdienās un pienāk 11:43, bet pēdējais autobuss uz Rīgu ir 14:00, savukārt pēdējais vilciens – 16:24. Darba diena parasti tomēr nesākas 12:00 vai 13:00 un nebeidzas 13:30 vai 16:00.

Sabiedriskais transports Latvijā saorganizēts maksimāli anāli, lai nebūtu rentabls un tik varētu klapēt ciet reisus, sliedes nodot metāllūžņos un diedelēt kompensācijas no valsts par neizdevīgiem reisiem.
Pārvadātāji pīkst, braucēji čīkst, reisus slēdz. Nabagi sēž mājās vai braucienam atvēl pusi dienas, pārējie pa līkumainām un bedrainām, pārbāztām un nedrošām šosejām brauc ar saviem auto vai stopē.
Sabiedriskā transporta vietā pa izdrupušiem ceļiem dragā “Muižnieces busiņi” – ar ārā krītošām durvīm un pārgurušiem šoferiem. Neievēro ceļu satiksmes noteikumus – jāpaspēj tak laikā. Nemaksā nodokļus – biļeti izsniedz uz stingrās uzskaites kvīts, ja pasažierim vajag atskaitēm un viņš pieprasa. Par sūdzēšanos – attiecīgo telefona numuru iekļauj melnajā sarakstā un vairs neceļ. Reizēm pārsprāgst riepa, reizēm izkrīt durvis, reizēm iebrauc grāvī. Bet cilvēki brauc. Jo nav jau normālas alternatīvas, bet “mums noteikti ir pa ceļam”. Cilvēka dzīvība lēta, cilvēku Latvijā nu tādi mūža meži, ka pagasts uz priekšu vai atpakaļ – pofig.

Kāpēc uz Rēzekni ik pa 2-3 stundām nevarētu kursēt satiksmes mikrobuss ar apmēram 12-16 vietām?
Jo padomju laikos tā nebija, bet mūsdienās domāt jaunus un valstij=sabiedrībai izdevīgus risinājumus – pofig?
Jo nelegālo busiņu bizness ir izdevīgāks “saviem cilvēkiem”, tāpēc jālobē un jāmazina konkurence?
Jo valsti ir jādrāž un jāpataisa par atpalikušu nabagmāju, lai mēs vairs neticētu savai valstij?

Šķiet, Latvijā iet kā Emīla nedarbos, kur parādi dīda nabagmājas komendante – izskaraidīt pa pasauli, Europu un fondiem pēc 17 dažādu šķirņu sieriem ir vaļas, bet par cilvēku padomāt – gan jau nosprāgs paši vai paši pārvāksies tuvāk centram. Dabiskā izlase. Kaut kas kaut kā notiek pats no sevis, jo papīru civilizācijā procesus ietekmēt nevienam nav intereses, bet valsts vēro, tas ir, pasūta pētījumus par procesiem.
Vienam par otru pie kājas, dzīvojam attālināti – it kā nekas neattiektos uz mums un neko nevarētu ietekmēt. Pie tam ne jau sazin kāda valsts vara un sazin kādi marsieši un gudrās galvas, bet vispirms jau mēs katrs dzīvojam kā savstarpēji nesaistītas planētas izplatījumā – gan jau nesaskriesies un gan jau no otra neko nevajadzēs. Gan jau pašam nekad mūžā nebūs jābrauc uz to sasodīto Rēzekni strādāt un gan jau bērni aizlasīsies no šitās valsts uz tām ideālajām sapņu zemēm – a es tikmēr paņemšu visu, ko varu paņemt.

Čīkstēt, protams, ir viegli. Un neba es šitai korumpētajā un sadalītajā sistēmā izlobēšu un palaidīšu legālus mikroautobusu pārvadājumus Rēzekne-Rīga. Bet reizēm vienkārši piebesī šitas stulbums un mākslīga atpalicības un pāķisma kultivēšana. Nu nav tā Rēzekne tādā pakaļā. Tik ka aizbraukt normāli nevar.

Storptautyskuo latgalistikys konfereņce

andzane_moza

Rēzeknē nūtiks 2. storptautyskuos latgalistikys konfereņce “CENTRS I PERIFEREJA: PERSPEKTIVU MAIŅA”. Jū organizej Rēzeknis Augstškola (Latveja), A. Mickeviča Universitate Poznaņā (Pūleja), Latvejis Universitate (Latveja) i Sanktpīterburgys Vaļsts universitate (Krīveja).

Konfereņce veļteita Marijis Andžānis simtgadei i nūtiks Rēzeknē 2009. goda 15.–17. oktobrī.

15. oktobris, catūrtdīne

(Rēzeknis piļsātys dūme, Atbreivuošonys aleja 93, 2. stuovā)

.

12:00 – 13:00 pīsadaleituoju registraceja, čajs, kopejs

13:00 konfereņcis atkluošona, sēdi voda Sanita Lazdeņa, Ilga Šuplinska

13:30 Skaidrīte Lasmane (Rīga). Romantisma pragmatiskā Dimensija kultūrā

14:00 Aleksejs Andronovs (Sanktpēterburga). Lingvistiskās un kulturvēsturiskās informācijas daudzums kā kritērijs valodas un dialekta atšķiršanā

14:30 Heiko F. Marten (Tallinn). The Latgalian Language in the Linguistic Landscape of Latgale

15:00 Ilga Šuplinska (Rēzekne). Latvyskuma koncepts Marejis Andžānis poetikā

15:30 čajs, kopejs

.

16:00–18:00 Monografejis „Valodas Austrumlatvijā: Pētījuma dati un rezultāti“ prezentaceja, voda Sanita Lazdeņa, Ilga Šuplinska

16:00 Gabriele Iannaccaro (Milano), Vittorio Dell’Aqiula (Vasa). Survey Latgale: a Comparative European Introduction

16:30 Sanita Lazdeņa, Ilga Šuplinska (Rēzekne). Monografejis struktura

17:00 Presis puorstuovu i konfereņcis daleibnīku vaicuojumi gruomotys individualūs pietejumu autorim. Izgleiteibys, kulturys i volūdys politikys īrūsynuojumu apsprīsšona

19:30 Vakariešona Franča Trasuna muzejā „Kolnasāta“. Pīsadola folklorys kūpa „Kolnasāta“, Pakražanču kulturys centra folklorys ansamblis

.

.

16. oktobris, pīktdīne

(Rēzeknis Augstškola, Atbreivuošonys aleja 90)

.

LITERATURYS, FOLKLORYS, KULTURYS VIESTURIS SEKCEJA

(201. auditoreja)

9:00–10:40 sēdi voda Inese Ruņce

9:00 Skaidrīte Kalvāne (Rīga). Ieskats Latgales katoļu baznīcu grāmatu krājumos (18.–20. gs.)

9:25 Anita Vecgrāve (Rīga). Daži katoļticības psiholoģiskie aspekti

9:50 Inese Šņepste (Rīga). Raiņa sarakste ar Latgales kultūras darbiniekiem

10:15 Valentins Lukaševičs (Daugovpiļs). Manteifeli, bet na tī

10:40–11:10 čajs, kopejs

.

11:10–12:50 sēdi voda Valentins Lukaševičs

11:10 Sandra Ūdre (Rēzekne). Konceptu „dzāruojs“ atspūguļojūšī frazeologismi latgalīšu dramaturgejā

11:35 Viesturs Vecgrāvis (Rīga). Latgales fenomens Ādolfa Ersa darbos

12:00 Olga Senkāne (Rēzekne). Dialoga uzbūve Artura Rubeņa agrīnajās drāmās

12:25 Einārs Dervinieks (Rēzekne). Autora i skaiteituoja mejīdarbeibas vaicuojumi myusdīnu latgalīšu dzejis antologejā „Susātivs“

12:50–14:00 dīniškys

.

14:00–15:40 sēdi voda Skaidreite Kalvāne

14:00 Anna Bryška (Rēzekne). Latgaliskuo ideņtiatate multikulturalā vidē

14:25 Inese Brīvere (Rēzekne). Latgaliskās kultūras kopaina lingvistiskās identitātes apziņā

14:50 Vita Bryška (Reiga). Latgolys latvīšu tradicionaluo dzeivisveida nūtureiba emigracejā Krīvejis Federacejā: Krasnojarskys nūvoda Ačynska apleicīnis pīmārs

15:15 Anatolejs Ugainovs (Ačynskys). Malinovka — latgalīšu sola Sibirī

15:40–16:10 čajs, kopejs

.

16:10–17:15 sēdi voda Angelika Juško-Štekele

16:10 Ilona Bukša-Biezā, Dace Markus (Rīga). Melošanas māksla Alsviķos un Šķilbēnos

16:35 Iveta Dukaļska (Rēzekne). Večerinka kā nozīmīgākais atpūtas pasākums laukos 20. gadsimta 30.–40. gados Latgalē

17:00 Аушра Забелене (Вильнюс). Литовские острова в Литве? Фольклорные ансамбли в Шальчининкайском районе

17:25–17:50 čajs, kopejs

.

VOLŪDNĪCEIBYS SEKCEJA

(114. auditoreja)

9:00–10:40 sēdi voda Aleksejs Andronovs

9:00 Līga Bernāne (Rēzekne). Marejis Andžānis dzejis kruojuma „Reits“ ortografiskais rysynuojums

9:25 Lideja Leikuma (Reiga). Skaņa i burts: atbiļsteibu mekliejumi „pīterpilīšu“ gruomotuos

9:50 Līga Andronova (Rēzekne). Par patskaņu ī, ū diftongiziešonūs zīmeļlatgalīšu runā: Sibirī i Latgolā

10:15 Aņss Ataols Bierzeņš (Reiga). f i h literu problema latgalīšu volūdā

10:40–11:10 čajs, kopejs

.

11:10–12:50 sēdi voda Lideja Leikuma

11:10 Anna Stafecka (Rīga). Kārsavas izloksne kā pierobežas fenomens

11:35 Marita Papiņa (Rīga). Dr. J. Leļa devums latgalistikā — disertācija „The Place of Latgalian among the Baltic Dialects“

12:00 Ilona Dzene (Rēzekne). Ieskats Franča Trasuna valodnieciskajos uzskatos

12:25 Inguna Teilāne (Daugavpils). Par kādu idiolektu Nīcgales izloksnē

12:50–14:00 dīniškys

.

14:00–15:40 sēdi voda Dace Markus

14:00 Nicole Nau (Poznan). Verbal hendiadys in Latgalian: jis jem i…

14:25 Austris Grasis (Ģenderti). Vai Latgale ir Eiropā? Pārdomas par vietvārdu Pareizrakstības lingvistisko pamatojumu

14:50 Solvita Pošeiko (Līvāni). Valodu funkcionēšana Jēkabpils un Preiļu rajona privātajā un publiskajā telpā

15:15 Sandra Laizāne (Rēzekne). Automašīnu nosaukumu funkcionalitāte latgaliešu valodā

15:40–16:10 čajs, kopejs

.

16:10–17:15 sēdi voda Anna Stafecka

16:10 Anna Stavicka (Rīga). Knowledge Localization Strategy in the Globalizing World

16:35 Irita Saukāne (Daugavpils). Bērns runā latgaliski: valodas īpatnības 2–3 gadu vecumā

17:00 Irina Degtjarjova, Sandra Keisele (Rīga). Kustību vingrinājumi verbālās valodas attīstībai

17:25–17:50 čajs, kopejs

.

VOKORA SĒDE

(201. auditoreja)

17:50–18:30 sēdi voda Austris Grass

17:50 Ivars Magazeinis (Daugovpiļs). Sylajuoņu-Feimaņu izlūksne un latgalīšu literaruo rokstu volūda: kūpeigais i atškierteigais (piec O. Kokaļa 1927. g. savuoktūs Folklorys materialu tekstu).

18:15 Alfonsas Motuzas (Kaunas). Folklore ensemble of Pakražantis cultural center (director Danutė Anankaitė). The Latvian and Lithuanian Catholic National Funeral Identity Tradition: whose is Heritage

.

VAKARENIS

20:00 vakarenis Muokslys nomā (18. novembra īlā 26).

Pīsadola Sovvaļnīks ar latgalīšu dzejnīku dzīsmem diskā „Sūpluok“

.

.

17. oktobris, sastdīne

(Rēzeknis Augstškola, Atbreivuošonys aleja 90)

.

LITERATURYS, FOLKLORYS, KULTURYS VIESTURIS SEKCEJA

(201. auditoreja)

9:00–10:40 sēdi voda Aļfonss Motuzs

9:00 Valdis Krastiņš (Rīga). Inovatīvā vide humanitāro mācību priekšmetu apguvē

9:25 Veronika Korkla (Rēzekne). Profesionālā statusa diference: pilsēta un lauki

9:50 Vladislavs Malahovskis (Rēzekne). Lauku iedzīvotāji Latgalē (20. gs. 20. gadi)

10:15 Ilze Sper ga (Reiga). Raksteišu latgaliski. Latvejis blogosfera i latgalīšu dīnroksti

10:40–11:10 čajs, kopejs

.

VOLŪDNĪCEIBYS SEKCEJA

(114. auditoreja)

9:00–10:40 sēdi voda Sanita Lazdeņa

9:00 Hervé Guillorel (Nanterre). The Celtic Fringe: Sociolinguistic and Political Aspects of a Centre-Periphery Dynamics

9:25 Sulev Iva, Triin Iva (Tartu). Standardization of the Võro Language

9:50 Gabriele Iannaccaro (Milano). Vittorio Dell’Aqiula (Vasa). Theory and Practice of Geographical Representation of Sociolinguistical Data: the Survey Latgale

10:15 Dace Markus (Rīga). Latviešu valoda fonoloģiskajā struktūrā

10:40–11:10 čajs, kopejs

.

NŪSLĀGUMA SĒDE

11:10–12:50 sēdi voda Heiko F. Martens (201. auditoreja)

11:10 Angelika Juško-Štekele (Rēzekne). Savas un svešas telpas mītiskās paradigmas maiņa Latgaliešu pasakās par laimes meklējumiem

11:35 Sarmīte Trūpa (Mainca). Vai latgalieši tiek diskriminēti? „Naida runas“ internetā

11:50 Sanita Lazdeņa (Rēzekne). Etnolingvistiskuo vitalitate kai volūdys nūtureibys ruodeituojs: kai ir ar latgalīšim?

12:15 Inese Runce (Rīga). Reģionālās identitātes veidošanās nozīme un pieredze Eiropā un Latvijā (Latgalē)

.

12:50 konfereņcis nūslāgums

14:00–15:00 dīniškys

15:00 Rēzeknis kulturviesturiskūs objektu apsavieršona