Tag: Reiga

Par sienim, kači i drūsmi

Rudinī dabasi zami i apsalaiduši. Šudiņ Dvieseļdīna.
2. novembrī sieņu laiks jau seņ cauri, bet ej gar azaru i ļaužu pylna celeņa molā īraugi saulissorgu – cīši vierteigu sieni, kas gorda i svaiga, i karbonadēs. Tik vysi paguojuši garom.
Tai i saīt – tikai zynuotuojam ir īspieja izbaudeit pasauļa bagateibu i garšu. I tam nav sakara ar drūsmi, partū ka i sieņu, i kovida laiks ruoda – drūsme bez zynuošonu ir beistama.

Pa ceļam nu Reigys aizbrauču iz mežu. Nabeja mīra. Pasavērt, varbyut vēļ ir kaidys gailinis. Varbyut saulissorgi kur.
Beja kaida sauve gailiņu, div makaviki. Vīneigū eļksnini i ciucini pamešu augt. Nav tai, ka sieņu nav. A sieņu eisti nav.

Jaunaudzē atrodu beigtu kači. Var redzēt – labi kūpts sātys kustūņs, gaiši palāka siksneņa ap koklu. Īlyku ziņu apleicīnis Feisbuka grupā, mudri viņ atsaroda saimineica. Cylvāks raud. Aizsyuteju biļdi, nui, jūs kačeits. Div godi puikam, lobs kačs beja. Īdevu koordinatis, lai slava myusu dīnu tehnologejom, aizbrauce pakaļ i pajēme apglobuot.

Izaruod, kačs šudiņ nu reita sabraukts. Sābri jau davuši ziņu, ka iz cīma golvonuos īlys nazkas na tai. Bet tok sabrauciejam beja vaļa jimt myrūni nu ceļa, likt mašynā, nazkur vest, izsvīst kai taidu māslu, lai lopsys i suni volkoj. Na apsastuot, nūjimt nu ceļa, nūlikt ceļa molā. Ar cīnu pret radeibu, kas guojuse būjā, pret juos saiminīkim, pret cytim šoperim.

Tāvs mani vuiceja vysod nūstuot i nūnest nu ceļa, ka ir kaids škierslis. Dieli, cegli, maita.
Vēļ atguodoju laikus, kod cylvāki sabrauktū nese molā. Vys rešuok. Piec nazcik sakoltušu blīņu iz ceļa palīk vys vaira i vaira vīnolga.
Nui, poša ari grākoju, braucūt ar mašynu, nasastuoju i cytu nūtrīktūs kustūņus nanūnasu. Tik tod, ka eju kuojom voi braucu ar ritini. Nazkai jau īrosts, vīnaļdzeiba puorjem vysus. Tai jūs tī i satrīkš iz ceļa. Uotrums vaira na tys, kaids beja muna tāva laikā. Mašynu straume. Pošu var sabraukt. I aizbraukt.

Plyka drūsme bez zynuošonu ir glupeiba, beistama sev i cytim. Plyka zynuošona bez drūsmis ir vīnaļdzeiba i bailis.

Voi latgalīšu literatura eksistej?

Piec nedelis asu apsūlejuse runuot par jaunuokū latgalīšu literaturu konfereņcē “Jaunākā literatūra Latvijā I”. Niu suocu dūmuot – a kū ta tī eisti saceit, ka ir atsevišku autoru atseviški teksti, bet nav literaturys kai procesa, nav regulari rokstūšu autoru.

Latgaliski izīt nazcik gruomotu godā. Nu jūs puors ir puorskaitamys i spiej konkurēt ar pasauļa literaturu munā plauktā. Vēļ nazcik daboj “Boņukus” i nominacejis “LaLiGaBa”. Latvejis medejūs – klusums. Latvejis kulturys medejūs – vēļ leluoks klusums.

Publiskajā telpā latgalīšu literaturys tikpat kai nav, ka naskaita atseviškys publikacejis, tys ir, literatura kai eksotika, na rutina i norma. Nav regularitatis, nav atsitīņa nu skaiteituoja. Redaktori namuok skaiteit latgaliski i nūviertēt tekstu, kai ari žāloj sovu auditoreju, kab jai nabyutu juoskaita.

Cik asu syutejuse vysaidom dūmuzeimem, satorim, punktumim, tys ir kai bērt zierņus pret sīnu. Apneikst. Volūda kai Kaina zeime iz pīris – nasamūki i naskaiti latgaliski, tī nikuo sakareiga taipat nav. Tipiskuo kulturys medeja redaktora atbiļde – nikuo nasaprotu, bet forma izaver myusdīneiga. Nu bāc.

Bet varbyut ari sakareigu i profesionalu autoru nimoz nav. Kas struodoj regulari. Kas meklej i daboj īspiejis. Kam tys ir svareigi. Taidu, kam ir kū saceit i kas roksta, roksta, syuta, syuta tekstus, publicejās pi kotrys vareibys. I ite es nadūmoju dzejūleišus ar voi bez myrgojūšom rūzem Facebook voi “nūdevu mežu, izdevu gruomotu”.

Kab sekmēt latgalīšu prozys tapšonu i publicitati, sadarbeibā ar Latvejis Rakstnīku savīneibu šūgod ir rosta īspieja organizēt latgalīšu prozys konkursu: īsyuteit sovus tekstus i skaiteit jūs “Latgolys prozys skaitejumūs“, piec tam div lobuokajim – pīsadaleit literaturys festivalā “Prozas lasījumi” Reigā.

Žureja profesionala. Auditoreja šaura, bet īintereseita. Ir telpys. Paradzāta tīšraide škārsteiklā. Paradzāta publicitate radejā i teiklā. Nui, nav izvārsta plaša reklamys kampaņa ar džingl belz vibracejom teiklūs i medejūs. Bolvā nav žyguļa i būrkuonu maisa. Bolvā ir “tikai” atzineiba par asūšū tekstu, publicitate tekstam i autoram, īspieja sasnīgt plašuoku auditoreju. Nu būrkuonu – duovonu karte nu “Dekoprint“.

Bet tekstu to eisti nav. Šudiņ ir pādejuo tekstu īsyuteišonys dīna. Ir sajimti iz vīnys rūkys pierstu saskaitami pīsacejumi konkursam. Hei!?

Labi, jūs storpā vystycamuok atsarass vysmoz vīns, kas varēs latgalīšu literaturu puorstuovēt Reigā. Bet nazkai jūceigai. Ka ir proza, nav kur skaiteit. Ka ir kur skaiteit, nav prozys. Kod ta lai skaita? I kū?

Pyrms desmit godu raksteju, ka latgalīšu literatura ir literatura bez skaiteituoju, partū ka saškalta auditoreja, puortraukumi tradicejā, nav skaiteišonys pīredzis, bla-bla.

Šudiņ es soku, ka latgalīšu literatura ir literatura bez rakstnīku. Bet literatura bez rakstnīku ir kai beņčeits bez kuoju. Dieļs.

P. S. Ite 5. ryndkūpā ir atrūnams konkursa nūlykums. Teoretiski laiks vēļ ir – da pusnakšu.

Vīnys buobys! S prazdņičkom!

Pavasars it kai byutu, it kai nabyutu. Snīga da besa, a saule jau sylda nu vysa spāka. Nav švaki. Lobuok snīgs martā, ni dubli februarī.
Zīma gols golā saguoja šmuka, koč i pošuos beiguos. Juocer, ka i vosora taida byus.
Bet naba par laika apstuoklim es raksteitu 3 naktī. Koč i Naktineica ir nakšuneica.

Šudiņ sīvīšu dīna beja. Voi vakar.
Beja tik vysaiduokys pīredzis.

Nu reita ar viļteibu i uzleimem dabuoju meitu iz duorzeņu. Izlyku dālam muļtiku i paiežu brūkaškys. A tod jau aizguoja rikteigs skriejīņs. Sataiseit bārnim ēst, pastruoduot pi datora, izmēzt greidys, nūlikt vīnu gulātu, aizskrīt pakaļ ūtram iz duorzeņu, sagaideit ōmi, nūteireit mašynu.
I tod DZEIVE! Radeja mašynā skali, partū ka nav juodzierd, kū kaids čīpst. Sastrāgumā var nauzatraukt par tū, ka kaids apsavems. Var nasabeit, ka jam nūkriss soska pakalis siedeklī voi plastmasa ponijs nu tuos nanormali duorguos iudiņa pudelis, kū jai obligati vajadzēja, partū ka viersā ponijs.
Koč bess ruovs itūs vysus marketinga guru, kas nu mane rauga nūplēst naudu par lītom, par kū maņ suokumā ruodīs, ka bārni navarēs iztikt, a piečuok bārnim ruodīs, ka jī naiztiks. Suocūt nu vysaidu bārnkūpeibys pribambasu, bez kuo myusu babys vāsai iztyka (muns favorits ir konteiners izlītuotajim pamperim – taids kai spaņs ar plēvi, kurā ītyn nateiruos auteņbikseitis), beidzūt ar kruosainim plastmasa syudim i muļtiku varūnim VYSUR. Kas byutu bārnu apakšbiksis bez Elzys voi sintetiskuo suleņa bez tūs zylūs voi dzaltonūs, minjonu, pokemonu, maņ (pagaidom) nav ideju, kai jūs vysus sauc. Meita pylnā puorlīceibā stuosta, ka “Sesame Street” ir bīdākli, muna škola.

Nu suokuma beju Zvīdrejis viestnīceibā iz Wikigap pasuocīni, kur sasatyka sīvītis, kas beja rakstejušys Wikipedejis škierkļus par Latvejis sīvītem. Kai jau tys goduos, ari Latvejis Wikipedejā dominej roksti par veirīšim, ari autori vaira ir veirīši – 8. marta cīneigs secynuojums i reiceiba maineit tū.
Pasuokums beja tikpat smolks kai tuos mikroskopiskuos kanape maizeitis. Gordys, bet kai ūda vazumi. Telpā beja cīši daudz jaudeigu sīvīšu, a gols golā apsarunuoju ar div vīneigajim veirīšim, ka naskaita vīsmeili, kas nosuoja tuos ūda atraugu maizeitis.
Nasaceišu “hop”, partū ka zynu sevi – kū vaira muldi, tū gols golā rezultats īt lieņuok voi vyspuor naatīt. Ka saīs, zynuos vysi. Ka nā, piec godu es poša dūmuošu, kas te beja dūmuots.
Bet maņ jau seņ vajadzēja koč kaidu gryudīni dzeivuot na tikai mamys dzeivi. Rutina ir loba bārnim, bet pīaugušu cylvāku jei paralizej. Maņ pat dators ir lyuznis nu īprīkšejuos dzeivis. Obeji datori. Vysmoz 7-10 godi vaci! Antikvariats.

Piec tam aizguoju iz Zvaigznis gruomotneicu i nūpierku skaudzi gruomotu sev i bārnim. Aizguoju iz Ivetys Ratinīkys gruomotys “tikko & tikai” prezentaceju. Juos dieleņš nūpieteja mani ar vēļ dyumakainu pa pusei na ituo pasauļa aci, sasavībe moza bārna vībšonūs, paknikstēja. Apbreinojami mīreigs bārns, gols golā aizmyga.
Lai maņ pīdūd tuos, kam nav bārnu, bet mozs bierneņš ir poša lobuokuo sīvītis rūta. Na jau cacka, grabuļs voi pīlykums, bet guņteņa, kas aizdadz sīvīti. Nagulātuos nakts, nasukuotī, namozguotī moti, pīna smoka – tys ir štrunts. Varbyut tei ir dzeiveiba, atbiļdeiba, mīlesteiba, tok našmuku mamu nav.
Nu sirds dziļuma i da aušu prīca par Ivetu. Guoju pa īlu i smaideju. Navar atjimt pīredzis, a bārns i gruomota – tei ir skaista i loba pīredze.

Īkuopu autobusā, kab braukt piec mašynys, a tī pa div siedeklim īsakriets vecs. Golva pyžyks, ap koklu šai tai apsvīsts šaļs. Tik malna kača tryukst, gotovuo Gunara Bierzeņa karikatura! Biški īsiļs, pļuopeigs. Vys aicynuoja kaidu atsasēst sev sūpluok – iz krāsla naass pīšpļauts! Reklama!
Autobusa šopers brauce kai itāļs – strauji bremzejūt, strauji suocūt gaitu, a pats golvonais – taurejūt kai dulla zylūņmuote. To jam kaids maisa, to na tī īlein, to bremzej navītā, to tyulojās, to vīnkuorši duraks. Tu-tuuuuuu!
Bierzeņa večam par tū beja vīdūklis: “Odni baby! Mužykov seičas voopšče ņetu!” Jis apsavēre apleik, voi vysi dzierdēja. Taišni tai – vysi. Jis runu adresēja puišam ar papeirūs īteitim puču veikšim. Apleik kai iz grāka vīnys buobys. Jis konsekventai runuoja ar tū puisi, a tys ignorēja. “Raņše sem ļet nado bylo učitsa, štobi vodzitj avtobus! A seičas…” jis atmete ar rūku. “Odni baby!” Jis beja vēļ konkretuoks: “Ņekomu ņe avtobus vodzitj, ņe vojevatj!”
Īkuope div mužyki. Izaruod, pyrmajam pazinis. Jiusmeigai sasavasaluoja: “S prazdņičkom!” Vecs ar tikpat lelu prīcu i sajiusmu: “S prazdņičkom i vas!”
Nūmiert cylvāks navar, kab kaids juo naradzātu. Autobusā pabraukt navar, kab kaids pazeistams naīkuoptu. Ot dzeive…
Teoreju par buobom jis izstuosteja i jim. Ari jī izavēre kai izkuopuši nu laika mašynys – vīnam bryuns, ūtram malns mieteļs i tipiskys veirīšu capuris, kū atguodoju nu bierneibys. Vīnam beja zūbi, ūtram tikai daži.
A te kontrole. Draugi spruka uorā kai prusaki, paspēja. Nanūgiva. Vecs palyka. Jau dūmuoju, byus problemys. Kontrolīrei ari profesionaluo acs tū saceja, mudri pasauce apsorgu. A večam beja e-talons. I attaiseita odekolona buteleite. Troinoj.
Jis na tikai beja atbraucs laika mašynā nu munys bierneibys i atness sveicīni 8. martā, a ari kulturalai īdzēre odekolonu. Skaisti.
Gon jau policeja nikuo navar padareit, par tū ka sabīdryskuos vītuos navar atsarast ar attaiseitu alkoholiskuo dzierīņa buteli, a par odekolonim nikas nav saceits. Cylvāks-muzejs.

Izkuopu i dalyku sūli, kab pasavērt. Ziņkuoreiba nadeve mīra. Autobusa šopers beja veirīts.

Gumejis veirīši

Ir veirīšu pasauļs i ir sīvīšu pasauļs. Reizem tī pasauli sasateik vīnā vītā, i tī ir vysleidza – ka tik lobs cylvāks.

Vakar beju aizguojuse apsavērt veirīšu pasauli – iz Reigu beja atbraukušys “Gumball 3000” mašynys, Elizabetis īlā juos beja salyktys zam līpu. Varu īsadūmuot, kaidā kaifā līpys beja nu īspiejis aplaist ar sovim lipeigajim vosorys suokuma lopu svečim na jau sprostus opeļus i golfus, a smolkus lambordžini i kū tī vēļ nā.

Veirīšu tī natryuka – čumēja i mudžēja ap vysim statinim kai vabalis i staipēja koklus. Mašynys ar nazkaidys beja.

Voi munā pasaulī nu tuo kas izamaineja – šaubūs. Maņ laikam svareiguok, lai ar mašynu var normali pabraukt i ar jū aizvest tomatu stuodus i ritini. Bet es jau ari naasu caca, tai ka naba maņ sprīst.

Bet ite puors kartenis. Mudrā sūlī ejūt iz dzīduošonu da Edeitis, nu sumkys izvylku fotoaparatu. Nui, maņ najauši gadejuos leidza aparats, deļtuo i kartenis.

gumball1

Vysys mašynys vēļ nabeja atbraukušys, deļtuo ļauds stuovēja gar statiņa molom i gaideja – kod Juos pasajuovēs ar breinumainu riecīni.

gumball2

Puori ļaužu golvom vīns stīp sovu teleponu i fotografej, cyts – tikai sovu dagunu i verās. Es pastīpu fotoaparatu i verūs iz jūs obeju.

gumball3

Apsorgs dasaver, lai līki cylvāki napadora mašynom kaidu škodi. Cylvākus i apsorgu pošu gon vaira interesej nūtykuma centrs, na itei perifereja.

gumball4

Sīvīte veirīšu pasaulī. Jei izavēre tik vīna vysā ļaužu burzmā i tik aizagaidejuse, kod ak jau kaids jai svareigs cylvāks apsavērs tuos mašynys.

gumball5

Veirīši mašynu deļ ruopoj pa sīnom. Pareizuok sokūt, kuop iz statiņa i ir gotovi sēdēt koč iz mīta. Eista mīlesteiba nav nikaids bļaka gobols. Naryus.

gumball6

Ite vīna nu vabalem. Nu nazynu – ak jau gruobekli iz kopim var aizvest i ar taidu, bet iz Reigys apdrupušuo asvalta jei izavēre kai drupeit nūcenuots NLO, kū niu vodoj pa cyrkim kai buordainu sīvīti.

gumball7

Cyrka izruode 21. godu symtā – iz piļsātu atbrauc kumiedeņu ruodeituoji i ļauds sasalosa iz izruodi. Nūfotografej i īlīk sovā profilā – es ari te beju.

Nui, ari es tī beju, redzieju, apsavieru i aizguoju pa sovom dzelom. Palyka viņ ituos kartenis.

Mana pirmā diena instagramā

Beidzot reģistrējos Instagram. Bija radies iespaids, ka tā ir tikai tūdaliņu un hipsteru padarīšana – savu burgeri nofočēt ar aifonu, pamainīt krāsas un ielikt tviterī.

Te ir cilvēki un viņu 9. maijs. Kādam 9. majā bijusi viena bilde, cits iebliezis pārdesmit bilžu – kā sauļojies, kā taisījies pats un kā nokrāsojis mašīnu, kā aizbraucis un kā svin ar visu saimi. Viens gājis lūrēt, kā viņi svin, cits priecājies par pavasari – Rīgas centrā, Maltā, Jūrmalā vai Uzvaras parkā. Kā dzeņa vēders.

9_eipurs_1

Saulains 05.09.2013 rīts

9_vononzhora_1

#9мая #победа #рига

9_elizkeu_1

сидим с девчонками в парке под сакурой <3 Ловим кайф!

9_weronmartin_4

:: Maltā vispopulārākā ir Laura :))

9_weronmartin_3

:: Sašam arī normāla piekrišana :))

9_weronmartin_2

:: vietējais “Režicas” Sensejs rītausmā.. #Rēzekne

9_weronmartin_1

:: Spēcīgi! 🙂 #LV

9_valdismelderis_2

Sešus no šiem šodien būs iespēja izrūcināt ceļā kopā ar citiem vēstošajiem motomīļiem. Skaista diena priekšā

9_valdismelderis_1

Harley Davidson Sportster Fourty-Eight ar pat ļoti loģiski novietotiem spoguļiem. Un Ilmārs Līkums.

9_andriskozlovskis_7

Nach Berlin! 9 мая #Riga #Fujifilm #XE1 #infrared

9_andriskozlovskis_6

“Es ? Latviju” 9 мая #Riga #Fujifilm #XE1 #infrared

9_andriskozlovskis_5

9 мая #Riga #Fujifilm #XE1 #infrared

9_andriskozlovskis_4

9 мая #Riga #Fujifilm #XE1 #infrared

9_andriskozlovskis_3

9 мая #Riga #Fujifilm #XE1 #infrared

9_andriskozlovskis_2

Alfrēds. 9 мая #Riga #Fujifilm #XE1 #infrared

9_andriskozlovskis_1

9 мая #Riga #Fujifilm #XE1 #infrared

9_sanitacichocka_1

A view from my bedroom

9_sanitacichocka_2

Organic fruit juice

9_henrijsjodis_1

Auksts nav

9_cyxob_lv_1

Semestra beigas, darbi izlikti 🙂

9_ikstena_0

Šovakar atvērām kafejnīcu Tērvetes parkā (pie rotaļu laukuma). Īpašajā piedāvājumā grila ēdieni un Dainas gatavoti gardumi. No terases skats un mežu un cilvēku atbalsīm. Ļoti Jūs gaidīsim.

9_ikstena_1

9_ikstena_2

Laila Trilopa, Līga Vekmane

9_didziss_0

Akmens tilts | Stone bridge

9_didziss_4

Mūzikls ir labs Starptautiskais izstāžu centrs Ķīpsala | BT1

9_didziss_2

Uzvaras Parks

9_didziss_3

Uzvaras Parks

9_didziss_1

Uzvaras Parks

9_didziss_5

Ķīpsala

9_didziss_6

HMP? studijā un ēterā Rīga radio

9_zanepeneze_1

Above concrete jungles

9_nastykoroleva_00
9_nastykoroleva_01

I komu takaja krasota dostaneca ;))))))
Oh dostanetsja:)))))

9_nastykoroleva_03

Негр ещё не у памятника?
Pozagoraju razukrashu mashinku i poedu 😉 podrugu zhdu

9_nastykoroleva_04

9_nastykoroleva_05

9_nastykoroleva_06

9_nastykoroleva_08

9_nastykoroleva_09

9_nastykoroleva_10

С Днем Победы, Товарищи!!!!

9_nastykoroleva_11

9_nastykoroleva_12

9_nastykoroleva_13

СПАСИБО

9_nastykoroleva_14

9_nastykoroleva_3

9_nastykoroleva_15

Chert, ja zhirnaja ;)))

9_nastykoroleva_16

Pjot vodku s moim papoi

9_nastykoroleva_17

9_nastykoroleva_1

Haha vot takie mne zapisochki kladut v dverj mashini:))) zvonit?

9_marruciic

DienasDaudzKrāsu #abstrakcija

9_nastasia15_1

Uzvaras piemineklis (Victory obelisk)

9_zanerutkovska

Beidzot pilsētā kārtīgas norādes tūristiem #riga #eiropasbrunch Operas skvērs

9_zyikina_1

ТУ-ТУ Jelgava

9_zyikina_2
9_zyikina_3
9_zyikina_4
9_christinamorre

a u nas vesna v dushe i na nogtjax

9_dasha_pushkina

Рига вся в цвету – восторг! #riga #latvia Riga

9_anastasia_tsy

Рига!

9_upmanis

Kind of warm over here in Riga #hot #weather #temperature #thermometer #summer #+28

9_jevgenija_s

9_jevgenija_s_2

9_jevgenija_s_3

#9мая

9_manuelo4ka

9_manuelo4ka_2

9_manuelo4ka_3

9_criatived_01

9_criatived_02

#9мая #победа #машина

9_criatived_04

С Днем Победы!!! Спасибо нашим ветеранам. #9мая #победа #памятник #цветы

9_criatived_05

Очень много цветов… #9мая #победа #памятник #цветы

9_criatived

#9мая #победа #памятник #цветы

9_criatived_06

Очередь за армейским супом #9мая #победа

9_criatived_07

9_criatived_08

#9мая #победа

9_criatived_09

Вкусный торт, в честь Дня Победы)) Приготовила мама))

9_0000137

9_0000137_2

#ДеньПобеды #9мая #Рига

9_ruslan79_01

К 9 Мая готов #геогиевскаялента

9_ruslan79_02

#жара #термометр, сука душит ) #рига

9_ruslan79

#ДеньПобеды в разгаре #рига

9_ruslan79_03

#9мая в Риге

9_ruslan79_04

#броня крепка и #танки наши быстры #9мая #рига

9_oxanti

#черепашка #рига #латвия #riga

9_veter_veter

5 часов утра..#рига …#гуляем

9_m_iron_1

9_m_iron_2

С Днем Победы товарищи!!!

9_m_iron_3

9_vl7999

8 мая 2013 года,Рига,памятник Победы.Все готово к празднованию.

9_signemeirane_1

When spring meets summer! When old meets fresh!

9_signemeirane_2

Neticami cik atri daba atmodaas! #baronaiela

9_asyaalysheva_7

Безумной красоты деревья в парке Победы! #amazing #awesome #pink #flowers #trees #nature #park #today #spring #may #clouds #sky #instapic #instagood #instadaily

9_asyaalysheva_1

Смотрю парад! В предвкушении авиации! Всех с Праздником Великой Победы! Ура! Я помню! Я горжусь! ❤✈ #9Мая #парад #День #Великой #Победы #ДеньПобеды #Росиия КраснаяПлощадь #Russia #RedSquare #9May #parade #instapic #instadaily #picoftheday

9_asyaalysheva_4

Мои любимые! ❤ #parents #sisters #mummy #daddy #family #today #may #spring #good #mood #flowers #instapic #instagood #instadaily

9_asyaalysheva

Спасибо Ветеранам за победу! #veteran #me #9may #9мая #деньпобеды #праздик #концерт #ветеран #concert #park #today #spring #may #instapic #instagood #instadaily #picoftheday

9_asyaalysheva_5

Семейное фото ног!  #family #mummy #daddy #sister #me #fun #flats #orange #beige #blue #white #shoes #today #may #spring #hot #weather #instafun #instapic #instagood #instadaily #фотоног

9_asyaalysheva_3

#sister #me #today #may #spring #park #hot #weather #pink #flowers #trees #pond #sky #clouds #sun #fun #happiness #nice #day #instafun #instapic #instagood #instadaily #picoftheday

9_asyaalysheva_6

Погода в Риге склонна к быстрой перемене! То солнце светит, то тучи грозовые! Неужели, на этот раз, метеорологи не врут??? #today #may #park #trees #sky #clouds #green #grass #nature #hot #weather #instapic #instagood #instadaily #picoftheday

9_asyaalysheva_2

Класс! Молодцы! Очень патриотично!  #car #music #Russian #flag #red #9may #patriots #9мая #деньпобеды #park #instapic #instagood #instadaily #picoftheday

9_tergucc

09/05/2013

9_dreamlin_d

#9mai #denpobepi #riga

9_ananayaa_2

Nature in Riga, only waking up #nature #bukulti #riga #spring #flora #latvia #visit #onmyway

9_ananayaa

Riga 9/05 #victory #may #9thmay #latvia #ww2 #riga #flowers #memory #respect

9_andrej_riga

Спасибо деду за победу!!! #9мая
Это у памятника на левой стороне реки, верно?
Ну да ;)))

Piebilde

Šai pavasarī gribēju izstaipīt kājas no ierastā rāmja, tāpēc meklēju kaut kādu klūdziņu pīšanas pulciņu. Kleitas šūt nesāku, cimdus adīt arī ne. Nepieteicos korī. Nesāku skriet. Svaru nevēroju. Tetovējuma ar man nav.
Toties, kad jau sen pieteikšanās bija cauri, aizgāju uz fotožurnālistikas kursiem, ko lasīja Ints Kalniņš un rīkoja Digital Guru. Jo ir lietas, kas man dzīvē patiešām patīk. Viena ir blandīties apkārt, otra rakstīt un trešā – fotografēt.

Lai man piedod runātājs, bet pirms tam par tādu vīru neko nebiju dzirdējusi, ja neskaita kaut kādu ziņu, ka viņa bilde tikusi kaut kādā dienas pasaules foto izlasē un tas ir kruti. Labas bildes man patīk vērot, tomēr bildēm ir liela nelaime – autors pazūd. Pa acīm iekšā, pa asti ārā.
Bet no tā visa es sapratu, ka fotožurnālistika ir visu trīs lietu apkopojums: blandīties, fotografēt un rakstīt. Iebāzt degunu, kur citi paietu garām, paskatīties uz lietām un vietām no malas un citas vietas. Teikt savu vēstījumu par pasauli un notikumu, bet nespamot ne tekstus, ne bildes. Kā arī piezīme man pašai – ne vien fotografēt un rakstīt, bet arī publicēt.
Man patika Inta pamatīgums un krepte. Personības ir reta un vērtīga manta. Vienalga – satiktas nomaļā lauku ciemā ekspedīcijas laikā vai Rīgā pie tāfeles. Tas ir kā stāvēt pie pilna ledusskapja un neko no tā visa negribēt, bet izvārīt ar mizu kartupeļus  un apēst ar sāli, krējumu un sīpoliem. Klikšķu pasaulē ir arī labas bildes. Labas bildes ir jātaisa ar galvu.

9.maijsKursos bija mājasdarbs – bildes no 16. marta gājiena. Un mājasdarba otrā puse – 9. maija trādirīdis.
Medaļai ir divas puses, plus, bantīte. Un karogi, kuru paēnī tās medaļas sprauž.

Bet 9. maijā es aizmirsu mājās fotoaparātu.
Sapratu gan, ka tas ir likumsakarīgi – jo nu nemaz nekāroju iet uz Pārdaugavas pieminekli. Tā vieta man saistās vispirms ar 1997. gada drausmīgo vasaru, kad pie mājas rāvu peoniju galvas un liku maisā, lai var aizvest uz Rīgu un apsegt brālēna asinis.
Pie paša pieminekļa pakājes neesmu bijusi ne reizes. Tāpat kā kapos nestaigāju pa kapakmeņiem.

Te nu es varu publiski pateikt, ka mans brālēns Aivars gāja bojā, spridzinot Pārdaugavas pieminekli.
Tāpēc arī ar prieku pārvācos prom no Āgenskalna, tāpēc man tas parks nekad nebūs piknika vai balagāna vieta, tāpēc es tur nekad neesmu slēpojusi, tāpēc es esmu un vienmēr būšu pret jebkuru ideoloģiju absolutizēšanu un jauniešu iesaistīšanu politiskajās spēlēs un veču karos.
Tovasar beidzās mana bērnība, naivā jaunība un daudz kas cits. Bet lai nu paliek – uz vervētāju un spridzinātāju sirdsapziņas.

Jau no rīta trolejbusā novēroju krāšņas sievas, kas, sapucējušās baltos lakatos, pumpainās kleitās un piekārušas ne vienkārši Georga lentīti, bet milzīgu Jura banti pāri visai krūtežai, nikni metās lamāt invalīdu vietā ietupušus jauniešus: “Ustupiķe mesto babuške! Tam že znak, smotrite! Čo za molodzež pošla!”
Bet tie jau arī nebija ar pliku roku ņemami. Babuškām nelīdzēja ne Jura bantes, ne baltie svētku lakati. Jaunēkļi tupēja kā ciņi sēdeklī un kaut ko bubināja pretī. Visas trolejbusa vecenes izstiepa kaklus kā vistas – mūsējos, vecos sit!
Spriežot pēc tā, ka nesekoja nekāds konflikts par gansiem un fašistiem, džinsotie un saulesbriļļotie jaunēkļi bija pašu auklēti, pašu audzināti.
Pēc pāris pieturām piekāpās un palaida sēdēt. Večiņas ieslīga beņķī, baltie mati un lakati spīdēja saulē. Brauca kā uz baznīcu.

Kara beigas pielika punktu ilgai un garai spridzināšanai, kaut Latvijā karš droši vien nebeigsies vēl ilgi. Varbūt nekad, jo tā ir daļa no mūsu identitātes. Karš te uz vietas nav beidzies. Mūsu un mūsējo starpā.
Pa vidu ieliku krievu tūristu bildes. Viņiem neinteresē nekādas Jura bantes, mašīnas kā tanki vai veterāni.
Viņi bildē puķes, mājas un krodziņus, jo ir atbraukuši ciemos un viņiem pie kājas par mūsu sāpēm un demonstrācijām.

Spridzināšana un politiskās spēles turpinājās arī pēc 9. maija. Latviešiem karš nenesa uzvaru, mieru arī ne.
To rāda arī manas ģimenes pieredze, jaunus vīriešus zaudējot gan 40. gados, kad viņi gaidīja atnākam amerikāņus un tupēja mežā, gan 90. gados, kad likās, ka pietiek demontēt pagātnes pieminekļus un viss būs labi – kā pasakā par sviesta un bekona laikiem.

Nevajag absolutizēt. Katrā saimē ir savs stāsts, kāpēc mēs rīkojamies tā un ne citādi.
Nekas nav ne vienkārši, ne sarežģīti – katram sava dzīve un savi notikumi. Savi svētumi un ikdiena – krāsojot lūpas un pozējot ar “veterānu” un/vai baudot pavasari un savu jaunību.

Sargājiet savus bērnus. Runājiet par pagātni, bet māciet dzīvot tagadnē.
Tas arī viss.

Bebriem Rīgu?

Mežs ienāk pilsētā. Bebri dzīvo pie operas. Bebri grauž kokus.

It kā viss normāli. Ja bebru ir daudz, viltīgākie pamanās dzīvot tur, kur citi bebri nedzīvo. Iekarot jaunu telpu ir kruta – ja paveiksies, varēs vairoties.

Bet, ieraugot bebru apgrauztās jaunās liepiņas Raiņa bulvārī, man sanāca smiekli. Liepiņu žēl, dusmas uz tiem, kas kokus nemāk pasargāt, bet reizē arī smiekli.

Iedomājies, kā naktī bebrs, izlīdis no kanāla, ielas malā pucē iekšā liepas. Šņak-šņak! Žvak-žvak! Riktīgs fāstfūds – ātri, ātri! Kamēr nav trolejbusu, mašīnu un gājēju!

Pēc nakts tusiņiem prasās džankfūds maķītī. Bebra fāstfūds – smuka liepiņa pilsētas apstādījumos.

Nākotnes vīzija – pamatīgs bebru dambis pilsētas kanālā. Vecrīga gan jau neapplūdīs, labā vietā uzcelta. Toties apkārt purvs.

Konduktori šorīt bija iemīlējušies

Konduktori šorīt bija iemīlējušies. Viņi trinās viens gar otru, ķiķināja un bakstījās. Viņš viņu kutināja, viņa smējās kā negudra. Viņš teica:
– Kuš!
Bet viņa tikai smējās balsī. Laimīga un jauna. Un viņš smējās līdzi.

No rīta nejauši iekāpu citā autobusā. Mana ikdiena, mani rituāli nojuka jau tai brīdī, kad aiz manis aizvērās durvis. Diena sagriezās pavisam citādi, jo tā vietā, lai ar trolejbusu brauktu pa Čaka ielu uz darbu, es nokļuvu Ēveles ielā. Bet Ēveles ielā viss bija citādi. Kapos sētnieki dalīja slotas un pienākumus, izpīpēja miera pīpi. Un vēl vienu pīpi. Miera nav bijis un nebūs, Miera kapos nebija jāsteidzas nevienam.
Sirmi blonda sieviete veda pastaigā savu bīglu, un tas arī ļāvās – atšāvis dibenu, rātni cakstināja kājas pret asfaltu, saite ne nostiepta un nenostiepta. Suns, kas zina, kā pareizi jāiet. Un sieviete, kas zina, kā suni vest.
Kļavu lapas koši dzeltenas bira uz zemes un gūlās netīrajā ūdenī, kur atspīdēja sirmi pelēkas debesis – tik dzidras, it kā augšā viņi visi zinātu, kas ir bijis un būs. Sabradātās lapas uz pielijušās ietves lēnām pārvērtās brūnā putrā, bet atkal un atkal tur augšā kāda atraisījās un laidās, it kā nezinādama ne rīta, ne vakara, ne vēja, ne saules.
Veikalu izkārtnes, aizvērtas žalūzijas. Agrs. Veterinārajā klīnikā vēl neviena nebija, tikai nemākulīgi grafiti ķeburi slaistījās gar durvīm un mēģināja izlikties par kaķiem un suņiem. Tikmēr niknie putni, šoreiz pārvērtušies par podiņiem ar vāciņiem un olu traukiem, šķībi gulēja kioska plauktā un gaidīja savus uzlīmju krājējus. Jo mantu nedrīkst laist zūdībā. Un ir jākrāj.
Iegāju konditorejā ar dīvainu burtu nosaukumā, kas nebija ne “Lauma”, ne “Launa”, drīzāk “Lauva”, bet kāds gan bulciņām sakars ar lauvām. Pārdevēja lika plauktos smalkmaizītes.
Viņa bija sākusi ar kūkām. Bet varbūt tās bija vakardienas kūkas.
Viņa bija tikusi līdz bulkām – no katra veida pa pāris. Rūpīgi no plastmasas kastes lika plauktā.
Līdz ienācu es un nopirku aprikožu groziņu. Tik saulaini dzeltenu kā pirmīt tās kļavu lapas. Un aprikožu šķēlītēm tumši sarkanas maliņas – kā pirmīt tām kļavu lapām dzīsliņas, kas sastīgojušas silto dzeltenumu kā asinsvadi, kā tumši sarkanas vēnas, kā pielijušas ar rudeni. Aprikožu groziņš man rokās kā atkāpe no ikdienas, jo nedēļa bija sākusies citādi.

Pieturā arvien vairāk cilvēku. Gaida, trinas. Auksti. Tramvajs tālumā, lēnām kā maijvaboles kāpurs tinas ārā no parka, trinas gar krūmiem un klabina uz priekšu. Apstājas pie sarkanā un gaida. Un brauc.
Melnās ādas jakās ieģērbies pārītis. Viņš ar rūsganu bārdiņas palieku pakaklē – sprogaini un jocīgi izrozījušies bārdas mati trinās gar jakas apkakli, kad viņš skatījās uz viņu. Viņa – baklažānu krāsā. Krāsoti mati, nogurušas grumbiņas ap acīm. Viņa nebija veca, tikai piekususi no visa. Brīvdienas atkal par īsu. Un viņš. Viņš atkal kaut ko runāja.
Viņa valkāja krietni īsu ādas jaku, kas nesniedzās pat līdz dibenam, izgreznotu ar ādas pīnītēm. Pāri dibenam violets un mazliet novēlies džemperis. Gaismā no tramvaja loga viņas ādas jakā bija redzamas visas mirušā dzīvnieka poras.
Nez, vai viņi abi dzīvē bija nogalinājuši kaut kurmi. Bet lieli un smagi sēdēja man priekšā. Melnās ādas jakās, kas abiem bija mazliet par lielu un uz skausta meta krunku.

Pa ietvi aizgāja veca sieviete, viņas baltais pakausis spīdēja cauri baklažānu matiem. Viņai it kā bija galva, it kā nebija – likās, ka tur cauri spīd tukšums, mati karājas gaisā kā atļupusi aprikozes miziņa.
Nez, vai mūsdienās sieviete var vienkārši nosirmot. No sākuma desmit. Tad simts sirmi mati. Tad arvien vairāk, tad viņa kļūst pelēka. Un tad balta. Bez ilgviļņiem, bez baklažāniem, bez izlikšanās. Vienkārši viņa pati.
Tramvaju gandrīz apdzina sarkani ģērbusies sieviete, kas sparīgi minās uz veca ričuka. Sarkanā mētelī, sarkaniem cimdiem, sarkanu šalli, matos sarkana auduma roze un lūpas – sarkanas, sarkanas. Tikai ričuks kā no citas operas – necili pelēks. It kā ričuka nezmaz nebūtu. It kā viņa lidotu pa gaisu. It kā būtu norāvusies no sava ceļa un nezinātu, kā atgriezties.

Pietura. Iekāpa kontrolieri.
Sirms un nopinkājies vīrietis, kas bija rāmi sēdējis pie loga, metās ārā. Durvis jau bija gandrīz aizvērušās, bet viņš ar rokām pa priekšu mēģināja iznirt no tramvaja. Durvis saspiedās, mirkli ārā bija tikai viņa rokas, kas turēja melnu ādas somu sagrumbojušos ermoņikā un nošļukušu. Tramvajs aprāvās, apstājās, izspļāva viņu. Vīrietis, uzlecis uz ietves, nopurinājās un saraustīja uz zemi tumši pelēko jaku.
Kontroliere skatījās sastingusi. Viņas lūpas pavērās:
– Šausmas!
Redzēdama, ka vīrietis aiziet, viņa pievērsās darbam.
Tikmēr kontrolieris bija noķēris zaķi. Pusaudzis sēdēja, nekustēdamies ne pa labi, ne kreisi. Centās taisnoties, bet viņa ausis, kas spraucās no pelēki blondā cekula uzplauka kā koši sarkanas puķes. Kontrolieris pieliecies skaidroja, puika stīvi sēdēja un nekustējās. Tikai ausis – lielas un sarkanas.
Kontrolieris atkāpās. Viņš teica:
– Nekad tā vairs nedari.
Patiesībā viņš jau bija gandrīz aizgājis. Puika sarāvies:
– Nē. Nekad.

Jo kontrolieri šorīt bija iemīlējušies. Viņi abi apsēdās aizmugures krēslā, viņa piespiedās viņam – auksti tak. Viņš viņu saņēma ar abām rokām – auksti tak. Un kutināja. Bet viņa smējās tā, ka skanēja viss vagons. Un vīrietis:
– Kuš!
Bet pats smejas līdzi. Jo šodien bija tāda diena.

Stacijas laukumā galapunkts. Koši sarkanas lapas uz asfalta, sarkanām dzīslām uz saulaini dzeltenas lapas. Te viena, te otra ķeburainām malām izslienas uz asfalta. Redzētas simtiem reižu, katra savādāka.