dzeive kai #puosoka

pat nazynu, kai tū nūsaukt – puorsteigums, prīca voi gondariejums. kai piec izreveita buļbu teiruma, kod nazuole na aplej ar leitu i daaug atpakaļ, a saulē sakolst i buļbu streipis tik leidzonys, zalis, prīceigys.

gruomota “Es soku. Tu soki. Puosokys par krīzi” pajēme labi daudz muna 2011. goda laika. tok nav ari kauns par rezultatu. zynu, ka tys ir lobuokais, kū tymā laikā varieju. niu varbyut dareitu cytaiž – tok tei ari ir pīredze.

gudrī vuicuos nu svešu klaidu, a sovejī – nu sovejūs. tok vysgudruokī – kas vuicuos. a laimeigī – kam ir nu kuo vuiceitīs. partū ka laime ir tod, ka vyss kas nūteik i jam ļauņ nūtikt. i vyss agri voi vieli nūteik iz lobu.

a prīca to taida, ka “Puosokys par krīzi” pajēme tierguošonai gruomotu noms “Valters un Rapa” – pi tam jau nu suoku izdaleja vysim sovim veikalim i na nūgryude nazyn kur pašelē, a nūlyka pošā prīškā. a ūtra prīca – pyrmais davums jau ir iztierguots. īsadūmoj, jau ūtru reizi dūdam tierguošonai jaunu parteju – na tikai Rēzeknis gruomatneicā “Liesma”, a Reigys gruomotu veikalam “Valters un Rapa”! vakar īguoju i īraudzieju, ka otkon stuov pi jaunumu. kai puče. breinuma puče.

atguodynuošu – tei ir gruomota 100% latgalīšu volūdā. ar latgalīšu gruomotom normali itai nav. latgalīšu gruomotys nivīns napierk i natiergoj, a nūgloboj i meklej. jūs nav veikalūs. juos nazkur pyust vasalom tiražom.

izjāmums ir “Puosokys par krīzi”. i LgSC gruomotu goldi ar padsmit izdevieju gruomotom latgaliski voi par Latgolu vysaidūs pasuokumūs i svātkūs. pošu salaseita kolekceja, kab latgalīšu muzyka i literatura atrostu sova skaitietuoja, klauseituoja, cīneituoja.

eisi sokūt – dzeive kai puosoka. ir i ir. ir šmuki i pa sovam. ir i dasadur.

vakar izamiercieju ar draugim Cāsu piļsātys stryuklokā, izkuopu Sv. Juoņa bazneicys tūrnī, nūsastuoju syltajā viejā kai fenā, slapņuos drēbis dasakļaun mīsai i saļdej – zamyškā vysa piļsāta ar taidim jumtim i fasadem kai nikur, augšā dabasi kai izzeimāti, saule i viejs. i īsadūmuoju – otkon vīna šaļteņa nu dzeivis, kū atguoduot vysu myužu.

a varbyut deļtuo mes i asam. seiku laimis šaļteņu deļ. kai puosokā.

Ziņa par krīzi. Krīze tūlīt beigsies. :)

Krīzes nāk un aiziet. Teksti paliek.

Informēju. Krīze beigsies šī gada 27. maijā, jo:
a) 12:00 Rīgas Ekonomikas augstskolā Strēlnieku ielā 4 “Ministru prezidents Valdis Dombrovskis (V) un starptautisku atzinību ieguvušais ekonomists Anders Aslunds prezentēs savu sarakstīto grāmatu Kā Latvija pārvarēja finanšu krīzi” (“How Latvia Came through the Financial Crises”)”;
b) lai piesmietu šo lielisko notikumu, pāri ielai uz Strēlnieku un Alberta stūra, Strēlnieku ielā 9, gruzīnu vīnu veikaliņā bez nosaukuma 12:45 atvērsim arī latgaliešu brīnumu gāmatu “Es soku. Tu soki. Puosokys par krīzi“. 😀

Ja esi brīvs cilvēks, topi laipni gaidīts! 🙂 Ja krīze smejas par mūsu plāniem, mums ir jāpasmejas par krīzi.

Jo kas ir krīze? Tas ir laiks, kad dzer vecu vīnu, ēd vecu sieru un pat mazi bērni stāsta anekdotes par politiku.

Spītējot krīzei, Latgales Studentu centrs izdevis pasaku grāmatu par krīzi „Es soku. Tu soki. Puosokys par krīzi.”, kurā apkopotas skaistākās latgaliešu literārās un tautas pasakas, padomi krīzes pārvarēšanai, anekdotes un mūsdienu jauniešu rakstītie stāsti ar laimīgām beigām. Grāmatā līdzās velnam, zelta putniem, veiksmes blusai un gudriem zirgiem par pasaku tēliem kļuvuši arī Aija Kinca, Gatis Suhoveckis, Māris Grigalis, Mihaels Šūmahers (Michael Schumacher), Ministru prezidents un pat Latvijas hokeja fani.

Grāmatu „Es soku. Tu soki. Puosokys par krīzi.” veido septiņas atsevišķi brošētas burtnīcas, kas sastiprinātas ar autentisku padomju laika papīra auklu. Katrai burtnīcai ir savs vāks un satura rādītājs. Visi teksti lasāmi latgaliešu literārajā valodā. Iespēju robežās saglabāts gan attiecīgā laikmeta rakstības stils un leksika, gan individuālie rakstības principi un izlokšņu iezīmes.

Nosaukums – Es soku. Tu soki. Puosokys par krīzi
Izdevējs – Latgolys Studentu centrs
Idejas autores – Marita Papiņa un Ilze Sperga
Redaktore – Ilze Sperga
Komanda – padsmit cilvēku, kas pārrakstīja, tulkoja, laboja un citādi palīdzēja, nenosakāms skaits cilvēku, kas juta līdzi, deva padomus, gādāja striķi, pienesa ūdeni un kafiju, retvītoja un mudināja. Grāmata ir radusies no nekā, un to radīja ļaužu sajūsma un entuziasms, kā arī nepieciešamība smagā brīdī pasmieties par bēdu un iet tālāk. Krīzes nāk un aiziet. Teksti paliek.

Tās būs 7 atsevišķi brošētas burtnīcas, katrai savs vāks un satura rādītājs.
Tomēr kopā – viena grāmata ar vienu nosaukumu. Un viens papīra striķis no 4 dažādiem padomju laiku piedzīvojušiem ruļļiem.

2 burtnīcas ar latgaliešu tautas pasakām.
Avoti:
1. Cunskis S. Latvīšu tautas pōsokas. Rēzekne: S. Cunskis un E. Kozlovskis, 1913, 16 pl.
2. Myusu tautas teikas un pasokas. I dalia. Leiwoni: A. Zwanitajs, 1908, 32 pl.
3. Šmits P. Latgaliešu pasakas. Rīga: Latviešu folkloras krātuve, 1937, 171 pl.
4. Šmits P. Latviešu pasakas un teikas. 13. sēj. Rīga: Valters un Rapa, 1936, 451 pl.
5. Ulanowska Stefania. Łotysze Infl ant polskich, a w szczególności gminy Wielońskiej, powiatu Rzeżyckiego. Obraz etnografi czny. Część III. II Baśnie. // Zbiór wiadomości do antropologii krajowej. T. XVIII. Kraków: 1895, 236.–474. pl.

2 burtnīcas ar latgaliešu literārajām pasakām.
Autori: Marija Andžāne, Francis Trasuns, Jānis Klīdzējs, Francis Kemps, Naaizmierstule, Ludbuorža Marija, Gregors Mukt-Kveders, Konstantins Krusts, Jurs Pabierzs, Ontons Slišāns, Valentins Lukaševičs, Juoņs Ryučāns, Ilze Sperga, Raibīs Suņs un citi.

1 burtnīca ar bērnu un jauniešu stāstiem.
LgSC 2010. gadā izsludināja radošo darbu konkursu sadarbībā ar LNB Bērnu literatūras centru un Latvijas bibliotēkām.
Tēma – stāsti par mūsdienām ar laimīgām beigām.
Saņēmām ļoti daudz ļoti interesantu darbu no visas Latvijas, ne tikai Latgales un, mūsuprāt, labākos 30 publicējām grāmatā – daļa jau bija latgaliski, daļu iztulkojām. Bērnu un jauniešu stāsti ir labs spogulis, kas parāda mūsu dienu Latviju un tās problēmas ar jauna cilvēka acīm.

1 burtnīca ar 20. gs. sākuma latgaliešu preses rakstiem par krīzi un internetā savāktām anekdotēm par mūsdienu Latviju un politiķiem.
Na vysuos vaļstīs krīze vīnaidi sajiutama. Lobuoks stuovūklis ir tī, kur ir apzineiguoka tauta i pi varys sapruoteiga vaļdeiba, kura vad pareizu tautsaimisteibys politiku. Myusu sābru vaļstīs krīzis īspaids ir dažaids. Latveja puordzeivoj smogu krīzi, kod it seviški myusu zemnīki nūnuokuši bezizejis stuovūklī, Lītuva i Estija (Igauneja) tū sajiut mozuok, i tys deļtuo, ka nu poša sokuma tī ir bejuse sapruoteiga vaļsts saimnīciskuo politika.
Latvejis tautys naudu buorsteja iz vysom pusem, voi tys byutu vītā voi navītā. Miļjoni latu tyka atdūti vysaidim uzjāmumim. Ituos leluos naudys summys ir guojušys zudumā, ar tū pošu dorūt par naīspiejamu īguļdeit napīcīšamūs leidzekļus myusu nacionalā saimisteibā — lauksaimisteibā. Tod leluos īriedņu armejis olguošona, īriednim 13. i 14. mienešu olgys i vēļ vairuok leidzekļu izsyuce nu vaļsts kasis uorā vysaidys privatuos bankys: «Zalta lats», «Unionbanka», «Lombardbanka» i cytys bankys, kai ari vysaidys kruojaizdavu sabīdreibys, nu kurom dažys jau bankrotiejušys, bet dažys stuov bankrota prīškā.

Budže A. Deļkuo zemnīkim gryuši? // Latgolas katoļu-zemniku kalendars 1933. godam. – Rēzekne: Dorbs un Zinība, 1932. – lpp.

1 burtnīca ar Andryva Jūrdža padomiem, te arī grāmatas ievads.
Redzamākā latgaliešu rokraksta literatūras pārstāvja Andryva Jūrdža rokraksta grāmatas “Vysaidu zuoļu gruomota” fragmenti.
Kod zūbi suop
Vajag mutē turēt soltu iudini, kaidus minotus un otkon puormeit. Koč na vysim to gon paleidz.
Kod golva suop
Vajag ar soltu iudini golvu mērcēt un mutē turēt.
Kod kaulu puorlaussi
Ar soltu viņ iudini saaudziesi otkon vasalus.
Kab nikod īsnas nadabuot
Kab nikod kuosa un īsnas, un aizsmakšonas nadabuot, dzer soltu viņ iudini.
Bāduos un nūskumšonuos
Dzer soltu iudini, cik varādams, tys skaidruos tovu asni un iznycynuos naspieceibu.

Jūrdžs A. Visaidu zōļu grōmota. — B. v, [pirms 1919], LNB Reto grāmatu un izdevumu nodaļa.

Stiprāk par ekonomisko krīzi cērt garīgā krīze. Grāmata radīta, lai pasmietos par krīzi un lai bēdām parādītu to vietu. Krīze ir pasaka, ko mēs iestāstām viens otram. Un katra pasaka ir stāsts ar krīzi. Pasakās viss ir kā dzīvē: sākumā viss ir briesmīgi, pa vidu – daudz darba, bet beigās viss atkal labi. Ja nebūtu lielās bēdas, ne trešais tēva dēls, ne Sprīdītis neizietu no mājas un mūžam paliktu muļķīši. Bet visas pasakas ir par krīzes pārvarēšanu. Visām pasakām ir laimīgas beigas.

_____________________________________________________________

Tas, kas neiekļuva grāmatā…

jo savā laikā nebija nodrukāts latgaliski.

Tīkliņi

Tīkliņus (un līdz ar to līknes) iedalām: 1) parastos – un – 2) logaritmiskos. Parastos tīkliņos horizontālās līnijas ir visas vienādā attāļumā viena no otras. Šiem tīkliņiem lieto milimetra papīri, kuŗu var dabūt katrā rakstāmlietu un zīmēšanas piederumu veikalā. Bez milimetru papīra līkni varam uzzīmēt arī uz tā sauc. logaritmiskā papīra. Pēdējā lapa ordinātes virzienā sadalīta logaritmiski. Uz šāda papīra uzvilktās līknes svārstīšanās neattēlo vairs parastās pārmaiņas, bet gan relatīvās (procentuālās). Pie logaritmiskās diagramas lasīšanas jāpiegriež tādēļ vērība lauztās līnijas slīpumiem. Līknes gabali ar vienādu slīpumu rāda vienādas procentuālās pārmaiņas.

Logaritmiskam tīkliņam nav nulles līnijas; apakšējā līnija vertikālā skalā apzīmēta tanī ar 10 vai tā pakāpi.

Parādības ar ļoti lielu svārstību uz milimetra papīra ar līkni nemaz nav iespējams attēlot. Kāds vācu statistiķis, piemēram, aprēķinājis, ka līknei, kas rādītu dolara kursa celšanos Vācijā inflacijas laikmetā, ja to zīmētu ne uz logaritmiskā, bet minimetra papīra, vajadzētu dažas kilometrus gaŗu loksni.

Gleznu diagramas

Vēlamāki tomēr no gleznu diagramām izvairīties: pa lielākai daļai tās dod stipri paviršu jēdzienu par salīdzināmo lielumu relatīvām attiecībām.

Totiesu gleznas ieteicamas kā papildinājums ģeometriskām diagramām. Tās pievelk skatītāju, saista pie diagramas viņa uzmanību.

Diagramai par bezdarbu varam brīvā stūrī ievilkt riņķi un iezīmēt tanī vai nu dīkā stāvošu fabriku (skurstenis nekūp, vārti noslēgti), vai arī bezdarbnieku ģimenes postu un izsamisumu (strādnieks sēd pie tukša galda nogrimis domās. Sieva ar raudošu zēnu uz rokas stāv tam pretīm).

Augšējie stabi rāda rudzu un auzu sējumu platību Latvijā 1913. gadā, desetinās. Iezīmētās vārpas padara diagramu daudz dzīvāku, varētu pat teikt, izteiksmīgāku.

No 1926. gada statistikas mācību grāmatas.

Puosokys i maitys

Kas itys, pa besim ir par pasauli. Kod ļauds vaira navar saskrīt mīsta leluokajā laukumā i nūsavērt, kai rogonai sasīn kuojis i rūkys, īsvīž upē i piec sadadzynoj voi nūzīdznīku pakar vuornom par bareibu, jī verās viesturiskys kinys, kur datorgrafika i režisors pasaryupiejs, kab lūcekļu lauzšona byutu paruodeita tyvumā i vysys mūkys izskanātu bolsā, pasaruodeitu asnis i suopēs puorgrīztys acs. Kod amerikani nūšaun bin Ladenu i ļauds prīceigi doncoj, dūmuot, leluokuo rogona niu byutu sadadzynuota i niu to gon krīze beigsīs, konflikti byus cauri i piec ilga laika nūleis augleigs leits i naraža beigsīs. Dūmuot, bin Ladens ir ļaunais būrs, kura smierts atbreivuos puosoku vaļsteibu nu myužeiguo sasoluma – byutu interesnai juo smierti i smierts ziņu pasavērt nu puosoku redzīņa. Zinis kai puosokys, medeji kai puosoku stuosteituoji.

Bet na jau par tū gribieju. Īraudzieju komentarus par Reigys miera Nila Ušakova izastuošonu nu maratona – cylvāks vīnkuorši nūkryta, naapriekinuoja sauli, slūdzi. A interneta komenteituoji – gotovi dzeivu aprakt, kuojis i rūkys atraut, upē īsvīst. I kas tys par pasauli, kas tī par cylvākim. Lai kaida juo politiskuo puorlīceiba, lai kaida beja motivaceja skrīt, tys tok ir cylvāks. Voi eistyn itim komenteituojim nikuo nav svāta i sovu babu varātu puordūt detaļuos, bejuse tik izdeveiba. I tai gribīs īspert guļūšam, izraut actenis i pasaspēlēt – kai taidim mozim i rībeigim garenim nu puosoku, kas nūkrytušam varūņam mudri, mudri nūskrybynoj vysu gali nu kaulu i aizbāg aleņos – te beja, te jau čuššššs.

puosokys par invaliditati

skaitu daudz vysaidu latgalīšu puosoku. loboju klaidys i dūmoju, kas lobuok izavērs gruomotā. poša vairs nikuo nasaprūtu. tai ka jius nasabreinojit, ka runoju citatim voi kurs nu jiusu deļ mane izaruod jau nazkur radzāts – na sapynā, a puosokā. ka labi īsaver, pasauļs pylns ar pyukulim (pyučim, zmejim), rogonom, buorineitem i brašim tāvadālim.

dzeivē vyss tok až ni kai puosokā. laiks ari to izastīp, to sasaraun. 3 nakts naguli, 4. nūmiersti, apsalej dušā ar dzeivū i nadzeivū iudini i dzeivoj tuoļuok. 🙂

latgalīšu puosokys ir seviški asiņainys – laikam kam ni bārnim dūmuotys i nav līki literarizeitys. vacī bīdynuošonys stuosti ar vysu asni i nateireibu. ka cylvāks ruopoj, to nūtryn kuojis da bedna kaula i ašņa. ka dur kaidu nūst, to asnis ar straumi. ka zyrgs naklausa, nūkaun. muosa napateik, nūdur. ka puosokai tuos muosys vēļ aizavajaga deļ sižeta i laimeigu beigu, atdzeivynoj – elementari. eisi sokūt, iz ituo fona terminators nūbuolēja kai rudiņa zuole.

ite divejis puosokys par tai sauktim cylvākim ar īpašom vajadzeibom. pošai maņ lels breinums, ka taidys ir. izaruod ir. i obejis beidzās laimeigi – var leidza just, tok juodzeivoj tuoļuok. i nu cylvāka poša atkareigs, kaida dzeive jam byus

Putyns par paleigu

Vīnam kieneņam beja dāls, i tys dāls beja krūplis. Tāvs nazynuoja, kai nu dāla tikt vaļā, i sadūmuoja jū izprecēt. Tok dāls par tū nikuo nazynuoja. Jis, byudams krūplis, nimoz nadūmuoja par taidom lītom, a kotru dīnu guoja iz bazneicu lyugt Dīvu i taipat sātā tikai Dīvu lyudze. Tāvs gon zynuoja, kaids ir juo dāls, tok kai sadūmuoja, tai i padareja.

Vīnā dīnā saguoja daudz meitu, nu kurom dālam vajadzēju izmeklēt sev sīvu. Juos vysas, sādādamys ustobā, runuoja.

– Es atguoju juo naudys dieļ, — soka vīna nu meitom.

– A ka jis mani izmeklēs, es tiuleņ pajimšu juo montu i aptruciešu tū krūpli, — saceja ūtra.

Tai kotra meita ar smīklim runuoja par kieneņa dālu. Blakus ustobai beja ari kieneņa dāla ustoba i jis, vysu tū dzierdādams, suoce rauduot i nazynuoja, kū jam dareit. Jam beja dusmis iz tāva i iz seve, tūmār jis nūdūmuoja izbēgt caur lūgu i koč kur aizbēgt nu taida kauna. Kai sadūmuoja, tai i padareja.

Kod jis beja duorzā i nazynuoja, kur īt, īraudzeja iz sova placa mozu putineņu, kurs jam pasaceja:

– Ej pa lelū ceļu, tī sev laimis dabuosi i nu valna aizbiegsi!

Dāls paklauseja i aizguoja meklēt laimis. Tai guoja jis dīnu, guoja nakti, beidzūt daguoja pi ustabenis i dūmoj, voi īt īškā voi nā. Ēst gribējēs, vajadzēja i atsapyust. Te pīskrēja tys pats putineņš i saceja:

– Ej i puorguli nakti, te dzeivoj lobi ļaudis!

Jis otkon paklauseja putineņam i īguoja ustobā. Tī dzeivuoja veceits ar sovu meitu. Meita beja cīši smuka. Kieneņa dāls, tū radzūt, nimoz nadūmuoja, ka jei īs dzeivuot pi taida krūpļa, i, puorguliejs nakti, jis otkon sasataiseja īt. Tok kas par breinumu beja, kod itei meita suoce lyugt, lai jis vēļ palīk padzeivuot ar jim. Dūmuoja sevī krūplis, voi palikt voi nā, i otkon caur lūgu atskrēja tys mozais putineņš i saceja:

– Palīc!

Jis vēļ palyka. Meita beja cīši jautra, krūpļam ari beja labi iz sirds i jis pavaicuoja tāvam:

– Deļkuo jiusu bārns tik prīceigs? Es sovā myužā nikod nabeju tik jautrs i nivīna cylvāka naradzieju tik prīceiga kai jiusu meita!

– Deļtuo, — atbiļdēja tāvs, — ka boguotam cylvākam nauda i monts nadūd mīra i jam baist, kab kas jū naatjimtu; a kas biedeigs, tys var prīceigs byut – jam nava nikaidys bailis i juo prīcys nivīns navar atjimt kai tik vīneigais Dīvs!

Krūplis suoce tai rauduot, ka tāvam palyka juo žāl i jis saceja:

– Ka tu, dāls, gribi dzeivuot tai, kai mes dzeivojam, jem munu meitu sev par sīvu i dzeivuosim te leidz pošai nuovei!

Kieneņa dāls nūkryta ceļūs i, bučuodams rūkys vacam tāvam, atbiļdēja:

– Nui, es grybu palikt te, partū ka radzu, ka te ir muns eistais tāvs, kurs gryb tikai lobu sovam dālam!

Tai kieneņa dāls palyka dzeivuot leidz tam laikam, cikom sataiseja kuozys. Kod jis ar meitu aizbrauce iz bazneicu lauluotūs, kieneņš dabuoja zynuot tū, sasadusmuoja i aizsyuteja sovus sulaiņus aizdadzynuot ustobu, kur dzeivuoja juo dāls. Kod dāls ar sovim brauce iz sātu, atskrēja otkon mozs putineņš i saceja jam:

– Tova ustoba aizdadzynuota, braucit tagad pa itū ceļu, tī byus lela piļs! Ejte tī i dzeivuojit laimeigi, partū ka Dīvs jums tū izdareja!

Tāvs ar meitu vēļ nagribēja ticēt, tok kieneņa dāls saceja:

– Nui, tys iz cytys zemis putineņš, brauksim tī, kur jis mums saceja!

I jis aizbrauce. Cik tī vajadzēja braukt, beidzūt dabrauce pi lelys smukys piļs i palyka tī dzeivuot laimeigi i sadareigi.

Gudruo meita

Vīnam zemnīkam beja jauna i cīši smuka meita. Jai jau beja ostoņpadsmit godu. Jei nu sovys dzimšonys navarēja staiguot i sēdēja iz vītas, tok beja cīši gudra, gudruokys nabeja iz ituo pasauļa. Iz jū braukuoja ļauds piec vysaidys gudreibys.

Vīnu reizi vīns kungs atsyuteja itai meitai divpadsmit vuoreitu ūlu i pīsaceja, kab leidz reitam jei izsādātu cuoļus. Ka jei ituo napadareis, tūlaik jai byus iz reizis nuove.

Itei meita pajem ituos ūlys, pasaver, ka juos vuoreitys, i runoj sovam vacajam tāvam:

– Tieteit, pajem treis garči zierņu i izvuorej!

– Labi! – pasaceja tāvs, izvuoreja treis garči zierņu i atnese sovoi meitai.

Meita runoj tāvam:

– Tieteit, aizjiudz zyrgu i ved mani pi kunga.

Tāvs paklauseja meitys, aizjiudze zyrgu, sāduos ar sovu meitu i nūbrauce pi kunga. Atbrauc pi kunga i padūd jam treis garči vuoreitu zierņu. Kungs jam vaicoj:

– Kū vajag dareit ar itim ziernim?

– Itūs zierņus vajag īsēt, kab izaugtu vairuok i byutu, ar kū baruot cuoļus.

– Itī zierni vuoreoti, jī augt navar.

– Es tiuleņ atnesšu sovu meitu, kura sēd uorā rotūs, lai jei kū gryb, tū dora.

– Labi! – pasaceja kungs.

Atnese tāvs sovu sādātuoju meitu, i kungs jai vaicoj:

– Jius atneset maņ vuoreitus zierņus i grybit, kab es jūs īsātu i izaugtu vairuok. Jī vuoreiti i izaugt navar.

– Labi! – pasaceja meita, – zierni vuoreiti, izaugt navar, a ūlys ari vuoreitys, izsēdēt navar.

Kungs verās, ka itei meita cīši gudra, i pajēme jū sev par sīvu. Sataiseja lelys i boguotys kuozys. Tai dzeivoj kungs ar sovu sīvu. Juo draugi daudz reižu jam smējēs, ka jis dzeivoj ar taidu sīvu, kura navar staiguot. Kungs paklauseja sovu draugu i soka sovai sīvai:

– Es navaru ar tevi dzeivuot, es grybu ar tevi izaškiert. Jem nu mane, cik gribi, sudobra i zalta, a es ar tevi nadzeivuošu!

Sīva juo pasaceja:

– Es nagrybu nikuo, ni sudobra, ni zalta. Es pajimšu, kuo es grybu.

Kungs, kai jau boguots cylvāks, beja ar itū mīrā i deve sovu parokstu: kū sīva gryb, tū lai jem.

Naktī sīva pasaceja aizjiugt zyrgus i iznest guļūšū kungu iz rotim. Iznese kungu i lyka rotūs. Sīva nūvede jū iz sova tāva mozū ustabeņu.

Reitā, kod kungs pasamūda nu mīga, verās, ka jis ir mozā ustabeņā, i vaicoj:

– Kai es te patyku?

Sīva jam atbiļdēja:

– Es napajiemu ni zalta, ni sudobra, a pajiemu tū, kuo es gribieju. Es teve mīļuoju i teve pajiemu.

Tūlaik kungs verās, ka nu sīvys navar atsaškiert, lyka mīru i dzeivuoja ar jū vysu myužu.

izlīdēji

šorīt izgāju ārā pagalmā un ieraudzīju, ka zem jāņogu krūmiem skraida un kukainīšus lasa mazā brūnā vistiņa no cāļu aploka. atkal izlīdusi pa kādu šķirbu un uzdzīvo brīvībā.

nemaz neņēmos gūstīt, jo a) atrodot šķirbu aplokā un izmantojot to, viņa ir pelnījusi brīvību; b) cienu saprātu jebkurā tā izpausmē, jo to šķirbu viņa ir iegaumējusi un lieto jau vairākas dienas, c) kamēr tā ir tikai 1 vistiņa, nav iemesla satraukumam, jo saprāts nav lipīgs un bars joprojām ir uz vietas aplokā.

piebildīšu, ka cāļu aplokā ir 10 mazas vistiņas un 10 broileru cāļi, kas jau tagad atgādina 10 murmulīgus lāčus, gulbjus vai pļekas un lāčo, reizēm lempīgi paskrien un ēd, ēd, ēd. skatoties uz viņiem, atceros par rijību kā nāves grēku. viņiem nekam nav laika, jo viņi guļ un ēd. kad nav ko ēst, viņi kliedz. kad paēduši, klusē. broileru cāļi būtu ideāls saeimas vēlētājs, jo viņiem pat nebūtu jārāda politiskās reklāmas, jātērē partijas budžets un jāmokās debatēs vai jāizgudro partijas programma – iedod tikai banānus, šņabi, Ls 5 vai gumijniekus, nobalsos par vajadzīgo.

protams, resnie broileri ir cilvēka roku darbs. ja nemaldos, broileri rodas kaut ko sakrustojot ar kaut ko, bet paši nemaz nav spējīgi dēt un vairoties (vismaz tā kaut kad lasīju vienā no savām mīļākajām grāmatām, kur bija visādi raksti par mājputniem). sen atpakaļ manā bērnībā broileru vistas vēl spēja izdēt kaut kādas olas un daļa no viņām dzīvoja ilgi un laimīgi, kamēr vien dēja. mūsdienu broileru vistas ir tikpat resnas kā gaiļi un vēl ilgi pirms olu dēšanas vecuma ir tā nobarojušās, ka nevar paiet. pie tam ēdot ne jau sazin kādu modificēto barību ar stimulatoriem, bet to pašu, ko visas vistas un gaiļi.

neapšaubu, ka broileri ir jauki putni un kaut kādā ziņā arī ziņkārīgi un runīgi, tomēr viņu saprāta attīstībai nav pārāk daudz laika, jo visu laiku jāēd. kaut kādā ziņā viņi man atgādina patērētājus, kam visu laiku jāstrādā, lai varētu nopirkt visas tās nejēdzīgās lietas, un kam visu laiku jāseko līdzi informācijas plūsmai TV, radio un internetā, lai arī liela daļa no tās plūsmas ir diezgan pabaisa mūzika, ziņas ne par ko un izdomātas TV fikcijas un seriāli ar saldiem varoņiem un neiespējamiem notikumiem vai arī zemestrīcēm, taifūniem, plūdiem un kariem tur sazin kur, kur neviens broileris nekad nenokļūs un ko pat nespētu norādīt kartē, ja viņam to lūgtu.

varbūt vietā, kur vairo broilerus, viņiem ir dzelžaina diēta un viņi vienmēr ir badā. jo no kaut kurienes taču rodas olas, no kā izšķiļas cālīši, kas to vien dara kā ēd. bet varbūt broileri rodas nevis no broileru olām, bet atpeld no kāda mistiska zvaigznāja vai arī tiek pasmelti no kolbas un aug kā kurkuļi dīķī. jo kurš gan vairs var atcerēties, ka reiz tie bija mazi dzelteni cālīši (diezgan rijīgi cālīši).

arī vakaros, kad vistas jānoliek pie miera, ar broileriem viss ir vienkārši. kādu brīdi nepabaro, tad atnes ēdiena trauku un noliec vistu būdā.  broileri elsdami svempjas pāri slieksnim un, resnās kājas dimdinādami, raušas pāri stalažām, viens garām otram un, platos plecus izgriezuši, cīnās par vietu pie trauka. ēdamā pietiks visiem, bet savā rijībā viņi nevar gaidīt. nezinu, vai viņi to zina, tomēr atturēties nespēj. pa laikam broileri ironizē par teicienu “kaut pastalās, bet brīvi”, jo visiem tak skaidrs, ka neēdis ilgi nevar. kas tā vispār par iedomu – neēst.

bet pa to starpu 10 mazas brūnas vistiņas, kas reiz bija tikpat mazi cālīši un tika nopirktas reizē, reizē audzētas un barotas, skraida pa aploku, jo viņām nemaz vēl negribas ēst. ir diezgan sarežģīti vistu būdā iebakstīt mazas vistiņas, kas visas kaut kur grib skriet un kas nemaz nebaidās no cilvēka, bet visu laiku griežas ar knābi pret cilvēku un kaut ko vaicā. diezgan apgrūtinoši ir valdīt pār cilvēkiem, kas nebaidās, bet uzdod daudz neērtu jautājumu.

ar vistu baru ir diezgan viegli manipulēt, ja ir kaut kas, no kā viņas baidās. ar bailēm vispār ir diezgan viegli, jo kuram tad gribas to, ko viņam negribas. pirms vēlēšanām vienmēr ir forši pabiedēt ar visiem sen zināmām fobijām – “un tad atnāks krievi”, “mums arī jābūt vienotiem, jo krievi ir vienoti un citādi uzvarēs”, “viņi ir bijušie čekisti”, “mēs esam stipri savā zemē, tikai vajag padzīt svešos”. droši vien arī manus kaimiņus krievus biedē raidījumos, ko es neskatos – ar latviešu nacismu, ar Eiropas noteikumiem, ar izzušanu bez krieviskā. mēs taču esam no dažādām planētām un nekad nesatiksimies uz ielas, veikalā, bērnudārzā, skolā, kapos.

katru reizi, kad tuvojas saeimas vēlēšanas, politiķi sadalās gandrīz arhetipiskos tēlos. “katru gad no jauna Kristus bērniņš nāk.” tikai katru reizi citi vēži salien tajās pašās kulītēs un dzīvo laimīgi, līdz nāve tos šķir. kulītēs ir ērti un labi. sevišķi, ja kulītes viedokli kāds formulē un tam var pievienoties.

katrās vēlēšanās ir jaunie mesijas, kas kā varoņi sadzīs vecos āžus kaktā un atbrīvos gaismu no gūsta, līdz tā dies – “drīz zaļa, drīz zila, drīz sarkana”. kādreizējie vecie āži gan arī reiz bija mesijas, taču kurš gan to vairs atceras. tauta ir diezgan nežēlīga pret saviem mesijām – savus karaļus tā soda ar nāvi, lai kronētu jaunus, bet prinčiem pārmet plikpaurību un vecuma aizdusu un impotenci. stikla kalnā katru reizi ir jājāj jaunam tēvadēlam, jo kurš gan vairs atceras pagājušo laiku mesijas, kas kā smagu nastu uzņēmās tautas vešanu cauri bezgalīgajam sevis un savu vajadzību noliegšanas tuksnesim, kur staigā arī sātans kārdinātājs. cauri latvāņu birzij katru reizi jāiet jauna mesijas vadībā un jātic, jo tikai tā latvāņu dzēlumi nesāpēs un Valūtas fonda šņāpieni nedarīs gauži. labais uzvar. mesijas uzvar vienmēr.

bez mesijām ir arī gādīgie tēvi, kas zem savas cepures, hūtes, parūkas un dubulzodiem un dubultmorāles  glabā rūpes par tautu un viņas vērtībām. kā tādi gādīgi papuči, par kuru netikumiem viss sen jau zināms, bet kam tas tiek piedots – vecākus taču neizvēlas. katram taču gribas dzīvot laimē un saticībā. kopā ar tēti dzīvot reizēm nav viegli, bet tētim vienmēr ir nauda, tehnika un jauda, tāpēc labais un pieredze uzvar.

ir jokdari, kas dzen jokus – i nepateiksi, vai pa jokam viss vai nopietni un ko tādi triksteri darīs pēc tam, kad nonāks pie varas. dziedās, dejos vai valdīs mūžīgi, dzīvos saticīgi un laimīgi. aprunāsies cits ar citu, ieskās viens otru,  tvītos un gavilēs vai varbūt burkšķēs un pa laikam saņemsies kādam karagājienam un atnesīs mājās zivi, ko sadalīt vienlīdzīgi tiem, kas gadās tuvumā, bet vislabāk tomēr sērdieņiem, jo sadalīt sērdieņiem ir tik skaisti un pasakās labie varoņi vienmēr tā dara. raganas gan vārās piķa katlos, bet tā viņām maitām vajag. pasakās vienmēr uzvar labais, tāpēc labajam jābūt labam, lai uzvarētu bezgalīgi.

ir arī kuslie bāra bērni, kas ir netaisni cietuši no varas papuču rokas un nekad tā īsti nav saņēmušies būt mesijas, tomēr labais vienmēr uzvar – citreiz arī pēc nāves. varbūt pēc ievēlēšanas viņi vairs nebūs apdalītie bāra bērni, bet varoši un daroši brīnumbērni, kas vairs neskatīsies uz pāri darītāju ļaunajiem darbiem un neraudās par tiem, bet darīs savu.

ir visādi viltotie zaķi, jaunie muramieši un augšāmcēlušies lāčplēši, kas ar dažādu nāciju tautiskām prievēm nesīs mieru un cieņu tautu starpā, bet pagaidām aicina piesargāties no tiem otriem, jo tie otri gan ir baigie maitas un pēc ievēlēšanas atņems arī to pašu mazumiņu. tie otrie, protams. ne jau mēs. labajam ir jāuzvar. mūsu labajam, mums labajam.

katru reizi pirms saeimas vēlēšanām viss ir kā pasakā. katram sava vieta pasakā, katram sava loma. nekādas demitoloģizācijas un emancipēto sarkangalvīšu vai vārgulīgo vilku. spēkā polarizētais nostādījums: savs, labs, drošs – svešs, slikts, bīstams, mēs-tie.

mēs vienmēr esam labi un mēs uzvarēsim, jo mēs esam mēs, bet viņi vienmēr ir slikti, jo negrib kļūt par mums un nesvin svētkus kā mēs, nerunā mūsu valodā, nedzied mūsu dziesmas. pirms vēlēšanām visi mesijas, papuči, jokdari, muramieši un lāčplēši atceras par bērniem, pensionāriem, grūtniecēm, gejiem, krieviem, čigāniem, latgaliešiem, invalīdiem, idiotiem, zemniekiem, zvejniekiem un sacer viņiem pasakas, kur ir vieta katram un it neviens nav apdalīts sērdienis.

tā ir ar vistām. tā ir arī ar cilvēkiem. pār vistām valda, valda pār cilvēkiem. vistas ir labas, kamēr dēj. cilvēki ir labi, kamēr strādā, gādā, maksā nodokļus un nenodzeras vai nepaliek veci. kamēr dzemdē jaunas vistas, piedodiet, nodokļu maksātājus un nebrauc prom no vistu kūts.

tomēr arī katrā vistu barā ir kāds, kas ir gudrāks un viltīgāks. lai cik vistu būtu, vienmēr atradīsies kāda, kas mācēs pieiet pie cilvēka un paprasīt tā, ka nevar atteikt biezpienu, speķa ādiņas vai mušas. jo vairāk reižu tāda vista dabū kārumus, jo drošāka paliek. nāk un runā. staigā pakaļ.

iespraukties stiprākam pakaļā ir labi, jo tad atkrīt daudz visādu labumu. iedot kukuli ir labi, jo tad var tikt pie labumiem. vara ir vara, būt ar varu ir labi.

pie tam nav svarīgi, vai ir 10, 20 vai 50 vistas – vienmēr ir 1 īpaša vista, kas pamanās ielīst istabā, izrevidēt kaķa traukus un citu reiz pat cauri koridoram aiziet inspekcijā uz citām istabām. un kā lai tādai atsaka? sevišķi, kad viņa piešķiebj gudro galviņu un runā, runā, runā. kā tu tādam darīsi gauži? kod kurā pirkstā gribi, visi savi. roka roku mazgā, abas baltas. vārna vārnai acī neknābj. visi savi, visi labi. korupcija dej un dzied, jo tā ir labi.

tādas vistas parasti nomirst no vecuma un viņas atceras vēl ilgi pēc tam. apmēram kā kaķus un suņus. un ja vēl tāda vista labi dēj olas, viņa kļūst jo īpaša. jo tad tak viņa ir ne vien gudra, bet arī čakla. izrādās, viņa mazlietiņ dod arī kaut ko atpakaļ, tāpēc investīcijas sevi tomēr ir attaisnojušas.

manai vecaimātei sazin kad esot bijusi tāda vista, kas visur staigājusi pakaļ un beigās nomirusi no vēža. vecāmāte vistu aprakusi zem jāņogām un nosolījusies nekad, nekad nepieķerties dzīvniekam, kas dzīvo tik īsu mūžu. bet ko tas deva. vistas pašas māk atrast ceļu uz cilvēka sirdi. tās īpašās vistas, protams.

pirms pāris gadiem mums bija brūna vista, kas izvadāja tītarus. kad viņi paaugās un tomēr vēl bija bērni, vista staigāja ar saviem cāļiem – maza un žiperīga mamma pa priekšu, pakaļ pāris lempīgi pusaudži, kas augumā laikam pat lielāki par viņu pašu. bet vakarā, kad nāk miegs, tītaru bērni grib palīst zem mammas, bet nevar. tad viņi sagulstas apkārt un zem vistas spārna pabāž vismaz galviņu. tak jau mierīgāks miegs. kad tītarēni izauga, vista jau bija pieradusi pie sava īpašā statusa. pēc tam laikam vēl 2 vasaras izvadāja cāļus un nomira no vecuma kaut kad vēl pāris gadus pēc tam. vecas vistas ir īpašas, jo viņām ir kaut kāds pavisam cits skats – iet stīvām kājām, vēders gandrīz pa zemi, bet vienmēr pamanās tikt pie labākā ēdiena un siltākajā vietā pagulēt.

tad kaut kad man bija melna vista, kas mācēja dažus trikus. ja viņu pasauca, viņa atskrēja un visādi izdarījās. protams, cauri liesmojošai stīpai viņa nelēca. bet uzlekt uz ķebļa bija tīrais nieks. vai līdzīgi kā sunītim lekt pakaļ kārumiem. to vistu sauca Vysta, un viņa to labi zināja.

tagad arī ir melna vista, kas joprojām guļ verandā, nevis kūtī. jo viņa, redz, ir izperējusi 8 cāļus un ir visnotaļ cienījama persona. vakaram nākot, viņa staigā ar savu bandu pa pagalmu un liek manīt, ka laiks ir pienācis. tad verandā jāpaklāj avīzes, jānoliek kaste. un madāma ienāk ar visu savu pulku, sakāpj kastē un guļ. pa brīdim komentēdama ļaužu nepieklājību vazāties garām un traucēt naktsmieru. varu iedomāties – ja melnajai vistai būtu savs konts tviterī, viņai būtu viedoklis par visu un viņa visām politiskajām dzirnavām pavaicātu, kāds viņai un viņas bērniem būs labums.

reiz pie manis palika diezgan daudz ciemiņu un staigāšana ievilkās laikam līdz 3 vai 4 naktī, bet atsākās laikam 7 no rīta. vista, kas tobrīd gulēja ar visu savu saimi blakus grāmatu kastēm un bija ārkārtīgi inteliģenta, neko daudz neteica. tikai nemierīgi rosījās, dodama zināt – šitā nu gan nav labi. visu nakti vazāties. tikai nākošajā vakarā gulēt aizgāja, šķiet, 2 stundas agrāk.

tas ir diezgan jauks skats, kā melnā vista, ieraudzījusi kādu cilvēku, nesas pakaļ ar visu savu cāļu baru. skatās un diedelē. vai, izdzirdējusi aicinājumu, atteš no sazin kurienes, izslienas un vaicā – kas ta garšīgs?

tā nu tas ir. tā tas vienmēr ir. lai cik liela cāļu banda aug, vienmēr izaug kāds, kas var un dara vairāk. kāds, kas ir gudrāks vai vienkārši viltīgāks. runīgāks, uzstājīgāks. vai varbūt vienkārši alkst uzmanības un pamanās ielīst sirdī, lai kā to viņam neļautu.

tā arī tagad pa āru staigā maza brūna vistiņa. ķer kukainīšus, kašājas, plūc zāli un lasa sēkliņas. viņa zina vairāk, bet citiem nesaka. ja no aploka izkļūtu visas vistas, sāktos anarhija. kuram gan to vajag. ja no aploka izkļūtu visas vistas, viņas visas iespundētu un aploku uzceltu vēl pamatīgāku. viena bezdelīga pavasari nenes, viens nekad nav bīstams.

patiesībā es taču rakstīju par vistām, nevis par cilvēkiem. ar vistām taču viss ir ļoti vienkārši, vai ne?

3 puosokys par laimi

Šudiņ asu puorskaitiejuse nanormalu skaudzi ar latgalīšu puosokom. Pošys lobuokuos beidzās cīši švaki.

Muna meiluokuo puosoka ir par veceiti i vecineiti. Vecs īsēja zierni, vecineite pupu, zierņs sakolta, a pa pupu jī obeji izkuope dabasūs. Vyss labi, cikom dabasūs jēme i sasastreidēja sovā storpā. Deļtuo Dīvs jūs nūsvīde nu dabasu, jī nūkryta, nūsasyta i nūmyra. 🙂

Tok taida troka puosoku skaiteišona navar palikt bez seku. Ite inspiracejis auglis. 🙂 Vasalys treis puosokys.

1. puosoka

Par meitu, kas par daudz zynuoja

Reizi dzeivuoja kieneņš i kienenīne, jim beja piļs augsta kolna golā i meita, kas muocēja vysys zvieru i putynu volūdys, varēja sariekinuot vysus pasauļa ruopuļus i peikstuļus, zynuoja vysys myusys i vabalis. Tei meita beja cīši loba i nanūsyta nivīnys myusys i nasamyna nivīnys vabalis, partū ka zynuoja jūs volūdu.
Kod kieneņš i kienenīne palyka vaci, meitai beja laiks īt pi veira, tok nivīns juos navarēja pajimt – par daudzi gudra, par daudzi loba. Atjuoja vysaidi precinīki, saguoja vysaidi ļauds. Izaruodēja ar taidim breinumim i itaidim – lēce, skrēja i kuovēs. Tok gols golā vysi aizbrauce tikpat bogoti kai braukuši, aizjuoja tik stypri cik juojuši. Meita jim redzēja cauri, vysys vabalis runuoja desmit bolsūs i pastuostēja – tys zyrga nažāloj, tys suņa syt, tam kačs ar vīnu aci.
Reizi atguoja vīns ubogs. Ni jam naudys, ni bagateibys, ni spāka. Vysu bagateibu pagaisynuojs, vysu naudu puorlaids par kuli, vysu veseleibu sabeidzs progareibā. Nu monta jam beja tik kasteite, a tymā kasteitē sviļpuoja div sorkoni putineni.
Niu gon meita redzēja – jis žāloj putyna, žāluos i juos. Atsalaide treis syudu vabalis i šveikstēja par laimi, atsalaide treis syla taureni i plivinēja par laimi, atsalaide treis rasnys myusys i ryuce par laimi.
Tok ubogs pasavēre iz kieneņa meitys. Pasavēre iz sovu nūnosuotūs lupotu, iz sovu vacūs kadaku. Sajēme putynu būreiti cīšuok padusē i aizguoja. Jis tok nabeja peļniejs taidys laimis.
A meita nūsašpļuove par taidu duraku i dzeivuoja tuoļuok. Ka nav dzeivē laimis, tok koč myusu i vabaļu volūdu zyna.

2. puosoka

Par vacu naudu i lisapedu

Reizi iz kolna stuovēja lela piļs. Tymā pilī dzeivuoja kieneņš, kienenīne i septeni dāli. Kod vysi dāli jau beja apsaženiejuši, kieneņam i kienenīnei pidzyma meita. Auga kai puče, zīdēja kai rūze.
Guoja laiks, kieneņš i kienenīne nūmyra, a piļs nūgryma zemē i iz kolna napalyka ni plyka cegla.
Meita sēdēja iz kolna vyds plyka i naboga, a nivīnam juos navajadzēja. Bruoli pasaulī kur kurais, a precinīkim krīze i benzinam nabeja naudys – kai ta brauksi preceibuos ar vacu opeli.
Vīnu vokoru jei guoja pastaiguot i satyka puisi. Puiss brauce iz lisapeda nu medeibu i verās – iz ceļa vyds jauna, šmuka meita, labi izaver. Tik ka cīši bedna.
Meita prosa puišam – brauksim iz sātu. Puiss puorsabeida da smierts i tik mudruok myn pedaļus.
Meita prosa puišam – pajem mani iz bagažnīka. Puiss vysā buols, tok vēļ sirdeiguok mynās prūm.
Meita pādejū reizi prosa puišam – dasadur maņ. Puišam nu bailis rūkys steivys i kuojis kai atjimtys.
Tai jis laimeigs aizbrauce iz sātu, a meita sakryta par Eijafjallajekulla palnu skaudzi iz ceļa vyds. Byutu jis jai dasadūrs, dzeivuotu obeji bogotai.
Tei meita to beja tuos piļs vacuo nauda. Kurs dasadur, tys laimeigs.

3. puosoka

Par vacu kačini, buobu i sīvīti

Reizi dzeivuoja nabogs zemnīks i jam beja vaca kačine i glups dāls. Kod zemnīkam vysā myrys guoja viersā, jis padzyna nu sātys glupū dālu ar vysu kačini – lai īt pasaulī laimis maklātu. Kuo volkuosīs ite ap pakšim, ka cylvākam juomierst.
Guoja glupais dāls ar vysu kačini, jau ēst gribīs. Jau gryb kačini ēst, a tei prosuos – palaid mani mežā, es tev putineņu atnesšu. Dāls laiž ar, piec laika steivuo kačine atīt ar putineņu. Dāls jau kaut i ēst, putineņš prosuos – palaid mani vaļā, dabuosi zalta spaļveņu. Dāls kai jau glupuoks palaiž ar i spaļveņu ībuož kuldā. Īt tuoļuok.
Daīt da upis, nu tai ēst gribīs. Dāls aizkur guni, ēss kačini. Kačine otkon prosuos – palaid mani vaļā, es tev zivteņu atnesšu. Dāls palaiž, kačine nūgiun zivteņu. Tik dāls mauks iz zora captu, zivteņa prosuos – palaid mani vaļā, es tev zalta zveineiti īdūšu. Dāls laiž ar, kū tu glupam padareisi.
Īt tuoļuok, nūīt da nazkaidys budonkys, tī ceplis kurīs. Dāls svīss kačini ceplī i ceps, kačine prosuos – palaid mani ustobā, es tev taidu peli nūgiušu. Dāls sirdeigs – kas ta jam niu peli byus juoād? Tok laiž ar, glups kas glups. Kačine nūgiun peli, atnas. Jau dāls uodu mauks zemē, pele prosuos – palaid mani vaļā… Dāls sirdeigs – zalta asti īdūsi? Pele puorsabeiduse soka, ka zalta gryudeņu īdūs. Nu ka taida dzela, dāls laiž ar. Glupam i glupi dorbi.
Te nu paceplis izlein strāšna buoba leikom kuojom, aizaugušom acim i daguna vītā pīpe. Buoba soka dālam – atnes maņ nu klāva gaili. Ka nā, apiesšu tevi.
Dāls īt iz klāvu, a tī gaiļs pats taids kai klāvs – pīši kai odotys, kņuobs kai lelgobols, a aste kai zyrga lūks. Nu nikuo, izvylka nu kuldys zalta spaļveņu, par reizi gaiļs sasaruove mozeņš kai tys meža putineņš. Dāls pajem rūkā i atnas.
Buobai až mute vaļā, a tī zūba nivīna, tik dzaltonys i bryunys saknis. Seņ pi zūbuorsta nav bejuse. Tok buoba namat mīra i soka – atnes maņ nu veikala pangasejis fileju. Tok taidu fileju, kab nivīna kaula nabyutu i nivīnys zveinis. Kab vaira kai kilograma nasvārtu, tok kab lai byutu koč kilograms. A to es tevi apiesšu!
Dāls īt iz veikalu i nazyna, kas tys kilograms i kas tei pangaseja. A veikalā puordevieja – nu tik šmuka, tik jauna, tik laipna. Vysaiž muonej, vysaiž izaruod. Cikom jau dāls nu kuldys izvalk zalta zveiņu, a puordevieja nu tuo palīk par saļdeitu pangaseju – taišni kilograms, ni vaira, ni mozuok.. Jem i nas iz sātu.
Buobai nu šoka vysā žūklis atsakar. I dāls skaidri redz –  na tikai zūbu nav, a pat sakūdīņs napareizs. Tok buoba nasalīk mīrā. Soka dālam – aizej iz tuolejū zemi i atved maņ zyrgu. Taidu zyrgu, kas var cauri vysom olom i caurumim izleist, kas nikod napīkiust i myglā nav radzams.
Dāls īt ar. Kū jis nu zyrgkūpeibys zyna, tok juoīt ir. A to buoba jims i apēss.
Nūīt da tuolejuos zemis, a tī zyrgu kai myusu – a koč ar sauvem i gruob. I šmuki, i leli, i izrīztim koklim. Skrīn tai, ka zeme reib. Vysi golvys kuorsta, lic kuram kotram apaušus golvā. Bubinej, auzu prosa, leidza prosuos.
Nā, ite ni dzela. Dāls izvalk nu kuldys zalta gryudeņu, par reizis vysi zyrgi aizbāg iz ūtru ganeibys molu. Tik vīns taids palāks, mozeņš i nūneics ar sasavālušu spolvu palīk. Ni tī kriepu, ni kuoju, ni paskota. Tys pajem tū zalta gryudeņu i apād. Tam pošam dāls i līk sadlus mugurā i juoj atpakaļ da buobys. Tai jau zirdzeņš mozeņš, tok pacīteigs. Mudeigi, mudeigi pa pazarem, pa aleņom, pa stidzeņom i atvad.
Buoba kanešna piļneigā šokā. Kai īrauga taidu zyrgu, infarkts par reizis. Gotova iz vītys, mute vaļā. Dāls jem buobu, līk ceplī. Koč kod tok ir juoād beidzūt.
Par reizis ceplis sakreit gobolūs, nu tuos sātys izaceļ augsta piļs ar divpadsmit tūrnim, a iz kotra tūrņa putineņš dzīdoj. Zyrgs izataisa par nazyn kaidu rysaku, kaš zemi ar kuoju. A glupuo dāla vacuo kačine palīk par šmuku meitu. Tok pats golvonais – iz ustobys vyds taids golds, taids golds. Studiņs, batvini i dzierviņu keiseļs. Captys leidakys i eļļā vuoreitys rūzeitis i žagareni. Putruomu dasys i banani, cepets taids i rulets itaids.
Tai jī niu dzeivoj tymā pilī laimeigi. I vyss deļtuo, ka tys glupais dāls naizalyka par nazkaidu profesoru, a darēja, kū jam sīvīte soka – cikom jei vēļ vaca kačine beja.

Puosoka par smierti

Smierts puosoka by saprge

Vīnu nakti, kod puosoka jau beja pabeigta i vaira naguoja mīgs, pajiemu nu atviļknis diktofonu i īrakstieju itū gobolu. Šaļtim bez bolsa – nav vīglai bez treneņa nūrunuot gondreiž 40 minotu vīnā laidā gondreiž bez paužu.

A rakstieju itū puosoku pīcys dīnys. Pīcys dasasiesšonys i pīcys puosokys, cikom jau saguoja itei.

A rakstieju itam puosoku kruojumam.

Sergeja Kozlova "Ezeits myglā"

Sergeja Kozlova “Ezeits myglā”

muns tulkuojums latgaliski nu krīvu volūdys.

dzismis_aile

Ezeits myglā

Treisdesmit ūdeņu izskrēja pļovā i suoce spēlēt iz sovu smolkūs, spīdzūšūs vijūleišu.
Mieness izleida nu padebešu i smaideidams aizmuove pa dabasim.
– Mmmū!… – aiz upis nūsapyute gūvs. Aizarēja suņs, i pa stidzeņu aizskrēja četrudesmit mienesneicys začeišu.
Iz upis pasacēle mygla, i biedeigs bolts zyrgs īsleiga jimā da kryušu, i niule ruodējēs – lela bolta raudive maun pa myglu i sprausluodama vys nūlīc jimā golvu.
Ezeits sēdēja iz kaļneņa zam prīdis i vērēs iz mienesneicys gaismys apspeidātuos līknis, kas sleika myglā.
Beja tik breineigai, ka jis pa šaļtei nūtreisēja: voi tys vyss jam gadīnī nasaruoda sapynā?
A ūdeni napīkuse spēlēt iz sovu vijūleišu, mienesneicys začeiši doncuoja, a suņs gauduoja.
– Pastuosteišu, naticēs! – padūmuoja Ezeits i suoce vērtīs vēļ viereiguok, kab atguoduotu ituo vysa skaistuma, da pādejuos zuoleitis.
– Redz, i zvaigzne nūkryta, – jis īsavēre, – zuole nūsalīce pa kreisi, nu egleitis palykuse vīna viersyune, i niu jei maun sūpluok zyrgam… A interesnai, – dūmuoja Ezeits, – ka zyrgs liksīs gulēt, jis nanūsleiks myglā?
Jis pamazeņam suoce laistīs nu kolna, kab tyktu myglā i pasavārtu, kai ir tī vydā.
– Redz, – saceja Ezeits. – Nikuo navar redzēt. I depis navar redzēt. Zyrgs! – jis pasauce. Tok zyrgs nikuo nasaceja.
– Kur že palyka zyrgs? – padūmuoja Ezeits. I bryda taišni. Vysapleik beja kluss, tymss i slapnis, tik augšā nu viersa sluobai laistējēs vokora bluozme.
Bryda jis ilgi ilgi i pieški sajuta, ka zemis zam juo nav i jis nazkur kreit. – Plunkš!…
– Asu upē, – saprota Ezeits, až nūsaļs nu bailis. I suoce sistīs ar depem iz vysom pusem.
Kod jis izmuove iz iudiņa, beja tikpat tymss kai da tuo i Ezeits pat nazynuoja, kur ir krosts.
– Lai upe poša mani nas! – jis nūsprīde.
Nūsapyute tik dzili, cik varēja, i jū suoce nest iz leju pa straumei.
Upe šveikstēja ap akmistenim, burbulēja vierputēs, i Ezeits sajuta, ka ir vysā puormiercs i dreiži nūsleiks.
Pieški nazkas dasadyure pi juo pakalejuos depis.
– Atlaidit, – nazkas īsarunuoja bez bolsa, – kas jius esit i kai tykot ite?
– Es asu Ezeits, – taipat bez skanis atsaceja Ezeits. – Es īkrytu upē.
– Tod siestit maņ iz mugurys, – bez bolsa nūsaceja nazkas. – Es nūvesšu jiusu da krosta.
Ezeits izasāda iz nazkuo šauruos mugurys i par minotu jau beja krostā.
– Paļdis! – jis pasaceja bolsā.
– Nav par kū! – bez skanis nūsaceja nazkas, kuo Ezeits daža naredzēja, i pagaisa viļņūs.
– Ot tev i stuosts… – nūsapurynuodams dūmuoja pi seve Ezeits. – Voi ta kaids nūticēs?!
I aizakiuluoja myglā.

dzismis_aile

Zuolis rudiņa dzīsme

Skanis i bolsi

– Pa pusmīgam, Luoceit, var īsadūmuot vysakuo, kuo tik gribi, i vyss, kū tu īsadūmuosi, byus kai dzeivs. I tod ta…
– Nu!
– Tod ta…
– Nu runoj že!
– I tod ta… dzieržamys skanis i bolsi. – Ezeits vērēs iz Luoceiša ar lelom opolom acim, dūmuot, ka itamā šaļtī, vot taišni niule, byutu īsadūmuojs par kū ta taidu, par pošu svareiguokū.
– I kū tu dzierdieji? – kluseņom nūšveikstēja Luoceits.
– Šudiņ?
– Aha.
– Žubeiti, – saceja Ezeits.
– A vakar?
– Vardivi.
– A kū jei saceja?
– Jei dzīduoja. – I Ezeits aiztaisēja acs.
– Tu jū dzierdi i niu?
– Dzieržu, – saceja Ezeits ar aiztaiseitom acim.
– Es ari aiztaiseišu acs. – Luoceits aiztaiseja acs i nūsastuoja tiuļuok Ezeišam, kab lobuok dzierdeitu.
– Dzierdi? – vaicuoja Ezeits.
– Nā, – saceja Luoceits
– Laidīs mīgā.
– Tod vajag atsaguļt zemē, – saceja Luoceits. I nūsagula.
– A es pi teve. – Ezeits atsasāda sūpluok. – Tu tik īsadūmoj: jei sēd i dzīd.
– Īsadūmuoju.
– A niu… Dzierdi? – I Ezeits kai dirigeidams suoce maut ar depi. – Aizdzīduoja!
– Nadzieržu, – saceja Luoceits. – Sēd, acs izbūzuse, i klusej.
– Parunoj ar jū, – saceja Ezeits. – Dagrīz viereibys.
– Kai?
– Soki: “Mes ar Ezeiti atguojom nu tuolejuo meža iz jiusu koncertu”.
Luoceits kustynuoja lyupys.
– Pasaceju.
– Nu?
– Klusej.
– Pagaidi, – saceja Ezeits. – Lobuok tu siest, a es nūsaguļšu. Taaai. – I jis, bubynuodams nazkū, īsakuortuoja sūpluok Luoceišam zuolē.
A dīna īsyla, i gars, slaids rudiņs muove prīdēs i grīzēs kreitūšuos lopuos.
Luoceits jau seņ beja attaisiejs acs i niu vērēs iz dzaltonbryunūs kūku, iz vieja, kas saruove grumbuos pļančku, a Ezeits vys ņūrdēja i kluseņom runuoja, gulādams sūpluok zuolē.
– Dzierdi, Ezeit, – saceja Luoceits, – deļkuo myusim itei vardive, kuo? Īsim, salaseisim sieņu, izcepsim! A maņ deļ teve ir nūglobuots uobeleits.
– Nā, – ocu naattaisiejs vaļā, saceja Ezeits. – Jei aizdzīduos.
– Nu i, aizdzīduos. Tolks to kaids?
– Ek tu! – saceja Ezeits. – Sieņtenis! Uobeleiši!.. Kab tu zynuojs, kai tys ir – ituos skanis i bolsi!

Ka tu nūgloboj sauli, maņ palīk biedeigai

Viers kolna ir mygla i ružovi oranži atspeidumi. Cauru dīnu leja leits, tod nūstuoja, izleida saule, aizguoja aiz kolna, i niu kolns palyka taids.
Beja cīši šmukai, tai šmukai, ka Ezeits ar Luoceiti tik vērēs i vīns ūtram nikuo nasaceja.
A kolns vysu laiku mainējēs: oranžais aizguoja pa kreisi, ružovais – pa labi, a gaiši zylais tyka tymsi zyls i palyka augšā.
Ezeišam i Luoceišam jau seņ patyka itei spēle: aiztaisi acs, a kod atpliessi, vyss jau cytaižuok.
– Taisi mudruok vaļā, – šveikstēja Ezeits. – Cīši breineigai!
Niu oranžais beja izteciejs šaurā dzeislā puori vysam kolnam, a ružovais i gaiši zylais vysā pagaiss.
Mygla beja tī augšuok, a pats kolns beja kai apteits ar oranžu baņti.
Jī otkon dataisēja acs, i, kod piec vīnys šaļtenis attaisēja, vyss otkon beja puorsamainiejs.
Oranžais myrguoja vītvītom nu kreisuos i lobuos pusis, ružovais pieški pasaruodēja pa labi, ružovi zylais beja pagaiss, a kolns vyss beja palics taids tymss, svineigs, i nu juo vīnkuorši navarēja nūlaist ocu, Ezeits i Luoceits otkon dataisēja i attaisēja acs: kolns beja mīreigs, taids kai myglā, ar vīglu ružovu atbluozmi nu lobuos pusis, tok jī napaspēja ni ocu aiztaiseit, kai itei bluozme jau beja pagaisuse.
Iz Ezeiša i Luoceiša vērēs kolns – īsatiņs myglā i cīši šmuks.
I pieški, varbyut tys Ezeišam i Luoceišam tik tai pasaruodēja, nazkas aizarunuoja:
– Jiusim pateik vērtīs iz mane?
– Nui, – saceja Ezeits.
– A kas? Kas runoj? – kluseņom vaicuoja Luoceits.
– Es asu šmuks?
– Nui, – saceja Ezeits.
– A kod es jiusim pateiku lobuok – nu reita voi vokorā?
Niu i Luoceits saprota, ka runoj kolns.
– Maņ nu reita, – saceja Luoceits.
– A parkū?
– Tod prīškā ir vasala dīna i…
– A tev, Ezeit?
– Ka tu nūgloboj sauli, maņ palīk biedeigai, – saceja Ezeits. – Tok maņ vaira pateik vērtīs iz teve pa vokorim.
– A parkū?
– Ka verīs pa vokorim, dūmuot, stuovi tī viersyunē, i var redzēt tuoli, tuoli.
– Kū ta tu redzieji šudiņ, Ezeit? – vaicuoja kolns.
– Šudiņ saule vys gribēja nūsaglobuot, tok nazkas juos nalaide, a es nadūmuoju ni par kū, es tik vierūs.
– A es… Mes… Te attaisom acs, te dataisom. Mes tai spielejam, – saceja Luoceits.
Vokora bluozme mudri pagaisa.
I, kod beja jau pavysam satimss, zyli zalī dabasi pieški atsaruove nu kolna, i jis vyss tyka skaidri radzams – malns iz buoli zyluos streipis, kas jū atdaleja nu tymsūs dabasu.

Atļaunit pavakarēt reizē ar jiusim

– Začs prosuos vakarēt.
– Lai vakarej, – saceja Ezeits i iznese iz gaņku vēļ vīnu peitū krāslu.
– Var īīt? – vaicuoja Začs. Jis stuovēja pi gaņku, cikom Luoceits runuoja ar Ezeiti.
– Ej! – saceja Ezeits.
Začs izkuope pa trepem i cīteigai iztryna depis iz palavika.
– Triņ, triņ! – saceja Luoceits. – Ezeišam pateik, ka ir teirs.
– Dreikst atsasēst? – vaicuoja Začs.
– Siest, – saceja Luoceits. I Ezeits ar Luoceiti tože atsasāda.
– A kai mes vakarēsim?
Ezeits nasaceja nikuo.
– Siedi timseņā i klusej, – saceja Luoceits.
– A runuot dreikst? – vaicuoja Začs. Ezeits otkon nūklusēja.
– Runoj, – saceja Luoceits.
– Es vakareju pyrmū reizi, – saceja Začs, – partū nazynu nūsacejumu. Nasasyrdit iz mane, labi?
– Mes nasasyrdam, – saceja Ezeits.
– Kai izzynuoju, ka jius taisitēs vakarēt, par reizi skrieju da tovys sātys, Ezeit, i tik vērtīs nu tūs tī kryumu. Redz, dūmuoju, cik šmuki jī vakarej! I kab maņ tai byutu! Nūskrieju da sātys, nūcieļu nu čardaka vacu krāslu, atsasādu i siedieju…
– Nu i kai? – pavaicuoja Luoceits.
– Da nikai. Palyka tymss, – saceja Začs. – Nā, dūmuoju, tys nav tai prostai – siedi i gaidi. Tī nazkas cyts. Pasapraseišu, dūmuoju, vakarēt ar Ezeiti i Luoceiti. A ka gadīnī pajem?
– Ak tai, – saceja Luoceits.
– A mes jau vakarejam? – pavaicuoja Začs. Ezeits vērēs, kai lieneņom apsalaiž tymsa, kai palejuos sasastuoj mygla, i tikpat kai nasaklausēja Zača.
– A vakarejūt var dzīduot? – vaicuoja Začs. Ezeits nasaceja nikuo.
– Dzīdi, – saceja Luoceits.
– A kū?
Nivīns jam nikuo naatsaceja.
– A var ļusteigu? Varbyut es ļusteigu nūdzīduošu, a to nazkai na sevī?
– Dzīdi! – saceja Luoceits.
– La-la-lā! La-la-lā! – Začs aizadzīduoja pylnā bolsā. I Ezeišam palyka pavysam biedeigai. Luoceišam beja kauns Ezeiša prīškā, ka jis, redz, atviļcs leidza Zači i Začs niu pļurkst – nasaprassi kū – i niu vēļ bļaun vysā bolsā. Tok Luoceits nazynuoja, kū dareit, partū suoce dzīduot leidza ar Zači.
– La-la-lā! Tra-la-lā! – klīdze Luoceits.
– La-la-lā! La-la-lā! – dzīduoja Začs. A tymsa palyka vys bīzuoka i bīzuoka, i Ezeišam beja vīnkuorši suopeigai dzierdēt tū vysu.
– Varbyut paklusēsim, – saceja Ezeits. – Pasaklausit, cik kluss!
Začs ar Luoceiti nūklusa i īsaklauseja. Puori pļovai i mežam muove rudiņa klusums.
– A kū, – šveiksteidams prasēja Začs, – niu darēt?
– Kuš! – saceja Luoceits.
– Mes itai vakarejam? – nūšveikstēja Začs. Luoceits pamuove.
– Klusēt… da tymsa?
Palyka vysā tymss, i viers pošu egļu viersyuņu pasaruodēja zeļteita mienesneicys škēle.
Nu tuo Ezeišam i Luoceišam par reizis palyka syltuoks. Jī pasavēre vīns iz ūtra, i kotrys nu jūs tymsā juta, kai jī smaida vīns ūtram.

Kai paruodeit klusumu

– Maņ cīši pateik rudiņa apsalaidušuos dīnys, – saceja Ezeits. – Sauleite speid buola kai apmauta, ir vyss taids myglains, myglains…
– Mīreigai, – saceja Luoceits.
– Nui. Dūmuot, vyss byutu nūsastuojs i stuovātu.
– Kur? – vaicuoja Luoceits.
– Nā, vyspuor. Stuov i nasakust.
– Kas?
– Nu, kai tu nasaprūti? Nikas.
– Nikas stuov i nasakust?
– Nui. Nikas nasakust.
– A ūdi? Verīs, kai lidoj! Ī-īīī! Ī-īīī! – I Luoceits suoce maut ar depem, ruodeidams, kai lidoj ūds.
– Ūdi vēļ vaira, – te Ezeits apklusa, maklādams eistū vuordu, – paruoda nakusteigumu, – beiguos jis pasaceja.
Luoceits atsasāda:
– Kai tys ir?
Jī obeji gulēja zuoleitē upismolā i siļdējēs buolajā rudiņa sauleitē. Aiz upis, treisādams ar apsem, gulēja malns mežs.
– Nu, redzi kur, verīs! – Ezeits pīsacēle i aizskrēja. – Redzi?
– Kū?
– Cik mežs ir nakusteigs?
– Nā, – saceja Luoceits. – Es radzu, kai tu skrīņ.
– Tu nasaver iz mane, a iz meža! – I Ezeits skrēja vēļ reizi. – Nu?
– Saīt, ka maņ iz teve nav juosaver?
– Nasaver.
– Labi, – saceja Luoceits i aizagrīze prūm.
– Da parkū tu vyspuor nasaver?
– Tu tok pats saceji, kab es nasavārtu iz teve.
– Nā, tu verīs, tik iz mani i iz mežu reizē, saproti? Es skrīšu, a jis paliks stuovēt. Es ruodeišu juo nakusteigumu.
– Labi, – saceja Luoceits. – Paraudzeisim. – I izplēte acs, vārdamīs iz Ezeiša. – Skrīņ!
Ezeits skrēja.
– Mudruok! – saceja Luoceits.
Ezeits skrēja mudruok.
– Stuovi! – aizaklīdze Luoceits. – Suoksim nu suokuma.
– Parkū?
– Da es nikai navaru par reizis pasavērt i iz teve, i iz meža: tu tai smīkleigi skrīņ, Ezeit!
– A tu verīs i iz mane, i iz meža, saprūti? Es skrīnu, mežs stuov. Es paruodu juo nakusteigumu.
– A tu navari skrīt lelim paliecīnim?
– Parkū?
– Paraugi.
– Kas es, kaids kengurs?
– Nu tok nā, a tu tai – ar kuojeņom, kuojeņom, i es nikai navaru ocu atraut.
– Tys nav svareigi, kai es skrīnu, saproti? Svareigi ir tys, ka es skrīnu, a jis stuov.
– Labi, – saceja Luoceits. – Skrīņ!
Ezeits otkon skrēja.
– Nu?
– Ar taidim mozim sūleišim naparuodeisi, – saceja Luoceits. – Ite vajag lākuot itai!
I jis aizlēce kai eists kengurs.
– Stuovi! – klīdze Ezeits. – Klausīs!
Luoceits sastynga.
– Dzierdi, cik kluss?
– Dzieržu.
– A ka es aizaklīgšu, to ar klīdzīni paruodeišu klusumu.
– Āāāāā! – aizaklīdze Luoceits.
– Niu saproti?
– Nui! Vajag klīgt i mest kiuliņus! Āāāāā! – Luoceits aizaklīdze par jaunu i puormete kiulīni par golvu.
– Nā! – klīdze Ezeits. – Vajag skrīt i pasalēkt. Verīs! – I suoce laksteit pa pļovu.
– Nā! – klīdze Luoceits. – Vajag skrīt, krist, pīlēkt kuojuos i liduot.
– Kai tys ir? – Ezeits apsastuoja.
– A tai! – i Luoceits laidēs lejā nu stuovuo upis krosta.
– I es! – aizaklīdze Ezeits iz vēlēs nu krosta pakaļ Luoceišam.
– La-la-lā! – aizaklīdze Luoceits, ruopuodams atpakaļ augšā.
– Tra-la-lā! – Ezeits nūtrallynuoja kai putyns.
– Ai-jai-jai! – vysā reiklē aizaklīdze Luoceits i otkon nūlēce nu stuovuo krosta.
I tai da poša vokora jī skraidēja, lakstēja, vēlēs nu krosta i klīdze pylnā bolsā, ruodūt meža nakusteigumu i klusumu.

Dzymtajā mežā

Začs nu reita kai izguoja nu sātys, tai i pagaisa rudiņa meža naapgalejamā skaistumā.
– Jau seņ beja laiks krist snīgam, – dūmuoja Začs. – Tok mežs stuov sylts i dzeivs. – Začam ceļā gadējēs Meža Pele.
– Pasastaigoj? – saceja Začs.
– Elpoju, – saceja Peleite. – Navaru atsaelpuot.
– Varbyut zīma ir aizmiersuse par myusim? – pavaicuoja Začs. – Pi vysu atguoja, a mežā i naīsavēre.
– Ak jau, – saceja Peleite i nūškurynuoja ūsenis.
– A maņ tai ruodīs, saceja Začs. – Ka jau juos nav i da ituo, vaira i nabyus.
– Tu kuo! – saceja Peleite. – Tai navar byut! Tai vēļ nav bejs, kab zīma puorītu car suonim.
– A ka naatīs?
– Kū tī runuot, Zač? Skraidi, elpoj, loksti, cikom depis lāc, i nadūmoj ni par kū.
– Es tai namuoku, – saceja Začs. – Maņ vyss juozyna iz prīšku.
– Daudz gribeisi zynuot, mudri vacs paliksi.
– Zači napalīk vaci, – saceja Začs. – Zači mierst jauni.
– Parkū ta tai?
– Mes skrīnam, saprūti? A kusteiba – tei ir dzeive.
– Hi-hi! – saceja Peleite. – I kai vēļ byusi vacs.
Jī reizē guoja pa stidzeņu i navarēja atsaprīcuot par sovu mežu.
Jis vyss beja kai caurspeideigs, meiksts, sovs. I nu tuo, ka jimā beja cik labi, Začam i Peleitei ap sirdi apsamete biedeigi.
– Tu nabādoj, – saceja Začs
– Es nabādoju.
– Bādoj, es radzu.
– Da vysā nabādoju, tik nazkai skumeigai.
– Puorīs, – saceja Začs. – Pīsnigs snīga, byus juojauc pādi. Nu reita da vokora tik skraidi i jauc.
– A parkū?
– Glupuo tu. Apēss.
– A tu skrīņ ar pakali pa prīšku, – saceja Peleite. – Itai! – I suoce skrīt pa stidzeņu ar muguru pa prīšku, ar purneņu pret Zači.
– Breineigi! – aizaklīdze Začs. I aizskrēja taipat.
– Redzi? – saceja Peleite. – Niu nivīns naīsaguoduos, kas tu esi.
– A es… A es… Zyni, kū es tevi īvuiceišu? Es īvuiceišu tevi ēst myzys, grybi?
– Es myzys naādu, – saceja Peleite.
– Tod… Tod… Īvuiceišu tevi skraideit!
– Navajag, – saceja Peleite.
– A kai ta lai es tev atmoksoju?
– A nikai, – saceja Meža Pele. – Byutu cīši labi, kab tev paleidziejs muns padūms.
– Paļdis tev! – saceja Začs. I smaideigs, rausteidams ūsys, aizskrēja nu Peleitis ar pakali pa prīšku.
– Breineigi! – dūmuoja Začs. – Niu mane nivīns nanūgius. Vajag tik labi sasatrenēt, cikom nav pīsnidzs snīga.
Jis skrēja ar pakali pa prīšku pa sovu meilū mežu, laizdamīs līknēs i rausdamīs iz kaļneņu.
– Saīt! – Začs klīdze pi seve vysā bolsā i gondreiž apsarauduoja nu prīcys, ka niu dzymtajā mežā juo nivīns naatrass.

Prīdis cykurzs

Rudiņa mežā gaišs vokors. Aizapeikstēja i apklusa nazynoms putyns. Začs aizskrēja pi ryuča, nūsasāda i stuoja klauseitīs, kai ūrdz iudiņs.
– Iudiņ, iudiņ, iz kurīni tu skrīņ? – pavaicuoja Začs.
– Nu akmisteņa iz akmisteņu pa akmistenim skrīnu!
– Pa akmistenim. Labi jam! – padūmuoja Začs. – Kab maņ tai byutu.
Atguoja Skudra.
– Kuo staigoj apleik? – pavaicuoja Začs. – Mudri zīma, a tu volkojīs pa mežu?
– Vajag, – saceja Skudra. Īsmēle viedreitī iudiņa i guoja prūm.
– Stuovi! Parunuosim, – saceja Začs. Skudra nūstuoja.
– Par kū?
– Par kū gribi.
– Maņ nav laika runuot, – saceja Skudra. – Iudiņa juonas. – I aizguoja.
– Tod to dzeive! – nūsapyute Začs. – Skudrys suokušys nosuot iudini, nav ar kū i parunuot. Ogruok koč kaida nabejs sieņs atsarostu, varātu kū puorsprīst. A niu i sieņs nazkur nūsaglobuojušys.
– A tu parunoj ar mani, – saceja Prīdis Cykurzs. Jis gulēja sūpluok pi ryuča. – Es vacs, vysa kuo asu redziejs.
– Kū ta tu esi redziejs? – pavaicuoja Začs.
– Dabasus, – saceja Cykurzs.
– Kas ta jūs nav redziejs? Dzie, kur ir!
– Nā-a, es tī beju, augšā, – nūsapyute Cykurzs. – Mani ļūbēja Viejs. Gadējēs, atlidoj, – Vasals, Cykurz! – Vasals, es soku, kur beji pagaiss?
– Beju aizalaids da jiurys, stumdieju laivys. – Tai beja. A tu kuo taids biedeigs?
– Nazynu, – saceja Začs.
– Ek, dzeive beja! Nu reita pīsamūst, vyss mežs ānā, a pi myusu jau sauleite! Sauleite sasylda. Viejs atskrīn – šveikstim, prīcojamīs! A pa nakti zvaigznis. Tai i verās acīs. Maņ vīna patyka. Taida zaļa, mīleiga. Tik pasaruoda, jau i muns Viejeņš kluot. – Laissimēs, – soka, – da zvaigznis, Cykurz! – Tuoli tok! – Myusim tys nikuo! – Sajem i tik ness.
– Labi stuosti, dzedeņ, – nūsapyute Začs.
– Dzeivuojom labi, Zač. A kū tī runuot. Kuo ta pats taids kai apsamuocs, jauns tok?
– A kur ta jis niule, Viejs?
– Lidinej. Viejs, jis vysod jauns. A es, redzi, vacs, nūkrytu. Kam es vajadzeigs.
– Tev biedeigai, dzedeņ?
– Nā-a, Zači. Guļu, verūs dabasūs, klausūs iudineitī, īraugu zaļū zvaigzneiti – par Vieju īguodoju.

Zuolis rudiņa dzīsme

Mežā palyka solts i kluss. Začs īsaklausēja – ni skanis. Tik viņā krostā apseitē treisēja pādejuo lopa.
Začs nūguoja da upis. Jei lieni laidēs leikumā ar gryutim i tymsim iudinim. Začs pīsaslēje iz pakalis kuoju i pakustynuoja auss.
– Solts? – pavaicuoja jam Zuoleite.
– Br-r-r! – saceja Začs.
– Maņ tože, – saceja Zuoleite.
– I maņ! I maņ!
– Kas tī runoj? – vaicuoja Začs.
– Ite mes – zuole.
Začs atsagula
– Oi, cik sylts! Cik sylts! Cik sylts!
– Pasyldi myusu! I myusu! I myusu!
Začs stuoja laksteit i guļtīs. Palāc i atsagulst iz zemis.
– Ei, Zači! – nu kaļneņa iz juo sauce Luoceits. – Kū tī dori?
– Syldu zuoli, – saceja Začs.
– Nadzieržu!
– Zuoli syldu! – aizaklīdze Začs. – Ej šur, siļdeisim kūpā!
Luoceits nūsalaide nu kaļneņa.
– Sasyldi myusu! Sasyldi! Sasyldi! – klīdze zuoleitis.
– Redzi? – saceja Začs. – Jom solts! – Otkon palēce i nūsagula.
– Pi myusu! Pi myusu!
– Ite! Ite! – klīdze nu vysu pušu.
– Kuo gaidi? – saceja Začs. – Guļstīs!
I Luoceits nūsagula.
– Cik sylts! Oi, cik sylts!
– I mani pasyldi, Luoceit!
– I myusu! I myusu!
Začs lēce i gula. A Luoceits kluseņom suoce veļtīs: nu mugurys iz suonu, nu suonu iz vādara.
– Sasyldi! Sasyldi! Myusim solts! – klīdze zuole. Luoceits vēlēs. Začs lakstēje, i mudri sasasiļdēja vysa pļova.
– Gribit, mes jiusim nūdzīduosim zuolis rudiņa dzīsmi? – paprasēja pymuo zuoleite.
– Dzīdit, – saceja Začs.
I zuole suoce dzīduot. Luoceits – veļtīs, a Začs – laksteit.
– Ei! Kū jius tī dorit? – Nu kaļneņa klīdze Ezeits.
– Syldam zuoli! – klīdze Začs.
– Kū?
– Syldam zuoli! – klīdze Luoceits.
– Sasaļsit! – aizaklīdze nu kaļneņa Ezeits. A zuoleitis izaslēja vysā augumā i aizdzīduoja skalim bolsim.
Dzīduoja vysa upismolys pļova.
I pādejuo lopa, kas treisēja viņā krostā, suoce viļkt leidza.
I prīžu adatenis, i egļu cykurži, i pat ziernūkļa aizmierstais teikls – vysi izaslēje, pasmaidēja i nu vysa spāka suoce viļkt zuolis pādejū rudiņa dzīsmi.

Varaveiksne

Luoceits dasaspīde ar muguru pi cepļa. Jam beja sylts sylts i ni nasagribēja kustēt.
Aiz lūga sviļpuoja viejs, skanēja kūki, styklā syta leits, a Luoceits sēdēja ar cīši acim i dūmuoja par vosoru.
Nu suoku Luoceits dūmuoja par vysu, i itys “par vysu” jam beja sauleite i syltums. A piečuok spylgtajā vosorys sauleitē, syltumā Luoceits īraudzēja Skudru.
Skudra sēdēja iz calma, izbūzuse malnuos acs, i nazkū vys runuoja, runuoja, tok Luoceits nikuo nadzierdēja.
– Tok dzierdi mani? – beidzūt da Luoceiša izalauze Skudrys bolss. – Struoduot vajag kasdīnys, kasdīnys, kasdīnys!
Luoceits pamuove ar golvu, tok Skudra napagaisa, a klīdze vys skaļuok.
– Slinkums, jis teve nūbeigs!
– Kū jei dasasēja maņ? – padūmuoja Luoceits. – Es tok taidys Skudrys vysā naatguodoju.
– Vysā apsalaiduši ar slinkumu! – klīdze Skudra. – Kū jius dorit nu dīnys iz dīnu? Atbiļdi!
– Atsapyušam, – bolsā atsacēja Luoceits pi cepļa. – Vosora tok.
– Vosora! – Skudra aizasirdēja. – A struoduos kas?
– Mes i struodojam.
– Kū ta jius izdarējet?
– Voi ta moz, – saceja Luoceits. I vēļ cīšuok dasaspīde pi cepļa suonu.
– Nā, tu pasoki – kū?
– Strodam būri.
– I vēļ?
– Beņčeiti salykom.
– Kur?
– Pi upis.
– Deļkuo?
– Sēdēt pa vokorim. Aizkur guni i siedi. – I Luoceišam ocu prīškā pasaruodēja, kai jī ar Ezeiti naktī sēd pi upis zam zvaigžņu, čajnīkā vuorej čaju, klausuos, kai iudinī loksta i sytās zivs, i čajnīks nu suoku seic, a piečuok burbulej, i zvaigznis kreit taišni zuolē i lelys, syltys kustīs pi kuoju.
I Luoceišam tai sasagribēja taidys vosorys nakts, tai sasagribēja atsaguļt meikstā zuoleitē, verūtīs dabasūs, ka Luoceits Skudrai saceja:
– Ej šur, siest pi cepļa, a es īšu iz tīni, iz vosoru.
– A tu panessi solmu munā vītā? – pavaicuoja Skudra.
– Es, – saceja Luoceits.
– A sešys prīdis skujis?
– Es, – saceja Luoceits.
– A div cykuržus i četrys putyna spolvys?
– Vysu nūnesšu, – saceja Luoceits. – Tik ej šur, siest pi cepļa, nui?
– Nā, pagaidi, – saceja Skudra. – Struoduot vajag kotram. – Jei pacēle kuojeņu. – Kasdīnys…
– Stuovi, – aizaklīdze Luoceits. – Klausīs munys komandys: skrīšus da cepļa, marš!
I Skudra izskrēja nu vosorys i nūsāda pi cepļa, a Luoceits tai tik īleida juos vītā.
Niu Luoceits sēdēja iz calma vosorā, a Skudra vālā rudinī pi cepļa Luoceiša sātā.
– Tu pasiedi, – Luoceits saceja Skudrai, – ka atīs Ezeits, padzyrdi jū ar čaju.
I Luoceits aizskrēja pa meikstū, syltū zuoli, īskrēja upē i suoce sist ar depem pa iudini, i, ka pasavērt damīgtom acim, kasreizis tī beja eista varaveiksne, i kasreizis Luoceits naticēja, i kasreizis Luoceits juos redzēja nu jauna.
– Ei, – Skudra aizaklīdze vosorā. – A kas sūlēja struoduot?
– Pagaidi! – saceja Luoceits. I sasavībdams otkon suoce laisteitīs ar iudini i damīgtajuos acīs giut varaveiksni.
– Kotram ir pīnuokums – struoduot, – runuoja Skudra, dasamīguse pi korstuo cepļa. – Kasdīnys.
– Apsarībuse, – padūmuoja Luoceits. – Nu kai jei nasaprūt, ka tei ir vosora, ka jei ir eisa, ka jei tiuleņ, tiuleņ beigsīs i kasreizis maņ depēs laistuos varaveiksne.
– Skudra! – Luoceits aizaklīdze nu sovys vosorys. – Nažvūrdz! Voi ta es nastruodoju? Voi ta itei atpyuta?
I jis otkon īsyta ar depi pa iudini, samīdze acs i īraudzēja varaveiksni.

Ezeiša kolns

Ezeits jau seņ nabeja redziejs taidu dabasu. Jau seņ tai nabeja bejs, kab jis itai nūsastuotu i palyktu. I ka kurs jam i pavaicuoja, kuo jis tai nūsastuojs, kuo tai stuov. Ezeits vysleidza ni par kū navarēja atbiļdēt.
– Kur tu verīs, Ezeit? – pavaicuoja Vuovere.
– Ai, – saceja Ezeits. I pamete ar depi.
– Kuo tu tī īsavieri? – pavaicuoja Skudra.
– Klusej, – saceja Vuovere.
– Aizadūmuojs, – Skudra nūsacēja pi seve i aizskrēja sovuos dzeluos.
A Ezeišam pieški pasaruodēja, ka jis itū mežu īraudziejs pyrmū reizi, itū kolnu, itū pļovu.
Ka da šam jis nikuo taida nikod nav redziejs.
– Kai ta itai? – dūmuoja Ezeits. – Es tok tik reižu asu skriejs pa itū stidzeņu, stuoviejs iz ituo kolna.
I kūki beja taidi cytaidi – vīgli, kai caurspeideigi, kai pylni ar sovu klusumu i mīru, ka Ezeits napazyna nu bierneibys zynomūs vītu.
– Kas ta tys? – bubynuoja Ezeits. – Ogruok ituo vysa naasu redziejs?
I putyni, tī nadaudzī putyni, kas beja palykuši mežā, niu Ezeišam ruodējēs pavysam cytaidi.
– Ite na Vuorna, ite nazkaids Ierglis grīž iz meža, – dūmuoja Ezeits. – Nikod naasu redziejs cik lela putyna.
– Vys stuovi? – vaicuoja Skudra. – Es, dzie, kaidu solmu atstīpu, a jis vys stuov.
– Namaisi jam, – saceja Vuovere. – Jis dūmoj.
– Dūmoj, dūmoj, – ūrce Skudra. – Kas ta mežā nūtyktu, kab vysi dūmuojuši.
– Padūmuos i vyss, – saceja Vuovere. – Namaisi.
– Vysi jius slaisti, – saceja Skudra. – Vysi jius cyts aiz cyta turitēs. – I aizskrēja.
A Ezeits pi seve Vuoverei pasacēja paļdis, partū ka jis sarunu dzierdēja nazkai tuoli tuoli – dūmuot, juos runuotu dabasūs, a jis byutu jiurys dybynā.
– Kaida jei loba, – Ezeits padūmuoja par Vuoveri. – Parkū es juos da šam nikod naasu satics?
Atguoja Luoceits.
– Nu kū? – jis saceja. – Kū dareisim?
Ezeits vērēs iz meža, iz kolna, iz Vuornys, kas grīzēs aiz upis, i pieški saprota, ka jam tai nasagryb nikuo atsaceit, tai nasagryb nūsalaist nu sova kolna… I jis suoce dūmuot par tim, kuru lobuos sirds deļ jis beja tics itymā kolnā.

Putyns

Vysu vosoru Začs veja viervi, i pret rudini jei tyka tik gara kai da dabasu.
– Dataiseišu kuosi, – dūmuoja Začs, – aizsvīsšu da zvaigznis i…
Atskrēja Vuovere:
– Kū tī dori, Zač?
– Viervi nūveju, – saceja Začs.
– A deļkuo?
– Izleisšu dabasūs, – saceja Začs. – Gribi, pajimšu teve leidza?
– Pajem, – saceja Vuovere.
Naktī izbyra zvaigznis. Začs aizsvīde kuosi da pošys leluokuos zvaigznis, i vierve kai smolks ziernūkļa teiklys nūsastīpe nu zemis da dabasu.
– Leiņ, – saceja Začs.
– A tu?
– Es aiz teve.
Začs leida jei pakaļ, tok jis namuocēja leist pa viervi, partū stypri atpalyka.
– Kur tu? Leiņ mudruok, – nu tymsa klīdze Vuovere. A Začs leida i leida, i jau suoce atpalikt.
– Kur tu tī esi? – nu tymsa vaicuoja Vuovere. Jei jau seņ beja izleiduse iz zvaigznis i gaidēja Zača. A Začs leiguojuos pa vydu, storp dabasim iz zemi, i jam vaira nabeja spāka ni leist iz augšu, ni laistīs iz zemi.
– Nu kū tu tī? – nu tymsa pavaicuoja Vuovere.
– Spāka nav. Navaru, – saceja Začs.
– Tu kai pa zareņam, kai pa zareņam, – saceja Vuovere.
Začs leiguojuos tymsā, juo auss kustynuoja naksneigs viejeņš, tuoli zam seve jis redzēja dzymtū mežu, a augšā – lelu zvaigzni i saprota, ka tiuleņ palaiss vaļā depis i nūkriss.
– Vysu vosoru pynu viervi, – biedeigs dūmuoja Začs, – i redz kai…
– Ei! – pieški jis nu zemis izdzierda zynomu bolsu. – Kas tī kircinej?
I cyts zynoms bolss atsacēja:
– Tuoli, navar redzēt.
– Kai tu dūmoj, Ezeit, kas tī varātu byut?
– Putyns, – saceja Ezeits.
– Kaids ta putyns iz dabasu vyds?
– Rats, – gribeja saceit Začs. Tok nūklusēja.
– Tys ir Začs, – nu zvaigznis klīdze Vuovere. – Leida dabasūs i redz kur aizasprīde.
– Luoceit, juo vajag gluobt!
– Izgluobit mane, – kluseņom saceja Začs.
– Nu kura laika Zači suokuši leist dabasūs, – nūbubinēja Luoceits i paruove aiz viervis.
– Oi, – klusom saceja Začs.
– Kai gluobsim? – vaicuoja Ezeits.
– Tiuleņ, – saceja Luoceits. I aizskrēja.
– Zači! – aizaklīdze Ezeits. – Tu tī?
– Es, – klusom saceja Začs.
– Nadzieržu!
– Es, – Začs saceja skaļuok. Kab jis klīgtu pavysam skali, jis nūkrystu.
– Tī jis, jis! – Vuovere bļuove nu zvaigznis.
– Turīs, Zači! – klīdze Ezeits. – Luoceits nazkū ir izdūmuojs.
Luoceits atsagrīze ar pologu.
– Turi, – jis saceja. I divejus golus īdeve Ezeišam.
– Zači! – Luoceits klīdze tymsā. – Taišni zam teve mes izstīpem pologu, dzierdi? Lēc!
– Maņ bais, – saceja Začs.
– Jam bais, – klīdze Vuovere. Jei iz zvaigznis beja lobuok dzieržams.
– Lēc, ite kam soka! – Luoceits aizaklīdze vēļ skaļuok i, atsalīkuši atpakaļ, jī ar Ezeiti izstīpe pologu, kai na varēja.
– Nu!
– Lēc! – sauce Vuovere.
Začs atlaide depis i liduoja, liduoja, liduoja, tik malnais naksneigais viejs sviļpuoja storp ausim.
– Kur ta pologs? Kur ta zeme? – dūmuoja Začs i nazynuoja, ka jis kai lels putyns ar lelim spuornim lidoj viers zemis i vaira nikai navar nūkrist.

dzismis_aile

Syltā, klusā reitā iz zīmys vyds

Lelais rudiņa viejs

Kur radīs, kur nā da Ezeiša i Luoceiša atskrēja Začs.
– Ei! – jis aizaklīdze. – Eje-jei! Eje-je-jeeei!
– Nu, kas ir? Runoj, – saceja Luoceits.
– Eje-je-jeei! – bļuove Začs.
– Nu tok runoj! – Ezeits aizasirdēja.
– Eje-je-jei! Je-jei! Je-jeeei! – I Začs aizbāga.
– Kas ta jam?
– Nazynu, – saceja Luoceits. A Začs kai putyns laidēs pa mežu i bļaustējēs spolgā zača bolsā.
– Kas ir ar jū? – vaicuoja Vuovere.
– Nikuo nasaprūtu, – saceja Skudra. A Začs apleide pylnu riņči i otkon izskrēja iz Luoceiša pļavenis.
– Saceisi kū voi nā? – klīdze Luoceits. Začs pieški nūstuoja, kai sastynga, pasacēle iz pakalis depu i…
– Nu tok! – sauce Ezeits.
– Ha-ha-ha-ha-haa! – Začs sasasmēja pats i laidēs nu vysa spāka paceļu.
– Varbyut jis nu pruota nūguojs, nu pruota nūguojs, nu pruota nūguojs? – kladzinēja Žogota.
– Da nā, jis pi pruota, jis pi pruota, jis pi pruota! – kloudzinēja Dzeņs.
I vīns pats Začs nivīnam nikuo navaicuoja, nivīnam nikuo nasaceja i breivs kai viejs lidout liduoja pa mežu.
– Zyni, – saceja Luoceits. – Maņ ruodīs, jis sevi ir īsadūmuojs par… vieju. Jis maņ nazkai to saceja:
“Īsadūmoj, Luoceit, ka es palyktu par vieju?”
– Tys breineigai, – saceja Ezeits. – Tik Začs jau nikod da nikuo taida nadasadūmuos.
A jam nabeja taisneiba. Partū ka Začs itymā vīgli saulainuos dīnys reitā eistyn beja sasajuts kai breivs rudiņa viejs, kas lidoj puori teirumim i mežim.

Mes atīsim i elpuosim

Jau nazcik dīnu nabeja saulis. Mežs stuovēja tukšs, kluss. Daža vuornys naliduoja – tik tukšs beja mežs.
– Cauri ir, taisīs iz zīmu, – saceja Luoceits.
– A kur putyni? – vaicuoja Ezeits.
– Taisuos. Syltynoj lygzdys.
– A Vuovere kur?
– Izlīk sovu caurumu ar sausu vylnu.
– A Začs?
– Sēd sovā olā, elpoj. Gryb pīelpuot iz vysys zīmys.
– Vot duraks, – pasmaidēja Ezeits.
– Es jam saceju: pyrms zīmys napīelpuosi.
– A jis?
– Pīelpuošu, soka. Elpuošu i elpuošu.
– Laižam pi juo, varbyut kai paleidzēsim. – I jī atsapruovēja pi Zača.
Zača ola beja kolna trešajā pusē. Nu vīnys pusis Ezeiša sāta, nu cytys – Luoceiša sāta, a nu trešuos – Zača ola.
– Redz, – saceja Luoceits. – Ite. Ei, Zač! – jis aizaklīdze.
– Nu, – nu olys atguoja apsluops bolss.
– Kū tī dori? – vaicuoja Ezeits.
– Elpoju.
– Daudz pīelpuoji?
– Vēļ nā. Puseiti.
– Gribi, mes paelpuosim nu viersa? – vaicuoja Luoceits.
– Nasaīs, – beja dzieržams nu olys. – Maņ durovys.
– A tu pataisi škierbeņu, – saceja Ezeits.
– Attaisi vaļā par drupaneņu, a mes elpuosim, – saceja Luoceits.
– Bu-bu-bu, – atskanēja nu olys.
– Kū?
– Tiuleņ, – saceja Začs. – Nu, elpojit!
Ezeits ar Luoceiti atsagula placu pu placa i suoce elpuot.
– Fu!.. Fu!.. – elpuoja Ezeits.
– Fu-u!.. Fu-u!.. – elpuoja Luoceits.
– Nu, kai? – aizaklīdze Ezeits.
– Palīk syltuoks, – saceja Začs. – Elpojit.
– A niu? – par minotu vaicuoja Luoceits.
– Nav kuo elpuot, – saceja Začs.
– Ej šī da myusu! – klīdze Ezeits.
– Dataisi durovys i leiņ uorā!
Začs dacierta durovys i izleida uorā.
– Nu, kai?
– Kai piertī, – saceja Začs.
– Verīs vīn, trejatā to lobuok, – saceja Luoceits.
– Mes niu vysu zīmu īsim da teve i elpuosim, – saceja Ezeits.
– A ka saļsi zemē, ej da mane, – saceja Luoceits.
– Voi pi mane, – saceja Ezeits.
– Paļdis, – saceja Začs. – Kai to, ka aizīšu. Tik jius da mane naejit, labi?
– A parkū?..
– Pādi, – saceja Začs. – Pīluočuosit, i tod mani kas nabejs jims i apēss.

Rudmīseite

Tei beja naradzāta rudiņa dīna! Beja tik daudz zyluma, tik daudz gunī dagūšu lopu, tik daudz saulis, ka pret vokoru Luoceits apsarauduoja.
– Parkū ta tu tai? – pavaicuoja Ezeits.
– Nazynu, – saceja Luoceits. – Rauduot gribīs.
– Tok tu pasaver…
– Es redzieju, – saceja Luoceits. – Partū i raužu.
– Kuo ta ite rauduot? Vajag prīcuotīs, – saceja Ezeits.
– Es nu prīcys i raužu. – saceja Luoceits.
– Voi ta nu prīcys raud?
– I kai vēļ! – I Luoceits apsarauduoja.
– Apsamīrej, kuo ta tu! – Ezeits nūgluostēja Luoceiti ar depi. – Nu reita otkon byus saule i otkon laissīs lopys, i putyni liduos prūm.
– Liduos prūm, – aizarauduoja Luoceits. I suoce rauduot vēļ vaira.
– Tok jī atliduos, – saceja Ezeits. – Jī atsagrīzs. Puorīs zīma, snīgs izkuss, i jī atsagrīzs.
– Zīma. – Luoceits ryugtai rauduoja i vyss treisēja.
– Nui, zīma. Tok jei puorīs i otkon vyss byus.
– Nagrybu! Nagrybu, dzierdi?
– Kuo tu nagrybi?
– Kab vyss beigtūs, aizliduotu! – aizaklīdze Luoceits.
– Tys tok na iz ilgu, – saceja Ezeits. – Tu tok pats zyni. A cik zīmā šmuki!
– Zīmā es tože rauduošu.
– Zīmā? Deļkuo ta?
– Maņ juos byus žāl. – I Luoceits niu tai aizarauduoja, ka Ezeits saprota: ar vuordim ite napaleidzeisi.
– Skrīnam! – jis īsasauce.
– Iz kurīni? – Luoceits pacēle sarauduotuos acs.
– Skrīnam, soku! – I Ezeits sajēme Luoceiti aiz depis i ruove iz mežu.
– Iz kurīni to tu mani veļc?
Jī paskrēja garom vacajam aizlyuzušajam bārzam, puorguoja puori ryuceišam pa sapyvušū tiļteņu, puoruope puori nūcierstajai apsei i, pynūtīs pa apdagušajim calmim, pasacēle kolnā.
– Verīs! – saceja Ezeits i paruodēja Luoceišam rudmīseiti.
– Mozuo zaltainuo sieņteņa, sasalīkuse celeišūs, mikrieslī sēdēja syunuos.
– Redzi? – saceja Ezeits. – jei nav ni papa, ni mamys, ni Ezeiša, ni Luoceiša, jei ir vysā vīna – i naraud.

Nasaver iz mane tai, Ezeit

– Kai to, tu dzierdi? Kai to, ka es, – saceja Luoceits. Ezeits pamuove.
– Kai to, ka es atīšu da teve, lai kas i nūtyktu. Es pi teve byušu vysod.
Ezeits kluseņom vērēs iz Luoceiša i nasaceja nikuo.
– Kuo ta tu klusej?
– Es tycu, – saceja Ezeits.
Ezeits īkryta vylku dūbē i nūsēdēja tī nedeļu. Jū najauši atroda Vuovere: jei skrēja cauri i izdzierda Ezeiša bolsu.
Luoceits nedeļu meklēja Ezeiti, izasyta nu spāka i, ka pi juo atskrēja Vuovere, izvylka Ezeiti nu dūbis i atnese iz sātu.
Ezeits gulēja, da poša daguna sasagts ar dečim, i kluseņom vērēs iz Luoceiša.
– Nasaver iz mane tai, – saceja Luoceits. – Navaru, ka iz mane tai verās.
Ezeits aiztaisēja acs.
– Nu tai, niu tu kai nūmirs.
Ezeits attaisēja acs.
– Pasmaidi, – saceja Luoceits.
Ezeits paraudzēja, tok jam saguoja tai sluobai.
– Niu es tevi dzirdeišu ar buļjonu, – saceja Luoceits. – Vuovere atnese svežnis sieņs, es pīvuorieju buļjona.
Jis īlēja buļjonu kruškeņā i pacēle Ezeiša golvu.
– Nā, ni tai, – saceja Luoceits. – Tu atsasiest.
– Navaru.
– Es tev aizlikšu spylvynu. Nu tai.
– Maņ gryuts, – saceja Ezeits.
– Pacīt.
Luoceits atslēja Ezeiti ar muguru pret sīnu i sapruovēja spylvynu.
– Maņ solts, – saceja Ezeits.
– Tiuleņ, tiuleņ. – Luoceits izkuope iz čardaka i apsedze Ezeiti ar kažuku.
– Kai tu nanūsoli? Nakts to taidys soltys! – aizarunuoja Luoceits.
– Es lakstieju, – saceja Ezeits.
– Septenis dīnys?
– Es pa naktim lakstieju.
– Kū ta tu iedi?
– Nikuo, – saceja Ezeits. – Īdūsi maņ buļjona?
– Oi, nui! Dzer, – saceja Luoceits.
– Ezeits pajēme puors guļdzeišu i aiztaisēja acs.
– Dzer, dzer!
– Pīkusu, – saceja Ezeits.
– Nā, dzer! – I Luoceits stuoja dzirdeit Ezeiti nu lizeicenis.
– Navaru vaira.
– Par mani!
Ezeits nūreja.
– Par Vuoveri!
Ezeits izdzēre.
– Par Zači! Tu nazyni, kai jis paleidzēja!
– Pagaidi, – saceja Ezeits. – Atsapyusšu.
– Izdzer par Zači, jis ceņtēs.
Ezeits nūreja.
– Par Kāmeiti!
– A kū Kāmeits padarēja?
– Nikuo. Kasdīnys skrēja šur i vaicuoja par tevi.
– Lai pagaida. Spāka nav, – saceja Ezeits.
– Šaļtim atskrēja i nu reita, – saceja Luoceits. – Apēd lizeiceņu.
Ezeits nūreja.
– A niu – par Palādu!
– A kaids ite Palādai sakars?
– Kai? Nā, par Palādu tu izdzersi treis lizeikys.
– A parkū?
– Tok es iz juos treis nakts liduoju. Teve meklējem.
– Iz Palādys?
– Nu ka!
– Maloj!, – saceja Ezeits.
– Kab mani zmejs parautu!
– Kai ta tu iz juos tyki viersā?
– Tu zyni, cik jei stypra? Izasādu iz kokla i liduoju. Byutu tu redziejs, kai myusu nūsabeida Začs.
– Kai?
– Izdzersi, pasaceišu.
Ezeits izdzēre treis lizeikys piec kuortys i otkon aiztaisēja acs.
– Kai? – jis pavaicuoja.
– Kas?
– Kai Začs nūsabeida nu jiusu?
– Ā! Začs? Vari īsadūmuot? Es lidoju. A tī – jis. Pajem vēļ lizeiceņu. Jiuti, kaids smuords? O!
Ezeits izdzēre.
– Nu tai. Sēd, škurynoj auss. Te mes.
– Ar Palādu?
– Nui. Jis ka-ai podlāc, ka-ai skrīn! Palāda čut naīliduoja kūkā. Niu par Palādu.
– Nā. Vaira navaru a ni, – saceja Ezeits. – Lobuok atsaguļšu.
Luoceits nūguļdēja Ezeiti vacajā vītā i sasadze ar kažuku.
– Nu kai, – vaicuoja Luoceits, – sylts?
– Nui, – saceja Ezeits. – A par Palādu izdūmuoji? Soki.
– Da tu kū? Paliksi vasals, paliduosim reizē.
– Paliduosim, – tik tikū dzieržamai damygdams nūšveikstēja Ezeits.

Kai Začam sapynā pasaruodēja Ezeits i Luoceits

Pa pyrmū snīgu Začs atskrēja da Luoceiša.
– Luoceit, tu esi pats lobuokais nu vysu, kū es zynu, – saceja Začs.
– A Ezeits?
– Ezeits tože lobs, tok tu – pats lobuokais!
– Tok kas ar tevi, Zač? Dasasiest, apsamīrej. Kuo loksti?
– Es šudiņ pīsacieļu i saprotu, – saceja Začs, – ka par tevi lobuoka nav iz vysa pasauļa.
Īguoja Ezeits.
– Vasals, Luoceit! – jis saceja. – Vasals, Zač! Kuo ta jius siedit ustobā – uorā snīgs!
– Es taisiejūs īt da teve, – saceja Luoceits. – A te atskrīn jis i soka, ka es asu pats lobuokais.
– Tai ir, – saceja Ezeits. – Voi ta tu nazynuoji?
– Tai ir, jis ir pats lobuokais? – saceja Začs.
– I kai vēļ! – Ezeits pasmaidēja Luoceišam i aizasāda aiz golda. – Dzersim čaju!
Jī suoce dzert čaju.
– Niu pasaklausit, kuo es šudiņ nūsepinieju, – saceja Začs. – Dūmuot, es mežā byutu palics vysā vīns. Dūmuot, nivīna, nivīna nav – ni putynu, ni vuoveru, ni začu – nivīna. “Kū ta es niu dareišu?” – es padūmuoju mīgā. I guoju pa mežu. A mežs vyss snīgā – nivīna, nivīna. Es i tī, i tī – treis reizis apskrieju vysu mežu, tok ni dzeivys dvēselis, varit īsadūmuot?
– Baileigai, – saceja Ezeits.
– Nui, – saceja Luoceits.
– I daža nivīna pāda nav, – saceja Začs. – A dabasūs – vata.
– Kai – vata? – pavaicuoja Ezeits.
– A tai – dabasi bīzi, kai nu vata. I māmai. Kai zam deča.
– Nu kurīnis tu zyni, ka māmai? – pavaicuoja Luoceits.
– A es klīdžu. Aizaklīdzu i īsaklausu… Māmai.
– Nu, nu! – saceja Ezeits.
– I te… I te…
– Kas?
– I te… Varit īsadūmuot? Zam vacuo calma, kas ir mežmalī…
– Aiz kaļneņa?
– Nā, pi upis. Zam vacuo calma, kas ir mežmalī pi upis, izleida…
– Nu tok! – saceja Luoceits.
– Tu, – saceja Začs. – Luoceit!
– Kū ta es tī darieju, zam calma?
– A tu lobuok pavaicoj, kū tu darieji, ka izleidi!
– A kū es darieju?
– Tu izleidi i tai kluseņom, kluseņom sacieji: “Nabādoj, Zač, mes vysi asam vīni.” Daguoji da mane, apskuovi i dabuozi pīri pi munys pīris… I maņ palyka tik labi, kas es apsarauduoju…
– A es? – pavaicuoja Luoceits.
– I tu, – saceja Začs. – Stuovim i raudojam.
– A es? – pavaicuoja Ezeits.
– A teve nabeja, – saceja Začs. – Vysā vaira nivīna nabeja. Vari īsadūmuot? – Začs pasagrīze iz Luoceiti. – Pūsts mežs, vata dabasi, ni-vī-na, a mes stuovim i raudojam.
– Tai nikod nav, – saceja Ezeits. – Maņ vajadzēja pasajuovēt.
– Tok tys že sapynā, – saceja Luoceits.
– Vysleidza. Jius vīnkuorši rauduojot i naredzējet, kai es izleidu nu kryumu. Izguoju, stuovu, verūs – jius raudit; nu, padūmuoju – raud, ak jau ir īmeslis – i nasuoku maiseit.
– Nabeja teve, – saceja Začs.
– Nā, beju.
– Nabeja!
– A es soku – beju! – saceja Ezeits. – Es vīnkuorši nagribieju jiusim maiseit rauduot.
– Kai to, ka beja, – saceja Luoceits. – Es juo redzieju ar acs kakteņu.
– A kuo ta tu napasacieji maņ? – saceja Začs.
– Es redzieju, tu esi biedeigs. Nu suoku, dūmuoju, nūmīreišu, a piec tuo i pasaceišu. A piec tuo – kū ta tī saceit? Ezeits, jis tok vysod ir ar mani.
– A pa munam mes vys tok bejom vīni, – saceja Začs.
– Tev tai izavēre, – saceja Ezeits.
– Pasaruodēja, – saceja Luoceits.
– A ka tai, kas maņ beja leidza?
– A tev kas naviņ beja leidza?
– Nui.
– Maiseņš, – saceja Ezeits.
– Ar būrkuonim, – saceja Luoceits.
– Pareizi! – saceja Začs. – Jius zynit, kas jius deļ mane esit? Jius deļ mane esit poši, poši lobuokī nu vysu, kas ir iz pasauļa!

Krauklis

Pabyra smolks snīdzeņš i beidzēs, tik viejs vīgleņom leiguoja kūku viersyunis.
Zuole, nanūbyrušuos lopys, zori – vyss nu soltuma nūbuolēja, palyka gaišuoks.
Tok mežs vys stuovēja lels i skaists, tik tukšs i skumeigs.
Krauklis sēdēja iz zora i guoduoja sovu senejū dūmu.
„Otkon zīma,” dūmuoja Krauklis. – „Otkon vysu aizness ar snīgu, pīputynuos, eglis nūsormuos, bārzu zori nu soltuma paliks troski. Paspīss saule, tok na ilgai i gaišai, a agrajā zīmys mikrieslī liduosim tik mes, kraukli. Liduosim i krauksim.”
Atguoja mikrieslis.
“Liduošu,” padūmuoja Krauklis. I nagaideitai vīgli aizsleidēja nu īsiļdeituos vītys.
Jis liduojam, tolkam navycynuodams spuornu, ar tikkū radzamom placu kusteibom izalosūt ceļu storp kūkim.
“Nivīna,” – nūsapyute Krauklis. – “Kur ta jī vysi nūsaglobuojuši?”
I mežs eistyn beja tukšs i slapnis.
– Ser-r-r! – bolsā pasaceja Krauklis. Jis nūsalaide iz vaca calma pļovys vydā i lānom pagrīze golvu ar zylom acim.
– Vuorna, – Ezeišam saceja Luoceits.
– Kur?
– Eu kur, iz calma.
Jī sēdēja zam lelys eglis i vērēs, kai mežā pīsalej palākais mikrieslis.
– Īsim parunuotu ar jū, – saceja Ezeits.
– A kū tu jai saceisi?
– A nikuo. Pasaukšu čaja dzartu. Pasaceišu: “Dreiži byus tymss. Īsim, Vuorna, čaja dzartu.”
– Ejam, – saceja Luoceits. Jī izleida nu eglis zamyškys i daguoja pi Kraukļa.
– Dreiži paliks tymss, – saceja Ezeits. – Vuorna, ejam dzartu čaja.
– Es asu Krrrrrauklis, – aizsmacs lieneņom saceja Krauklis. – Es čaja nadzeru.
– A myusim ir avīšu zapts, – saceja Luoceits.
– I sieņtenis!
Krauklis pasavēre iz Ezeiša i Luoceiša ar senejom akmiņa acim i padūmuoja: “Eee-ek-k!…”
– Es čaja nadzeru., – jis saceja.
– Pacīnuošu ar madu, – saceja Luoceits.
– A myusim ir bryuklinis i dzērvinis, – saceja Ezeits.
Krauklis nikuo nasaceja. Jis smogai izplēte spuornus i aizmuove puori pļovai.Sabīziejušajā mikrieslī jis ruodējēs tik lels, ka Ezeits ar Luoceiti daža atsasāda.
– Ot ite i putyns! – saceja Luoceits. – Īs taids ar tevi čaja dzartu!
– Tys ir jis, Krauklis, – saceja Ezeits.
– Vysleidza putyns. “Pasauksim, pasauksim!” – jis drāznēja Ezeiti. – Pasaucem.
– Nu i kas? – saceja Ezeits. – Jis pīrass. Īsadūmoj, vys vīns i vīns. A cytu reizi – kai to, ka atīs…
Jau gondreiž tymsā Krauklis liduoja viers teiruma, redzēja nazkaidys tuolejis guņtenis i tikpat kai ni parkū nadūmuoja, tik plotai i styprai cēle i nūlaide sovus spuornus.

Gadīnī, ka mane vyspuor nav

Vēļ pavysam nadaudz i aizadegs zvaigznis, izleiss mieness i maus, aizaleiguodams puori rudiņa teirumim. Piečuok mieness īsavērs mežā, šaļteņu pastuovēs, aizagivs aiz pošys garuokuos eglis viersyunis, i tod juo īsavērs Ezeits ar Luoceiti.
– Pasaver, – saceis Ezeits.
– Nui, – saceis Luoceits.
A mieness pasaceļs vēļ augšuok i pīlīs vysu pasauli ar soltu i naspūdru gaismu.
Itymā soltajā rudinī tai beja kasvokors. I kas vokors Ezeits ar Loceiti sasatyka to pi Ezeiša, to Luoceiša i runuoja par kū nabejs.
Tai i šudiņ Ezeits saceja Luoceišam:
– Kai vys tik labi, ka mes asam vīns ūtram!
Luoceits pamuove ar golvu.
– Tu tik īsadūmoj: mane nav, tu siedi vīns pats i nav ar kū apsarunuot.
– A kur tu esi?
– A mane nav.
– Tai navar byut, – saceja Luoceits.
– Maņ tože tai ruodīs, – saceja Ezeits. – A pieški mane vysā nav. Tu esi vīns. Kū tu dareisi?
– Īšu da teve.
– Iz kurīni?
– Kai – iz kurīni? Iz sātu. Atīšu i saceišu: “Kuo ta tu naatguoji, Ezeit?” A tu saceisi…
– Ak tu, glupais. Kū ta es saceišu, ka mane nav.
– Ka teve nav sātā, tok tu esi guojs da mane. Aizskrīšu iz sātu. A tu te! I suokšu…
– Kū ta?
– Lomuot.
– Parkū ta?
– Kai – parkū? Partū, ka tu naizdarieji, kai mes nūrunuojom.
– A kū nūrunuojom?
– Kai ta maņ zynuot? Tok tev ir juobyut pi mane voi pi seve sātā.
– Tok mane vysā nav. Saprūti?
– Tok redz kur tu siedi!
– Ite es niule siežu, a ka mane vysā nabyus, kur es byušu?
– Pi mane voi pi seve.
– Tys ir tod, ka es asu.
– Kai to, – saceja Luoceits.
– A ka mane vysā nav?
– Tod tu siedi pi upis i verīs iz mieneša.
– I pi upis naasu.
– Tod tu esi kur ta nūguojs i vēļ naesi atsagrīzs. Es aizskrīšu, puormekleišu vysu mežu i atrasšu teve!
– Tu jau vysu puormeklieji, – saceja Ezeits. – I naatrodi.
– Skrīšu iz cytu mežu.
– I tī nav.
– Apgrīzšu vysu ar kuojom gaisā, i tu atsarassi.
– Nav mane. Nikur nav.
– Tod, tod…. Tod es skrīšu iz teiruma, – saceja Luoceits. – I aizaklīgšu: “Eeee-zeeeeeeit!”, i tu izdzerssi i aizaklīgsi: “Luo-ceeeeeit!” Tai.
– Nā, – saceja Ezeits. – Mane nav ni par druponys. Saprūti?
– Kuo tu dasasieji maņ? – aizasirdēja Luoceits. – Ka teve nav, to i mane nav. Saproti?
– Nā, tu esi, a mane to nav.
Luoceits apklusa i sasavībe.
– Nu, Luoceit!
Luoceits nikuo nasaceja. Jis vērēs, kai mieness, pasacieļs augši viers meža, lej puori jim ar Ezeiti sovu soltū gaismu.

Syltā, klusā reitā iz zīmys vyds

Goduos tai – kurynoj cepli, verīs gunī i dūmoj: redz, kaida jei, leluo zīma!
I pieški naktī pasamūst nu nazkaida trūkšņa. Viejs tī, dūmoj, trokoj vātra, tok nā – skaņa ni taida, a kai nu tuolīnis, skaņ cīši zynomai. Kas ta tī?
I tu damīdz nu jauna. Nu reita izej iz slīkšņa – mežs vyss myglā i nikur nav radzams ni snīga salenis. Kur ta jei lykuos, zīma?
Nūkuop nu slīkšņa i īraugi… pļaņčku.
Rikteigu pļaņčku iz zīmys vyds. I nu vysu kūku ceļās pārs. Kas ta tys?
A tī naktī guojs leits. Lels styprys leits. I nūmozguojs snīgu. I padziņs soltumu. I mežā tics tik sylts, kai ir tik agri rudiņūs.
Tai dūmuoja Luoceits klusā syltā reitā iz zīmys vyds.
– Kū ta niu lai dora? – dūmuoja Luoceits. – Kurynuot cepli voi nā? Plēst deļ kurynuošonys skolus voi nā? I kai tys vyspuor ir – otkon vosora?
I Luoceits skrēja pi Ezeiša piec padūma.
Ezeits, dzili aizadūmuojs, staiguoja ap sovu sātu.
– Nasaprūtu, – bubynuoja Ezeits, – kai tys tai, leits iz zīmys vyds?
I te atskrēja Luoceits.
– Nu, kai? – jis klīdze jau nu tuolīnis.
– Kai, kai? Cepli izkurynuoji? – vaicuoja Ezeits.
– Nā, – saceja Luoceits.
– Skolu pīpliesi?
– Na-a! – saceja Luoceits.
– A kū to tu darieji?
– Dūmuoju, – saceja Luoceits.
– Es tože.
I jī stuoja obejūs staiguot apleik Ezeiša sātai i dūmuot reizē.
– Kai tu dūmoj, – saceja Ezeits. – Ka ir bejs leits i niu ir mygla, varbyut otkon byus soltumi?
– Nadūmoju, – saceja Luoceits.
– Saīt, ka soltumu vaira navar byut. Saīt, var byut tikai sylts.
– Tai saīt. – saceja Luoceits.
– A kab byutu sylts, juopasaruod saulei.
– Tai saīt. – saceja Luoceits.
– A ka ir sauleite, ir labi pi upis.
– Myužam nabyutu īsaguoduojs, – saceja Luoceits.
– Tod varbyut mes varim jimt i reitiškys ēst pi upis, – pīduovuoja Ezeits.
– Nui, – saceja Luoceits.
I jī īlyka skalinī sieņs, madu, čainiku, kruškenis i guoja iz upi.
– Iz kurīni jius ejit? – vaicuoja Vuovere.
– Iz upi, – saceja Ezeits. – Reitiškuos.
– Pajemit mani leidza!
– Eima!
I vuovere pajēme rīksteņus i krušku i steidzēs leidza.
– Eima, – saceja Luoceits.
Nu zuolis izleida Kāmeits.
– Beju jau damidzs, – jis saceja. – A te iudiņs! Iz kurīni jius?
– Reitiškuos, iz upi, – saceja Začs. – Īsim reizē!
– Maņ iedīņs vysod ir leidza, saceja Kāmeits i dasadyure vīnam nu sovu byudu, kas beja pīsapyuts kai maiss. Tik kruškenis nav, – i guoja leidza.
Nūguoja da upis, īkiure guņkuru, nūsasasāda ēst reitišku. Izleida saule.
Saule apspeidēje upi, viņu krostu i draugus, kas ēde reitiškys. Mygla izgaisa.
– Kab nabejs leita, – sasavībs saceja Kāmeits, – mes tok tai i nabyutu sasatykuši da pavasara.
– Kab nabejs leita, – saceja Vuovere, – tai i naatsavadeitu.
– Kab na Ezeiša, – saceja Luoceits, – nivīnam i pruotā nabyutu īguojs itymā atkusnī paēst reitiškys pi upis.
A Ezeits, dataisiejs acs, dzēre čaju, klausējēs klusumu, aiz upis pieški smolkai i skaidrai aizadzīduojušū putynu i dūmuoja – kab na jūs vysu, deļkuo ta itam zīmeigajam mežam byutu vajadzeigs syltums?

dzismis_aile

Piecvuords

Nav pruota dorba nazkū publicēt teiklā, pyrms tys nav pasaruodiejs gruomotā ar cītajim vuokim i prīveiti – taida jau ir latvīšu gruomotnīceibys tradiceja. Tok, nu ūtrys pusis, kam maņ vuoki i prīveite, ka maņ ir teksts. 2006. goda rudinī krīvu literaturys lopā www.lib.ru atrodu itū Sergeja Kozlova stuostu (ci puosoku?) i īsaļūbieju jimā. Nazkod beja muļtiks, tuo es tai nu bierneibys eisti napīmiņu – na jau bārnim jis beja dūmuots, dreižuok lelajim. A itys stuosts pīstuov rudiņam – palākom apsalaidušom dīnom, kod saule pasaruod i pagaist kai nūguruse, kai nikaida.
Varbyut nu tuo laika, kai tulkuoju itū stuostu, es poša asu cyta i rudiņs ir cyts. Pyrmom kuortom saprotu, ka latgaliski var daudz – vaira nakai ruodīs. Ka ar sovim vuordim var pasaceit, kū cyts ir dūmuojs i sajuts. Ka pasauļs izaplieš i jimā palīk par vīnu zuolis rudiņa dzīsmi vaira.

Niu par autoru. Teiklā izzynuoju, ka krīvu dzejnīks i rakstnīks Sergejs Kozlovs ir dzims 1939. goda 22. augustā Moskovā i mirs 2010. goda 9. janvarī. Taisneiba, ka moz kas zyna jū pošu, a vysi paziest i ļūbej juo gruomotu varūņus: Ezeiti, Luoceiti, Zači i cytus. Piec juo dorbu sataiseits nazcik multiplikacejis kinu, pazeistamuokuos nu jūs ir „Ezeits myglā” i „Lauvāns i bruņurupucs”. Zynamuokuos gruomotys ir “Ezeits myglā”, “Ezeits i jiura”, “Kai Ezeleits šyva kažuku”. Ak jau nu bierneibys kotrys nu myusu atguodoj ari taidys kinuos dzieržamys bārnu dzīsmeitis kai:
“Я на солнышке лежу,
Я на солнышко гляжу”
voi
“Облака,
Белогривые лошадки”.
[youtube=http://www.youtube.com/watch?v=BK_EREb1gWo]

A vyss suocēs jau bierneibā, kod juo meiluokuo gruomota beja Danieļa Defo “Robinsons Kruzo”, vieļuok – Bunina, Jesenina i Pasternaka dorbi. Koč S. Kozlova sapyns beja izavuiceit par liduotuoju, jis īsastuoja Literaturys institutā, kū veice ar diplomdorbu – dzejūļu kruojuma manuskriptu. Pyrma palikt par profesionalu rakstnīku, jis struoduoja tipograpejā, gaļdnīceibā, brauce iz kuģa par kačagaru i laidēs geologiskajuos ekspedicejuos, struoduoja ari par dzīduošonys škūluotuoju i ekskurseju vadeituoju.
Stuostus par puosoku mežu i juo īdzeivuotuojim S. Kozlovs suoce raksteit 20. gs. 60. godūs, i jī rūnās i pa šai dīnai. Puosokys dūmuotys bārnim, tok sovpateiguos filozofiskuos raksteibys deļ aizskar kotra skaiteituoja sirdi i naatstuoj vīnaldzeigus ari lelūs.
Kotram zvārānam ir sova sāta, karakters i dzeive, jī taipat kai cylvāki guodoj iedīni i molku, kurynoj cepli i verās gunī, sepinej i cer, bādojās i ir prīceigi, klausuos meža bolsūs i skonūs, viejā, leitā i kūku šveiksteišonā. Jī īt cyts da cyta gostūs, vakarej, pasastaigoj, sasastreid i salobst, apsavainoj cyts iz cyta i cīnoj cyts cytu ar sienim, ūgom i čaju ar madu.
Piec puosokys “Ezeits myglā” 1975. godā tyka sataiseita, piečuok ari latvyski puorskaņuota multiplikacejis kina “Ezeits myglā”, kas daudzim labi zynoma jau nu bierneibys.
[youtube=http://www.youtube.com/watch?v=Y6_UdeS0V2U]

Poša puosoka “Ezeits myglā” ir daļa nu leluoka kruojuma, kas kai gruomota ar taidu pošu nūsaukumu izguojuse tik 1989. godā. Gruomota suocās ar itū puosoku, i tuoļuok jai ir div dalis: “Zuolis rudiņa dzīsme” i “Syltā, klusā reitā iz zīmys vyds”.
Nazkai pyrma puors godu najauši puorskaitieju nazcik S. Kozlova dorbu, i īsaļūbieju itymā sovpateigajā pasaulī. Puors puosoku asu puorcāluse ari latgaliski – vīnkuorši taipat, sovys prīcys piec. Izaruodēja, ka juos pateik ari cytim, partū napasenim tyka publiceitys žurnalā “Katōļu Dzeive” i teikla vītā “LaKuGA”, www.lakuga.lv. Kab itymā puosoku mežā īvest vēļ vaira skaiteituoju, īsadūmuoju īlikt ari ite. A varbyut kaidam nūder. :O)

© Sergejs Kozlovs, 1989
Teikla olūts: Сергей Козлов Ежик в тумане. // lib.ru
Papeira olūts: Козлов С. Г. Ежик в тумане: Сказки. – М.: Дет. лит., 1989. – 115 с.: ил.
© saprge, 2006-2008
Teikla olūts: Sergejs Kozlovs Ezeits myglā // Lakuga.lv
Papeira olūts: Katōļu Dzeive

naktineica.lv

pasaciņa ar Helēnu un Induli

Lielais Burkšķis, iekārtojies uz terases, kustināja kāju īkšķus un braucīja ceļgalu. Muminu māmiņa, sākoties siltākām dienām, bija iznesusi izvēdināt segas un pat nemanīja, ka terases pītajā zvāļkrēslā iezvēlies Lielais Burkšķis un ar savām biezajām, spalvainajām lūpām strebj tēju no mazās, dzeltenās tasītes. To tēju viņa bija pagatavojusi pati sev, arī tasīti dāvanā bija saņēmusi viņa un tas bija Muminu māmiņas zvilnis, kurā nu zvāļojās kāds cits.

Muminu maaminjai kopaa ar segu veedinaashanu patika izveedinaat arii galvu,taapeec vinja nemaz ar nemaniija,ka Lielais Burkshtjis teeju jau izstreebis un meertjtieciigi virzaas uz Muminmaajas pieliekamo,itin kaa vienumeer turp buutu virziijies,itin kaa tas buutu vinja dziives virziens,itin kaa… Nu,bet,miiljais!​!izsaucaas Muminu maaminja ar visu savu izveedinaato galvu.

Tas būtu nieks, ka izdzerta viņas tēja. Viņas tēja no aizviņgada maijrozīšu ziedlapām. Bet kāpēc visiem Mumina draugiem ir jāiet taisni uz pieliekamo? Vai Muminu māmiņa nebija gana centusies, vai viņa allaž nepagatavoja gardākās zupas, virumus, strebumus un vārījumus? Vai viņas virtuvē netika ceptas gardākās kūkas? Vai tas viss par velti? Vai vienam Burkšķim ir jālien viņas pieliekamajā?

Lielais Burkshtjis nemaz ar nebij pamaniijis godaato kundzi.Taa vinjsh meedza uzrunaat Muminmaaminju savas saeeshanaas galapunktaa,bet shobriit vinjam zobi niezeeja,kaa gribeejaas tam ne nu saules leekta,bet ko kreptiigu,ko taadu,kas apklusinaatu saplakushaa veedera burkshtjus,nu tachu!

Vinjsh izmisiigi nosprauslojaas-E​s burkshtju!

Pēc tējas vēders bija sācis burkšķēt vēl briesmīgāk. Viņš apstājās pie durvīm, uz roktura uzlicis spalvaino roku un ar kāju piekārtodams paklājiņu, ko Muminu māmiņa bija pasegusi uz grīdas. Es burkšķu! – viņš vēlreiz nosprauslojās. Kas ir tēja Burkšķa vēderam – nekas tas nav! Viņš apņēmīgi vēra durvis.

Turklāt to niecīgo tasīti viņš bija nolicis vietā. Un neko nebija saplēsis.

-Nu,bet,miiljais​!Muminmaaminja mazliet krenjkjiiga tipinaaja uz muminmaajas pieliekamo,kur, aizdomiigi zhigli,iemetaas Lielais Burkshtjis.Sapro​tams,ka to nieciigo tasiiti vinjsh bija nolicis vietaa un neko nebija sapleesis,bet pieliekamajaa ir par daudz visakaa pleeshama un par maz vietas taadam centiigam sevi pabarot burkshtjim.-vaiv​ai vaivai vaivai vai…Muminu maaminja bubinaaja,ja pa gabalu dzirdot,ka…

atskan skaļš Krakš un vēlreiz Krakš, un Krakš. Un Krakš, krakš, krakš.

vaivaivai..un kas gan tur vareetu krakshtjeet-Maam​inja pasteidzinaaja savu tipinaashanu.-pl​iistoshas burkas taa nekrakshtj,hm..(​.tiptiptiptip…​.)kriitoshas desinjas taa neskan…nu,bet,​miiljais,ko tu tur krakshtji!-Mumin​maaminja jau staaveeja uz sliekshnja un veeraas sava pieliekamaa tumsinjaa.

– Man kaut kas nokrakšķēja.

Burkšķis stāvēja pie zaptsburku plaukta ar aizkostu pankūku rokās. Viņš bija mērcējis pankūku taisni labākajā aveņu zaptē, ko Muminu māmiņa bija vārījusi taisni tajā dienā, kad no Susūrijas atbrauca Susuriņa māsīca Suse. Jau nākdama pa durvīm, Suse toreiz priecīgi šņaukājās. Nu ja ka aveņu zapti! Pašu labāko zapti! Muminu māmiņa nebija skaudīga, nē, viņa nudien katram, kas ienāca viņas mājās, novēlēja visu vislabāko un gardāko. Bet taisni to zapti, ko viņa bija taupījusi…

Nu ja, un toreiz suse, sasējusi lakatiņu stingrāk zem zoda, ārā bija berzusi aveņu zaptes katlu. Viņa bija priecīgi svilpojusi un situsi ar kāju takti. Muminu māmiņa vēl tagad atcerējās, kā Suse nošņaukājās, ienākdama virtuvē, kur viņa vārīja to zapti. Suse toreiz priecīga teica, ka tādu zapti viņa nav ēdusi aizmūžu mūžiem. Un vispār. Aveņu zapte ir viņas mīļākā zapte, sevišķi tāda zapte, kas vārīta Suses atbraukšanas dienā. Un to zapti Muminu māmiņa bija tā taupījusi.

Un tagad Burkšķis stāv pie plaukta ar daudzajām zaptsburkām, viņš tikko ir vandījies pa aveņu zapti, viņš ir attaisījis pašu lielāko burku, to ar sārti rūtoto aizsējumu. Un viņš saka, viņš vienkārši saka: – Man kaut kas nokrakšķēja!

-Burkshtji!-un Maaminjai arii kaut kas nokrakshtjeeja.-man domaat,pakrakshtjeet mees vareetu iet virtuvee un liec,luudzams,to iekosto paplaati plauktaa,naac,es tevi pabaroshu ar iistaam pankuukaam,nav ko te meerceet Muminteeta meegjinaajumus galdnieciibaa,tas nav zoliidi.ejam un njem vien to zapcburku liidzi-Maaminja nudien uzreiz piedeva Burkshtjim sho ielaushanos pieliekamajaa,jo tas nu gan nav praata darbs eest koka veidojumus un veel ar zapti!-Miiljais Burkshtjiit,skrejam nu uz virtuvi aatri aatri,kameer tu neesi veel notureejis par eedamu kaadu no maajas balstiem.zhigli! un vinja iekjeeraaas Burkshtjim elkonii un…

vilka, bet Burkšķis atspērās pret stenderi. Burkšķ, – noburkšķēja viņa vēderā. Burkšķis sarāvās. Burkšķ, – atskanēja atkal. – Nu ko lai ar tevi dara, – Muminmāmiņa, bažīgi skatīdamās uz izgrauzto caurumu plauktā, skaļi domāja. – Nu ko lai tev tādu iedod? – Viņa stāvēja Burkšķim aiz muguras un rauca pieri. Pieres raukšana gan bija Mumintēta stiprā puse, taču arī Māmiņa bija laba pieres raucēja. – Vai esi ar mieru ēst pankūkas ar kļavu sīrupu? – viņa beidzot jautāja. – Ar kļavu sīrupu? – Burkšķis cerīgi atburkšķēja pretī. – Katrā laikā! Bet vai tur klāt būs arī gana daudz skaidu?

-jaa jaa!!-maaminja samelojaas,lai tik ceriigi atburkshtjeejush​ais dotos uz virtuvi pankuukaas,nevis pagrabaa krumshtjinaatu maajas balstus un Muminteeta galdnieciibas sastraadaajumus,​jo par izstraadaajumiem tos taa kaa nenosauksi.

– Būtu labi daudz skaidu, bez skaidām es neparakstos! – Burkšķis burkšķināja zem deguna, jau iziedams pa durvīm. Muminmāmiņa cerīgi aizcirta ciet pieliekamā durvis un padusē paķēra līdzi kādu no Mumintēta sastrādājumiem.

Maaminjai domas jau cepaas skaidinjaas sariiveetas kartupelju pankuukas.vinja steidza domaat,ko taadu skaidisku lai iedot jociigajam Burkshtjim liidz tam,kad pankuukas sacepsies ne tikai domaas.-kokosa skaidinjas-saaka burkshtjeet arii maaminja.-skaidi​njas skaidinjas-vinja turpinaaja burkshtjeet.Burk​shtjis tikmeer atduseejaas Muminmaaminjas elkonii iekaaries.Vinjsh bija pilns paljaaviibas,ka labi daudz skaidas vinjam garamteetas,ka uz labi daudz skaidaam vinja paraksts,taa sakot.Burkshtjis bija pierimis un vairs neburkshtjeeja ne burkshtja,tik bubinaaja klusinjaam.

Toties Muminmāmiņai bija piemeties brukšķamais. – Skaidiņas, skaidiņas, skaidiņas. Burkānu skaidiņas, ēveļskaidiņas, makaronu skaidiņas. Vārītas vai ceptas? Ar parasto mērci vai ar skaidiņu mērci?

Viņi iegāja virtuvē un Muminmāmiņa apsēdināja Burkšķi uz krēsla, bet pati sāka rosīties. Burkšķis nolika galvu uz virtuves galda un ar izmisušu skatienu raudzījās ārā pa mazo, apaļo lodziņu. Virtuves galds bija viens no Mumipapa labākajiem galdniecības sastrādājumiem. Viņš to bija pagatavojis pirms daudziem gadiem, kad viņi ar Muminmammu te iekārtoja mājiņu. Muminmmama bija ilgi viņu kauninājusi un lūgusies, lai viņš pagādājot taču kādu mēbeli, jo neesot taču kur zupu pat paēst. Galds protams nedaudz ļodzījās un bija pašķībs, bet Mumipaps ar galdu ļoti lepojās. No tā laika Mumipaps bieži vien mēģināja radīt kādu galdniecības sastrādājumu, bet nekas prātīgs vel līdz šim nebija sanācis.
Kamēr Burkšķis atpūtās Muminmāmiņa ar raižpilnu galvu rosījās pa virtuvi. Viņa cilāja kastroļus, podiņu vākus, toverus un kastītes….

, meklēdama, kur tad palikusi zupas karote. Tā bija īpaša zupas karote. Ar gravējumu, kur savijušies jocīgu puķu kāti izveidojot tādu kā tuneli, kā eju. Pa visu bija izbalojusi emalja, kur varēja redzēt seju ar lielām acīm. ja uzmnaīgi ieskatījās, varēja redzēt, ka tā ir

taa pati seja,kas uzmaniigi ieskataas.-Tetuesi!uzelpoja Mumimaaminja peec saspringtaas cilinaashanas,atradusi iipasho zupas karoti raatni buunot starp neiipashajaam dakshaam un karoteem.un ieskatiijaas karotee taa uzmaniigi.un ieraudziija seju ar lielaam aciim.vienbriid gan likaas..

ka seja, kas uzmanīgi ieskatās ir pazudusi, bet Mumimamma paberzēja karoti pret priekšauta malu un ieskatīdamās tajā iepleta acis un pasmaidīja. Viņa iesvieda karoti tukšā kastrolī, pielēja to ar ūdeni un uzlika uz nokūpējušās māla plīts. Attaisījusi sērkoku kārbu viņa dziļi nopūtās un paskatījas uz Burkšķi;
-Atkal visus nograuzis, viņa klusu noteica un nogrozīja galvu.Muminmamma izņēma no savas copes tur paslēpto sērkociņu un aizdedzināja plīti. Bet Burkšķis

patamaam skrubinaaja loga ruuti.-lai jau skrubina-nopuutaas Muminmamma,-ka tik negrauzh ar Joni.ar Joni Burkshtjis bij iepazinies Lietuvaa,kad piedaliijaas trako skrubinaataaju saciikstees.Jonis..

bija viens no labākajiem skrubinātājiem.
Uz sacīkstēm Jonis bija atminies no pašiem Grigiškiem ar tēva divriteni, kam bija dzelteni dubļusargi un bagažnieks. Uz bagažnieka Jonis bija uzlicis mazu ķeblīti, kam no vecuma kājas bija izļodzījušās un apaļais caurums pa vidu izurbināts kā margrietiņas zieds. Tas bija Joņa mīļākais ķeblītis, ko viņš ņēma līdzi uz katrām sacīkstēm. Nemaz nevajadzēja daudz – tikai zināt, ka ķeblītis ir turpat blakus. Līdz šim Jonis bija uzvarējis visās skrubinātāju sacīkstēs, jo patiešām bija Lietuvas labākais skrubinātājs.
Bet todien…

Sergejs Kozlovs SYLTĀ, KLUSĀ REITĀ IZ ZĪMYS VYDS. SYLTĀ, KLUSĀ REITĀ IZ ZĪMYS VYDS

Goduos tai – kurynoj cepli, verīs gunī i dūmoj: redz, kaida jei, leluo zīma!

I pieški naktī pasamūst nu nazkaida trūkšņa. Viejs tī, dūmoj, trokoj vātra, tok nā – skaņa ni taida, a kai nu tuolīnis, skaņ cīši zynomai. Kas ta tī?

I tu damīdz nu jauna. Nu reita izej iz slīkšņa – mežs vyss myglā i nikur nav radzams ni snīga salenis. Kur ta jei lykuos, zīma?

Nūkuop nu slīkšņa i īraugi… pļaņčku.

Rikteigu pļaņčku iz zīmys vyds. I nu vysu kūku ceļās pārs. Kas ta tys?

A tī naktī guojs leits. Lels styprys leits. I nūmozguojs snīgu. I padziņs soltumu. I mežā tics tik sylts, kai ir tik agri rudiņūs.

Tai dūmuoja Luoceits klusā syltā reitā iz zīmys vyds.

– Kū ta niu lai dora? – dūmuoja Luoceits. – Kurynuot cepli voi nā? Plēst deļ kurynuošonys skolus voi nā? I kai tys vyspuor ir – otkon vosora?

I Luoceits skrēja pi Ezeiša piec padūma.

Ezeits, dzili aizadūmuojs, staiguoja ap sovu sātu.

– Nasaprūtu, – bubynuoja Ezeits, – kai tys tai, leits iz zīmys vyds?

I te atskrēja Luoceits.

– Nu, kai? – jis klīdze jau nu tuolīnis.

– Kai, kai? Cepli izkurynuoji? – vaicuoja Ezeits.

– Nā, – saceja Luoceits.

– Skolu pīpliesi?

– Na-a! – saceja Luoceits.

– A kū to tu darieji?

– Dūmuoju, – saceja Luoceits.

– Es tože.

I jī stuoja obejūs staiguot apleik Ezeiša sātai i dūmuot reizē.

– Kai tu dūmoj, – saceja Ezeits. – Ka ir bejs leits i niu ir mygla, varbyut otkon byus soltumi?

– Nadūmoju, – saceja Luoceits.

– Saīt, ka soltumu vaira navar byut. Saīt, var byut tikai sylts.

– Tai saīt. – saceja Luoceits.

– A kab byutu sylts, juopasaruod saulei.

– Tai saīt. – saceja Luoceits.

– A ka ir sauleite, ir labi pi upis.

– Myužam nabyutu īsaguoduojs, – saceja Luoceits.

– Tod varbyut mes varim jimt i reitiškys ēst pi upis, – pīduovuoja Ezeits.

– Nui, – saceja Luoceits.

I jī īlyka skalinī sieņs, madu, čainiku, kruškenis i guoja iz upi.

– Iz kurīni jius ejit? – vaicuoja Vuovere.

– Iz upi, – saceja Ezeits. – Reitiškuos.

– Pajemit mani leidza!

– Eima!

I vuovere pajēme rīksteņus i krušku i steidzēs leidza.

– Eima, – saceja Luoceits.

Nu zuolis izleida Kāmeits.

– Beju jau damidzs, – jis saceja. – A te iudiņs! Iz kurīni jius?

– Reitiškuos, iz upi, – saceja Začs. – Īsim reizē!

– Maņ iedīņs vysod ir leidza, saceja Kāmeits i dasadyure vīnam nu sovu byudu, kas beja pīsapyuts kai maiss. Tik kruškenis nav, – i guoja leidza.

Nūguoja da upis, īkiure guņkuru, nūsasasāda ēst reitišku. Izleida saule.

Saule apspeidēje upi, viņu krostu i draugus, kas ēde reitiškys. Mygla izgaisa.

– Kab nabejs leita, – sasavībs saceja Kāmeits, – mes tok tai i nabyutu sasatykuši da pavasara.

– Kab nabejs leita, – saceja Vuovere, – tai i naatsavadeitu.

– Kab na Ezeiša, – saceja Luoceits, – nivīnam i pruotā nabyutu īguojs itymā atkusnī paēst reitiškys pi upis.

A Ezeits, dataisiejs acs, dzēre čaju, klausējēs klusumu, aiz upis pieški smolkai i skaidrai aizadzīduojušū putynu i dūmuoja – kab na jūs vysu, deļkuo ta itam zīmeigajam mežam byutu vajadzeigs syltums?

© Autors: Sergejs Kozlovs “Ezeits myglā” // Сергей Козлов “Ежик в тумане”

© Tulkuojums: saprge, 2006-2008 LaKuGa.lv

Olūts teiklā: Ежик в тумане

Papeira olūts: Козлов С. Г. Ежик в тумане: Сказки. – М.: Дет. лит., 1989. – 115 с.: ил.