Varbūt tā bija jaunība

Gada beigas. Visi skrien. Nevienam nav laika. Kaut kur tur ārpus, kur manis nav un varbūt nekad nav bijis un nebūs.
Viss notiek bez manis. Tik jokaini to piefiksēt, jo tikpat labi es varētu būt tikai mākslīgais intelekts, kas kaut ko reflektē sociālajos tīklos, bet visi domā, ka es vēl te esmu. Bet ne velna. Tie ir tikai teksti, ko rada dators. Manis pašas sen vairs nav, jo es izvēlējos citu ceļu un savā vietā atstāju automātisko atbildētāju, kas kaut ko šārē, laiko, reizēm refrešo un atbild.

Atejā lasu vecus “Karogus”, jo man beidzot ir laiks. Smadzenes jādarbina, lai nesakalst.
Izlasīju pāris grāmatas. Neko daudz. Pāris romānu, pāris memuāru un vēl dažas. Piemēram, Starpnozaru mākslas grupas SERDE izdoto burtnīcu par mazdārziņiem. Vienā brīdī piefiksēju, ka prasās kaut ko pasvītrot. Laikam par kurmju iznīdēšanu vai sēklu apstrādāšanu pirms sēšanas, vairs neatceros. No sevis un zemes nekur nespruksi.
Ir diezgan jokaini lasīt labākajā gadījumā lappusi un nākamajā reizē mēģināt atcerēties, kur paliku.
Ir grāmatas, kas iesper pa sirdi. Klusībā atvainojies, ka lasi tādā vietā. No otras puses, citur un citā laikā varbūt nekad neizlasītu.
Sen atpakaļ uz šķūņaugšu, kad es vēl biju viena un man bija viss mans laiks, aiznesu Valentīnas Freimanes “Ardievu, Atlantīda!” – nu tik lasīšu. Kā tad. Aizgāju, atvēru, ar kabatas lukturīti lasīt slinkums un žēl acu, no rīta jau jauna un skaista diena, kā nu gulēsi un puskrēslā kaut ko lasīsi.
Kad Marta man sen atpakaļ sūtīja skaipā sulīgus fragmentus, likās, ka tā grāmata būs pavisam citāda, bet lasīju pa mazam gabaliņam, zināju, ka labo beigu nebūs, ja neskaita to, ka viņa paliks dzīva, jo viņa uzrakstīs šo grāmatu. Tāpat kā Melānija Vanaga “Veļupes krastā” vai citi autori un cita autobiogrāfiskā literatūra – lasi un zini, ka briesmīgi, bet zini arī, ka izdzīvos. Lasīju, bērni kādu brīdi nelauzās pa atejas durvīm un neraudāja, grāmata vēl smaržoja pēc siena un šķūņaugšas, un es sapratu, cik nesen tas ir bijis – kad mums vēl bija govs, kad man vēl neviena nebija un kad man arī laika lasīt nebija, jo bija viss cits.
Vēl es tagad decembra sākumā kaut kur internetā izlasīju rakstu, kā tika iznīcināti Rīgas ebreji. Nespēju ne šārēt, ne laikot, neko nespēju. Tik spilgtas detaļas: knupīši asiņainā sniegā, uz nāves bedrēm ejošas mazas kājeles zābaciņos. Līdz vēmienam un līdz mielēm nepatīkami. Bet kādam tā bija visa dzīve, jo visa dzīve tur un tā arī beidzās.
Ja pašam ir bērni, tas ir neizturami sāpīgi, jo zini, cik liela tādam mazulim ir uzticēšanās pieaugušo pasaulei un cik liela ir vecāku vēlēšanās to mazo nosargāt no visa ļauna. Laist šai pasaulē un lasīt par kārtējo terora aktu, šoreiz Ziemassvētku tirdziņā, un bombardēšanu Alepo, šoreiz tur tālu tālumā.
Neesmu, neesmu es robots un automātiskais atbildētājs. Sēžu pie monitora, teksts rit, es rakstu.

Mazgājot kakainus dibenus un netīras mutes, izdomāju, ka ir viena lieta, ko gribētos Jaunajā gadā – haļava. Visa šogad ir bijis daudz, bet veiksmes un viegluma gan nav. Iemest makšķeri un izvilkt zivi, nevis sēdēt visu gadu pie dīķa un piesūkties ar lūzerību kā izdēdējušai siekstai ūdens malā dūņās.
Ja var sapīties, sapīsies. Ja var nenotikt, nenotiks. Ja var apgāzties, gāzīsies. Ja varētu notikt, nenotiks. Ja varētu atnākt, ies prom.

Skumjas kā pelēka tūte uzvelkas visam pāri. Nu cik var. Kā pret kalnu, lai ko darītu.
Noskurinies, saņemies. Amarillis tūlīt ziedēs. Jāsagatavo eglītei vieta.
Izmazgā virtuvi, saliec gludināšanai mazuļu drēbes, izdomā, kā tiksi galā ar atsūtīto lauku gaili. Piepildīta ikdiena, var aizmirsties – ka kaut ko gribēji, kaut ko cerēji, kaut ko gaidīji. Jau atkal jāzīda. Vai arī beidzot jāsaņemas un jāizmazgā galva.

Tālākais teksts ir fikcija. Tā neesmu es.
Tas ir fragments no nekad neuzrakstītā un visticamāk arī neuzrakstāmā romāna, ko sāku kā spēli, kad man bija laikam 20-22 gadi.
Drīz tā būs puse mūža, un es ar bažām vēroju, kā viss tolaik rakstītais piepildās. Brīžam atceros, atveru failu, palasu un pabrīnos. Privātai lietošanai, egoistu literatūra.

IMG_0237

Kaut kas ir nožēlojami beidzies, bet nebeigsies nekad. Kur kādā veidā tos pavedienus esmu izlaidis no rokām – neba nu grožus (kučierim vienmēr esmu bijis par muļķu, jo neesmu uzdrošinājies), drīzāk visparastāko lāpāmo diegu. Ja varētu izlāpīties un aiziet pa kanti uz priekšu, uz to saulaino rītdienu. Ja kaut vai izdotos tai noticēt.

Kaut kas svešs ir manī, es vairs nespēju ticēt un iet pa ūdens virsu, es pat peldēt vairs neuzdrīkstos – rokas it kā kustas, bet kājas grimst dibenā, ķermenis nostājas vertikāli un velk uz leju. Nogurums – no dzīves vai dzīvošanas.

Varbūt arī agrāk nekam neesmu bijis derīgs, vienkārši gadījies pa ceļam, paķerts līdzi, parauts debesīs kā tukša celofāna kulīte pavasara vējā, kas siltām strūklām ceļ augšup meiteņu matus, svārkus un domas. Viss pārējais pēc tam ir haotiska lidošana te pretī zemei, te debesīm, bet no manis paša labi ja atkarīgs tik daudz kā čaukstēt.

Man pašam ir jāatbild, nemeklējot palīdzību nekur ārpus. Es pats esmu gājis uz to. Neapzināti vai ar visu prātu un no visas sirds. Pats esmu ļāvis notikt. Pats atvēzējies un kaut ko svarīgu iemetis dzelmē.

Mēs paši lemjam savas dzīves, tikai pa laikam to darām ļoti pavirši un varbūt vissvarīgākās lietas atstājam citu rokās. Vissvarīgākajās vietās mēs klusējam, kaut būtu vajadzējis ja ne kliegt, tad vismaz jāsaka balsī. Mums pašiem būtu jātur groži, bet mēs pat ļaujam izjūgt zirgus. Mums pašiem būtu jābūt sev drošinātājiem, karabīnēm, drošības siksnām un jostām, bet mēs savas virves nepiesienam ne pie kā un laižamies gar klints malu savā ikdienā kā nebūtībā.

Savējo nav. Nav priecīgā bara, kur tērgāt par nebūtiskiem niekiem. Nū, mēs vienkārši esam aizņemti, iebraukuši katrs savās sliedēs. Tas ir noticis. Darbs, mājas, ģimene. Izvēļu laiks ir beidzies. Varbūt tā bija jaunība.

Kaut kāda izvēļu summa ir radījusi to, kas ir mana dzīve un no kurienes ir arvien mazāk un mazāk izeju, un kurā pieejamo iespēju daudzums drīz būs izsmelts. Ne jau dzīve būs beigusies. Vienkārši viņa te tā būs un būs jānodzīvo līdz galam – tā, kā tā ir. Necenšoties neko ne mainīt, ne uzlēkt augstāk par sevi vai cerot uz kaut ko, ko gribētu pienākam, bet kas nepienāks nekad.

Jo ātrāk man izdosies pierast, jo skaistāka būs mana dzīve. Samierināties ar pārbāztu trolejbusu un braukt, jo mašīnas līzingam nepietiek uzņēmības rauties sazin cik darbos un arī lielas vajadzības nav. Uz kurieni tad es brauktu: darbs – mājas, mājas – darbs?

Samierināties ar darba ēdnīcu un izvēlēties: mājas kotlete, karbonāde, vistas šķiņķis, mednieku desiņas, gulašs, piedevās rīsi, griķi un kartupeļi. Saldajā maizes zupa vai ķīselis ar kremu.

Samierināties ar darba datoru, kas pa laikam mēdz uzkārties. Ar kolēģiem samierināties. Ar skatu pa logu. Ar smaku kāpņu telpā. Ar kaimiņu balsīm aiz sienas.

Ja arī ar sevi izdotos samierināties un dzīvot nost. Līdz rītdienai. Ja izdotos nedomāt. Bet es laikam meklēju to, kā nav, un meklēju nepareizajā vietā.

Par tām skaistajām nākotnes iespējām domāju. Par iespējām, kas skaisti iecerētas, jo tā piederas saldajā un skaistajā dzīvē, bet kas ir nokancelētas, jo kaut kādas izvēles tur atpakaļ pagātnē izdarītas nepareizi un ceļa nav vai arī tas ved citur.

Tev nebūs. Jo tev nav. Ja tev būtu, tev jau būtu.

Par dzeiveibom, tekstim i muotem

Īprīkšejais īroksts maņ guoja gryuši. Jis vysu laiku beja manī, tok abortu tema ir sleideiga.
Es asu sīvīte, es sajiutu sabīdreibys spīdīni, es grybu dzeivuot sovu dzeivi, es cīneju dzeiveibu. Bet mani kaitynoj populistiska i politizāta jimšonuos ap itom jiuteigajom temom. Šaļtim vardarbeiga, šaļtim agresiva, šaļtim vīnkuorši okla.
Tys ir kai pa brist pa dvēselem ar zuobokim i cerēt, ka rosā napaliks pādi.

Sasacepu jau laikam nazkod pyrms goda, kod TV klausiejūs nazkaidu gudru ļaužu diskuseju par abortu temu. Maņ šaļtim gribiejuos klīgt nu tūs tukšūs frāžu i solkonys apsamīrynuošonys ar banalim tekstim. Nūlyku kai bādu zam akmiņa i guoju iz prīšku.
Rudinī suoču raksteit. Napublicieju. Par osu. Zynuoju, ka napatiks. Es beju tik laimeiga i tik klusa sovā mozajā pasaulī, ka nagribieju nikuo. Na jau nu vātrys. Na jau vysaidu sektantismu.
Cikom ituos dīnys īraudzeju cepšanūs par jau konkretu darbeibu, lykumprojekta vierzeišonu. Medeji i socialī teikli beja pylni ar puspatīseibom, a poša teksta nabeja. Viņ miļzeigs konteksts ar projekta vierzietuoju izsacejumim publiskā telpā.
Izkosu, apsavieru, nanūsaturieju. Koč jau kaidu laiku nabeju guliejuse vaira par 4-5 stuņdēm sutkā, nanūsaturieju, rakstieju. I šudiņ naguliešu. Bet tys tai. Kod teksts īt, puorejais atsakuop.

Pyrms publicēt, es ilgi dūmuoju. Tei ir tik sensitiva līta. Tys ir kai izīt plykai pasaulī i tikt puori nazkaidam tabu. Ir temys, par kurom publiski narunoj.
Publicieju. Naktī vēļ ilgi dūmuoju. Nu reita saprotu, ka izdzēst par vieli. Piec tam maņ vaira nabeja laika par tū dūmuot, kuortejuo garuo i skaistuo dīna.

Kū syudus kustynoj, tū jī smird. Izaver, ka itei tema ir labi īryuguse.
Bais īsadūmuot, kas pasanastu, ka suoktu kustynuot eitanazejis vaicuojumu. Koč medicinisku īmesļu piec aborts ir īspiejams leidz 24. nedeļai.
Paļdis Dīvam, nabeidzu atkuortuot pi seve i skali. Labi, ka tys maņ tyka aiztaupeits. 24. nedeļā bārns tok kustīs jau lobu laiku, jis ir dzeivs, jū var sajust ar vysu juo byuteibu, dīnnakts ritmu, parodumim. Vēļ drusku, i jis jau var dzeivuot pats.

Bet es nabeju muote, kai te kaids ir izdūmuojs. Ari tod, kod bārns pīdzyma, es nabeju muote.
Viņ niule es pamazeņam palīku par muoti. Tys ir kai izkuopt iz lelys solys i raudzeit saprast, kas nūtics. A vyss ir pasamainejs.
Niu tu esi Kristofers Robinsons, nu īprīkšejuos dzeivis nav palics nikuo, a mozais Pīktdīņs prosa ēst, samīļuot i es asu jam vyss. Pamazeņam bārns atsadola nu mane, a es vuicūs palaist. Partū ka muote – tys ir ari palaist pasaulī dzeivuot sovu dzeivi, koč grybātu vysu myužu nest iz rūku.
Muote nav nūsaukums lykumā. Muote ir izaugt i sevī atrast bezgaleigu mīlesteibu, kas ļaun piec nagulātu nakšu atsasaukt bezzūbainam smaidam i prīcuotīs nu sirds, ka kaids cyts ir paieds, prīceigs i izaguliejs.

Naasu augstuos dūmuos par deputatim, lai jī maņ pīdūd. Ak jau daļa nu jim ir spiejeigi struoduot ar juridiskim tekstim i runuot ar sabīdreibu, bet lela daļa vīnkuorši ir īsvīsti Saeimā i pošim viņ zynomu īmesļu piec pīkrytuši kandidēt, labi izskoluojuši ļaudim smadzinis i niu gluob pasauli pa sovai mūdei i skolojās iz prīšku. Es ceru, ka jī gluob pasauli i jim koč ir misejis apziņa sovys vaļsts i cylvāku lobuma deļ.
Bet tys lykumprojekts izaver cīši nagotovs. Narunuosim par ētikys, logikys i terminu vaicuojumim, bet nu drukys klaidom dokumentūs tok jau navajadzātu byut. Nav jau ar korstu sirdi raksteits dīnroksts. A mož ir. Ceļš iz eļni ir lobim dorbim bruģāts.

Kod muna mama aizguoja studēt medicinu, jei gribēja byut ginekologs. Jei nabeja ginekologs, partū ka 20. g. s. 70. godūs byut ginekologam nūzeimuoja taiseit abortus. Jei zynuoja, ka naspēs tū. Jei ari munā kluotbyutnē ceņtēs sīvītis atrunuot nu tuo. Es poša, piec tam radzūt tūs bārnus, asu dūmuojuse – cik daudz spiej laikā pasaceits vuords, ka jis ir ar sirdi saceits.
Par abortim mes runuojom jau bierneibā. Par dzimšonu, smierti. Dzeivi i dzeiveibu.
Jei beja pediatrs. Cylvāks, kas uorstej pīdzymušūs bārnus. Es cīneju i apbreinoju itū izvēli – saglobuot sovus sapynu, bet kolpuot cylvākam i naīt konfliktā ar sovu mugorkaulu.

Nūslādzūt temu, fragments nu munys gruomotys “Dzeiveiba”.
Ari jei guoja gryuši. Vasalu godu ilguok, kai beju dūmuojuse. Tok ar dzeiveibom nikod nav vīgli.

marija

Babce nūglaude pučainuos kleitys prīšku. Vādars, ciči. Kab jauna bejuse. A niu nikuo, vysa dzeive kai apnosuota kopka iz rasnuo vādara. Četri bārni iznosuoti, a cik zemei atdūts, cik slimineicā pamasts. Agruok jau tai navarēja — vyss sīvītei vīnai iz placu. To zam sirds, to iz sirds.
Dzeivoj da dzeivoj, a par cik laika otkon da uorsta. I otkon pa vokorim raudi — osorys pošys bierst, dūmuot, tī nazkuo vajadzātu voi kuo varātu. Kai gobols nu mīsys izrauts, kai vasalom čečem tuos dvēselis daleipst i naļaun sirdei pasaceļt dabasūs. Kai zama i pīlejuse laiva laidīs pa iudiņa viersu, kai pīsmedziejuse sīksta. Tik pasaceļ iz iudiņa, tik otkon osorys bierst.
A kas tī kuo vaicuoja voi beja. Poša sasadūmoj i dūmoj pi seve. Veirs jau seņ guļ izalaids kai nadzeiva mīsa, a tu trinīs i trinīs pa korstim dečim i spylvynim. Vydā vyss kai izrauts, tukšs i māms. A sirds pylna i lejās puori molai. Na rauduot, a dabasūs taišni kaukt.
Cikom jau reita gaisma, otkon iz fermu da gūvu, tod Bryunei runkuļus, slauktu, bārni iz školu, āstu, otkon plita juokur, fermā elektreiba raustuos, jau agri zam pušdīņu skrīn vārtūs, gūvs gramoj mīreigys, atsasiest iz cysu skaudzis tīpat klāva golā i dūmoj. Kai byutu, kai nabyutu. A tod jau elektriki kluot, smejās i jūkoj, otkon vys tū pošu i pošu. Sprauna meita. Ej. Nes. Dzeivoj.
A vokorā ej nu gūvu slaukšonys, zvaigznis augši dabasūs, apleik a ni dzeivys dvēselis. Dūmuot, vīneiguo skaņa tei zvaigžņu treisiešona dabasūs i snīgs zam pošys kuoju. A nūstuoj i klausīs, šolc tik ausīs kai vasals mežs. Sirds sytās, dzan asni.
Esi i dzeivoj. Da cytys reizis.

Mirušās zemes

fragmenti no tā arī nekad neuzrakstītā romāna. šorīt atcerējos.

Pagātne sāk atritināties. Pagātne ir pamodusies un izstaipa locekļus. Visi vīrieši un visas reiz dzīvotās dienas atgriežas manā apziņā. Atgriežas visas tās es, kas ir joņojušas pa pasauli. Atgriežas satiktie ļaudis, bijušās sejas. Viss laikam tuvojas izejas punktam, tai vietai, kur es pārstāju atcerēties un kur laikam biju palikusi gaidām sevi.

Tikai kur ir tā vieta, kur es vēl biju es. Un kura no manīm ir tā īstā, kura ir tiesīga atcerēties tās citas.

Varbūt tā, kas manierīgi smalkās, sievišķīgi piesedzošās un kairinoši atkailinošās, dārgās, bet sanēsātās drēbēs vilkās pa ceļa malu putekļainām basām kājām, siksniņkurpes iepakojusi pārbāztajā mugursomā – bez mazākās nojausmas par turpmākajām 24 stundām.

Varbūt tā, kas iekāpa ceļa malā piebremzējušajā mašīnā, pat neuzmetusi acis vīrietim pie stūres. Pilnīgā vienaldzībā, kas ir viņš, kam viņa izrādījusies apstāšanās vērta. Kāds viņš ir un ko cer sagaidīt par apstāšanos.

Vai tā, kas ēda, nē, rija kaut kādus stingrus un staipīgus makaronus ceļmalas ēstuvē, dzēra kolu kā ūdeni un ar pirkstu noslaucīja rasu no aukstās glāzes. Tā, kas no murcītās angļu valodas uzzināja, ka šoferis, ka tas melnais ducīgais vīrietis, kas neveikli skatījās it kā no malas, piemeklēdams daudz maz derīgos izteicienus, ka tas vīrietis, ka Pīters, kas burzīja rokās sarkanu keponu ar kaut kādiem zaļiem uzdrukātiem lakstiem, ka tas Pīters meklējot strādnieci.

Varbūt īstā bija tā, kas sekoja melnajam vīrietim ceļmalas ieskrietuvē līdzīgi kā bija sekojusi ne vienam vien, bet varbūt īstā bija tā, kas samulsa par tāpat vien, bez kāda dziļāka nodoma iedotu ēdienu un nezināja pretoties vai bēgt. Viņa, kas vīrietim nez kāpēc sekoja arī pēc paēšanas – iekāpjot mašīnā un iesnaužoties paēduša un neapdraudēta cilvēka miegā, nospļāvusies par visu pareizo dzīvošanu. Par dzīvošanu, kur viņa pati bija visa noteicēja, kur viņa pati bija visu durvju un vārtu atslēga un pati bija karabīne, kas noslēdzās, neļaujot sev iekrist bezdibenī, un kur tikai viņas pašas kājas bija vienīgais ceļa mērs – ejot uz priekšu vai paplešoties svešiniekam, kas iedevis naudu vai pārtiku izdzīvošanai, vai sāpīgi sperot kādam perversajam džekam, kas gribējis kaut ko vairāk par ātru samaksas seksu un nolēmis izklaidēties.

Basām un netīrām kājām kā paklīdusi čigāniete viņa izkāpa no busiņa dārzniecības pagalmā. Samierinājusies ar to, kas nāks, ar vienalga ko, kas ļaus izdzīvot svešajā zemē, lai arī tā šoreiz būtu apstāšanās sveša vīrieša mājās.

Varbūt viņa, tā īstā, noliecās pacelt nokritušu rotaļlietu un nolika malā – lai mašīnas nesabrauc kāda sveša bērna mantu. Viņa uzrunāja izvairīgo, bet ziņkārīgo rudo kuci, kas kusa Pītera tuvumā, bet lunkani bēga no svešinieces, viņa aplaida skatienu, novērtēdama mājas, atspērās iet, turēdamās vīrieša ēnā, un samulsa no viņa mātes smaida, kur nebija ne pārmetuma, ne ziņkāres, vien vēlme palīdzēt. Viņa sasveicinājās ar veco sievieti, kas bija panākusies lievenī satikt savu dēlu un nopētīja svešo blandoņu no galvas līdz melnajām kājām, aicināja sekot sev un ieveda strādnieku dušas telpā, pasvieda dvieli un kaut kādas drēbes.

Varbūt īstā sekoja mātes aicinājumam un apsēdās pie galda, varbūt viņa palika pie strādnieku mājas un skatījās nekurienē, varbūt īsto Pīters pasauca dzīvot viesu istabā, varbūt īstajai bija jāpaliek uz izgulētā dīvāna mājā blakus siltumnīcām.

Varbūt tā īstā bija gājusi bojā jau sen. Jau tolaik, kad stopoja, kur acis rāda un kur veda nejauši satiktie šoferi, varbūt viņai uz rokām bija brāļa asinis un asinis bija uz drēbēm. Varbūt viņa samaksāja par vešanu ar savu nogurušo smaidu, ar neveiklām sarunām, kas pārtrūka izsīkdamas, varbūt ar grašiem, kas vēl turējās makā.

Varbūt viņa, tā īstā, pazuda tajā brīdī, kad par vešanu un pārtiku nācās maksāt ar sava ķermeņa atdošanu citam. Kad vairs nebija palicis itin nekā un to pašu pēdējo apgābstīja svešas kārīgas rokas un nosiekaloja svešas siekalas. Kad savas mēnešreižu asinis viņa slaucīja kāda ceļmalas benzīntanka tualetes papīrā, meta podā un kad starp kājām normālas higiēniskās paketes vietā iebāza papīra vīkšķi.

Varbūt viņa samaksāja par to visu, par visām pagātnes kļūdām un nepareizajām izvēlēm, izpirkdama savu un svešu vainu, ko bija uzņēmusies, benzīntankā mazgādama tuva cilvēka asinis no savām rokām vai cietos viesnīcu palagos dzēsdama satikto vīriešu uguni.

Un viņa dzīvoja, viņa dzīvoja mūžīgi. Viņa samaksāja par visu, kas bija noticis, un par visu, kas nebija noticis un nenotiks.

Varbūt tā bija viņa, tā īstā, kas pamodās apbružātā ceļmalas viesnīcas gultā, savu godību pārdzīvojušā ieskrietuvē un nogāja lejā pēc kafijas. Varbūt tā bija viņa, ko viesnīcas saimniece padzina lamādamās. Varbūt viņai, nevis kādai citai viesnīcnieks lika atstrādāt izgulēto un svešā šofera nesamaksāto nakti, darot netīros darbus viesnīcas pagalmā, slaukot zemi, mizojot saknes un beržot svešu pakaļu pielaistas tualetes. Varbūt viņa pamanījās aizlaisties, pirms pamodās vīrietis, un varbūt viņa savāca viņa maku.

Varbūt viņa, rokās turēdama kaut kādā veikalā pirktu pārtikas maisu, nokāpa pie ceļmalas upītes nomazgāt rokas un nepatikā novērsās, vērodama nedzīvo straumi, kur zemnieku ķimikālijas bija izkodušas pēdējo dzīvību, kur garas gļotu un aļģu vērpeles gurdi locījās lēnā un mirušā straumē. Varbūt viņa stāvēja mirušās upes krastā, kur bez dzīvības vēlās indīgu ūdeņu straume. Varbūt viņa mēģināja saskatīt kaut niecīgāko kukaiņa vai vaboles ēnu, bet neredzēja neko. Tikai tukšu mirušu zemi un gļotu pikas, kas atrāvās no ūdenī iekritušajiem nokaltušajiem koku zariem un pa straumei peldēja pāri apglumējušajiem akmeņiem un stiklu lauskām.

Bet varbūt viņa klīda svešā pilsētā, meklēdama zināmas sejas, varbūt sekoja pazīstamam augumam, kas pazuda pūlī starp citām vienaldzīgām mugurām. Varbūt viņa bija tā, kas vienaldzībā apsēdās uz ietves malas, nogurusi no šķebinošās nekurienes. Un varbūt viņa sēdēja klusēdama ielas malā, klausījās pilsētas švīkstos un vēroja garām skrienošas kājas, riepas, riteņus, svilpes, dunoņu, kliedzienus, bremzes, klikatas un šļūkoņu. Varbūt viņa klusēja. Varbūt viņa dungoja kaut ko un neredzēja nekā.

Varbūt viņai pieskārās Deivida roka. Varbūt viņu, nīkstošu ielas kafejnīcā, uzrunāja puisis, kura ikdiena bija kļuvusi pārāk garlaicīga. Varbūt viņš viņu uzrunāja savā mašīnā, ko bija apturējis ceļmalas svešiniecei. Varbūt viņš viņai pajautāja, cik ir pulkstens. Varbūt viņa uzgrūdās viņam uz ielas un aicināta sekoja līdzi. Varbūt viņš viņu ieraudzīja sēžam tramvaja pieturā un palaižam garām vienu transportu pēc otra.

Varbūt arī viņam nebija, kur iet, varbūt arī viņš meklēja kādu, kas būtu no citas pasaules un nevarētu pārmest viņa nepareizību. Varbūt viņa bija vienīgā, kam viņš atzinās savā citādībā, jo varbūt viņa bija pirmā, kam par Deivida dzīvi nebija nekādas daļas un kas no viņa negaidīja nekā, nebija sacerējusies nezin ko un nebija izdomājusi Deivida dzīvi tālu uz priekšu. Tāpat kā viņa nezināja neko par savu nākotni.

Varbūt viņa atkal bija pie kāda vīrieša, un par to saņēma iespēju dzīvot bez rūpju, bez izsalkuma un bez bailēm tikt izvarotai. Varbūt viņa, tā īstā, dzīvoja kārtējā vīrieša piešķirto dzīvi, iedama blakus stingram un perfektam prinča augumam, kas alka ne viņas, bet svešinieka rupjo pieskārienu un tvīksmē elpoja svešā gultā, slēpdamies no savu vecāku acīm. Varbūt viņa bija plāksteris, ko uzlīmē vietā, kur vajadzētu būt sievietei. Lai bagātam mantiniekam viss būtu kārtībā un neviens viņa pierē neieraudzītu trešo aci, nevajadzīgas zīmes un nepasludinātu par ģimenes melno avi, kam nepienākas ne ganības, ne sudraba kakla siksna.

Varbūt viņa bija māsa, kas juta līdzi skaistajam princim. Varbūt viņa bija māsa, kas slēpj brāļa grēku, kas novērš visas aizdomas un glabā visus viņa noslēpumus. Varbūt viņa bija Deivida vienīgā iespēja, vienīgā kārts, uz kuras viņš lika visu savu dzīvi.

Viņa vēroja, kā brālis samulsa veikalā, ieraudzījis pārdevēja stiegrainās rokas, kā viņš, slēpdamies no visiem, ar patiku lūkojās uz krāvējiem, kas bija atveduši kāda kaimiņa iedzīvi un no mašīnas cēla smagas kastes, darbā sakarsušajiem ķermeņiem kustoties ātrā un mierīgā ritmā.

Viņa skatījās spogulī, meklēdama zīmi, kāpēc princim bija vajadzīga viņa, ja patiesībā nebija vajadzīga neviena. Viņa mēģināja atkausēt viņu un aprima pie pirmā noraidījuma. Viņa bija tikai leikoplasts, kas saturēja kopā viņa brūkošo dzīvi. Tikai diegs, kam bija jānotur viņa gaisā pacelta pasaule, nevis zeme, uz kuras to nolikt. Viņa bija tikai diegs, kas juta savu vājumu un ar bažām gaidīja mirkli, kad viss pārtrūks, kad maskas pagaisīs, kad prinča dzīve sabruks kā reiz bija sabrukusi viņējā, bet Deivids smaidīja, saņemdams viņas roku. Viņš jutās ieguvis drošību un turējās pie savas māsas rokas kā vienīgās iespējas nezaudēt to, ko bija ieguvis vai tikai varētu iegūt.

Viņa vairs nemulsa, burzīdamās cauri svešu pārtiju apskurbušajai nekurienei, cauri smalkajās lupatās iespīlēto svešinieču valodām un skaudīgajiem skatieniem. Viņa klusēja, viņa pieņēma noteikumus. Viņa bija pateicīga, viņa bija sava brāļa sieviete, kaut Deividam viņa nekad nebija bijusi sieviete, nebija bijusi ne mirkli.

Viņa saņēma prinča roku, kad tas runāja ar savu tēvu. Viņa apskāva viņu. Viņa bija blakus, kad smalkās vakariņās vajadzēja ierasties divatā. Viņa smaidīja biznesa partneriem, sēdēja princim pie sāna un klusēja. Pie velna, viņa klusēja un klusēja, it kā nezinātu neko citu. Varbūt arī nezināja. Varbūt citam nebija nekādas nozīmes.

Varbūt tieši viņa, izmaukusies no ceļmalas skrandām un pārvērsta par mēmo princesi, kas par sevi un par pagātni nezināja teikt ne vārda un kuras bijušos ceļus izdomāja princis un viņa galminieki, naktīs sēdēja vientulībā un gaidīja princi mājās no raganu sabata, kur viņš atrada savu piepildījumu un no kuriem atgriezās aprimis un neveikli kluss.

Varbūt viņa atbildēja Deivida mātei, varbūt satikušās ēdamzālē, viņas runāja kaut ko nebūtisku, kaut ko pārejošu un nesvarīgu. Viņa atbildēja izvairīgi, slēpdama pēdas un dodama mājienus, kas novērstu mātes aizdomas par dēla dzīvi. Varbūt viņa tīšām sajauca sava brāļa gultu, varbūt viņa tīšām no rīta aizgāja brokastīs nesakopusies un rītakleitā, kā neslēpdama nekad nebijušas kopīgās nakts pēdas. Varbūt viņa iesēdās Deivida klēpī, varbūt nejauši aplika viņa roku sev ap vidukli, varbūt čukstēja viņam ausī kaut kādus niekus, kas patiesībā bija padomi, kā labāk notēlot laimīgu dzīvi.

Varbūt viņa glaudīja prinča galvu, kad tas naktī bija aizmidzis nepareizajā miegā, murgoja pretīgus sapņus un kauca pēc brīvības. Varbūt tikai viņas dēļ viņš drīkstēja ienākt tēva darba kabinetā, runāt ar savu pareizo tēvu par firmas filiāles pārņemšanu, sēdēt pie viena galda ar savu pareizo māti, kas cietām acīm vēroja, kā viņa roka pieskaras viņas plecam, un apmierināti māja ar galvu.

Iestudētās kustības dzeldēja, viņa mulsa un smaidīja, pie vakariņu galda piespiedās viņa sānam un klusībā lūdzās, lai viņš neaizmirstas un neatraujas no sievietes. Lai māte nekā nesaprot.

Varbūt viņa gulēja gultā uz muguras un centās nedomāt, kamēr Deivids tika galā ar savu peni un sēklu. Varbūt viņa centās neskatīties uz viņa seju, kamēr princis centās darīt pienākumu. Varbūt viņa klīda bezdomu pasaulēs un sastinga, gaidot atpestīšanu.

Varbūt viņa bija māsa, kas apzinājās notiekošā bezcerīgumu un sava brāļa kaunu. Varbūt viņa bija dievināta iespējamā bērna māte, kas bērnu ieņēma bez dzimumakta. Jaunava, kas kļuva māte. Varbūt – nicināta mauka.

Varbūt viņa klusēja tad, kad būtu vajadzējis kliegt balsī un pretoties notiekošā bezjēdzīgumam. Varbūt viņa klusēja vietā un bija sava brāļa mīļā māsa, kas uztur cerību, dod viņam iespēju neizkrist no dzīves un noturēties seglos no senčiem mantotajam ērzelim, iznēsājot viņa bērnu.

Varbūt viņai bija jānoauž tie vienpadsmit nātru krekli, tikai nebija vienpadsmit gulbju, kam tos īstajā brīdī uzsviest virsū un pārvērst par brāļiem un ķēniņdēliem. Varbūt katru nakti tie brāļi nāca pie viņas un jautāja ceļu. Varbūt katru nakti jaunākā brāļa acīs bija izmisums, cerība un uzticēšanās, ka viņa glābs to no pazušanas, sāpēm un no nāves. Varbūt sarkanās rozes, peonijas un magones viņas sapņu dārzos bija asinis, kas plauka uz jaunākā brāļa miesas, un maigās puķu ziedlapas pilēja uz viņas rokām kā brāļa asinis un gaidīja atpestīšanu.

Varbūt viņa nekad tā arī netika pamanījusi, kas ir princis, kam viņa sekoja, kas ir viņš, kam sieviete ir pienākums. Varbūt viņa tā arī nekad nesatika Deividu. Varbūt viņai tur nebija nekādas daļas, tikai spēle, kas jāspēlē citu acīm. Varbūt viņai tikai bija mazliet jāatpūšas drošā pajumtē, lai pieceltos iet tālāk.

Varbūt princis zaudēja interesi, ieraudzījis viņu bez skrandām. Varbūt viņam bija interesanti tikai tik ilgi, kamēr daiļā nāra neveikli sarka stilista priekšā, kamēr stostījās un naktīs runāja svešā valodā, pa dienu sastingdama neko nepasakošā smaidā. Varbūt viņa kļuva lieka, kad uzņēmās atbildību par viņa dzīvi, kad pati sāka runāt ar viņa māti, kad sava brāļa nedzīvoto dzīvi sāka spēlēt par daudz nopietni un viņam neatstāja nekādas iespējas.

Varbūt tā bija, varbūt tā nebija viņa, kas, aši likdama smalkās klikatās ieautās kājas, gāja pakaļ Deividam pa ielas bruģi, ieķērās viņa elkonī, pieplaka, piesūcās. Varbūt viņa dejoja smalkajās pārtijās, kur svešas sievietes izblenza acis un koda skatīdamās. Varbūt viņa bija nocēlusi vietējo princi. Varbūt viņa Deividu bija ieēdinājusi ar smalkām un neredzamām jušanām, kādu nebija dzimtajām princesēm. Varbūt zem svešinieces kājām asfalts skanēja citādi un svešinieces klusēšana bija iepinusi Deividu un nelaida vaļā.

Varbūt viņa bija tikai māsa, kas mācēja spēlēt līdzi un ģimenes vakariņās brāli mācēja noskūpstīt tā, lai atmaigtu pat mātes acis. Lai tēvs, stīvais un aklais mantas pavēlnieks, ko neinteresēja nekas, izņemot paša uzcelto īpašumu un darījumu pasauli, pamanītu arī savu paša dēlu, kas beidzot bija atgriezies pareizajā pasaulē un solījās dāvāt mantiniekus.

Varbūt īstā bija tā, kas neveikli centās ar nazi sagriezt kādu nepazīstamu augli, varbūt īstā bija austrumu mežone, kas nekad un nekādos apstākļos neiztaisnosies zem rietumu civilizācijas gludekļa. Varbūt par viņu un viņas manierēm, nezināmo izcelšanos runāja Deivida māte, kad klausules otrā galā atsaucās sašutušas sievietes balss. Varbūt par viņu sajūsmā stāstīja Deivida māte, kad bija satikusi kādu no savām draudzenēm un turpināja spēlēt to skaisto dzīvi, ko spēlēt bija iesākusi viņa.

Varbūt tā bija viņa, princim apnikusī, kas izkāpa pa logu un, uzmetusi plecā mugursomu, pazuda dārzā. Varbūt viņas augumu meklēja puspamodusies roka, un varbūt viņas dēļ princis neēda karalienes pagatavotās brokastis, pieceldamies no galda un aiziedams meklēt, pagaisdams pilsētas mutulī. Varbūt viņš meklēja viņu, varbūt svinēja šķiršanos un savu brīvību. Varbūt viņai tas nebija svarīgi.

Bet varbūt vienīgā īstā bija tā, kuras priekšā nestopēts apstājās furgons. Varbūt vienīgā īstā bija gājusi pa ceļmalu, skatīdamās pienenēs un zilā Latvijas debesu kastroļa dibenā. Varbūt vairs nekad viņa nebija bijusi tik īsta kā sēžot upes krastā un skaitot pāri tiltam braucošo trolejbusu gaismas un stangu klikšķus, metālam atsitoties pret metālu un tumsā nodzirksteļojot.

Varbūt viņa tikko bija sagriezusi smalku audeklu, ko bija audusi visu mūžu, varbūt viņa bija pārcirtusi sazin kādas saites un nu gāzās nekurienē, mēģinādama saprast, vai ir paņēmusi līdzi izpletni un vai viņai tas gadījumā nav vienalga.

Varbūt jau toreiz viņa vairs nebija pa īstam. Varbūt jau toreiz, kad bija nodevusi, aizbēgot no savas dzīves un savējiem ļaudīm. Un tālāk vairs nebija izvēles – tikai nodot atkal un atkal, bēgt un izvairīties, nododot atkal un atkal jaunus ļaudis.

Varbūt furgona šoferis bija jauns, varbūt aprepējis ar dzīvi. Varbūt viņam bija vienalga, varbūt nāca miegs.


– – –

Sastingšana vienā stāvoklī par ilgu ir nāve, bet augšāmcelšanās ir nevēlēšanās palikt vienā vietā par ilgu. Tik daudzas reizes esmu augšāmcēlusies, ka mana identitāte ir sarauta lupatās. Staigā nu lupatdeķī, māsiņ, un izliecies, ka tā tam arī būtu vajadzējis būt.

Es laikam esmu izvēlējusies sastingt šeit un augšāmcelties savā dēlā, nevis kārtējo reizi izmaukties no ādas, lai iemiesotos citā sievietē, kādu jau nu to katram no maniem vīriešiem labpatiktos redzēt. Man ir apnicis būt laputij, kodei, tauriņam, sazin kam vēl, kas reizi no reizes cikla beigās spraucas ārā no vecās ādas, lai pēc laika ieaugtu atkal kārtējā vecajā ādā, kas plīst, atklājot atkal un atkal kaut ko citu. Atkal cita vīrieša audzētu.

– – –

Lai cik es ņemtu sev līdzi, vienmēr daudz vairāk nāksies pamest. Lai ko es paturētu, šķiršanās vienmēr būs vēl vairāk. Lai cik daudz es atcerētos, vienmēr aizmirsīšu daudz vairāk.

Ja tai brīdī es būtu zinājusi, ka tas nebeigsies. Ka es neiegūšu neko jaunu, bet pazaudēšu aizvien vairāk. Ka arvien vairāk paliks tā, ko es varēšu pazaudēt. Ka ar katru ieguvumu paliks arvien vairāk tā, kas būs jāatstāj. Ka ar katru soli es pietuvošos kaut kam, bet ar katru soli man kaut kas būs jāatstāj. Ka aiz manis vienmēr būs sastingušas zemes, ko varbūt atcerēšos, bet kas nebūs dzīvas – jo manis tajās vairs nebūs.

Ar savu atnākšanu es zemes darīšu dzīvas. Man aizejot, tās mirs un paliks sastingušas manas atmiņas skatu kartēs. Lai arī vienmēr kaut ko atcerēšos, es nekad tur vairs neatgriezīšos, jo nav iespējams būt visās vietās vienlaicīgi. Visās vietās, kur es esmu jau bijusi.

Jo vairāk es ieraudzīšu, jo vairāk paliks manā atmiņā. Jo vairāk manā atmiņā būs bijušo lietu, ļaužu un vietu atspulgu, jo vairāk būs to, ko es nesatikšu nekad, un tā, ko nekad neieraudzīšu.

Ja tai brīdī es būtu apstājusies. Ja tad es būtu vijusi ligzdu. Ja man tad būtu izdevies apstāties – vēl pirms biju sākusi iet. Ja viņš man būtu panācies kaut soli pretī. Ja mēs būtu satikušies. Varbūt tad es būtu bijusi laimīga. Varbūt man būtu izdevies – nedomāt, negaidīt, necerēt, nevilties. Neaizmirst, nepazaudēt. Nesastingt, nebēgt. Neplēsties ārā no visa, ko esmu radījusi. Nebēgt pa galvu, pa kaklu. Izmisumā nelaisties prom ik reizes, kad kaut kas taču beidzot varētu sākties.


– – –

Es taču biju tikai ceļiniece. Vienmēr ceļā. Nekad nekā sava, nekad nekā pastāvīga – mugursoma, guļammaiss, zobubirste, pase. Mazliet naudas, ja paveicas. Mazliet laimes, ja, skatoties saulē, iedomājos par visu to skaisto, kas ir bijis, ir un būs.

Es smaidu un ieciklējos laimes sajūtā, klausoties kaut kādu svešu cikāžu vai sazin kādu citu sisinātāju troksnī. Es smaidu, klausoties izdēdējušu akmeņu skrapstoņā svešas jūras viļņos. Vai vienkārši skatoties svešu pilsētu ņudzoņā.

Es vienmēr esmu ceļā. No zemes, kas vairs neeksistē, jo ir sabrukusi tūkstošās daļu. Tās visas es cenšos savākt sev klēpī, lasu, vācu un kārtoju atmiņā. Papīru gali, veci čeki, zīmītes, pieraksti, reiz teikti vārdi, fotogrāfijas. Sastingušas domas un skatieni.

– – –

Varbūt es nemaz nemāku dzīvot normāli. Nemāku būt uz vietas un nesadalīties tūkstoš daļās. Nedomāt par to, kas ir bijis, un to, kas vēl tikai būs. Neskumt pēc nenotikušā un negaidīt to, kas nenotiks.

Es nemaz nemāku būt šeit un tagad, nesadalīta un šai mirklī. Daļa no manis sašķeļas tūkstoš gaismas zibšņos, atstarodamās tūkstoš pagātnes lauskās. Daļa tiecas uz nākotnes nekurieni.

Mani ir apsēdusi iešana, es esmu apsēsta ar ceļu. Es esmu saindējusies – pārraut un aiziet, pamest visu un sākt no gala. Tas reibina līdzīgi brīvības sajūtai. Vismaz vienu brīdi tas dod ticību sev. Tas ļauj apzināties savu spēku – saraut visu bijušo, visas saites par spīti žēlumam un aiziet. Nobeigt un aprakt, un aiziet.

Tāda es esmu. Trolejbuss, kas ir domāts ļaužu vešanai, nevis māja, kurā dzīvot. Es esmu soma, kurā nest uz priekšu un atpakaļ. Es esmu mašīnas kravaskaste. Es esmu autobusa salons.

Es neesmu nams ar kamīnzāli un trīcošu kareklīšu lustru.


– – –

Ja es spētu noticēt mieram – ka reiz sastingšu, aprimšu, beigšu un likšos mierā. Ka reiz man būs tik labi, ka tas nebeigsies un vairs nekas nebūs jāmeklē. Ka reiz būs galapunkts.

Ja es spētu piesiet savu virvi bezdibeņa otrā pusē. Ja es spētu noticēt savai nākotnei.

Ja es ticētu, ka tas, kas ir tagad, būs arī uz priekšu.

Ja es visu mūžu nebūtu dzīvojusi zemē, kuras vairs nav, un zemē, kuras vēl nav.

– – –

Es stāvu ceļa malā, atbalstījusies pret sveša vīrieša mašīnu, ko viņš man ir uzticējis. Motors klusē un pa laikam notikšķas atpūsdamies. Pa asfaltēto ceļu aizšalc pa mašīnai, ar garām skrienoša vēja plūsmu mazliet iekustinādamas manējo. Tā nodreb un aprimst.

Es laikam esmu izvēlējusies. Man tikai mazliet jāpagaida ceļa malā.

Es esmu izvēlējusies apstāties un noskatīties. Es esmu gana gājusi, un tagad mana iešana būs mana dēla soļi, kad viņš iemācīsies iet un dzīvos savās mājās, šajā gurdajā ciematā, kas rāmi iegulies starp pauguriem tādā kā mutesbļodā un tādā pašā rāmā gurdenumā pārlaidis kaut kādu varu maiņas, par ko man nav ne jausmas, vienīgi kādu kopsakarību un reiz bijušo karu niecīgas atblāzmas no kaut kad skolā dzirdētā.

Mans dēls vietējā skolā mācīsies par šīm varām, vietējās vēstures līkločiem, mācīsies atpazīt sazin kādu laikmetu celtņu, piļu un akveduktu drupas, kas man ir tikai romantiski laika gaitas liecinieki, bet vietējiem nozīmē to pagātnes diženumu un senās vēstures elpu, kas radījis viņus pašus. Viņš mācīsies godāt vietējos pieminekļus, par kuriem man nav ne silts, ne auksts, jo man pašai tie ir metāla un akmens bluķi bez kādas ciešākas sasaistes ar pagātni, jo manas pagātnes jau te nav. Varbūt tādas manas pagātnes vispār nekad nekur nav bijis, ja jau tik meistarīgi esmu no tās aizlaidusies.

Viņš mācīsies kaut ko citu. Ne to, ko es. Viņam renesanse būs sākusies dzimtenē, nevis kaut kur Itālijā. Tai tomēr vajadzētu būt pilnīgi citai sajūtai – piederēt lielai tautai un valstij.

Varbūt man ir vienalga, jo manas mierīgās un paklausīgās bērnības iekārta eksistē vairs tikai muzejos un uz vēsturnieku darbagaldiem, arhīvos, antikvariātos un pensionāru mitekļos. Ja jau es pati vairs nevaru atcerēties, kur varētu būt palikusi mana bērnības oktobrēna zvaigznīte, kur ir palicis mans sarkanais pioniera kaklauts, mana tautiskā prievīte un mans bērnības auseklītis. Ja man nav un vairs nekad nebūs atvilknes, no kuras tos izvilkt un parādīt dēlam. Varbūt vienalga. Ja jau nekad nav bijis svarīgi.

Es izvēlos norobežoties no savas pagātnes, un pasakiet, kur ir mana vaina. Ja jau kopš bērnības man ir bijis jādzīvo iekšā citā iekārtā, kur pirms manis nav bijis neviena, un man visu mūžu ir bijis jāizvēlas, jo neviens man nav pateicis, kā dzīvot. Ja maniem vecākiem ir bijis jāmācās reizē ar mani, bet man sanācis iemācīties ātrāk. Ja man nav bijis neviena, kam pajautāt, kam paprasīt padomu, jo es esmu pirmā. Ja man ir bijis jāspēj izvirzīt citas vajadzības un citus mērķus, nospļaujoties par vecāku dzīvēm un viņu pieredzi. Ja man uz savu galvu ir bijis jālec kādā no bezdibeņiem, starp kuriem esmu laipojusi cerībā neiekrist nejauši. Ja man pirms lēkšanas ir bijis jāpaspēj izvēlēties īsto bezdibeni, kurā lēkt, savu neredzamo nākotnes potenciālu, savu ieeju jaunā līmenī. Ja man visu mūžu ir bijis jāizvēlas – atkal un atkal no jauna. Jāizvēlas lietas, ko pirms manis nav izvēlējies neviens. Ja man ir bijis jābūt tai, kas kļūdās pirmā. Paaudzei, kas pirmā iegūst un pirmā visu pazaudē.

Ja karogi nemainītos tik bieži, varbūt es būtu cita. Bet varbūt taisni tā es, kas es esmu, ir tā es, kam ir jābūt un kam jāklimst pa pasauli, meklējot savu vietu. Varbūt es sevi nepazītu, ja būtu cita. Man taču tik ļoti patīk būt man. Tai, kas izvēlas. Lec no ciņa uz cini, laipo pa akmeņiem, tiek sausā cauri un atkal aiziet.

Tikai tagad laikam pienācis laiks sastingt, lai dotu stabilās bērnības iespēju kādam citam. Manam dēlam, kas pagaidām ir neaizsargāts, bet varbūt taisni tagad ir vislielākajā drošībā. Dēlam, kas varbūt pēc gadiem dārzniecībā audzēs stādus, tirgos tos noteikto parametru, kvotu un kādu vēl ierobežojumu robežās, bet varbūt būs devies sazin kur. Uz vietu, par kuru man nav ne jausmas un nebūs nekad.


– – –

Es nezinu, kas ir cēlis masīvo akmens baznīciņu kalna ielokā pa labi no ceļa – it kā aizvējā, bet ar torņa spici taisni debesīs un pāri visam. Kuram pirms sazin cik gadsimtiem ir bijis tik svarīgi uzcelt baznīcu – sev par apliecinājumu, savai vietai par svētību, kādam svarīgam notikumam par godu. Varbūt ideja dzima pēkšņi, varbūt tā tika iznēsāta gadiem, varbūt visu mūžu. Bet kādam taču balsī bija jāpasaka, ka baznīcu ir jāceļ, ka nu ir laiks, ka tad un tad, tikos un tikos tur un tur visiem jāsanāk ar lāpstām. Vai kaut kā tamlīdzīgi.

Tā būs mana dēla baznīca. Man tā ir tikai ainavas elements, ēkas klucīgi robustajam augumam grimstot vakara krēslā un torņa sarkanajai spicei romantiski izgaismojoties vakara saules staros. Manējā palika kaut kur Latvijā. Manējās nav nekur.

– – –

Marija piedzima 20 – 30 gadu pirms Kristus. Par viņu neviens neko nezināja teikt. It kā esot parauta debesīs, kad viņas dēls bija miris un augšāmcēlies. It kā dzīvojot vēl joprojām.

Cik rožukroņu visā pasaulē bija, tik desmitiem reižu tika piesaukts Jaunavas Marijas vārds. Cik ģipša skulptūru stāvēja baznīcu altāros un dārzos, tik simtiem un tūkstošiem reižu tika pieminēts viņas vārds. Cik Marijas svētbilžu bija, tik simtiem tūkstošu reižu ļaudis vērās debesīs un vaicāja, kam tālāk būs būt.

Tik reižu viņa solīja, rādīja, apskaidroja, stāvēdama savā gaiši zilajā apmetnī un ar kājām samīdama grēka čūsku. Tik miljardiem reižu viņa bija māte.

apmēram 2002-2006


Marabeju kolns

Tai tys beja. Tai tam byus byut.
Kurs pīdzims, tam juomierst. Kurs var paēst, tam juoād. Kura navar apēst, tuo i naād.
Kurs jau meičaule bejs, tys par meičauli i paliks. Ka gribi dzeivuot, juodzeivoj – juosyt pretim i juosatur. Nikaida žāluošonuos ite napaleidzēs. Juodzeivoj!

Kab na ituos zynuošonys, Dekters byutu propuļs ar vysu sovu klybū kuoju.
A kas jam tei kuoja? Ka cylvākam ir pruots i saprasšona, kam jam kuoja vajadzeiga. Iz balim skrīt? A voi ta jis natyka izadoncuojs sovā laikā? Sīvys dabuot? A voi ta jam juos juomeklej? Pošys atskrēja, kluot dasalyka. Tik tuo dorba beja kai izalaseit pošu šmukū i iz zagsu nūvest.
A kuozys, kuozys… Taidu kuozu nivīnam nabeja bejs i nabyus. Kolhoza komjaunīšu kuozys – kartenis i roksts tyka vysuos rajona i republikys avīzēs, korespondenti stuovēja pi zagsa i raudzēja nūgiut, kai Arvīds Dekters izīt ar sovu jaunū sīvu Snežanu Dekteri. Kas tī vaira atguoduoja, kur tī korespondenti piec palyka, kur kamerys – dzēre i doncuoja leidza vysim. Taids nūtykums – jaunajam kolhoza prīkšnīkam kuozys. Atguojs nu dīnasts, jis par reizis tyka omotā. Ar vysu kuoju. Kab na tuos valna kuojis, varbyut vēļ natycātu – kur slaistiejīs, kur bejs. A tai – nūpītnys delys, nūpītna dariešona.
Kuozys beja kai nivīnam. Ļauds, izacītuši pieckara nabadzeibys, beidzūt beja iz zaļa zora. Par dorbu kolhozā suoce moksuot vaira ni tuos kapeikys kai agruok. Vaira ni maiseņu gryudu par izstruodis dīnom, a tūs gryudu pītyka i vaļstei, i kolhozam, i kolhoznīku cyukom i telim.
Cik bucu ola izdzēre, cik nakšu atdoncuoja. Taišni rudzi jau beja lykti zam jumta, a buļbys vēļ nabeja kustynuotys. Nu kuozu golda vysi lykuos lelajā kolhoza buļbaitē, dzīduodami i spālādami. Garmoška rūkā, papirosa zūbūs – sēd muzykants iz buļbu vazuma i spielej, a jaunuos meitys palākdamys traktoram pakaļ ar vysim spanim i skalinem. Oi, ļusteigi laiki beja!
I buļbys nūroka, i konusūs saroka, i iz bazu nūvede. Skaiti, valsts planu izpiļdēja i puori palyka. Cyuku medeibuos pa rudiņam vēļ cik vepru nūguoze. Dekters zynuoja, kū medeibuos pasaukt – vysi glavnī rajona veči ar vysim sovim čynim i medalim puorbraukuoja. Vysa jaunuokuo tehnika tyka jaunajam prīšksādātuojam – jis muocēja i ar mēli pagrīzt, i rūku dalikt.
Cyts put ar puteišonu uorā i nu apsleikuša teiruma volkoj buļbys ar sokumim i piļsātys kantoru buobu rūkom vēļ pa oktobra. Dekteram to nā – buļbu laiks ir buļbu laiks. Līkās ar vysim traktorim i trapakim teirumā, cikom laiks turīs, a tod i bals – ļauds guoja dorbā kai smārāti. Bez bala, skaiti, nav ni kulturys, ni saimisteibys – ka nabyus tev jaunūs ļaužu, propuļsi ar vysu tehniku. Deļtuo balu Dekters stypri dasavēre. Bez balu izput vyss. Cikom vēļ tei kuoja kai kuoja beja, i pats laide pa zalu tai, ka putēja vīn. A piec jau tai pamazeņam, pamazeņam. Doncuot Dekters ļūbēja – par reizis cyta dzela, sirds podlāc i pruots cylojās.
Nu suoku kulturys nomā naguoja a nikai. Beja nūsalasiejušys nazkaidys dzejūļu skaiteituojis. Kai rudiņs, tai jom jau, verīs, dzejis dīnys. Pošā buļbu i lynu laikā volkojās ar nazkaidim dzejnīkim – ni taids dzejnīks buļbu zyna, ni buļbys juo. Kurs pruoteigs cylvāks pošā rudiņā laikā var jimtīs ar dzejūlim? Zīmā lai koč ludzenis skaita i vuicuos nu golvys, a pa rudiņam dorbs dag. Kaida tī dzeja, pa besim! Cikom jau Dekters parāda pastatēja – bez bala nikaidu dzejnīku. Nabyus bala, dzejūļu tu ite naskaiteisi!
Atjēme kai ar rūku. Par reizis ļauds aizainteresēja par kulturu. Par reizis i izslaukums fermuos cēlēs – kura slaucieja pacīss, ka jai bareibys laikā napīvad i da seļsaveta iz balu nateik. Gūvs pabaruotys, sāst traktorā i brauc piec kulturys. Daža jauktū kūreiti sataiseja, divdesmit buobu i treis veči. Da i kaidi tī veči – vīns jau nu dobys narikteigs, pasysts iz augšu i kolekcionej markys, vacūs prasus i patapona platis, ūtram sīva nūmyruse i niu meklej jaunys, trešam bais, kab sīva vīna nasavolkuotu pa pasauli.
A puišu vajag. Bez puiša bolsa i buobys naskrīs pi kulturys. Dekters tai dzelai pīguoja zynuotniski. Jis beja vuiciejīs par lauksaimnīceibys specialistu, jis zynuoja, kuo cylvākam vajag. A nikuo daudz navajag – kab jumts byutu iz golvys, pylna bļūda prīškā i kab meitom byutu puiši i puišim meitys. Nabyus ituo pādejuo, ļauds puorsakaus i pi pylnys bļūdys kai vepri pi silis. Nabyus ni tolka, ni sajāga. Vajag kulturali: meitys i puišus salaist tai par gabaleņu kūpā – lai gors pasaceļ i buobys mozuok pliešās, a puiši nadzer tik daudz šņopsta. Skaiti, kulturys nomā to iz skatuvis nadzers. Da i ka dzers, kluseņom, kuļturnai. I ka byus sova meita pi suona voi cerejama bryute, nadzers i tī. A kam Dekteram dzāruoji vajadzeigi? Symtu godu jam jūs navajag. Partū Dekters pasyuteja sadzeivis pakolpuojumu kombinatā streipainūs bruņčus i biņdziukus deju kolektivam. Divdesmit puoru. Jam jau saceja – troks i byudams. Kur iz leidzonys vītys divdesmit puišu dabuosi? Kurs pruoteigs cylvāks īs laksteitu ļaužu prīškā nazkaiduos lyna stabulēs.
Tai dzelai vajadzēja daīt i ar spāku i viļteibu. Kuo navar pajimt ar spāku, tam var īstuosteit, cik vajadzeiga kulturala atpyuta. Kurs nadoncoj i slaistuos pi dorba, tam nadūd ni kolkoza kombaina sīna pļaušonai deļ sovys gūvs, ni uordeituoja syudu vesšonai i traktora aparšonai. Ilgi to tu, makans taids, pasaslaisteisi! Mudri viņ vysi kombaineri i fermu operatori mīdzēs pi doncuošonys. Kurs navarēja Dekteram patruopt, mudri viņ aizalasēja iz gorodu voi iz tim neikuļu kolkozim. I lai losuos pa besim. Tī jam i vīta. Ka namuok dzeivuot kai cylvāks, to tī ni aršonys, ni eceišonys.
Partū otkon jau piec kaida goda voi div upismolys estaradē pastatēja jaunus beņčus i sareikuoja zonys dzīšmu i daņču svātkus. Vysi kryumi beja butylku pylni. Tok kas kuozu piec tam spruka! Jaunim ļaudim dūd tik valis sasaūstēt. Jau par laika, verīs, otkon juoguodoj dzeivojamuo plateiba kolkoza specialistim i bārnuduorzā vīta. Cytim pa pasauli juoskraida i pi dorba guculi juomeklej, a Dekters iz zaļa zora.
Ka jam itai labi lūbēs ar kulturu, Dekters gribēja pi vīna pastateit i simfoniskū orkestri, tok rajonā suoce apsasmīt – muzykys šam aizavajadziejs. Gūvim zam astis tova opera i balets!
A kuo ta nā? Gūvim vajag slauciejis i syudu miezieja. A slauciejai vajag miezieja i mieziejam slauciejis. Kur jī vīns ūtra dabuos? Tok na jau klāvā pi gūvs astis. Taidys dzelys nūteik balā, a balam vajag muzykys. Vēļ vaira – balam vajag pošam sovyys muzykys, lai nav juoskraida pa pasauli i juomeklej vysaidi plenderi muzykanti. Bess to jūs zyna – pajimsi taidu muzykantu, a jis da reita i nadakiukuos. Apsamaus kai teļš – ni tī muzykys, ni mīlesteibys. Vajag kuļturnai – gluozi, divejis, a muzykantam juospielej da reita gaismys. Cikom reita slaukšona i pādejī puori īt paceli.
Ka ni vasalu orkestri, to taidu spraunu pošdarbnīku ansambli Dekters dabuoja gotovu. Skripka, garmoška, nazkaids pyušamais ar lelu trubu, bess juo taida zyna. Beja klubā i klavīris. Paulam labi dapas, par reizis cytaiž skaņ. I pošam gribīs leidze viļkt, eku, kai sābru takšam, kas kauc leidza teļvīzeram i radejai, ka tī kaidu simfonisku gobolu palaiž. Ka kurs muok klavīris paspēlēt, par reizis cyta skaniešona. Až lūgi uorā juoceļ.
Taidi bali beja. Ļauds ļusteigi dzeivuoja. Kurs jau nūsadzēre, to nūsadzēre. Duraka i blise naizvuiceis. A ka kurs gribēja dzeivuot, tys i dzeivuoja. Eku, Sileņu puors lai. Deveni bārni, poša kantorī papeirus cyloj, jis iz smoguo par šoperi. I voi ta švaki dzeivuoja. Īdeve pošu pyrmū līvānīti sātu, pasauce orkestreiti, korespondentus, laikam sastais voi septeitais dāls puorgrīze baņti, dzeivuoja kai Dīva ausī. Sovs klieveņš, sova ciuceņa, pusūtrys sotkys zemis, jei dzīd kūrī, jis pyuš trubu. Ni dzeršonys beja, ni bārni appleisuši staiguoja.
Ni tai kai šudiņ. Dekters ryuc viņ. Itūs valna slaistu pīsaplidiejs kai nalaimis. Kolkoza laikā cyta dzela beja. Kurs slaistējēs, tam par reizi izsyuteja viersā komiseju. Pošu iz atskurbtuvi, bārnus pa bārnunomim. Izauga cylvāki koč. Nasaslaistēja pa pasauli, suņus sizdami. Ka jau ar kuru natyka golā, vys varēja kai izagrūzeit. Ka nikai cytaiž, komsamoļcūs palaide iz Sibiri struoduotu voi prūm iz armeju. Tī vysus smutus puorkristeja.
Niu vyss pasauļs ar kryumim aizaudzs. Voi ta agruok itai beja? Ka kurs turēja gūvi, vysys gruovu molys apkaustēja. Vys sīna pīpļuove. A niu izalaiduši kai smyrdakli, sēd iz zemis, audzej usni i vuolyudni i vēļ jim vaļdeiba švaka. Kas ta, atīs tei vaļdeiba i tev nu pakalis šērvi nūšaravuos? Ka pats naveižoj čūksta nūslauceit, to tī ni vaļdeiba gluobs, ni dabasu vara. Taidam peikstuļam pa taisnu grobā. I to jam švaki byus – vaira navar dzert i peipēt.
A pasoki, par kaidu naudu itī nabarāgi peipej? Kuram besam sātā pensioners, to tys jau bagaturs. A cyts volkojās pa dzerauni i kļaņčoj – dai lat, dai lat. Pi Dektera nalein. Zyna, ka dabuos tū “dailat” reiklē.
Bejuse Dekteram vara, jis pajimtu blisi i itūs vysus ištukanus dalyktu kryumu cierst. Pa vīnam zareņam. Lai laiza koč ar mēli.
Izalaiduši kai teli – ni dorbs jūs zyna, ni jī dorba! Voi ta agruok zeme cytaida beja, ka vysi dzeivuot varēja?

Kū tī. Dekters ituo laika nasaprūt. Kas itī ir par ļaudim, kas par cylvākim. Kas tī par laikim niu, ka nav nikuo iz pasauļa i nikam nav nikaidys vierteibys. Trynās cyts caur cytu, a pi nikaida loba gola nateik. Kai apmauti.
Jis verās iz pasauļa – ni to rauduot, ni lomuotīs. A ka nivīna rikteiga cylvāka. Kotram sova vuts. Kurs vēļ grybātu struoduot, tam otkon naudys nav. Kuram nauda teik, tys pīpierk mašynu i juodelej pa pasauli, zivs giudams i meža zvierus saudeidams. Pasoki tu taidam, ka juostruodoj, jis i tevi nūsaus. Ka nav parāda, to itī napastateis. Itaidi tik izvess iz lelceļa.
Kod Dekters jauns beja, vyss beja nazkai cytaiž. Lai juo klauseja voi naklauseja, a spāks i taisneiba beja juo pusē. Lai kai ņaudēja pretim, a jau, verīs, piec laika pyuš juo stabulē. Partū ka Dekters zynuoja, kū dora. Na par veļti jis beja lauksaimnīceibys specialists – treis godi sovhoztehnikumā, gods augstškolā i cik žurnalu i gruomotu. Kab tei dīnasts napamaisiejuse, jis byutu izavuiciejs par agronomu i byutu ministrs. Jam jau vysi saceja – kuop iz augšu, kuop iz augšu. Da kaidu tī augšu. Kai īraudzeja “napabeigta augstuokuo”, tai vysys augšys pagaisa.
A kam Dekteram augša i ministreja, ka jam beja juo kolkozs. Dori, kai pošam pateik. Ka tik plani i saisteibys izpiļdeitys, īsmierej eistajā caurumā, pakvālej tūs pyut i palaid pasauļa skriejiejus partejnūs i dzela dareita. Vyss īt kai smārāts.
Rajonā jau runuoja, ka Dekteram nav vysi sātā – cyts pierk slaucamūs aparatus, a cyts garmoškys. A bez garmoškys nivīns aparats naslauks, ka nabyus cylvāka, kas jū dalīk zam ciču. A cylvākam vajag ļusteišonuos. Bez muzykys izput vyss.
Tai Dekters saceja i rajonā, i korespondentim. A tūs beja kai sisiņu – to taida gūdolga, to itaida. To sugys telis, to izslaukumi, to dzeivsvora pīaugums. Naticēja, smējēs. A lai smejās. Kurs pasasmīs, a kurs i pa nūpītnam. A jam sova znaja. Pasasmēja pi seve i dareja sovu. Īpyut tu taidam!
Lai jau cylvākim teik. Kū ta jī besi raksteitu sovuos avīzēs, ka nabyutu Dektera?

Kai rudiņs, tai otkon medeibys. Cyukys atsabaruojušys nu vosorys, pīsaplidiejs da besa – jem tik blisi i sauņ. Dzeiva gale lein nu meža uorā. Īkur sūmu pierti mežmalī pi azara, aizvad večus iz masta. Cik jī tī pasasauda, jau iz pierti. Kur ta tuos cyukys liksīs? Pošys leida zam blisis.
Kai reize pats bīzais Drabāku mežs pi pošys buļbaitis – siedi i piļņavoj, kur jau kaida cyuka smeceri pabuozs. Pastoti prīkšnīku taišni pi egleišu jaunaudzis i gaidi. Napuorīt i ilgi laika, jau cyukys kai krelllis vērtinē šaun nu meža uorā. Vēļ pagaidi, pagaidi – lai vysa parapeja izlein uorā. I tod kai mauc nu blisis, tai cyuka aizarākdama podlāc i apkreit gar zemi. Kuojis viņ nūspirinej!
A kur tūreiz divi pārnejī vepri nūsastuoja placs pi placa i ministrejis vecs, tī tūreiz struoduoja taids Augusts Kursīts, kai pestēja viersā, tai obeji gotovi iz vītys. Ministrejā vēļ ilgi zynuoja Dektera kolkoza. Tyka i putjovkys iz sanatorejom, i uorzemu delegacejis brauce. Tai i dabuoja pyrmūs buļbu kombainus i materialus jaunajai upismolys fermai.
Kū tī i runuot. Kurs jau puiss kai ūzuls, tam nikaida klyba kuoja navuodēs. Ka kuram golva ir i rūkys eistajā vītā. A vītā Dekters beja vysod. I kolhozā, i seļsavetā, i niu pogostā. Tik ka niu tei veseleiba na dīzkū.
Iz taidu cylvāku pasauļs turīs. I taidi cylvāki pi pasauļa turīs.
Tai tys beja, tai tys byus. Nikai cytaiž tī navarēja.

Rozpliets kuojis, Dekters stuovēja iz ustobys slīkšņa. Biksis grumbuodamuos kryta puori zuoboku kaļovom, gumejnīki nūbrysti ar dublim. Jau kur pavasars, a vys navar i navar rimtīs – tik jau podkaļss, tik jau otkon leits sukoj, tik otkon vīni dubli grīžās.
I kas šeilaiks taidi par laikim! Zīmu, vosoru vīni dubli. Agruok tok zīmys beja, tok koč solts turējēs. Niu sypnej snīga iz nojabra svātku, pasaļdej, pasaļdej, a jau zam Jaunuo goda vyss otkon plyks. Ka, dzie, mož febralī kaidu šaļti pasaļdej, tik tuos i prīcys. Ni tī Zīmyssvātku, ni Lelys dīnis.
Da i kaida tī Leldīne. Agruok koč puiši veižuoja leigačys pastateit. Sadzyna stulpus kolna golā, īsēja stričūs dieli – kai laidi, tok, dūmuot, puori puspasauļam puorjuosi. Meitys čērce viņ i givuos puišim ozutī, vot, i dzimsteiba beja, i vyss. Niu ni te vaira puišu, ni byušonys. Stabarāgi taidi, pakar kūku storpā stričeitī i kirinejās. Ni tī spāka, ni dorba veikšonys!
A vosor? Vīni leiti. Miercej i miercej kai iz pyudeišonu. Agruok kai guoja, to i atguoja tyucs, nūleja, nūgrudinēja, izaspardeja, nūsukuoja i aizguoja. Kas saleja, tys to i saleja. Saleja i izkolta. Niu atīt taids valna susliņs i miercej nedeļom. Ni tī sīna pīpļaut, ni pyunē savest. Atīt taids mierkačs i myrgoj sutkom i nedeļom – ni tī leita, ni naleita. Tik vysu prācu izmaitoj, sapyudej i vaira nikuo.
Niu pat. Pats pavasars īt viersā, a vyss pogolms pīdzeits ar dublim. Iz teiruma jau zuoleite lein, a ite nazkaida kiula staipuos. Sīvīši vys rauga sakast i sagruobuot, tok kas deve. Da i kū tī besa nūkassi, gruobeklis pīsadzan pylns ar dublim. Cikom jau zeme napakaļss, naeimi i kluot.
Jau īvys zīdēt taisuos, jau unučkai kuozys piec napylna mieneša, a ite pa sātu vīns vīneigs naparāds. Da ka nav puišu, to itī to pasauļa napaceļs! Buobys brunčūs īsagivuši, gaida nazyn kuo. Pajāmuši, koč graņts atvaduši, vys sausuoks tyktu. Nā, Magda pasacēja – žvyrs ustobā nessīs, a tī i sēd, i buobys klausa. Ar buobys gudreibu tu tuoli tiksi! Taipat niu dubli nasās! Pakluojuši byutu egļu zoru pi slīkšņa, besa tī žvyra voi kuo radzātu. Koč kuojis sausys. A niu stupojīs kai pa mīlem.
Da i agruok greidu taišni ar žvyru i tryna, koč bolta i stuovēja. Niu pīsajāmuši nazkaidys pasauļa gudreibys, muozoj ar nazkaidom eļnis kruosom. Taipat tei greidys kruosa nūīt vysa zemē i iz pavasari plyki dieli viņ speid! Agruok nūtryna nedeļā reizi voi divejuos ar žvyru, koč bolts stuovēja. Niu sadūmuojuši nazkaidys uoveišonuos, maļavoj. Kaids tī valna šmukums voi kas. Tik tei smirdeišona.
Žvyrs ustobā nessīs! Dekters nūsašpļuove pi slīkšņa, tod iztryna ar gumejnīku – ka sīvīši naredz. Kū tī. Buobu gudreiba i cauri. Voi ta vysta putyns, voi buoba cylvāks.
Sacieļs biksis i sapruoviejs siksnu, Dekters guoja da klāva.

Otkon durovys izašīpušys. Kas tī par meisterim. Pītaisa nu zaļa egliskūka, tod breinojās, ka durovys cylojās i napas. Godi div, treis, ka ni vysi pīci voi seši tam dieļam juonūsastuov. Tāvam pošam lītyskūku pylna pašele pīdzeita beja, tik ka pats taiseit namuocēja. Niu īdūd sovu materialu, tok jis, nabarāgs taids, sausū kūku pajims sev, a durovu pītaisēs nu hlama. Tod i nazyni, kai golā tikt.
Vacuos durovys stuovēja kai prīca, tik jau ka nu eņdžu izkryta i lejisgols latakuos pyudams izdrupa. A ituos nu nikudyšnuos – staigoj iz vysom pusem. Ot meisteri! Ot puiši! Zagli i susātivis! Pītaisa nazyn kuo i nasās iz lela, a gols golā nikuo tī nav – dieļu porceišona i cauri. Ni tūs durovu attaiseit, ni aiztaiseit, vyss trynās, giunās i čeikst. Až škode.
Da i aizgoldai jau seņ beja juonūmaina dieli. To cyukys dreiži uorā izkriss – jau tai i smeceris cyloj, puori raušās. Uš, rogonys! Pi teļu ar nikaida parāda. Itaidus lūpus jau ar striči juosīn, na pa aizgoldom juoboksta. Liksīs taids uorā, paraugi nūgivs! Puspasauļa apjuos, cikom kur mežā īsasprīss. Labi, ka koč tū vīnu Oļgerts nūgrīze zam kuozu. A to kai fermā. Zeišļoj vīns ūtram auss, nikaida parāda. Varātu i pats, cik tuo dorba. Nav jau cyuka, a jauns talāns. Tik vys piec tuos slymuošonys rūkuos spāka tryukst. Da i paraugi pi grīstu izruovs, kab uodu nūmauktu. Kača svors jau tī viņ ir, tok vysleidza – spāka vajag.
Nā, vajag tev, cylvākam, tik saslimt. Tiksi slimneicā, i sātys napazeisi. Kū tuos buobys voi tī znūti nu saimisteibys zyna. Pīsavāruši teļvīzera, pogolmu pīvāluši pylnu ar akminim. Ni tī rotu apgrīzt, ni pošam apsagrīzt. Akmiņa duorzi jim… Kurs cylvāks agruok akmini sātā vēle? Da ka pi pierts mož. I to nabeja loba primeta. Zyni, bess, kas tymā akminī īlykts. Cyts mož iz tuo akmiņa golu dariejs, a itī duraki durovu prīškā pastota.
Pīsalosa vysaidu čiuļu gazetu i žurnalu, niu jau cīši gramotnī skaituos. Pošim saprasšonys a ni! Kura dzagiuze papyuss, tū jau i skrīs dareitu. Akmiņam akmiņa vīta. Pi ceļa, iz kupicys voi pi lynu muorka. Na jau iz pogolma vyds!

Leits beja nūsukuojs čut ni nedeļu. Tok i beidzūt pādejais lads i snīgs beja prūm. Taids vāls pavasars kai nalaime – cytugod jau seņ apsasāts byutu, niu vēļ iudiņs vīt vītom iz teirumu stuov. Zuolis to vēļ daudz namanēja, a kūkim pypuri pītyukšuši labai i lozdys jau puorzīdejušys. Tai i verīs, majs īsataiseis sylts i sauss. Ar steigu juotaisa zeme, kab vysu paspātu da maja svātku.
Sābru Oļgerts sovu beja padariejs. Teļa golva beja nūlykta iz klāva slīkšņa, asnis jau suoce apsaviļkt ar taidu kai recekli i timsnēja. Vītom gailēja gaiši sorkonom steigom. Acs vērēs nazkur, ružovs purns, mēle izbuozta.
Varēja koč bļūdā īlikt, na pa zemi vuoļuot. Vys jau taipat tei golva juošmucynoj i juoskrabej, ka studiņa gribēja, tok zemē na dzela. Pīlaista ašņa, tod poši meicuos kai pārnejī vepri pa grezi.
Nikaida lītyskūka jau nu tuo teļa nabeja. Taipat nabyutu dzeivei pamatams. Tai jau beja pasadavuse šmuka teleite, kab tik nadasamatuse tei vādara vaine. Kai aiznyka, tai i stuovēja iz vītys – ni auga, ni opola tyka. Škeists rikteigs, na teļš. Breinums, ka nanūspruoga.
Unučka vede dokturi, lečēja. Cik naudys sagryude tymā syuda teļā. Jai žāl. A kū besa pīžāluos, ka tī ni teļa, ni gūvs – neikst ar neikšonu. Taids tok nav dzeivei turams.
Mudruok jau ari nabyutu kaunams – kurs ta tī āstu tūs zuoļu. Cik reižu gryude reiklē i spricēja. Dokturs nadeve nikaidys cereibys, tik nūsaceja, ka poši ēst navar, labi ka sunim var dūt. Antibiotikys i kas tī vēļ. Tok nu i pliutēja kai prokvuosts, trīpe taidu dzaltonu i smirdeigu, vysa pakale beja apkoltuse. Beiguos jau gulēja viņ. Tok, redz, pasacēle. Kai zynuodams, ka saimineicai byus kuozys.
Unučka vysu zīmu i pavasari sabraukalēja. Vys kai pīktdīne, tai kluotu. Šei vajags svaiga gaisa i zemis, piļsātys myurūs goru rauns cīš. Vot i īsavēre tuo teļa – taišni zam gūvs dzeišonuos īguoja klāvā, paleidzēja pi viļkšonys. Tai symtu godu jai ni tuo teļa, ni gūvs vajadzātu.
A kai ta tī naraus tuo gora cīš, jau kurā mienesī. Kab na tuo vādara, voi ta tys zmejs byutu juos preciejs. Taidi tik zyna bārnu sataiseit i tod skrīt pa pasauli. Ka nadasīsi astis, aizjuos pa pasauli – lai meita vīna ar bārnu sēd.
Tai nabeja dzela. Dekteram beja juorunoj. Vīgli nabeja, kū jis valnu zyna nu tūs mīškuonu saprasšonys, jim taids dzeraunis vecs pi vīnys vītys. Tok beiguos Miška beja ar mīru, jis jau vysu laiku Laimenis ļūbejs, tik varbyut piec dzemdeibu kuozys, ka varēs boltū kleitu i vysu tai šmuki. Kur niule soltā pavasarī. Vysu lobuok iz Zīmyssvātku. I bārns apsavieļs, i poši sasagataviejuši.
Dekters beja ilgi runuojs, cikom jau nūlyka iz sešpadsmytū maju. Kur ta agruok beja, ka šmukuos kleitys vajadzēja?
Kas tei par dzelu byus – meituos dzemdēt. Iz juo Laimenis nivīns nasavērs ar švaku aci. Lai kai , a mužiks pi suonu ir. I ka mužiks ir, vajag kuozu. A to volkuosīs pa dzemdeibu nomu kai Dīva napījimti. Kū taids zyna nu dzeivis. Sīvītei vajag rikteiga veirīša, na itaida gūmeizys – bārna sataisa, a piec lykuma nūkuortuot najādz. Ni jis dareituojs, ni klāva mieziejs. Tik tei leluo izanesšona.
Tai jau soka, ka Miška zyrgā. Iriednis. Zam juo cik tī departamentu i agenturu. Skraida vīnūs Eiropys komandiejumūs. Vot kai jims, tai i aizskrīs. Voi ta Dekters dzeivē moz itūs brillaiņu redziejs ar portupelim – te jis ir, te jau par pusaulis. Nabyus taidam komota viersā, myužam nasaganeisi. Cikom bārna nav, mož cytaiž ruodīs. Tiks bārns, propuļs vysys agenturys i projekti. Itaidi tik skrīt zyna. Itī na dorba dareituoji.
Dekters rudiņ beja nūsaviers syudu tolkā. Jis dzelu pazyna. Cytam treis sokumu viezīni, itam labi ka vīns saīt. I to vēļ tulznu verās. A kai jom nabyut. Kuram dorba dareituojam tulznu nav, cikom pi dorba dajiukst.

Ka kuozys, tok kuozys. Kuo tī Zīmyssvātku gaideit – pošā zīmys soltumā ni uorā izīt, ni rikteigu kuozu sareikuot. Kas tei par dzelu, meituos bārnu dzemdēt. Nav Laimeņa ni našmuka, ni naboga, kab ar bārnu pi suonu bazneicā ītu. Dekters var, Dekteram ir nauda. Lai kuram, a jam nauda vysod ir turiejusēs – navajag par vysaidim syudim svaideit, tod vysa byus gona.
Jis sataiseis taidys kuozys kai pa vacim godim, vysa parapeja runuos. A lai jī parunoj, lai īpyuš pakalē, lai pasaver. Bobuli taidi. Galadranci!
Laimenai bryugons taids nu skota na cīš kū. Zama auguma, rūkys kai dalepeitys. Moti jau kuop nūst nu golvys viersa, brilleitis i vādars, par cik godu jau vecs byus. Godu divpadsmit vacuoks. Kod Laimeņa bārnuduorzā guoja, jis jau školu veice. Tok otkon baileigi bogots, koč i vaļsts dorbā. Vys jau kū īraun nuosī. A kai narausi – ka nu vaļdeibys nazagsi, jei zags nu teve. A zags jei vysod. Deļtuo tei vaļdeiba taida īstateita, kab nu cylvāka zogtu.
Kas ir, tys ir. Miškam nauda turīs, taidā ziņā jis ir nu zemis cylvāku sorta i napropuļs. Cik Dekters taidu partejnūs gaisa gruobekļu beja atsaviers – skrīn pa gaisu, tolka nikaida. Ideja taida i ideja itaida. Kab pa jim, nu kukuruzys viņ pasauļs dzeivuotu. A kur ta itymā zīmeļu zemē kukuruza. Voi ta dzedu prodzedi duraki beja, ka rudzus sēja?
Gastiņci Miška vysod atvad spraunu, pats dzer i dzīd. Cylvāks nav švaks, apsvīdeigs – vys unučkai sova iztikšona byus. Ar taidu i mežā iz calma napropuļsi, atrass dorba i naudys. Cyts pi vysa gotova nūsalaiž dybynā, a itys beja muociejs dzeivē kuopt tik iz augšu. Piertī atsazyna, ka muote jū pamatuse mozu, audziejušys ciocis. Nu sešpadsmit godu vacuma struodojs. Jis zyns, kaida bodam garša, jis zyns, kai nauda ūž. Jam daguns ir tai īstateits – jis saūž dzelu tī, kur cytam nikas nasaruod. Nu suoku dziņs mašynys nu Vuocejis, atdevs cytim. Iz ritiņu viņ dzeivuojs. Tik nu ceļa sātā tics, tai jau otkon juobrauc. Kai nauda tykuse, pats suocs šiverēt tepat pa Latveju i veics školu – bez papeira tik cytim par syudu laseituoju vari byut. Registriejs firmu iz sova vuorda, a mašynys dzynuši cyti. Sataisejs darbneicu, pījiems meisteru. Niu to gon puorrakstiejs iz bruoļa – par daudz gari puotori atsaskaiteit vaļdeibai, niu to vaļsts dorbā tics. Nav jau vainis i tī. Koč pasauļa redz i sova apsagrīzšona. Tei sova firma jam acs attaisiejuse, kai pasauļs grīžās, kai nauda īt. Niu nūder i sakari, i saprasšona.
Kū bruoļs? Prīceigs. Vys peļņa. Da i Miška tuos dzelys dasaver. Sataisa tūs hlamus i gryuž iz Krīveju. Tī krīvi že nikuo nasaver – ka tik kust. Kas jam bādys, kas tī piec mieneša voi goda. Krīvam ka tik speideigs vierss i labi ryuc.

Agruok Marabeju kolnā cauru vosoru, ar maja mienesi suocūt i Marejis dīnu seņtebrī beidzūt, kotru sastdīni nūtyka bali. Dekters sovim ļaudim nalīdze nikuo. Ka dorbs padareits, to i ļustēt var. Dorbs gon na vysod beja padareits, cytu svātdīni kaids kombains i palyka pusvuolā, kod brauciejam švakuok ap dūšu beja palics voi jis paienī damyga. Tok kurs tī var vysa īsavērt voi padareit. Lai voi kai, “Sorkonais Komunars” pakalē cytim napalyka. Ka kurs labeibys teirums i aizleja voi kurā buļbu teirumā nu rudiņa leitu īsataiseja taida dyuksts, ka ni ībraukt, par vysim kūpā zynuoja, kai izaluopēt. Piec kara jau beja gryušuok – kurs varēja, izbāgalēja pa piļsātom, a piečuok, jau Dektera laikā, kas nakaitēja. Par goda premejom viņ saguoja pusžiguļa.
Iz kolna gola beja pastateita estarade, īvylkta elektreiba. Dūmuoja drusku nūstumt kolna capuri, kab leidzonuoks doncuot, a vys nazkai palyka i palyka, nivīns nasajēme.
Runoj, ka tymā kolnā guņs pluovojūškys – izlein nu Blūzdys azara i gailej pa kolna viersu, cikom ļaužu nav. Kai ļauds kluot, i guņtenis pagaist. Tuos asūškys ļaužu dvēselis, kas nazyna mīra.
Azars pa pusei aizaudzs, tī kūrc tik vardivis i zīd laičinis. Nav zynoms, voi tī kaids moz ir mauduojīs, da i krostam tik vīgli nadaīsi. Ka verās nu kolna pusis, ezereņš speid kai Dīva acs, opols i dziļš. Ka īt nu krosta pusis, kokla var atlauzt. Nīdris i kuorkli, dyuksts i dyunis zuobokus zemē raun. Da i īt nivīns naguoja. Kaidam besam nalaimis meklēt. Zyni nu, kas tom blūda dvēselem pruotā – paraus zam iudiņa i namaneisi.
Nazkod sensenejūs laikūs iz kolna asūt bejuse piļs, nu azara jāmuši iudini i deļ lūpu, i deļ pošu, i drēbis mozguojuši – cīši meiksts iudiņs jimā ass. Tik reiz tai dzeivei daguojs gols, atguojuši poļaki, krīvi voi vuocīši, izkuovuši vysus i nūdadzynuojuši sātys, pamatuši tik mozūs bārnus i jaunūs, kas vēļ navariejuši karā īt. Zeidamūs bārnus izdaliejuši pa apleicīni, a jaunūs dalykuši pi dorba. Jim vajadziejs sovu ļaužu ašņainuos mīsys sasvīst azarā. Cyts ness sovu tāvu, cyts muoti. Iudiņs azarā nūsakruosuojs sorkons, i nu dybyna ilgi cālušīs gaisa burbuli. Treis vosorys tī cylvāku mīsys i kauli muovuši, tod pagaiss vyss. Tok ar tū pošu azaru īsauce par Blūzdu – kur cylvāku dvēselis aizblūduojušys. Nu tuo laika nivīns tī nav mauduojīs, jau symtim godu. Reiz gon vīns duraks ass saderiejs ar draugim, ka puormaus puori, tok iz azara vyds pagaiss kai nabejs. Voi tī smuts jū īruove, voi kaidi olūti – kas jū zyna.
Tai tymā azarā atspeid tik dabasi, muokūni i eņgeli, a kolna viersā, ka vītom paloksta, skaņ kai bucā. Tī asūt nūdadzynuotuos piļs pogrobi, kur siežūte piļs vaļdinīka jaunuo sīva i reiz par symtu godu izeimūte uorā. Cik izeimūte, par tik kolns zamuoks palīks. Kod jei byus guojuse jau symtu reizi, itamā vītā nūsalaiss azars i sasalīs kūpā ar Blūzdu – vaira nivīns nameis kuojom piļs vacūs ļaužu ašņa.
Partū i navarēja atrast nivīna traktorista, kas leidzynuotu kolna viersu. Dekters sūlēja izguoduot vītu mašynu ryndā, dalikt premeju, a moz kuo leidzēja. Buobys pa kaktim kai pašeptuoja, tai vysi leluokī dzāruoji palyka siežam sātā. Tai i palyka kolna vierss ar vysom dūbem i līkni iz vyds. Pa vydu tī asūte bejuse oka, ļauds vēļ atguoduoja, ka jūs dedi, pradedu pradedi tymā caurumā variejuši ībuozt kārteni.

Dekters cytaiž napasadeve buobu volūdom, jis taidu glupeibu naturēja nikimā. Na par veļti beja veirs kai buca – cik prīškā, tik pakalē, apsaviels ar špeka kuortu kai pārnejais vepris. Nivīna lūde tī cauri naītu. Kuojis zamys i styprys kai danogluotys pi zemis, golva kur suocās, tī mugura beidzēs – vierss kas vierss. Voi na tuo īmesļa deļ jis republikā beja golvonais sorta vieršu turātuojs. Pi juo piec sudzinīku brauce na viņ nu Vidzemis voi Kūrzemis, atjuoja i pa kaidam specialistam nu Lītovys, pat Ukrainys. Ļusts tod guoja kai vēļ nikod, cyts gosts aizmiersa i da fermys daīt. Ka vaļdeiba deve komandiejuma naudu, to kū tī bāduot. Dzēre i dzīduoja pa glaunū pierti pi azara kai ūdi, džinkstēja viņ.
Dekters nazkur Krīvejā beja sagruobuojs i tiuleņ piec dīnasts atveds sīvu. Sīva nu dobys breineiga, kotram taidu, tok nu skota kai čygonka. Uoda meļniška, lyupys zylgonys, moti kai ūgle. Da i ūgle tik malna nabyus. Rogona kas rogona.
Tai jau cylvāks lobs beja, tik zam beigu, kuo tī aizalīgt, cīši dzēre. Navarēja puordzeivuot dāla smierts, koč palyka pīcys meitys – cyta par cytu garuoka i šmukuoka. Dāls nūsasyta ar mocikletu, da bryutis braukdams. Izlaists jau beja piec valna, veču pošu nikimā naturēja, pretim rējēs. Dekteri i pošu pi vītys nūlyka. A sīva tik – dieleņ, dieleņ, munu dieleņ, synoček tu muns.
Sīva piec dāla bieru sanyka ar sirdi i vaira nasacēle. Kū tī īsi ļaudim taisneibys stuosteit – bez šņaba ni cēlēs, ni giulēs. Tik ka tū sirds vaini varēja pasauļam pasaceit, kauna mozuok. Vys jau buobys zynuoja i pa koktim jēmēs, a kur tu buobai pakaļ izskrīsi – besam rogus nu pīris izēss, na cylvākam dvēseli.
Tei asūte Dīva struope, zynuoja ļauds runuot. Na par veļti nalaime ar dālu nūtyka iz Skarbinīku ceļa, kur vacī krystceli i nu krysta tik vīta palykuse – sasačauluojušu kryumu pudurs, lels akmiņs i iz akmiņa krysta vīta īciersta i syunom aizauguse. Tī jau agruok vysaidu nalaimu bejs – taida vīta. To zyrgs sasatrokoj, to roti apsaguož. Deļtuo i krystu ļauds pastateja. Par dvēselem i par dzeivajim.
Dekters ilgi dūmuoja, nazcik reižu pa tū ceļu nūbraukalēja. Nūstuoja pi krysta, nūjēme capuri. Daguoja kluot – sieteņa vītom apauguse syunom, sakoltušys pārnejuos rūzeitis pi krysta, skuju vaiņuceņš zam kuoju. Pesteituojam zylys acs kai naaizmierstulis upislejā, kur cauru vosoru slapņums turīs. Zylys kai pavasara dabasi i verās – kas tu esi i kur īsi.
Tok, ka nu augšys soka, ka juonūvuoc, to juovuoc zemē. Ar traktori nūguoze betona stulpus, salauze sieteņu, tīpat sakiure guni i Dīva mūku īsvīde jimā. Ass kiupiejs, ni dedzs. Nu reita palykuši tik nūdaguli i Jezus noglys, a pats jis kai propuļs. Tik ceiruli iz dabasu vyds i kamanis lidoj ap krysta vītu, vosorai perekļa maklādamys.
Niule jau tī vaira sātu nav, nabyutu vaira i ļaužu, kas nu guņs rautu kūka Jezu i globuotu sātā. Tik pa kaidam ūzulam iz teiruma vyds palics, vysi celi izorti, akmiņa iz akmiņa nav palics. A nazkod beja taidys sātys, ka nanūsavērt. Cyta aiz cytys pastateitys, jaunī dzīduojuši doncuojuši, lūpu vasals bors. I tī beja breineigais krysts ar Dīva mūku nu ūzula kūka. Kas zyna, kurā pašelē tei mūka satrupēja. Kai guoja melioraceja, vysys sātys iz cīmatu aizdancynuoja. Palyka tik akmiņu skaudzis i īvu zīdi pa pavasaram.
Tys ūzuls aug iz poša teiruma vyds i vēļ šudiņ, rasnys kai baile i zori pa puspasauļa izaplātuši. Pusnūkaļts i taids pavysam na sevī, a veļ dzeivs. Kai pavasars, tai stuov plyks i kai nūspruodzs, a vysleidza izdzan zalis lapenis. Koč jam i škidrys tys vaiņuks, zemē nakreit vys. Tik vīna golūtne nagaisa laikā nūlyuzuse, zibsnis īspiers taišni ūzulā. I nu tuos golūtnis jau pyrms loba laika izgrabta Jezus mūka. Seņ jau tys bejs, niule pi ūzula vairs i redzēt navar, ka tī kas lyuzs voi krits. Stuov vyss kai apsalaids iz mieršonu, a vys dzeivuoks par dzeivu.
Ka ar dālu tai nūtyka, Dekters meitu sorguoja vaira par vysu pasaulē. Iz balu guoja vysys kūpā, kai pīcys līpenis riņdeņā. Vacuokuos dasavēre jaunuokūs, jaunuokuos merkavuoja nūsavērt, kū dora vacuokuos. Meitinēs palyka da pošu kuozu, par kryumu bārnim nivīnai nabeja dzierdams, da i rikteigī pīdzyma čut ni godu piec izīšonys pi veira.
Meitys gon Dekteram beja izadavušys, cyta par cytu šmauguoka. Puišim ka nanūsavērt. Nu muotis tys meļniškums, a cytaiž latvītis kas latvītis. Kū tī, Dektera saime beja izslavāta pa vysu parapeju. Cyta piec cytys aizguoja pa pasauli, bārnu pībyra kai zierņu. Pats vacs sēd aptrupiejs kai sakuorņs, a unuki bļaudami skrīn apleik. Bārnu vacais žāluoja, jī i lypa apleik kai myusys mada bucai.

Kuozys vacuokajai Dektera unučkai byus iz kolna. Lai ļauds pasaver, ka dzeivē loba nav redziejuši – Dekters var i Dekters sataiseis. Ar vacū viezīni i sakarim. Paruodeis, kai agruok cylvāki dzeivuoja – i svātki beja, i vyss beja: koč pi maizis i suoļa, tok ļusteigai.
Sarunuoja ar večim i ar kārteņu nu elektreibys linejis puorsvīde vodus, pa vacajim stulpim aizvylka elektreibu iz kolna. Lampys to gon vajadzēja dataiseit jaunys. Vacuos saryusejušys – cytā vieja pīpyusts nateireibys i pīaudzs seņ nūkoltušys zuolis, cytā putyna pereklis.
Speidēs gaisma vysu nakti, spēlēs muzykanti i pa laikam laiss magniteponā lentys. Bufets byus par breivu. Tai tys byus. Tai tam beja juobyut.

Pi prīžu sasysta dieļu ustabeņa jaunajim. Guldynuošonai. Taipat tok skaidrys, ka nagulēs. Tok sovys vītys vajag. Jaunajim juobyut vītai, kas ir tik deļ jūs. Jūs gultai, kur atsalaist. Jūs vītai, kur nav nivīna cyta, nivīnys svešys acs. Cik nav dzierdāts, kai apčaravoj voi nūsaver ar narikteigu aci. Cyta buoba i nagrybādama nūskauss jaunivis laimi, iz sovys nalaimis vārdamuos. Tuos vītys nivīnam nav juoredz, tī ļaudim nav juosameicej – lai Laimeņa jau stuovūklī voi kai. Sovs ir sovs. Nav kuo.
Greidu doncuošonai sasyta, kur bejuse estarade – pakaļnī iz azara pusi, aiz līknis. Vacuos estaradis vītā palykuse cymanta greida. Kūka dieli seņ satrupiejuši i nūvuokti – kab nivīns golvys naatlauztu i iz leitā i zīmā izdiediejušūs dieļu i saryusiejušūs noglu napuordūrtu kuoju. Līknis ūtrā pusē pastateita bolta armejis brezenta teļts. Saulē izbaliejuse, puorstaiguojuse jau cik kuozu, saluopeita, lela. Iz vacūs betona mītu sasysti beņči.
Dekters klymbuoja caur līkni. Leita laikā te tai i skrēja iudiņs, lobs pacālums – dūmuot, tai i vajag. Lai cyts cytam namaisa, vysi vysu redz.
Dali vacūs betona mītu daguoja izrakt, kab naatsystu kuoju. A kai beja, kod vydā roka – kolna vīnā molā atvede cymanta maisus, syta nu dieļu formys, jauce i lēje. Vajadzēja to metala dzeisluojuma, to nazkas na tai saguoja. Veči vēļ lomuojuos, kas vīgļuok byutu bejs dabuot gotovūs benčus i sasist tik kūpā. A kur tūs gotovūs byutu pīsajiems. Ka atvastu, to zīmā. Ka vyspuor dabuotu. Ka nasmierieji, to i naguoja.
Saguodnīks to taids prahodnais vecs beja – čortam čūkstā īleiss i dabuos. Tok voi tuo viņ vajadzēja. Te labi, ka vēļ tū cymantu beja izguoduojs pa vacim blatim. Daguoja nūrsaksteit iz teļu fermys i fermā otkon likt vacūs blokus i ceglus. A voi nasataiseja i voi nabeja. Pa butylkai tī, butylkai te. Tam teļš, tam vepruks. I verīs – ferma stuov i šeilaiks, Sileņu dālim klāvs ītaiseits, nu pošys Lītovys speideiga pīna mašyna brauc puordīņs. A beņčim tik dieli juopamaina. Agruok to muocēja struoduot. Atvede nu kolhoza fermys pušdīnis, ols buceņu nu vacuo Kroiča, veči kai ruove, tai breikstēja viņ.
Da i šudiņ struodoj. Dekters nūsavēre iz kolna. Cyts taids vysā nadzeigs puiss. Tik ka tuo dorba nav i atjiukst nu struoduošonys. Slaistuos tik apleik ki susātivi i gaida nazyn kuo.
Dūmuot, agruok vyss mutē kryta. Krist jau kryta, vīgļuok beja, tok deļ tuo vīgluma, oi, cik prācys i pruota beja juodalīk.

Kuozys saguoja ļusteigys. Dzēre i dzīduoja vysu nakti, kai troni dyuce pi ols. Ļusteišonuos saguoja lela. Tik bogotī rodi vys šaipejuos – trokī, trokī latgalīši. Kuozys sadūmuojuši iz kolna. Sprosti ļauds. Dvēsele jau sirsneiga, a pruota tī moz. Tok i poši dzēre i dzīduoja čiuļu mēlē. Cikom jau kryta gar zemi.
Nivīna vaira nabeja augšā. Saule jau taisējēs iz liekšonu. Dekters sēdēja pi golda i grīze iz riņči aizāstu studiņa bļūdu. Strupī piersti, steivs biņdziuks. Kuozys beja saguojušys gūdam. Dreiži jau muzykanti ceļsīs i raus reita maršu. A niu nu teļšu pusis guoja tik taida kai sviļpuošona, kai cyuku ryukšona. Pīāduši i pīdzāruši loba, gulēja kai systi. I vīnys nakts navar nūdoncuot. Kū tī. Kas tī par ļaudim, kas par cylvākim.
Dekters pīsacēle nu golda i paguoja kolna golā. Pa kreisai rūkai cauri prīdem plaiksnēja reita bluozme, pa lobai vyss tymss i azara bļūda zemīnē kai tymsa i speideiga acs kryumūs.
Seņ jau guoja runa, ka tū kolnu vajag nūrakt smiļktim i graņtei, atsyuteja nazkaidus geologus, tok vys palyka i palyka. Tai i vaļdeiba nūsamainēja, laiki puorguoja. Niu ak jau ka roktu, to leidz ar zemi, azars apsalaistu par izroktū dūbi. Tymūs laikūs cikom papeiri puorstaiguoja, jau i par kolnu aizmiersa. Voi varbyut nikas i nastaiguoja – Dekters nikuo nabeja dzierdiejs, tai i propula vyss. Varbyut te i nabeja ni tuos graņts, ni kuo.

Dekters paguoja meiztu aiz kolna gola iz azara pusi. Saule lāc myglā. Solts. Vyss kluss. Tik ka putyni jemās kai troki, peikst i čeikst vysi kryumi. Tuolīnē suņs rej. Nivīna cylvāka bolsa, tik kryumi, kryumi apleik i azars zamīnē.
Svātdīne aust. Zyli i augsti dabasi ceļās puori vysam kolnam kai bļūda. Prīdis stuov dzaltonim stymbynim i apleik seika cārmyušku gaismeņa – saulē dzirkstej seikom lapeņom kai caurspeideigom.

Pi azara stuov nazkaida sveša sīvīte, verās iz juo. Pasaceļ i īt pretim pa stygu caur prīdem. Malnys bizis sapeitys, skusteņš, leigons augums ar opolim gūrnim. Jauna sīvīte īt i aicynoj da seve. Korstums īsasyt gūrnūs. Nudi, kab vēļ koč vīnu reizi myužā taidu sīvīti rūkā turēt.
Sīva, nudi taida kai juo šmukuo sīva. Verās iz juo, kuop augšā kolnā nu azara i nasoka nikuo.
Kaida tei dzeive beja, lai i beja. Vysa kuo beja. Tok nazkuo nabeja i nabeja – skrīņ koč mēli izkuors, sitīs nu uodys uorā, a nazkuo nav. Nazkuo taida. Nazkuo varbyut poša svareiguokuo.
Kab koč vīnu šaļti kuo taida radzātu. Nūsastuot iz kolna viersa i vysu pasauli sajust sevī – tik zyli dabasi viersā i azars apakšā. I cylvāks iz kolna. Jauns, styprys. Īs i dareis, a niu stuov.

Nu reita kuozinīki vacū Dekteri atroda myrušu. Sēdēja pi prīdis, atsaspīds ar muguru pret stymbynu i sastruoduotuos rūkys salics kliepī. Vacs, vacs, dzeivis pīkuss.
Juo smierts aizmygluotajuos acīs vēļ speidēja bluozme. Taida kai nu dabasu. Kai nu azara, kai nu vīgli zylys dabasu atbluozmis azarā, kur pagaiss tik daudz dvieseļu.
A iudiņs azarā stuovēja mīreigs i kluss i jimā atspeidēja bolti padebeši i Marabeju kolna prīdis. Tik iudiņa miereituoji staiguoja pa juo viersu. Cikom īt, tikom pa viersu.
Kod iudiņa miereituojs nūstuoj īt, jis nūgrymst dybynā.

2006., 2011.

pasaka par Kasparu

krāmējoties pa veciem papīriem, izkrāmēju šo te brīnumu. joprojām brīnos, kā izkūlos cauri skolai un noliku visus eksāmenus.

uz mēles izvēles un citas spēles

vienkārši pēkšni sametās tik skumji, cik skumji bija apmēram pirms gada, jo nekas jau nekur nepaliek, lai kādās vates segās sakrāmē un kādos debesu plauktos saliec, un tajā pašā laikā iemesla jau it kā nav – laimīgā, laimīgā dzīve, kas ir tikai vienu reizi un kad veiksme smaida un izdodas pat šķietami stulbas lietas, piemēram, apmaldīties svešā pilsētā, nolikt kaut kādā pilnīgi nejēdzīgā vietā auto, jo tālāk ir būvlaukums un ceļu darbi, un pēc kāda laika atklāt, ka auto nolikts tieši pie vajadzīgās ēkas durvīm.

nezinu, kas tas ir. droši vien vienkārši vecums. lēnām atvadīties no pagātnes, lēnām apaugt ar pagātnes parpalām. līdz vienu dienu atklāt, ka nekā tāda jau nav, bet visa ir par daudz.

vienkārši atcerējos. gabaliņš no laikam 10 gadus vecā un nekad neuzrakstītā Zelmas romāna, jo 2005. gadā kādā piektdienas vakarā es aizgāju no darba, pametu iekārtoto dzīvi un aizbraucu prom no Latvijas. pēc tam tas vairs nekad nav bijis gana svarīgi, lai turpinātu. bet fails jau kaut kur mētājas un tā arī nav nosvilis un pazudis par spīti nezcik nosvilušiem datoriem, izmirušām disketēm un nomirušiem diskiem. saki nu.

Kaut kas ir nožēlojami beidzies, bet nebeigsies nekad. Kur kādā veidā tos pavedienus esmu izlaidis no rokām – neba nu grožus (kučierim vienmēr esmu bijis par muļķu, jo neesmu uzdrošinājies), drīzāk visparastāko lāpāmo diegu. Ja varētu izlāpīties un aiziet pa kanti uz priekšu, uz to saulaino rītdienu. Ja kaut vai izdotos tai noticēt.
Kaut kas svešs ir manī, es vairs nespēju ticēt un iet pa ūdens virsu, es pat peldēt vairs neuzdrīkstos – rokas it kā kustas, bet kājas grimst dibenā, ķermenis nostājas vertikāli un velk uz leju. Nogurums – no dzīves vai dzīvošanas.
Varbūt arī agrāk nekam neesmu bijis derīgs, vienkārši gadījies pa ceļam, paķerts līdzi, parauts debesīs kā tukša celofāna kulīte pavasara vējā, kas siltām strūklām ceļ augšup meiteņu matus, svārkus un domas. Viss pārējais pēc tam ir haotiska lidošana te pretī zemei, te debesīm, bet no manis paša labi ja atkarīgs tik daudz kā čaukstēt.
Man pašam ir jāatbild, nemeklējot palīdzību nekur ārpus. Es pats esmu gājis uz to. Neapzināti vai ar visu prātu un no visas sirds. Pats esmu ļāvis notikt. Pats atvēzējies un kaut ko svarīgu iemetis dzelmē.
Mēs paši lemjam savas dzīves, tikai pa laikam to darām ļoti pavirši un varbūt vissvarīgākās lietas atstājam citu rokās. Vissvarīgākajās vietās mēs klusējam, kaut būtu vajadzējis ja ne kliegt, tad vismaz jāsaka balsī. Mums pašiem būtu jātur groži, bet mēs pat ļaujam izjūgt zirgus. Mums pašiem būtu jābūt sev drošinātājiem, karabīnēm, drošības siksnām un jostām, bet mēs savas virves nepiesienam ne pie kā un laižamies gar klints malu savā ikdienā kā nebūtībā.
Savējo nav. Nav priecīgā bara, kur tērgāt par nebūtiskiem niekiem. Nū, mēs vienkārši esam aizņemti, iebraukuši katrs savās sliedēs. Tas ir noticis. Darbs, mājas, ģimene. Izvēļu laiks ir beidzies. Varbūt tā bija jaunība.
Kaut kāda izvēļu summa ir radījusi to, kas ir mana dzīve un no kurienes ir arvien mazāk un mazāk izeju, un kurā pieejamo iespēju daudzums drīz būs izsmelts. Ne jau dzīve būs beigusies. Vienkārši viņa te tā būs un būs jānodzīvo līdz galam – tā, kā tā ir. Necenšoties neko ne mainīt, ne uzlēkt augstāk par sevi vai cerot uz kaut ko, ko gribētu pienākam, bet kas nepienāks nekad.
Jo ātrāk man izdosies pierast, jo skaistāka būs mana dzīve. Samierināties ar pārbāztu trolejbusu un braukt, jo mašīnas līzingam nepietiek uzņēmības rauties sazin cik darbos un arī lielas vajadzības nav. Uz kurieni tad es brauktu: darbs – mājas, mājas – darbs?
Samierināties ar darba ēdnīcu un izvēlēties: mājas kotlete, karbonāde, vistas šķiņķis, mednieku desiņas, gulašs, piedevās rīsi, griķi un kartupeļi. Saldajā maizes zupa vai ķīselis ar kremu.
Samierināties ar darba datoru, kas pa laikam mēdz uzkārties. Ar kolēģiem samierināties. Ar skatu pa logu. Ar smaku kāpņu telpā. Ar kaimiņu balsīm aiz sienas.
Ja arī ar sevi izdotos samierināties un dzīvot nost. Līdz rītdienai. Ja izdotos nedomāt. Bet es laikam meklēju to, kā nav, un meklēju nepareizajā vietā.
Par tām skaistajām nākotnes iespējām domāju. Par iespējām, kas skaisti iecerētas, jo tā piederas saldajā un skaistajā dzīvē, bet kas ir nokancelētas, jo kaut kādas izvēles tur atpakaļ pagātnē izdarītas nepareizi un ceļa nav vai arī tas ved citur.
Tev nebūs. Jo tev nav. Ja tev būtu, tev jau būtu.

Zamūs nūstuošonu dīna

Abrenis īla. Pagaisynuotuo vīta. Nabyuteiba.

Autobusi sadzeiti kai gūvs klāvā, stuov rynduos i gaida sovu atīšonys stuņdi, kod byus daguojs jūs laiks. Iz jūs stykla pīru laistuos burti i cipari kai tuolejūs ceļu apsūliejums. Tok nā – naīs i naskrīs, kur pasagoda. Maršruts nu leidz, nu vīna ceļa stulpa da cyta, nu A iz B i nikod iz C. Autobusi sadzeiti kai gūvs klāvā. Nikod naaizīs tuoļuok par ganeibom i dzeraunis ūļneicu.

Tok ceļš gaida. Vēļ nā. Niu nā. A ceļš jūs jau ir apzeimūguojs, par nazcik laika jūs vaira te nabyus, jī byus aizguojuši sovā maršrutā. Kab otkon atsagrīztu i nūsastuotu nazkur ryndys golā i nūsapyustu kai pīna gūvs, kas atīt iz klāvu nu ganeibu – pīkususe nu ceļa, pīāduse i gryuta. Sovā Abrinis īlys nabyuteibā. Vītā, kas nas pagaisynuotuos zemis vuordu i kur nivīns nadzeivoj – tik laižās ceļā.

Sierms profesors sēd iz beņča sūpluok rasnai tierga buobai. Jī nasasatiks vaira nikod, tik ite niu iz ituo beņča. Jis ir tikai sierms vecs ar paplukušu motu cakulu, a jei ir branga mīsuos i juos vādars karinej puori juos lytkom, elpā gryuši cyluodamīs i grymdams. Sorkonuo kaprona sukne pīsveiduse īskaun juos mīsu.  Jei ir vāžna.

A profesors skaita papeira lopys angliski. Jis verās ar skatīni, kas pīrads pi vysaidu burtu i volūdu, i jam pruotā ir tikai teksts – lai par kū jis byutu. A jis skaita par ciļvieciskuo faktora nūzeimi dorbā iz jiurys. Par kuģnīceibu i cylvākim. Kai vīntuleiba īskaun iz jiurys i otkon juoatsagrīž iz zemis, nu kurys tu esi guojs, koč nu teve tī vaira nav nikuo, partū ka vyss esi ceļā. A jis skaita, i juo lyupys šveikst svešys volūdys vuordus. Jis vyss ir tī vydā i naredz sova autobusa, kas jau nūstuojs i gaida. Jis sagruob sovu montu i skrīn. Autobusa durovys šveikstādamys aizkreit cīš, jis gryušai nūsapyuš kai lels i nu īšonys pīkuss lūps, kū sātā gaida sapļauta zuolis nosta i bļūda ar runkulim, a kam prīškā vēļ gars i gryuts ceļš.

Aiz styklu vēļ nūspeid profesora šauruo mugura, jis samoksoj par braucīni, i tod juo vaira nav. Autobuss, gryušai i apjiemeigai pyusdams, suoc braukt, i piec šaļts tī ir tik palāks i smiļšains asvalts ar puors tymsom eļļainom plemem i sapreseitu ola buņdžeņu, kas atspeid saulē i jau gondreiž sasaliejuse a zemi.

A buoba puorškir jaunu lopu sovā gruomotā. Jei skaita gruomotu meikstūs vuokūs par leigovys nūzagšonu. Nazkas krīvu volūdā par ļūbisteibu. I tymā šaļtī es saprūtu – jei ir jauna mārga, kas vēļ tikai gaida sovys pyrmuos ļūbisteibys i nazyna, kai byus. Paliks puori koč kas nu juos vacuo pasauļa voi ari vyss byus jauns – zeme i dabasi, juos mīsa i juos jutūne pasaulī.

Lai cik gryuta byutu buobys mīsa i zam juos ciču vosorys korstumā byutu sasakruojuse mīsys sula i smirdeitu gryutu i rībeigu smuordu, tī vydā ir jauna meitine, kas gaida sovys ļībisteibys i nasaprūt, kur tik ilgi kavejās.

A varbyut jei nikod tai i nav zynuojuse, kai tys ir – ļūbēt i tikt ļūbeitai. A varbyut vysu myužu jei ir gaidejuse tuos šaļts, ka nazkas īsaskanēs gaisā i izaugs iz zemis, vyss pasauļs tiks taids breineigs i kai nu stykla, kas aizskorts treis i švuorbojās saulē, i draud sakrist seikūs gabaleņūs, kai jau ir sakrits tik daudz kuo cyta. A stuov i ir – tū vīnu šaļti stypruoks i myužeiguoks kai ļūbisteiba poša.

A varbyut jei poša nazyna, kas tys ir, kas līk ni to aizaklīgt vysā bolsā, ni to klusēt myužeigi. I niu jei skaita gruomotā nazkaidus vuordus, cyta saceitys frazis i dūmoj, ka tei ir dzeive.

A juos autobusa šoperam, kas vēļ sēd autobusa kabinē laukuma viņā golā, verās pulkstinī i gaida sova reisa laiku, vakar beja kuozu jubileja. Jis verās iz leluo asvalta laukuma, skaita minotus da reisa i smaida. Kai zynuodams nazkū vaira.

21.09.2007.

Pīna ceļš

Pīna goldi ir dzerauņu viestnīceibys, kur pīna pījimšonys reitūs sasateik kotrys sātys diplomatiskais korpuss i sprīž par laika apstuoklim, gūvim, vaļdeibu, dzeivi i sīna laiku.

Pīna golds ir kotrys sātys viestnīceiba pasaulī. Tī suocās pīna ceļš iz pasauli, tī pasauļs ītak sātā – tei ir pyrmuo nūstuošona ceļa molā, pyrmuo cylvāka taiseituo vīta, taids kai pyrmais kuorms.

Tei ir viestnīceiba. Pīna pījiemieja Tekle atbrauc ar pīna mašynu. Pajem analizis, pīroksta litrus pīna gruomateņā, pasasmej ar večim, apsarunoj ar vecinem. Iz dzimšonys dīnys izduovynoj pyupolus voi astru puški – dīna suokusēs ar pučem.

Pīna Tekle zyna vysu. Ir tikai puors cylvāku, kas par dzeraunem zyna vysu. Vēļ ir gūvu apsākluotuojs Jurs – dīnu nu dīnys jis braukoj apleik, runoj ar vysim. Nivīns pogosta voi vaļdeibys vecs nazyna tik daudz kai gūvu sākluotuojs i pīna pījiemieja.

Vīns izdola pa dzerauni sāklu, ūtrys salosa pīnu. A pa vydu ir vysa dzeive – teļa dzimšona, zeideišona, atškieršona nu muotis, nūkaušona voi izvesšona uorā sauleitē.

Lai ād zuoli i aug jauna pīna gūvs – tik šmuka pasadavuse, zīd ar zīdenim, raibaleite. Kaidi na laiki, pīna gūvs vys nūder. Ka ni pošim, to cylvākim.

I tod daīt laiks, kod gūvu sākluotuojs i pīna pījiemieja nas pa pasauli ziņu – izauguse jauna i loba tele. Mož kuram vajag. Atbrauc cylvāki. Verās, verās. Aizvad.

I vyss suocās nu gola – sākluošona, gryutums, atsanesšona, zeideišona. Pīna ceļš.

Cikom stuov pīna golds, tei sāta ir dzeiva. Cikom pi sātu stuov pīna goldi, tei zeme ir dzeiva. Cikom zeme ir dzeiva, ir cylvāki, teli, gūvs i vaļsts.

emo bildes

Zied rōzā rododendri Rīgas kanālmalā. 31.05.2010. Nokia.

Laikam esmu īgņa no dabas vai pēc aicinājuma. Notinos no visa un visiem. Ja diena ir nepareiza, tad tā diena ir nepareiza. Tad tur nelīdz pat šokolādes kruasāni no Vācijas un zemenes no Grieķijas.

Trilla nekad nezina, ko grib. Dabūt to, ko negrib. Beigās ir laimīga, ka nedabūja to, ko gribēja. Bet tomēr kaut kā žēl. Un tas arī ir tas.

Rainis. Es gribēju jums vēl vairāk dot. – R.: Zinātne, 1990. – 95. lpp.

______________________________________________________________

Tālāk var nelasīt. Pavirši paķerti gabaliņi no Zelmas vecā romāna, kas reiz bija un tomēr vēl ir.

Nogurums. Nogurums no bijušā. No bijušo ļaužu sejām, vārdiem, atmiņām. Viņi visi ir bijuši, viņi ir nākuši, viņi ir darījuši. Nogurums. No svešo ļaužu atgriešanās, no nākšanas. No visām tām neskaitāmajām dzīvēm, kas notiek paralēli. No visas tās bezjēdzīgās ļaužu ņudzināšanās pa ielām.

Pagalma vārtiņi atveras ar īgnu rējienu, metāla stalažas noklaudz, vīnstīgas šūpojas un skrāpē uz pasen balsinātās sienas pusapļus, ovālus, strīpas un ornamentus. Uz kāpnītēm iznesta mirte prāvā māla podā, vecs māla zirgs uz trijām kājām un ar vijīgiem ziediem rotātu muguru, uz terases malas pašā stūrī pusguļus izlaidusies lelle ar pliku pakausi un fantastiski smalkiem vaibstiem, neredzēti zilām acīm. Rindā stāv dažas krāsainas stikla pudeles. Pagalma viņā galā caurspīdīgas ziedlapas vieglās vēja pūsmās tirina spilgti sarkanas magones, kas ieaugušās vēja sanestajās zemēs, kas sakrājušās uz vecā bruģa pagalma stūros.

Viņš joprojām taisa mākslu – kā toreiz pavasarī, kad viņa sāka. Toreiz te bija arī ieplīsusi porcelāna krūze ar debesu zilu neaizmirstuļu rakstiem un smalkām vijīgām osām, bet viennakt vārtiņi bija palikuši vaļā un kāds bija pamanījies nospert. Laikam suvenīrs jeb vienkārši viss labs, kas par velti. Varbūt pāris ieliņas tālāk tās lauskas no rīta saslaucīja sētnieks, varbūt tā krūze joprojām kur tuvumā mētājas, varbūt pa loga caurumu iemesta kādas mājas pagrabā. Varbūt kādam nolikta goda vietā, varbūt muzeja fondos.

Krūze gan bija pamatīgi saplaisājusi, atrasta bēniņos remonta laikā un iemesta kaudzē pie citām grabažām. Viss terases kakts bija piegāzts ar pagājušo laiku godību. Protams, vecos zābakus, bomžu jakas un parpalas no neslēgtā mājas gala esot izmetuši pašus pirmos. Nesuši nastām. Pārējo, kas bija atlicis vēl līdz tam laikam, kad ievācos, Imants solījās saglabāt – salūzušās rotaļlietas, seniskos bērnu klučus un mazus stikla trauciņus, krūzes bez osām, kādam aizviņ kad pazudušas pogas, karotes un šķīvju lauskas – sazin kad sazin kam piederējušu drazu, kaut vecais teicās to visu atceramies no bērnības. Atradis bagātību.

Viņa torīt sēdēja uz terases un malkoja tēju, saules atspīdumi no krūzes gaismoja nelīdzenos baltos griestus, lēkāja, vibrēja, laistījās, iespīdēja sejā, viņas viegli rudajos matos, atmirdzēja acīs un smaida krunciņās. Viņa dzēra piparmētru tēju, pirktu tirgū no tantēm, tēju ar gariem kātiem un lielām samtaini asām un birstošām lapām. Imants runāja par savu bērnību, par tēvu, kas rāvies melnās miesās, tomēr galus nevarējis savilkt kopā, bet arī izputēt neputējis, par pāris īrniekiem, par Bieziņa jaunkundzi ar viļņainajiem matiem un tās pielūdzējiem, kas pēdējā Latvijas pavasara naktīs dziedājuši mazajā ielā, rāpušies pār sētu un uz terases malas atstājuši vēstules un puķes, kas no rītiem gan parasti bijušas tik novītušas, ka māte tās jaunkundzei nemaz nav atdevusi, par vectēva protretu mazajā hallē un sukām, ko dabūjis par jaunkundzei sūtīto mīlestības vēstuļu lasīšanu klasē. Tad viņa piecēlās, skatīdamās vienā iepriekš nolūkotā punktā, un no kaudzes izvilka krūzi. To krūzi Imants neatceroties. Varbūt to atstājis kāds no īrniekiem, varbūt sazin kādi laiku ūdeņi to te ienesuši, līdz nams kļuvis par graustu.

Murcu Fridolīna mīksto spalvu, un kaķis nesaka nekā, tikai ļaujas, gurdi izlocīdamies gultā un dažbrīd spēcīgi apķerdamies man ap roku, iecirzdams miesā zobus – pus pa jokam, pus brīdinot. Atraujos, lai atgrieztos. Sen neviens nav bijis tik tuvu, sen neviens nav bijis tik silti atkarīgs no manis. Zivis neskaitās, jo to atkarība bija pārāk tieša – kā puķēm uz palodzes.  Fridolīns mierīgi iztiktu arī bez manis, bet es esmu viņam vajadzīgs, kopš Imants ir prom. Vai arī – viņš man.

Beidzot kaķim apnīk. Viņam manis ir par daudz, un ar dobju būkšķi runcis noveļas zemē no gultas un aizslāj, paspūrušo asti tirinādams, it kā mani būtu aizmirsis tajā pašā mirklī. Pie durvīm atskatās. Apsēžas pelēki strīpotā kukucī, lēni laižas mazgāties. Tā mēs te – divi vien.

Balti aizkari caurspīdīgām un smalki izlocītām puķēm, saskaņoti ar balti plēkšķainu gultas pārklāju un gandrīz tāda paša materiāla garspalvainu tepiķi, gaišās koka mēbeles bez liekiem dekorējumiem. Kā sapnī, kā reiz redzētās ārzemju filmās vai reiz nojaustās idejās. Es esmu ienācis Imanta istabā, kur parasti iet tikai Fridolīns. Es vēl nekad te nebiju bijis. Gaisā vēl jaušama lēnām zūdoša veca vīrieša smarža, kaut kas rūgts un mazliet no bijušiem laikiem, kas man nekad nepienāks, jo manis tad vēl nemaz nebija bijis.

Fotogrāfija uz naktsgaldiņa. Jauns vīrietis, gandrīz puika, svešas armijas formā, laikam gaisa izpalīgos, laikam Vācijā, varbūt pirms došanās uz to. Fonā sveša osta. Varbūt tā ir Latvija, varbūt nekuriene, jo tā, kā ir tajā bildē, vairs nav un nebūs nekur. Laikam Imants starp divām meitenēm. Kara laika kleitas un frizūras, laimīgi smaidi un noskumušas acis – uz nesatikšanos. Acis nenodod, acīs ir ierakstīti likteņi un stāsti. Acīs vispār ir pārāk daudz visa kā. Viņi taču zināja, ka visticamāk nesatiksies nekad. Viņi zināja un sarunāja satikties. Viņiem nebija ne domas, ka varētu būt citādi. Ka tas tā arī varētu beigties – nekā.

Viena no meitenēm ir piekļāvusies Imantam. Tā laikam izskatās iemīlējušies – ar skalpeli neatgriezt, tomēr šķirsies. Viņa jau ir ceļā, bet vēl joprojām tepat. Viņas it kā vairs nav, bet viņa nemaz nevēlas doties prom. Viņu jau ir savācis ceļš, viņa jau ir parauta ceļā, bet vēl joprojām minstinās un turas tepat, piekļāvusies sava mīļā augumam. Viens mirklis, bet viņai tā bija visa dzīve. Viņam tā bija visa dzīve. Pēc tam viņš vairs tikai atcerējās to, kā nekad nebija bijis.

Viņi nesatikās. Nobombardētos, ugunī sadegušos, pelnos nosmakušos, grāvienu apdullinātos un sašķaidītos bēgļus jau Vācijā neskaitīja – viņa pazuda, kustin izkusa kara virpuļos. Tikai kaut kādas liecības, ka viņa varbūt varētu būt bijusi namā, kas kādam traucēja, jo tajā bija par daudz dzīvu cilvēku, bēgļu. Viņa neesot izgājusi no tā nama. Viņa neesot aizgājusi turp, kur viņu gaidīja. Pēdējo reizi viņu atceras bijušu nāves vietā. Pēdējo reizi viņu var redzēt Latvijas ostā.

Tā otra laikam ir Imanta māsa. Viņa drīz mirs kaut kur Amerikā. Otrais Pasaules karš drīz beigsies, vēl tikai drusku jāpaciešas. Vēl tikai drusku miroņu un jau gandrīz beigušos dzīvju.

Kāda velna pēc uz vecumu triekties šurp no ārzemēm, remontēt veselu māju, kurā nav kam dzīvot, plosīties pa tiesām un vākt senzudušus pierādījumus, ka esi dzimis kaut kādā graustā, kas citādi sabruktu pats, jo arhitektūras pieminekli nojaukt nepiedien. Izgrūzt veselu lērumu piķa, renovēt un restaurēt, bakstīt un lāpīt. Dzimtene. Kādas muļķības. Piekāst gar to dzimteni. Ne tu pirmais, ne vienīgais.

Vecrīga izkaltusi sausa un skan. Gurdi resnās kājas stampādami, izkaltušos kaklus grozīdami, apkārušies somiņām un aparātiem, vazājas atkailinājušies tūristi, kāds kaut ko stāsta, kāds klausās, citi blenž nekurienē vai izliekas skatāmies baznīcu torņos. Sieveles pumpainos kruzuļu kostīmos, galvā apskaužamas micītes un lentēm rotātas platmales. Izslējušas spicos deguneļus, seko gides rokas atvēzienam. Melnie mūki, 14. gadsimta sētas, sensirmie mūri, bla-bla-bla. Izkāmējis vecis, gatavais ģindenis, pār kura ribainajām krūtīm tievā šņorītē karājas smalks sidraba fotoaparāts, atstutējies pret saplaisājušo un izlocījušos sienu, slauka sviedrus un lūr pakaļ aizejošu meiteņu bariņam. Tās nogorās, nosmejas, noklaigā un pazūd gar stūri. Dzintara karuļu tirgotājas tērgā savā starpā un kaut ko uzsauc garāmejošiem japānīšiem, tie apstājas cilāt bimbuļus. Nekā jauna.

Ieliņa sagaida ar patīkamu vēsumu, no pussagruvušo māju izšķobītajiem pamatiem ceļas zemes smaka, uz sienām grafiti. Smoke only hash. Ļoška pidaras. Bruģakmeņi sastinguši plaudenā ritmā, it kā noguruši no lēkāšanas, apstājušies un palikuši kur nu kurais. Saules atblāzma dažu neaizslēģoto un apdzīvoto māju stiklos atspīd lejā un mazliet vibrē, skarot un viegli izgaismojot apkrupušos un nelīdzenos mūrus. Kāds atstājis šampanieša pudeli – vēl pagājušās nakts uzdzīves liecību – mazliet tālāk mētājas apgrauzti vistas kauli un lērums salocītu cigarešu galu. Gaidījuši. Runājušies. Ēduši. Aizgājuši.

Varbūt viņai visa dzīve, pie velna, nav bijis nekas cits kā tikai cirks – te augšā, te lejā. Te viens, te otrs. Te šeit, te tur. Te kaza, te cūka. Te klauns, te virvesdejotāja. Bet tikai viņa pati nojauš to simtnieku, uz kuru tiecas.

Uz riņķi, uz riņķi, cenšoties sasniegt 100 – jebkas var apdraudēt un nosviest vienu līmeni zemāk, jebkas var nolaist pa kārti lejā, noslidināt pa virvi, uzsist ar mērkaķa asti, ar kazas ragiem iedurt, iebakstīt ar cūkas šņukuru. Slidenie punkti ir jāapiet, nedomājot par tiem, virvesdejotāj. Iedziļinoties sīkumos, var zaudēt pamatu zem kājām. Ej pāri, neatskatoties. Neskatoties bezdibenī. Velc savu stīgu – otrā pusē ir laime. Tikai notici, papīra virvesdejotāj.

Mēģinot saskatīt nedrošās vietas, redzēsi tikai nedrošās vietas. Ieciklējies uz 100 un ej, velc savu stīgu, velcpelīte, sper savus soļus. Aiz 100 nav nekā, bet pa ceļam arī nav nekā. Sadomāsies par daudz un kritīsi, mazā virvesdejotāja, mazā virvesdejotāja ar virvi zem kājām. Veiksme ir tavās kājās, veiksme, izdošanās, klupšana un kritiens ir tavās kājās.

Ej un staigā! Dzīve ir vircas bedre. Peldi! Un nebrīnies, ka aplipsi ar ikdienas dzīvošanas smirdīgajām dūņām. Viena sūdu kaudze ir dzīve. Kāp virsū, sasit spārnus un dziedi! Mēsliene, kur tik daudz vajadzīgā un nevajadzīgā. Bijušo lietu izgāztuve, renstele, samazgu spainis. Ņem un šķiro, liec atmiņas kaudzēs, lej traukos un nes līdzi! Dzīve ir rožu dārzs, rožu, rožu un princešu zeme. Brien!

Atmiņas varbūt ir vienīgā bagātība, kas nepagaist, mainoties valstu varām un karogiem, naudas nosaukumiem, karogiem, himnām. Atmiņas tikai laicīgi jākonvertē jaunajā formātā. Labie ir ļauni, ļaunie ir labi, labie ir labi, labi, labi.

Luksoforā, kas, ne nu gluži vēja, bet varbūt kādas pārlieku steidzīgas mašīnas savulaik aizskarts, mazliet noliecies uz sāniem, iedegas zaļais. Pāri krustojumam uz dibena aizšļūc vecs importa vāģis nenosakāmā krāsā, aizklab pusaiztaisīts bagāžnieks un uz jumta nolīgojas kaut kādas liestes. Šķērsām pārgājis pāri tukšajai ielai, es ienirstu vārtrūmē.

Nedaudz pēc sasmakuša pagraba, mitruma, pērnajiem kartupeļiem, žurkām un pelējuma, un mitrumā dīgstošiem asniem, ierūgušiem vēmekļiem, pieaugušu vīriešu mīzaliem. Pagātne, bet varbūt caurvējš iekož aiz sasvīdušās apkaklītes, apņem vēsums. Neatcerēties, neaiziet, neatgriezties. Nekā nav bijis, nav bijis nekā. Pilsētas pagalmi aukstām ēnām.

Pagalmā sašķiebies un zemē ieaudzis betona sols, varbūt pat ne sols, bet civilās aizsardzības patvertnes skurstenis vai kaut kas tikpat nesaprotams, par ko nav vērts domāt. Divas babuļas sēž ēnā uz tā, ar varenajiem dibeniem nosegdamas un paslēpdamas betona kluča izcelsmi, tērgā par labākiem laikiem, apakšā paklātas avīzes, saburzīta avīzes stūra ļerpata tricinās vējā. Vienai liels balts lakats ar sarkanām magonēm, otra ar apdrupušu boti baksta suni, nošņurkušu balonku ar puspliku brūnu muguru, tas nekust ne sitams, varbūt nosprādzis jeb tāpat vien labi atrubījies.

Uz grubuļainā asfalta paliekām kāds bērns ar ķieģeļa lausku bija zīmējis sievietes siluetu. Tievu vidukli, platām gūžām. Pat kroni uzmaucis galvā, pataisījis par princesi vai karalieni. Lēcis klases, uz ceturtā cipara aizmirsta stikla lauska. Jeb vienkārši tāpat mētājas.

Ietve salūzusi gabalos un izrozījusies kā ledus Daugavā martā. Mājai nodrupis stūris, reljefi ornamenti zem logu ailām, stilizēti latvju vai varbūt ukraiņu, vai čuvašu raksti, zudušo laiku godība, tautu draudzība un padomju dekoratīvais stils. Kādreiz bijis labs rajons, ceriņi saaudzēti, tagad nomelnējušie stumbri sagriezušies sačervelējušās vērpelēs un saķērušies neatšķetināmos mezglos un mežonīgā samudžinātu zaru perēklī; pagalma vidū knapi nojaušamas puķu dobes, no soliņiem palikuši izdēdējuši betona strupuļi kāju vietā, no zemes lien ārā izlocījušās metāla stiegras, sarūsējušas drūp plēksnēs un brūnos rūsas putekļos.

Balkonam izkritis dibens, mētājas turpat zemē pie mājas sienas, salūzis gabalgabalos. Augšā metāla sētiņas kvadrātā uz auklas karājas pāris iznēsātu bumbiereņu ar sakaltušiem stilbiem un izstaipītām gumijām. Vajag stiprus nervus, lai veļu pakārtu virs bezdibeņa. Kāds atvaļināts armijnieks jeb pensionēta bufetniece. Tādiem gan laikam nekad nav par karstu, ja jau vasarā jānēsā biezās bikses. Tādi nemirst, bet dzīvo paralēli kaut kur un aizpeld kaut kur garām pa ielām, bet varbūt neaizpeld nekur, tikai sēž pagalmā un atceras ziedu laikus.

Sen šeit nav iets. Kā topavasar, kad ceriņi ziedēja veciem un it kā izbalējušiem ziediem, smaržodami pēc visām tām pagājušajām dienām, ko šajā pagalmā pieredzējuši jau no iestādīšanas brīža, kad sestdienas talkās rāva par trim, tas ir, trim normām. Bet ko es zinu no tā – vārgas bērnības atmiņu atblāzmas no nodzeltējušām avīžu slejām blakus paziņojumiem no teletaipa lentes par nēģeru sišanu Amerikā, kaut kādiem CSPKK vai kādiem tur kongresiem un Kubas cukurniedrēm.

Vakaros no pagalmiem cēlās mitras zemes smaka, plānajā zālītē uz izdēdējušām segām mazi meiteņi spēlēja viņām vien saprotamas spēles ar kārnām lellēm un rozā plastmasas virtuves traukiem, puišeļi nošļukušām trenūzenēm auļoja ap pakšķiem, šaudami ienaidniekus, pusaudži planēja izdzisušiem skatieniem un apreibušām sejām un pensionāru tērgas pieskandināja pelēko kluču pagalmus, un vēl rādio plerkšķi un fanfaras reizi stundā. Pieaugušā neviena, tikai kādi ļaudis, kas pārbauda miskastes, salīkuši stiepj sadīrātu matraci un novazātus maisus ar pudelēm. Veči sēdēja bārā, skaļi dzerdami stipro alu, mirgoja spēļu automātu guntiņas, kaut kas nožvadzēja, laikam žetoni. Un tā viņi dzīvo vēl šodien, ja vien nav miruši.

Soļi ierasti rindojas viens aiz otra, viens aiz otra. Iela ārpusē sagaida ar ierastu brāzmu, gar sāniem šmaucas mašīnas, furgoni aizdārd, nolīgo, aizšūpojas, tālumā gaiss vibrē pelēkā dūmakā. Gar ietves malu izvietojies veikals, skatlogu stikli lieli un noputējuši, sarkanas bantes pa perimetru – olveiz koka kola. Nevar saprast, veikals laikam tomēr darbojas – durvis gan vaļā, taču iekšā melna tumsa un nekuriene, tukšas vitrīnas ar tur reiz bijušu gaļas un zivju asiņaino sulu pēdām. Plaukti ar pakām un iepakojumiem, raiboksnis krīt acīs, bet neapžilbina, tikai klājas kā viendabīga siena, kas neaicina ienākt, jo neizskatās ne pēc kā ēdama. No iekšienes nāk aukstums, nedaudz smako pēc vecām zivīm, pēc kaķu čurām un varbūt vēl mazliet pēc visiem tiem sen likvidētajiem bērnības veikaliem, kur zili piena trijstūrīši jocīgās pelēkas plastmasas kastēs stāvēja uz apkrupušu flīžu grīdas blakus maizes kastēm, kur vienādās ailēs brūnas vai mazliet piedegušas muguras gozēja sen apēsti rupjmaizes ķieģelīši, un vēl plaukti ar taukainām balta margarīna pakām.

Veikala logos cita pār citu rēgojas izbalējušas zaļgandzeltenas pērnās un aizpērnās reklāmas ar sen nozīmi zaudējušu akciju uzsaukumiem un pārņirgti smaidošām sejām, kuru izbalējušie acu dobuļi kā pagātnes viepļi neaicina ne uz ko. Nepērc un nevinnē, nesakrāj un nenosūti, nekasi un nelaimē nekad. Nu un.

Ostā dārd un monotoni dauza pāļus, atkal tiek izgrūzta kaut kāda nauda. Paspūris kaķis bez ausīm, izliecis asu muguru, murca iekšā vecenīšu atstātās apkaltušās un maķenīt iesmakušās reņģu galvas, bažīgi paskatās, pieraujas tuvāk mūrim. Neaiztikšu, ēd jau, ja dod. Kad nedos, neēdīsi. Bļodiņā saskābis piens, sarotījusies plēve atsedz zilgani ūdeņainu spoguli. Šausmīga sutoņa. Žakete žnaudz rīkli.

Bomzis noplīsis turpat ielas malā, galva atspiesta pret apmali, kājas uz ielas sakritušas vīstoklī, savijušās. Kur tādā satrupējušā augumā tik daudz vijīguma. Mašīnas brauc ar līkumu, daža laiski iedegdama pagrieziena lukturīti, cita gandrīz skardama izkurpušo zābaku pungalus. Mute vaļā, daži dzelteni zobi, gar apkaltušajām lūpām rāpo mušas. Urīna peļķe jau gandrīz izgarojusi, uz asfalta saulē tikai aptuveni atviz tās kontūras. Varētu pieiet klāt, piebikstīt – ja nu nobraukts. Smaka. Kāda nozīme. Nebūs beigts tagad, paņems un izglābs, un aizvedīs uz slimnīcu, gan jau atdos galus citu reizi. Nekas labs viņu negaida šā kā tā. Vai tādus vispār ņem slimnīcā? Kas tad par viņu maksās. Un kas viņu apraks. Gan jau ir kādi dienesti. Brīdi piebremzējis gaitu, es turpinu ceļu. No izglābšanas jau nekas būtisks nemainās. Ne jau nu es viņu ņemšu uz mājām vai nomenedžēšu viņa dzīvi. Gana ar savējo. Katrs pats sev zobārsts.

Reizēm domāju. Reizēm ir neparasti tā – domāt. It kā nekas vairs nenotiek, it kā tevis vairs nav, tik vien kā pulsējošas smadzenes un sīku domu un spriedumu vērtenes: it kā atmiņas par to, kas ir bijis, it kā nākotnes paredzējumi, bet varbūt vienīgā realitāte – ārpus visa un bez jebkādām papildus nozīmēm. Esi un neizgrozies, jo nav jau pārlieku daudz citu iespēju.

Tad, kad vairs nebūs nekā un vienīgi tu iesi kaut kur uz priekšu, iespējams, pasaule apstāsies, cikls sāksies vai arī tas beidzot būs cauri. Laikam jau tu būsi tikusi kaut kam pāri, bet varbūt tā vairs nebūsi tu. Kaut varbūt jau sen tā vairs neesi tu. Laikam jau tu kādu laiku ir cita, tikai nav zināms, cik ilgi. Un kura pēc skaita tu jau esi. Cik tādu jau ir bijis pirms tam.

Ej, mās, uz priekšu – nav jau citas izejas, jo, kā jau pati teici, viss rimti plūst no aizmirstā uz neparedzamo, bet sīko mirkļu atblāzmas tavā sejā ir notikumi un ļaudis. Nepieskaries. Sabirzīs putekļos dzīvošana. Sīkās drupatās, šķembās sakritīs.

Sakritusi, saskaldījusies dzīve: līmē, lipini, reanimē un elpini bijušo dienu domas un sejas. Viss, kas ir bijis, ir bijis ar mums, tikai mēs esam citi un atgriezties var tikai sapņos un fantāzijās, pusnakts murgos, spilvenu naktī mīlot kā māti, kā vienīgo pamatu.

Ej neatskatoties – aiz muguras tik vien kā atmiņu izķēmotas sejas un dienas – bijušie, savējie, aizgājēji. Priekšā – bezdibenis un tieva kārtiņa pāri. Tas, kas būs, vairs neattiecas uz tevi, virvesdejotāj, virvesvilcēj. Vari cerēt, ka arī otrpus tu būsi tā, kas tu esi. Citi notikumi un cita pieredze. Citas dienas un citas sejas. Nekas no bijušā neatgriezīsies, vien pagātnes atraugas – sajūta, it kā kaut kas jau būtu bijis, ka viss ir tikai muļķīga atkārtošanās un dzīvības vilkšana, gaidot uz zaļas lampiņas iedegšanos virs durvīm. Exit.

Murgs ir beidzies. Aiztaisi datora programmu un sāc no jauna. Nedarījis un nebijis jau nepaliks. Tikai laikam vairs ne tu un ne te, jo nemainīga tu varētu būt tikai nemainīgā vidē, kur nemainās pat burti uz monitora. Restart.

Trauki, nolikti sietā notecēt, silti un slapji uztver pēdējās vārīgās sarkanās atblāzmas no pretējās mājas logu stikliem. Sazin kurā vietā ir pati saule, kaut kur mājas otrā galā varbūt, bet varbūt saules vairs nav, tikai rietā uguņojoša pamale un sārtas gaismas atblāzmas sazin kādu logu stiklos, kas atspīd viens no otra, no mājas uz māju, līdz pēdējie stari aprimst mitros un siltos šķīvjos.

Augšup uz Imanta istabām ved izdrupušās tumša koka kāpnes ar dažu izbirzušo pakāpienu protēzēm, kas puskrēslā šķiet gaišāki un vieglāk pamanāmi, tomēr piekļaujas pēdām tāpat kā visi pārējie un ar savu raupjumu drīzāk aicina apstāties, nevis kāpt pa galvu un kaklu. Trepju telpā gar sienām piekārti kaut kādi šķīvji ar idiotiskām rudzupuķēm un sārtvaidzēm tautumeitām, gar šķīvju maliņām tautiski ornamenti un nacionālas zīmes – kā pienākas stabilai tautai un valstij. Kā pienākas ārzemju latvieša miteklī. No tiem laikiem, kad 20. gadsimta pirmajā pusē visi ticēja neuzvaramai latvietībai vai vismaz atceras tā ticējuši.

Sazin kādā veidā par spīti pārmaiņām kaut kādu sen mirušu vai galīgā nabadzībā nokļuvušu ļaužu sīksti saglabāti un ugunskrustu un ausekļu dēļ slēpti trauki, kas šo svešo ļaužu nāvju un nabadzības dēļ visgalā nokļuvuši antikvariātā, tur nopirkti un piekārti šeit. It kā šeit būtu stāvējuši jau gadsimtiem ilgi, it kā būtu piederīgi šai vietai, nevis dekoratīvi.

Nezinu, kāda būtu šī valsts, ja kaut kas šeit pastāvētu gadsimtiem ilgi, nemainīgi un droši. Ja kādu ilgāku laiku drīkstētu dzīvot, nebaidoties no pēkšņo neskaitāmo varu un iekarotāju nestām pārmaiņām, represijām un zaudējumiem.

Vai es te kāptu, ja Imants agrā jaunībā būtu drīkstējis palikt mājās un dzīvot un novecot šeit, ja viņam tagad būtu mazbērni un mazmazbērni, ja viņa meitene nebūtu mirusi Vācijas bombardēšanā, ja viņa māsa tagad mirtu šejienes slimnīcā, nevis kaut kur Amerikā, ja te nebūtu bijis sazin kādu laiku nestu gruvešu un priekšmetu, un ļaužu.

Ja kaut vai es pats tagad un te spētu noticēt, ka tas, kas ir tagad, būs uz laiku laikiem un mūžīgi. Vismaz tik ilgi, kamēr to gribēs vairākums – vara, zeme un valsts, kamēr to gribēšu es pats.

Kaut manām vēlmēm jau nav nekādas nozīmes. Es esmu paņemts gūstā pats savās mājās un esmu daļa no valsts un sabiedrības, kam jāiekļaujas vienotajā Eiropas informācijas un ekonomiskajā telpā. Es esmu kaut kāda liela veseluma daļa, kam būtībā nav nekādas nozīmes. Ne tam, ko es vēlos šeit un tagad, ne tam, ko es gribētu nākotnē. Viss, kas notiek ar manu valsti, notiek ar mani, jo es neesmu ārpus. Es esmu iepīts visā tajā tīklā, kas pēdējā gadsimta laikā austs, pārausts un lāpīts jau sazin kuro reizi, un šūpojos diega galā.

Varbūt es esmu apzīmogots jau sen pirms savas dzimšanas, varbūt vēl pirms manu vecāku radīšanas. Varbūt mans vectēvs, jau kuro reizi mūžā zaudēdams savu zemi, pazaudēja kaut ko tik būtisku, ka to neatrast ne manam tēvam, kas plosās atkal kārtējo reizi atgūtajos tīrumos un mežos, ne man, kas plivinos pilsētā, it kā no šīs mantošanas aizbēgdams.

Bet ja nu nav nekā tāda. Ja nu kāds cits to visu ir izdomājis un es tikai domāju pakaļ, jo esmu tā audzināts. Ja nu domāšana pakaļ ir vienīgais veids, kā izdzīvot un kulties uz priekšu. Tas, cik ātri kustināšu kājas, tikai nosaka ierobežotā laikā iespējamo soļu skaitu, bet trase ir viena un tā pati – vectēvam, tēvam, brālim, man. Tikai tas, cik ātri likšu soļus, nosaka, cik reizes noiešu vienu un to pašu ceļa gabalu.

Tā vietā, lai noietu vienu – savējo gabalu, es ik dienas nodragāju desmit apļus un no pārguruma nododos sevis saskaldīšanas domām, katram gabalam vēloties piemērot daļu no sevis. Laiku pa laikam kaut kas atkārtojas, nav nekā jauna, nav bijis, nebūs, nevajag. Tikai aplis aiz apļa, papīri, atskaites, dokumenti, rīkojumi un pavēles, seriāli, žurnāli, avīzes – ik pēc laika tas pats mazliet citās variācijās. Viss griežas, bet manis nav centrā. Manis nav klāt, manis nav bijis. Jo kur tad es esmu.

Kad pamanu sevi, redzu sevi un vēroju sevis atspīdumus uz lietām un skatlogiem, ikdiena pārplīst, pasaule distancējas. Es varu tā klimst līdz nemaņai, atspīdēdams un atspoguļodamies stiklos, lakotās virsmās un ūdeņu klajumos.

Ir tikai viena izeja – nedomāt. Atkal iekļauties aplī, iekāpt atpakaļ ikdienā, iekāpt vāveres ritenī un skriet, čīkstot eņģēm, knaukšķot pazolēm, lai aizmirstu savu vientulību – vienīgo, kas nepāriet nekad. Iejūgties un vilkt, strādāt virsstundas, pamest dzīvi un darīt visu citu nepadarītos darbus – un tā līdz bezgalībai, līdz pēdējiem spēkiem un āmen.

Skan mūzika – senaizmirsti, bet no bērnības zināmi šlāgeri – brāļi Laivinieki, pie Dzintara jūras. Elpot it kā vieglāk, it kā dzīvot. Fridolīns iemurmulējies Imanta gultā, galvu pabāzis zem astes. Tikai izplūkātas ausis un netīras ķepas. Man laikam viņu vajadzētu mazgāt, tikai es to nespēju viņam nodarīt – pazemot tik ļoti, jo esmu te tikai svešinieks.

Tas es, kas te tagad esmu, ir ierauts vakuumā un derīgs līdz tādam un tādam datumam. Pārējais neeksistē. Ievelc elpu un ej. Ja tikai netraucētu tā nolādētā plēve visapkārt, ja būtu, ko ievilkt. Ja tikai būtu gaiss. Ja tikai nezinātu, ka no tāda un tāda derīguma termiņš būs iztecējis un vienīgā iespēja būs vērot garāmgājējus pa logu, gaidīt nesagaidāmo un virpināt stīvus roku īkšķus. Jā, jā, ja izdotos sagaidīt vismaz pensiju. Ja vien nezinātu, ka arī pēc tam nebūs nekā, vienīgi vainas apziņa par nedzīvoto dzīvi un sāpes visos ķermeņa kaktos, televīzors tāpat kā tagad, tikai arvien tālāks un nesaprotamāks, svešāks – citai paaudzei domāts.

Kad vienīgais, ko skatīšos, būs raidījumi “Vienīgi jums”, ziniet, mans laiks būs cauri. Bet varbūt tas laiks ir cauri jau sen, bet varbūt nekad tā īsti nav sācies, varbūt visa dzīvošana ir kaut kas, kas neattiecas uz mums tāpēc vien, ka vismazāk jau mēs to varam ietekmēt, jo ne jau mēs nosakām tos likumus un ne jau mums tos pārkāpt.

Ja vienaldzība būtu vienīgais stāvoklis, es mācētu dzīvot. Es nekad neko nebūtu sajaucis, nokavējis vai sasteidzis. Nekas vienkārši nenotiktu, jo man gar neko nebūtu nekādas daļas.

Ja vien es pats tam spētu noticēt. Jo, pie velna, esmu šeit un dzīvs, pie velna, kaut ko taču es atceros, kaut kas taču reiz ir bijis.

apmēram 2002.-2005. gads

3 puosokys par laimi

Šudiņ asu puorskaitiejuse nanormalu skaudzi ar latgalīšu puosokom. Pošys lobuokuos beidzās cīši švaki.

Muna meiluokuo puosoka ir par veceiti i vecineiti. Vecs īsēja zierni, vecineite pupu, zierņs sakolta, a pa pupu jī obeji izkuope dabasūs. Vyss labi, cikom dabasūs jēme i sasastreidēja sovā storpā. Deļtuo Dīvs jūs nūsvīde nu dabasu, jī nūkryta, nūsasyta i nūmyra. 🙂

Tok taida troka puosoku skaiteišona navar palikt bez seku. Ite inspiracejis auglis. 🙂 Vasalys treis puosokys.

1. puosoka

Par meitu, kas par daudz zynuoja

Reizi dzeivuoja kieneņš i kienenīne, jim beja piļs augsta kolna golā i meita, kas muocēja vysys zvieru i putynu volūdys, varēja sariekinuot vysus pasauļa ruopuļus i peikstuļus, zynuoja vysys myusys i vabalis. Tei meita beja cīši loba i nanūsyta nivīnys myusys i nasamyna nivīnys vabalis, partū ka zynuoja jūs volūdu.
Kod kieneņš i kienenīne palyka vaci, meitai beja laiks īt pi veira, tok nivīns juos navarēja pajimt – par daudzi gudra, par daudzi loba. Atjuoja vysaidi precinīki, saguoja vysaidi ļauds. Izaruodēja ar taidim breinumim i itaidim – lēce, skrēja i kuovēs. Tok gols golā vysi aizbrauce tikpat bogoti kai braukuši, aizjuoja tik stypri cik juojuši. Meita jim redzēja cauri, vysys vabalis runuoja desmit bolsūs i pastuostēja – tys zyrga nažāloj, tys suņa syt, tam kačs ar vīnu aci.
Reizi atguoja vīns ubogs. Ni jam naudys, ni bagateibys, ni spāka. Vysu bagateibu pagaisynuojs, vysu naudu puorlaids par kuli, vysu veseleibu sabeidzs progareibā. Nu monta jam beja tik kasteite, a tymā kasteitē sviļpuoja div sorkoni putineni.
Niu gon meita redzēja – jis žāloj putyna, žāluos i juos. Atsalaide treis syudu vabalis i šveikstēja par laimi, atsalaide treis syla taureni i plivinēja par laimi, atsalaide treis rasnys myusys i ryuce par laimi.
Tok ubogs pasavēre iz kieneņa meitys. Pasavēre iz sovu nūnosuotūs lupotu, iz sovu vacūs kadaku. Sajēme putynu būreiti cīšuok padusē i aizguoja. Jis tok nabeja peļniejs taidys laimis.
A meita nūsašpļuove par taidu duraku i dzeivuoja tuoļuok. Ka nav dzeivē laimis, tok koč myusu i vabaļu volūdu zyna.

2. puosoka

Par vacu naudu i lisapedu

Reizi iz kolna stuovēja lela piļs. Tymā pilī dzeivuoja kieneņš, kienenīne i septeni dāli. Kod vysi dāli jau beja apsaženiejuši, kieneņam i kienenīnei pidzyma meita. Auga kai puče, zīdēja kai rūze.
Guoja laiks, kieneņš i kienenīne nūmyra, a piļs nūgryma zemē i iz kolna napalyka ni plyka cegla.
Meita sēdēja iz kolna vyds plyka i naboga, a nivīnam juos navajadzēja. Bruoli pasaulī kur kurais, a precinīkim krīze i benzinam nabeja naudys – kai ta brauksi preceibuos ar vacu opeli.
Vīnu vokoru jei guoja pastaiguot i satyka puisi. Puiss brauce iz lisapeda nu medeibu i verās – iz ceļa vyds jauna, šmuka meita, labi izaver. Tik ka cīši bedna.
Meita prosa puišam – brauksim iz sātu. Puiss puorsabeida da smierts i tik mudruok myn pedaļus.
Meita prosa puišam – pajem mani iz bagažnīka. Puiss vysā buols, tok vēļ sirdeiguok mynās prūm.
Meita pādejū reizi prosa puišam – dasadur maņ. Puišam nu bailis rūkys steivys i kuojis kai atjimtys.
Tai jis laimeigs aizbrauce iz sātu, a meita sakryta par Eijafjallajekulla palnu skaudzi iz ceļa vyds. Byutu jis jai dasadūrs, dzeivuotu obeji bogotai.
Tei meita to beja tuos piļs vacuo nauda. Kurs dasadur, tys laimeigs.

3. puosoka

Par vacu kačini, buobu i sīvīti

Reizi dzeivuoja nabogs zemnīks i jam beja vaca kačine i glups dāls. Kod zemnīkam vysā myrys guoja viersā, jis padzyna nu sātys glupū dālu ar vysu kačini – lai īt pasaulī laimis maklātu. Kuo volkuosīs ite ap pakšim, ka cylvākam juomierst.
Guoja glupais dāls ar vysu kačini, jau ēst gribīs. Jau gryb kačini ēst, a tei prosuos – palaid mani mežā, es tev putineņu atnesšu. Dāls laiž ar, piec laika steivuo kačine atīt ar putineņu. Dāls jau kaut i ēst, putineņš prosuos – palaid mani vaļā, dabuosi zalta spaļveņu. Dāls kai jau glupuoks palaiž ar i spaļveņu ībuož kuldā. Īt tuoļuok.
Daīt da upis, nu tai ēst gribīs. Dāls aizkur guni, ēss kačini. Kačine otkon prosuos – palaid mani vaļā, es tev zivteņu atnesšu. Dāls palaiž, kačine nūgiun zivteņu. Tik dāls mauks iz zora captu, zivteņa prosuos – palaid mani vaļā, es tev zalta zveineiti īdūšu. Dāls laiž ar, kū tu glupam padareisi.
Īt tuoļuok, nūīt da nazkaidys budonkys, tī ceplis kurīs. Dāls svīss kačini ceplī i ceps, kačine prosuos – palaid mani ustobā, es tev taidu peli nūgiušu. Dāls sirdeigs – kas ta jam niu peli byus juoād? Tok laiž ar, glups kas glups. Kačine nūgiun peli, atnas. Jau dāls uodu mauks zemē, pele prosuos – palaid mani vaļā… Dāls sirdeigs – zalta asti īdūsi? Pele puorsabeiduse soka, ka zalta gryudeņu īdūs. Nu ka taida dzela, dāls laiž ar. Glupam i glupi dorbi.
Te nu paceplis izlein strāšna buoba leikom kuojom, aizaugušom acim i daguna vītā pīpe. Buoba soka dālam – atnes maņ nu klāva gaili. Ka nā, apiesšu tevi.
Dāls īt iz klāvu, a tī gaiļs pats taids kai klāvs – pīši kai odotys, kņuobs kai lelgobols, a aste kai zyrga lūks. Nu nikuo, izvylka nu kuldys zalta spaļveņu, par reizi gaiļs sasaruove mozeņš kai tys meža putineņš. Dāls pajem rūkā i atnas.
Buobai až mute vaļā, a tī zūba nivīna, tik dzaltonys i bryunys saknis. Seņ pi zūbuorsta nav bejuse. Tok buoba namat mīra i soka – atnes maņ nu veikala pangasejis fileju. Tok taidu fileju, kab nivīna kaula nabyutu i nivīnys zveinis. Kab vaira kai kilograma nasvārtu, tok kab lai byutu koč kilograms. A to es tevi apiesšu!
Dāls īt iz veikalu i nazyna, kas tys kilograms i kas tei pangaseja. A veikalā puordevieja – nu tik šmuka, tik jauna, tik laipna. Vysaiž muonej, vysaiž izaruod. Cikom jau dāls nu kuldys izvalk zalta zveiņu, a puordevieja nu tuo palīk par saļdeitu pangaseju – taišni kilograms, ni vaira, ni mozuok.. Jem i nas iz sātu.
Buobai nu šoka vysā žūklis atsakar. I dāls skaidri redz –  na tikai zūbu nav, a pat sakūdīņs napareizs. Tok buoba nasalīk mīrā. Soka dālam – aizej iz tuolejū zemi i atved maņ zyrgu. Taidu zyrgu, kas var cauri vysom olom i caurumim izleist, kas nikod napīkiust i myglā nav radzams.
Dāls īt ar. Kū jis nu zyrgkūpeibys zyna, tok juoīt ir. A to buoba jims i apēss.
Nūīt da tuolejuos zemis, a tī zyrgu kai myusu – a koč ar sauvem i gruob. I šmuki, i leli, i izrīztim koklim. Skrīn tai, ka zeme reib. Vysi golvys kuorsta, lic kuram kotram apaušus golvā. Bubinej, auzu prosa, leidza prosuos.
Nā, ite ni dzela. Dāls izvalk nu kuldys zalta gryudeņu, par reizis vysi zyrgi aizbāg iz ūtru ganeibys molu. Tik vīns taids palāks, mozeņš i nūneics ar sasavālušu spolvu palīk. Ni tī kriepu, ni kuoju, ni paskota. Tys pajem tū zalta gryudeņu i apād. Tam pošam dāls i līk sadlus mugurā i juoj atpakaļ da buobys. Tai jau zirdzeņš mozeņš, tok pacīteigs. Mudeigi, mudeigi pa pazarem, pa aleņom, pa stidzeņom i atvad.
Buoba kanešna piļneigā šokā. Kai īrauga taidu zyrgu, infarkts par reizis. Gotova iz vītys, mute vaļā. Dāls jem buobu, līk ceplī. Koč kod tok ir juoād beidzūt.
Par reizis ceplis sakreit gobolūs, nu tuos sātys izaceļ augsta piļs ar divpadsmit tūrnim, a iz kotra tūrņa putineņš dzīdoj. Zyrgs izataisa par nazyn kaidu rysaku, kaš zemi ar kuoju. A glupuo dāla vacuo kačine palīk par šmuku meitu. Tok pats golvonais – iz ustobys vyds taids golds, taids golds. Studiņs, batvini i dzierviņu keiseļs. Captys leidakys i eļļā vuoreitys rūzeitis i žagareni. Putruomu dasys i banani, cepets taids i rulets itaids.
Tai jī niu dzeivoj tymā pilī laimeigi. I vyss deļtuo, ka tys glupais dāls naizalyka par nazkaidu profesoru, a darēja, kū jam sīvīte soka – cikom jei vēļ vaca kačine beja.

Back to top