Gumejis veirīši

Ir veirīšu pasauļs i ir sīvīšu pasauļs. Reizem tī pasauli sasateik vīnā vītā, i tī ir vysleidza – ka tik lobs cylvāks.

Vakar beju aizguojuse apsavērt veirīšu pasauli – iz Reigu beja atbraukušys “Gumball 3000” mašynys, Elizabetis īlā juos beja salyktys zam līpu. Varu īsadūmuot, kaidā kaifā līpys beja nu īspiejis aplaist ar sovim lipeigajim vosorys suokuma lopu svečim na jau sprostus opeļus i golfus, a smolkus lambordžini i kū tī vēļ nā.

Veirīšu tī natryuka – čumēja i mudžēja ap vysim statinim kai vabalis i staipēja koklus. Mašynys ar nazkaidys beja.

Voi munā pasaulī nu tuo kas izamaineja – šaubūs. Maņ laikam svareiguok, lai ar mašynu var normali pabraukt i ar jū aizvest tomatu stuodus i ritini. Bet es jau ari naasu caca, tai ka naba maņ sprīst.

Bet ite puors kartenis. Mudrā sūlī ejūt iz dzīduošonu da Edeitis, nu sumkys izvylku fotoaparatu. Nui, maņ najauši gadejuos leidza aparats, deļtuo i kartenis.

gumball1

Vysys mašynys vēļ nabeja atbraukušys, deļtuo ļauds stuovēja gar statiņa molom i gaideja – kod Juos pasajuovēs ar breinumainu riecīni.

gumball2

Puori ļaužu golvom vīns stīp sovu teleponu i fotografej, cyts – tikai sovu dagunu i verās. Es pastīpu fotoaparatu i verūs iz jūs obeju.

gumball3

Apsorgs dasaver, lai līki cylvāki napadora mašynom kaidu škodi. Cylvākus i apsorgu pošu gon vaira interesej nūtykuma centrs, na itei perifereja.

gumball4

Sīvīte veirīšu pasaulī. Jei izavēre tik vīna vysā ļaužu burzmā i tik aizagaidejuse, kod ak jau kaids jai svareigs cylvāks apsavērs tuos mašynys.

gumball5

Veirīši mašynu deļ ruopoj pa sīnom. Pareizuok sokūt, kuop iz statiņa i ir gotovi sēdēt koč iz mīta. Eista mīlesteiba nav nikaids bļaka gobols. Naryus.

gumball6

Ite vīna nu vabalem. Nu nazynu – ak jau gruobekli iz kopim var aizvest i ar taidu, bet iz Reigys apdrupušuo asvalta jei izavēre kai drupeit nūcenuots NLO, kū niu vodoj pa cyrkim kai buordainu sīvīti.

gumball7

Cyrka izruode 21. godu symtā – iz piļsātu atbrauc kumiedeņu ruodeituoji i ļauds sasalosa iz izruodi. Nūfotografej i īlīk sovā profilā – es ari te beju.

Nui, ari es tī beju, redzieju, apsavieru i aizguoju pa sovom dzelom. Palyka viņ ituos kartenis.

Varžu koncerts Demenē

Kai nu beja, tai beja, a es tī beju. Ar autobusu (i breineigu šoperi) nu Cyskodu caur Rēzekni, Kruoslovu i Daugovpili iz Demeni, kur nūtyka sorkonvādara rupučam veļteits Dobys koncertzalis koncerts. Vaira ite.

Rēzeknē i Daugovpilī deve ēst, a Kruoslovā deve pasasmīt. Da autobusa daskrēja dyžan energiska i dyžan nervoza buoba ar šļapu i kortupeli i suoce vysus dirigēt. Maņ jau šaļti pasaruodeja, ka jei myus pajāmuse giustā! Lobuokī teicīni: “Man jāsteidzas, jums jāsteidzas – ātri, ātri!” i “Ekskursiju nepieteicāt, tāpēc strūklaka nav ieslēgta.”

Varbyut kod publiskuošu buobys i aizpārnejuos jauneibys ministranta kartenis, a ite 9 kartenis nu koncerta. Stativa vītā pošys ceļgoli, kadriejums iz dullū. Beja šmuki. Kai ir karteņuos, eisti naradzu, partū ka mopšam mozs monitors.

Disertācijas aizstāvēšana

Pirms pusotras nedēļas biju aizgājusi uz disertācijas aizstāvēšanu. Nebiju bijusi jau gadiem.

No sākuma aizstāvējās Sanita, tas bija patiešām sirsnīgi un jauki – lai katram izdotos uzrakstīt tādu darbu, ka disertācija ir svētki un jauka satikšanās. Un vēl man likās, ka Sanitai dīvainā kārtā bija izdevies palikt par cilvēku un saglabāt interesi par to, ko dara – un tā toč ir veiksme. (Ja pat tā nebija, tas cilvēks turpat blakus vien bija.)

Visādā ziņā te ir viņas blogs – http://sanitare.wordpress.com. Un tur katrs pats var palasīties, ka tas cilvēks ir traks. Un izrok visādas trakas lietas. Nav jau brīnums, ka ar trakumu aplaiž arī citus un disertācijas aizstāvēšanā visi smaida.

Bet tas nebija interesanti. Tas bija… forši!

Trakums sākās vēlāk – kad bija jāgaida mielasts: lieliskā lauku torte un smalkais māju sidrs. Labu gribēdama, aizgāju uz otras disertācijas aizstāvēšanu.

Labi vien bija, ka aizgāju. Tā bija lieliska traumu dziedināšana – saprast, ka pašas aizstāvēšanās TIK baisa nemaz nebija. Lai gan kas nu tur baiss. Atceros tikai cirka dzīšanu par baltajām sievām, Rožkalna apmulsumu, ka Zelma nav Zelma, kā arī Dr. Hausa smalko iznešanos, kad šis kļuva par sēdes vadoni un sprēgāja kā tāds ugunskurs. Un kur nu vēl zobens, ar sarkanvīnu appludinātais Cimdas kabinets, solījumi Ankravai NEKAD NEDARĪT pašnāvību, Lasmanes atgādinājumi par sievietes laimi dzemdēt, galdauta vietā teātra kulises, padomju glāzes ar tautumeitām, jandāls un ņemšanās, dzeja un dziesmas.

Neesmu nekāds kāzu un bēru fotogrāfs (vispār man īsti nav arī fotoaparāta, tikai šitādā izmērā to tik ļoti neredz), bet profesoru sejas bija tik lieliskas, ka nespēju atturēties – ne no fotografēšanas, ne bilžu ielikšanas blogā.

Disertantes bilde nav ielikta speciāli. Nav jau nekāda reportāža no kara lauka. Ir prieks par sejām. Pat ja tajās nožēlojamās bildēs to nevar saprast.

Jā, jā, reiz man būs fotoaparāts un reiz es bildes pirms likšanas tīklā arī apstrādāšu.

Ziņa par krīzi. Krīze tūlīt beigsies. :)

Krīzes nāk un aiziet. Teksti paliek.

Informēju. Krīze beigsies šī gada 27. maijā, jo:
a) 12:00 Rīgas Ekonomikas augstskolā Strēlnieku ielā 4 “Ministru prezidents Valdis Dombrovskis (V) un starptautisku atzinību ieguvušais ekonomists Anders Aslunds prezentēs savu sarakstīto grāmatu Kā Latvija pārvarēja finanšu krīzi” (“How Latvia Came through the Financial Crises”)”;
b) lai piesmietu šo lielisko notikumu, pāri ielai uz Strēlnieku un Alberta stūra, Strēlnieku ielā 9, gruzīnu vīnu veikaliņā bez nosaukuma 12:45 atvērsim arī latgaliešu brīnumu gāmatu “Es soku. Tu soki. Puosokys par krīzi“. 😀

Ja esi brīvs cilvēks, topi laipni gaidīts! 🙂 Ja krīze smejas par mūsu plāniem, mums ir jāpasmejas par krīzi.

Jo kas ir krīze? Tas ir laiks, kad dzer vecu vīnu, ēd vecu sieru un pat mazi bērni stāsta anekdotes par politiku.

Spītējot krīzei, Latgales Studentu centrs izdevis pasaku grāmatu par krīzi „Es soku. Tu soki. Puosokys par krīzi.”, kurā apkopotas skaistākās latgaliešu literārās un tautas pasakas, padomi krīzes pārvarēšanai, anekdotes un mūsdienu jauniešu rakstītie stāsti ar laimīgām beigām. Grāmatā līdzās velnam, zelta putniem, veiksmes blusai un gudriem zirgiem par pasaku tēliem kļuvuši arī Aija Kinca, Gatis Suhoveckis, Māris Grigalis, Mihaels Šūmahers (Michael Schumacher), Ministru prezidents un pat Latvijas hokeja fani.

Grāmatu „Es soku. Tu soki. Puosokys par krīzi.” veido septiņas atsevišķi brošētas burtnīcas, kas sastiprinātas ar autentisku padomju laika papīra auklu. Katrai burtnīcai ir savs vāks un satura rādītājs. Visi teksti lasāmi latgaliešu literārajā valodā. Iespēju robežās saglabāts gan attiecīgā laikmeta rakstības stils un leksika, gan individuālie rakstības principi un izlokšņu iezīmes.

Nosaukums – Es soku. Tu soki. Puosokys par krīzi
Izdevējs – Latgolys Studentu centrs
Idejas autores – Marita Papiņa un Ilze Sperga
Redaktore – Ilze Sperga
Komanda – padsmit cilvēku, kas pārrakstīja, tulkoja, laboja un citādi palīdzēja, nenosakāms skaits cilvēku, kas juta līdzi, deva padomus, gādāja striķi, pienesa ūdeni un kafiju, retvītoja un mudināja. Grāmata ir radusies no nekā, un to radīja ļaužu sajūsma un entuziasms, kā arī nepieciešamība smagā brīdī pasmieties par bēdu un iet tālāk. Krīzes nāk un aiziet. Teksti paliek.

Tās būs 7 atsevišķi brošētas burtnīcas, katrai savs vāks un satura rādītājs.
Tomēr kopā – viena grāmata ar vienu nosaukumu. Un viens papīra striķis no 4 dažādiem padomju laiku piedzīvojušiem ruļļiem.

2 burtnīcas ar latgaliešu tautas pasakām.
Avoti:
1. Cunskis S. Latvīšu tautas pōsokas. Rēzekne: S. Cunskis un E. Kozlovskis, 1913, 16 pl.
2. Myusu tautas teikas un pasokas. I dalia. Leiwoni: A. Zwanitajs, 1908, 32 pl.
3. Šmits P. Latgaliešu pasakas. Rīga: Latviešu folkloras krātuve, 1937, 171 pl.
4. Šmits P. Latviešu pasakas un teikas. 13. sēj. Rīga: Valters un Rapa, 1936, 451 pl.
5. Ulanowska Stefania. Łotysze Infl ant polskich, a w szczególności gminy Wielońskiej, powiatu Rzeżyckiego. Obraz etnografi czny. Część III. II Baśnie. // Zbiór wiadomości do antropologii krajowej. T. XVIII. Kraków: 1895, 236.–474. pl.

2 burtnīcas ar latgaliešu literārajām pasakām.
Autori: Marija Andžāne, Francis Trasuns, Jānis Klīdzējs, Francis Kemps, Naaizmierstule, Ludbuorža Marija, Gregors Mukt-Kveders, Konstantins Krusts, Jurs Pabierzs, Ontons Slišāns, Valentins Lukaševičs, Juoņs Ryučāns, Ilze Sperga, Raibīs Suņs un citi.

1 burtnīca ar bērnu un jauniešu stāstiem.
LgSC 2010. gadā izsludināja radošo darbu konkursu sadarbībā ar LNB Bērnu literatūras centru un Latvijas bibliotēkām.
Tēma – stāsti par mūsdienām ar laimīgām beigām.
Saņēmām ļoti daudz ļoti interesantu darbu no visas Latvijas, ne tikai Latgales un, mūsuprāt, labākos 30 publicējām grāmatā – daļa jau bija latgaliski, daļu iztulkojām. Bērnu un jauniešu stāsti ir labs spogulis, kas parāda mūsu dienu Latviju un tās problēmas ar jauna cilvēka acīm.

1 burtnīca ar 20. gs. sākuma latgaliešu preses rakstiem par krīzi un internetā savāktām anekdotēm par mūsdienu Latviju un politiķiem.
Na vysuos vaļstīs krīze vīnaidi sajiutama. Lobuoks stuovūklis ir tī, kur ir apzineiguoka tauta i pi varys sapruoteiga vaļdeiba, kura vad pareizu tautsaimisteibys politiku. Myusu sābru vaļstīs krīzis īspaids ir dažaids. Latveja puordzeivoj smogu krīzi, kod it seviški myusu zemnīki nūnuokuši bezizejis stuovūklī, Lītuva i Estija (Igauneja) tū sajiut mozuok, i tys deļtuo, ka nu poša sokuma tī ir bejuse sapruoteiga vaļsts saimnīciskuo politika.
Latvejis tautys naudu buorsteja iz vysom pusem, voi tys byutu vītā voi navītā. Miļjoni latu tyka atdūti vysaidim uzjāmumim. Ituos leluos naudys summys ir guojušys zudumā, ar tū pošu dorūt par naīspiejamu īguļdeit napīcīšamūs leidzekļus myusu nacionalā saimisteibā — lauksaimisteibā. Tod leluos īriedņu armejis olguošona, īriednim 13. i 14. mienešu olgys i vēļ vairuok leidzekļu izsyuce nu vaļsts kasis uorā vysaidys privatuos bankys: «Zalta lats», «Unionbanka», «Lombardbanka» i cytys bankys, kai ari vysaidys kruojaizdavu sabīdreibys, nu kurom dažys jau bankrotiejušys, bet dažys stuov bankrota prīškā.

Budže A. Deļkuo zemnīkim gryuši? // Latgolas katoļu-zemniku kalendars 1933. godam. – Rēzekne: Dorbs un Zinība, 1932. – lpp.

1 burtnīca ar Andryva Jūrdža padomiem, te arī grāmatas ievads.
Redzamākā latgaliešu rokraksta literatūras pārstāvja Andryva Jūrdža rokraksta grāmatas “Vysaidu zuoļu gruomota” fragmenti.
Kod zūbi suop
Vajag mutē turēt soltu iudini, kaidus minotus un otkon puormeit. Koč na vysim to gon paleidz.
Kod golva suop
Vajag ar soltu iudini golvu mērcēt un mutē turēt.
Kod kaulu puorlaussi
Ar soltu viņ iudini saaudziesi otkon vasalus.
Kab nikod īsnas nadabuot
Kab nikod kuosa un īsnas, un aizsmakšonas nadabuot, dzer soltu viņ iudini.
Bāduos un nūskumšonuos
Dzer soltu iudini, cik varādams, tys skaidruos tovu asni un iznycynuos naspieceibu.

Jūrdžs A. Visaidu zōļu grōmota. — B. v, [pirms 1919], LNB Reto grāmatu un izdevumu nodaļa.

Stiprāk par ekonomisko krīzi cērt garīgā krīze. Grāmata radīta, lai pasmietos par krīzi un lai bēdām parādītu to vietu. Krīze ir pasaka, ko mēs iestāstām viens otram. Un katra pasaka ir stāsts ar krīzi. Pasakās viss ir kā dzīvē: sākumā viss ir briesmīgi, pa vidu – daudz darba, bet beigās viss atkal labi. Ja nebūtu lielās bēdas, ne trešais tēva dēls, ne Sprīdītis neizietu no mājas un mūžam paliktu muļķīši. Bet visas pasakas ir par krīzes pārvarēšanu. Visām pasakām ir laimīgas beigas.

_____________________________________________________________

Tas, kas neiekļuva grāmatā…

jo savā laikā nebija nodrukāts latgaliski.

Tīkliņi

Tīkliņus (un līdz ar to līknes) iedalām: 1) parastos – un – 2) logaritmiskos. Parastos tīkliņos horizontālās līnijas ir visas vienādā attāļumā viena no otras. Šiem tīkliņiem lieto milimetra papīri, kuŗu var dabūt katrā rakstāmlietu un zīmēšanas piederumu veikalā. Bez milimetru papīra līkni varam uzzīmēt arī uz tā sauc. logaritmiskā papīra. Pēdējā lapa ordinātes virzienā sadalīta logaritmiski. Uz šāda papīra uzvilktās līknes svārstīšanās neattēlo vairs parastās pārmaiņas, bet gan relatīvās (procentuālās). Pie logaritmiskās diagramas lasīšanas jāpiegriež tādēļ vērība lauztās līnijas slīpumiem. Līknes gabali ar vienādu slīpumu rāda vienādas procentuālās pārmaiņas.

Logaritmiskam tīkliņam nav nulles līnijas; apakšējā līnija vertikālā skalā apzīmēta tanī ar 10 vai tā pakāpi.

Parādības ar ļoti lielu svārstību uz milimetra papīra ar līkni nemaz nav iespējams attēlot. Kāds vācu statistiķis, piemēram, aprēķinājis, ka līknei, kas rādītu dolara kursa celšanos Vācijā inflacijas laikmetā, ja to zīmētu ne uz logaritmiskā, bet minimetra papīra, vajadzētu dažas kilometrus gaŗu loksni.

Gleznu diagramas

Vēlamāki tomēr no gleznu diagramām izvairīties: pa lielākai daļai tās dod stipri paviršu jēdzienu par salīdzināmo lielumu relatīvām attiecībām.

Totiesu gleznas ieteicamas kā papildinājums ģeometriskām diagramām. Tās pievelk skatītāju, saista pie diagramas viņa uzmanību.

Diagramai par bezdarbu varam brīvā stūrī ievilkt riņķi un iezīmēt tanī vai nu dīkā stāvošu fabriku (skurstenis nekūp, vārti noslēgti), vai arī bezdarbnieku ģimenes postu un izsamisumu (strādnieks sēd pie tukša galda nogrimis domās. Sieva ar raudošu zēnu uz rokas stāv tam pretīm).

Augšējie stabi rāda rudzu un auzu sējumu platību Latvijā 1913. gadā, desetinās. Iezīmētās vārpas padara diagramu daudz dzīvāku, varētu pat teikt, izteiksmīgāku.

No 1926. gada statistikas mācību grāmatas.

lauku pāķa ceļuojums

vakar devos uz Vecrīgu. bija paredzēta pannurāmja elles spara rata inspekcija un piesmiešana. diemžēl izrādījās, ka sulas pakas nav piemērotas šampanieša uzglabāšanai. arī laiks bija pārāk silts un mīlīgs, tāpēc rats negriezās tukšs – 5 apļi 5 minūtēs par Ls 3, bet gribētāju netrūka.

puiši iekšā sēdinātāji tik vēlīgi māja un aicināja kā tādas Lorelejas klinšu jumpravas kuģiniekus. bet mēs ar Dainu bijām stipras. ni un ni. bet lai runā baismu bildes. fotoaparāts kabatas formāta un zvanošs, jo tas vismaz vienmēr ir līdzi.

reizēm ir vērts apskatīties, ko tad piedāvā tūristiem.

spara rats visā godībā, tikai bez muzīkas.

Krīvejis rūka, latgalīši i paļdis draugim

Sastdiņ maņ pavaicuoja – deļkuo Tovu DĪNrokstu sauc NAKTineica. Nazynu.

Vairs narokstu ni pa DĪNom, ni pa NAKTim. Da i vyspuor narokstu. Pa dīnu doru koč kū, pa nakti guļu. Da eksplozejis.

Šudiņ puorskaitieju Jura Kažys rokstu (tviterī jam gon vaira nasekoju, partū ka jis taids stresains puiss – vysu laiku taisa demonstracejis voi ari mierķa tvītapus i flešmobus “aizīsim i davai reizē nazkū darēsim tī i tī”).

Ja jau dialogs sācies, to nevajag pārtraukt. Blogošana un piedalīšanās Twitter ir regulāra darbība. Ja blogā ilgāku laiku nav jaunu ierakstu, cilvēki sāks pārlapot  pēdējo nedēļu avīzes, lai pārliecinātos, ka nav palaiduši garām jūsu nekrologu vai sēru sludinājumu. J.Kažys roksts sātyslopā webradar.lv.

Puorskaitieju i nūsakaunieju. Myruse naasu. Tikai doru vysa kū cytu.

Pravda, bieru sludynuojuma nivīns nameklēs. Kas nu ocu uorā, tuo nav. Mož kod īguoduos – nazkod beja. A tai pasauļs ir pylns ar tekstim. Kas jam nu vēļ vīna autora.

Beja Reigys Gruomotu svātki, kur LgSC pīsadalēja pyrmū reizi i cīši veiksmeigai – iz myusu reikuotū kulturys pasuokumu atguoja tik daudz ļaužu, ka daguoja puorsavuokt iz Kongresu noma Mozū zalu i to vysys ryndys ļaužu pylnys, kai ari Reigys skaiteituojim devem īspieju tikt pi latgalīšu gruomotu. Skrīšona saguoja lela, tok maņ cīši lela prīca par vysim, kas atsasauce, paleidzēja i darēja nu sirds: Inese, Edeite, Artis, Arnita, Juoņs, Kristīne P. i Kristīne Z., Dzintra, Vineta, Līga, Madara, Ilona, Indra i cyti – eistyn prīca, ka ir taidi cylvāki! I ka jūs pazeistu. 🙂

Itei gruomotu tierguošona beja muna personeiguo iniciativa, pavasarī īraugūt latgalīšu izdevieju nūlaistuos rūkys, a par laimi tū atbaļstēja ari puorejī bīdri – bez jūs atbolsta nabyutu īspiejama ni veiksmeiguo daleiba Reigys Gruomotu svātkūs, ni gruomotu pīejameiba Reigys i Daugovpiļs birojūs.
Ka puorejī naīsasaisteitu, es vīna poša varātu i junī, i julī, i novembrī braukuot pa vysim Latgolys tiergim i kopusvātkim, sveceišu vokorim i balym i vaidēt, cik vyss švaki i kai nivīnam navajag nikuo. :))

Partū ka koč voi Viļānu tiergā junī i julī es nu pošu latgalīšu sajiemu tikai kritiku – nafig jius izdūdit itūs syudus itymā stulbajā volūdā. Aplej ar syudu spani, izlomoj latgaliski (!) i aizīt laimeigi. A maņ sirds pylna. I stuovi.
Deļkuo maņ kai cylvākam tys vajadzeigs? Itei, gols golā, ir muna vīneiguo dzeive.

LgSC nav ni gruomotu veikals, ni izdeviejs, ni kinostudeja, tok myusu bīdri dora vysa kū, kas jim pateik i ir latgalisks, i LgSC tam ir atbolsts.
Itei gruomotu tierguošona ir veids, kai LgSC var īsakļaut latgalīšu kulturys apritē i ar sovim resursim sekmēt itymā gadīnī latgalīšu literaturys izplateišonu, atpazeistameibu i tikšonu da sova skaiteituoja.

Tai ka vysleluokais paļdis vysim, kas atbolsta!
Seviški jaunīšim, kas sovā breivajā laikā navys sēdēja teiklā, čatuoja, vērēs youtube klipus, a atguoja i tierguoja latgalīšu gruomotys. Paļdis autorim, kas napīmuonēja, atbrauce i runuoja. Paļdis pierciejim, kas varbyut poši nikod nanūbrauktu iz Rēzekni voi Daugovpili i naaizītu speciali pi Elkšņa, pi Luoča, pi Barkovskys voi Šuplinskys, a Reigā īraudzēja, nūpierka gruomotys i skaitēs. Voi ari bīži, naprosdami nivīna vuorda latgaliski, atguoja i nūpierka gruomotu latgaliski, kab īsavuiceitu myusu volūdu.

Paļdis ari Gruomotizdevieju asociacejai, kas pasuokumu sareikuoja, i kopejneicai “Pie Humberta“, kur daudzi beja pyrmū reizi i izbreinā secynuoja – KAI Reigā var byut TAIDA vīta, kur esi kai sātā?

A šudiņ rutina. Nanormali īt mīgs i gryuts atsagrīzt realitatē ar tyukstūša i vīnu dorbu.

Tymā skaitā beja juoizdūmoj pīkluojeiga atbiļde par munu daleibu IZM dorba grupā, kam da 15. decembra juoizstruodoj prīšklykumus i juoīsnīdz izglītības un zinātnes ministra parakstītu informāciju Ministru prezidentam par veicamajiem pasākumiem latgaliešu rakstu valodas kā vēsturiska latviešu valodas paveida saglabāšanai, aizsardzībai un attīstībai.

Ite pats izgleiteibys ministra reikuojums: “Pamatojoties uz Ministru prezidenta 2010.gada 27.maija rezolūciju Nr.20/L-1116-jur Izglītības un zinātnes ministrijai (turpmāk – IZM), lai izstrādātu priekšlikumus par nepieciešamo pasākumu nodrošināšanu latgaliešu rakstu valodas kā vēsturiska latviešu valodas paveida saglabāšanai, aizsardzībai un attīstībai, izveidot darba grupu šāda sastāvā: K.Vāgnere (IZM valsts sekretāra vietniece nozares politikas jautājumos), M.Baltiņš (Valsts valodas centra direktors, prombūtnes laikā aizvieto Valsts valodas centra direktora vietnieks A.Timuška), V.Dundure (Latgaliešu valodas, literatūras un kultūrvēstures skolotāju asociācijas valdes priekšsēdētāja, prombūtnes laikā aizvieto Latgaliešu valodas, literatūras un kultūrvēstures skolotāju asociācijas valdes priekšsēdētāja vietnieks I.Slišāns), V.Ernstsone (IZM Valsts valodas politikas nodaļas vecākā referente), L.Leikuma (Latvijas Reģionālo un mazāk lietoto valodu savienības pārstāve, prombūtnes laikā aizvieto Latvijas Reģionālo un mazāk lietoto valodu savienības prezidents J.Mednis), I.Muhka (valsts aģentūras „Latviešu valodas aģentūra” projektu vadītāja, prombūtnes laikā aizvieto valsts aģentūras „Latviešu valodas aģentūra” vecākā speciāliste G.Kļava), A.Neimane (Valsts izglītības satura centra Vispārējās izglītības satura nodrošinājuma nodaļas vecākā referente, prombūtnes laikā aizvieto Valsts izglītības satura centra Vispārējās izglītības satura nodrošinājuma nodaļas vecākā referente S.Austruma), S.Pujāte (Kultūras ministrijas Kultūrpolitikas departamenta Stratēģijas un reģionālās kultūrpolitikas nodaļas vecākā referente), Z.Sneibe (IZM Valsts valodas politikas nodaļas vadītāja), A.Stafecka (LU aģentūras „LU Latviešu valodas institūts” vadošā pētniece, prombūtnes laikā aizvieto LU aģentūras „LU Latviešu valodas institūts” direktora vietnieks Ojārs Bušs), I.Šuplinska (Rēzeknes Augstskolas asociētā profesore, prombūtnes laikā aizvieto Rēzeknes Augstskolas asociētā profesore S.Lazdiņa), I.Teilāne (Daugavpils Universitātes Latviešu valodas katedras asistente, prombūtnes laikā aizvieto Daugavpils Universitātes Latviešu valodas katedras vadītāja V.Šaudiņa), A.Vanaga (Latviešu valodas un literatūras skolotāju asociācijas priekšsēdētāja), J.Viļums (Dagdas novada domes deputāts, prombūtnes laikā aizvieto Latgales plānošanas reģiona Rīgas biroja vadītājs L.Daugavietis), A.Vulāne (Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes profesore), A.Pūķe (IZM Valsts valodas politikas nodaļas vecākā referente).”

Deļkuo itys vyss trikmīņs? Gara viesture. Nazkod LgSC suoce raksteit viestulis laikam vēļ Ministru prezidentam A. Kaļveišam i vaicuot, kod ta beidzūt koč kū darēs latgalīšu volūdys aizsardzeibai, atteisteibai i saglobuošonai, kai sūleits Vaļsts volūdys lykumā.

Tai niu taisa dorba grupu, kam vajag līdz 2010.gada 15.decembrim izstruoduot prīkšlykumus. Reali jemūt, jaunnedeļa na deļ dorba, šūnedeļ tys nanūtiks, vēļ nedeļa vajadzeiga sprīstuo apstruodei i sagataveišonai. Deļ dorba grupys saīšonys palīk 3 nedelis. Voi otkon kuortejais “dareit nazkū lyka, a nikuo navajag” pasuokums?

Cikom kas, e-postā īrypuojuse vēļ vīna viestule – nu Valda Labinska. Taupejūt Jiusu laiku i acs – ite juos kopeja teiklā. Politika ir soldona, tok tei nav muna stiheja. Maņ rībās, ka ar mani manipulej i maņ byutu juodora tys, kū nūsoka partejis lineja.

Deļtuo vieleišonu sūliejumu kontekstā byus interesnai pasekuot “Vīnuoteibys” vīnuoteibai – kai I.Druvīte i kompaneja tiks golā ar sovu latgaliskuma fobeju i kas gols golā nūtiks ar 2011. goda tautys skaiteišonu, kur pyrmū reizi viesturē pasaruodiejuse ideja saskaiteit latgalīšus.

Pravda, kai jau es te pyrms puors dīnu eksplodieju tviterī ka vēļ koč vīns “vyspuor maņ ari baba nu Latgolys” pasaceis, ka es struodoju Krīvejis interesēs, nudi sisšu pa ūlom. bez breidynuojuma.

Tai vot i dzeivojam. Ni vīnu plyudu da ūtru, nu vīnys zemistricis da cytys. Kotru reitu eju puor īlu, kotru reitu dzeiveibu gluobu.

Dzeive kai kalendars, kur pīraksteit termeņus i tod viļkt buļtenis iz prīšku – tū padareišu reit, tū pareit, tū jaunnedeļ. Koč kod tok vysam byus laika gona.

zirgoties nedrīkst smieties nevajag skumt

Sastopoties ar jaunu informāciju, vienmēr ir vajadzīgs laiks, lai to ieliktu savas pieredzes plauktos un iekļautu esošajā lietu un vērtību sistēmā. Kārtošanas laiks ir apmulsuma laiks. Ne velti juku laikos literatūrai grūti – nevar saprast, kuras vērtības aizstāvēt – vecās, kas vairs nav modē, vai jaunās, kuru vēl nav.

Aizvakar skatījos monitorā, vakar dīdījos pie monitora, šodien joprojām esmu palikusi pie monitora. Pilnīgi neraksturīgi ņemos un neko nevaru uzrakstīt par Rakstniecības un mūzikas muzeja rīkoto “Nostalģijas maratonu” ar padomjlaika autoriem. Kaut kas neiet kopā, visu laiku domāju un tomēr sakni nevaru izrakt.

Dzeju lasīja Anda Līce un Imants Auziņš. Abi bija atbraukuši no laukiem, no īstās Latvijas. Piesūkušies ar zemes spēcinošo smārdu un bišu spārnu glāstīti. Ja izteikties atbilstoši vakara noskaņai. Jo dzeja bija. Dzeja bija skaista, tikai brīžam pārāk poētiskas vārdu kruzules un dabas gleznu virknējums, kam manas profānās dienas allažības samaitātās smadzenes netika līdzi.

Laikam biju gaidījusi kaut ko citu, kaut ko līdzīgu pirms pāris gadiem Rakstnieku savienības rīkotajam novadu dzejas pasākumam Brīvdabas muzejā, kur sabrauca vitāli un priecīgi lauku dzejnieki, galdā cēla pīrādziņus un maizītes, skandēja dzeju, apdziedāja muzejā laimi meklējošos kāziniekus un to darīja ar patiesu prieku un enerģiju. Lūk, tur varēja priecāties līdzi, gavilēt, smieties un raudāt no visa lieliskā absurda! Vitāli dzejnieki, kas vitāli lasa salkanu dzeju. Spīd saule, lido lapsenes, kāzinieki, tūristi. Un dzejai patiesībā nebija ne vainas. Tā vienkārši bija cita dzeja, kas radusies no dvēseles sāpēm, gribēšanas rakstīt, talanta un esošām klišejām. Nav jau ne vainas arī dzejai, kas neko jaunu nemeklē un nekādus podus neapgāž – ir cilvēki, kam tā ir vajadzīga. Ir labi, ja cilvēki to atrod un priecājas līdzi. Dzīve taču ir tikai vienreiz, kāpēc par to skumt vai žēlabās nīkt.

Rakstniecības muzeja zālē ar brūnajām padomjlaika sienām un tumši zaļajiem aizkariem man tomēr bija ļoti skumji. Sirmi dzejnieki, sirmi un krāsoti klausītāji, tumša zāle, PowerPointa prezentācijas slaids viņiem fonā – Anda Līce, Imants Auziņš, 09.09.2010.

Kaut kā ļoti žēl – kaut kādas pagājušo laiku godības, kā varbūt nemaz nebija bijis. Vieni kļuva slaveni, otri nē. Vieni pārdzīvoja laiku maiņas, citi vienkārši dzīvo. Tikai retais no muzeja rīkotā “Nostaļģijas maratona” autoriem ir iekļuvis mācību grāmatās. Vai arī iekļuvis ar pāris rindiņām: Imants Ziedonis, Ojārs Vācietis un citi, Mirdza Ķempe, Ārija Elksne un citas.

Guļošos nesit. Ir ļoti grūti definēt savu viedokli, mēģinot nenodarīt kādam pāri. Muzeja mēģinājums izvilkt gaismā 60.-80. gadu autorus ir ļoti interesants. Muzejs ir muzejs, un muzejam piedien vākt laika liecības un artefaktus. Tāpēc dzīvu autoru dzejas lasījumi un personīgo mantu dāvinājumi krātuvei ir veids, kā likt pagātnei atdzīvoties, kamēr laikabiedri vēl ir dzīvi un var pastāstīt. Kad tad vēl, ja ne tagad. Pēc desmit gadiem droši vien nē.

Pasākuma formāts gan bija ļoti dīvains. Ja lasījumi bija domāti paaudžu tuvināšanai un muzejpedagoģijai, pietrūka attiecīgas informācijas pirms pasākuma, lai jaunieši atnāktu paskatīties. Tad arī vajadzētu zinoša cilvēka komentāru un stāstījumu, kas tas tāds ir un kāpēc. Ja pasākums bija domāts laikabiedriem, formas izvēle nav tā sliktākā – autors kaut ko noskaita, saņem auditorijas jautājumus, zvaigzne ir bijusi tikties ar pielūdzējiem. Tai ziņā man ļoti patika pasākuma reklāmā minētais: pasākumos apmeklētājiem būs iespēja zīmīšu formā iesniegt jautājumus dzejniekiem. Tomēr manis apmeklētājā vakarā auditorija bija stipri plāna un pasīva. Tik vien kā smējās citur, nekā smietos es vai mani vienaudži. Jautājumus tā arī neviens neuzdeva, zīmītes nesūtīja. Puķes arī tā īsti nepasniedza un pielūgsmē nedega.

Tā arī netiku gudra, vai patiesi izdaudzinātajos Dzejas dienu ziedu laikos tas bija tā, kā rakstīts apdzeltējušās avīzēs un kā atceras vecie – ļaužu pilnas zāles, sajūsma, puķes un publikas dievināšana, jautājumi un diskusijas par dzejas problemātiku un laikmeta garu. Man ir stāstīts, ka tajos laikos dzejnieki bija dievi, kas metaforu valodā stāstīja aizliegtas lietas un tā dzejai ļāva kļūt par tautas gara telpu. Tikai kur tie dievu pielūdzēji palikuši tagad, ka sajūsmā nenāk un neklausās? Laikam jau tas bija tajos vecajos laikos, kad latviešu dzeja kā jauna meita sarkdama runāja zīmēs, tāpēc tagad, jau pieaugusi sieva, nemāk sarunāties nemaz – kā nu nosauksi tādas nepieklājīgas lietas vārdos.

Idejai pasaukt ciemos jaunu cilvēku un lūgt par to uzrakstīt nav ne vainas. Man patiesi bija interesanti klausīties Andas Līces un Imanta Auziņa atmiņas par pagājušiem laikiem, par cilvēkiem, notikumiem, parādībām. Par Jeronima Stulpāna un vēl kaut kāda dzejnieka kautiņu, atgriežoties ar autobusu no Kauņas. Par lāča uzbrukumu Kuriļu salās un šoferi, kas bobiku ar plāno brezenta jumtu steigā vadīja prom tādā ātrumā, ka zib vien. Par Harija Gāliņa tumši zilo uzvalku ar gaišu strīpiņu, ko viņam nopirka Literatūras fonds, jo šis staigāja vienā uzvalkā kopš 1940. gada, bet tomēr jau bija 1958. gads un jābrauc uz draudzības vakaru ar brālīgo republiku dzejniekiem. Vai Andas Līces, kas gan neesot nekāda šuvēja, tomēr mīlot jebkuru radošu darbu, atmiņas par pašas šūto apģērbu, rūtainajiem svārkiem, kuros ieradusies uz Dzejas dienu pasākumu, par horoskopu zinātājas apmeklējumu, kas pateikusi, ka dzejniece iepriekšējā dzīvē nav bijusi vis džigits, bet laivu taisītājs Polinēzijā, kaut zirgi viņai tomēr patīk labāk par ūdeni.

Manuprāt, šī bija labākā pasākuma daļa. Iepriekšējo paaudžu atmiņas ir labas, jo ļauj saprast pagātni – kā bija dzīvot. Memuārus droši vien nelasīšu, jo tā nav mana mīļākā literatūra, kaut Auziņš uz tiem ik pa laikam atsaucās – laikam ir pat vairākas grāmatas. Bet paklausīties klātienē gan ir jauki, ar visiem žestiem un sajūsmu. Par Neretas vidusskolas izaudzētajiem kukurūzas hibrīdiem, kas Maskavā dabūjuši sudraba medaļu. Vai stāšanos un neiestāšanos PSRS Literatūras institūtā, jo tur visi pīpo.

Diskrēti un metaforu valodā aprakstītā kolēģu dzeršana un stukaču būšana, neko nenosaucot īstajos vārdos un pasakot tā, ka zinātāji sapratīs, bet neviens neko nepierādīs, bija lielisks totalitārās domāšanas un uzvedības paraugs. Imants Auziņš, to visu līksmā balsī stāstot, nudien kļuva gandrīz par muzeja eksponātu. Jo viņš tā arī nepateica, ka Lešinskis bija stukačs, kaut zīmju valodā deva nepārprotamus mājienus – kā īsta padomju dzeja!

Tomēr viņu dzeja mani neinteresē. Tās joprojām ir tās pašas apdrupušās grāmatiņas ar šķebinoši poētiskiem un neko nepasakošiem aprakstiem, atskaņām un man nesaprotamu humoru par kolhoziem un blatiem. Tas ir, es zinu, kas bija kolhozi un blats, bet man nav ne jausmas, kur jāsmejas. Pārstumdu mājās no viena plaukta uz otru un tomēr ir žēl izmest – manas mammas jaunība.

Imants Auziņš lasīja dzejoli par pēckara laiku, un es sapratu, ka tas joprojām nav beidzies. Tā ir cita paaudze, cita pieredze, kas pēkšņi ir nosvītrota. Mūsdienu Latvijā nerunā par pēckara grūtībām, par padomju laika labumiem un sliktumiem un tās ir tikai pensionāru atmiņas. Bet ko lai iesāk ar biogrāfisko dzeju par mežabrāļiem vai pēckara nabadzību. Pat auditorijai labāk patika ironizēšana par stulbo demokrātiju, laupītāju kapitālismu un zaglīgajiem deputātiem. Publika manāmi atdzīvojās, kad Imants Auziņš ķērās pie tādiem pantiem kā Reketieri to ar viltu // Projām nesa gluži siltu vai Spirķiks, kas nav mūsu pašu, // Gandrīz atņēma man dvašu. Kā arī Nevis slinkojot un pūstot, // Bet par biznesmeni kļūstot, // Tauta dzīvo, tauta zeļ, // Lepnas kotedžas sev ceļ.

Pa smieklam biju nosaukusi šo pasākumu virkni par Dinozauru dzejas dienām. Jo ko gan citu lai padomā par pasākumu, kur piedalās autori, kuru grāmatas manā skapī stāv “lasīt neviens tāpat vairs nelasīs, bet izmest grēks, jo tak sava laika liecība un varbūt kaut kad būs interesanti palasīt” plauktā. Ja jau pat bērnībā, kad mājās biju izlasījusi visu, tajā skaitā Jaunsudrabiņa kopotos rakstus un pat ķērusies pie Tolstoja un Heses, tās bija grāmatas, ko tā arī nespēju palasīt.

Šo iespaidu sevišķi paspilgtināja literatūrzinātnieces Andas Kubuliņas komentāri RMM mājaslapā, raksturojot Rakstnieku savienības rīkotās Dzejas dienas: Nu jau pāris vairākus gadus RS vadībā akūts kļuvis darba tikums un pie Raiņa pieminekļa nekas nenotiek. Paši lasījumi notiek izkaisīti dažādās vietās ar atrakciju, cirkus elementiem, tā cerot piesaistīt klausītājus.Tā slinkums prolatirizē dzeju un dzejniekus padara, domāju pret viņu gribu, par lubrakiem. Savukārt RMM rīkotos dzejas vakarus, acīmredzot, īstās un pareizās Dzejas dienas, komentāra autore nosauc par izņēmuma paraugstundu.

Cik latviešiem ir Dzejas dienu? Un, nez, kuras ir pareizās? Tās ar mikrofonu vai tās ar megafonu?

Kā vēlāk uzzināju, sākotnēji pasākumu cikla nosaukums bijis iecerēts pagalam cildens – “Ar zelta lāpu”. Autori no aizgājības iznesuši dzejas zelta lāpu kā mūžības simbolu.

Muzejs tomēr izvēlējies ne cildinoši slavēt veco laiku dzejas autorus, bet skatīties no šo laiku pozīcijām. Zelta lāpa pret nostaļģiju. Lai gan bija abas. Publikā gan cerēju  redzēt daudz vairāk laikabiedru ar sirmām galvām. Vai nu nav nostaļģijas, vai arī nav naudas ieejas biļetēm. Bet varbūt muzeja rīkoto nostaļģijas vakaru bija tik daudz, ka izvēlējās citus dzejniekus.

Cienu savu vecāku jaunību, cerības un mammas rūtainās pantiņu klades, kur rūpīgā, lai arī ārsta, rokrakstā dežūru laikā pierakstīti citāti no romāniem un dzejoļu krājumiem. Tajos laikos visi lasīja dzeju, dzejniekus sveica ar asteru pušķiem un rudens bija dzejas laiks, kad, citējot vakarvakara dalībnieci Andu Līci, bija puķu jūra, jaunais dzejnieks saņēma ceļa maizi visam gadam, tā bija gara maize, kas viņu baroja un tuvināja ar citu paaudžu dzejniekiem. Gan piebilstot, ka īsti jau nekā kopīga ar tiem večiem nebija – kaut vai ar Jūliju Vanagu nemaz ar ne.

Tai brīdī pārlaidu acis auditorijai un sajutos kā mammas klases salidojumā, kur viņi viens otru sauc par meitenēm un puikām, iet uz meiteņu un puiku tualeti, runā kā mazi bērni. Laiks ir mānīgs, īstajā kompānijā jaunība atgriežas. Viņiem atkal dzirkst acis, viņi atkal ir jauni.

Aizvakar sēdēju pie monitora, vakar sēdēju, šodien sēžu. It kā “Nostalģijas maratonā” bija viss, bet nespēju saprast, kas īsti. It kā vecu cilvēku atmiņas par saviem ziedu laikiem, it kā latviešu literatūra. It kā žēl, it kā vienalga.

Nav jau ar ko salīdzināt – Dzejas dienu ziedu laikos manis nebija. Tas ir, es biju, bet diezgan tālu no dzejas. Jo vienīgais, ko atceros no Dzejas dienām jau 90. gados, ir nepārtraukti juku laiki un mūžīgās pārejas laika pārdomas – rīkot, nerīkot, pie pieminekļa vai bez pieminekļa, Benjamiņa namā un bez Benjamiņa nama, ar ruporu vai ar mikrofonu, ar svecēm vai lampiņām. Nav bijis nekā droša vai stabila, jo jāatsakās no vecā, bet nekā jauna vēl nav. Padomju stilā vairs nevar, bet tomēr gribas pa vecam, ar spozmi un pompu.

Droši vien visa mana pieredze ir tāds juku laiks, jo padomju laikus neatceros, bet pārējais nekad nav bijis uz palikšanu. Esmu pēdējo oktobrēnu un pirmo skautu paaudze. Tāpēc man vienmēr ir mazliet interesanti un biedējoši skatīties uz stingrajos laikos augušajiem, kas vienmēr zina, kā vajag. Kategoriskums ir jocīgs.

Pasākums bija diezgan baiss, jo nebija pat smieklīgi. Manas cerības paskatīties uz vitālām un kaut kādā ziņā tomēr smieklīgām citas paaudzes tradīcijām izčākstēja. Jo smieties jau var tikai par to, kas uztrauc un biedē – kā būdīga veča nokrišana uz banāna mizas blakus naski tipinošam tantukam, kas viņam sniedz palīdzīgu roku, jo tas var notikt arī ar pašu, vai uzbāzīga veļas pulvera un politiskā spēka reklāma, pret ko vienīgā aizsardzība un distancēšanās ir smiekli un ironija. Par to, kas izskatās nožēlojami, neviens nesmejas.

Ja neskaita kārtējos Staburaga gabaliņus, ko muzejs saņēma dāvanā. Vēl pāris tādu pasākumu, un muzejs Staburagu varēs uzbūvēt no jauna. Te nu ir latvietība – sen appludināta klints, no kuras katram mājās pa akmentiņam. Kad latvieši savu klinti salasīs atpakaļ, Lāčplēsis atkal būs dzīvs.

Aizdomājos par apzagto paaudzi, kas joprojām ir dzīvi, bet kuru vērtības nevienam nav vajadzīgas un kas nejūtas piederīgi, bet kaut kā kuļas un atceras senos laikus ar lāču medībām un kolhozu ērdnīcām, kad dzejnieks vēl bija kaut kas, bet tomēr nekas no tā visa nav sanācis, jo literatūras vēsturē iekļūs citi – ne vakardienas lasījumu autori.

Negribētos nekad piedzīvot šādu brīdi ar sevi – tradīcijas izčākst un pārvēršas par farsu, ko vairs nevajag pat vienaudžiem, jo pasākumā nebija ļaužu pūļa ar  sirmām galvām, asteru pušķiem un pielūgsmi. Drīzāk tādi dzejas kapusvētki.

Lai tomēr iedvesmotos rakstam par Dinozauru dzejas dienām, tramvajā lasīju 1987. gadā izdoto rakstu krājumu “Sociālistiskie svētki un ieražas”. Braucu īstā pensionāru stundā, un nebija īsti, kur apsēsties, jo atšķirībā no citiem man nebija ne kūjas, ne lieko zobu. Sirmās galvas izbrīnā skatījās uz manu lasāmvielu. Sociālisma tak nav. Kā var interesēties par sociālistiskajiem svētkiem? Ko viņa grib, ko viņa jēdz, ko viņai vajag?

Man tomēr ir interesanti, no kurienes aug ideoloģiskās kājas Dzejas dienām, ko Latvijas Rakstnieku savienība jau kopš Raiņa simtgades svinībām 1965. gadā rīko ik gadus. Uzmanības vērta ir arī “Nostaļģijas maratonā” cītīgi un nostalģiski piesauktā tradīcija pie Raiņa pieminekļa skandēt dzeju par prieku sanākušajam un no skolām sadzītajam pūlim, tā dodot gara maizi visam gadam.

Mūsu republika ir bagāta ar vēstures un kultūras pieminekļiem. (..) Šī pieminekļu bagātība dod iespēju attīstīt daudzveidīgas komunistiskās audzināšanas formas.
Visaktīvākā loma sociālistisko svētku un ieražu norisēs ir vēstures pieminekļiem – vienai no skaitliski vislielākajām un sabiedriski nozīmīgākajām kultūras pieminekļu pamatgrupām. Izveidojušās senas tradīcijas masu politisko pasākumu laikā rīkot svinīgas ceremonijas pie tiem.
(..)
Stabilas tradicionālas norises ir arī Dzejas dienās. Interesenti zina – noteikti būs piemiņas brīdis pie Raiņa kapa Rīgā, pie Raiņa priedēm Jūrmalā, pie Raiņa pieminekļa Komunāru laukumā Rīgā, kur Padomju Latvijas un brālīgo republiku dzejnieki runās par dzeju, tās uzdevumiem un arī par mums pašiem, lasīs savus dzejoļus. Dzejas dienās atklāj arī jaunus pieminekļus kultūras darbiniekiem.

Kravinska M. Vēstures un kultūras pieminekļu izmantošana sociālistisko svētku un ieražu norisēs. // Sociālistiskie svētki un ieražas. – R.: Zvaigzne, 1987. – 150.-151., 157. lpp.

Ar dzeju tāpat kā ar sabiedriskām idejām, strāvojumiem un politiskiem virzieniem un partijām. Kad kaut kas izčākst, tas paliek par parodiju. Kas 20. gs. 70. gados bija metaforās slēpta bagāta garīgā telpa, mūsdienās ir salkani panti. Lasu padomjlaika dzeju un saprotu, ka neko nesaprotu. Cits laiks, citi cilvēki. Bet viņi joprojām ir dzīvi! Raksta un runā. Kamēr vari, klausies. Pēc tam tas būs tikai digitālajos ierakstos un sabirzušos apdzeltējušos papīros.

Nobeigumā jauks video, kā dienu vēlāk pie Rīgas domes virpuļdurvīm tika tvarstīts jenotsuns. Jo dzeja tāpēc ir dzeja. Ne to noķert, ne maisā iebāzt. Ja Rīgā ieklīst jenotsuns, viņš atnāks līdz pašām rātsnama durvīm. Slēp kaut metaforās vai maisā.

[youtube=http://www.youtube.com/watch?v=APJ4MQ3243g]

reklāmas raksts. šodien Viļānos būs debessmanna

nasaslaisti ap pakšim i nasiedi teiklā! uorā vosora.
brauc gostūs iz Viļānu lauksaimnīceibys izstuodi i zuoļu čaja tolku!

Rīga, 10.jūl., LETA. Šīs nedēļas nogalē Viļānos notiks plaša lauksaimniecības izstāde “Viļāni-2010”, aģentūru LETA informēja Lauksaimniecības organizāciju sadarbības padomē. Izstādē dalību pieteikuši 90 dalībnieki, tostarp Latvijas Lauksaimniecības universitāte, zinātnes centri, lauksaimniecības skolas, zemnieku saimniecības, lauksaimniecības tehnikas un materiālu ražotāji un realizētāji, šķirnes mājdzīvnieku audzētāji, individuālie ražotāji, ārzemju viesi u.c.
Līdztekus izstādei notiks arī 10.Latvijas čempionāts pļaušanā ar izkapti, kurā piedalīsies gan individuāli pļāvēji, gan komandas. Kā “Nozare.lv” atzina sacensību rīkotājs Andris Kupčs, dalību dažādās sacensību klasēs pieteikušas 46 komandas un 156 individuālie pļāvēji, kas salīdzinājumā ar iepriekšējām sacensībām Tilžā un Kandavā ir rekordliels skaits.
Izstādi rīko Zemkopības ministrija un uzņēmums “Viļānu selekcijas un izmēģinājumu stacija”.

izstuodis dīnys parāds (olūts: Viļānu nūvoda sātyslopa)

Amatniekiem vietu iekārtošana 10.jūlijā  no plkst. 7.00 līdz plkst.9.00
Koncerts 10.un 11.jūlijā no plkst.9.00 līdz 10.00
Izstādes un pļāvēju sacensību atklāšana 10.jūlijā plkst. 10.00
Izstādes darba laiks 10.jūlijā no plkst. 10.00 līdz 17.00 11.jūlijā no plkst. 10.00 līdz 16.00
Šķirnes mājdzīvnieku demonstrēšana 10.un 11.jūlijā no plkst. 11.00 līdz 15.00
Latvijas pļāvēju sacensības 10.jūlijā no plkst.10.30 līdz 18.00
Tikšanās ar Zemkopības ministrijas pārstāvjiem, zinātniekiem un politiķiem 10.jūlijā no plkst.14.00 līdz 16.30
Zirgu paraugdemonstrējumi 10.jūlijā no plkst.15.00 līdz 17.00
Lauksaimniecības mašīnu demonstrēšana 10.un 11.jūlijā no plkst. 11.00 līdz 17.00
Sējumu apskate un iepazīšanās ar audzēšanas tehnoloģiju, laukaugu šķirņu demonstrējumi 10.un 11.jūlijā no plkst. 11.00 līdz 17.00
Koncerts – uzstājas Eriņu ģimene 10.jūlijā no plkst. 19.00 līdz  20.00
Nakts balle – spēlē grupa „Lifts” 10.jūlijā no plkst. 20.00
Izstādes svinīgs noslēgums 11.jūlijā plkst. 16.00
Izstādes demontēšana un eksponātu izvešana 12.jūlijā

ite stuosts par reikuotuojim, Viļānu selekcejis i izmieginuojumu staceju. jūs deļ apleik munai sātai ir leli i šmuki labeibys i kukuruzys teirumi.

Viļānu pagastā atrodas vairāki izcili lauksaimniecības uzņēmumi. Uz Maltas muižas zirgu audzētavas bāzes 1945. gadā izveidoja zonālo selekcijas izmēģinājumu staciju Viļāni, kas sākumā bija šķirnes lopu audzētava, bet 1956. gadā pārceļot no Preiļu rajona Ošupes linkopības staciju un apvienojot ar kolektīvo saimniecību “Vienotā Saime” un 1969. gadā — kolektīvo saimniecību “Narodnaja Pobeda“, izveidojās valsts saimniecība Viļānu selekcijas un izmēģinājumu stacija. 1999. gadā privatizācijas rezultātā tā tika pārveidota par akciju sabiedrību. Saimniecībai ir slaucamo govju un nobarojamo jaunlopu komplekss, darbnīcas, graudu un linu kaltes, šķūņi, dispečerēka un administratīvā ēka. Saimniecība apsaimnieko kopumā 1105,2 ha zemes, tās galvenie darbības virzieni ir graudaugu, kartupeļu un linu sēklkopība. Reizi trīs gados Viļānu selekcijas un izmēģinājumu stacija sadarbībā ar Zemkopības ministriju organizē Reģionālo lauksaimniecības izstādi.


tok bez izstuodis paradzāta ari zuoļu čaja tolka deļ LgSC vajadzeibu i privatai lītuošonai. ašņazuole, žyužaine, naktineicys, klindžēris, rospūdeni, līpzīdi, mātrys, smiļdzenis, kumēleitis i cyta zuole. vajag tikai škeit!

par tū dzelu vaira LgSC dīnrokstā.

10. julī byus tai:

nu reita i ap kaidim 12-14 ļauds sasalosa Mukulēs.

tī paād pušdīnis. byus vuoreitys jaunuos buļbys ar kropim, jaunais bīzpīns, ierkšeižu kompots i loba kompaneja.
byus i tolcuoni! vysmoz es ceru, ka jī pa ceļam napropuļs.

tod ak jau izstuode i Tievanānu pļaušona, ciersšona, kai ari zuoļu čaju laseišona ak jau Mukuļu pļovuos (tī mašynu mozuok).
eisi sokūt – dīnys kuorteiba nav reglamenteita. pa trillam!

vokorā pierts, ols i dzīsmis. (verandu jau pa pusei izmiežu, lai var bez ūdu sēdēt, tik bais, ka “Rēzeknis Bryuvera” ols par moz byus, beja izabeidzs veikalā.)
vot nazynu, kai ar tū Ereņu koncertu i balu. ka pošim lobs koncerts saīs, to tīpat i bals – pa malnū pierti i muorku.

nu reita maņ vēļ Viļānūs juoaizvad nazkaidys afišys iz bazneicu (byus 2 skripačku koncerts nazkod julī, tok afišys palyka mašynā – naatguodoju ni datuma, ni jūs vuorda). juonūpierk ari žurku zuolis. juos pa biškai jau mierst (šudiņdīnys raža – 8 žurkys), pa biškai skrīn kai zyrgi. nu boda apreja ari ružovuos granulys, kas pīsasyukušys ar taukim. zyluos tabletkys ād kai ūgys. tok voi ta maņ žāl? lai ād.

papyldus vysam tolcuoni i gosti varēs izaklaidēt ar žurku sisšonu!!!

11. julī Viļānu tiergs.

tiergs bez komentaru. lobuok 1 reizi redzēt, na 10 reižu dzierdēt. kuo tik tī nav. kas vyss tī ir. nu divanu da syvānu. nu puču da skruču. nu apakšbikšu da lustru. nazcik kilometru vysa kuo.

………

datikšona nu Reigys pusis ar koč kaidu transportu da Viļānu. tod 5 km iz Rēzeknis pusi, pītura Mukuļi. kaidu gabaleņu aiz pīturys ceļš pa kreisi.

nu Reigys vysu lobuok ar Zilupis ci Rēzeknis viļcīnim:
Reiga – Zilupe, nu Reigys izīt 10:30, Viļānūs 13:41
Reiga – Rēzekne, nu Reigys izīt 11:35, Viļānūs 14:03
pi viļcīna byus sagaideišona, tik lyugums pyrma tam breidynuot par vajadzeibu, zvonūt 29512432.

datikšona nu Rēzeknis pusis ar koč kaidu transportu iz Viļānu pusi (tik juokuop uorā pyrms Viļānu, pīturā Mukuļi). tys ir aiz Subinaitis, vēļ aiz Komuļteņu pīturys i aiz meža. tī byus ceļš pa labi pyrms pīturys.

muna sāta ir vēļ 1 km dziļuok pa tū dzeraunis ceļu. eisi sokūt, nu leluos šosejis juosagrīž vydā pi kūka zeimis “Viļānu selekcijas izmēģinājumu stacija”, kam viersā pleivoj sorkonboltsorkonais karūgs.
juobrauc voi juoīt da muorka pylna kai acs, tod kolnā augšā i pi myura klāva aiz egleišu pa kreisi pa vuortim. sāta “Pučukolns”.

leidza drūšeibai juopagiun guļammaiss. sīna škiuņs lels.

piertī bišku izpyvuse greida, tok varbyut kokla naatlauzsit. eisi sokūt – es asu runuojuse. niu geidu.

munys sātys lūgs. pareizuok sokūt, muns lūgs.

kulinārais blogs

gluži filcēšanu no manis nesagaidīsiet. pērļošana arī īsti nepadodas, jo neesmu pat mēģinājusi. auskaru arī man nav, ja neskaita tos dažus, kas ir uzdāvināti un zaļā filca lupatiņā karājas pie sienas. tad nu nolēmu, ka jāuzraksta kaut kas par ēst taisīšanu. galu beigās sievietība ir jākopj kā tāds sakņu dārzs – ne vien visi miesiskie un mūžīgi ataugošie sari, ragi un nagi, kas jāskuj, jāepilē, jāslīpē, jālīmē un jāmaskē, bet mūsdienās arī blogs. lai gan publiski rakstīt šā kā tā nav sieviešu darbs un kur nu vēl mērīties ar krāniņiem virtuālajā telpā.

vismaz, ja jau rakstīt, tad sievietēm ir jāraksta par brošām un kulināriju, nevis jāmuld par visādām pupu mizām. jo ir tak arī normāli cilvēki – sataisa blogu un raksta par modi, pērļošanu, reklāmu, dzelžiem, putniem vai ērmiem. vēro statistiku, prognozē topa tēmas, raksta par visādām cilvēkiem vajadzīgām lietām – kas rādio skanēja, kādas tagad partijas topā, kādu mūziku klausīties, filmas skatīties vai grāmatas lasīt. kaut vai tas pats Berelis – visu laiku liek kaut kādus rakstus par literatūru, tā kā tādi kopotie raksti. reizēm i nesapratīsi, kad viņš kuru rakstu rakstījis un kad tas kam bijis svarīgi. bet ieliek un cilvēki lasa – Googles tantei prieks, ļaudīm bijāšana.

bet tagad gan ar steigu par kulināriju. reizēm es taisu ēst. reizēm es taisu ēst ne vien sev, bet arī kādam citam. par šodienas ēst taisīšanu ir vērts uzrakstīt, jo papildus iedvesmu guvu arī no fotogrāfijas tur augšā. citu bilžu gan nebūs (ja neskaita to tur augšā), jo man ir nepārejošs fotografēšanas nīgrums – šogad bilžu mazāk nekā pērn.turklāt ne velti manas kulinārijas slava (dūmi) jau ir nonākuši pat līdz Pārdaugavai.

šodien sanāca tāda dikti trauksmaina diena, lai gan nekas neko tādu nesolīja – biju domājusi rātni pasēdēt pie datora un varbūt pat pabeigt TO, papeldēties, paravēt un vēl kaut ko. plāni izgāzās, jo bija tāda elles sutoņa, ka rokas lipa pie galda un nezāles no bailēm pašas padevās noļukušām lapām – kā lai sit vājākos.

nolēmu karsto laiku izmantot lietderīgi un pievērsties praktiskām lietām. tā kā Lielajā Plānā ietilpst arī žurku indēšana, bet tās maitas ēd tikai zilās tabletes un rōzā granulām uzšķauda (bet nevar tak mantu laist zūdībā), ķēros pie granulu uzlabošanas plāna.

1. daļa

ņemam vecu pannu, izmazgājam ar lietus ūdeni (nav lijis jau sazin cik dienas, gandrīz jau garlaicīgi), kurā dzīvo visādi kukaiņi ar astēm un bez astēm. atnesam no trušu būdas 2 ugunsdrošos ķieģeļus un novietojam paralēli uz betona, uzliekam pannu un apakšā pakuram uguni. biju jau domājusi kuršanai izmantot kaut kādu grāmatu, bet tas izrādījās laikam 50.- 60. gadu “Spravočnik avtomobiļista”, kur kā milzu jaunumi tika pasniegti mūsu vecmāmiņu jaunības cienīgi autobusi no finiera un bleķa. tad nu iztiku ar jauko Rimi avīzi (paldies krīzei, viņi drukā uz degoša papīra) un sakaltušiem kārkliem.

ņemam 3 olas un glāzi miltu, tfu, ņemam sauju taukainu lanckaru no pusdienu gaļas gabala, kas izvilkts no pilēt sākuša ledusskapja. cepam uz lēnas un dūmojošas uguns, līdz izdalās maksimāli daudz tauku un paši lanckari saraujas brūni un sačervelējušies. pieberam krūzi auzu pārslu (to daļu krūzes, kas neizbira, kamēr ņēmos ap to spravočņiku un skaliem), labi samaisām un ļaujam ievilkties. paralēli laužam kārklus gabalos un liekam zem pannas, katru reizi pannu mazliet paceļot un zarus akurāti iebakstot starp ķieģeļiem.

pašās beigās lanckaru un pārslu maisījumam pievienojam rōzā granulas, kas vienā mirklī piesūcas ar taukiem un sutīgajā saulē (ēnā laikam bija ap 32 grādiem plusos, saulē vienkārši kā uz pannas) iezaigojas neredzēti košā rōzumā. apmaisām ar skalu, skalu ieliekam ugunī un sadedzinām. ļaujam izklīst dūmiem, sarušinām ogles un pelnus, lai viss labi izdeg un nekas nepaliek.

pasniedz atdzesētu tāpat no pannas. garnē ar zilu tableti.

2. daļa

kad dūmi izklīduši, žurkas jau iepazinušās ar jauno ēdienkarti (viņas ēd tās zilās tabletes kā trakas, bet nevienu līķi pagaidām nemanu, varbūt rōzā granulas kaut ko mainīs), kā arī karstums deldē pēdējo dzīvību no pagalma un vistas noslēpušās pa krūmiem un elš ēnā, ķeras pie kulinārijas 2. daļas – mēslu cepšanas un peldināšanas. jāatzīstas, ka šajā procesā gan biju vairāk novērotāja lomā.

mammas māsa nolēma, ka 2 ķieģeļi un pelni ir baigais bardaks, tāpēc ķieģeļus nometa pie kūts sienas, bet pelnus sagrāba uz šaupeles un uzmeta uz mēslu čupas, kas trūd aiz kūts un pie kā aug pašas treknākās upenes, sulīgākās kumelītes un garākās egles. visi aizgāja gulēt, es apsēdos pabakstīt failus.

pēc kāda brīža visu māju gaisā sacēla kaimiņiene apakšbiksēs, kas bija pietrūkusies no pēcpusdienas snaudas un atskrējusi tāda, kāda nu viņa gulēja. un neba jau pidžamā.

– syudi dag! syudi dag!

visi šokā. kas? kur? kāpēc? izejam ārā – toč deg. un ne vien deg, bet kūp kā elles lielskunga vizitācija zemes virsū. sērs un amonjaks. tāda smaka, it kā kūdras purvs būtu dedzis nedēļu, tā smaka būtu rūpīgi sakrāta cisternās un tas viss būtu eksplodējis pagalmā. dūmi ēd acis ārā. smird kā vella pērnās zeķes.

ta nu skrēja, ta nu elsa, ta nu ņēmās. nav ne jausmas, cik litrus ūdens uzgāza tai nelaimīgajai sūdu čupai, bet beigās viss pilēja, sūcās un kūpēja. šķidri mēsli, pelni, salmi, dubļi un dūmi. neko tik lielisku nebiju redzējusi un diez vai vēl kādu reizi redzēšu. jo mēsli ir mēsli, mēslos ir salmi. salmi trūdot arī sakarst, kopā ar liesmām un gruzdēšanu tas dod elles cienīgu karstumu. turklāt mēslu kaudze tāpat kā kūdras purvs gruzd no apakšas, liešana no augšas neko diži nelīdz – notek kā pīlei ūdens, bet līdz karstuma perēklim netiek.

pa visu to vidu, kad jau tāpat ļaudis skrēja bļaudami, lamādamies un krustus mezdami, perētāja vista ķērkdama sakāvās ar suni, cāļi bļaudami pabira kur kurais. suns ar zibsni tika iespundēts kūtī, vista ar visu cāļu bandu patriekta krūmos. gāja diži – jandāls ne pa jokam!

kad viss jau bija gandrīz apdzēsts, ļaudis attapās zvanīt ugunsdzēsējiem. šī doma tomēr tika nokauta saknē, jo neba katra mēsla pēc svešus ļaudis trobelēsi. valsts resursi tātad tika brangi ietaupīti. galu beigās – katrs pats sev policists, ārsts, ugunsdzēsējs un kapracis. valstij jau tā nav viegli – pašai savu sūdu gana, ko vēl kavēt laiku ar mūsu degošajiem sūdiem.

bet arī pozitīvā puse – vismaz aka tika izsmelta kārtīgi, ūdens bišku apmainījās. lai gan šogad ir tik nenormāls ūdens līmenis, kādu nekad neesmu redzējusi. parasti kaut kur akas dibenā ūdens acs, tagad pat var normāli ielaist un izvilkt piena kannas.

kad šī kulinārijas epopeja bija cauri, ciemos atbrauca radinieki. pāris stundas dabūju jandalēt ar 3 bērniem: 1 gab. 9 gadi vecs žuļiks, 2 gab. 6 gadus vecas ūdenszāles. tomēr kopumā tas bija krietni mierīgāk, pat ar visu bradāšanu pa dīķi, cāļu trobelēšanu un sivēnu vēderu kasīšanu.

P. S. vienmēr esmu teikusi, ka ēst taisīšana ir smags un nepateicīgs darbs. pat tad, ja klienti ir tikai vella žurkas. baidos, ka tik drīz nekādiem jauniem kulināriem eksperimentiem nesaņemšos. tomēr paldies par uzmanību, dārgo lasītāj. lai laba apetīte!

jaunība

nez, ko nesīs rīts. katra diena kā rēbuss. jaunība ir grēks, ko katrs izpērk mūža laikā.

bet kad cilvēks ir pietiekoši vecs, lai nekas vairs nepārsteigtu, lai neko negribētos mainīt, lai neko uz šīs pasaules neprasītos padarīt labāku un neko vairs negribētos radīt no jauna?

kad cilvēkam ir gana pieredzes, lai ne par ko vairs neaizsviltos sirds?


[youtube=http://www.youtube.com/watch?v=8_DFCQ_GCzY]

Latviešu zīmju valodas vārdnīca