Tag Archives: Mukulis

nūstuošona

Jimts nu puosokys i krīze

reizem nav nikaidu vuordu. verīs tukšumā i dūmoj.
uorā vysu dīnu leja leits, zaļa i slapņa paradize. i es dūmuoju, deļkuo vysod ir tai, ka tys, kuo gribi nu vysys sirds, vysbīžuok i napīsapylda. a tys, kuo gaidi ar pylnu sirdi, tai i naatīt nikod.
pastuosti kū naviņ bolsā, i tys napīsapiļdeis. dūmuot, dzeive rogona padzierduse i mudri samainiejuse vysu, kab nabyutu skučnai.
dori dorbu i uordej, dori otkon. sateic i izaškir. kū vaira ļaužu sateic, tū vaira izaškieršonu. kū vaira runoj par dorbim, tū jī lieņuok īt.
sok, kotram sova dzeive. i kotram sova stidzeņa nuotrēs juoīmyn. jem i brīņ, kuojis atrūtiejuse, cik varams, sūļus spardama kū na mudruok – mozuok suopēs. a piec suop taipat – syurst ar syurstiešonu, tik ka paleiga nikaida – kas bejs, bejs. kod puorstuos, tod aizmierssi. da i symtu godu vaira naīguoduosi. tik, kotru reizi pasaverūt iz nuotru, paliks rībeigai.
vīnā upē div reižu naīkuopsi. korstu ļundurku div reizis nu plitys napagruobsi. da i guni plykā sauvē naatnessi. tai vot i pīredze pataisa par cylvākim – kuru mudruok, a kuru piec smierts.

Jimts nu puosokys i krīze

maņ vaicuoja, kod ta raksteišu par prezidentim, praseja skaidruojuma bardakam vaļstī – a voi ta es zynu. krīze izabeidze, bardaks īsasuoce. dzeive kai #puosoka – stuosts beidzās, cikom vysi laimeigi. a tod jau īsasuoc jauns stuosts i jauna krīze.
maņ vaicuoja pastuosteit par kinu, par dzeju, par dzeivi. a tuo vītā es siedieju pi monitora i najutu nikuo. kai vacs, vacs pasauļs, kas naver paspert ni sūļa, kab nu sirds nazkas naizalītu uorā.
partū ka koč kurā breidī ticeiba pagaist. tys kai rūkūt nūglobuotū montu – nav i nav. ruodīs, vēļ luopstys dyurīni, a nav. jau zeme par gryutu i vyss atbuods. a atīt cyts i izceļ montu ar vīnu luopstys dyurīni – tepat jau jei beja, tik ticeibys datryuka.
a ka ticeibys vaira nicik. partū ka kur ta ir tei laime. i kur cereiba. ka otkon vysi duorzi aizaug, vysi faili nadabeigti. i es vīna poša iz pasauļa vyds i nazynu, kū īsuokt. kam dasadūrsi, tys sakriss i pagaiss.
a aiz lūga kryumā syt laksteigola. i kū taidai padareisi – jai sovs laiks dzeivojams, maņ sovs. dzeivoj da dzeivoj.
izguoju uorā. malna tymsa i saulis rītiešonys vītā speid bluozme – pamalē caurums dabasu vuokam. aizguoju da suneiša. obeji sēdējem tymsā i elpuojom, a aiz ustobys laksteigola tryn i tryn, syt i syt.
i kai ta lai nūtic laimei, ka jei vysod īt sūleiti pa prīšku.

pavasara pazeimis

100%. tiuleņ byus pavasars, partū ka piercieji veikalā suokuši aizmierst cymdus. tys vysod nūteik pošuos zīmys beiguos. tai maņ vakar sacēja Lucija, kas par puordevieju struodoj jau nu krīva laiku.

a vystom jau niu īsasuocs pavasars – kuopelej pa snīga kupanom, dzer kiustūšu iudini i jau kaš zemi, kur pīsaulē atsalaiduse. pareizuok sokūt, brīn da pus kuojis pa dublim i laimeigys.

naizbāgami ir pavasars – Viļānu tiergā iudiņa beja vaira kai asfalta. kuojis slapnis, pa lada putru sleid. i vysuos moluos tiergoj ogūrču i tomatu sāklys, vairseipūleņus i lileju seipulus. aizguojom da vacūs kopu, kur tiergoj dzeivnīkus. syvāni beja tikai 1 mašynā, cenu nazynu.

beja Pļorka (ci Florence) ar sovu tačku – sēd vaca i leika babeņa lada jiurys vydā iz tačkys i kastē jai sūpluok sierms gaiļs ar sasītom kuojom – trycynoj sorkonu seksti. vys kaida dzeraunis buoba atīs i pajims jū sovom 10 visteņom par prīcu – cuoleišu to vajag. i vystom prīcys vajag i gaiļa dzīsmis.

cytā koktā kastē auss škurynuoja truši, cytā nu kuojis iz kuoju meicējēs izadiejušuos fabrikys vystys, kam teik dūta ūtruo īspieja – atsakūpt dzeraunē, izbezdēt pa vosoru kaidu ūlu i rudiņ zupys kotlā.

a pi vīnys mašynys pīkabis kuoša beja dasīti div suni zylā kaprona stričī. trynuos vīns car ūtru, kuceitis Reja i Brenda. Rejai gods i kolleja purns, bīzs kažuks. Brendai 7 mieneši, lāpauša skatīņs i garys kuojis.

vaca sīvīte atvaduse nu Stiernīnis i puordūd – zīmu savaidiejuse ar pļaušom, vaira navar turēt saimisteibu. treis gūvs nūdavuse, a kam jai vairs suni?

jei stuostēja, kai iz tiergu kotru dīnu poša vaduse pīnu, kai siejuse sīru – eļnis dorbs i nūsajimšona, da i spāka vaira nav. i veseleiba cauri.

tai vot es i tyku pi ilgi maklātuo suņa. “Pučukolnā” niu jauna saimineica. lai tik aug gudra i pacīteiga.

i Luočam, munam kiulys kruosys suneišam, prīceiguok. a to beja palics vīns pats iz diveju sātu.

vista nāk

nu jau kādu labu laiku nebija lijis. pat neatceros, cik labu.ja neskaita pāris reizes, kad no debesīm nogāzās pa ezeram. turklāt pārmaiņas pēc šodien lija tā mierīgi – vienkārši slapja migla un lietiņš čabinājās. neviena grāviena, neviena brāziena. tikai dubļi un zāle no sīkā ūdens sudrabota. tikai no laikam aizvakardienas +33 temperatūra nokritās līdz +17 – diezgan nožēlojami. lai gan normāla Latvijas zaļā ziema, pie tam slapja. cerams, ka sēnēm nebūs par aukstu.

vistai tas viss āra pasākums ļoti riebās. stāvēja pie istabas sliekšņa un neticīgi brīnījās – vai ta tiešām viņai ilgi jāstāv aukstumā un slapjumā? melnā un spožā spalva, kas metāliski atspīd, aplijusi ar sīkām lietus bumbiņām, knābis pacelts uz augšu, koši sarkanā sekstīte piešķiebta, medaini dzeltenās acis vaicā – nu laidīs tak iekšā?

ielaidu ar. bildēs tā tik izskatās, ka vistai 1 kāja. patiesībā viņai ir abas divas. tikai ar to kājas pieraušanu pie sevis viņa demonstrē cieņu pret nesen mazgātu grīdu.

vispirms vista aizgāja inspekcijā uz jauno kastes vietu, kur jādēj olas. iekāpa, izkāpa. atzina labu esam.

tad vista aizgāja uz virtuvi un drusku ieēda kaķim pāri palikušo kotleti, lai arī sevišķi negaršoja. biezpiens garšoja daudz labāk.

galu beigās šī atrada īstu bagātību krātuvi istabā zem mana galda, jo tur bija nobirušas šādas tādas ceptas saulpuķu un sezama sēkliņas no baltmaizes, šādas tādas drupatas. un, pats galvenais, no puķupoda izzvejoju pāris šķipsnas beigtu mušu. mums ar puķi tāda simbioze – es ķeru, viņa uzglabā. neies tak ar katru mušu skriet prom no datora.

kad viss bija pārbaudīts un apēsts, vista izgāja priekšnamā un uzleca uz dīvāna. iekārtojusies starp atzveltni un spilveniem, viņa pagrieza spožo aci un ierunājās – nu galīgi draņķīgs laiks, jā, jā, jā.

īsi sakot, nav nepiemērotu laika apstākļu, ir nepiemērota atrašanās vieta. to zina pat vista.

lai arī Tev, mans lasītāj, prieks un acuraugs, izdodas atrast siltu vietiņu, no kuras neviens maita neizdzen, un izbaudīt vasaras beigas!

P. S. bildes tik mazas, jo manam Tele2 modēmam šodien riebjas lietus tik ļoti, ka nevar gandrīz neko.

aptaukojies fotoaparāts

šodien izdomāju iet sēnēs. un ja jau reiz ir izdomāts iet, tad ir jāiet. pēc brīža gan vairs tik ļoti nekārojās, jo bija nenormāla sutoņa, bet kājās jāvelk garās bikses un gumijnieki. augšā pamanījos uzvilkt neko. tas ir, kaut kādu drēbes gabalu uz lencītēm, kas, protams, nātru ielejā lieti noderēja – nātres pāri galvai un nokārušās pāri tikko manāmai taciņai, bet es ar plikām rokām defilēju cauri un cenšos palikt dzīva. plus, neskaitāmi zirnekļi, odi, aklie dunduri un cita nešķīstība.

gāju sēnēs ar suni. viņš jau izaudzis, bet joprojām tiek saukts par Sunīti. īstais vārds ir Luocs, jo saimniece, no kuras viņu paņēmām un kas vairs neticēja tādai laimei, no prieka gandrīz raudāja un teica: berite, berite jego, horošaja sobaka. da vy točna budete jego bratj? nečego boļše ne hoču, toļko, jesli možna, zovite jego (un es ar šausmām iedomājos – Ksjuša vai kaut kāds ekvivalents vīriešu dzimtē) Lacis! on toļko po latyšski ponimajet, ja snim toļko po latyšski! kak po russki, ne slušajet. muž naučil po latyšski, po latyšski eščo ponimajet i slušaet. īsi sakot, īstie suņi atnāk paši, jo aizbraucu uz Rēzekni vakarā pēc darba un nudien neko ļaunu nenojautu. pa tumsu aizgāju apskatīties sunīti, atpakaļ gāju ar tusnīgu kunkuli klēpī. un kas Sunītim vainas? savējiem asti luncina, svešos aprej, iet līdzi sēnēs. kas vēl būtu no suņa vajadzīgs?

sēņu mežā nebija, tikai gailenes. no visām malām staigāja pērkona mākoņi, ducināja un grabēja. kad pusspainis ar gailenēm bija pilns, jutu, ka labi vairs nebūs, laidos uz mājām. nepaspēju. virs galvas pelēks vāks, apkārt pelēks vāks. debesis zemu un spiež nost. bet pa laikam spožs zibsnis kā metinātāju uguns un sprādziens. zibsnis eksplodē, un tāda sajūta, ka velk turp. tālu jau nebija.

fotoaparātu ieliku celofāna maisiņā. pirms tam gan nebiju paošņājusi. rezultātā izmērcēju fotoaparātu vecos taukos. tagad pavisam noteikti katra bilde būs nemirstīgs šedevrs, jo to smaku ilgi nevar paciest pie deguna.

veikusi šo nemirstīgo un ģeniālo (tai skaitā arī taukaino) stulbuma soli, atcerējos par Agra Krusta tvītiem – Noskatījos 2 filmas par H. Newton. Interesanti uzzināt ko par savu darbu stāsta kāds kas bildēja pavisam ko citu. Un jāpasmaida par mūsdienu fotogrāfiem, kam vajag daudz dažādu objektīvu un zibspuldžu ar gaismas pārveidotājiem. Izrādās pietiek ar pamatobjektīvu un pieejamo gaismu, lai uztaisītu ģeniālas bildes.

mana nespēja atrast (nemeklēt) jaunu objektīvu droši vien jau ir leģendāra. nu jau gads apkārt, kopš esmu likvidējusi daudz maz normālo un iztieku ar krāmu. lai gan pēc pieredzes – ja arī ir vairāki objektīvi, izvēlos vienu, kas vislabāk der un patīk, bet pārējie tā arī pūst. tas gan nav nekāds ceļš uz ģeniālām bildēm (tāpat kā fotoaparāta iemērkšana smirdīgos taukos), bet katram savs. tāpat nekad ar to nepelnīšu naudu un nekādas izstādes ar nerīkošu. dzīves ilustrēšanai pietiek ar smirdīgu aparātu un mēsla objektīvu, ar ko nevar neko. vai varbūt tomēr var. ar telefonu jau arī reizēm var – ja veiksmīgi sakrīt vai tiek sakritināti visi parametri. tas ir, fotografēt var ar visiem aparātiem, arī pēdīgajiem ziepjutraukiem, tikai lielākajai daļai no viņiem ir ļoti ierobežotas iespējas un jo lielāks krāms, jo ideālākus apstākļus vajag, lai kaut kas vispār sanāktu. visādi pieliekamie krāni iespējas palielina, bet tad atkal jāzina, kuru krānu kurā brīdī likt. un tas nu akal ir par sarežģītu. lai gan fotosalonā redzēju Ludzas šīs vasaras fotoskolas mākslinieku bildes un kopš šī brīža secinu – ka tik uz filmiņas, tad arī pēdīgais pārgaismotais mēsls un miglasbilde ir kunsts.

atpakaļceļā atcerējos visus pātarus. pietika tieši līdz pamesto māju slieksnim, līdz mājām netiku un nogaidīju, kamēr lērums beidzas. vienu brīdi, sīkam lietum līņājot, tālam un tuvākam pērkonam dārdot, gāju cauri aizmūžu mežu nātrēm un sajutos tā kā tāda ragana, kas notur zibeņus, lai neārdās, un nātres, lai nedzeļ. par zibeņiem neņemos galvot – varbūt arī spēra gana tuvu, tikai netrāpīja, bet pārliecināju sevi nebaidīties un tikt līdz pajumtei. nātru dzēlumu gan nebija. varbūt dienās būšu faķīriene un vēsi staigāšu pa oglēm. gan jau tā arī būs.

inspekcijas rezultāti. zvaigznes turas stingri

priekš kam vajadzīgs blogs, ja tur neko neraksta. padomāju es. un nolēmu neaprobežoties ar diviem tvītiem – vienu ar punktu, otru bez. jo reizēm pietrūkst tieši 1 zīmes – punktam.

sekojot masu histērijai, kas pārņēmusi katru sevis cienīgu interneta dīdītāju, arī es nolēmu apskatīties izslavēto 11. – 13. augusta zvaigžņu lietu jeb Perseīdu krišanu.

tā arī joprojām nav ne jausmas, kas kritīs un kur kritīs. ja kādam ir interese, Gūgles tantei gan jau ir vesels skapis informācijas. te atradu vienu naktskapīti, te apmēram var nojaust, kur vispār jāskatās.

biju izgājusi ārā nelielā inspekcijā. ārā melns kā oktobrī. gandrīz nolauzu kaklu turpat pagalmā, tomēr pārvarēju bailes un slinkumu. gāju uz dīķi mazgāties.

mieru tikai mieru. nekas nekrīt. viss stingri turas. cits mirdz spožāk, cits knapi dveš gaismu. cits viens pats izpleties pa lielu placi, citam apkārt pilns ar maziem spīdētājiem kā utīm. cits mirdzēdams šļūc pa debesu jumu – gan jau ļopene pilna ar aizmigušiem ļaudīm vai vēl sazin kas. cits iespītējies stāv un nekustas.

neteiktu, ka ir pārāk karsts. nekādas iedvesmas līst ūdenī. pa slapju, aukstu pļavu aizgāju līdz pirtij. neviena mākoņa, visi sen nokrituši. ceļu knapi atradu, tumsā viss melns un vienāds. tupu rāpu ielīdu dīķī. tādā tumsā nekāda īpaša kaifa – debesis tikai mazliet gaišākas, krastu gandrīz neredz. tikai zivis leca gaisā un viena trāpīja acī, bet vēl pāris pa vēderu un kājām. zivīm tāda stresaina nakts, visas zāles kustēja un knikstēja – kaut ko laikam ēd un šiverē savā nodabā.

viena zvaigzne tomēr nokrita. akurāt tad, kad, saliekusies atmuguriski tiltiņā, skaloju matus, mēģinot dabūt ārā no nirstot samudžinātajiem matiem pēdējās šampūna paliekas. tai brīdī domāju tikai vienu domu – kaut tik nenožauties. vēlēšanās piepildījās. nenožāvos.

aizpeldēju atpakaļ, vēlreiz ieniru. izlīdu krastā un noslaucījos. nepīkstēja pat neviens putns, tikai suns nervozi rēja un burkšķēja, bet drīz apklusa. karjeros kaut ko kaļ un urbj, pat naktī nav miera. augšā tāds melns vāks kā ziemā. ideāla zagļu nakts, tik mākoņu trūkst.

kamēr, bailēs trīcēdama, gāju kalnā uz mājām, nokrita vēl viena zvaigzne, bet ne tuvu izslavētā Perseīda. pilnīgi citā vietā nozibsnīja un pazuda.

peldēdamās atcerējos sevis sen rakstīto. ar tiem vecajiem tekstiem ir jocīgi. reizēm viņi nāk un aiziet, reizēm atgriežas. sarakstīts visa kā lieka, pārāk daudz visādu krāmu, bet kaut kādas lietas jau paliek atmiņā.

Lai vēlēšanās piepildītos, par to ir jādomā visu laiku.
Iedomāties kaut ko un paturēt sevī vienādā intensitātē. Neko negaidīt, neko necerēt, negribēt nekā, tikai piepildīties ar ilgstošu laimes sajūtu – kā būs, ja būs. Kā ir.
Iedomāties, paturēt prātā, neskatīties ne pa labi, ne pa kreisi. Nenovērsties, nešaubīties.
Sagaidīt krītošo zvaigzni.

Iedomājies kaut ko un tici. Gaidi, kad kritīs zvaigzne. Ja tai brīdī, kad tā kritīs, tu kaut ko vēlēsies, tas piepildīties. Nekad nav zināms, kad kritīs nākošā zvaigzne – tūlīt, pēc mirkļa, pēc minūtes.
Vēlies, domā par to un nenovērsies, tici un gaidi. Varbūt pat mūžīgi.

Nav iespējams tik ilgi domāt par jaunu ledusskapi, datoru, auto, māju.
Tik ilgi domāt var tikai par to, ko patiešām vēlies, kaut ko pāri esošu un visbūtiskāko. Labākajā gadījumā – laimes sajūtu, atverot jauno ledusskapi, iedarbinot jauno auto.
Tik ilgi, lai sagaidītu krītošo zvaigzni, nevar saglabāt alkas pēc subjektīvās īsā brīža laimes. Tādu laimju ir pārāk daudz.
Tik ilgi var domāt tikai par visbūtiskāko. Par cilvēkiem, ko mīli, par savu un bērnu laimi. Par vistrauslāko un reizē vissvarīgāko. Par pasaules mērogu priekšā vissīkāko un priekš sevis – vislielāko, jo vienīgo.

Kas būtu, ja krītošo zvaigžņu vietā būtu mīnas. Spožas un garas svītras debesīs. Tepat siltajā pļavā, kur sisina sienāži.
Vai būtu iespējams saglabāt vienu vienīgo vēlēšanos un nenovērsties.
Vai ticība ledusskapim būtu iespējama.
Vai varbūt vienīgā iespējamā ilgstošā vēlēšanās ir dzīvība.

augusts

kaste no deviņdesmitajiem. kaut kad, kad galīgi nebija naudas, nopirku kurpes par desmit latiem. āda iekšā, āda ārā, ādas zole. tā īsti arī nenovalkāju, kā jau tas gadās ar kurpēm, ko taupa nenoskārstai vajadzībai. pa to laiku uzradās gan nauda, gan citas kurpes, gan arī cita mode. tā arī tās kurpes stāv skapī – ja nu. bet kastē glabājas visādi datoru instalācijas diski un pat disketes. reiz es varēšu teikt – reiz bija. un nevienu tas ne interesēs, ne arī kāds tam ticēs.

grozies, kā gribi, rudens pamazām vai varbūt vasara pamazām. viens klāt, otrs prom. nekas jau nenotiek uzreiz. vienu dienu vairs nezied deviņvīru spēks, citu dienu jau uzziedējušas dālijas un nomelnējušas cūku pupu pākstis. vai vienu dienu skaties tukšās debesīs un pietrūkst vasaras putnu nemitīgās skriešanas un ņirbēšanas. tā nu tas notiek, tā nu tas ir. no sākuma bezdelīgu actiņas pārzied, tad arī ugunspuķēm ziedi knapi pašā augšā vēl turas.

šodien nepadarīju neko jēdzīgu. tikai šausminājos, cik daudz visa kā jādara. lai gan nē – izmēzu cāļu būdu un sakārtoju visas tās puķu stādu kastes un redeles. ar lauzni pacēlu būdas grīdu un atstutēju ar akmeni. katru gadu ap šo laiku grīda jāatstutē ar akmeni, jo pamatu nav, bet pa ziemu tas akmens kaut kur pazūd. nav ne jausmas, kas viņu nozog, bet pavasarī grīda atkal karājas. tas varētu būt līdzīgi kā ar zeķu zagļiem, kas veļasmašīnā vienmēr nozog 1 zeķi. var pūlēties viņus pieķert, mazgāt tikai zeķes vai pārvalkus uzmanīt sevišķi pamatīgi – zeķe pazūd un pēc tam atrodas pavisam citā vietā.

tik karstā laikā riebjas pieskarties datoram. vēl viens uzkarstošs priekšmets, kas nespēj vien atvēsināties un saulē dedzina rokas. lai gan vēl vairāk dedzina lietas, kas ir atliktas veselu mūžību. plānošanas kalendārs neiepriecina, lai gan tā ir tikai manis pašas sarakstīta un sagrafēta grāmatiņa baltām lapām. varēja tak izlietot prātīgāk, bet tā vietā es mēģinu audzināt sevi un cenšos piespiest sevi vismaz papīra atmiņā paturēt visas tās lietas, ko kādam esmu apsolījusi darīt, bet kas nemaz vairs neiepriecina. jo solīšanas brīdī viss bija kaut kā citādi. reizēm arī labām lietām līdzi nāk nepatīkamo lietu pentere. izēsties cauri putras kalnam, lai tiktu Leiputrijā, kur vairs neko nevar ieēst, jo apkārt putra, putra, putra. tas droši vien ir tāpat kā izbraukt cauri kalnam pa tuneli. var tikai iedomāties, kā tos tuneļus rok. pa ceļam laikam Serbijā tik manīju, kā taisa tuneļa remontu. izskatījās, it kā diezgan nevīžīgi strādnieki skolas atejā taisītu eiro remontu, bet cementu pūstu uz sienas ar šļauku un apkārt drūzmētos furgoni.

nekāda dziļāka nodoma. vienkārši pa kreisi no monitora. kamēr medīju mušas.

ārā čirkst sienāži vienā laidā. griezi vairs nedzird. vai varbūt sienāži čirkst tik stipri, ka nekam citam vairs neatliek vietas. augusts ir klāt. tas tāds labās ražas laiks – visu jau var ēst, bet vēl nekas nav jāvāc. šitā varētu būt visu gadu. sagribējās ēst. aizgāju uz mēslu čupu un nogriezu mazliet pāraugušu cukini, aiz istabas izrāvu vienu saimi kartupeļu, ledusskapī bija pērnās cūkas gabals, burkānus dabūju tīrumā aiz ceļa, sīpoli pie cāļu aploka, tomāti jau gatavi siltumnīcā, puķu dārzā baziliks. tāds sautējums, ka prieks. ir tomēr savs labums arī no vēlas vasaras.

braukdama šurp ap vilcienu, izlasīju Tūves Jansones “Vasaras grāmatu” – neviena trollīša vai ērma, bet kādas ģimenes vasara šērās pie Somu jūras līča. maza meitene Sofija, viņas vecāsmāte, kas mīl visādas sīkas lietas un krikumus, pamazām noveco, bet visumā vienalga ir trilla, un Sofijas tētis, vecāsmātes dēls, kas grib viņas abas pieskatīt un no kā pa laikam ir jāaizšmauc prom.

kaut kad sen biju to grāmatu nopirkusi, tā arī stāvēja plēves iesaiņojumā. ko nu tur izlikties, ka kaut ko lasu. laba tiesa grāmatu manā plauktā stāv ar visām plēvēm. vismaz mazāk putekļu, vieglāk noslaucīt. par prievīšu grāmatām neizteikšos. šai vismaz bija mazi burti, bet prievīte tā arī palika nelietota – kāpēc gan to vajadzētu 150 lpp. biezai grāmatai? ja grāmata ir mēsls un nav izlasāma vienā rāvienā, tad tur nelīdzēs nekādas prievītes. tāpat ar šo grāmatu bija par īsu manam 3 stundas un 20 minūtes garajam braucienam, pat neņemot vērā trādirīdi ar biļetēm, jo naudas mainīšanā piedalījās viss vagons.

pirms nolikt glīti plauktā jau bez plēvēm (jo laikam jau plauktam ir domāti šitie sasodīti smalkie iesējumi), viens citāts šite. no grāmatas pēdējās nodaļas “Augusts”.

Katru reizi naktis kļūst tumšas pavisam nemanāmi. Kādu vakaru augustā cilvēks iziet ārā, un viss piepeši ir piķa melns; liels, silts, melns klusums ap māju. Vēl ir vasara, taču tā vairs nedzīvo, tā ir apstājusies nenovīstot, un rudens vēl nav gatavs ierasties. Vēl nav zvaigžņu, tikai tumsa. Tad no pagraba tiek uznesta petrolejas lampa un nolikta priekšnamā, un kabatas lukturītis tiek pakārts uz sava āķīša iekšā pie durvīm.

Ne tūlīt, bet pamazām un garāmejot lietas sāk mainīt vietu, sekojot gada ritējumam. Viss pienāk tuvāk mājai, dienu no dienas. Sofijas tētis ienes telti un ūdens sūkni. Viņš atkabina boju un piesien enkurķēdi ar korķa pludiņu. Laiva tiek uzvilkta uz truļa, un laiviņa tiek apgāzta otrādi aiz malkas grēdas, tad sākas rudens. Pēc dažām dienām tiek izrakti kartupeļi, un ūdens muca tiek pievelta pie namiņa sienas. Spaiņi un darbarīki pietuvojas mājai, un pazūd greznumkrūkas, vecāsmātes saulessargs un citas nepastāvīgas un mīļas lietas, viss maina vietu. Verandā stāv ugunsdzēšamais aparāts un cirvis, svira un sniega lāpstiņa. Un reizē mainās visa ainava.

izlasīju grāmatu, skatījos pa logu un vienalga gandrīz palaidu garām savu pieturu. steigas jau nebija. savācu klēpī mantas, ieāvos sandalēs un izkāpu uz perona sapakot somu līdz galam. ir tik jocīgi, ka nākošā pietura aiz Krustpils jau ir manējā – Rīga, Ogre, Pļaviņas, Krustpils un Viļāni. nākošā – galapunkts Rēzeknē. lai gan tas ne tuvu nebija tik smalki kā pirms pāris gadiem Pēterburgā, kad ar Mankūzi guļammaisus locījām uz perona (par šausmām sagaidītājiem).

stacijā acis vēl meklēja, it kā nezinātu, ka neviens mani negaida. uzliku plecos mugursomu, kur vēl visas Balkānu parpalas, aizgāju līdz perona galam, smagi tusnīdams, aizkustējās preču vilciens. no sākuma tikai pukstēja, tad izlaida dūmus. kad sarkano gaismu luksoforā jau bija nomainījusi zaļā, vilciens smagi nopūtās un sāka kustēt. pēdējie vagoni garām paripoja jau tīri raiti. ir diezgan jocīgi iet pāri sliedēm, kad pēdējais vagons vēl tepat un strauji attālinās. ierasti paskatījos uz otru pusi, kā kaut kad sen bērnībā pie dzelzceļa pārejas bija teicis tēvs – ka nekad nevar zināt, vai kāds vagons nav atkabinājies un, inerces nests, neseko pārējam sastāvam.

otrā pusē gaidīja večuks ar riteni un gaiši zilu kreklu, un es pagāju mazliet tālāk, lai tad, kad iesim pāri, mēs nesatiktos. daudz vienkāršāk ir vienatnē. nav jāslēpj ne skumjas, ne asaras. vismaz ar sevi var būt pa savam.

aiz sliedēm bija uzradies ceļš. vēl nesen tur varēja lasīt jocīgus gaiši brūnus un dzeltenus biezus gliemežvākus no kaut kad sen padomju laikos atvestas sazin kādu zemju grants, kas bija sabērta dzelzceļa malā. tagad vairs nebija nekā. agrākās kraujas un aizaugušās taciņas, kam kreisajā malā bija tie gliemežvāki, vietā tagad ir garlaicīgs un līdzens ceļš. jau pusaudža gados tā vieta bija aizaugusi, tomēr ar kādu prieku, reiz ejot no skolas pa apkārtceļiem, iekūlāmies tieši tajā vietā un atklājām, ka bērnības gliemežvāki vēl uz vietas. katru reizi, ejot no stacijas, tur apstājos, lai vismaz paskatītos – viņi joprojām ir. esmu mainījusies es pati, mainījusies ir visa pasaule, bet grāvī joprojām ir krauja un tajā kraujā ir bedre, kur var pakašņāt jocīgas rupjas smiltis un atrast svešu jūru gliemežvākus. tikai tagad vairs nav, kaut kas atkal ir beidzies.

patiesībā šogad šī bija pirmā reize, kad uz mājām atbraucu ar vilcienu. droši vien tā ilgu laiku būs pēdējā reize. ir tik skumji, ka stacijā neviens nesagaida. diezgan bezpalīdzīga un vientuļa sajūta. mainīt nav iespējams neko, tikai aizbēgt vai dzīvot tam pa virsu.

kapos bija jocīgs miers, neviena putna un nevienas skudras. tuvojās lietus. nepaspēju pat nolasīt vecās puķes, kad retām un smagām lāsēm sākās gāziens. līdz benzīntankam jau biju tā izmirkusi, ka bija vienalga. bridu pa upi, kas tecēja gar šosejas malu, līdz potītēm siltā un spēcīgu ūdens lāšu kapātā straujā ūdenī.

bridu pa ūdeni, no augšas gāzās veseli ezeri. pār mani tecēja silts ūdens, tomēr sāka salt. autobusa tā arī nebija, bet arī nostopēt nevienu mašīnu nebija iespējams – lietus un vienaldzība. pērkona laikā stāvēt lietū galīgi nav forši. līdz ko lielais gāziens pierima un pērkons tikai malās apkārt, sāku iet. soma viegla un kā radīta ceļam, līdz mājām tikai 5 kilometri. palika arī nenormāli auksti – visas drēbes izmirkušas un pil. nevienas sausas vietas. nostāvēt nemaz nebija iespējams, turklāt palikt slapjākai jau vairs nebija iespējams.

droši vien tas nebija labi, bet mani parāva dusmas par cilvēku vienaldzību. atrasties lietus laikā ar lielu somu uz ceļa gluži nav nekāda izklaide – visticamāk, tā nav nekāda izvēle baigi izklaidēties – cerībā, ka atgriezīsies negaiss un iespers kaut kur tuvumā. furgoni gāja garām un apšļāca visā augumā. sīkās mašīnas tik plātīja rokas, ka viņiem, redz, nav pa ceļam – braucot tuvāk. it kā 5 km ceļā varētu būt daudz ceļu, kuros nogriezties.

droši vien bija vērts aizbraukt uz Balkāniem, lai pārliecinātos, ka arī musulmaņi ir labi cilvēki, kas gatavi palīdzēt ceļiniekam un dot visu labāko. bet tas, ka cilvēks ir katolis un droši vien šļūkā pa baznīcu, vēl negarantē, ka viņš ir labs cilvēks. vismaz tai pusstundā, kamēr, paslēpusies no krītošā ezera, stāvēju nojumē un tajās padsmit minūtēs, ko gāju pa ceļa malu, laba tiesa baznīcas šļūkātāju gan jau pabrauca garām. tā, protams, ir šofera izvēle – paņemt vai nepaņemt svešo. bet tomēr tas ir arī labs sabiedrības spogulis – cik droši ir palikt vienai uz ceļa un cik cilvēku palīdzēs.

ejot un stopējot, vienu baltu mašīnu noskatīju ar sevišķi niknu aci – aizmugurē uz loga uzlipināts smaidošas sejas simbols likās kā ņirgāšanās. izgājusi no meža, ieraudzīju, ka tā mašīna stāv ceļa malā salūzusi. diezgan vienaldzīgi apdzinu, paralēli sporta pēc stopējot pa kādai mašīnai. kad biju pagājusi tālāk pārsimts metrus, šoferim tomēr izdevās mašīnu iedarbināt. apdzinis mani, viņš apstājās, lai arī viņu otrreiz vairs nestopēju – līdz mājām knapi 4 km un pērkons tomēr atkāpās. tā lūk aizbraucu līdz ceļa galam ar mašīnu, ko nostopēju ar raganu metodēm. nav labi būt tik niknam, ka tehnika lūzt. reizēm gadās.

bet tas nu tā. mājās tiku. pārģērbos, pakāru pie mūrīša žāvēties mantas. jaunajā un labajā somā nekas gandrīz nebija samircis, lai gan pati jutos kā izpeldējusies. pēc brīža arī lietus beidzās.

it kā nepietiktu ar parastajām mušām, pa manu galdu vazājas un apkārt lidinās arī diezgan apdullusi neparastā muša.

cāļi tagad jau tik lieli, ka vairs nesalien pat 3 kastēs. tomēr pīkst un baidās bez kastēm – maziņi vēl. šovakar ar stumšanu sastūmu viņus būdā. bija ļoti apmulsuši. nācās tomēr arī ielikt kastes, lai jau jūtas labāk. sācies jauns posms viņu dzīvē – daļa no viņiem kļūs par dējējvistām un vēlāk pārcelsies ziemot uz kūti, daļa nobarosies un vēl pirms ziemas nonāks katlā un ledusskapī. diezgan ciniski skan, bet tā nu tas notiek – ja cilvēkiem pašiem būtu jāizaudzē un jānokauj visi tie dzīvnieki, ko viņi dzīves laikā apēd, veģetāriešu būtu krietni mazāk. cik tad ir to idejisko. vienas vienīgas no dzīves un nāves apmulsušas meitenītes un varbūt arī kaut kādi urbānie puikas, kam kaķīša žēl un sunītim gribas palīdzēt, tāpēc neko nedrīkst ēst.

ārā melna piķa tumsa, lampas gaismā tikai atspīd kaņepju lapas. logs pavisam aizaudzis ciet. viss aug un aug, it kā nezinādams ne gala, ne malas. it kā tam visam nekad nebūtu gala. vai varbūt tieši tāpēc aug – kā neaugsi, kad augšanas laiks. kad pienāks rudens, viss atkal noslāps, saraucies un saplaks mazs un nemanāms, lai klusām pārciestu ziemu un atkal atsāktos. tāda ir tā ziemeļu daba.

lai gan visvairāk mani šovasar pārsteidz, ka nekur nedeg purvi. nav ierastās un rūgtās deguma smakas, kas, pievilkusies ar mitrumu, dzenas pāri laukiem līdz ar miglu un izgaist tikai pēc garajiem rudens lietiem, kas izmērcē zemi un apdzēš zemdegas.

augusts ir pats labākais mušu ķeramais laiks. var labi satrenēties. ar labo roku man sanāk tīri labi. ar kreiso īsti vairs ne. lai gan patiesībā tā pa īstam nekad neesmu mācējusi ķert ar kreiso roku. bail kaut ko apgāzt.

citējot visu zinošo dienu noplēšamo kalendāru: Zināmām iemaņām jābūt, izmantojot tādu izsenis tradicionālu rīku kā mušu sitamo: ar to jātēmē aptuveni 4 cm mušai aiz muguras, jo muša, paceļoties spārnos, palecas vienlaikus uz augšu un atpakaļ. raksts saucas “Ņost ar mušām un kodēm!”

augustā mušas sāk līst istabā – gan ierastās laizītājas, gan niknās kodējas. drīz arī peles sāks nākt uz mājām. ziemā zem jumta drošāk.

reklāmas raksts. šodien Viļānos būs debessmanna

nasaslaisti ap pakšim i nasiedi teiklā! uorā vosora.
brauc gostūs iz Viļānu lauksaimnīceibys izstuodi i zuoļu čaja tolku!

Rīga, 10.jūl., LETA. Šīs nedēļas nogalē Viļānos notiks plaša lauksaimniecības izstāde “Viļāni-2010”, aģentūru LETA informēja Lauksaimniecības organizāciju sadarbības padomē. Izstādē dalību pieteikuši 90 dalībnieki, tostarp Latvijas Lauksaimniecības universitāte, zinātnes centri, lauksaimniecības skolas, zemnieku saimniecības, lauksaimniecības tehnikas un materiālu ražotāji un realizētāji, šķirnes mājdzīvnieku audzētāji, individuālie ražotāji, ārzemju viesi u.c.
Līdztekus izstādei notiks arī 10.Latvijas čempionāts pļaušanā ar izkapti, kurā piedalīsies gan individuāli pļāvēji, gan komandas. Kā “Nozare.lv” atzina sacensību rīkotājs Andris Kupčs, dalību dažādās sacensību klasēs pieteikušas 46 komandas un 156 individuālie pļāvēji, kas salīdzinājumā ar iepriekšējām sacensībām Tilžā un Kandavā ir rekordliels skaits.
Izstādi rīko Zemkopības ministrija un uzņēmums “Viļānu selekcijas un izmēģinājumu stacija”.

izstuodis dīnys parāds (olūts: Viļānu nūvoda sātyslopa)

Amatniekiem vietu iekārtošana 10.jūlijā  no plkst. 7.00 līdz plkst.9.00
Koncerts 10.un 11.jūlijā no plkst.9.00 līdz 10.00
Izstādes un pļāvēju sacensību atklāšana 10.jūlijā plkst. 10.00
Izstādes darba laiks 10.jūlijā no plkst. 10.00 līdz 17.00 11.jūlijā no plkst. 10.00 līdz 16.00
Šķirnes mājdzīvnieku demonstrēšana 10.un 11.jūlijā no plkst. 11.00 līdz 15.00
Latvijas pļāvēju sacensības 10.jūlijā no plkst.10.30 līdz 18.00
Tikšanās ar Zemkopības ministrijas pārstāvjiem, zinātniekiem un politiķiem 10.jūlijā no plkst.14.00 līdz 16.30
Zirgu paraugdemonstrējumi 10.jūlijā no plkst.15.00 līdz 17.00
Lauksaimniecības mašīnu demonstrēšana 10.un 11.jūlijā no plkst. 11.00 līdz 17.00
Sējumu apskate un iepazīšanās ar audzēšanas tehnoloģiju, laukaugu šķirņu demonstrējumi 10.un 11.jūlijā no plkst. 11.00 līdz 17.00
Koncerts – uzstājas Eriņu ģimene 10.jūlijā no plkst. 19.00 līdz  20.00
Nakts balle – spēlē grupa „Lifts” 10.jūlijā no plkst. 20.00
Izstādes svinīgs noslēgums 11.jūlijā plkst. 16.00
Izstādes demontēšana un eksponātu izvešana 12.jūlijā

ite stuosts par reikuotuojim, Viļānu selekcejis i izmieginuojumu staceju. jūs deļ apleik munai sātai ir leli i šmuki labeibys i kukuruzys teirumi.

Viļānu pagastā atrodas vairāki izcili lauksaimniecības uzņēmumi. Uz Maltas muižas zirgu audzētavas bāzes 1945. gadā izveidoja zonālo selekcijas izmēģinājumu staciju Viļāni, kas sākumā bija šķirnes lopu audzētava, bet 1956. gadā pārceļot no Preiļu rajona Ošupes linkopības staciju un apvienojot ar kolektīvo saimniecību “Vienotā Saime” un 1969. gadā — kolektīvo saimniecību “Narodnaja Pobeda“, izveidojās valsts saimniecība Viļānu selekcijas un izmēģinājumu stacija. 1999. gadā privatizācijas rezultātā tā tika pārveidota par akciju sabiedrību. Saimniecībai ir slaucamo govju un nobarojamo jaunlopu komplekss, darbnīcas, graudu un linu kaltes, šķūņi, dispečerēka un administratīvā ēka. Saimniecība apsaimnieko kopumā 1105,2 ha zemes, tās galvenie darbības virzieni ir graudaugu, kartupeļu un linu sēklkopība. Reizi trīs gados Viļānu selekcijas un izmēģinājumu stacija sadarbībā ar Zemkopības ministriju organizē Reģionālo lauksaimniecības izstādi.


tok bez izstuodis paradzāta ari zuoļu čaja tolka deļ LgSC vajadzeibu i privatai lītuošonai. ašņazuole, žyužaine, naktineicys, klindžēris, rospūdeni, līpzīdi, mātrys, smiļdzenis, kumēleitis i cyta zuole. vajag tikai škeit!

par tū dzelu vaira LgSC dīnrokstā.

10. julī byus tai:

nu reita i ap kaidim 12-14 ļauds sasalosa Mukulēs.

tī paād pušdīnis. byus vuoreitys jaunuos buļbys ar kropim, jaunais bīzpīns, ierkšeižu kompots i loba kompaneja.
byus i tolcuoni! vysmoz es ceru, ka jī pa ceļam napropuļs.

tod ak jau izstuode i Tievanānu pļaušona, ciersšona, kai ari zuoļu čaju laseišona ak jau Mukuļu pļovuos (tī mašynu mozuok).
eisi sokūt – dīnys kuorteiba nav reglamenteita. pa trillam!

vokorā pierts, ols i dzīsmis. (verandu jau pa pusei izmiežu, lai var bez ūdu sēdēt, tik bais, ka “Rēzeknis Bryuvera” ols par moz byus, beja izabeidzs veikalā.)
vot nazynu, kai ar tū Ereņu koncertu i balu. ka pošim lobs koncerts saīs, to tīpat i bals – pa malnū pierti i muorku.

nu reita maņ vēļ Viļānūs juoaizvad nazkaidys afišys iz bazneicu (byus 2 skripačku koncerts nazkod julī, tok afišys palyka mašynā – naatguodoju ni datuma, ni jūs vuorda). juonūpierk ari žurku zuolis. juos pa biškai jau mierst (šudiņdīnys raža – 8 žurkys), pa biškai skrīn kai zyrgi. nu boda apreja ari ružovuos granulys, kas pīsasyukušys ar taukim. zyluos tabletkys ād kai ūgys. tok voi ta maņ žāl? lai ād.

papyldus vysam tolcuoni i gosti varēs izaklaidēt ar žurku sisšonu!!!

11. julī Viļānu tiergs.

tiergs bez komentaru. lobuok 1 reizi redzēt, na 10 reižu dzierdēt. kuo tik tī nav. kas vyss tī ir. nu divanu da syvānu. nu puču da skruču. nu apakšbikšu da lustru. nazcik kilometru vysa kuo.

………

datikšona nu Reigys pusis ar koč kaidu transportu da Viļānu. tod 5 km iz Rēzeknis pusi, pītura Mukuļi. kaidu gabaleņu aiz pīturys ceļš pa kreisi.

nu Reigys vysu lobuok ar Zilupis ci Rēzeknis viļcīnim:
Reiga – Zilupe, nu Reigys izīt 10:30, Viļānūs 13:41
Reiga – Rēzekne, nu Reigys izīt 11:35, Viļānūs 14:03
pi viļcīna byus sagaideišona, tik lyugums pyrma tam breidynuot par vajadzeibu, zvonūt 29512432.

datikšona nu Rēzeknis pusis ar koč kaidu transportu iz Viļānu pusi (tik juokuop uorā pyrms Viļānu, pīturā Mukuļi). tys ir aiz Subinaitis, vēļ aiz Komuļteņu pīturys i aiz meža. tī byus ceļš pa labi pyrms pīturys.

muna sāta ir vēļ 1 km dziļuok pa tū dzeraunis ceļu. eisi sokūt, nu leluos šosejis juosagrīž vydā pi kūka zeimis “Viļānu selekcijas izmēģinājumu stacija”, kam viersā pleivoj sorkonboltsorkonais karūgs.
juobrauc voi juoīt da muorka pylna kai acs, tod kolnā augšā i pi myura klāva aiz egleišu pa kreisi pa vuortim. sāta “Pučukolns”.

leidza drūšeibai juopagiun guļammaiss. sīna škiuņs lels.

piertī bišku izpyvuse greida, tok varbyut kokla naatlauzsit. eisi sokūt – es asu runuojuse. niu geidu.

munys sātys lūgs. pareizuok sokūt, muns lūgs.

kulinārais blogs

gluži filcēšanu no manis nesagaidīsiet. pērļošana arī īsti nepadodas, jo neesmu pat mēģinājusi. auskaru arī man nav, ja neskaita tos dažus, kas ir uzdāvināti un zaļā filca lupatiņā karājas pie sienas. tad nu nolēmu, ka jāuzraksta kaut kas par ēst taisīšanu. galu beigās sievietība ir jākopj kā tāds sakņu dārzs – ne vien visi miesiskie un mūžīgi ataugošie sari, ragi un nagi, kas jāskuj, jāepilē, jāslīpē, jālīmē un jāmaskē, bet mūsdienās arī blogs. lai gan publiski rakstīt šā kā tā nav sieviešu darbs un kur nu vēl mērīties ar krāniņiem virtuālajā telpā.

vismaz, ja jau rakstīt, tad sievietēm ir jāraksta par brošām un kulināriju, nevis jāmuld par visādām pupu mizām. jo ir tak arī normāli cilvēki – sataisa blogu un raksta par modi, pērļošanu, reklāmu, dzelžiem, putniem vai ērmiem. vēro statistiku, prognozē topa tēmas, raksta par visādām cilvēkiem vajadzīgām lietām – kas rādio skanēja, kādas tagad partijas topā, kādu mūziku klausīties, filmas skatīties vai grāmatas lasīt. kaut vai tas pats Berelis – visu laiku liek kaut kādus rakstus par literatūru, tā kā tādi kopotie raksti. reizēm i nesapratīsi, kad viņš kuru rakstu rakstījis un kad tas kam bijis svarīgi. bet ieliek un cilvēki lasa – Googles tantei prieks, ļaudīm bijāšana.

bet tagad gan ar steigu par kulināriju. reizēm es taisu ēst. reizēm es taisu ēst ne vien sev, bet arī kādam citam. par šodienas ēst taisīšanu ir vērts uzrakstīt, jo papildus iedvesmu guvu arī no fotogrāfijas tur augšā. citu bilžu gan nebūs (ja neskaita to tur augšā), jo man ir nepārejošs fotografēšanas nīgrums – šogad bilžu mazāk nekā pērn.turklāt ne velti manas kulinārijas slava (dūmi) jau ir nonākuši pat līdz Pārdaugavai.

šodien sanāca tāda dikti trauksmaina diena, lai gan nekas neko tādu nesolīja – biju domājusi rātni pasēdēt pie datora un varbūt pat pabeigt TO, papeldēties, paravēt un vēl kaut ko. plāni izgāzās, jo bija tāda elles sutoņa, ka rokas lipa pie galda un nezāles no bailēm pašas padevās noļukušām lapām – kā lai sit vājākos.

nolēmu karsto laiku izmantot lietderīgi un pievērsties praktiskām lietām. tā kā Lielajā Plānā ietilpst arī žurku indēšana, bet tās maitas ēd tikai zilās tabletes un rōzā granulām uzšķauda (bet nevar tak mantu laist zūdībā), ķēros pie granulu uzlabošanas plāna.

1. daļa

ņemam vecu pannu, izmazgājam ar lietus ūdeni (nav lijis jau sazin cik dienas, gandrīz jau garlaicīgi), kurā dzīvo visādi kukaiņi ar astēm un bez astēm. atnesam no trušu būdas 2 ugunsdrošos ķieģeļus un novietojam paralēli uz betona, uzliekam pannu un apakšā pakuram uguni. biju jau domājusi kuršanai izmantot kaut kādu grāmatu, bet tas izrādījās laikam 50.- 60. gadu “Spravočnik avtomobiļista”, kur kā milzu jaunumi tika pasniegti mūsu vecmāmiņu jaunības cienīgi autobusi no finiera un bleķa. tad nu iztiku ar jauko Rimi avīzi (paldies krīzei, viņi drukā uz degoša papīra) un sakaltušiem kārkliem.

ņemam 3 olas un glāzi miltu, tfu, ņemam sauju taukainu lanckaru no pusdienu gaļas gabala, kas izvilkts no pilēt sākuša ledusskapja. cepam uz lēnas un dūmojošas uguns, līdz izdalās maksimāli daudz tauku un paši lanckari saraujas brūni un sačervelējušies. pieberam krūzi auzu pārslu (to daļu krūzes, kas neizbira, kamēr ņēmos ap to spravočņiku un skaliem), labi samaisām un ļaujam ievilkties. paralēli laužam kārklus gabalos un liekam zem pannas, katru reizi pannu mazliet paceļot un zarus akurāti iebakstot starp ķieģeļiem.

pašās beigās lanckaru un pārslu maisījumam pievienojam rōzā granulas, kas vienā mirklī piesūcas ar taukiem un sutīgajā saulē (ēnā laikam bija ap 32 grādiem plusos, saulē vienkārši kā uz pannas) iezaigojas neredzēti košā rōzumā. apmaisām ar skalu, skalu ieliekam ugunī un sadedzinām. ļaujam izklīst dūmiem, sarušinām ogles un pelnus, lai viss labi izdeg un nekas nepaliek.

pasniedz atdzesētu tāpat no pannas. garnē ar zilu tableti.

2. daļa

kad dūmi izklīduši, žurkas jau iepazinušās ar jauno ēdienkarti (viņas ēd tās zilās tabletes kā trakas, bet nevienu līķi pagaidām nemanu, varbūt rōzā granulas kaut ko mainīs), kā arī karstums deldē pēdējo dzīvību no pagalma un vistas noslēpušās pa krūmiem un elš ēnā, ķeras pie kulinārijas 2. daļas – mēslu cepšanas un peldināšanas. jāatzīstas, ka šajā procesā gan biju vairāk novērotāja lomā.

mammas māsa nolēma, ka 2 ķieģeļi un pelni ir baigais bardaks, tāpēc ķieģeļus nometa pie kūts sienas, bet pelnus sagrāba uz šaupeles un uzmeta uz mēslu čupas, kas trūd aiz kūts un pie kā aug pašas treknākās upenes, sulīgākās kumelītes un garākās egles. visi aizgāja gulēt, es apsēdos pabakstīt failus.

pēc kāda brīža visu māju gaisā sacēla kaimiņiene apakšbiksēs, kas bija pietrūkusies no pēcpusdienas snaudas un atskrējusi tāda, kāda nu viņa gulēja. un neba jau pidžamā.

– syudi dag! syudi dag!

visi šokā. kas? kur? kāpēc? izejam ārā – toč deg. un ne vien deg, bet kūp kā elles lielskunga vizitācija zemes virsū. sērs un amonjaks. tāda smaka, it kā kūdras purvs būtu dedzis nedēļu, tā smaka būtu rūpīgi sakrāta cisternās un tas viss būtu eksplodējis pagalmā. dūmi ēd acis ārā. smird kā vella pērnās zeķes.

ta nu skrēja, ta nu elsa, ta nu ņēmās. nav ne jausmas, cik litrus ūdens uzgāza tai nelaimīgajai sūdu čupai, bet beigās viss pilēja, sūcās un kūpēja. šķidri mēsli, pelni, salmi, dubļi un dūmi. neko tik lielisku nebiju redzējusi un diez vai vēl kādu reizi redzēšu. jo mēsli ir mēsli, mēslos ir salmi. salmi trūdot arī sakarst, kopā ar liesmām un gruzdēšanu tas dod elles cienīgu karstumu. turklāt mēslu kaudze tāpat kā kūdras purvs gruzd no apakšas, liešana no augšas neko diži nelīdz – notek kā pīlei ūdens, bet līdz karstuma perēklim netiek.

pa visu to vidu, kad jau tāpat ļaudis skrēja bļaudami, lamādamies un krustus mezdami, perētāja vista ķērkdama sakāvās ar suni, cāļi bļaudami pabira kur kurais. suns ar zibsni tika iespundēts kūtī, vista ar visu cāļu bandu patriekta krūmos. gāja diži – jandāls ne pa jokam!

kad viss jau bija gandrīz apdzēsts, ļaudis attapās zvanīt ugunsdzēsējiem. šī doma tomēr tika nokauta saknē, jo neba katra mēsla pēc svešus ļaudis trobelēsi. valsts resursi tātad tika brangi ietaupīti. galu beigās – katrs pats sev policists, ārsts, ugunsdzēsējs un kapracis. valstij jau tā nav viegli – pašai savu sūdu gana, ko vēl kavēt laiku ar mūsu degošajiem sūdiem.

bet arī pozitīvā puse – vismaz aka tika izsmelta kārtīgi, ūdens bišku apmainījās. lai gan šogad ir tik nenormāls ūdens līmenis, kādu nekad neesmu redzējusi. parasti kaut kur akas dibenā ūdens acs, tagad pat var normāli ielaist un izvilkt piena kannas.

kad šī kulinārijas epopeja bija cauri, ciemos atbrauca radinieki. pāris stundas dabūju jandalēt ar 3 bērniem: 1 gab. 9 gadi vecs žuļiks, 2 gab. 6 gadus vecas ūdenszāles. tomēr kopumā tas bija krietni mierīgāk, pat ar visu bradāšanu pa dīķi, cāļu trobelēšanu un sivēnu vēderu kasīšanu.

P. S. vienmēr esmu teikusi, ka ēst taisīšana ir smags un nepateicīgs darbs. pat tad, ja klienti ir tikai vella žurkas. baidos, ka tik drīz nekādiem jauniem kulināriem eksperimentiem nesaņemšos. tomēr paldies par uzmanību, dārgo lasītāj. lai laba apetīte!

Jāņogas, Laime un Lielais Burkšķis

Šodien ir Laimīgā diena. Nekas tāds jau nenotika, bet nekas arī nenotika.

Pie baznīcas jau taisījos braukt prom, it kā skatījos visos spoguļos kā vienmēr. Jau braucu atpakaļgaitā, bet tad aizmugurē pēkšņi uzradās gaiši zils fords. Varu zvērēt, ka viņa tur iepriekš nebija, jo tik gaiši zilu nevar nepamanīt. Bet tad viņš tur bija. Nekas nenotika, metāli nesaskārās, kaut vajadzēja pavisam maz – es ar aizmugures kanti viņam sānā. Tikai to mirkli redzēju – mans sarkanais pavisam netālu no tā koši zilā. Tāda bleķu sajūta, bet tomēr nekā. Iespējams, forda šoperis neko pat nepamanīja.

Kūtī kaut ko kārtoju, laikam pasniedzos paņemt kaut kādas salauztas galda kājas. Pēkšņi man gar sānu vējš un brāziens. Tieši blakus sagāzās kartupeļu kastu kaudze krietni virs mana auguma. Pat nepieskārās. Bail pat iedomāties, ja tas viss būtu uzgāzies virsū. It kā pat iesāpējās visas malas. Uzreiz tā sajūta it kā tikko pēc traumas – vēl nekas nesāp, bet domā, kas ir sadragāts un kur tūlīt gāzīsies asinis.

Tādos brīžos paliec un brīnies. Cik maz vajadzēja, lai būtu. Bet cik daudz pietika, lai nebūtu. Tas tāpat kā bērnībā. Kurš no mums nav slīcis, apdedzinājies, kritis, gāzies, griezies, iesprūdis, bet tomēr esam dzīvi. Citiem tā nepaveicās.

Tā kā šodien interneta vairāk nav nekā ir, tad nekā vairāk arī nav. Nekādu pārpasaulīgu atziņu vai īpaši smalku novērojumu. Dzīve tikai.

Toties ir stāsts par Lielo Burkšķi, ko kopā ar Helēnu un Induli drausmīgi sen atpakaļ, 2005. gada decembrī, sākām rakstīt vēl naivi vienkāršajos draugiem.lv – toreiz jaunajā domubiedru sadaļā. Laikam tā arī nepabeidzām. Vai varbūt šis ir jau nezin kurais turpinājums un nepabeigums, jo jau tajos laikos tur viss juka, bruka un mainījās, pa laikam pazūdot arī tekstiem un informācijai. Nav nekā droša un pastāvīga uz pasaules. Ja nu vienīgi burkšķēšana.

Jāņogas pamazām, bet diezgan noteikti sarkanojas sarkansarkanas. Vienmēr esmu brīnījusies, ka tas tomēr nenotiek uz Jāņiem.

Nepabeigtais stāsts par Lielo Burkšķi

Lielais Burkšķis, iekārtojies uz terases, kustināja kāju īkšķus un braucīja ceļgalu. Muminu māmiņa, sākoties siltākām dienām, bija iznesusi izvēdināt segas un pat nemanīja, ka terases pītajā zvāļkrēslā iezvēlies Lielais Burkšķis un ar savām biezajām, spalvainajām lūpām strebj tēju no mazās, dzeltenās tasītes. To tēju viņa bija pagatavojusi pati sev, arī tasīti dāvanā bija saņēmusi viņa un tas bija Muminu māmiņas zvilnis, kurā nu zvāļojās kāds cits.

Muminu māmiņai kopā ar segu vēdināšanu patika izvēdināt arī galvu, tāpēc viņa nemaz ar nemanīja, ka Lielais Burkšķis tēju jau izstrēbis un mērķtiecīgi virzās uz Muminmājas pieliekamo, itin kā vienumēr turp būtu virzījies, itin kā tas būtu viņa dzīves virziens, itin kā…
-Nu, bet, mīļais! – izsaucās Muminu māmiņa ar visu savu izvēdināto galvu.

Tas būtu nieks, ka izdzerta viņas tēja. Viņas tēja no aizviņgada maijrozīšu ziedlapām. Bet kāpēc visiem Mumina draugiem ir jāiet taisni uz pieliekamo? Vai Muminu māmiņa nebija gana centusies, vai viņa allaž nepagatavoja gardākās zupas, virumus, strebumus un vārījumus? Vai viņas virtuvē netika ceptas gardākās kūkas? Vai tas viss par velti? Vai vienam Burkšķim ir jālien viņas pieliekamajā?

Lielais Burkšķis nemaz ar nebij pamanījis godāto kundzi. Tā viņš mēdza uzrunāt Muminmāmiņu savas saēšanās galapunktā, bet šobrīd viņam zobi niezēja, kā gribējās tam ne nu saules lēkta, bet ko kreptīgu, ko tādu, kas apklusinātu saplakušā vēdera burkšķus, nu taču!

Viņš izmisīgi nosprauslojās:
– Es burkšķu!

Pēc tējas vēders bija sācis burkšķēt vēl briesmīgāk. Viņš apstājās pie durvīm, uz roktura uzlicis spalvaino roku un ar kāju piekārtodams paklājiņu, ko Muminu māmiņa bija pasegusi uz grīdas.
– Es burkšķu! – viņš vēlreiz nosprauslojās. Kas ir tēja Burkšķa vēderam – nekas tas nav! Viņš apņēmīgi vēra durvis.

Turklāt to niecīgo tasīti viņš bija nolicis vietā. Un neko nebija saplēsis.

-Nu, bet, mīļais! – Muminmāmiņa mazliet kreņķīga tipināja uz Muminmājas pieliekamo, kur aizdomīgi žigli iemetās Lielais Burkšķis.Saprotams, ka to niecīgo tasīti viņš bija nolicis vietā un neko nebija saplēsis, bet pieliekamajā ir par daudz visa kā plēšama un par maz vietas tādam centīgam sevi pabarot kāram Burkšķim.
– Vaivai vaivai vaivai vai… – Muminu māmiņa bubināja, jau pa gabalu dzirdot, ka…

… atskan skaļš Krakš un vēlreiz Krakš, un Krakš. Un Krakš, krakš, krakš.

– Vaivaivai.. un kas gan tur varētu krakšķēt? – Māmiņa pasteidzināja savu tipināšanu. -Plīstošas burkas tā nekrakšķ, hm.. (..tiptiptiptip…) krītošas desiņas tā neskan… nu, bet, mīļais, ko tu tur krakšķi!
Muminmāmiņa jau stāvēja uz sliekšņa un vērās sava pieliekamā tumsiņā.

– Man kaut kas nokrakšķēja.
Burkšķis stāvēja pie zaptsburku plaukta ar aizkostu paplāti rokās. Viņš bija mērcējis to kā pankūku taisni labākajā aveņu zaptē, ko Muminu māmiņa bija vārījusi taisni tajā dienā, kad no Susūrijas atbrauca Susuriņa māsīca Suse. Jau nākdama pa durvīm, Suse toreiz priecīgi šņaukājās. Nu ja ka aveņu zapti! Pašu labāko zapti! Muminu māmiņa nebija skaudīga, nē, viņa nudien katram, kas ienāca viņas mājās, novēlēja visu vislabāko un gardāko. Bet taisni to zapti, ko viņa bija tā taupījusi…

Nu ja, un toreiz Suse, sasējusi lakatiņu stingrāk zem zoda, ārā bija berzusi aveņu zaptes katlu. Viņa bija priecīgi svilpojusi un situsi ar kāju takti. Muminu māmiņa vēl tagad atcerējās, kā Suse nošņaukājās, ienākdama virtuvē, kur viņa vārīja to zapti. Suse toreiz priecīga teica, ka tādu zapti viņa nav ēdusi aizmūžu mūžiem. Un vispār. Aveņu zapte ir viņas mīļākā zapte, sevišķi tāda zapte, kas vārīta Suses atbraukšanas dienā. Un to zapti Muminu māmiņa bija tā taupījusi.

Un tagad Burkšķis stāv pie plaukta ar daudzajām zaptsburkām, viņš tikko ir vandījies pa aveņu zapti, viņš ir attaisījis pašu lielāko burku, to ar sārti rūtoto aizsējumu. Un viņš saka, viņš vienkārši saka:
– Man kaut kas nokrakšķēja!

-Burkšķi! – un Māmiņai arī kaut kas nokrakšķēja. – Man domāt, pakrakšķēt mēs varētu iet virtuvē un liec, lūdzams, to iekosto paplāti plauktā, nāc, es tevi pabarošu ar īstām pankūkām, nav ko te mērcēt Mumintēta mēģinājumus galdniecībā, tas nav zolīdi. Ejam. Un ņem vien to zaptsburku līdzi.
Māmiņa nudien uzreiz piedeva Burkšķim šo ielaušanos pieliekamajā, jo tas nu gan nav prāta darbs ēst koka veidojumus un vēl ar zapti!
– Mīļais Burkšķīt, skrejam nu uz virtuvi ātri, ātri, kamēr tu neesi vēl noturējis par ēdamu kādu no mājas balstiem. Žigli! – Un viņa ieķērās Burkšķim elkonī un …

… vilka, bet Burkšķis atspērās pret stenderi.
– Burkšķ, – noburkšķēja viņa vēderā. Burkšķis sarāvās. – Burkšķ, – atskanēja atkal.
– Nu ko lai ar tevi dara, – Muminmāmiņa, bažīgi skatīdamās uz izgrauzto caurumu plauktā, skaļi domāja. – Nu ko lai tev tādu iedod?
Viņa stāvēja Burkšķim aiz muguras un rauca pieri. Pieres raukšana gan bija Mumintēta stiprā puse, taču arī Māmiņa bija laba pieres raucēja.
– Vai esi ar mieru ēst pankūkas ar kļavu sīrupu? – viņa beidzot jautāja.
– Ar kļavu sīrupu? – Burkšķis cerīgi atburkšķēja pretī. – Katrā laikā! Bet vai tur klāt būs arī gana daudz skaidu?

-Jā jā!! – māmiņa samelojās, lai tik cerīgi atburkšķējušais viesis dotos uz virtuvi pankūkās, nevis pagrabā krumšķinātu mājas balstus un Mumintēta galdniecības sastrādājumus, jo par izstrādājumiem tos tā kā nenosauksi.

– Lai būtu labi daudz skaidu, bez skaidām es neparakstos! – Burkšķis burkšķināja zem deguna, jau iziedams pa durvīm.
Muminmāmiņa cerīgi aizcirta ciet pieliekamā durvis un padusē paķēra līdzi kādu no Mumintēta sastrādājumiem.

Māmiņai domas jau cepās skaidiņās sarīvētas kartupeļu pankūkas. Viņa steidza domāt, ko tādu skaidisku lai iedot jocīgajam Burkšķim līdz tam brīdim, kad pankūkas sacepsies ne tikai domās.
– Kokosa skaidiņas, – sāka burkšķēt arī māmiņa. – Skaidiņas skaidiņas, – viņa turpināja burkšķēt.
Burkšķis tikmēr atdusējās, iekāries Muminmāmiņas elkonī. Viņš bija pilns paļāvības, ka labi daudz skaidas viņam garantētas, ka uz labi daudz skaidām viņa paraksts, tā sakot. Burkšķis bija pierimis un vairs neburkšķēja ne burkšķa, tik bubināja klusiņām.

Toties Muminmāmiņai bija piemeties brukšķamais.
– Skaidiņas, skaidiņas, skaidiņas. Burkānu skaidiņas, ēveļskaidiņas, makaronu skaidiņas. Vārītas vai ceptas? Ar parasto mērci vai ar skaidiņu mērci?

Viņi iegāja virtuvē, un Muminmāmiņa apsēdināja Burkšķi uz krēsla, bet pati sāka rosīties. Burkšķis nolika galvu uz virtuves galda un ar izmisušu skatienu raudzījās ārā pa mazo, apaļo lodziņu.
Virtuves galds bija viens no Muminpapa labākajiem galdniecības sastrādājumiem. Viņš to bija pagatavojis pirms daudziem gadiem, kad viņi ar Muminmammu te iekārtoja mājiņu. Muminmamma bija ilgi viņu kauninājusi un lūgusies, lai viņš pagādājot taču kādu mēbeli, jo neesot taču kur zupu pat paēst. Galds protams nedaudz ļodzījās un bija pašķībs, bet Mumipaps ar galdu ļoti lepojās. No tā laika Mumipaps bieži vien mēģināja radīt kādu galdniecības sastrādājumu, bet nekas prātīgs vel līdz šim nebija sanācis.
Kamēr Burkšķis atpūtās Muminmāmiņa ar raižpilnu galvu rosījās pa virtuvi. Viņa cilāja kastroļus, podiņu vākus, toverus un kastītes…

, meklēdama, kur tad palikusi zupas karote. Tā bija īpaša zupas karote. Ar gravējumu, kur savijušies puķu kāti tādā kā tunelī, kā ejā. Pa vidu bija izbalojusi emalja, kur varēja redzēt tādu kā seju ar lielām acīm. Ja uzmanīgi ieskatījās, varēja redzēt, ka tā arī ir…

… tā pati seja, kas uzmanīgi ieskatās.
-Tetuesi! – uzelpoja Mumimāmiņa, pēc saspringtās cilināšanas atradusi īpašo zupas karoti rātni guļot starp neīpašajām dakšām un karotēm. Viņa ieskatījās karotē tā uzmanīgi. Un ieraudzīja seju ar lielām acīm. Vienbrīd gan likās..

, ka seja, kas uzmanīgi ieskatās, ir pazudusi, bet Mumimamma paberzēja karoti pret priekšauta malu un, ieskatīdamās tajā, iepleta acis un pasmaidīja. Viņa iesvieda karoti tukšā kastrolī, pielēja to ar ūdeni un uzlika uz nokūpējušās māla plīts. Attaisījusi sērkoku kārbu viņa dziļi nopūtās un paskatījas uz Burkšķi.
-Atkal visus nograuzis, – viņa klusu noteica un nogrozīja galvu. Muminmamma izņēma no savas copes tur paslēpto sērkociņu un aizdedzināja plīti. Bet Burkšķis …

… pa tamām skrubināja loga rūti.
– Lai jau skrubina, – nopūtās Muminmamma, – ka tik negrauž ar Joni. Ar Joni Burkšķis bij iepazinies Lietuvā, kad piedalījās trako skrubinātāju sacīkstēs. Jonis …

… bija viens no labākajiem Lietuvas skrubinātājiem.
Uz sacīkstēm Jonis bija atminies no pašiem Grigiškiem ar tēva divriteni, kam bija dzelteni dubļusargi un bagažnieks. Uz bagažnieka Jonis bija uzlicis mazu ķeblīti, kam no vecuma kājas bija izļodzījušās un apaļais caurums pa vidu izurbināts kā margrietiņas zieds.
Tas bija Joņa mīļākais ķeblītis, ko viņš ņēma līdzi uz katrām sacīkstēm. Nemaz nevajadzēja daudz – tikai zināt, ka ķeblītis ir turpat blakus. Līdz šim Jonis bija uzvarējis visās skrubinātāju sacīkstēs, jo patiešām bija Lietuvas labākais skrubinātājs.
Bet todien…

Tālāk var turpināt katrs pats tādā pašā garā. Tas nemaz nav sarežģīti. Tikai ar joni jāpaburkšķ.

vasara pusē

ja laiku mēra bezdelīgās, šodien vasaras pirmā puse ir pagājusi. pirmie bērni jau ārā no ligzdas.

pavasaris, viss briest un skan, tomēr pagalmā un kūtī klusums. tikai zvirbuļi bļaustās un ņemas ap vistu traukiem. un tad viņas atlido, atdzīvojas mājas pagalms, vasara ir sākusies. viņas izlodā malu malas, ielien kūtī, istabā, apskatās labākās ligzdošanas vietas. nodzied savu vidžu-vidžu-čirksss uz elektrības vada pie virtuves logas. pa kuru laiku gadījusies, jau salipināta ligzda, vēl pēc brīža perējošas bezdelīgas asti ligzdā nomaina bezdelīdzēnu apaļās galvas un knābji.

šodien bija izlidošanas diena. kūtī parasti ir tikai 1 vai 2 ligzdas, šogad tikai 1 – pie sijas. kad bērni izlido, jāsargā kaķi, jo pirmajā dienā jaunie putni lido logu stiklos un apmulsuši sēž zirnekļu tīklos. ja tādā brīdī kūtī gadās kaķis, viss bezdelīgas darbs perēt un audzināt vējā. tāpēc Muris šodien pārtika no sausās barības un ūdens. pareizāk sakot, gulēja kā slogs verandā uz galda blakus vecajam monitoram (jā, starp citu, kur lai liek to sasodīto monitoru?).

vēl kādu dienu kaut kur ārā uz vada rindiņā ēdelīgas mutes tirinās spārnus un čirkstēs, diedelēs ēdamo. pēc tam izkusīs debesīs un lidos, lidos. bet vecās bezdelīgas ķersies pie otra perējuma. ir gan gadījies, ka ar to otru nekas nesanāk vai arī tikai pēdējā brīdī izved ārā, kad jau jālido prom. lai gan parasti viss tā arī ir – izperē, izvadā, palido un tad jau arī prom. vienu dienu mājās atkal kaut kā trūkst. palikuši tikai zvirbuļi, bet nav neviena, kas vaktē kūts durvis, ielido verandā, skatās ar melnu un spožu aci. vidžina, piesargās, bet nebaidās no cilvēkiem.

šodien vasara pusē. pirmais bezdelīgu perējums izaudzis, otrs vēl tikai būs. savedām sienu. vasaras lielākais darbs padarīts, tagad tikai kartupeļu rakšana. pārējie jau tādi ejamie un kustamie darbi. savukārt dīķī kopš šī vakara dzīvos sālsūdens zivis. izkurinājām pirti, nomazgāties pēc siena talkas. citādi visas malas knieš – sāls grauž.

ūdens mīksts un maigs apņem miesu, viļņojas. šitik daudz ūdens ir varbūt tikai maija sākumā, ja izdodas ielīst peldēties. pēc lietavām dīķis pilns kā acs. kad peldi, atspīd rieta debesis – sarkani rōzā mākoņu pluskas un gaiša pamale. kāda augšā, tāda apakšā. pa vidu šaura horizonta strīpiņa. pusi karaļvalsts mierīgi varētu atdot par brīdi, kad peldi pa tādu viegli oranžsarkanu ūdeni pretī horizontam. tā viegli.

nogurums kā mākonis. šodien laikam nesagaidīšu 2 naktī. varbūt rīt izdarīšu arī šodienas datordarbu normu. bet nobeigumā gabals no manas datordienasgrāmatas. par dzīvi un kaimiņiem.

Kod pādejuo sīna vešola beja lykta pyunē, ar Puškinu, Valerku i Dimku braucem iz Viļānim piec šņaba.
Puškins pieški suoce stuosteit par kaidu tī sovu paziņu. Vot dzeivuoja cylvāks, a niu jau seņ mirs, lai mīrs juo dvēselei. Lobs cylvāks byutu bejs, kab tik tei mēle nabejuse tik gara. A vot beja, beja i nūmyra.
I tod ar taidu kai nūžālu, ka ūtram itai nūsaveics – jis jau pi vītys:
– A ja vot vsjo motajus’ po belu svetu. I ni konca, ni serediny.
Nūsapyuš, nūslauka svīdrus. Sīna laikā dzeraunē nav vīgli. Dabasi augsti i zyli, sauleite, zaļa zuole, i kūkūs treis lopys. Rati bolti muokuleiši kleist.
– A krasivo tak. Živi i živi. I raduisja kak durak.