Minčuks pilsētnieks

Atvedu uz Rīgas galu kaķīti, kamēr laukos indē žurkas. Kaķim te tīri labi patīk, kaut te nav ne kurmju, ne ūdensžurku. Toties ir TV, radiatori un teļāda gulēšanai. Latviešu seriāli gan viņai īpaši nepatīk.

Kaķis pats gan ir rīdzinieks. Pirms 2 gadiem savākts Āgenskalnā uz ielas, jo iežēlojās sirds – kā tāds maziņš paliks melnā naktī uz ielas aukstumā. Te vecais bloga ieraksts par šo mīklaino gadījumu. Gājis ir visādi, ieskaitot ārstus, operāciju un zaļu vardi gultā.

Bet tas patiesībā ir stāsts par cilvēcību. Katrā no mums (gan cilvēkā, gan dzīvniekā) ir gan labais, gan ļaunais. Kā sauksi, tā atsauksies. Mince no mežonēna ir izaugusi par mierīgu un neuzbāzīgu, bet mīļu un gudru kaķeni. Viņas brālis vai māsa, kā arī mamma – pagalma mežoņi. Tas nebija ne viegli, ne uzreiz. Tas nebeidzas arī pēc gandrīz 2 gadiem – Mince joprojām mācās būt mīļa. Mince nav glaudamais vai klēpī ņemamais kaķis. Bet Mince ir kaķis, kas skries pretī, pieglaudīsies un aizmigs murrādama sāns pie sāna. Viņa pati iekāps klēpī, nevis ļausies paņemta klēpī. Iespējams, tāpēc es to kaķi cienu.

Mince reizēm ķer peles. Bet daudz biežāk Mince ķer ūdensžurkas, kurmjus un ķirzakas, taureņus, mušas, vardes un cirslīšus.
Lielākā daļa medījuma tiek atnesta uz mājām un palaista virtuvē – izrādīties saimniekam, palielīties, dabūt gardumus, spēlēties. Mednieks paliek mednieks. Bet medījumi – īpaši. Neies jau krāmēties ar parastām pelēm vai žurkām.
Reizēm dienā atsiepj pat 2 kurmjus. Meklē nu, kur atkal nolikts vai ielīdis.
Reiz Minčuks uz virtuvi atstiepa ķirzaku. Paspēlējās, apnika. Ķirzaka iespruka spraugā zem beņķa. Tā kā bija jau vēls, mēbeļu stumdīšanu atliku – rīts gudrāks par vakaru. Bet no rīta… ķirzaka jau gaida pie ārdurvīm. Laidiet tak ārā!

Te īss video – Mince un kurmis Mukulēs.

Par sienim i ceļu

Šudiņ cyta storpā īguoja pruotā dūma, ka vacs cylvāks palīk, kod jam ir bais izīt nu sovys komforta zonys.

Ka nikuo nav, nav i kuo pagaisynuot. Kū vaira ir, tū vaira kuo pagaisynuot, ka suoksi kū jaunu i nu nullis. Otkon kai pādejais duraks.

I īryusej, īryusej, beistīs. I, kod kas naviņ svareigs pagaist, navari vairs jaunam dasagiut. Tai i savecej.

Itymā vosorā es naasu stopiejuse. Naasu guliejuse teļtī. Nav bejs vajadzeibys. I patīseibā nasagryb. Es že saceju – komforta zona. Kū vaira dzeivoj, tū vaira kramaslu. I kū vaira kramaslu, tū gryušuok kū naviņ nūlikt zemē i pajimt kū ta cytu.

Deļtuo es apbreinoju vysus, kas var jimt i ar ritini apbraukt apleik zemis lūdei. Voi ar kuojom apīt apleik Latvejai. Koč kurā reitā to ir juopīsaceļ nu gultys, juopajem sumka i juosalaiž ceļā.

A maņ pat ītvu apmalis maisa, syt pa dybynu. I gribīs tai gludai, skaistai. Tai, ka mudri var tikt atpakaļ sovā komforta midzinī, kur vyss zynoms, sylts i ārts. Nasyt pa pierstim, žāloj.

Koč vīnu vokoru to nā. Brauču nu dorba tymsā ar ritini. Nikaida monta, tik moks i atslāgys sumceņā. Vyss tik vīglys, muna mīsa funkcionej perfektai. I tik jiutu, kai viejs sytās ausīs, byudūs, mugora palīk slapņa. I tod beja tys – kaidā 5 voi 6 kilometrā, pusceļā. Ka niu ir tys breids, kura deļ vyspuor ir vārts dzeivuot. Kū atguoduosi varbyut vysu myužu.

A itūgod myusu sātā loba sieņu raža. 2. septembrī saguoja treis lelī sīra vuorejamī kotli ar bārzlapem i čygonkom, vēļ burku batareja ar rudmīsem, vuškinem i gailinem, bakom i baravikim.

Ka kuram vajag, varu īmaineit pret kū cytu gordu. 🙂

Atbluozme nu vosorys

Kod pādejuo sīna vešola beja lykta pyunē, ar sābrim Puškinu, Valerku i Dimku braucem iz Viļānim piec šņaba.
Prymakūs atguojušais sābru Puškins prīceigs trynuos pa siedekli. Tod pieški suoce stuosteit par kaidu tī sovu paziņu:
– Vot, dzeivuoja cylvāks, a niu jau seņ mirs. Lai mīrs juo dvēselei. Lobs cylvāks byutu bejs, kab tik tei mēle nabejuse tik gara. A, vot, beja, beja i nūmyra… I kur jis niu? Nav ni cylvāka, ni dzeivis. Ni juo mēlis. Beja i izbeja. Kai vysā nabyutu i bejs.
I tod ar taidu kai nūžālu, ka ūtram itai nūsaveics – jis jau pi vītys, Puškins pi seve saceja:
– A ja, vot, vsjo motajus’ po belu svetu. I ni konca, ni serediny.
Nūsapyuš, nūslauka svīdrus zam kepkys. Izlīk capuri atpakaļ, sapruovej. Pluoni, sasveiduši moti. Siermi i pylni sīna puteklim. Sīna laikā nav vīgli, dorbs dorba golā, svīdri i svīdri.
Puiši sēd, nikuo nasoka. Dimka ir Mitjkalāna padieļs, jau aug ūsys, a bolss kai gailānam. Valerka vysod daudz runoj, jam jau pi pīcdesmit. Valerka nu dobys nav švaks, tik na cīši gudrys. Tik seve nikod naapbižuos – viļteigs kai lopsa. Kod sīna laiks, rauga aizalaist meituos. Niu nazkai palics dzeraunē i tics iz tolku. Tok byus šņabs. Tys labi. Valerka sēd i laimeigs klusej.
Šoseja šveikst zam mašynys skrytuļu. Vosora. Saule. Kurs teirums jau nūpļauts, kurs jau sakosts. Kurā otkon tik kryumi i kiula aug.
Dabasi augsti i zyli, sauleite, zaļa zuole, i ceļa molys kūkūs treis lopys. Rati bolti muokuleiši kleist dabasūs kai izzeimāti.
Puškins verās, verās pa lūgu. I jau cytā bolsā soka:
– A krasivo tak! Živi i živi. I raduisja kak durak.

zaļa vardive i cyti ārmi

vardive

vosora pieški beidzēs. it kai vēļ 3 nedelis palykušys, tok laiks saškaļdeits taidūs gobolūs, ka tī tolkom i dzeivuot vaira nav laika. nivīns gobols nav leluoks par 3-4 dīnom ci nedeļu.
vīneigais mīrynuojums – vyss taipat vysod nūteik cytaiž, nakai ir planavuots. koč voi īguodojūt, kai na pa seņam aizšuovu nu dzeraunis iz Cēsim i tod iz Reigu, koč tuo nabeja nikaidūs planavuošonys kalenderūs. bet nu lobuokais nūteik najauši. grybātūs atkuortuot zivu baruošonu Vacpībolgys muorkā – kai juos cītom mutem zam iudiņa plyukoj maizi nu pierstu.
lai kas vēļ paradzāts, jau niu skaidrys, ka napaspiešu nikuo. moz, ka kukuruza jau lānom izaug nu pīngataveibys i vuoleitis pībrīst steivys. a laikam vosorys plani beja par troku – izdareit vaira nakai par vysu zīmu. kas nabejs jau izadeve, tok nikas dižs. vīneigi veins ryugst i puorrakstieju datorā padsmit puslopys teksta. a kur puorejais – bess zyna. naaizguoju šudiņ pat sienīs. da i kaiduos sienīs, ka bārnu pylns klieps. nazkai laikam asu i asu bārna pruotā – kuo ta cytaiž jī lyptu kai aizmadavuoti?
bārnu programu tože naasu izpiļdiejuse – 3 bārnus šudiņ izauklieju i izadauzieju, vēļ 4 gaida, kod tiks gostūs. nudi sasajutu kai Mēreja Popinsa, kas lidoj pa gaisu. cylvākam nav leluoku svātku kai palikt pi mane par nakti. a es tok tikai cylvāks. i ar bārnim kai cylvākim. a mož i deļtuo?
nui, Kārleits šudiņ suoce staiguot. vot, kū dora ogūrči! 3 sūli najauši, a piec jau kai spēle. bārns saprota, ka ir nazkas cyts, vēļ nazkas vaira. i lobuokais, ka es juo tik labi saprūtu. tik deļ ituos sajiutys, ka ir vēļ nazkas vaira i ka pasauļs ir breinumu pylns, ari ir vārts dzeivuot.
dzeive nav skučna, ka vysu laiku atsataisa jauni dabasi. a ka tai nav, mudri suoc mīgt pi zemis. deļtuo pa laikam ir juoparauga dzeivuot cytaiž.
boltuo kačine Miņce jau vasala. skrīn i driščej pa uorīni, murruodama trynās pa ustobu. kačs kai kačs, īkaisums izuorstāts, dzeivuos. nu prīcys otkon nas iz ustobu vysaidu naškeisteibu – rasnu sīnuozi, cirsleiti, a pa vydi i vardivis. atnas vardivi i palaiž. a tu giuņ. a kačs guļ iz skapeiša koridorā i verās. koč tys smīkleigai – ustobā ruopuot iz vādara zam skapa, kab nūgiutu zaļu i glumu vardivi. pavysam cyta sajiuta kai pļovā. pļovā nikaida stresa, a ustobā jei ruodīs tik gluma i žipereiga. da i vēļ zaļā kruosā. kur šeilaiks dabuot zaļu vardivi, tuo tik kačs zyna.
a Pūkainajam Ārmam i laime, i nalaime. pīdzyma 4 bierneni, 3 vasali, a vīnam kuojenis paralizeitys. tai i navar saprast – sasajims voi nā. cytim jau gribīs skrīt, a tam nabadzeņam knapi saīt zam mamys paleist apakšā. i šmuks cioleits, tik ka taida nalaime. doba ir gudra – ka jis īsamanēs paēst i padzert, dzeivuos. doba muok atrast apvadceļus. cerams, ka i vystai bez kuoju. a laiks ruodēs, kam dzeivuot i kam miert.
a šudiņdīnys morale – kaids suņs, taids i saiminīks. vot tai vot i dzeivoju, kai mane suni vuica – pa gaisu!

iztulkuoju vīnu mozu gabaleņu. ka kuram nav slinkums, puorskaitit i pasokit, voi taidu tekstu var puorskaiteit i saprast. a to es tī šuovūs zemē ar konstrukcejom – teikums aiz teikuma, a teikumā vēļ teikums i teikumā teikums. vīna troka norveģu rakstineica izcapuse romanu, a ir dūma puorlikt latgaliski. skaiteisi?

Mes redzim Zigridu. Ir deveni nu reita, ir janvars, i tei ir 2008. goda janvara gaisma, kas cīši, tok paļuoveigi pīpiļdej ustobu, 5600 Kelvina gradi kruosu temperaturys, normala dīnys gaismys temperatura, tok, ka mes radzātu lelū prožektoru, kaidus šaļtim, kab kinuos paruodeitu dīnys gaismu, līk aiz lūga i ļaun speidēt vydā, i ka mes jam uorīnē ītu garom i radzātu tik itū pošu prožektoru, na juo efektu ustobā, juo gaisma mums pasaruodeitu par spylgtu, kab byutu dīnys gaisma. Taidā dabeigā dīnys gaismā Zigrida sēd pi rokstomgolda, kas nūlykts pi sīnys. Jei izaver aizadūmuojuse, juos moti ir aizkrytuši prīškā acim, šaļtim jei atglauž motus, ak jau naapzynuotai, deļtuo ka Zigridys seja ruoda – jei ir vysā puorjimta nu tuo, kū tur rūkuos i iz kuo verās: gruomota ar malnboltu veirīša karteņu. Nazkas juos tik cīši ir puorjiems, ka juos seja apsalaiž. Tik juos acs ir nūmūdā i īsaūrbušys. Zigrydys ocu vydā mes redzim zeileitis: nazkas myus valk vydā juos zeileitēs, juos ir tymsys i aizaslādz aiz myusu – cauri ir! Koč mes nu sirds varātu īsadūmuot, kai izaūrbam cauri zeileitem, kai caur malnom piltuveitem īsaūrbam juos golvā, kai mes teikam absorbeiti par juos dūmom – kai iudiņs iudinī, gaiss gaisā, kai uoda i mīsa iz rūkys, kas dasadur pi papeira, kai kūks pi kūka, kas janvara gaisā treis aiz juos lūga i nazyna, ka jei zyna par juo pastuoviešonu.
Zigridai ir treisdesmit div godi, i jei studej literaturu Bergenys universitatē. Jei ir nu tūs literaturys studeņšu, kas pi sīnys kar literaturys teoretiku obrozus, izkopej nu vuiceibu gruomotys i dalepej pi sīnys ar lipeigū lentu, kas leipst nu obeju pušu i speid cauri kopeitajam papeiram. I jei ir nu tūs literaturys studeņšu, kas pi sīnys pakar van Goga saulispuču izdruku, deļtuo ka tys jai nazkū nūzeimoj (vys vaira dzaltonais i groteskais, vysa itei sazīdiešona i apveisšona, “dzeive” i “smierts”, vyss bezcereigums – leidzeigi kai saulispučis karās uorā nu vazaunīka ar sovom absurdajom vīnacainajom mutem). (Ak jau deļtuo, ka i juos ir tik vīntulis i tymā pošā laikā tik groteski izaplātušys.) Jai byutu tik daudz kuo stuosteit, seviški kaidam, kas grybātu dzierdēt. Parosti jei runoj ar Magnusu par lītom, kū ir redziejuse, dzierdiejuse, dūmuojuse, analiziejuse – dumuojuse i dūmuojuse, teirejūt zūbus, ejūt gulēt, cytureit dušā i brūkašku laikā, par lītom, kas trynās cyta caur cytu i vys vaira teik par lītom, kas izadzan jai cauri kai miļzeiga saulispuče, kas piec pīpiļdej vysu juos asameibu i verās iz juos, verās iz juos nu juos pošys golvys vydspusis, verās izabūzuse miļzeiga i vīnacaina – taišni acs acīs, cikom jau jei ir nūvasta tik tuoli, kab lāktu augšā i sauktu Magnusa, kab pastuosteitu jam par itū vysu. Tok Magnuss ir puorsavuocs iz Oslo i jam ir draudzine, i, koč jei tic, ka tim obejim agri voi vieli vyss BYUS cauri i ka eistais puors ir tik jei i Magnuss, jū puorjem stypra jutūne, ka jei otkon ir pagaisuse. Otkon pasauļs ir atsasacejs nu juos i pasacejs: TU! Tu vari atsagrīzt sovuos īdūmuos.
Bierneibu Zigrida pavadeja pi dobys, partū ka jai beja gryuts atrast volūdu ar cylvākim. Jei sasajuta kai vīns vasals ar kolnim aiz sātys i seviški ar zvaigznem, ar zvaigznem viers naksneiguos Bergenys. Jei sēdēja sovā gultā, kas beja nūlykta taišni pi lūga, i vērēs – zūds taišni iz palūdzis – iz kolnu viersyunem, kas bīži beja vysā boltys, tuo voi cyta īmesļa deļ vysod beja zīma, kod jei itai atsasāda. Jei vērēs iz kolnu, kas laistējēs čut ni vysā bolti, i iz Lelūs Rotu, kas spaitēja iz kolnu i lieneņom sleidēja iz prīšku. I jei vērēs iz vysu cytu zvaigžņu, kai juos spaitēja i myrguoja, dūmuot, byutu dzeivys. Zigrida vērēs iz jūs tī augšīnē i dūmuoja: juos mani saprūt. Ka mani i nivīns nasaprūt, juos vysod ir ite. Šaļtim jū puorjēme taida jutūne, ka juos ar zvaigznem sadar kūpā kai vīns vasals, i acīs izaspīde osorys. Juos beja jei, boltī kolni beja jei, taipat i malnī dabasi.

spinatu zapts i boltveins

drebis

tai vot i dzeivoju. dīnu nu dīnys. šaidim taidim mozim darbenim, īšonom. byus višņu zapts nu skuobuo kūka, soldonais tik vīnā pazarē palics – apsaēde taipat. ūgys jau vysā saveitušys. a strodu kai nav tai nav. nazkaids putynu miers vysus nūbeidzs.
Pūkainais Ārms perej. augustā byus bārni.
a bruoleiši skraida apleik plykim čūkstim. i obeji bryunī burunduki kai voguli šyun pa storpu.
byus veins nu boltūs juoņūgu. bess zyna, kaids saīs. mož bolts? dzaltons?

byus ari spinatzemneicu zapts. ilgi meklieju receptu, cikom atrodu, ka juovuorej ar mandarinim. a kur bess šeilaiks Viļānūs mandarinus izgiusi? jau pyrms div nedeļu nikaidu citrusu veikalūs nabeja, kod gosti dasaguoduoja taiseit sangreju. tai vot i izdūmuojom jaunu receptu – spinatzemneicys kūpā ar juoņūgu sulu. izaver jūceigai – kai nazkaidys avīšys. a garšoj kai cārmyušku zapts.
niu vīns teikums čiuleišim: spinātzemeņu pagatavošana ziemai – ogas nolasa no kātiem un vāra ar jāņogu sulu, ko izspiež no sakarsētām ogām. cukuru kā parasti klāt – atbilstoši svaram. garšo pēc pīlādžu zapts bišku.

a tai nikuo taida. ka naskaita šudiņdīnys sutūni – pat zuoļu čajis navarieju palaseit i duorza paravēt. beja dūma aizīt avīšuos iz mežu, tok nazkai atlyku. da i beja cyta dzela – puorskaitieju Juoņa Klīdzieja romanu “Sniegi” (1963).
ka tai skaita lela cylvāka acim, saīt pavysam cytaiž. kai cyts romans. tik beiguos atguoduoju, ka tok beju bierneibā skaitiejuse – ak jau kaidā 1992. voi trešā godā. a kur vēļ Streiča kina “Liktendzirnas”, kas mani tai besēja, seviški vacais uozs Kaļneņs golvonajā lūmā i tei blonduo koza. koč Streičam jau vyspuor namūde sovuos kinuos sabuozt vysu īspiejamū – seviški tymuos “Liktiņa patmalēs” i “Vacuos pogosta sātys misterejā” – kas kust i kas nakust, vysi sižeti, vysys linejis, citati i jimšonuos kai studinī ci golvys sīrā.
a Klīdzieja romans – taida latvīšu verseja par trejim draugim: ar tuberkuļozi slyms puiss, kas piec tāva ar muoti smierts īgrims dorbūs i tolkam nav dzeivuojs, dzāruojs muzykants, kuo nivīns naļūbej i lomoj, tok kuo muzykys deļ sauc iz vysom kuozom, i okla meituška, kam nu ļūbisteibys tykuse tik vīna bučuošonuos pusaudža godūs i kas tai ari dzeivoj kai naatmineita meikle i gotova īsaļūbēt kotrā, kas dasadūrs. beigys biedeigys, až apsarauduoju. nazkai par daudz personeigai pajiemu.
pa vydu ari puordūmys par nacionalismu i Latveju – par jaunu vaļsti i juos slimeibom, tymā skaitā puorspeilātom bailem nu varys kritikys.
vyspuor, skaitūt itūs Klīdzieja dorbus, gribīs jimt i puorlikt normalā volūdā. kū var jimtīs – latgalīšu vuordi latvīšu volūdā. īskaitūt naktineicys. kū taids videjais latvīts nu naktineicu zyna, kū naktineicys nu juo. koč rudzupučis itymā tekstā naīsadarātu na tik – par daudz poetiskai i solkonai saītu. tai izaver, ka latgalīšu volūda Klīdzieju nūtur pi zemis, lai cik jis grybātu liduot romaņtiskūs dabasūs.

Kā tev vajadzētu dzīvot? To nu gan es nezinu. To nezina neviens. Tikai tu pats vari to atrast un tikai tad sākt un zināt. Cits nevar iestāstīt. Vienu varu teikt – neturies pret dzīvi kā sabozies ezis, it kā dzīve būtu tavs ienaidnieks. Ja starp tevi un dzīves pasauli ir cieta čaula, dzīve to ielauž, ievaino un tu sāc sāpēt. Un tu sāc spārdīties. Kas tad ir tas, kam tu vari iespert? Tava kāja apskrien pa gaisu, un spēriens atsitas pašam vēderā zem sirds.

Klīdzējs J. Sniegi. – R., 1992. – 188.-189. pl.

ku-ku-rūza!

kukuruza1

Tavas acis tik zaļas kā kukurūza,
Tavas plaukstas tik mazas kā kukurūza.
Tik stingrās formās kā Kārlim Krūzam
Ap tavu māju aug kukurūza.
Tu ej uz aku ar zaļo krūzi,
Uz krūzes stāv rakstīts “Kukurūza”.

Tu esi sārtvaidze brigadiere,
Es kolhoza traktorists stalts.
Vakara vēsma glāsta mums pieres,
Mēs ejam, kurp sirdis sauc.

(Klāva Elsberga dzejolis, ko komponējis Juris Kulakovs)

esmu laukos, mazgājos dīķī, guļu šķūnī, strādāju internetā un dārzā. uztaisīju kafiju, ar basām, netīrām un saskrāpētām kājām un rasā nosalušām kājām sēžu pie datora un klausos, kā dārzā zāģē sienāži. nekāda smalkuma un iznesības.

bet. pie manas mājas aug kukurūza. tik stingrām formām kā Kārlim Krūzam. 🙂

aizvakar ļoti veiksmīgi izgāju tehnisko apskati un biju pilsētā, un esmu dikti lepna. pat lukturi nebija šķībi. tikai ir smieklīgi, kad Rēzeknē ir baisie sastrēgumi un ļaudis no stresa nespēj izbraukt krustojumu. nācās pārkāpt noteikumus, ja negribēju vēl gaidīt zaļo gaismu – 2 ciklus jau tā palaidu garām.

par laimi, lielākās problēmas bija ar CSDD datorsistēmu un vienu nenodzēsušos sodu. pēc tam jau pati apskate – zibenīgi. vēl pamanījos ielīst rindas sākumā, jo aiz autobusa bija maza šķirba un viens auto noparkojies nevietā, aiz viņa krājās rinda, bet priekšā viss brīvs. apbraucu pa ielu un iebraucu atpakaļgaitā. 🙂

visilgāk meklēja virsbūves numuru. prasīja, kur atrodas. bet kā tad es lai zinu. beigās zem kaut kādām gumijām atrada laikam. vismaz vairāk neprasīja.

vienīgi vēl šajā reizē pavaicāja, vai ir aptieciņa un ugunsdzēšamais aparāts. atbildēju pārliecinoši – ir, ir, bagažniekā! un pēc tam tikai domāju – nez, ir vai nav? jo bagažnieks bija pilns līdz ūkai ar pašu nelabo. bet kur tajā ellē ir aparāts – vells zina! 🙂

bet kopš tās reizes, kad pamanījos apturēt priekšā braucošu degošu auto un saorganizēt dzēšanu, pret to lietu izturos ar zināmu bijību. kas vajadzīgs, tas vajadzīgs.

lai gan ar TA man vienmēr sanāk kaut kādi podi.

vienreiz gāju ar tēva veco opeli, jo viņš pateica, ka ar to graustu tikai uz mežu. izgāju. ar baisām piezīmēm un komentāru, lai tomēr savas drošības labā sataisu kaut ko (sekoja detaļu uzskaitījums, par ko ne tad bija nojausmas, ne tagad tādas zinu). bet tas arī bija pēdējais gads, kad izdevās – uz nākošo reizi viņš vispār neko netaisīja un vēl laikam 2 vasaras dragāju pa mazajiem ceļiem bez TA, vienreiz norāvos sodu apmēram 150 km no mājām. policisti vēl brīnījās, kā tāds ērms tik tālu atkūlies. 🙂

savukārt ar savu veco auto pamanījos paņemt večus uz izbrīna – apmēram: KĀ, kā var nedegt tas lukturis? tikko servisā taču dega! (tas nekas, ka servisā biju pirms mēneša un arī tikai tāpēc, ka mašīna apstājās ceļa vidū) tad nu tas TA vīrišķis ņēma atslēgas, atnāca vēl vesels bars, sākās riktīgs balagāns, pa visiem skrūvēja vaļā, apskatījās lampiņu – toč nav izdegusi. 😀 skrūvēja iekšā un palaida mani ar izietu apskati. pat nepamanīja, ka 1 stikla tīrītājs nedarbojas – braukā 1 cm virs stikla. 🙂

bet nu šoreiz nekāda īpašā cirka nebija. ja neskaita tās virsbūves numura medības, kad TA ļaudis rakājās i zem kapota, i salonā. būtu es to auto zagusi un viltojusi, tad jau zinātu, kur atodas. bet tā – uzmini nu.

īsi sakot – lai jauks vakars! un cirkam būs būt!

Pēc siena un āboliņa nopļaušanas vasara bija sasniegusi savu augstāko virsotni. Kā liels putns tā uzlaidās debesu vidū, palikdama tur stāvam, šūpodamās savos platajos spārnos. Koki gandrīz pazaudēja ēnas, un pie to stumbriem augošās zāles nokalta, tāpat kā aiziet postā viss arī dzīvē, kas, aizgādības pakrēslī audzis, nokļūst svabadā gaisā. Tikai uz vakara pusi māju ošu, ozolu un liepu ēnas aizstiepās tāli pār pļavām, kuru jaunajā atālā govis mierīgi ganījās.

uzmini autoru! skolas laikos biju gatava apzvērēt, ka šitie murgi ir sacerēti speciāli latviešu valodas mācību grāmatu piemēriem.

kliņģerīšu ofisā nekā jauna

klindzeris

kamēr mēģināju pievienot bildi, aizmirsu, ko tad īsti gribēju rakstīt. laikam jau neko tādu.

kamēr līst lietus un uz šķūni nevaru aiziet, vienīgi pastāstīšu, kā man šovakar bija. pēc lielās dedzināšanas (4 ugunskuri ar nezāļu tīruma nešķīstību) gribēju nomazgāties. gāju tumsā uz dīķi, pusceļā palika auksti un griezos atpakaļ. mājās tomēr pārdomāju – bet ja nu ūdens silts. un nomazgāties tak vajag. gāju vēlreiz uz dīķi. noģērbos, iekāpu ūdenī. auksti. drusku nomazgājos, bet iekšā neielīdu. trešo reizi negāju.

pēc šodienas lielā sprādziena jeb Tele2 pārklājuma noklāšanās visā Baltijā mobilais internets vairāk mirst nekā ir. solidarizējoties ar viņu, eju gulēt. rīt jauna un baisa diena. ieskaitot CSDD epopeju, TA iešanu, tirgu, balagānu, koncertu, pirti, trādirīdi. un nezinu, kad gulēšu pusdienlaiku. 🙂

Kas ir laiks?

dinlilejis

Man ir tik lēns internets, ka varētu teikt, ka interneta nav, ja vien tas tomēr mazdrusciņ nebūtu. Interneta ir tieši tik mazdrusciņ, lai man būtu kārdinājums kaut ko rakstīt publiskajai dienasgrāmatai, bet tieši tik maz, ka to daru nevis blogā, bet Word failā – ja nu kas, neizdzisīs gabaliem. Mans internets ir prefekts laika zaglis – vēro, kā atveras lapa padsmit minūtes un noveco. Trakāk kā 90. gados, kad stunda internetsalonā maksāja 50 santīmus, bet darba dators bija tik lēns, ka internetbankas sesija jau bija novecojusi, pirms vispār tiku iekšā kontā.
Kad tikko programma vērās vaļā, sapratu, cik veca esmu. Man ir dators, kam ir gandrīz 6 gadi un kur iekšā ir 2003. gada Windows. Nožēlojami. Tas būtu kā klausīties mūziku no platēm, nenojaušot, ka tas ir vintage. Lai gan varbūt vecs dators – tas ir stilīgi. Ņemot vērā, ka šopavasar biju aizstiepusi pie ražotāja uz remontu, jo korpuss bija salūzis. Un viņiem nemaz nebija tāda jauna korpusa. Atrada kādu mirušu datoru, kam noņēma ādiņu. Gauja tomēr neapvainojās. Viņa joprojām darbojas lieliski – mans 17 collu portatīvais ar iebūvēto mirgojošo pulksteni, mūzikas pogām un bez akumulatora.

Vecums ir interesanta lieta. Kad cilvēks vairs nemainās un baidās jel ko mainīt, viņš ir vecs. Kad ieciklējas jaunības drēbēs. Kad lieto jaunības tehnoloģijas.
Baznīcā vienmēr ir tantuki, kas uz Lieldienu Sv. Misi atnāk brūnos krimplēna mēteļos. Viņas bija manā bērnībā, viņas ir arī tagad. Tās pašas vecenes un tie paši mētelīši, kas smird pēc skapja. Bet vēl trakāk – mammas māsa saka, ka tās vecenes brūnajos mētelīšos esot bijušas jau viņas jaunībā. Un izskatījušās uz mata tāpat. Jo brūnu mēteli, lai arī krimplēna, normāli cilvēki nepirka. Tikai vecie.
Bet vēl ir puiši kā ērgļi džinsu kostīmos, viss vienā džinsā un botas. Augšpusē paīsi mati, aizmugurē krēpes, rokas džinsu kabatās, pakavveida ūsas, teļa skatiens. Viss kā 80. gados. Tikai viņi gan paliek vecāki. Un daļa no viņiem ir šoferi, kas nēsā arī melnas ādas vestes ar bezgaldaudzām kabatām, lai viss pa rokai.

Bet ne jau par to gribēju rakstīt.
Šodien piedzima melnraiba gotiņa. Viņas mamma gandrīz noasiņoja, jo tā gadās – viens asinsvads bija pušu un placenta ilgi neatdalījās. Par laimi, to pamanīja. Ārsta vizīte – 5 lati. Benzīnam laikam sanāk.
Pēc tam govs ilgi laizīja savu bērnu, kamēr nolaizīja sausu. Tas ir, nevis sausu, bet tīru. Tā, ka tad, ja izžūst, spalva ir maiga un pūkaina. Un, izrādās, arī govis tāpat kā kaķenes un kuces laiza bērnu dibenus, kad viņi zīž. Tas noteikti palīdz mazajam. Tā masēšana, bakstīšana, pieskatīšana. Uz vakarpusi gotiņa jau zīda tīri braši. Tikai pupi visu laiku pazuda un bija jāmeklē no jauna. Tik daudz pupu, bet nevienu nevar atrast.
Veiksmīgi izmazgāju visus džemperus, gandrīz izžuva, bet vakarā atnāca lietus ar pērkonu. Zibsnīja balts, bet nekā nebija. Tikai rasu sataisīja. Tagad ārā sisina lielie sienāži. Pēc brīža iešu uz šķūni gulēt.
Pašā trakākajā karstumā atvēru siltumnīcas durvis, lai mazie burunduki tiek ārā iešķīt zāli. Protams, 9 dinozauri arī. Pusplikie broileri, kam ir mazu bērnu pūka, bet pusaugu vistas svars.
Nolasījām 2 ķiršu kokus. Būs zapte un vīns. Šogad nav strazdu, laikam kaut kur pa ceļam iestrēguši. Vai nu labāki ķirši, vai arī kāda sērga.
Atradu Pūkainā Ērma ligzdu. Braši iekārtojusies – vectēva ābeles dobajā stumbrā. Tai ābelei drīz būs 100 gadu, bet joprojām ražo. Pārdzīvojusi Ulmani, karu, 40. gadu aukstās ziemas, kolhoza laikus, vētras. Turas vienā mizā, bet pilna ar āboliem. Jebkurā brīdī var krist, bet turas.
Man piezvanīja laikam puse pasaules. Par projektiem, papīriem, cilvēkiem, lietām, idejām, darbiem. Izrādās, būs jāpārtaisa projekta darba lapas, jo birokrāti ir slimi. Tas, kam iztērēju gandrīz 2 dienas savas dzīves, ir kaķim zem astes. To, ka zem astes, jau zināju. Bet tie maitas grib nozagt vēl kādu dienu mana laika. Vai es esmu bezgalīga? Un vai mans laiks šeit uz zemes ir tik bezgalīgs, lai rakstītu murgus birokrātam pieņemamā valodā (ok, es to jau izdarīju), pilnīgi bezjēdzīgi pārtaisot tabulas, kas kādam varētu šķist nepareizas (šai brīdī man gribas iespert kādai abstraktai Eiropas pakaļai).

Lasu bērnu grāmatu sērijā iznākušo „Apelsīnu meiteni”. Autors Justeins Gorders ir tas pats norvēģis, kas savulaik 90. gadu sākumā uzcepa „Sofijas pasauli” un ieguva pasaules slavu. Šitā grāmata tāda romantiska, lai arī runā par Visuma uzbūvi un Habla teleskopu. Vai drīzāk – dzīvību un nāvi, mīlestību un dzīvi. Drusku detektīvs, drusku brīnums.
Dēls dabū vēstuli no sava mirušā tēva, ko tas rakstījis, jau būdams nedziedināmi slims un apzinādamies, ka nav citas iespējas, lai aprunātos ar četrgadīgo puiku par būtisko.

Pirms brīža tu pienāci man klāt un jautāji, ko es rakstu ar datoru. Es atbildēju, ka rakstu vēstuli savam vislabākajam draugam.
Varbūt tev likās savādi, ka mana balss skanēja tik skumji, sakot, ka rakstu vēstuli savam vislabākajam draugam. Tu teici: „Vai tā ir mamma?”
Manuprāt, es sapurināju galvu. „Mamma ir mana mīļotā,” es teicu. „Tas ir pavisam kaut kas cits.”
„Kam tad tā ir?”
Tu biji iedzinis mani slazdā. Bet es vienkārši iecēlu tevi klēpī iepretī datoram, piekļāvu tevi sev klāt un teicu, ka tu esi mans vislabākais draugs.
Par laimi, neko vairāk tu nejautāji. Tev nevarēja ienākt prātā, ka vēstule domāta tev. Arī man šķita savādi iztēloties tevi kādu dienu to lasām.
Laiks, Georg. Kas ir laiks?

pa ceļam

patmalis

dzīvei bez telefona nav ne vainas. tieši nedēļu nodzīvoju bez.
tā kā man riebjas zvanīt, īpaši lielu atšķirību nejutu. drusku vairāk pacietības un izdomas tas prasīja gan – kā sazināties un kā satikties.
principā jau varētu arī ilgāk. tikai tad jānopērk modinātājs. un jāuzzina, kāds īsti ir māju telefonam numurs.

šodien no Lubānas braucu gar Lubānu uz mājām. izrādās, pludmales smuki sakārtotas. būtu tam ceļam asfalts no Viļāniem vai Varakļāniem apkārt ezeram uz Barkavu, būtu kūrorts. tagad tikai trakajiem un romantiķiem.

mājās nekā īpaši jauna. tikai vēl vairāk vasaras, puķu un labumu. jaunie burkāni, jaunie sīpoli, jaunās bietītes, jaunie kartupeļi (rīt jāparok, šodien vairs nevajadzēja). “Puķukalns” vienos ziedos. suņi skrien kā dulli. cāļi par nedēļu resnāki. govij teļš. sivēni aizgaldā. bezdelīgas skrien kā dullas. ugunspuķes vēl pašā apakšā zied.

bet Muris ir gudrs. saoda labo desu vakuumā, nospēra visu pagali, nograuza galu, aizgāja peļot, asti vienaldzīgi tirinādams. viņš jau tikai tā. te tā mētājās, viņš drusku.

jāiet uz šķūni gulēt, bet bail. visās malās glūn “ja nu kāds apēd” un “ja nu tur kaut kas ir” mošķi.

time sheet

nav jau tā, ka nav ko teikt. kaut ko jau visu laiku runāju, bet vai tas ir kaut kas no viena gabala un no manis. un vai vispār var dzīvot, ja būtisko pieraksta. un vai var piedzīvot būtisko, ja visu laiku jāraksta.

dzīve sašķīdusi, dzīve nesas kā jukusi. dzīve sprinta režīmā starp gultu un datoru. ja visas rozīnes pierakstītu, tā būtu atskaite. bet atskaišu man jau tāpat pietiek. līdz vēmienam – tā sajūta, kad nevis dari, lai padarītu, bet raksti, ko esi darījis atbilstoši projektā definētiem mērķiem. tādos brīžos gribas emigrēt un ravēt kartupeļus. sev, nevis ailītei time sheet.

vienkārši iedomājos brīžam, cik labi būtu būt dieva dotam putlūriņam, dzejniekam vai māksliniekam – manai eksistencei būtu alibi, bet neviens no manis neko negaidītu. neviena termiņa, nevienas norunas. nekādas atbildības. visi vienkārši rēķinātos, ka es nekad neko neizdaru un nekad neko laikā, tāpēc arī negaidītu, ka glābju pasauli, vadu, sasaucu, bīdu, nosaku, prognozēju, definēju, sakārtoju.

pirmīt lieliski nolija, tagad jau zilas debesis starp baltiem mākoņiem. zvirbuļi ņemas kā jukuši. no melnrakstu krājumiem nepublicēts raksts par krusu. pagājušā gada vasara. jo krusa bija arī vakar, bet tas bija tikai fakts, nevis notikums.

krusa tuvplānā. ar draņķīgu kameru

man ir elektrība. man ir internets. neticami.

man ir 9 pērkona negaisi pa dienu. man ledusskapī glabājas aizpērnā cūka, šī gada teļš un pāris saujas milzīgu krusas graudu.

svētdien pa dienu bija + 35,5. kaut kurā brīdī aizmigu un pamodos no vēju auriem. likās, māju aiznesīs pa gaisu, bet vienā mizā augošo vectēva ābeli bez serdes jau nu toč. bet neko neaiznesa – tikai no lauka atnesa veco sienu un nezāles. pat ābele palika uz vietas. galu beigās – ja viņa bija izturējusi 1940. gada aukstumu, pārdzīvojusi kolhozu bardaku, nenolūzusi un nenokaltusi ne 70., ne 80., ne 90. gados, tad kas viņai kaut kāda 21. gs. vētra.

bet vētra bija pamatīga. pa gaisu lidoja kaut kādi krikumi, smiltis, salmi un lapas. augšā nesās virsū zili melns mākonis, bet skaņa augstu gaisā bija tāda, it kā būtu pērkons. bet tas nebija pērkons – vētra gārdza mākoņos. ātrumā sastiepu zem jumta cāļu barības traukus, aizvēru un nostiprināju visas durvis. vēl nobrīnījos, ka nebija neviena putna – tikai svīres augstu debesīs pulciņā tirinājās uz vietas. vistas bariņā saspiedušās kūtī, neviena zvirbuļa un bezdelīgas. pat strazdu ozolā klusums, kur tak citādi iet kā pa tirgu. bija doma savākt arī jāņogām uzmesto agroplēvi, bet nepaspēju. bija arī bail tur līst – ka neuzgāžas kāds koks. suns skraidīja kā apsvilis un meklēja vietu. būdā nav labi, kūtī nav labi.

un tad tas sākās. ar baisu spēku no debesīm gāzās ledus kluči 5 cm diametrā. tā vēl nekad nebija bijis. pat mana krustmāte, kam kaut kad nākošgad būs 75 gadi, neatcerējās savu mūžu redzējusi no gaisa birstam tādus ledus gabalus. baidos, ka arī es kaut ko tādu nepieredzēšu tuvākos 75 gadus. turklāt visdrīzāk, ka pēc 100 gadu jubilejas man būs pie kājas i krusa, i tviteris un blogs. sēdēšu un čāpstināšu torti.

fotoaparātu, protams, tai steigā un stresā nevarēju atrast. labi, ka slepenajā un neuzminamajā vietā bija nobāzts mobilais telefons, ko arī meklēju visas tās minūtes,  kamēr ārā ārdījās krusa un rībēja tā, ka likās – jumts būs lupatās. tomēr tika izsists tikai 1 loga stikls, notriekti āboli, ķirbju, gurķu, runkuļu un puķu lapas sasistas lēveros. citādi nekas nenotika, jo viss bija zem jumta.

ja neskaita temperatūras strauju pazemināšanos no + 35,5 līdz + 20, slapju zāli un dubļus, kā arī noliektās un sasistās puķes un krūmus,  pazudušu elektrību un slapjus putnus, pēc padsmit minūtēm nekas par notikušo vairs neliecināja. milzīgie krusas graudi strauji kusa, basās kājas sala kā ziemā. diezgan nereāla sajūta – staigāt pa ledu basām kājām.

žēl, protams, ka neatradu fotoaparātu. vēlāk izrādījās, ka turpat vien mētājās. bet nu bardaks ar ir ieviesies mājās tāds, ka pašu vellu neatradīsi, ja vien gluži monitorā nesēdēs. vasara nudien nav istabā tupamais laiks. ar mokām pieķēros grāmatu pārvietošanai no vienas istabas uz otru. tas varētu būt atsevišķs stāsts ar vairākiem būtiskiem novērojumiem. tomēr par to kaut kad vēlāk vai nekad.

ar draņķa telefonu pamanījos nofilmēt mazu epizodi ar vistu (pūkaino ērmu), kas atrod savu slepeno ligzdiņu izpostītu. tas ir, lietū izmirkusī vista no savas paslēptuves pēc krusas skrēja vispirms aplūkot savu slepeno ligzdiņu un… atrada krusas sasistu olas čaumalu.

nolēmusi, ka notikušais ir viņas vaina, vistiņa nākošajā dienā atkal sāka perēt. iepriekšējos 5 cāļus viņa jau ir izvadājusi un jau atsākusi dēt. vistas gudrība – ja olas labi sargās, vairs nekad nekas tik briesmīgs nenotiks.

toties nākošajā rītā ne vien vista sagāja tūtē, bet arī mans sūri grūti pirktais un meklētais telefons atdeva galus un vairs nav reanimējams. neizmirka, nenokrita, vienkārši nomira pa nakti – taustiņi neklausa. Rumānijā salikta Nokia neder nekam.

pāriešu uz telepātiskiem sakariem un iešu kājām. pie velna visas tehnoloģijas.