Sadarbība un vardarbība

Reiz man nozaga velosipēdu. Biju paļāvusies, ka jaunā atslēga un veikala videokameras, kas vērstas uz velonovietni, pasargās. Un tur taču staigā tik daudz cilvēku, tak pie pašas ieejas. Nozaga kā pa sviestu, zibenīgi. Policija atbrauca samērā drīz, aizveda piepīpētā kablukā uz iecirkni. Policists rūpīgi aizpildīja visus papīrus, viņš izrādījās cēlies no Viļāniem. Aprunājāmies. Juta man līdzi. Pēc kāda laika saņēmu vēstuli, ka lieta izbeigta. Patiesībā jau neviens manu velosipēdu nebija meklējis, bet papīriem bija jābūt kārtībā.

Šonedēļ beidzot saņēmām Veselības inspekcijas vēstuli, ļoti garu vēstuli. Pants panta galā, papīrs papīra galā. Jurists bija strādājis no sirds, papīri starp iestādēm bija ceļojuši kārtīgi. Jācer, ka manas mammas pacienta karte jau ir atgriezusies ģimenes ārsta praksē. Jāatbild pusgada laikā kopš iesnieguma saņemšanas, mamma pa to laiku nenomira, nācās sūtīt. Atzinums: “Iesniedzējai tika nodrošināta diagnozei un objektīvajam veselības stāvoklim atbilstoša veselības aprūpe un ārstēšana, kas atbilda klīniskajām vadlīnijām.” Iesniegums noraidīts. Quod erat demonstrandum. Nozieguma sastāvs netika konstatēts, un krimināllieta tika izbeigta. Akurāt kā ar to manu velosipēdu.

Toreiz vēlu vakarā vilkos mājās no policijas pa tumšām ielām un jaunības naivumā ticēju, ka kāds meklēs manu velo. Tas bija tik sen. Pat vēl pērn es patiešām ticēju, ka kāds izvērtēs situāciju, pēc būtības skatīs visu šo skumjo un absurdo lietu un ka mana pēršanās, stress, asaras un sačakarētā pašas veselība palīdzēs citiem insulta pacientiem Latvijā, ka no tā būs ieguvums cilvēkiem Rēzeknē, ka turpmāk kaut kas būs labāk. Tagad – apraudājos, noslaucīju acis un gāju, runāju ar savējiem. Lai iet ratā.
Kaut kas būtisks man ir nozagts vai arī salūzis neatgriezeniski. Es vairs neticu.
Ja tērēt savu laiku, tad eitanāzijas legalizēšanai Latvijā, jo līdzīgi suicidoloģijas teorētiķiem uzskatu, ka lēmums par labprātīgu aiziešanu no dzīves neārstējamas slimības un ciešanu gadījumā ir jāpieņem tad, kad cilvēks ir spēku briedumā, vesels. Faktiski man ir pēdējais brīdis to darīt, vecums tuvojas. Tam būtu jābūt tikpat vienkārši izdarāmam latvija.lv kā atzīmei par orgānu ziedošanu. Neatbalstu pašnāvību kā izeju, bet uzskatu, ka antīkajā pasaulē daudz kas bija prātīgi – arī attaisnot paša izvēlētu cieņpilnu nāvi nepanesamu fizisku ciešanu gadījumā.
Zinot statistiku Latvijā, mēs daudzi agri vai vēlu nonāksim pie insulta. Daļai atteiks rokas, kājas, daļai valoda, daļa gulēs un nereaģēs. Arī ārsti, arī juristi. Slimības nešķiro. Dod Dievs mums katram pretī gudru un cilvēcīgu ārstu, jo insults nav nolemtība. Cinisms gan.

Skumjākais, ka mēs šai valstī esam pamesti vieni. Latvijā šobrīd nav nevienas institūcijas, nav neviena, kas aizstāv pacienta tiesības, nevis izliekas to darot, aizpilda kaut kādu, iespējams, likumā paredzētu caurumu. Minētā Veselības inspekcija ir bezzobaina parodija, kas labākajā gadījumā aizbrauc veikt pārbaudi un pakrata pirkstu, jo ir taisni tāda pati Veselības ministrijas apakšlieta kā slimnīcas un tā tālāk, bet vārna vārnai acī, kā zināms, neknābj. Latvijas Ārstu biedrība ar visām savām Ētikas komisijām nav tiesīga piekļūt pacienta dokumentiem, jo ir tikai biedrība un nevar sadarboties ar Veselības ministrijas instancēm. Plus, lietai nonākot mediju uzmanības lokā, ieslēdzas sistēmas pašaizsardzības mehānisms, vārnas sagrupējas aizstāvībai.

Faktiski medicīnas tiesību jomā mēs esam tikpat beztiesiski kā padomju laikos un esam savas valsts dzimtcilvēki, kas maksās arvien lielākus nodokļus, jo ir taču ārējais aizņēmums, medicīna, izglītība, sociālās funkcijas. Reizēm mums paveiksies tikt pie laba ārsta, visticamāk mums pārsvarā paveiksies tikt pie laba ārsta, jo, kā liecina mana arī pēdējā gada pieredze, labu ārstu ir vairāk. Tas ir, dzīves laikā esmu satikusi tikai divus ciniskus un štruntīgus ārstus, vienu no tiem pērn.
Reizēm mums nepaveiksies. Bet sūdzēties jau nav kam. Nē, nu sūdzēties jau tu vari, bet jēgas nav nekādas. Papīri tiks sarakstīti un parakstīti, bet uz papīra jau viss ir kārtībā.

Gaiļezera slimnīcas Insulta vienībā ir persona, kas sit guļošiem pacientiem. Pacienti, kas stresā vai insulta radītā nemaņā kustina roku, mēģina celties, tiek piesieti pie gultām, pirms tam uzšaujot vai piedraudot. To zina pārējais personāls, bet nav nekādas reakcijas, jo vardarbība mūsu sabiedrībā ir tik ļoti normalizēta.
To labi parāda arī vairāki “Aizliegtā paņēmiena” sižeti. Sit pansionātā, sit bērnudārzā, sit intensīvajā terapijā. Bet vai ko dotu pasūdzēšanās par notikušo?
Vai šī sišana un siešana ir pierādīta? Vai tā vispār ir pierādāma? Vai mutiskā un fiziskā vardarbība dzemdībās ir pierādāma? Slimnīcas dokumentācijā visticamāk viss ir kārtībā – pacients ir saņēmis tādu un tādu terapiju, zāles tādā un tādā devā, izmeklējumi tādi un tādi.

Ar manu mammu tai drausmīgajā jūlija naktī jau arī viss bija kārtībā. Papīros. Viņa nokrita, bija nepārprotamas insulta pazīmes, NMPD aizveda, Rēzeknes slimnīcā veica datortomogrāfiju, kurā vēl nebija redzams, vai išēmiskais process ir noformējies. Ārsts pat īsti nepiegāja klāt, nenovērtēja pacienta stāvokli, neizsauca neirologu, bet ar vieglu roku izrakstīja. Pakaļ ierados es, apvaicājos, vai tas ir normāli un vai tas tiešām nav insults. Saņēmu agresiju, balto ķiteli un apgalvojumu, ka tas nav insults, bet varu vest uz Gaiļezeru. Aizvedu uz Daugavpils slimnīcu. Tas bija insults. Pēc tam Rēzeknes slimnīca steidza glābt savu ādu un finansējumu, preses sekretāre atvainojās. Ārsts nomira.

Stāvot ar auto pie iebrauktuves Dreiliņu aplī, ilgi stāvot un gaidot, es beidzot sapratu, kāpēc mēs šoruden tik spītīgi un agresīvi nelietojam maskas, nospļaujamies par Covid-19 vīrusa profilaksi un gānāmies sociālajos tīklos, izdomājot simtiem argumentu, kāpēc “uzpurņi” nav jāvelk.
Viss ir vienkārši. Mēs esam pieraduši pie vardarbības – ka pakaļa jākustina tikai tad, kad ir sods. Mēs nespējam sadarboties – domāt par citiem, iejusties otra ādā, palīdzēt, pasargāt otru.
Tāpat kā, braucot rotācijas aplī, neieslēdzam vismaz pagrieziena rādītājus, ja ne vispār pārkārtojamies vidējās joslās, lai aplī tiktu gaidošie, tāpat arī nevelkam masku vai uzvelkam to uz zoda. Jo domājam tikai par sevi un savu īslaicīgo ērtību, ne par apkārtējiem, par sabiedrību, sadarbību.
Bailēs no soda tiek piesegta arī paviršība slimnīcās. Sistēma ir perfekti noformējusies un neievainojama, jo samals sīko vienību – ārstu un pacientu, kas pret to iestāsies vai gadīsies pa ceļam.

P. S. Apbrīnoju sektantus un pūļa tracinātājus, kas šobrīd aicina nelikt maskas, vēl vairāk – aunus, kas tam blēj pakaļ. Mēs taču dzīvojam bez pacientu tiesību aizstāvības.
Pārkarstot veselības sistēmai, daudz vairāk būs izdegušo ārstu un pietrūks resursu. Pacienti tiks šķiroti jau oficiāli, jo ir sagatavotas vadlīnijas, atkāpšanās papīrs. Papīros viss būs kārtībā.
Un tu riskē inficēties, potenciāli saslimt un nonākt slimnīcā bezpalīdzīgā stāvoklī? Apbrīnoju naivumu. Man tāda vairs nav.

Sagatavoti un nosūtīti iesniegumi Veselības inspekcijai un Latvijas Ārstu biedrībai

Septembris, daudzās skolās tas gan jau sāksies ar sacerējumu rakstīšanu “Kā es pavadīju vasaru.” Te būs manējais sacerējums.
Raksta noslēgumā pievienots manis sagatavotā un šodien nosūtītā iesnieguma teksts. Tas iesniegts LR Veselības ministrijas Veselības inspekcijai un Latvijas Ārstu biedrības Ētikas komisijai un Aroda tiesai.

Vasarai īpašu plānu nebija.
Bija doma paceļot, jūnijā aizbraucām uz Somiju, ar visiem bērniem aiz Polārā loka, bija labi. Bija doma padzīvot laukos – jūlijā aizbraucām pie mammas uz Mukulēm uz pāris nedēļām, bija labi.
Tikai tas viss pārtrūka vienā vakarā, kad mamma nokrita. Insults.
Tālākā vasara bija murgs. Nedēļas pārvērtās mēnešos. Trūkstošās drēbes bērniem nopirku Viļānu humpalās, jo kaut kā dzīvot vajadzēja un tas bija pēdējais, par ko domāt.
Šis mammas insults ir mainījis pilnīgi visu – no sevi apkopt spējoša un runājoša cilvēka, kas var viens darboties mājās atbilstoši vecumam un fiziskajam stāvoklim, viņa ir kļuvusi par bezpalīdzīgu un kopjamu cilvēku, kas kaut ko dara pats, bet nekad nav zināms, ko dara un ar ko tas beigsies.
Diemžēl mammas nokrišanai, NMPD izsaukšanai un profesionālajai palīdzībai uz vietas sekoja totāla vienaldzība un pat cinisms Rēzeknes slimnīcā, kur atrodas tuvākā Insulta vienība, bet kuras Insulta vienībā mamma nemaz nenonāca. Par spīti neapšaubāmām insulta pazīmēm, dežūrārsts Georgijs Tihonovs neizsauca dežurējošo neirologu un pacienti izrakstīja no slimnīcas – ģimenes ārsta uzraudzībā.
Tonakt mammu pati aizvedu uz Daugavpils slimnīcu. Tur apstiprinājās diagnoze insults. Darīt gan vairs neko nevarēja, jo tik svarīgās pirmās stundas jau bija zaudētas Rēzeknes slimnīcā.
Paldies man nezināmai Rēzeknes slimnīcas medmāsai, kas ieteica šo soli. Paldies tvitera atbalstam – rakstot, zvanot un vēlreiz rakstot man tai naktī, kad biju tik apmulsusi.

Tās nakts piedzīvojumus visērtāk izlasīt šeit: “Ārsts nemaz neapskatīja mammu, tikai papīrus!” Insulta pacientes meitas atmiņas par šausminošo nakti Rēzeknes slimnīcā – tas ir tas pats no naktineica.lv ņemtais teksts, iepriekšējais ieraksts, bet mazliet skaistāk noformēts.

Šodien pabeidzu sagatavot un aizsūtīju sagatavotos iesniegumus LR Veselības ministrijas Veselības inspekcijai, Latvijas Ārstu biedrības Ētikas komisijai un Aroda tiesai, kur lūdzu izskatīt lietu par Rēzeknes slimnīcas dežūrārsta Georgija Tihonova rīcību manas mātes Emeritas Spergas ārstēšanas laikā un pieļauto paviršību.
Cerībā, ka Valsts Veselības inspekcija un Latvijas Ārstu biedrība, lemjot par šo gadījumu un nākotni reģiona pacientiem, vadīsies pēc labākās sirdsapziņas un objektīviem kritērijiem.
Cerībā, ka sistemātiskais terors pret senioriem (citādi to nenosauktu, ņemot vērā daudzās saņemtās atsauksmes – mūsu ģimenē ar tā bija) mazināsies.

Latvijas Ārstu biedrības prezidente Ilze Aizsilniece vakar jau pasteidzās paust viedokli “Latvijas Avīzē“. Vairāki izteikumi šai rakstā manī izsauca lielu nesapratni un arī, atzīšos, dusmas. Vēlos tos komentēt.
“Ārste skaidroja, ka medicīnā bieži ir nestandarta situācijas, kurās kļūdīties var ikviens ārsts.” Protams, vārna vārnai acī neknābs. Bet. Tā nebija kļūda, jo kļūdās tas, kurš dara. Tā bija sistēma. Par to liecina daudzas citu cilvēku liecības par Rēzeknes slimnīcā un tostarp Tihonova novārtā pamestiem smagiem slimniekiem. Par to liecina mūsu ģimenes pieredze, kad ārsts tā īsti pat necentās iedziļināties, drīzāk atbrīvoties laikam tak no problemātiska un norakstāma (veca, neārstējama) slimnieka. Ja ārsts pats neveic pacienta primāro apskati? Ja uzticas tikai datortomogrāfijas rādījumam, kur vēl nav redzams svaigais insults? Ja šaubu gadījumā neizsauc dežurējošo neirologu? Ja kolēģei, kas gadījusies telpā, un rosina to darīt, atbild noliedzoši? Ja nav intereses palīdzēt cilvēkam, bet atbrīvoties no bezcerīga slimnieka?
“Pēc pētījumiem medicīniskās kļūdas varbūtību vislabāk novērš laba ārsta un pacienta, kā arī viņa tuvinieku saskarsme, piebilda Aizsilniece. ” Par labu saskarsmi nenosauksi tādu, kur manus izmisīgos mēģinājumus rast palīdzību mammai, kam ir insults ar acīmredzamām pazīmēm (nerunā, labās puses pārejoša paralīze, nesmaida, nekomunicē), sagaidīja ironisks un cinisks ārsta pretspars, ka es tak neesmu ārsts un nevaru noteikt diagnozi. Līdz tam, ka savu balto ārsta halātu centās atdot man, cilvēkam no ielas. Varbūt vajadzēja ņemt to halātu?
“Vai ārsts Tihonovs, konsultējot pacienti, saņēma visu nepieciešamo informāciju?” Vai ārsts šādu informāciju prasīja? Vai ārsts vispār konsultēja pacienti?
“Vai paciente pirms tam bija pietiekami sekojusi savai veselībai? ” Vai Latvijā nav noteikts, ka medicīniskā palīdzība pienākas ikvienam? Jo tad jau arī pašnāvniekus būtu jāatstāj nomirt, jo paši to vēlējušies un noziegušies pret sabiedrību, izvēloties nāvi. Jo nesekošana savai veselībai ir pasīvā pašnāvība, ja jau tā. Tad būtu jāatsakās no dzērāju, narkomānu, pīpmaņu, toksikomānu un bezpajumtnieku ārstēšanas, jo viņi nav sekojuši savai veselībai un izvēlējušies veselībai kaitīgu dzīvesveidu. Tad nebūtu un jāglābj un jāārstē arī šoferi, kas braukuši ar neatbilstošu ātrumu! Jo arī tas ir pasīvā pašnāvība, ja kas.
Šobrīd izskatās, ka LĀB prezidente Aizsilniece jau bruģē ceļu biedrības un ārstu sabiedrības atbildei – paciente pati ir vainīga.
Līdzīgu scenāriju jau ir pieredzējusi arī kāda cita ģimene, kas pēc identiska notikuma, saskaroties ar Tihonova vienaldzību un ģimenes locekles nāvi (citēšu, saglabājot pareizrakstību un stilu: “Tihonovs pat diagnozi ne nolika,pateica veca te nav viesnica neirologa ne bija,pańemam mamma nakti májas.péc laika slikti atkal palíka insults un tad pa slimnìcam 3 menešus un viss.”), ir vērsusies Veselības inspekcijā. Sekas? Citēju: “Pirmà vestule bija ja halatnost Tihonova a tagad raksta ká vińai buket slímibas bija.Nezinam jau ko darit talak vai lai viss paliek.”

Kāpēc tik ilgi vilku gumiju ar šo iesniegumu?
Pirmkārt, gribēju iesniegt pilnu dokumentu paku, ieskaitot arī rehabilitācijas iestāžu atzinumus. Diemžēl mammas diagnoze šobrīd ir arī afāzija – runas traucējums, kura gadījumā raksturīga pilnīgi vai daļēji zudusi spēja saprast cita runu vai iztrūkst savas domas ar vārdiem vai frāzēm; galvas smadzeņu bojājuma izpausme.

Kāpēc tomēr iesniedzu?
Kā jau minēju, šķiet, tviterī, primāri rūpējos par bērniem un mammu – steigties ar iesniegumu neredzēju jēgu, diemžēl. Tomēr iesniedzu – tas bija pienākums pret sabiedrību un citiem potenciālajiem slimniekiem. Patiešām ceru, ka ir iespējams pielikt punktu tam gadiem ilgušajam murgam un vairs necietīs pacienti un viņu ģimenes.
Man nav naida pret šo ārstu. Viņam vēl mūžs jānodzīvo, vecumdienas ar visām slimību izklaidēm vēl priekšā, man ar.
Man ir dusmas pret veselības aizsardzības sistēmu, kas to ir pieļāvusi – gadiem.

Te lai seko iesnieguma teksts.
Neesmu jurists. Neesmu ārsts. Esmu tikai cilvēks.
Tiešām un naivi ceru, jo mani audzināja mamma, kas tagad pati ir cietusi. No viņas esmu uzzinājusi, kas ir labs ārsts un kā jāattiecas pret pacientu (un, paldies Dievam, šovasar satikusi vairākus šādus Ārstus), kā arī – pret netaisnību ir jācīnās pat tad, ja tas ir naivi, ir jātic labajam, jo labais vienmēr uzvarēs.

Latvijas Republikas Veselības ministrijas Veselības inspekcijai

Latvijas Ārstu biedrības Aroda tiesai

Latvijas Ārstu biedrības Ētikas komisijai

Ilzes … (pers. k. …)

iesniegums.

Lūdzu izskatīt lietu par Rēzeknes slimnīcas dežūrārsta Georgija Tihonova rīcību manas mātes bijušās Viļānu slimnīcas un poliklīnikas pediatres Emeritas Spergas (pers. k. …) ārstēšanas laikā 18.07.2019. un pieļauto paviršību, pacienti izrakstot no Rēzeknes slimnīcas par spīti neapšaubāmām insulta pazīmēm, vadoties tikai pēc datortomogrāfijas izmeklējumu rezultātiem un neņemot vērā objektīvo pacienta stāvokli un notikušās veselības stāvokļa izmaiņas, kā dēļ viņa tika nogādāta slimnīcā ar NMVD, kā arī neprofesionālo komunikāciju ar pacientes tuviniekiem.

Lemjot par šo gadījumu, aicinu vadīties pēc labākās sirdsapziņas un objektīviem kritērijiem, lai nākotnē novērstu šādus gadījumus un vājas medicīniskās aprūpes un tai izrietošu dramatisku seku veselībai iespējamību potenciālajiem Rēzeknes slimnīcas pacientiem, tai skaitā – tās Insulta vienības apkalpojamā reģiona iedzīvotājiem un jebkuram cilvēkam, kas šajā reģionā atrastos. Ja ceļojat pa Latviju, tas var būt arī jebkurš no jums.

Diemžēl, kā liecina man adresētie privātie ziņojumi sociālajos tīklos, saņemtie zvani un vairāku Rēzeknes slimnīcas pacientu tuvinieku liecības klātienē, tad slimnīcā un tostarp šim ārstam tā ir ierasta prakse, sava veida sistēma, kā atbrīvoties no “liekajiem” pacientiem, pamatā senioriem.

Lūdzu, izskatot lietu, ņemt vērā šo fonu un pazīmes, kas liecina par šādas rīcības sistēmiskumu un regularitāti, lai arī droši vien ne visi rakstītāji un runātāji ir atsaukušies manam mudinājumam par šiem gadījumiem rakstīt iesniegumu Veselības inspekcijai. Atsevišķas vēstules skatīt pielikumā, visas neapkopoju.

Tāpat lūdzu vērtēt situāciju, ka paciente, kam 18.07.2019. plkst. 21.00 ir noticis un vēlāk arī diagnosticēts insults, Insulta vienībā nonāk tikai 19.07.2019. aptuveni starp plkst. 11.03 un 12.15 – teju 15 stundas pēc notikušā insulta.

Ja gan Rēzeknes slimnīcā, gan Daugavpils Reģionālajā slimnīcā ir Insulta vienības, tad kāpēc tās nenodrošina neirologa dežūras klātienē 24 stundas un 7 dienas nedēļā, lai lēmums par šādiem sarežģītiem pacientiem, kam, piemēram, ir neskaidra datortomogrāfijas aina, bet nepārprotamas insulta pazīmes, nepaliktu uz dežūrārsta pleciem un atbildības.

Ja tas nav iespējams finansējuma vai medicīniskā personāla trūkuma dēļ, tad kāda jēga no šīm Insulta vienībām, uz kurām, kā to vairākkārt norādījusi arī NMVD vadītāja Liene Cipule un kas ir redzams arī Veselības ministrijas izplatītajos informatīvajos materiālos, piemēram, plakātos uz slimnīcas sienām, ir jānogādā pacienti atbilstoši to teritoriālajai piederībai un piesaistei noteiktas Insulta vienības apkalpojamai teritorijai.

Situācija, ka, atrodoties noteiktā Latvijas reģionā, cilvēkam ir mazāka iespēja saņemt laicīgu un kvalitatīvu medicīnisko palīdzību, piemēram, insulta gadījumā, jo reģionālās Insulta vienības ir vājāk aprīkotas, zemāk finansētas, bez klātienē dežurējoša ārsta, ir pretrunā ar Latvijas valsts Satversmē noteikto, ka Valsts aizsargā cilvēku veselību, dzīvību un Latvijā cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas.

Vienlaikus aicinu vērtēt situāciju, kāpēc Rēzeknes slimnīcas dežūrārsts Georgijs Tihonovs, pirmkārt, pats neveica pacientes apskati un stāvokļa novērtējumu, tostarp nenotika komunikācija starp ārstu un pacienti (kas, kā liecina pieredze Daugavpils Reģionālās slimnīcas uzņemšanā, bija iespējama par spīti verbālās komunikācijas trūkumam, pacientes stresam un aftāzijai), bet to uzticēja visticamāk medmāsai vai ārsta palīgam, kura identitāte nav zināma, otrkārt, kāpēc šaubu gadījumā veselības stāvokļa novērtēšanai netika pieaicināts dežūrējošais neirologs, kas tobrīd atradās mājas dežūrā, treškārt, kāpēc paciente ar insulta pazīmēm: pazudusi runa, noslīdējusi labā sejas puse, traucētas kustības ķermeņa labajā pusē (ierodoties NMVD, labā puse bija nekustīga, kustības daļēji atjaunojās, atrodoties vairākas stundas Rēzeknes slimnīcā), apgrūtināta vai pat neiespējama komunikācija tika izrakstīta tālākai novērošanai pie ģimenes ārsta.

Iesniegumam pievienoju pielikumus:
(seko 9 pielikumi).
Pielikumi pieejami tikai iesnieguma adresātiem, jo satur sensitīvus datus.

Ar cieņu –

Ilze …

Telefons: …

E-pasts: …

Mammas insults. Notikumu secība

Lai gan jau ir pagājis gandrīz mēnesis un atmiņa daudz ko izdzēsusi, man datorā bija saglabājie notikumu apraksts. Mazliet noīsināju dzeju un publicēju.

Ceturtdiena, 18. jūlijs

Ap 21.00

Atskan kritiena troksnis.

Mamma ar pārvērstu seju balstās pret dušas telpas durvīm. Labā sejas puse noslīdējusi, labā roka nekustas, uz jautājumiem atbildēt nespēj. Novērtēju situāciju – insults.

21.05

Tante zvana NMPD.

Balstu mammu, bet jūtu, ka viņa paliek arvien smagāka un it kā atslābst, atlaižas. Noguldām uz segas koridorā.

Mammas galva ļengani karājas, viņa mēģina ar veselo roku trīt pamirušo labo roku, kājas, šķiet, vispār nekustas. Mēģina runāt, īd. Skatiens nekonkrēts, sazināties nav iespējams.

Asinsspiediens 195/145.

Tante saka iedot klofazolīnu, mēle karājas.

21.22

Sazvanu ģimenes ārstu konsultatīvo telefonu, paskaidroju situāciju un to, ka ātrie izsaukti, bet prasu padomu.

Ārste pasaka nolikt sānu guļā un ar galvu uz sāniem, lai neaizrijas ar mēli, nenosmok.

Galvu nolieku vēl vairāk uz sāniem.

Nekādas zāles dot navajag.

Nav ne jausmas, kur palikusi klofazolīna tablete un vai mamma vispār var kaut ko norīt.

21.25

NMPD joprojām nav. Zvanu. Brigāde esot ceļā. Esot ļoti daudz izsaukumu.

Ap 21.30

Ierodas NMPD, sagaidu un parādu, pastāstu notikušo. Ārsti ķeras pie darba.

Mammu ierullē nestuvēs, ar tām aiznes līdz īstajām nestuvēm uz riteņiem, aizbrauc pāri āra slieksnim, ka nograb vien. Tante pavadīs māsu uz slimnīcu

Ap 23.20

Zvana tante. Izmisusi. Ārsts esot nekāds, pie pacientes neejot klāt, jēgas nekādas. Neirologa uz vietas nav, būšot tikai sestdien, insulta diagnozes nav, datortomogrāfijas rezultātu nav. Nekas nenotiek, mamma joprojām guļot Uzņemšanas palātas vidū uz pagaidu kušetes uz riteņiem.

Mamma mēģinot celties, bet galīgi nesakarīga uzvedība. Rokai un kājai daļēji atjaunojušās kustības. Mamma kaut kur ejot, bet nerunājot, nevienu neklausot. Esot aizgājusi uz tualeti.

Ārsts tantei esot izteicis komentāru, ka viņa (tante) labi izskatoties. Vai vīrs esot?

23.27

Ieeju tviterī un ierakstu par notikušo – mammai insults, ātrie aizveda uz slimnīcu, nekādas terapijas nav, datortomogrāfijas rezultātus sola no rīta, neirologs varbūt sestdien.

23.41

Turpinu rakstīt publiski. Ka mamma jau slienas kājās, bet nerunā. Ka ārsts runā par ģimenes ārsta uzraudzību, izsaka komplimentus pavadošai personai par izskatu. Ka nekādu palīdzību nemana.

Ap 23.50

Zvana nu jau galīgi izmisusi tante.

Brauc pakaļ! Mamma jāved mājās. Izraksta no slimnīcas.

Tantei nav līdzi maka, jo, baidoties no aplaupīšanas, negribēja naktī iet uz dzīvokli ar mantām, taksis atkrīt. Neviens tak neiedomājās, ka tik slimu cilvēku izraksta.

Tante esot prasījusi, vai tad vismaz kapeļņicu neuzliks. Pēc tam esot uzlikta sistēma, kaut kas pil.

23.57

Rakstu tviterī par to, ka mammu izraksta no slimnīcas. Tikai sapilinās sistēmu un sagatavos izrakstu.

Piektdiena, 19. jūlijs

Ap 00.00

Zvana tante. Brauc pakaļ! Ārsts kaut ko ārdās, medmāsas skatās. Māte ceļas un nav valdāma, pati pirmīt bijusi uz tualeti.

Runā? Nē. Mute? Nu tā. Rokas it kā kustas abas. Staigā. Nesakarīga.

Saruna pārtrūkst, jo mamma kaut kur grib iet, tante ķer.

00.33

Esmu pie Rēzeknes slimnīcas.

Tante nāk pretī. Esot jāsagaida, kamēr izpil sistēma. Vestibilā puskrēslā sēž un manī noskatās 3 cilvēki: viens baltā halātā, viens rozā formā, viens kaut kādā biezā ķitelī.

Eju viņiem garām pie mammas. Viņas seja nedzīva, skatiens joprojām neadekvāts, nerunā. Mēģina kaut ko teikt, nav pat nesakarīgu skaņu virknējuma, tikai īdieni.

Eju pie cilvēkiem vestibilā un vaicāju:

– Kurš no jums ir ārsts?

Vīrietis baltajā halātā jau ir gaidījis mani, pielec kājās un uzreiz pāriet pretuzbrukumā.

Kļūst skaidrs – viņš ir pārliecināts, ka tas nav insults, jo datortomogrāfijā insulta nav.

Bet mamma? Viņa joprojām nerunā. Bet pa dienu runāja.

Man no stresa un izmisuma nāk raudiens. Cenšos saglabāt līdzsvaru un nepalikt agresīva. Man nevajag ne ar vienu izrēķināties vai kaut ko pierādīt. Man vajag palīdzību mammai.

Jā, viņš izraksta no slimnīcas. Tas nav insults.

Atkārtoju, ka viņa joprojām nerunā un slikti kustas, sejai viena puse noslīdējusi. Pa dienu normāli runāja, staigāja, bet tagad sabrukusi un nerunā.

Nē, tas nav insults. Datortomogrāfijā nav insulta.

Vairākkārt jautāju:

– Jums tas liekas OK, ka cilvēks vairs nerunā? Jūs viņu vienkārši rakstāt ārā? Ar insultu?

Izraksts jau esot gatavs un atdots. Seko komentāri par to, ka, ja jau es esmu ārsts un visu tik labi zinu, lai lasu izrakstu. Izteiksme ironiska, jo es, protams, neesmu ārsts.

Abas pārējās personas vestibilā klusē un neiejaucas, viens no viņiem, ražena paskata vīrietis vatētā ķitelī, izskatās aizmidzis. Koridorā parādās vēl pāris sieviešu rozā formās. Pazūd klusējot, kaut ko pasaka viena otrai un izgaist.

Šķiet, sarunājamies tikai mēs ar ārstu. Nu jau kliedzam. Man izmisums, ārsts nokaitināts par nepiekāpību.

Uzzinu, ka man nav nekādu tiesību apšaubīt viņa lēmumu, jo neesmu ārsts. Palieku pie sava – tas ir insults.

Neesot insults. Insulta slimnieki guļ, a te tak staigā. Izsmejošā tonī – kamerās tas viss esot bijis labi redzams.

Ieminos par kaut kādu sistēmu, ārsts izsmejoši uzsver, ka nevis kaut kādu, bet es jau tāpat neko nesapratīšu, jo tak neesmu ārsts. Ā, es esot ārsts? Nu, tad lai skatos izrakstu!

Paņemu no tantes izrakstu. Visvairāk interesē diagnoze. Protams, tur nav rakstīts “insults”, bet abreviatūra HCVN. Datortomogrāfijas aprakstā tiešām neparādās insults, bet išēmisks kas tur un rētaudi, kā arī vēl vesela virkne terminu. Jā, es neesmu ārsts. Bet papīri ir tīri.

Tikai mamma joprojām nerunā un labā sejas puse nošļukusi, kustības kokainas un rīcība neloģiska.

Vaicāju, ko tad tagad ar viņu darīt un kur vest. Ārsts iesaka Gaiļezeru.

Jā, es ļoti labi zinu, kur ir Gaiļezers. Vismaz 3 stundas ceļā.

Bet kāpēc Gaiļezeru? Ja jau cilvēks ir vesels un izrakstāms mājās? Sanāk, ka uz vietas Rēzeknē vairs nav pieejams neirologs – tātad uz vietas nav iespējams novērtēt, vai ir insults. Dežūrārsts neiedziļinās, nejēdz diagnosticēt vai arī negrib krāmēties ar vecu cilvēku. Esmu apmulsusi, ko darīt tālāk, bet nešaubos par diagnozi. Ārsts uzvelkas arvien vairāk.

Māte klausās to visu lērumu, saruna notiek tieši pie viņas palātā, īd, krata galvu un mēģina nokāpt no kušetes uz riteņiem, izraut sistēmu, tante viņu tur. Viņa saprot notiekošo un ir pārbijusies, grib prom.

Esmu joprojām iekšā mammas palātā, ārsts stāv tās durvīs un turpina apgalvot, ka tas nav insults.

Neatkāpjos no pārliecības, ka viņš dara nepareizi, izrakstīdams insulta pacientu. Vēlreiz pārvaicāju, vai, viņaprāt, ir OK – cilvēks, kas pirms dažām stundām ir staigājis un normāli sarunājies, tagad knapi kustas un nerunā. Vai tiešām tas ir OK?

Ārsts turpina stāstīt, ka pacients ir nododams ģimenes ārsta uzraudzībā. Nosauc nepieciešamos izmeklējumus, kas ģimenes ārstam būtu jāveic vai kam būtu jābūt jau veiktiem – tobrīd pat necenšos iedziļināties to nosaukumos.

Prasu – vai tad tiešām tagad nakts vidū viņu ārstēs ģimenes ārsts?

Jā. Vai tad es nezinot, ka ģimenes ārsts strādā 24 stundas diennaktī?

Tiešām? Ģimenes ārsts strādā visu diennakti?

Jā, visu diennakti!

Apšaubu, ka mammas ģimenes ārstei var zvanīt 24 stundas diennaktī.

Ārsts ir novests līdz baltkvēlei. Velk nost halātu un nāk man virsū.

Esmu apjukusi. Viņš laikam ir pabeidzis un ies prom? Saruna beigusies?

(Tante vēlāk atzīstas, ka tobrīd ir pārliecināta – ārsts man sitīs.)

Ārsts dod man savu balto halātu. Ja jau esi ārsts, lūdzu!

Atkāpjos un saku, ka neesmu nekāds ārsts. Tante cenšas iejaukties – nav diploma.

Ārsts apgriežas iet prom, bet joprojām notiek kaut kāda bezjēdzīga vārdu pārmaiņa. Neatkāpjos no pārliecības par insultu, viņš paliek pie sava.

Izmisumā novēlu aizejošajam ārstam jaukas vecumdienas un lai viņam kā pacientam visi vecumā satiktie ārsti ir tikpat ieinteresēti kā tagad pats kolēģei. Lai jau veicas. Tikai brīdinu, ka arī viņš reiz būs vecs un slims pensionārs. Tāpat kā mana mamma, kas arī reiz bija ārsts.

00.46

Zvanu ģimenes ārstu konsultatīvajam telefonam. Skaidrs, ka mammas ģimenes ārste guļ, un skaidrs, ka neviens ģimenes ārsts nestrādā diennakti. Tāpēc jau ir šis telefons.

Gaidu savienojumu 3.15 minūtes, nesagaidu.

Mamma plēš sev nost brunčus. Nesaprotu, ko viņa grib. Mēģina kaut ko pateikt, nav ne valodas, ne žestu. Beigās pielec – grib uz tualeti.

Medmāsa atnes pīli (vai kā nu to sauc).

Viss notiek pie plaši atvērtām durvīm, tieši pret durvīm. Mēģinu pievērt durvis, tas neizdodas. Medmāsa, redzēdama situāciju, atnes palagu, ar ko piesegt.

Ap 00.55

Galvā haoss. Saukt 113, lai ved uz Gaiļezeru? No Rēzeknes slimnīcas. Nav jau taksis.

Man jāiet samaksāt 18,50 eur. Laikam tak par tantes izprasīto sistēmu. Čekā gan parādās tikai 4,27 – par ārsta apskati.

Vēlāk tante pastāstīs, ka sākumā, kad viņas atbraukušas, ārsts nemaz neesot nācis klāt mammai, kaut ko bļaustījies ar māsiņām un ar kaut kādu apčurājušos dzērāju vai bomzi. Klāt nebiju, nezinu. Tikai jokaina tā apskate sanākusi – pacienta veselības stāvokli novērtējusi medmāsa, ārsts klāt nav gājis. Šķiet, pacientu viņš īsti nemaz nav redzējis, tikai datortomogrāfijas apraksta izdruku.

Prasu medmāsai, kas iekasē naudu un laikam ir palikusi te vienīgā. Ko man tagad darīt. Kur man viņu vest.

Medmāsa iesaka Jēkabpili vai Daugavpili. Sameklē un iedod Daugavpils slimnīcas telefonu.

01.01

Zvanu Daugavpils reģionālajai slimnīcai.

Izstāstu apmēram mammas stāvokli un izsaku aizdomas par insultu.

Protams, izskan mudinājums saukt ātros. Baidos, ka noliks klausuli, atklāju – ka esam Rēzeknes slimnīcā, bet jau ar izrakstu no tās.

Balss klausulē mainās, iešot pasaukt dežūrārstu.

Īsumā visu notikušo izstāstu ārstam. Viņai situācija nepatīk, izklausās pēc insulta. Zvanīs neirologam, kas ir mājas dežūrā, atzvanīs.

01.16

Zvana Daugavpils slimnīcas dežūrārsts.

Neirologa ieteikums – var vest tagad uzreiz, kamēr vēl ir nodaļā, bet diez vai mēs vairs paspēsim, lai būtu Daugavpilī laikus. Saprotu, ka runa ir par trombolīzi.

Mamma ir nokritusi ap 21.00, tagad ir pagājušas jau 4 stundas. Vēl vismaz pusotra stunda ceļā.

Vēl variants – vest no rīta, lai 8 jau būtu tur. Jo principā steigas jau vairs nav, kā saprotu.

Cits variants – no rīta iebraukt pie ģimenes ārsta pēc nosūtījuma un tad doties uz slimnīcu.

Ārste pēc sarunas ar neirologu man pa telefonu ieskicē potenciālo iemeslu, kāpēc Rēzeknes datortomogrāfijā nekas neparādās. Iespējams, tas ir iepriekšējā vecā insulta turpinājums, atbalss, paasinājums. Cits variants – iespējams, iepriekšējā insulta radītie rētaudi liedz saskatīt jauno insultu.

Tomēr runas traucējami ir pietiekami svarīgs un neapstrīdams simptoms. Beidzot kāds to pasaka.

Ap 01.20

Brauksim mājās.

Mammai, izrādās, nav apavu. Neviens no mums par to nav padomājis.

Vienās zeķēs viņa neapturami laužas no slimnīcas. Kliedzu, lai nekur neiet ārā, vismaz piedzīšu pie trepēm mašīnu. Neklausa. Tante viņu tur.

Paralēli pašvaldības policisti un medmāsas skaidrojas ar apčurājušos bomzi vai dzērāju. Pie trepēm policijas auto.

Mamma kāpj iekšā mašīnā, neklausa. Viņa ir tik stipra un tik sveša, nerunājama. Esmu pārbijusies. Liekas, ka viņa vems – rīstās.

01.30

Zvana ārsts Andris Skride, kas pamanījis epopeju tviterī. Prasa, kā veikta datortomogrāfija – ar kontrastvielu vai bez. Kā es to varu zināt, nav ne jausmas. Viņš zvanīšot uz Rēzeknes slimnīcu.

Diezgan vienlaicīgi tantei piezvana kāda Rēzeknes slimnīcas medmāsa un prasa, vai mēs braucam uz Daugavpili.

Ap 01.45

Mājās izlaižu no mašīnas tanti, mamma laužas ārā no auto, vispār neklausās manī. Zibenīgi pazūd savā gultā. Man plāns pa taisno startēt uz Daugavpili izgāžas.

Sāku šaubīties. Varbūt patiešām – celties 7, braukt uz Viļāniem pie ģimenes ārsta, tālāk caur Preiļiem uz Daugavpili.

02.07

Piezvana Andris Skride. Kaut ko runā. Neko neatceros.

Lasu viņam priekšā izrakstu, saņemtos medikamentus, diagnozi. Smadzenēs no stresa vate.

02.21

Pārlasu iedotos papīrus. Kaut kāds Georgijs Tihonovs. Neko neizsaka.

Apzinos – ar varu es mammu nekur nedabūšu. Viņa ir stipra, pārbijusies, neadekvāta un smaga.

Eju uz guļamistabu. Mamma knosās un mēģina kaut ko teikt, bet neko nevar saprast, arī tante neguļ.

Asinsspiediens 145/105. Mamma raušas kājās, iet pie zāļu plaukta, plēš vaļā vienu iepakojumu, otru, rokas neklausa, mūs neklausās un nesadarbojas. Tante jau esot viņai pēc atbraukšanas no slimnīcas iedevusi spiediena zāles, tagad vairs nevajag.

Mamma cīnās par zālēm. Panikā rauju visas pakas prom un nesu prom. Mamma kaut ko mēģina teikt. Tante tausta pulsu, ejot kā šujmašīna. Dzersi Digoksīnu, to tu meklēji? Jā, to. Iedzer. Joprojām mēģina tikt pie spiediena zālēm.

Ap 02.30

Pakojamies. Braucam uz Daugavpili.

Mamma pretojas. Izdodas pārliecināt, klausa.

04.05

Piebraucam pie Daugavpils slimnīcas.

Dežūrārste mūs atpazīst, seko pacienta apskate. Ar manu mammu runā. Viņa atbild – piekrītoši māj ar galvu vai purina galvu. Viņa visu saprot. Mamma nomierinājusies, reaģē adekvāti.

Elektrokardiogramma, analīzes. Nekādas zāles dot nevar, jo viss jau ir sadots.

Mammu paturēs Observācijas nodaļā. Mantas nekādas nevajag.

Ap plkst. 8-9 nāks neirologs un skatīsies.

Ja viņi nezvana plkst. 8-9, man jāpiezvana plkst. 10.

Pavadu mammu līdz gultai. Ārste mierina – tur Rēzeknē viņai bija stress, tāpēc mājās tās zāles tā rāva un ķēra. Bet viņa visu saprot. Paldies Dievam.

06.35

Sēžu mašīnā, pilsēta mostas. Iegūglēju, kas ir tas Rēzeknes ārsts.

Ceru ieraudzīt standarta gānīšanos sudzibas.lv – ņe tak pasmatrel, oral, neejiet pie šitā daktera. Kā parasti – par jebkuru ārstu.

Ieraugu informāciju par identisku rīcību, izrakstot mājās slimu cilvēku, un tam sekojušu vīrieša nāvi, tiesas procesu. Nereāli. Ataust prātā visi stāsti par Rēzeknes slimnīcu un uzņemšanu – to veco cilvēku nepaņēma, no pat nepaskatījās, to tuvinieki pielauza paņemt slimnīcā. Te nu viņa ir – realitāte. Tagad arī mūsu saimē.

9.58

Zvanu uz slimnīcu.

Vēl gaidot analīzes. Piezvaniet pēc stundas.

11.03

Zvanu uz slimnīcu. Neirologa slēdziens vēl nav bijis. Piezvaniet pēc stundas vai pusotras.

Atraksta Andris Skride. Var nojaust, ka viņš ir nobažījies par to, ka joprojām nekas nenotiek.

Piezvana LTV. Viņu jautājumi – gan par bezdarbību Rēzeknē, gan laika vilkšanu Daugavpilī.

Pārāk agri esmu atslābusi.

Ap 12.15

Ierodos slimnīcā. Observācijas palātā mammas nav, gulta tukša. Aizvesta uz Neiroloģiju.

Atrodu mammu, pie viņas ārste, liek uzgaidīt. Ārste pasauc aprunāties. Nekā iepriecinoša, protams. Insults.

Laiks ir gājis un pagājis. Šobrīd runa par stabilizēšanu, rehabilitāciju. Visticamāk runas traucējumi paliks. Viņi te Daugavpilī nevar piedāvāt runas rehabilitologu, bet Rēzeknē esot, pieejamas arī mājas vizītes, bet sīkāk pie ģimenes ārsta, ar viņa nosūtījumu.

Klausos un saprotu – tā nu tas tagad būs. Sazin kā vēl būs.

Bet ir tik patīkami un atvieglojoši, ka ārsts paskaidro notiekošo. Es neesmu ārsts un arī nebūšu, bet gribu zināt, kas notiek un ar ko rēķināties, kā palīdzēt savai mammai.

Prom

Es neesmu instamamma, un mana dzīve nav perfekta.
Brīžam liekas, ka mana dzīve ir nepanesams un nepavelkams vezums ar tik daudziem saskaitāmajiem, ka nezini, pie kura gala ķerties, jo, lai pie kura gala to darītu, nepabeigsi, jo atskanēs: “Mamma!” un tad uzstājīgāks: “Mamma!” Bet tad jau lavīna no kalna lejā. Staigā, pacel kaut ko, noliec, sakārto, nomazgā, bet no tā nekas nemainās, jo otrā galā jau atkal kaut kas gāžas, atskan brēciens, jāglābj.
Vienā brīdī visa par daudz, paķer kasti vai maisu un samet visu. Prom, no acīm prom, lai atkal var elpot. Bet maisi krājas. Izmest žēl, paturēt nevar.
Tāpat kā tos 20 gan jau par blatu dabūtos padomju ziepju gabalus no opja mājām.

Nez, kaut kad pienāks tāds laiks, kad es būšu nolietojusi visus vecāku savāktos krājumus. Dvieļus ar visām birkām, palagus ar iedzeltējušām locījuma vietām, ziepes, traukus.
Izmest žēl, paturēt nevar. Labdarībai ir atdoti maisu maisi, kalni. Bet dzīve tikai viena. Pat padaloties ar citiem, tā ir tikai viena dzīve.

Kad es biju maza, mani besīja mammas pacienti, jo viņai priekš viņiem vienmēr bija laiks. Atceros, ka sēdēju ātrās palīdzības mašīnā pa vidu. Uz tā karstā bleķa paaugstinājuma, kur apakšā bija laikam motors.
Ar šoferi bijām sagaidījuši mammu no izsaukuma, bet viņa atnāca ar svešu bērnu, ko turēja klēpī. Tam bērnam bija sarkanas drēbes, zem zoda sasieta flaneļa cepurīte, viņš elpoja krākdams, katra ieelpa un izelpa skanēja, mašīna rūca, es sēdēju blakus, bet ne klēpī.
Sapratu, ka tam bērnam ir bail, ka viņš ir mazs, slims, bez savas mammas. Bet nespēju aizmirst šo mirkli.

Vēlāk es sapratu, ka mamma ir laba ārste. Ne par velti sveši cilvēki pie viņas skrien no citiem rajoniem un arī ārpus darba laika.
Atviegloti sapratu – kad man būs bērni, ne par ko nebūs jāsatraucas, jo viņa visu zina un palīdzēs. Citus ārstus nevajadzēs. Bet, ja arī vajadzēs, viņa tikai pateiks, ka ir ārsts, un viss atrisināsies, visas durvis atvērsies.
Neko nejēdzu no medicīnas, neko nesapratu no sistēmas, jo pati tak neslimoju un slimnīcā biju gulējusi tikai ārsta kabinetā, mammas dežūras naktī klausoties, kā pagalmā iebrauc ātrie un skan balsis, gaismas uz griestiem, telefona zvans, mamma aiziet, es aizmiegu.

Ziniet, tas bija tāds trieciens, kad, gaidot meitu, mammai pēkšņi bija insults. Mana pasaule apgāzās, un uz kājām tā nostājusies nav joprojām.
Viņa ir, bet viņas vairs nav. Brīžam liekas, ka tas ir svešs cilvēks, ar ko vairs īsti nav par ko runāt. Viņa staigā, ravē dārzu, dzer kafiju, ignorē ārstu norādījumus, ir piedzīvojusi jau trīs insultus, bet pat smarža ir cita. Viņa vairs nekomandē. Laikam neko nezina par bērnu slimībām.
Tagad ar visu šā kā tā galā jātiek man pašai, cenšoties saprast, kā funkcionē medicīnas sistēma Latvijā, kā tikt pie ārsta, kā saglabāt veselību, lai nevajadzētu ārstus. Galu beigās – samaksāt, lai tikai miers un nav jāgaida mūžība.
Laiku pa laikam dzirdu par vienaudžu kaitēm un atviegloti nopūšos, ka līdz šim lielākā vajadzība meklēt kādu ir bijusi vāja redze, sastrutojis pirksts vai grūtniecība.

Gandrīz pirms nedēļas atbraucu no laukiem. Atviegloti atpakaļ savā dzīvē. Neko nekārtot, neko nemēzt, tikai savas lietas, sava kārtība. Gribēju ielikt burkā tomātus, vīrs ar bērniem beidzot izgāja ārā.
Paspēju noblanšēt, pilna izlietne peld ar karstiem un sasprēgājušiem tomātiem, krāsnī sterilizējas burkas. Vīrs ir atpakaļ, meitiņa raud. Neveiksmīgs kritiens, sāp roka, raudas nepāriet. Trīs gadus vecs bērns apstiprina, ka jābrauc uz slimnīcu. Pa ceļam nokomentē: “Kauli kaput, rokas nav.”
Mierinu, ka gan jau roka būs, ārsti darīs visu, lai būtu labi. Pat tad, ja sāpēs tai brīdī, pēc tam būs labāk. Viņi darīs visu, lai nākotnē būtu labāk. Kaut kas jau ir jārunā, un es tiešām tam ticu, jo kā citādi.

Vienības gatves Bērnu slimnīcā ir svētdienas vakars. Kāds ir vēmis, kādam sasists deguns, kādam uzpampusi piere.
Samērā ātri tiekam cauri ar formalitātēm, gaidām ārstu. Liekas, varbūt tiešām pupu mizas. Tikai roku meita nekustina, ta jau nebūs par velti brauciens.
Rentgens. Meita raud, tikko rentgenologe  kustina roku un cenšas nolikt fotografēšanai vajadzīgā stāvoklī.
Ārsts pēc brīža apliecina, ka ir problēma. Tā nav viltus trauksme. Izmežģījums.
Kas jādara, jādara. Ārste cenšas ielocīt elkoni vietā, mans pacietīgais bērns raud un komandē: “Beidz!” Ir skaļi. Liekas, ka man klēpis karsts. Tomēr slapjš nav.
Beidzot tiek atzīts, ka laikam vietā ir. Bet roka tāpat karājas.
Aizejam prom no visiem, meita it kā nomierinās, bet roku nekustina vispār un kategoriski aizliedz pieskarties, izvairās no tēmas. Neko neēd, izdzer tikai suliņu. Iet laiks, apskatāmies mašīnu modelīšu kolekciju, prasās mājās.
Izsauc ārsts, prasa, vai ir labāk. Atbildu, ka principā ir sliktāk. Ārste pavelkas uz bērna čīkstoņu un raudulīgumu, sāk komentēt, ka mājās netiks, kamēr nebūs skaidrs, vai var pakustināt roku. Bērns nav ēdis, nāk miegs, nesadarbojas, nekustina arī veselo roku. Māsiņa aiziet.
Sarunājam, ka braucam mājās. Jēgas nekādas, jo nav pat skaidrs, vai tā roka kustas. Ja rīt nekustas, brauciet pie tiešas pieejamības ķirurga. Ir pusnakts. Meita mašīnā aizmieg, ienesu iekšā un nolieku gulēt.

No rīta bērns kā bērns, tikai roka kā nopļauta. Nekustas.
Braukt atpakaļ? Bet kur likt otru? Rinda gan jau gara. Viens pa klēpi, otrs pa klēpi, nonesīs visu, nenoķeršu. Atkal divgadnieks ļims. Gaidīt tiešas pieejamības ķirurgu? Tas ir vakarā. Skriet kaut kur? Bet kur?
Ieminos meitai, sāk raudāt, sit ar kāju pie zemes. Tā parasti nemēdz būt, sarunāt neko nevar. Tēmu slēdzu. Lai nomierinās.
Sagaidu vīru no darba, un aizbraucam uz Gaiļezera novietni. Vairākkārt tiek pārprasīts, vai braucam pie CITA ārsta uz CITU slimnīcu.
Ķirurgs uzmet aci bērnam, atrod rentgenu (lai slava datorlaikmetam un vienotajām sistēmām) un paziņo, ka plīsis spieķkauls, plīsums augšējā daļā. Tas sakrīt ar bērna teikto par sāpju lokalizāciju.
Izmežģījuma tur nav, jo tad berns roku turētu citādi. Roku viņa tur tieši tapat kā visu laiku – ļengana lupatiņa.
Ģipsis. Divas nedēļas. Apvaicājos, vai tas nekas, ka plīsuma vietā tūska. Nekas. Uzliks tikai no vienas puses, no augšas saites.
Asaras gaužas, jo esot bail. Sarunājam, ka raudāt var, tikai lai rociņu tur mierīgi. Esot dikti bail.
Izejam no kabineta. Sāp? Jā, sāp, bet “man bija ļoti bail”. Baltie halāti atmiņā iegravēti labi.
Atpakaļceļā meita mašīnā dzied. Paldies Dievam. Miers.

Nākamajā dienā tūska ir sasniegusi plaukstu. Mēģinu sarunāt pakustināt pirkstus, ar grūtībām tiekam pie rezultāta – tas ir bērns un spītīgs bērns. Jā, kustas.
Pa ceļam no bibliotēkas ieejam pie ģimenes ārsta, māsiņa apliecina, ka viss kartībā, tikai pagriež vaļīgāk saiti pie plaukstas. Bērns kliedz kā kauts. Laižamies.

Pēc divam dienām man liekas, ka nu gan nav riktīgi. Plauksta ka pankūka, krāsa ar liekas cita. Kustināt it kā kustina, bet pēc garas pierunāšanas.
Aiztriecamies vēlreiz uz Gaiļezera novietni, šoreiz ar abiem. Gan jau nenonesīs slimnīcu.
Principa pēc nelieku auto maksas stāvvietā. Lai iesālās, bet tas nav normāli. Šauras vietas, bērnus izņemt nevar (nez, pie lielveikaliem ģimenes stāvvietas ir platākas, bet te, kur brauc tikai ar bērniem, šaurs kā pastala), mistiskie aparāti, negribu dot naudu “pisnesmenim”, kam ka tik peļņa.
Skaidrs, ka slimnīca apzināti tiek nolaista, lai to slēgtu. Rīgas dome nejēdz sakārtot auto stāvvietas. Nu kas traucē Juglas ielā pretī slimnīcai stihisko parkingu sakārtot – paralēli brauktuvei stāvvietas vecāku auto. Ja jau esošajās stāvvietas ir uz privātās zemes, kur pēkšņi kāds sadomājis grābt piķi. Nemaksāšu un viss.
Nu jau trešais ķirurgs uzmet aci tam pašam svētdienas rentgenam un konstatē, jā, ir plīsums. Aleluja. Diviem domas sakrīt.
Atgriež vaļā saites pie plaukstas, pie augšdelma, pārsien vēlreiz. Nu gan vajadzētu noiet tūskai. Tik nēsājiet kaklā.

Vakara meitas krusttēvs, Bērnu slimnīcas ārsts, brīnās, kāpēc roka karājas lakatiņā. Tak ta ir ierasta prakse, ka pakar marlē, kam kakla daļā sagatavots polsteris. Atnes parādīt dēla saiti. Pirmo reizi ko tādu redzu.

Ejiet jūs visi. Skaidrs, ka es esmu atbildīga par savu bērnu. Skaidrs, ka atkal Kļava varēs gudri …irst, ka tikai lohi vecāki nespēj nosargāt savus bērnus, ka tikai vecāku kļūdas vairo bērnu sāpes, ka tādiem atņemt bērnus. Vai varbūt pēdējo vairs ne Kļava, bet interneta komentētāji.

Bet man ir tik ļoti žēl, it kā kaut ko svarīgu būtu palaidusi garām.
Pirms braukšanas prom no laukiem uz Viļānu atkritumu šķirošanas punktu aizvedām makulatūru. Tur bija arī pediatrijas grāmatas.
Es neesmu ārsts. Ja mani bērni gribēs studēt, kam viņiem 60-80 gadus vecas smirdīgas grāmatas.
Bet likās, ka tā aiziet arī daļa manas bērnības. It kā pieeaugot, it kā atdaloties, it kā izloboties no sargājošās čaulas.