Tag Archives: literatura

kuces memuāri

vajadzētu pasēdēt pie papīra lapām un failiem, bet kaut kā sametās tik skumji, ka ir pēdējais laiks pagaudot blogā. jo, ja jau es esmu kuce, kāpēc lai negaudotu.

februāra vidū piezvanīja kaut kāda sieviete, kas esot LTV režisore un taisot filmu par Andu Līci, tāpēc gribot iefilmēt manu viedokli. esot internetā atradusi un izlasījusi manu rakstu, radušies vairāki jautājumi. runa ir par šo te gabalu, ko uzrakstīju pēc tam, kad muzejs aicināja apmeklēt Nostaļģijas maratonu – respektīvi aizgājušo laiku autoru dzejas lasījumus.

no kuplā Rakstniecības un mūzikas muzeja rīkotā pasākuma autoru piedāvājuma rudenī izvēlējos Andu Līci, jo Anna Rancāne būtu pārāk banāli, bet pārējie autori interesēja vēl mazāk vai arī lasīja laikā, kad uz pasākumu netiku. komplektā Līcei nāca arī Imants Auziņš. ne es viņu bērnībā lasīju, ne tagad – tikai pirms pasākuma palasīju padomjlaika krājumus un pabrīnījos, kādu sviestu gan tomēr publicēja arī tolaik. par spīti cenzūrām un taču ne jau samizdatam (autoru pašu finansētiem un rediģētiem izdevumiem) kā nereti mūsdienās.

varētu izdot 1 normālu krājumu, bet tā vietā ir izdoti nezin cik. ritmiski rakstīt jau nav nekāda lielā māksla, lai to par katru cenu drukātu un tiražētu. un cik no tiem sensirmajiem tekstiem vairs kādam svarīgi, cik tad tur ir to labo lietu, ko laika zobs nesagrauzīs un vēja gars neizvētīs.

latvieši ir aptrakuši ar dzeju. vai nu daiņotāju gēni, kad katru smildziņu sidraba ziediem, katru pelēku akmistiņu apmīļot’i. vai arī no laika gala skolā iedīdīts, ka ir kruti būt dzejniekam un plivināties kaut kur apmēram pie gubu mākoņiem un romantiski īdēt te par laimi, te ciešanām. pamēģini skolas laikā atzīties, ka raksti dzeju – učenes izvazās pa visiem kaktiem un vēl nopublicēs pagasta avīzē. vai kāds brīnums, ka visi grib rakstīt un arī raksta – cits bērnībā, izmēģinādams jaunas iespējas, cits jaunībā, mirdams no nelaimīgas loves, cits uz vecumu, gribēdams pamest aiz sevis ko pārlaicīgu.

padomju laikā latvieši bija sevišķi aptrakuši ar dzeju – pilnas sekcijas. jo poētiskākas dabas ainas, jo mazāk ko piesieties. jo izkoptāka metaforu valoda, jo mazāk nepatikšanu. bailēs no soda latvietis kļūst dzejnieks. un pēc tam savā paštaisnumā brīnās, ka citiem labāk patīk proza.

muzeja pasākumā Līces un Auziņa teksti nebija nekas negaidīts – poētiskas dabas gleznas, ko nespēju palasīt jau kopš bērnības un ko ar mokām izcietu skolā, un tipiskā umpapā pensionāru dzeja par mūsdienām – sarīmētas rindas par deputātiem un klišejiskām negācijām. nebija pat smieklīgi. kā tāda aizgājušo laiku latvietība un vecāsmātes kožu saēstie cimdi – izmest nedrīkst, nēsāt nevar. un tad izdomā, kur likt – pie sienas rāmī vai atvilknē kodēm par prieku. vai arī digitalizēt un aizmirst.

vienai autoru sugai ir tāda sērga – klabināt dzejas par knauzerīgo Europu, desu e-vielām un slaistiem deputātiem, par apbižotajiem pensionāriem un mirstošo Latviju. latviski un latgaliski. lasi galva ritmā šūpojas līdzi – paņēmuši krutkas tašu, iesim izlakt polšu pašu, iedami uz gaišo tāli, izpirksim mēs bodē sāli (autoru nemeklēt, tikko sarīmēju).

piekritu palīdzēt. ja jau mans teksts par sen notikušu pasākumu kādam noder, varu to nolasīt vai arī komentēt. lai gan godīgi jāsaka – 1. martā, kad bija paredzēta filmēšana, par to jau biju aizmirsusi. kad TV ļaudis piezvanīja, stāvēju LU ēdnīcā pie letes un domāju, ko lai apēd. noliku paplāti un aizgāju – cilvēkiem tak jāpalīdz. ja viņiem priekš filmas vajag manu komentāru par reiz rakstītu tekstu, nav grūti palīdzēt. katrs, kas kaut ko organizējis, zina, cik pretīgi, ja kaut kas sāk iet pret spalvu un neviens nepalīdz.

bet te arī sākās cirks. mani filmēja veselu pusstundu. un tā sanāca tāda taisnošanās un atbilde uz uzbrukumiem par viedokli. jo filmā man bija iedalīta kuces loma, ko režisore nemaz īpaši neslēpa – centās izdabūt tekstus un īpaši neiedziļinājās, ko gribu pateikt vai domāju. jo – jūs taču saprotat, ka mēs montēsim. un – gribu saprast, kas jūs par cilvēku, man vienkārši interesanti (mani bērnībā arī interesēja dēles, tāpēc liku smiltīs, lai rāpo). apmēram kā preparējamu vardi nolikt uz stikla, dīrāt ar skalpeli un mēģināt saprast citu paaudzi. neslēpjot savu pretīgumu.

jo nelasīt aizgājušo laiku literatūru nav labais stils. un pavisam slikts stils ir publiski pateikt, ka nemaz netaisos to darīt un arī nenožēloju. komentāru par to P. Bankovskis iecepa savā Satori blogā: Daudz neizprotamāki ir dažādi vecuma ierobežojumi, kas, kā laiku pa laikam noprotams, “jauno autoru” vai “vidējās paudzes” autoru darbus kritizēt vēl pieļauj, bet brīdī, kad autors jau sasniedzis pensionēšanās vecumu, atstāj vien divas iespējas – vai nu klusējot nelikties ne zinis, vai pieminēt, tā teikt, pagātnes nopelnu gaismā. Manuprāt, šāda pārprasta pietāte pret sirmajām galvām, literatūrā ir kaitīga un pat lipīga – laika gaitā tā no kambariem, kur mājo sirmie un godājamie gluži kā tāda labi sastāvējusies smēķu smaka izlien pa durvju apakšu un piesmirdina arī visu pārējo telpu. (..) Nav jau viegli samierināties ar domu, ka ja vien par tevi un taviem darbiem nerunā tikai labu, tad tu, visticamāk, vēl arvien esi dzīvs.


bet tas, galu beigās, par Līces nelasīšanu ir mans privātais viedoklis. cilvēkam tak nav jāizlasa visa pasaules un pat ne visa latviešu vai latgaliešu literatūra. un visa literatūra nav domāta visiem cilvēkiem. kam Remarks, kam Bodlērs. kam Ignats Zariņš un Rēzeknes bombardēšana, kam Melānijas Vanagas izsūtīto stāsti, kam atkal mūsdienu latvju prozas senvārdu kruzules, nīkulīga cepšanās un femīnās poētikas glāsmainie vēzieni, no kā man arī brīžam gribas vemt. ja man nepatīk, tad taču varu pateikt, ka nelasīšu. jo es tiešām nelasīšu.

jā, lasu un lasīšu Ziedoni, Skujenieku, Belševicu, Elsbergu, Vācieti. vēlams, mūsdienu izdevumā. bet pret tām daudzajām padomjlaika mazgrāmatiņām, ar ko bija pilna sekcija, man ir alerģija. gan tieša, gan pārnestā nozīmē. jo man ir alerģija no pelējuma un putekļiem – asaro acis un šķaudu. bet arī alerģija no tekstu blāķiem – tekstu apkārt ir tik daudz, ka nevaru paspēt izlasīt visu, ko kāroju. kur nu vēl kaut ko pienākuma pēc.

kā saprotu no zvaniem un komentāriem (man nav TV), kaut kāds mans teikums ir ielikts Andas Līces filmas reklāmā un tagad ik pa laikam tiek drillēts tās filmas pašreklāmas laikā.

Pateikt un pateikties. Anda Līce. LTV videofilmas pirmizrāde. Šogad aprīļa beigās dzejniece Anda Līce svin skaistu apaļu jubileju. 70 gadi ir labs brīdis mūžā, lai pateiktu saviem senčiem, savai mammai paldies par labajiem gēniem, taisno muguru un gaišo, priecīgo prātu. Videofilmā dzejniece runās arī par trīs laikiem savā dzīvē, kuru robežu spilgti iezīmējis 1949. gada 25. marts.

nevaru saprast – pie kājas vai esmu nikna. jo blogā uzrakstīju par dīvainu pasākumu muzejā, filmēšanas laikā runāju par aizgājuša laika literatūru. bet tagad esmu nonākusi dīvainā lomā, jo filmu rādīs 25. martā, tieši izsūtīšanu uz Sibīriju kontekstā. filmēšanas brīdī taču to nezināju, bet tagad esmu izmantota par vēl vienu klišejisku naglu mocekļa zārkā – tad izsūtīja, tagad jaunie nelasa.

naivi gribēju palīdzēt sataisīt to filmu. nu sanāk, ka esmu piekāvusi izsūtīto. kā tā “maita krieva” 16. martā pie Brīvības pieminekļa.

laikam jau ir iemesls būt niknai uz režisori, jo laikam jau viņa mani vienkārši izmantoja kā ļaunā tēlu sevis režisētā vēstījumā. tas ir, atnāca pakaļ video materiālam ar manu seju, jo filmai neder pliks teksts. jau iepriekš zinot, ka vajag jaunās paaudzes maitu. tas ir, es pati viņu nemaz neinteresēju. tas ir, ja es būtu trula maita, mūžam neņemtos ar latgaliešu valodu un kultūru – vieglāk taču ir grauzt popkornu un lakot nagus. bet var jau būt, ka esmu kuce, jo nav ne mazākās vēlēšanās izlikties labākai un lasīt. labāk tomēr rakstīt.

vai mani uztrauc, ka mani teksti kādam nepatīk un visticamāk pazudīs nekurienē? tā ir realitāte. es rakstu šim brīdim un daru to internetā. uz papīra drukāt ir vērts tikai pašu labāko. un daudz kas no iepriekšējo paaudžu sadrukātā ir tikai analogais spams.

bet man vienalga ir ļoti nepatīkama pēcsajūta un pretīga priekšsajūta. pie viena arī atvadoties no sava naivuma. protams, ka citureiz, kad kādam vajadzēs manu seju vai vārdu, vērtēšu daudz rūpīgāk, vai tas ir to vērts.

naleiņ vysim ūkstim par spryudzini. na kotram ūkstam vajag spryudziņa. i na kotram spryudziņam juoatsarūn ūkstā.

ārpus

Kad es pēkšņi iegāju tviterī, likās – tur jābūt ziņai no tevis.
Bet tā vietā ikdienas burti pieprasa, atgādina un spamo – neaizmirsti, mēs esam dzīvi, mums vajag, mums arī ir plāni, uzmetumi, projekti, nauda.
Bet ārā aiz žalūzijām pavasaris norāvies no striķa un ārdās, no kupenām izgrebj kraukšķošas figūras.
Šitā tik vienreiz gadā. Trīs minūtes dienā saule spīd košāk par monitoru.

Kulturālais analfabētisms

Latviešu literatūra interesē latviešus vai tos, kas kaut ko grib uzzināt par latviešiem un Latviju, bet varbūt par austrumeiropiešiem, varbūt eiropiešiem, varbūt cilvēkiem vispār. Jo mūsdienu latviešu literatūra ir reizē arī mūsdienu cilvēku literatūra, reizē nav atraujama no savas radīšanas vietas, laika un radītājiem – tā ir postpadomju sabiedrības radīta un kaut ko liecina gan par šo sabiedrību, gan varbūt jebkuru post situāciju un post sabiedrību, kā jau tas piedien pārejas laika tekstiem, kuros autori cenšas definēt jaunās lietas un atskatīties uz vecajām – vairāk dokumentējot, mazāk vērtējot.

Bet kuru interesē latgaliešu literatūra? Latgaliešus? Nūsauc maņ pādejū latgalīšu gruomotu, kas tev lyka rauduot i aizadūmuot par dzeivi, smītīs i just leidza! Latviešus? Kāpēc gan – tā taču ir sarakstīta latgaliski, bet vidējam latvietim jau tā ir grūti. Krīze. Nesaprašana. Lieciet mieru. Kāda literatūra. Kāda latgaliešu literatūra. Kādā latgaliešu valodā. Un vispār – tā ir valoda vai dialekts? Vo, tieciet galā ar šito, tad es kaut ko palasīšu. Ja iztulkosiet normālā valodā.

Ja geju literatūra kā atsevišķi definēts un izcelts fenomens interesē tikai gejus un sieviešu literatūra – tikai sievietes, tam varētu būt savs attaisnojums, interese īpaša tēmu loka pēc. Ja vīriešu mīlestība, tad romāns gejiem. Ja sievietes un vīrieša mīlestība, kas atainota īpaši nepretenciozā garā un beidzas laimīgi, tad sieviešu literatūra. Savukārt, ja sieviete cepas par dzīves jēgu un vīrietis mīl un apmierina sevi, tā ir mūsdienīga literatūra.

Bet vai 19. gs. literatūra interesē tikai 19. gs. cilvēkus? Lielā mērā jā, jo lielākā daļa no tajā laikā sarakstītā ir palikusi ārpus kultūras mainīgās telpas, nav tikusi citēta un ir izčākstējusi. Bet ko darīt ar Rudolfu Blaumani?

Un ko darīt ar Valentinu Lukaševiču, Ingridu Tāraudu, Juoni Ryučānu, kas šobrīd, vēl nekļūdami veci, ir kļuvuši par latgaliešu vecākās paaudzes autoriem? Vai varbūt joprojām vidējās – ir jau vēl arī Emileja Kalvāne, Vladislavs Zeps, Diāna Varslavāne.

Ja interesēties par 19. gs. literatūru ir normāli un ir normāli skolā lasīt Blaumaņa noveles, kas taču rakstītas citā latviešu valodā – kas zina, kas ir “brūtgana kamašas”, “maigles”, kas ikdienā saka “nosaluse”, “bairītis”, “pate”, “nava”? Tad kāpēc nav normāli zināt mūsdienu latgaliešu autorus – pie tam izglītotam cilvēkam? Jo gan 19. gs. latviešu literatūra, gan mūsdienu latgaliešu literatūra ir daļa no mūsu kultūras.

Sasodīts, pareizi būtu – kāpēc ir normāli neko nezināt par latgaliešu literatūru? Kā Latvijā iznākušu/ iznākošu periodisko kultūras izdevumu un kultūras portālu redaktori var autoram pateikt, ka redakcijā neviens nespēj izlasīt viņa latgaliski rakstītos tekstus? Pie tam pašsaprotami uzskatot, ka tā ir autora problēma, ka raksta kaut kādā nesaprotamā rakstībā, nevis redaktora – ka nezina otru latviešu valodas rakstu tradīciju.

Vai tā ir inteliģenta cilvēka reakcija – protestēt par teksta un autora nepareizību, jo tas neatbilst viņa lasīšanas ērtībām? Vai arī ignorēt kā neesošu – ja uz suni neskatās, tas nav jāved ārā pačurāt.

Cik latgaliešu literatūras ir bijis “Literatūrā un Mākslā”, “Literatūrā, Mākslā un Mēs”, “Kultūras Forumā”, “Karogā”? Cik latgaliešu dzejas ir bijis Dzejas dienu centrālajos pasākumos? Cik latgaliešu prozas ir Prozas lasījumos? Cik latgaliešu literatūras ir “Latvju Tekstos”, “Kultūras Dienā” un Satori.lv?

Lai lasītu Kantu, ir jāpiepūlas, jo tā nav ikdienas valoda un sarunvalodas leksika, tomēr lasīt Kantu ir “kruta”, tāpēc zobus sakoduši lasa vai izliekas esam izlasījuši. Ja cilvēks lasa un citē rietumu pasaules domas, viņš ir gudrs un labs. Ja citē austrumu domas, tad “ezotērēts”. Ja lasa latgaliešu literatūru… kāds vispār ir redzējis, ka kāds lasītu romānu latgaliski vai publiski citētu latgaliešu dzeju?

Prāta piepūle izlasīt tekstu latgaliski ir apgrūtinoša, jo bez tā var iztikt un par nelasīšanu nekas nebūs – arī nelasot varēs dabūt gan pamatskolas un vidusskolas atestātu, gan filoloģijas bakalaura un maģistra diplomu. Un varēs nelasot taisīt latviešu literatūras apskatus, mājaslapas un aģentūras. Latgaliešu literatūra ir lieta, kas kaut kur notiek, bet nevienu neinteresē un neietekmē, neatrod atbalsi, netiek citēta, analizēta, kritizēta un neturpinās.

Vieglāk ir pieņemt, ka latgaliski rakstīts teksts ir mēsls, kas nav publicējams, jo saturs ir palicis nezināms – vīnogas ir skābas. Vai varbūt tas ir ērtāk – neiziet ārpus savas komforta zonas un nedomāt par lietām, kuru apguve prasa piepūli un laiku, bet neko prestižu nedod.

Tā tas bijis un tā tas būs – nepublicēsim, jo nevarējām izlasīt. Citu atbildi no Latvijas kultūras izdevumu redaktoriem vēl nav gadījies redzēt. Izdevumi dzimst un mirst, problēma paliek.

Pēdējo dienu kultūršoks – no sākuma pamanīju, ka arī Satori.lv, kas taču sevi definē kā “kultūras un patstāvīgas domas portālu” un vienmēr pozicinējis sevi publiskā telpā kā ambiciozs un radošs, novatorisks projekts, ir tā pati vecā nelaime – vēl trakāk, lapā nav neviena teksta latgaliski. Neatradu ne klasiskā manierē rakstošos, ne postmodernistus. Ne ortodoksālos, ne pareizos, ne huligānus, ne pofigistus. Ne Jurciņa, Vējāna, Rancānes, ne Lukaševiča, Raibuo Suņa, Tāraudas. Ne arī tekstu, kur būtu lietoti vārdi “jis”, “jei” (viņš, viņa).

Šodien saņēmu e-pastu. Izrādās, pirms pāris dienām Ingrida Tārauda, kas sagatavojusi jaunu dzejoļu krājumu latgaliski un latviski “Bisers zam kuoju/Pērlītes zem kājām”, meklē iespējas to publicēt, sagatavojusi arī dzejoļu kopu un aizsūtījusi Satori.lv publicēšanai. Saņēmusi redaktores Ingmāras Balodes atteikumu, jo diez vai kāds no lasītājiem sapratīšot.

Te nu mans kultūršoks turpinās – par ko vispār ir runa? Vai Satori.lv lasītāji tiešām ir tik stulbi, ka nevar neko, kas atrodas ārpus viņu šaurās pieredzes žoga? Un no kurienes rodas mana bloga lasītāji, kas, latgalieši nebūdami, lasa arī tekstus latgaliski?

Tālāk mani ieraksti tviterī, mazā bloga piezīmes. Un sarakste ar laikam tak Reini Tukišu, vismaz  tiešziņā (DM), kas prasīja atsūtīt kontaktus turpmākai saziņai, “Satori” parakstījās kā Reinis.

saprge atļaušos apgalvot, ka @SatoriLV ir snobi, jo tur nav latgaliešu literatūras. ne vecas, ne jaunas. neko neatradu. bet tas ir mans indikators. 7:10 PM Feb 4th

saprge lai gon kur ta tei latgalīšu literatura ir – Kulturys Forumā 1 specialā geto numerī? puors Karūgūs paņteni? deļkuo @SatoriLV byutu izjāmums. 7:11 PM Feb 4th

saprge sviests. Tārauda aizsūtījusi tekstus uz @SatoriLV – atbilde: diez vai kāds lasītājs sapratīs. hei, ērmi! ir 21.gs., latgalieši NAV eksotika! about 6 hours ago

SatoriLV @saprge Diemžēl mūsu redakcijai pašiem pietrūkst kompetences tos saprast. Atvainojamies, bet nav iespējas algot latgaliešu tekstu redaktoru. about 6 hours ago in reply to saprge

saprge @SatoriLV bet vai Latvijā nav neviena latgaliešu valodas korektora, redaktora? neviena latgaliešu literatūrzinātnieka? alibi noraidīts. about 6 hours ago in reply to SatoriLV

saprge @SatoriLV pajautājiet @jelsberx – viņš izlasīs un sapratīs. @Muora, @ammarita taisa latgaliešu tekstu korektūru. + tie, kas nav tviterī. about 6 hours ago in reply to SatoriLV

SatoriLV @saprge Tā vienkārši līdz šim nav bijusi mūsu prioritāte. Ja kādam būtu iniciatīva, mēs varētu to ieviest. Pagaidām tādas nav bijis. about 6 hours ago in reply to saprge

saprge @SatoriLV latgaliešu literatūra ir latgaliešu prioritāte, kas eksistē kaut kur otrpus Aiviekstes, jo tā nav latviešu literatūra? about 6 hours ago in reply to SatoriLV

SatoriLV @saprge Domājams, tu pārvērtē mūsu iespējas. Mēs paši pēc savas iniciatīvas nevaram un nespējam interesēties un pārklāt visu. about 6 hours ago in reply to saprge

saprge @SatoriLV diemžēl turpināt oldskūlīgo Karoga un Kultūras Foruma ceļu – nesaprotu = nepublicēju. http://bit.ly/exrNdU – 5. rindk. no apakšas. about 6 hours ago in reply to SatoriLV

saprge @SatoriLV protams, ka nevar pārklāt visu. bet tik daudz gados neviena LTG teksta? tā jau nav ķīniešu valoda, Latvijas kultūrtelpā margināla. about 6 hours ago in reply to SatoriLV

SatoriLV @saprge Jā, tiešām pilnīgas šausmas! 🙂 Bet, ja nopietni, tavas replikas ir pamudinājums mums meklēt (un atrast) iespēju to labot. Paldies. about 6 hours ago in reply to saprge

saprge @SatoriLV tieši to arī gribēju panākt. kustību. 🙂 jau pirms pāris dienām norādīju – man kā lasītājai ir indikators – http://bit.ly/g7DLrj about 6 hours ago in reply to SatoriLV

SatoriLV @saprge Aizrakstīsim tev e-pastu un ticams, ka kaut ko izdomāsim. about 6 hours ago in reply to saprge

saprge @SatoriLV ne jau visas intereses un prioritātes nosaka nauda. ja tā būtu, būtu tikai ērtā un vieglā kultūra. gaidīšu ziņu. about 6 hours ago in reply to SatoriLV

saprge @SatoriLV kontakti te: http://lgsc.lv/kontakti/valde/ – DM nevar nosūtīt, jo neseko. about 5 hours ago

saprge kamēr tviterī trādirīdis, latgaliešu dzejniece @inngrida ielikusi savus tekstus @SatoriLV blogu sadaļā – http://bit.ly/euPTVC – lasi tik! about 5 hours ago

Latgalieši ir apdraudējums. Tomēr nevis Latvijas valstiskumam, par ko čukstošā sazvērestības baumu izplatīšanas tonī mēģina pārliecināt ministriju ierēdņi, meklēdami zīmes, ka aiz latgaliešu  valodas, literatūras un kultūras spītīgās eksistences no projekta uz projektu stāv Maskavas lāča spalvainā roka, bet gan “Latviju latviešiem” idejai – ka Latvija ir latviešu valsts un tās vienīgais uzdevums ir aizstāvēt mūžam apdalītos bāreņus latviešus, pareizo latviešu valodu, latviešu teātri, latviešu kino, latviešu literatūru. Bet latgalieši lai tiek galā paši – jo tā ir cita valoda, cita kultūra, cita literatūra. Statistiski viņi ir latvieši, jo citādi mūsu tak ir tik maz, bet kultūru gan jau saglabās paši no maizes darba brīvajā laikā, valodu – mājās.

Tomēr es esmu latviete, citāda latviete. Un arī latgaliete. Un šī ir arī mana valsts un sabiedrība. Tāpēc man liekas dīvaini, ka manu citādumu uzlūko kā kaut kādu kroplību vai neatbilsmi pareizas latvietības rāmim. Kamēr runāju latviski, esmu laba, bet, kad ierunājos latgaliski, apdraudu valsti – tāda morāle no pēdējo gadu sarunām, diskusijām ar ierēdņiem.

Kā Nacionālā teātra šīs sezonas hītā “Latgola.lv” attēlo latgaliešus? Uz sienas  projicēti sarkanbaltsarkanie karogi un Rīgas krastmalas manifestācija, bet aktieri dejo kazačoku, latviski runā ar krievu (!) akcentu. It kā Baltinavā, Ludzā, Preiļos, Līvānos, Viļānos nekad nebūtu bijis Atmodas un nekad nebūtu cilvēki pa ielu nesuši sarkanbaltsarkano karogu. It kā latgalieši būtu… krieviski latvieši.

Bet, iespējams, latgalieši ir Latvijas iespēja mainīties un saglabāt valstiskumu arī 22. gs. un turpmāk – jo pret ksenofobiju un klusumu, kultūras noklusēšanu atbild ar spītīgu rakstīšanu un runāšanu latgaliski, lojālu vienotību ar pārējiem citu novadu latviešiem, kas savas izloksnes arvien straujāk pazaudē vai jau ir pazaudējuši, kā arī savas kopības apliecinājumu – ja ne savā pašu valstī klausoties valsts apmaksātus raidījumus latgaliski, tad nopērkot raidlaiku valsts televīzijā ar SMS un maksas zvaniem, nobalsojot par savējiem šovos un tā iedabūjot savu “Rūžeņu” tur, televizorā.

Ja vajag, es varu sarunāties un rakstīt arī latviski, lai jūs saprastu. Bet savus labākos tekstus, kuros es runāju dzimtajā valodā ar vecāsmātes, tēva, mammas un bērnības vārdiem, ne iemācītiem citātiem, vienalga rakstīšu latgaliski. Ja nav spēka un intereses lasīt, tad kaut kādas durvis, lai arī vaļā stāvošas, vienalga paliks neatvērtas.

Es uzrakstīšu, jo nevaru nerakstīt un tā ir vienīgā valoda, kurā man nav akcenta un nav jādomā par vārdu jēgu un secību. Bet kas lasīs?

grāmatu glābšanas plosts

Sēžu gultā, skatos stulbus seriālus, bakstos pa failiem. Ārā saule jau taisās uz rietēšanu, silta gaisma un zilibalts sniegs. Pirmīt uz mežu, lēnām cilādami garus kātus, pa apsnigušajiem arumiem aizslāja četri aļņi – vecais pa priekšu, pa gabaliņu mazāks, aiz viņa laikam māte un pašās beigās vēl viens lielāks. Kad šie pamazītēm kāpa grāvī pie meža, nospīdēja tik bēšīgi dibeni ar tumšām ļipām. Kā bumbiņas ieripoja kastītē viens pēc otra.

Bet seriālos viss pa vecam. Izrādās, joprojām jebkurš noziedznieks, ieraudzījis policijas suni, metas bēgt, lai rastos izdevība nofilmēt bandīta, suņa un izmeklētāja un viņa pārinieka nešanos cauri vārtrūmēm, cauri pagalmiem, rāpšanos pa trepēm un kustīgu priekšmetu apgāšanu, suņa lekšanu pāri tam visam un ieķeršanos bandīta piedurknē, kā arī aizelsuša-zuša bezelpas policista pieskriešanu, matiem plīvojot un krekliņam nostiepjoties uz tvirtā auguma. Un kur nu vēl policisti, kas pārvietojas, turēdamies pie helikopteru sliecēm, un, atlaiduši tās, nokrīt tieši uz furgona jumta – noplīvo vien.

Bakstoties pa internetu, šorīt pamanīju ziņu, ka notiek akcija „Ziedosim grāmatas publiskajām bibliotēkām!”, ko rīko tie paši tūdaliņi, kas aplipināja Rīgas Centrālās stacijas sienu ar vecām grāmatām – it kā kāds no tā vairāk lasīt sāktu. Tas ir, laikam neesmu šitādu pasākumu auditorija – pat nepielīdu tuvāk, palūrēt, cik tās grāmatas vecas vai jaunas. Internetā izraktā relīzē lasu, ka Preses konferencē piedalījās kultūras ministrs Ints Dālderis, kurš atklāja arī Lasīšanas gadu simbolizējošo „Grāmatu sienu”. Šī ir Latvijā vēl nebijusi iespēja – plašai sabiedrībai pieejams objekts, kas sniegs iespēju cilvēkiem publiskā vietā brīvi apskatīt un palasīt jaunākās grāmatas bez maksas.

Gribētu gan redzēt! Ja tas ir tas pats, ko laikam pavasarī pamanīju, tad gribētu gan redzēt idiotu, kas stāvēs stacijas trepēs pie sienas un lasīs grāmatu – tas tak vēl trakāk kā lasīt romānu datora monitorā. Var jau būt, ka ir kādi ubagi, kas nevar aiziet uz apkurinātu un gaišu bibliotēku, jo nav pases, vai stacijā iestrēgušie, kam nav naudas avīzei kioskā. Tomēr, man šķiet, ir vesela armija šitādu no gaisa nogrābtu ideju, kas izskatās labi, bet neko nedod – PR domāšana.

Tikpat labi var atvest uz Doma laukumu govi, palaist ganīties tai ielejā pie baznīcas, katru viņas pļeku dokumentēt un tvītot par katru māvienu un šņācienu. Izsludināt govs vārdu konkursu, apdrukāt T-kreklus ar konservu bundžām, uz kā attēlota govs galva, gaļas paviljonā atskaņot viņas māvienus, sataisīt govju māvienu dabstepa ballīti un izstādi ar govs bildēm – kā viņa staigā pa pilsētu. Bet pēc projekta beigām govi aizvest kaut kur uz laukiem, lai kaut kad nākotnē uz kautuvi ved saimnieks. Loģiski, ka būt veģetārietim ir baigi stilīgi. Nāve ir citur, bet mēs esam labi.

Kaut kad sen biju atvērusi mājaslapu vairaknekavienadzive.lv, pabrīnījusies un aizvērusi. Kaut kas nenormāli stilīgs un smalks. Kaut kādi ērmi.

Nebiju īpaši iedziļinājusies un pētījusi – mana vaina. Radās iespaids, ka tas tāds margināls Rīgas tūdaliņu PR projekts, kā bužināt grāmatizdevēju un tirgotāju spalvas – laba ideja ar jokainu izpildījumu. It kā stilīgi, it kā smalki – tā kā latvju prozas romāni cietajos vākos ar prievītēm. Ne man.

Papētīju smalkāk. Izrādās, 2010. esot bijis Lasīšanas gads un tā devīze esot bijusi „Vairāk nekā viena dzīve”. Lasīšanas gada mērķis ir radīt cilvēkos vēlmi lasīt grāmatas. (Es gan sapratu, ka viena grāmata jālasa vismaz divreiz – izlasīji, dod citam. Izdevēji šņāc un spļaudās – lasītāju jau tā maz, tie paši nepērk katrs savu grāmatu.)

Droši vien esmu kaut kāds ambālis, jo mani nekas nespēj ne sajūsmināt, ne iedvesmot. Lasīšanas gads ir nekomerciāls projekts, kurā aicināta piedalīties visi Latvijas iedzīvotāji. Tas notiek, pateicoties esošo dalībnieku atbalstam un entuziasmam. Izrādās, sadarbības partneri ir Latvijas Nacionālā bibliotēka, Latvijas Grāmatnieku ģilde, UNESCO Latvijas Nacionālā komisija un citi.

Pirms projekta uzsākšanas pētījumu aģentūra „Compass” sadarbībā ar uzņēmumu „VisiDati.lv” veica pētījumu par lasīšanas ieradumiem Latvijas sabiedrībā. Pētījuma rezultāti liecina, ka apmēram trešdaļa no respondentiem grāmatas lasa reizi pusgadā vai vēl retāk, vai nelasa nemaz. Droši vien. Es arī ne velna nelasu, nekādu daiļprozu vai memuārus, arī dzeju uz naktsgaldiņa neturu. Ja neskaita to, ka visu dienu lasu dažādus tekstus monitorā.

Neesmu nīgrs tips, kam kārojas paspļaudīties par visu, ko dara citi. Bet atkal esmu ārpus un nespēju sajūsmā sist plaukstiņas, tikai brīnīties. Saki nu – kas viss tik pasaulē nenotiek paralēli. 😀

Tomēr ir viens iemesls, kāpēc par to rakstu – pašu bibliotēku veidoti saraksti ar grāmatām, kā viņiem trūkst. Klāt šo bibliotēku kontaktiespējas. Grāmatas var atnest uz labdarības veikalu „Otra elpa” (Marijas ielā 13, 2.stāvā, Berga Bazārā) vai arī izvēlēto publisko bibliotēku.

Ja kādam ir vēlme piedalīties un palīdzēt, var atrast savu tuvāko vai savu bērnības bibliotēku un uzdāvināt tai vajadzīgo. Vai arī meklēt, kam varbūt vajag grāmatas, kas pašam kļuvušas liekas.

Grāmatu saraksti:
Kurzemē – http://www.vairaknekavienadzive.lv/?page_id=401
Zemgalē – http://www.vairaknekavienadzive.lv/?page_id=404
Latgalē  – http://www.vairaknekavienadzive.lv/?page_id=407
Vidzemē – http://www.vairaknekavienadzive.lv/?page_id=426

Man pašai ar to nav nekāda sakara. Tā arī nesapratu, kas to organizē un kā tas notiek, bet saraksti izskatās visai īsti (pārāk daudz popgrāmatu), taču reizē arī mazliet dīvaini un nožēlojami – ka Latvijas bibliotēkām nav to grāmatu. Slimnīca bez atejas papīra – pierodi. Bibliotēka bez latviešu literatūras – normāli.

Bet nu miers ar to. Internets ir ekstra, kas nepienākas katram. Ir pasaule virs un pasaule zem. Rīgas smalko PR ļaužu izsapņotā realitāte ar umpapā projektiem un maza lauku pagasta realitāte.

Iespējams, pasaule bez “Mumintēta memuāriem”, “Tautlietu vārdenes” vai “Kā noskūpstīt princi” nepaliek ne labāka, ne ļaunāka, bet kādam tā grāmata ir vajadzīga, lai darītu labāku viņa pasauli.

Auksti ziemīgi  sveicieni no Latgales. Dzīvei laukos nav ne vainas – sēdi internetā, baksti datoru, aiz loga skraida ziemas kanārijputniņi sarkankrūtīši, uz mežu aizslāj milzu lempji aļņi.

Reizēm nesaprotu, kāda velna pēc man tas blogs. Ne man laika viņu virpināt, ne enerģijas dīdīt. Tik ka brīžam kaut ko ierakstīt – cerībā, ka lasa caur RSS un neredz nekādus apsmiekla sunīšus. 🙂

LV izglītības sistēmas augļi iebira manā klēpī

kolēģe Guna palūdza recenzēt starptautiskas studentu konferences referātu tēzes, jo literatūrzinātnes pasniedzējiem tam it kā neesot laika. konferenci regulāri rīko bijušās Filoloģijas fakultātes studenti, fakultātes tagadējo nosaukumu gan nezinu – pāris gadu laikā mainīts vairākas reizes, bija kaut kas ar mākslām un humanitārajām zinātnēm, bet slinkums meklēt Gūglē – nav arī svarīgi, jo ne jau nosaukumā ir sāls.
nocīnījos gandrīz pusi dienas. aizgāju uz LNB pēc tēzēs aprakstītajām grāmatām, jo gribēju pārbaudīt pāris dīvainu apgalvojumu. sapinos, niknojos un brīnījos.
man tāds varbūt stulbs jautājums – ar studentiem tai FigZinFak vispār kāds strādā? vai arī viņi tur ir tāpēc, ka fakultātēs vajag studentus, lai nezaudētu statusu? viņiem kaut kas tiek mācīts – zinātniska darba noformējums un valoda, izpētes metodika, darba strukturēšana, tēžu noformēšana, nemaz nerunājot par spēju atšķirt tēlu no epiteta? pasniedzēji vispār lasa, ko tie studenti producē savos bezgalīgajos ķekša rakstu darbos?
esmu šokā no ieraudzītā – manā kursā, protams, bija cilvēki, kas nefilmēja, kur atrodas un ko raksta, ko tie pasniedzēji piekasās un ko īsti grib, bet tie arī nepiedalījās konferencēs un kaut kur fonā klusi šļūca pēc diploma. pēc tam viņi aizgāja strādāt uz skolu un dzīvo laimīgi vēl šodien, ja vien jau nav ārzemēs un nestrādā kādā tabakas vai zemeņu plantācijā.

izskatās, ka it kā atbilstoši Boloņas konvencijai ieviestā trīsgadīgā bakalaura programma (kaut Boloņas procesa mērķis ir starptautiska diplomu pielīdzināšana, tāpēc 1 no kritērijiem – studiju programma nedrīkst būt īsāka par 3 gadiem, nevis tai ir jābūt 3 gadus īsai), krīzes laiku pasniedzēju atlaišana (nav ne jausmas, kas tur vispār vēl strādā) un citi man nezināmi faktori ir izaudzinājuši jaunus idiotus, kas grib būt oriģināli un radoši, bet kam absolūti nav ne mazākās nojausmas par elementārām lietām un nav nekādas bāzes, tikai pliks radošums. no viņiem kaut ko prasa, bet viņiem nav ne mazākās nojausmas, ko īsti.
jau manai izglītībai ir māla kājas, jo biju par slinku un visādās sabiedriskās aktivitātēs un maizes darbos aizņemtu, lai sistemātiski pati urbtos un saprastu lietas ārpus plikas literatūras vēstures un obligātā faktu blāķa, tāpēc man nav studiju laikā iegūtu strukturētu un loģisku  literatūras teorijas zināšanu. līdz ar to visi mani diplomi ir nevis manu zināšanu apliecinājums, bet liecība, ka iesākto spēju novest līdz galam un izpildīt to iegūšanai vajadzīgās formālās brasības.

tomēr šķiet, ka jau manā studiju laikā iecienītā prakse, ka darbu vadītāji nelasa vadāmo darbus, mūsdienās ir kļuvusi pašsaprotama norma. diezgan loģiski – gan jau studentu nav kļuvis mazāk, bet pasniedzēju rindas gan retākas, jo krīze tak. un krīze ir lielisks alibi visādām maucībām.
paši pūš, paši deg. kaut ko uzraksta par literatūru, tā arī ir visa literatūrzinātne.
bet nu kāda velna pēc vajadzīga tāda fakultāte un tāda studiju programma? vai arī likvidēt literatūrzinātnes studiju moduli un miers. lai rullē antropoloģija, folkloristika, teātra zinātne un valodniecība. šobrīd liekas, ka to vajag ja nu vienīgi pasniedzēju algām un diplomu štancēšanai. (rakstot iedomājos – nez, kas tagad ir faķa dekāns? tās abas sievietes (abu kaut kad sen apvienoto faķu bijušās dekānes) jau ir publiski izkāvušās duelī un kāda no viņām ir ievēlēta amatā? vai arī ir atrasta jauna varas bāba?)

diezgan nožēlojama pēcsajūta. studenti jau nav vainīgi, viņi centās uzrakstīt tēzes starptautiskai studentu konfai, kaut visticamāk studiju laikā neviens pasniedzējs viņiem to nebija mācījis un viņiem nav ne mazākās nojausmas, ka tas gluži nav brīvā tekstā sarakstīts referāta spilgtāko citātu apkopojums. bet sanāca nožēlojami – tikai divus no astoņiem darbiem izlasīju ar interesi un cieņu (pārējie bija rēbuss, cenšoties saprast, kas slēpjas aiz mistiskajiem apgalvojumiem un teksta kruzulēm).

turklāt likt komatus un garumzīmes filoloģijas studenta apcerējumā – piedodiet. jums tak būs jāstrādā skolās, augstskolās, redakcijās, izdevniecībās. latviešiem tak vajag labas pašu rakstītas, tulkotas, izdotas grāmatas un savu literatūru, lai latvieši būtu latvieši arī turpmāk.

20. gs. sākumā Eiropas un Latvijas kultūra var tikt uzskatīta par vienotu, jo tai ir līdzīga estētiskā sistēma, to skar līdzīgi filozofiskie, literārie, kultūras un ekonomiskie procesi.

Guntim Berelim radītājs rada savu Doriana Greja ģīmetni, kas ir skaistāka par pašu, bet vieplī pārvēršas autors, nevis mākslas darbs. Skaistajam, ne tā radītājam ir lemts dzīvot mūžīgi. Jebkurš autors/mākslinieks atdod visu labo un skaisto sevī mākslai, paliekot arvien atbaidošāks, apliecinot savu mirstīgumu vai profanitāti pretim mākslas mūžīgumam vai sakralitātei. Gunta Bereļa secinājums ir vienkāršs – radīšana un upurēšana ir sinonīmi, kārtējais dubultnieku pāris.

Džeikilisms un Haidisms ir Gunta Bereļa varoņu problēma un tās risinājums. Galvenajiem tēliem ir divas personības – tā, ko viņi konstruē, un tā, kas viņi ir. (..) Zinātniekam ir otrādi, viņš ir Džeklis, kas ir radošais, sabiedriski derīgais, bet arī Haidu radošais. Tāpat kā Džekils, sekojot zinātniskam vilinājumam un radošajiem meklējumiem, radīja Haidu – otru, sliktu savas personības daļu – , tāpat Berelis no godīga pētnieka pārvēršas melīgā, manipulatīvā tipā.

Vizuāli uzskatāmi, pilsētvidei trafaretiski atbilstoši ir ekspresionistiski epiteti – metāls, ledus, guļbaļķi, asfalts, radot smagnēji iespaidīgu, urbānu, pat apokaliptisku ainavu.

Disharmoniju pastiprina arī krājuma bilingvālās iezīmes – blakus dzejoļiem latviešu valodā dzejniece dzejo arī krievu valodā. Disharmonijas pieminējums šajā gadījumā nenorāda uz zemāku kvalitāti vai šo dzejoļu neiederību pārējā krājuma noskaņu, bet liecina par krājuma kompozicionālo un emocionālo noskaņu variēšanos, ienesot krājumā nedaudz smagnējības un mulsuma tēlu noskaņu kombinēšanās ziņā.

zirgoties nedrīkst smieties nevajag skumt

Sastopoties ar jaunu informāciju, vienmēr ir vajadzīgs laiks, lai to ieliktu savas pieredzes plauktos un iekļautu esošajā lietu un vērtību sistēmā. Kārtošanas laiks ir apmulsuma laiks. Ne velti juku laikos literatūrai grūti – nevar saprast, kuras vērtības aizstāvēt – vecās, kas vairs nav modē, vai jaunās, kuru vēl nav.

Aizvakar skatījos monitorā, vakar dīdījos pie monitora, šodien joprojām esmu palikusi pie monitora. Pilnīgi neraksturīgi ņemos un neko nevaru uzrakstīt par Rakstniecības un mūzikas muzeja rīkoto “Nostalģijas maratonu” ar padomjlaika autoriem. Kaut kas neiet kopā, visu laiku domāju un tomēr sakni nevaru izrakt.

Dzeju lasīja Anda Līce un Imants Auziņš. Abi bija atbraukuši no laukiem, no īstās Latvijas. Piesūkušies ar zemes spēcinošo smārdu un bišu spārnu glāstīti. Ja izteikties atbilstoši vakara noskaņai. Jo dzeja bija. Dzeja bija skaista, tikai brīžam pārāk poētiskas vārdu kruzules un dabas gleznu virknējums, kam manas profānās dienas allažības samaitātās smadzenes netika līdzi.

Laikam biju gaidījusi kaut ko citu, kaut ko līdzīgu pirms pāris gadiem Rakstnieku savienības rīkotajam novadu dzejas pasākumam Brīvdabas muzejā, kur sabrauca vitāli un priecīgi lauku dzejnieki, galdā cēla pīrādziņus un maizītes, skandēja dzeju, apdziedāja muzejā laimi meklējošos kāziniekus un to darīja ar patiesu prieku un enerģiju. Lūk, tur varēja priecāties līdzi, gavilēt, smieties un raudāt no visa lieliskā absurda! Vitāli dzejnieki, kas vitāli lasa salkanu dzeju. Spīd saule, lido lapsenes, kāzinieki, tūristi. Un dzejai patiesībā nebija ne vainas. Tā vienkārši bija cita dzeja, kas radusies no dvēseles sāpēm, gribēšanas rakstīt, talanta un esošām klišejām. Nav jau ne vainas arī dzejai, kas neko jaunu nemeklē un nekādus podus neapgāž – ir cilvēki, kam tā ir vajadzīga. Ir labi, ja cilvēki to atrod un priecājas līdzi. Dzīve taču ir tikai vienreiz, kāpēc par to skumt vai žēlabās nīkt.

Rakstniecības muzeja zālē ar brūnajām padomjlaika sienām un tumši zaļajiem aizkariem man tomēr bija ļoti skumji. Sirmi dzejnieki, sirmi un krāsoti klausītāji, tumša zāle, PowerPointa prezentācijas slaids viņiem fonā – Anda Līce, Imants Auziņš, 09.09.2010.

Kaut kā ļoti žēl – kaut kādas pagājušo laiku godības, kā varbūt nemaz nebija bijis. Vieni kļuva slaveni, otri nē. Vieni pārdzīvoja laiku maiņas, citi vienkārši dzīvo. Tikai retais no muzeja rīkotā “Nostaļģijas maratona” autoriem ir iekļuvis mācību grāmatās. Vai arī iekļuvis ar pāris rindiņām: Imants Ziedonis, Ojārs Vācietis un citi, Mirdza Ķempe, Ārija Elksne un citas.

Guļošos nesit. Ir ļoti grūti definēt savu viedokli, mēģinot nenodarīt kādam pāri. Muzeja mēģinājums izvilkt gaismā 60.-80. gadu autorus ir ļoti interesants. Muzejs ir muzejs, un muzejam piedien vākt laika liecības un artefaktus. Tāpēc dzīvu autoru dzejas lasījumi un personīgo mantu dāvinājumi krātuvei ir veids, kā likt pagātnei atdzīvoties, kamēr laikabiedri vēl ir dzīvi un var pastāstīt. Kad tad vēl, ja ne tagad. Pēc desmit gadiem droši vien nē.

Pasākuma formāts gan bija ļoti dīvains. Ja lasījumi bija domāti paaudžu tuvināšanai un muzejpedagoģijai, pietrūka attiecīgas informācijas pirms pasākuma, lai jaunieši atnāktu paskatīties. Tad arī vajadzētu zinoša cilvēka komentāru un stāstījumu, kas tas tāds ir un kāpēc. Ja pasākums bija domāts laikabiedriem, formas izvēle nav tā sliktākā – autors kaut ko noskaita, saņem auditorijas jautājumus, zvaigzne ir bijusi tikties ar pielūdzējiem. Tai ziņā man ļoti patika pasākuma reklāmā minētais: pasākumos apmeklētājiem būs iespēja zīmīšu formā iesniegt jautājumus dzejniekiem. Tomēr manis apmeklētājā vakarā auditorija bija stipri plāna un pasīva. Tik vien kā smējās citur, nekā smietos es vai mani vienaudži. Jautājumus tā arī neviens neuzdeva, zīmītes nesūtīja. Puķes arī tā īsti nepasniedza un pielūgsmē nedega.

Tā arī netiku gudra, vai patiesi izdaudzinātajos Dzejas dienu ziedu laikos tas bija tā, kā rakstīts apdzeltējušās avīzēs un kā atceras vecie – ļaužu pilnas zāles, sajūsma, puķes un publikas dievināšana, jautājumi un diskusijas par dzejas problemātiku un laikmeta garu. Man ir stāstīts, ka tajos laikos dzejnieki bija dievi, kas metaforu valodā stāstīja aizliegtas lietas un tā dzejai ļāva kļūt par tautas gara telpu. Tikai kur tie dievu pielūdzēji palikuši tagad, ka sajūsmā nenāk un neklausās? Laikam jau tas bija tajos vecajos laikos, kad latviešu dzeja kā jauna meita sarkdama runāja zīmēs, tāpēc tagad, jau pieaugusi sieva, nemāk sarunāties nemaz – kā nu nosauksi tādas nepieklājīgas lietas vārdos.

Idejai pasaukt ciemos jaunu cilvēku un lūgt par to uzrakstīt nav ne vainas. Man patiesi bija interesanti klausīties Andas Līces un Imanta Auziņa atmiņas par pagājušiem laikiem, par cilvēkiem, notikumiem, parādībām. Par Jeronima Stulpāna un vēl kaut kāda dzejnieka kautiņu, atgriežoties ar autobusu no Kauņas. Par lāča uzbrukumu Kuriļu salās un šoferi, kas bobiku ar plāno brezenta jumtu steigā vadīja prom tādā ātrumā, ka zib vien. Par Harija Gāliņa tumši zilo uzvalku ar gaišu strīpiņu, ko viņam nopirka Literatūras fonds, jo šis staigāja vienā uzvalkā kopš 1940. gada, bet tomēr jau bija 1958. gads un jābrauc uz draudzības vakaru ar brālīgo republiku dzejniekiem. Vai Andas Līces, kas gan neesot nekāda šuvēja, tomēr mīlot jebkuru radošu darbu, atmiņas par pašas šūto apģērbu, rūtainajiem svārkiem, kuros ieradusies uz Dzejas dienu pasākumu, par horoskopu zinātājas apmeklējumu, kas pateikusi, ka dzejniece iepriekšējā dzīvē nav bijusi vis džigits, bet laivu taisītājs Polinēzijā, kaut zirgi viņai tomēr patīk labāk par ūdeni.

Manuprāt, šī bija labākā pasākuma daļa. Iepriekšējo paaudžu atmiņas ir labas, jo ļauj saprast pagātni – kā bija dzīvot. Memuārus droši vien nelasīšu, jo tā nav mana mīļākā literatūra, kaut Auziņš uz tiem ik pa laikam atsaucās – laikam ir pat vairākas grāmatas. Bet paklausīties klātienē gan ir jauki, ar visiem žestiem un sajūsmu. Par Neretas vidusskolas izaudzētajiem kukurūzas hibrīdiem, kas Maskavā dabūjuši sudraba medaļu. Vai stāšanos un neiestāšanos PSRS Literatūras institūtā, jo tur visi pīpo.

Diskrēti un metaforu valodā aprakstītā kolēģu dzeršana un stukaču būšana, neko nenosaucot īstajos vārdos un pasakot tā, ka zinātāji sapratīs, bet neviens neko nepierādīs, bija lielisks totalitārās domāšanas un uzvedības paraugs. Imants Auziņš, to visu līksmā balsī stāstot, nudien kļuva gandrīz par muzeja eksponātu. Jo viņš tā arī nepateica, ka Lešinskis bija stukačs, kaut zīmju valodā deva nepārprotamus mājienus – kā īsta padomju dzeja!

Tomēr viņu dzeja mani neinteresē. Tās joprojām ir tās pašas apdrupušās grāmatiņas ar šķebinoši poētiskiem un neko nepasakošiem aprakstiem, atskaņām un man nesaprotamu humoru par kolhoziem un blatiem. Tas ir, es zinu, kas bija kolhozi un blats, bet man nav ne jausmas, kur jāsmejas. Pārstumdu mājās no viena plaukta uz otru un tomēr ir žēl izmest – manas mammas jaunība.

Imants Auziņš lasīja dzejoli par pēckara laiku, un es sapratu, ka tas joprojām nav beidzies. Tā ir cita paaudze, cita pieredze, kas pēkšņi ir nosvītrota. Mūsdienu Latvijā nerunā par pēckara grūtībām, par padomju laika labumiem un sliktumiem un tās ir tikai pensionāru atmiņas. Bet ko lai iesāk ar biogrāfisko dzeju par mežabrāļiem vai pēckara nabadzību. Pat auditorijai labāk patika ironizēšana par stulbo demokrātiju, laupītāju kapitālismu un zaglīgajiem deputātiem. Publika manāmi atdzīvojās, kad Imants Auziņš ķērās pie tādiem pantiem kā Reketieri to ar viltu // Projām nesa gluži siltu vai Spirķiks, kas nav mūsu pašu, // Gandrīz atņēma man dvašu. Kā arī Nevis slinkojot un pūstot, // Bet par biznesmeni kļūstot, // Tauta dzīvo, tauta zeļ, // Lepnas kotedžas sev ceļ.

Pa smieklam biju nosaukusi šo pasākumu virkni par Dinozauru dzejas dienām. Jo ko gan citu lai padomā par pasākumu, kur piedalās autori, kuru grāmatas manā skapī stāv “lasīt neviens tāpat vairs nelasīs, bet izmest grēks, jo tak sava laika liecība un varbūt kaut kad būs interesanti palasīt” plauktā. Ja jau pat bērnībā, kad mājās biju izlasījusi visu, tajā skaitā Jaunsudrabiņa kopotos rakstus un pat ķērusies pie Tolstoja un Heses, tās bija grāmatas, ko tā arī nespēju palasīt.

Šo iespaidu sevišķi paspilgtināja literatūrzinātnieces Andas Kubuliņas komentāri RMM mājaslapā, raksturojot Rakstnieku savienības rīkotās Dzejas dienas: Nu jau pāris vairākus gadus RS vadībā akūts kļuvis darba tikums un pie Raiņa pieminekļa nekas nenotiek. Paši lasījumi notiek izkaisīti dažādās vietās ar atrakciju, cirkus elementiem, tā cerot piesaistīt klausītājus.Tā slinkums prolatirizē dzeju un dzejniekus padara, domāju pret viņu gribu, par lubrakiem. Savukārt RMM rīkotos dzejas vakarus, acīmredzot, īstās un pareizās Dzejas dienas, komentāra autore nosauc par izņēmuma paraugstundu.

Cik latviešiem ir Dzejas dienu? Un, nez, kuras ir pareizās? Tās ar mikrofonu vai tās ar megafonu?

Kā vēlāk uzzināju, sākotnēji pasākumu cikla nosaukums bijis iecerēts pagalam cildens – “Ar zelta lāpu”. Autori no aizgājības iznesuši dzejas zelta lāpu kā mūžības simbolu.

Muzejs tomēr izvēlējies ne cildinoši slavēt veco laiku dzejas autorus, bet skatīties no šo laiku pozīcijām. Zelta lāpa pret nostaļģiju. Lai gan bija abas. Publikā gan cerēju  redzēt daudz vairāk laikabiedru ar sirmām galvām. Vai nu nav nostaļģijas, vai arī nav naudas ieejas biļetēm. Bet varbūt muzeja rīkoto nostaļģijas vakaru bija tik daudz, ka izvēlējās citus dzejniekus.

Cienu savu vecāku jaunību, cerības un mammas rūtainās pantiņu klades, kur rūpīgā, lai arī ārsta, rokrakstā dežūru laikā pierakstīti citāti no romāniem un dzejoļu krājumiem. Tajos laikos visi lasīja dzeju, dzejniekus sveica ar asteru pušķiem un rudens bija dzejas laiks, kad, citējot vakarvakara dalībnieci Andu Līci, bija puķu jūra, jaunais dzejnieks saņēma ceļa maizi visam gadam, tā bija gara maize, kas viņu baroja un tuvināja ar citu paaudžu dzejniekiem. Gan piebilstot, ka īsti jau nekā kopīga ar tiem večiem nebija – kaut vai ar Jūliju Vanagu nemaz ar ne.

Tai brīdī pārlaidu acis auditorijai un sajutos kā mammas klases salidojumā, kur viņi viens otru sauc par meitenēm un puikām, iet uz meiteņu un puiku tualeti, runā kā mazi bērni. Laiks ir mānīgs, īstajā kompānijā jaunība atgriežas. Viņiem atkal dzirkst acis, viņi atkal ir jauni.

Aizvakar sēdēju pie monitora, vakar sēdēju, šodien sēžu. It kā “Nostalģijas maratonā” bija viss, bet nespēju saprast, kas īsti. It kā vecu cilvēku atmiņas par saviem ziedu laikiem, it kā latviešu literatūra. It kā žēl, it kā vienalga.

Nav jau ar ko salīdzināt – Dzejas dienu ziedu laikos manis nebija. Tas ir, es biju, bet diezgan tālu no dzejas. Jo vienīgais, ko atceros no Dzejas dienām jau 90. gados, ir nepārtraukti juku laiki un mūžīgās pārejas laika pārdomas – rīkot, nerīkot, pie pieminekļa vai bez pieminekļa, Benjamiņa namā un bez Benjamiņa nama, ar ruporu vai ar mikrofonu, ar svecēm vai lampiņām. Nav bijis nekā droša vai stabila, jo jāatsakās no vecā, bet nekā jauna vēl nav. Padomju stilā vairs nevar, bet tomēr gribas pa vecam, ar spozmi un pompu.

Droši vien visa mana pieredze ir tāds juku laiks, jo padomju laikus neatceros, bet pārējais nekad nav bijis uz palikšanu. Esmu pēdējo oktobrēnu un pirmo skautu paaudze. Tāpēc man vienmēr ir mazliet interesanti un biedējoši skatīties uz stingrajos laikos augušajiem, kas vienmēr zina, kā vajag. Kategoriskums ir jocīgs.

Pasākums bija diezgan baiss, jo nebija pat smieklīgi. Manas cerības paskatīties uz vitālām un kaut kādā ziņā tomēr smieklīgām citas paaudzes tradīcijām izčākstēja. Jo smieties jau var tikai par to, kas uztrauc un biedē – kā būdīga veča nokrišana uz banāna mizas blakus naski tipinošam tantukam, kas viņam sniedz palīdzīgu roku, jo tas var notikt arī ar pašu, vai uzbāzīga veļas pulvera un politiskā spēka reklāma, pret ko vienīgā aizsardzība un distancēšanās ir smiekli un ironija. Par to, kas izskatās nožēlojami, neviens nesmejas.

Ja neskaita kārtējos Staburaga gabaliņus, ko muzejs saņēma dāvanā. Vēl pāris tādu pasākumu, un muzejs Staburagu varēs uzbūvēt no jauna. Te nu ir latvietība – sen appludināta klints, no kuras katram mājās pa akmentiņam. Kad latvieši savu klinti salasīs atpakaļ, Lāčplēsis atkal būs dzīvs.

Aizdomājos par apzagto paaudzi, kas joprojām ir dzīvi, bet kuru vērtības nevienam nav vajadzīgas un kas nejūtas piederīgi, bet kaut kā kuļas un atceras senos laikus ar lāču medībām un kolhozu ērdnīcām, kad dzejnieks vēl bija kaut kas, bet tomēr nekas no tā visa nav sanācis, jo literatūras vēsturē iekļūs citi – ne vakardienas lasījumu autori.

Negribētos nekad piedzīvot šādu brīdi ar sevi – tradīcijas izčākst un pārvēršas par farsu, ko vairs nevajag pat vienaudžiem, jo pasākumā nebija ļaužu pūļa ar  sirmām galvām, asteru pušķiem un pielūgsmi. Drīzāk tādi dzejas kapusvētki.

Lai tomēr iedvesmotos rakstam par Dinozauru dzejas dienām, tramvajā lasīju 1987. gadā izdoto rakstu krājumu “Sociālistiskie svētki un ieražas”. Braucu īstā pensionāru stundā, un nebija īsti, kur apsēsties, jo atšķirībā no citiem man nebija ne kūjas, ne lieko zobu. Sirmās galvas izbrīnā skatījās uz manu lasāmvielu. Sociālisma tak nav. Kā var interesēties par sociālistiskajiem svētkiem? Ko viņa grib, ko viņa jēdz, ko viņai vajag?

Man tomēr ir interesanti, no kurienes aug ideoloģiskās kājas Dzejas dienām, ko Latvijas Rakstnieku savienība jau kopš Raiņa simtgades svinībām 1965. gadā rīko ik gadus. Uzmanības vērta ir arī “Nostaļģijas maratonā” cītīgi un nostalģiski piesauktā tradīcija pie Raiņa pieminekļa skandēt dzeju par prieku sanākušajam un no skolām sadzītajam pūlim, tā dodot gara maizi visam gadam.

Mūsu republika ir bagāta ar vēstures un kultūras pieminekļiem. (..) Šī pieminekļu bagātība dod iespēju attīstīt daudzveidīgas komunistiskās audzināšanas formas.
Visaktīvākā loma sociālistisko svētku un ieražu norisēs ir vēstures pieminekļiem – vienai no skaitliski vislielākajām un sabiedriski nozīmīgākajām kultūras pieminekļu pamatgrupām. Izveidojušās senas tradīcijas masu politisko pasākumu laikā rīkot svinīgas ceremonijas pie tiem.
(..)
Stabilas tradicionālas norises ir arī Dzejas dienās. Interesenti zina – noteikti būs piemiņas brīdis pie Raiņa kapa Rīgā, pie Raiņa priedēm Jūrmalā, pie Raiņa pieminekļa Komunāru laukumā Rīgā, kur Padomju Latvijas un brālīgo republiku dzejnieki runās par dzeju, tās uzdevumiem un arī par mums pašiem, lasīs savus dzejoļus. Dzejas dienās atklāj arī jaunus pieminekļus kultūras darbiniekiem.

Kravinska M. Vēstures un kultūras pieminekļu izmantošana sociālistisko svētku un ieražu norisēs. // Sociālistiskie svētki un ieražas. – R.: Zvaigzne, 1987. – 150.-151., 157. lpp.

Ar dzeju tāpat kā ar sabiedriskām idejām, strāvojumiem un politiskiem virzieniem un partijām. Kad kaut kas izčākst, tas paliek par parodiju. Kas 20. gs. 70. gados bija metaforās slēpta bagāta garīgā telpa, mūsdienās ir salkani panti. Lasu padomjlaika dzeju un saprotu, ka neko nesaprotu. Cits laiks, citi cilvēki. Bet viņi joprojām ir dzīvi! Raksta un runā. Kamēr vari, klausies. Pēc tam tas būs tikai digitālajos ierakstos un sabirzušos apdzeltējušos papīros.

Nobeigumā jauks video, kā dienu vēlāk pie Rīgas domes virpuļdurvīm tika tvarstīts jenotsuns. Jo dzeja tāpēc ir dzeja. Ne to noķert, ne maisā iebāzt. Ja Rīgā ieklīst jenotsuns, viņš atnāks līdz pašām rātsnama durvīm. Slēp kaut metaforās vai maisā.

[youtube=http://www.youtube.com/watch?v=APJ4MQ3243g]

3 puosokys par laimi

Šudiņ asu puorskaitiejuse nanormalu skaudzi ar latgalīšu puosokom. Pošys lobuokuos beidzās cīši švaki.

Muna meiluokuo puosoka ir par veceiti i vecineiti. Vecs īsēja zierni, vecineite pupu, zierņs sakolta, a pa pupu jī obeji izkuope dabasūs. Vyss labi, cikom dabasūs jēme i sasastreidēja sovā storpā. Deļtuo Dīvs jūs nūsvīde nu dabasu, jī nūkryta, nūsasyta i nūmyra. 🙂

Tok taida troka puosoku skaiteišona navar palikt bez seku. Ite inspiracejis auglis. 🙂 Vasalys treis puosokys.

1. puosoka

Par meitu, kas par daudz zynuoja

Reizi dzeivuoja kieneņš i kienenīne, jim beja piļs augsta kolna golā i meita, kas muocēja vysys zvieru i putynu volūdys, varēja sariekinuot vysus pasauļa ruopuļus i peikstuļus, zynuoja vysys myusys i vabalis. Tei meita beja cīši loba i nanūsyta nivīnys myusys i nasamyna nivīnys vabalis, partū ka zynuoja jūs volūdu.
Kod kieneņš i kienenīne palyka vaci, meitai beja laiks īt pi veira, tok nivīns juos navarēja pajimt – par daudzi gudra, par daudzi loba. Atjuoja vysaidi precinīki, saguoja vysaidi ļauds. Izaruodēja ar taidim breinumim i itaidim – lēce, skrēja i kuovēs. Tok gols golā vysi aizbrauce tikpat bogoti kai braukuši, aizjuoja tik stypri cik juojuši. Meita jim redzēja cauri, vysys vabalis runuoja desmit bolsūs i pastuostēja – tys zyrga nažāloj, tys suņa syt, tam kačs ar vīnu aci.
Reizi atguoja vīns ubogs. Ni jam naudys, ni bagateibys, ni spāka. Vysu bagateibu pagaisynuojs, vysu naudu puorlaids par kuli, vysu veseleibu sabeidzs progareibā. Nu monta jam beja tik kasteite, a tymā kasteitē sviļpuoja div sorkoni putineni.
Niu gon meita redzēja – jis žāloj putyna, žāluos i juos. Atsalaide treis syudu vabalis i šveikstēja par laimi, atsalaide treis syla taureni i plivinēja par laimi, atsalaide treis rasnys myusys i ryuce par laimi.
Tok ubogs pasavēre iz kieneņa meitys. Pasavēre iz sovu nūnosuotūs lupotu, iz sovu vacūs kadaku. Sajēme putynu būreiti cīšuok padusē i aizguoja. Jis tok nabeja peļniejs taidys laimis.
A meita nūsašpļuove par taidu duraku i dzeivuoja tuoļuok. Ka nav dzeivē laimis, tok koč myusu i vabaļu volūdu zyna.

2. puosoka

Par vacu naudu i lisapedu

Reizi iz kolna stuovēja lela piļs. Tymā pilī dzeivuoja kieneņš, kienenīne i septeni dāli. Kod vysi dāli jau beja apsaženiejuši, kieneņam i kienenīnei pidzyma meita. Auga kai puče, zīdēja kai rūze.
Guoja laiks, kieneņš i kienenīne nūmyra, a piļs nūgryma zemē i iz kolna napalyka ni plyka cegla.
Meita sēdēja iz kolna vyds plyka i naboga, a nivīnam juos navajadzēja. Bruoli pasaulī kur kurais, a precinīkim krīze i benzinam nabeja naudys – kai ta brauksi preceibuos ar vacu opeli.
Vīnu vokoru jei guoja pastaiguot i satyka puisi. Puiss brauce iz lisapeda nu medeibu i verās – iz ceļa vyds jauna, šmuka meita, labi izaver. Tik ka cīši bedna.
Meita prosa puišam – brauksim iz sātu. Puiss puorsabeida da smierts i tik mudruok myn pedaļus.
Meita prosa puišam – pajem mani iz bagažnīka. Puiss vysā buols, tok vēļ sirdeiguok mynās prūm.
Meita pādejū reizi prosa puišam – dasadur maņ. Puišam nu bailis rūkys steivys i kuojis kai atjimtys.
Tai jis laimeigs aizbrauce iz sātu, a meita sakryta par Eijafjallajekulla palnu skaudzi iz ceļa vyds. Byutu jis jai dasadūrs, dzeivuotu obeji bogotai.
Tei meita to beja tuos piļs vacuo nauda. Kurs dasadur, tys laimeigs.

3. puosoka

Par vacu kačini, buobu i sīvīti

Reizi dzeivuoja nabogs zemnīks i jam beja vaca kačine i glups dāls. Kod zemnīkam vysā myrys guoja viersā, jis padzyna nu sātys glupū dālu ar vysu kačini – lai īt pasaulī laimis maklātu. Kuo volkuosīs ite ap pakšim, ka cylvākam juomierst.
Guoja glupais dāls ar vysu kačini, jau ēst gribīs. Jau gryb kačini ēst, a tei prosuos – palaid mani mežā, es tev putineņu atnesšu. Dāls laiž ar, piec laika steivuo kačine atīt ar putineņu. Dāls jau kaut i ēst, putineņš prosuos – palaid mani vaļā, dabuosi zalta spaļveņu. Dāls kai jau glupuoks palaiž ar i spaļveņu ībuož kuldā. Īt tuoļuok.
Daīt da upis, nu tai ēst gribīs. Dāls aizkur guni, ēss kačini. Kačine otkon prosuos – palaid mani vaļā, es tev zivteņu atnesšu. Dāls palaiž, kačine nūgiun zivteņu. Tik dāls mauks iz zora captu, zivteņa prosuos – palaid mani vaļā, es tev zalta zveineiti īdūšu. Dāls laiž ar, kū tu glupam padareisi.
Īt tuoļuok, nūīt da nazkaidys budonkys, tī ceplis kurīs. Dāls svīss kačini ceplī i ceps, kačine prosuos – palaid mani ustobā, es tev taidu peli nūgiušu. Dāls sirdeigs – kas ta jam niu peli byus juoād? Tok laiž ar, glups kas glups. Kačine nūgiun peli, atnas. Jau dāls uodu mauks zemē, pele prosuos – palaid mani vaļā… Dāls sirdeigs – zalta asti īdūsi? Pele puorsabeiduse soka, ka zalta gryudeņu īdūs. Nu ka taida dzela, dāls laiž ar. Glupam i glupi dorbi.
Te nu paceplis izlein strāšna buoba leikom kuojom, aizaugušom acim i daguna vītā pīpe. Buoba soka dālam – atnes maņ nu klāva gaili. Ka nā, apiesšu tevi.
Dāls īt iz klāvu, a tī gaiļs pats taids kai klāvs – pīši kai odotys, kņuobs kai lelgobols, a aste kai zyrga lūks. Nu nikuo, izvylka nu kuldys zalta spaļveņu, par reizi gaiļs sasaruove mozeņš kai tys meža putineņš. Dāls pajem rūkā i atnas.
Buobai až mute vaļā, a tī zūba nivīna, tik dzaltonys i bryunys saknis. Seņ pi zūbuorsta nav bejuse. Tok buoba namat mīra i soka – atnes maņ nu veikala pangasejis fileju. Tok taidu fileju, kab nivīna kaula nabyutu i nivīnys zveinis. Kab vaira kai kilograma nasvārtu, tok kab lai byutu koč kilograms. A to es tevi apiesšu!
Dāls īt iz veikalu i nazyna, kas tys kilograms i kas tei pangaseja. A veikalā puordevieja – nu tik šmuka, tik jauna, tik laipna. Vysaiž muonej, vysaiž izaruod. Cikom jau dāls nu kuldys izvalk zalta zveiņu, a puordevieja nu tuo palīk par saļdeitu pangaseju – taišni kilograms, ni vaira, ni mozuok.. Jem i nas iz sātu.
Buobai nu šoka vysā žūklis atsakar. I dāls skaidri redz –  na tikai zūbu nav, a pat sakūdīņs napareizs. Tok buoba nasalīk mīrā. Soka dālam – aizej iz tuolejū zemi i atved maņ zyrgu. Taidu zyrgu, kas var cauri vysom olom i caurumim izleist, kas nikod napīkiust i myglā nav radzams.
Dāls īt ar. Kū jis nu zyrgkūpeibys zyna, tok juoīt ir. A to buoba jims i apēss.
Nūīt da tuolejuos zemis, a tī zyrgu kai myusu – a koč ar sauvem i gruob. I šmuki, i leli, i izrīztim koklim. Skrīn tai, ka zeme reib. Vysi golvys kuorsta, lic kuram kotram apaušus golvā. Bubinej, auzu prosa, leidza prosuos.
Nā, ite ni dzela. Dāls izvalk nu kuldys zalta gryudeņu, par reizis vysi zyrgi aizbāg iz ūtru ganeibys molu. Tik vīns taids palāks, mozeņš i nūneics ar sasavālušu spolvu palīk. Ni tī kriepu, ni kuoju, ni paskota. Tys pajem tū zalta gryudeņu i apād. Tam pošam dāls i līk sadlus mugurā i juoj atpakaļ da buobys. Tai jau zirdzeņš mozeņš, tok pacīteigs. Mudeigi, mudeigi pa pazarem, pa aleņom, pa stidzeņom i atvad.
Buoba kanešna piļneigā šokā. Kai īrauga taidu zyrgu, infarkts par reizis. Gotova iz vītys, mute vaļā. Dāls jem buobu, līk ceplī. Koč kod tok ir juoād beidzūt.
Par reizis ceplis sakreit gobolūs, nu tuos sātys izaceļ augsta piļs ar divpadsmit tūrnim, a iz kotra tūrņa putineņš dzīdoj. Zyrgs izataisa par nazyn kaidu rysaku, kaš zemi ar kuoju. A glupuo dāla vacuo kačine palīk par šmuku meitu. Tok pats golvonais – iz ustobys vyds taids golds, taids golds. Studiņs, batvini i dzierviņu keiseļs. Captys leidakys i eļļā vuoreitys rūzeitis i žagareni. Putruomu dasys i banani, cepets taids i rulets itaids.
Tai jī niu dzeivoj tymā pilī laimeigi. I vyss deļtuo, ka tys glupais dāls naizalyka par nazkaidu profesoru, a darēja, kū jam sīvīte soka – cikom jei vēļ vaca kačine beja.

Puosoka par smierti

Smierts puosoka by saprge

Vīnu nakti, kod puosoka jau beja pabeigta i vaira naguoja mīgs, pajiemu nu atviļknis diktofonu i īrakstieju itū gobolu. Šaļtim bez bolsa – nav vīglai bez treneņa nūrunuot gondreiž 40 minotu vīnā laidā gondreiž bez paužu.

A rakstieju itū puosoku pīcys dīnys. Pīcys dasasiesšonys i pīcys puosokys, cikom jau saguoja itei.

A rakstieju itam puosoku kruojumam.

latgalīšu detektivs I: kur ir latgalīšu literatura?

saguoja lobs latgalīšu detektivs – atrūņ 2009. goda latgalīšu literaturu. a ni besa. vysa kuo ir, a literaturys to nav.

gols golā vaira nameklieju 2009. godā izguojušu latgalīšu originalliteraturu. meklieju itymā godā izdūtuos gruomotys latgaliski. voi vysmoz taidys gruomotys, kur koč dale teksta byutu latgaliski voi juos byutu par Latgolu. it kai nīks vīn ir, a paguoja nazcik stuņžu. i to vysa naatrodu.

golvonuo atziņa – latgalīšu gruomotys kai partizani. mekleisi i naatrassi. namekleisi, pošys izleiss i īsaus kai nu blisis ar suoli ūkstā.

izroku vysu Googli, izavieru LNB i RCB katalogus, LKC izdevnīceibys lopu. i gols golā atrodu… sovā plauktā!

verūs, ka latgalīšu gruomotu izdevieji cīš kū naļūbej pasadalēt ar bibliotekom. maņ sātā ir gruomotys, kuo nav pat LNB katalogūs, koč jī prosa obligatūs eksemplarus nu vysa Latvejā izdūtuo.
taids samizdats vīn saīt – izdūd i tod mudri nūgloboj nūlyktovā i labi ka sābrim i draugim padola. puorīs nazcik godu, taidu gruomotu, dūmuot, i nabyutu bejs.

kaids breinums, ka latgaliski nivīns naskaita.
nav jau kuo skaiteit. nav latgalīšu gruomotu. ka ir, to senila paskota i ar pabrīsmeigu saturu, ka kauns pasauļam ruodeit. da i tūs pošu navar atrast.
paraugi raksteit svīkstu i konkurēt ar pasauļa literaturu. voi dreižuok – kaidam patriotam juobyut, kab skaiteitu svīkstu tik deļtuo, kam jis sakults latgaliski.

kai izaruod, 2009. godā latgalīšu literaturā nav niuo pruoteiga izguojs – originalgruomotu latgaliski nav.
tikai atsevišku autoru gabaleni, kas publiceiti taidūs izdavumūs kai “Katōļu Dzeive”, “Olūts” i “Tāvuzemis Kalenders”, kai ari blogūs i Lakugā teiklā.
vysaidā ziņā aksioma – lai kuru autoru voi gruomotu īsadūmuotu, tys vyss ir izguojs 2008. godā. 🙂

prozys i dzejis gruomotu 2009. godā nav. ir tikai Eļkšņa almanahā pavuoji dorbi (laikam publiceiti vysi, kas nazkū atsyutēja).  ir Slišāna bārnu dzejūli. ir zynuotne par latgalīšim i Latgolu i lyugšonys deļ latgalīšu. i latgalīšu dīnroksti škārsteiklā…
gols golā, ka tai viereigai lyku i dūmuoju, izaruodēja, ka gruomotys pat nazkaidys ir, tok apmāram samizdats…

kab muna prāca napropultu, ite salyku vysu, kas, pa munam, īviereibys cīneigs vyspuor izguojs latgaliski voi par Latgolu, latgalīšu kulturu, volūdu, viesturi.

* Feimaņu draudzes pasakas. Sast. O. Spārītis – Reiga, Nacionālais apgāds, 2009

* Lekcionarijs: Romas Misale. 1. sēj. Adventa laiks, Zīmassvātku laiks. / Rīgas Metropolijas kūrija. – Rēzekne: LKC izdevnīceiba, 2009

* Literaturas almanahs Olūts
– Rēzekne, LKC izdevnīceiba, 2009

* Sibīrijas latviešu dziesmas. Teksta autori Mežs Ilmārs, Leikuma Lidija, Andronovs Aleksejs, Laime Sandis. – Reiga: Upe Tuviem un tāliem, 2009

* Slišāns Ontons. Latgaļu volūdys vuordneica. – Rēzekne : GIRG, z. s. Jākupāni, 2009.

* Slišāns Ontons. Rūtaļu vydā: vysaidis ailis mozīm i lylīm bārnīm = Ratelė vėdorelie: vėsuokės eilės mažėms ė dėdėlėms vākams. – Rēzekne : GIRG, z. s. Jākupāni, 2009.

* Tāvu zemes kalendars, 2010: kulturvēsturiska un literara godagromota: 71. goda gōjums / sast. un red. J. Eļksnis, V. Unda. – Rēzekne: Latgolas kulturas centra izdevn., 2009

* Valodas Austrumlatvijā: pētījuma dati un rezultāti. Via Latgalica: Humanitāro zinātņu žurnāla pielikums, I. / Red. I. Šuplinska, S. Lazdiņa. – Rēzekne: Rēzeknes Augstskola, 2009.

* Vārkavas novada mutvārdu daiļrades pūrs, 2. grāmata. Sast. Janīna Vilmane. Rēzekne, LKC izdevnīceiba, 2009.

* Via Latgalica: Latgalistikys kongresu materiali, I. / Redkolegeja: A. Andronovs, L. Leikuma, I. Šuplinska. – Rēzekne: Rēzeknes Augstskola, 2009

* Zeile Pēteris. Latgales glezniecība. No Vilhelma Purvīša Rēzeknē līdz Latgales glezniecībai Mākslas namā.- Rēzekne, LKC izdevnīceiba, 2009

beiguos puors saišu. varbyut kuram nūder detektiva cīneigom nūdarbem – kas jauns izguojs latgaliski.

Latgolys Kulturys centra izdevnīceibys sātyslopa

Latgalīšu interneta veikals “Made in Latgola”

Rēzeknis Centraluos bibliotekys katalogs

Latvejis Nacionaluos bibliotekys katalogs

Gūglis cioce 🙂

kas iz prīšku? juotaisa i juoizdūd gruomotys pošim. ka svīž uorā pa durovom, leiņ pa lūgu vydā. tys nikuo, ka moza volūda: In reply to your request seeking the support  for your publication, we regret to inform you that your project does not fall within the remit of the Fund. The Fund does not support translations into very small languages.

veiksmi vysim. latgalīšu literatura ir dzeiva. juos tikai nav gruomotuos. jei ir nazkur cytur. periodikā? almanahūs? kūpkruojumūs? a varbyut teiklā i dīnrokstūs?

pošuos beiguos ladapučis. nav nivīna īmesļa, kab juos taidys saītu. tok juos saīt i ir. koč piec šaļts nav, pagaist i piec laika otkon aug nu jauna.

ladapuču iztureibys i vīgluma vysim latgaliski raksteituojim i latgaliski skaiteituojim! partū ka ladapučis ir kai Fenikss – mierst i atdzymst vys nu jauna i jauna.

logiski jemūt, ladapučis nanūder nikam i nivīnam nu jūs nav nikaida tolka. tok juos ir.
kū nabadzeiguoka sāta, tū ladapuču vaira. a varbyut ite i sakne – iz plastmasys lūgu juos naaug, jom vajag kuo eista i sova.
kai i latgalīšu literaturai – kasdīnys runuotuoju, skaiteituoju, raksteituoju. na svātdīnis lītuotuoju ar škeibu muti reizi godā kopusvātkūs.