Tag Archives: literatura

Marabeju kolns

Tai tys beja. Tai tam byus byut.
Kurs pīdzims, tam juomierst. Kurs var paēst, tam juoād. Kura navar apēst, tuo i naād.
Kurs jau meičaule bejs, tys par meičauli i paliks. Ka gribi dzeivuot, juodzeivoj – juosyt pretim i juosatur. Nikaida žāluošonuos ite napaleidzēs. Juodzeivoj!

Kab na ituos zynuošonys, Dekters byutu propuļs ar vysu sovu klybū kuoju.
A kas jam tei kuoja? Ka cylvākam ir pruots i saprasšona, kam jam kuoja vajadzeiga. Iz balim skrīt? A voi ta jis natyka izadoncuojs sovā laikā? Sīvys dabuot? A voi ta jam juos juomeklej? Pošys atskrēja, kluot dasalyka. Tik tuo dorba beja kai izalaseit pošu šmukū i iz zagsu nūvest.
A kuozys, kuozys… Taidu kuozu nivīnam nabeja bejs i nabyus. Kolhoza komjaunīšu kuozys – kartenis i roksts tyka vysuos rajona i republikys avīzēs, korespondenti stuovēja pi zagsa i raudzēja nūgiut, kai Arvīds Dekters izīt ar sovu jaunū sīvu Snežanu Dekteri. Kas tī vaira atguoduoja, kur tī korespondenti piec palyka, kur kamerys – dzēre i doncuoja leidza vysim. Taids nūtykums – jaunajam kolhoza prīkšnīkam kuozys. Atguojs nu dīnasts, jis par reizis tyka omotā. Ar vysu kuoju. Kab na tuos valna kuojis, varbyut vēļ natycātu – kur slaistiejīs, kur bejs. A tai – nūpītnys delys, nūpītna dariešona.
Kuozys beja kai nivīnam. Ļauds, izacītuši pieckara nabadzeibys, beidzūt beja iz zaļa zora. Par dorbu kolhozā suoce moksuot vaira ni tuos kapeikys kai agruok. Vaira ni maiseņu gryudu par izstruodis dīnom, a tūs gryudu pītyka i vaļstei, i kolhozam, i kolhoznīku cyukom i telim.
Cik bucu ola izdzēre, cik nakšu atdoncuoja. Taišni rudzi jau beja lykti zam jumta, a buļbys vēļ nabeja kustynuotys. Nu kuozu golda vysi lykuos lelajā kolhoza buļbaitē, dzīduodami i spālādami. Garmoška rūkā, papirosa zūbūs – sēd muzykants iz buļbu vazuma i spielej, a jaunuos meitys palākdamys traktoram pakaļ ar vysim spanim i skalinem. Oi, ļusteigi laiki beja!
I buļbys nūroka, i konusūs saroka, i iz bazu nūvede. Skaiti, valsts planu izpiļdēja i puori palyka. Cyuku medeibuos pa rudiņam vēļ cik vepru nūguoze. Dekters zynuoja, kū medeibuos pasaukt – vysi glavnī rajona veči ar vysim sovim čynim i medalim puorbraukuoja. Vysa jaunuokuo tehnika tyka jaunajam prīšksādātuojam – jis muocēja i ar mēli pagrīzt, i rūku dalikt.
Cyts put ar puteišonu uorā i nu apsleikuša teiruma volkoj buļbys ar sokumim i piļsātys kantoru buobu rūkom vēļ pa oktobra. Dekteram to nā – buļbu laiks ir buļbu laiks. Līkās ar vysim traktorim i trapakim teirumā, cikom laiks turīs, a tod i bals – ļauds guoja dorbā kai smārāti. Bez bala, skaiti, nav ni kulturys, ni saimisteibys – ka nabyus tev jaunūs ļaužu, propuļsi ar vysu tehniku. Deļtuo balu Dekters stypri dasavēre. Bez balu izput vyss. Cikom vēļ tei kuoja kai kuoja beja, i pats laide pa zalu tai, ka putēja vīn. A piec jau tai pamazeņam, pamazeņam. Doncuot Dekters ļūbēja – par reizis cyta dzela, sirds podlāc i pruots cylojās.
Nu suoku kulturys nomā naguoja a nikai. Beja nūsalasiejušys nazkaidys dzejūļu skaiteituojis. Kai rudiņs, tai jom jau, verīs, dzejis dīnys. Pošā buļbu i lynu laikā volkojās ar nazkaidim dzejnīkim – ni taids dzejnīks buļbu zyna, ni buļbys juo. Kurs pruoteigs cylvāks pošā rudiņā laikā var jimtīs ar dzejūlim? Zīmā lai koč ludzenis skaita i vuicuos nu golvys, a pa rudiņam dorbs dag. Kaida tī dzeja, pa besim! Cikom jau Dekters parāda pastatēja – bez bala nikaidu dzejnīku. Nabyus bala, dzejūļu tu ite naskaiteisi!
Atjēme kai ar rūku. Par reizis ļauds aizainteresēja par kulturu. Par reizis i izslaukums fermuos cēlēs – kura slaucieja pacīss, ka jai bareibys laikā napīvad i da seļsaveta iz balu nateik. Gūvs pabaruotys, sāst traktorā i brauc piec kulturys. Daža jauktū kūreiti sataiseja, divdesmit buobu i treis veči. Da i kaidi tī veči – vīns jau nu dobys narikteigs, pasysts iz augšu i kolekcionej markys, vacūs prasus i patapona platis, ūtram sīva nūmyruse i niu meklej jaunys, trešam bais, kab sīva vīna nasavolkuotu pa pasauli.
A puišu vajag. Bez puiša bolsa i buobys naskrīs pi kulturys. Dekters tai dzelai pīguoja zynuotniski. Jis beja vuiciejīs par lauksaimnīceibys specialistu, jis zynuoja, kuo cylvākam vajag. A nikuo daudz navajag – kab jumts byutu iz golvys, pylna bļūda prīškā i kab meitom byutu puiši i puišim meitys. Nabyus ituo pādejuo, ļauds puorsakaus i pi pylnys bļūdys kai vepri pi silis. Nabyus ni tolka, ni sajāga. Vajag kulturali: meitys i puišus salaist tai par gabaleņu kūpā – lai gors pasaceļ i buobys mozuok pliešās, a puiši nadzer tik daudz šņopsta. Skaiti, kulturys nomā to iz skatuvis nadzers. Da i ka dzers, kluseņom, kuļturnai. I ka byus sova meita pi suona voi cerejama bryute, nadzers i tī. A kam Dekteram dzāruoji vajadzeigi? Symtu godu jam jūs navajag. Partū Dekters pasyuteja sadzeivis pakolpuojumu kombinatā streipainūs bruņčus i biņdziukus deju kolektivam. Divdesmit puoru. Jam jau saceja – troks i byudams. Kur iz leidzonys vītys divdesmit puišu dabuosi? Kurs pruoteigs cylvāks īs laksteitu ļaužu prīškā nazkaiduos lyna stabulēs.
Tai dzelai vajadzēja daīt i ar spāku i viļteibu. Kuo navar pajimt ar spāku, tam var īstuosteit, cik vajadzeiga kulturala atpyuta. Kurs nadoncoj i slaistuos pi dorba, tam nadūd ni kolkoza kombaina sīna pļaušonai deļ sovys gūvs, ni uordeituoja syudu vesšonai i traktora aparšonai. Ilgi to tu, makans taids, pasaslaisteisi! Mudri viņ vysi kombaineri i fermu operatori mīdzēs pi doncuošonys. Kurs navarēja Dekteram patruopt, mudri viņ aizalasēja iz gorodu voi iz tim neikuļu kolkozim. I lai losuos pa besim. Tī jam i vīta. Ka namuok dzeivuot kai cylvāks, to tī ni aršonys, ni eceišonys.
Partū otkon jau piec kaida goda voi div upismolys estaradē pastatēja jaunus beņčus i sareikuoja zonys dzīšmu i daņču svātkus. Vysi kryumi beja butylku pylni. Tok kas kuozu piec tam spruka! Jaunim ļaudim dūd tik valis sasaūstēt. Jau par laika, verīs, otkon juoguodoj dzeivojamuo plateiba kolkoza specialistim i bārnuduorzā vīta. Cytim pa pasauli juoskraida i pi dorba guculi juomeklej, a Dekters iz zaļa zora.
Ka jam itai labi lūbēs ar kulturu, Dekters gribēja pi vīna pastateit i simfoniskū orkestri, tok rajonā suoce apsasmīt – muzykys šam aizavajadziejs. Gūvim zam astis tova opera i balets!
A kuo ta nā? Gūvim vajag slauciejis i syudu miezieja. A slauciejai vajag miezieja i mieziejam slauciejis. Kur jī vīns ūtra dabuos? Tok na jau klāvā pi gūvs astis. Taidys dzelys nūteik balā, a balam vajag muzykys. Vēļ vaira – balam vajag pošam sovyys muzykys, lai nav juoskraida pa pasauli i juomeklej vysaidi plenderi muzykanti. Bess to jūs zyna – pajimsi taidu muzykantu, a jis da reita i nadakiukuos. Apsamaus kai teļš – ni tī muzykys, ni mīlesteibys. Vajag kuļturnai – gluozi, divejis, a muzykantam juospielej da reita gaismys. Cikom reita slaukšona i pādejī puori īt paceli.
Ka ni vasalu orkestri, to taidu spraunu pošdarbnīku ansambli Dekters dabuoja gotovu. Skripka, garmoška, nazkaids pyušamais ar lelu trubu, bess juo taida zyna. Beja klubā i klavīris. Paulam labi dapas, par reizis cytaiž skaņ. I pošam gribīs leidze viļkt, eku, kai sābru takšam, kas kauc leidza teļvīzeram i radejai, ka tī kaidu simfonisku gobolu palaiž. Ka kurs muok klavīris paspēlēt, par reizis cyta skaniešona. Až lūgi uorā juoceļ.
Taidi bali beja. Ļauds ļusteigi dzeivuoja. Kurs jau nūsadzēre, to nūsadzēre. Duraka i blise naizvuiceis. A ka kurs gribēja dzeivuot, tys i dzeivuoja. Eku, Sileņu puors lai. Deveni bārni, poša kantorī papeirus cyloj, jis iz smoguo par šoperi. I voi ta švaki dzeivuoja. Īdeve pošu pyrmū līvānīti sātu, pasauce orkestreiti, korespondentus, laikam sastais voi septeitais dāls puorgrīze baņti, dzeivuoja kai Dīva ausī. Sovs klieveņš, sova ciuceņa, pusūtrys sotkys zemis, jei dzīd kūrī, jis pyuš trubu. Ni dzeršonys beja, ni bārni appleisuši staiguoja.
Ni tai kai šudiņ. Dekters ryuc viņ. Itūs valna slaistu pīsaplidiejs kai nalaimis. Kolkoza laikā cyta dzela beja. Kurs slaistējēs, tam par reizi izsyuteja viersā komiseju. Pošu iz atskurbtuvi, bārnus pa bārnunomim. Izauga cylvāki koč. Nasaslaistēja pa pasauli, suņus sizdami. Ka jau ar kuru natyka golā, vys varēja kai izagrūzeit. Ka nikai cytaiž, komsamoļcūs palaide iz Sibiri struoduotu voi prūm iz armeju. Tī vysus smutus puorkristeja.
Niu vyss pasauļs ar kryumim aizaudzs. Voi ta agruok itai beja? Ka kurs turēja gūvi, vysys gruovu molys apkaustēja. Vys sīna pīpļuove. A niu izalaiduši kai smyrdakli, sēd iz zemis, audzej usni i vuolyudni i vēļ jim vaļdeiba švaka. Kas ta, atīs tei vaļdeiba i tev nu pakalis šērvi nūšaravuos? Ka pats naveižoj čūksta nūslauceit, to tī ni vaļdeiba gluobs, ni dabasu vara. Taidam peikstuļam pa taisnu grobā. I to jam švaki byus – vaira navar dzert i peipēt.
A pasoki, par kaidu naudu itī nabarāgi peipej? Kuram besam sātā pensioners, to tys jau bagaturs. A cyts volkojās pa dzerauni i kļaņčoj – dai lat, dai lat. Pi Dektera nalein. Zyna, ka dabuos tū “dailat” reiklē.
Bejuse Dekteram vara, jis pajimtu blisi i itūs vysus ištukanus dalyktu kryumu cierst. Pa vīnam zareņam. Lai laiza koč ar mēli.
Izalaiduši kai teli – ni dorbs jūs zyna, ni jī dorba! Voi ta agruok zeme cytaida beja, ka vysi dzeivuot varēja?

Kū tī. Dekters ituo laika nasaprūt. Kas itī ir par ļaudim, kas par cylvākim. Kas tī par laikim niu, ka nav nikuo iz pasauļa i nikam nav nikaidys vierteibys. Trynās cyts caur cytu, a pi nikaida loba gola nateik. Kai apmauti.
Jis verās iz pasauļa – ni to rauduot, ni lomuotīs. A ka nivīna rikteiga cylvāka. Kotram sova vuts. Kurs vēļ grybātu struoduot, tam otkon naudys nav. Kuram nauda teik, tys pīpierk mašynu i juodelej pa pasauli, zivs giudams i meža zvierus saudeidams. Pasoki tu taidam, ka juostruodoj, jis i tevi nūsaus. Ka nav parāda, to itī napastateis. Itaidi tik izvess iz lelceļa.
Kod Dekters jauns beja, vyss beja nazkai cytaiž. Lai juo klauseja voi naklauseja, a spāks i taisneiba beja juo pusē. Lai kai ņaudēja pretim, a jau, verīs, piec laika pyuš juo stabulē. Partū ka Dekters zynuoja, kū dora. Na par veļti jis beja lauksaimnīceibys specialists – treis godi sovhoztehnikumā, gods augstškolā i cik žurnalu i gruomotu. Kab tei dīnasts napamaisiejuse, jis byutu izavuiciejs par agronomu i byutu ministrs. Jam jau vysi saceja – kuop iz augšu, kuop iz augšu. Da kaidu tī augšu. Kai īraudzeja “napabeigta augstuokuo”, tai vysys augšys pagaisa.
A kam Dekteram augša i ministreja, ka jam beja juo kolkozs. Dori, kai pošam pateik. Ka tik plani i saisteibys izpiļdeitys, īsmierej eistajā caurumā, pakvālej tūs pyut i palaid pasauļa skriejiejus partejnūs i dzela dareita. Vyss īt kai smārāts.
Rajonā jau runuoja, ka Dekteram nav vysi sātā – cyts pierk slaucamūs aparatus, a cyts garmoškys. A bez garmoškys nivīns aparats naslauks, ka nabyus cylvāka, kas jū dalīk zam ciču. A cylvākam vajag ļusteišonuos. Bez muzykys izput vyss.
Tai Dekters saceja i rajonā, i korespondentim. A tūs beja kai sisiņu – to taida gūdolga, to itaida. To sugys telis, to izslaukumi, to dzeivsvora pīaugums. Naticēja, smējēs. A lai smejās. Kurs pasasmīs, a kurs i pa nūpītnam. A jam sova znaja. Pasasmēja pi seve i dareja sovu. Īpyut tu taidam!
Lai jau cylvākim teik. Kū ta jī besi raksteitu sovuos avīzēs, ka nabyutu Dektera?

Kai rudiņs, tai otkon medeibys. Cyukys atsabaruojušys nu vosorys, pīsaplidiejs da besa – jem tik blisi i sauņ. Dzeiva gale lein nu meža uorā. Īkur sūmu pierti mežmalī pi azara, aizvad večus iz masta. Cik jī tī pasasauda, jau iz pierti. Kur ta tuos cyukys liksīs? Pošys leida zam blisis.
Kai reize pats bīzais Drabāku mežs pi pošys buļbaitis – siedi i piļņavoj, kur jau kaida cyuka smeceri pabuozs. Pastoti prīkšnīku taišni pi egleišu jaunaudzis i gaidi. Napuorīt i ilgi laika, jau cyukys kai krelllis vērtinē šaun nu meža uorā. Vēļ pagaidi, pagaidi – lai vysa parapeja izlein uorā. I tod kai mauc nu blisis, tai cyuka aizarākdama podlāc i apkreit gar zemi. Kuojis viņ nūspirinej!
A kur tūreiz divi pārnejī vepri nūsastuoja placs pi placa i ministrejis vecs, tī tūreiz struoduoja taids Augusts Kursīts, kai pestēja viersā, tai obeji gotovi iz vītys. Ministrejā vēļ ilgi zynuoja Dektera kolkoza. Tyka i putjovkys iz sanatorejom, i uorzemu delegacejis brauce. Tai i dabuoja pyrmūs buļbu kombainus i materialus jaunajai upismolys fermai.
Kū tī i runuot. Kurs jau puiss kai ūzuls, tam nikaida klyba kuoja navuodēs. Ka kuram golva ir i rūkys eistajā vītā. A vītā Dekters beja vysod. I kolhozā, i seļsavetā, i niu pogostā. Tik ka niu tei veseleiba na dīzkū.
Iz taidu cylvāku pasauļs turīs. I taidi cylvāki pi pasauļa turīs.
Tai tys beja, tai tys byus. Nikai cytaiž tī navarēja.

Rozpliets kuojis, Dekters stuovēja iz ustobys slīkšņa. Biksis grumbuodamuos kryta puori zuoboku kaļovom, gumejnīki nūbrysti ar dublim. Jau kur pavasars, a vys navar i navar rimtīs – tik jau podkaļss, tik jau otkon leits sukoj, tik otkon vīni dubli grīžās.
I kas šeilaiks taidi par laikim! Zīmu, vosoru vīni dubli. Agruok tok zīmys beja, tok koč solts turējēs. Niu sypnej snīga iz nojabra svātku, pasaļdej, pasaļdej, a jau zam Jaunuo goda vyss otkon plyks. Ka, dzie, mož febralī kaidu šaļti pasaļdej, tik tuos i prīcys. Ni tī Zīmyssvātku, ni Lelys dīnis.
Da i kaida tī Leldīne. Agruok koč puiši veižuoja leigačys pastateit. Sadzyna stulpus kolna golā, īsēja stričūs dieli – kai laidi, tok, dūmuot, puori puspasauļam puorjuosi. Meitys čērce viņ i givuos puišim ozutī, vot, i dzimsteiba beja, i vyss. Niu ni te vaira puišu, ni byušonys. Stabarāgi taidi, pakar kūku storpā stričeitī i kirinejās. Ni tī spāka, ni dorba veikšonys!
A vosor? Vīni leiti. Miercej i miercej kai iz pyudeišonu. Agruok kai guoja, to i atguoja tyucs, nūleja, nūgrudinēja, izaspardeja, nūsukuoja i aizguoja. Kas saleja, tys to i saleja. Saleja i izkolta. Niu atīt taids valna susliņs i miercej nedeļom. Ni tī sīna pīpļaut, ni pyunē savest. Atīt taids mierkačs i myrgoj sutkom i nedeļom – ni tī leita, ni naleita. Tik vysu prācu izmaitoj, sapyudej i vaira nikuo.
Niu pat. Pats pavasars īt viersā, a vyss pogolms pīdzeits ar dublim. Iz teiruma jau zuoleite lein, a ite nazkaida kiula staipuos. Sīvīši vys rauga sakast i sagruobuot, tok kas deve. Da i kū tī besa nūkassi, gruobeklis pīsadzan pylns ar dublim. Cikom jau zeme napakaļss, naeimi i kluot.
Jau īvys zīdēt taisuos, jau unučkai kuozys piec napylna mieneša, a ite pa sātu vīns vīneigs naparāds. Da ka nav puišu, to itī to pasauļa napaceļs! Buobys brunčūs īsagivuši, gaida nazyn kuo. Pajāmuši, koč graņts atvaduši, vys sausuoks tyktu. Nā, Magda pasacēja – žvyrs ustobā nessīs, a tī i sēd, i buobys klausa. Ar buobys gudreibu tu tuoli tiksi! Taipat niu dubli nasās! Pakluojuši byutu egļu zoru pi slīkšņa, besa tī žvyra voi kuo radzātu. Koč kuojis sausys. A niu stupojīs kai pa mīlem.
Da i agruok greidu taišni ar žvyru i tryna, koč bolta i stuovēja. Niu pīsajāmuši nazkaidys pasauļa gudreibys, muozoj ar nazkaidom eļnis kruosom. Taipat tei greidys kruosa nūīt vysa zemē i iz pavasari plyki dieli viņ speid! Agruok nūtryna nedeļā reizi voi divejuos ar žvyru, koč bolts stuovēja. Niu sadūmuojuši nazkaidys uoveišonuos, maļavoj. Kaids tī valna šmukums voi kas. Tik tei smirdeišona.
Žvyrs ustobā nessīs! Dekters nūsašpļuove pi slīkšņa, tod iztryna ar gumejnīku – ka sīvīši naredz. Kū tī. Buobu gudreiba i cauri. Voi ta vysta putyns, voi buoba cylvāks.
Sacieļs biksis i sapruoviejs siksnu, Dekters guoja da klāva.

Otkon durovys izašīpušys. Kas tī par meisterim. Pītaisa nu zaļa egliskūka, tod breinojās, ka durovys cylojās i napas. Godi div, treis, ka ni vysi pīci voi seši tam dieļam juonūsastuov. Tāvam pošam lītyskūku pylna pašele pīdzeita beja, tik ka pats taiseit namuocēja. Niu īdūd sovu materialu, tok jis, nabarāgs taids, sausū kūku pajims sev, a durovu pītaisēs nu hlama. Tod i nazyni, kai golā tikt.
Vacuos durovys stuovēja kai prīca, tik jau ka nu eņdžu izkryta i lejisgols latakuos pyudams izdrupa. A ituos nu nikudyšnuos – staigoj iz vysom pusem. Ot meisteri! Ot puiši! Zagli i susātivis! Pītaisa nazyn kuo i nasās iz lela, a gols golā nikuo tī nav – dieļu porceišona i cauri. Ni tūs durovu attaiseit, ni aiztaiseit, vyss trynās, giunās i čeikst. Až škode.
Da i aizgoldai jau seņ beja juonūmaina dieli. To cyukys dreiži uorā izkriss – jau tai i smeceris cyloj, puori raušās. Uš, rogonys! Pi teļu ar nikaida parāda. Itaidus lūpus jau ar striči juosīn, na pa aizgoldom juoboksta. Liksīs taids uorā, paraugi nūgivs! Puspasauļa apjuos, cikom kur mežā īsasprīss. Labi, ka koč tū vīnu Oļgerts nūgrīze zam kuozu. A to kai fermā. Zeišļoj vīns ūtram auss, nikaida parāda. Varātu i pats, cik tuo dorba. Nav jau cyuka, a jauns talāns. Tik vys piec tuos slymuošonys rūkuos spāka tryukst. Da i paraugi pi grīstu izruovs, kab uodu nūmauktu. Kača svors jau tī viņ ir, tok vysleidza – spāka vajag.
Nā, vajag tev, cylvākam, tik saslimt. Tiksi slimneicā, i sātys napazeisi. Kū tuos buobys voi tī znūti nu saimisteibys zyna. Pīsavāruši teļvīzera, pogolmu pīvāluši pylnu ar akminim. Ni tī rotu apgrīzt, ni pošam apsagrīzt. Akmiņa duorzi jim… Kurs cylvāks agruok akmini sātā vēle? Da ka pi pierts mož. I to nabeja loba primeta. Zyni, bess, kas tymā akminī īlykts. Cyts mož iz tuo akmiņa golu dariejs, a itī duraki durovu prīškā pastota.
Pīsalosa vysaidu čiuļu gazetu i žurnalu, niu jau cīši gramotnī skaituos. Pošim saprasšonys a ni! Kura dzagiuze papyuss, tū jau i skrīs dareitu. Akmiņam akmiņa vīta. Pi ceļa, iz kupicys voi pi lynu muorka. Na jau iz pogolma vyds!

Leits beja nūsukuojs čut ni nedeļu. Tok i beidzūt pādejais lads i snīgs beja prūm. Taids vāls pavasars kai nalaime – cytugod jau seņ apsasāts byutu, niu vēļ iudiņs vīt vītom iz teirumu stuov. Zuolis to vēļ daudz namanēja, a kūkim pypuri pītyukšuši labai i lozdys jau puorzīdejušys. Tai i verīs, majs īsataiseis sylts i sauss. Ar steigu juotaisa zeme, kab vysu paspātu da maja svātku.
Sābru Oļgerts sovu beja padariejs. Teļa golva beja nūlykta iz klāva slīkšņa, asnis jau suoce apsaviļkt ar taidu kai recekli i timsnēja. Vītom gailēja gaiši sorkonom steigom. Acs vērēs nazkur, ružovs purns, mēle izbuozta.
Varēja koč bļūdā īlikt, na pa zemi vuoļuot. Vys jau taipat tei golva juošmucynoj i juoskrabej, ka studiņa gribēja, tok zemē na dzela. Pīlaista ašņa, tod poši meicuos kai pārnejī vepri pa grezi.
Nikaida lītyskūka jau nu tuo teļa nabeja. Taipat nabyutu dzeivei pamatams. Tai jau beja pasadavuse šmuka teleite, kab tik nadasamatuse tei vādara vaine. Kai aiznyka, tai i stuovēja iz vītys – ni auga, ni opola tyka. Škeists rikteigs, na teļš. Breinums, ka nanūspruoga.
Unučka vede dokturi, lečēja. Cik naudys sagryude tymā syuda teļā. Jai žāl. A kū besa pīžāluos, ka tī ni teļa, ni gūvs – neikst ar neikšonu. Taids tok nav dzeivei turams.
Mudruok jau ari nabyutu kaunams – kurs ta tī āstu tūs zuoļu. Cik reižu gryude reiklē i spricēja. Dokturs nadeve nikaidys cereibys, tik nūsaceja, ka poši ēst navar, labi ka sunim var dūt. Antibiotikys i kas tī vēļ. Tok nu i pliutēja kai prokvuosts, trīpe taidu dzaltonu i smirdeigu, vysa pakale beja apkoltuse. Beiguos jau gulēja viņ. Tok, redz, pasacēle. Kai zynuodams, ka saimineicai byus kuozys.
Unučka vysu zīmu i pavasari sabraukalēja. Vys kai pīktdīne, tai kluotu. Šei vajags svaiga gaisa i zemis, piļsātys myurūs goru rauns cīš. Vot i īsavēre tuo teļa – taišni zam gūvs dzeišonuos īguoja klāvā, paleidzēja pi viļkšonys. Tai symtu godu jai ni tuo teļa, ni gūvs vajadzātu.
A kai ta tī naraus tuo gora cīš, jau kurā mienesī. Kab na tuo vādara, voi ta tys zmejs byutu juos preciejs. Taidi tik zyna bārnu sataiseit i tod skrīt pa pasauli. Ka nadasīsi astis, aizjuos pa pasauli – lai meita vīna ar bārnu sēd.
Tai nabeja dzela. Dekteram beja juorunoj. Vīgli nabeja, kū jis valnu zyna nu tūs mīškuonu saprasšonys, jim taids dzeraunis vecs pi vīnys vītys. Tok beiguos Miška beja ar mīru, jis jau vysu laiku Laimenis ļūbejs, tik varbyut piec dzemdeibu kuozys, ka varēs boltū kleitu i vysu tai šmuki. Kur niule soltā pavasarī. Vysu lobuok iz Zīmyssvātku. I bārns apsavieļs, i poši sasagataviejuši.
Dekters beja ilgi runuojs, cikom jau nūlyka iz sešpadsmytū maju. Kur ta agruok beja, ka šmukuos kleitys vajadzēja?
Kas tei par dzelu byus – meituos dzemdēt. Iz juo Laimenis nivīns nasavērs ar švaku aci. Lai kai , a mužiks pi suonu ir. I ka mužiks ir, vajag kuozu. A to volkuosīs pa dzemdeibu nomu kai Dīva napījimti. Kū taids zyna nu dzeivis. Sīvītei vajag rikteiga veirīša, na itaida gūmeizys – bārna sataisa, a piec lykuma nūkuortuot najādz. Ni jis dareituojs, ni klāva mieziejs. Tik tei leluo izanesšona.
Tai jau soka, ka Miška zyrgā. Iriednis. Zam juo cik tī departamentu i agenturu. Skraida vīnūs Eiropys komandiejumūs. Vot kai jims, tai i aizskrīs. Voi ta Dekters dzeivē moz itūs brillaiņu redziejs ar portupelim – te jis ir, te jau par pusaulis. Nabyus taidam komota viersā, myužam nasaganeisi. Cikom bārna nav, mož cytaiž ruodīs. Tiks bārns, propuļs vysys agenturys i projekti. Itaidi tik skrīt zyna. Itī na dorba dareituoji.
Dekters rudiņ beja nūsaviers syudu tolkā. Jis dzelu pazyna. Cytam treis sokumu viezīni, itam labi ka vīns saīt. I to vēļ tulznu verās. A kai jom nabyut. Kuram dorba dareituojam tulznu nav, cikom pi dorba dajiukst.

Ka kuozys, tok kuozys. Kuo tī Zīmyssvātku gaideit – pošā zīmys soltumā ni uorā izīt, ni rikteigu kuozu sareikuot. Kas tei par dzelu, meituos bārnu dzemdēt. Nav Laimeņa ni našmuka, ni naboga, kab ar bārnu pi suonu bazneicā ītu. Dekters var, Dekteram ir nauda. Lai kuram, a jam nauda vysod ir turiejusēs – navajag par vysaidim syudim svaideit, tod vysa byus gona.
Jis sataiseis taidys kuozys kai pa vacim godim, vysa parapeja runuos. A lai jī parunoj, lai īpyuš pakalē, lai pasaver. Bobuli taidi. Galadranci!
Laimenai bryugons taids nu skota na cīš kū. Zama auguma, rūkys kai dalepeitys. Moti jau kuop nūst nu golvys viersa, brilleitis i vādars, par cik godu jau vecs byus. Godu divpadsmit vacuoks. Kod Laimeņa bārnuduorzā guoja, jis jau školu veice. Tok otkon baileigi bogots, koč i vaļsts dorbā. Vys jau kū īraun nuosī. A kai narausi – ka nu vaļdeibys nazagsi, jei zags nu teve. A zags jei vysod. Deļtuo tei vaļdeiba taida īstateita, kab nu cylvāka zogtu.
Kas ir, tys ir. Miškam nauda turīs, taidā ziņā jis ir nu zemis cylvāku sorta i napropuļs. Cik Dekters taidu partejnūs gaisa gruobekļu beja atsaviers – skrīn pa gaisu, tolka nikaida. Ideja taida i ideja itaida. Kab pa jim, nu kukuruzys viņ pasauļs dzeivuotu. A kur ta itymā zīmeļu zemē kukuruza. Voi ta dzedu prodzedi duraki beja, ka rudzus sēja?
Gastiņci Miška vysod atvad spraunu, pats dzer i dzīd. Cylvāks nav švaks, apsvīdeigs – vys unučkai sova iztikšona byus. Ar taidu i mežā iz calma napropuļsi, atrass dorba i naudys. Cyts pi vysa gotova nūsalaiž dybynā, a itys beja muociejs dzeivē kuopt tik iz augšu. Piertī atsazyna, ka muote jū pamatuse mozu, audziejušys ciocis. Nu sešpadsmit godu vacuma struodojs. Jis zyns, kaida bodam garša, jis zyns, kai nauda ūž. Jam daguns ir tai īstateits – jis saūž dzelu tī, kur cytam nikas nasaruod. Nu suoku dziņs mašynys nu Vuocejis, atdevs cytim. Iz ritiņu viņ dzeivuojs. Tik nu ceļa sātā tics, tai jau otkon juobrauc. Kai nauda tykuse, pats suocs šiverēt tepat pa Latveju i veics školu – bez papeira tik cytim par syudu laseituoju vari byut. Registriejs firmu iz sova vuorda, a mašynys dzynuši cyti. Sataisejs darbneicu, pījiems meisteru. Niu to gon puorrakstiejs iz bruoļa – par daudz gari puotori atsaskaiteit vaļdeibai, niu to vaļsts dorbā tics. Nav jau vainis i tī. Koč pasauļa redz i sova apsagrīzšona. Tei sova firma jam acs attaisiejuse, kai pasauļs grīžās, kai nauda īt. Niu nūder i sakari, i saprasšona.
Kū bruoļs? Prīceigs. Vys peļņa. Da i Miška tuos dzelys dasaver. Sataisa tūs hlamus i gryuž iz Krīveju. Tī krīvi že nikuo nasaver – ka tik kust. Kas jam bādys, kas tī piec mieneša voi goda. Krīvam ka tik speideigs vierss i labi ryuc.

Agruok Marabeju kolnā cauru vosoru, ar maja mienesi suocūt i Marejis dīnu seņtebrī beidzūt, kotru sastdīni nūtyka bali. Dekters sovim ļaudim nalīdze nikuo. Ka dorbs padareits, to i ļustēt var. Dorbs gon na vysod beja padareits, cytu svātdīni kaids kombains i palyka pusvuolā, kod brauciejam švakuok ap dūšu beja palics voi jis paienī damyga. Tok kurs tī var vysa īsavērt voi padareit. Lai voi kai, “Sorkonais Komunars” pakalē cytim napalyka. Ka kurs labeibys teirums i aizleja voi kurā buļbu teirumā nu rudiņa leitu īsataiseja taida dyuksts, ka ni ībraukt, par vysim kūpā zynuoja, kai izaluopēt. Piec kara jau beja gryušuok – kurs varēja, izbāgalēja pa piļsātom, a piečuok, jau Dektera laikā, kas nakaitēja. Par goda premejom viņ saguoja pusžiguļa.
Iz kolna gola beja pastateita estarade, īvylkta elektreiba. Dūmuoja drusku nūstumt kolna capuri, kab leidzonuoks doncuot, a vys nazkai palyka i palyka, nivīns nasajēme.
Runoj, ka tymā kolnā guņs pluovojūškys – izlein nu Blūzdys azara i gailej pa kolna viersu, cikom ļaužu nav. Kai ļauds kluot, i guņtenis pagaist. Tuos asūškys ļaužu dvēselis, kas nazyna mīra.
Azars pa pusei aizaudzs, tī kūrc tik vardivis i zīd laičinis. Nav zynoms, voi tī kaids moz ir mauduojīs, da i krostam tik vīgli nadaīsi. Ka verās nu kolna pusis, ezereņš speid kai Dīva acs, opols i dziļš. Ka īt nu krosta pusis, kokla var atlauzt. Nīdris i kuorkli, dyuksts i dyunis zuobokus zemē raun. Da i īt nivīns naguoja. Kaidam besam nalaimis meklēt. Zyni nu, kas tom blūda dvēselem pruotā – paraus zam iudiņa i namaneisi.
Nazkod sensenejūs laikūs iz kolna asūt bejuse piļs, nu azara jāmuši iudini i deļ lūpu, i deļ pošu, i drēbis mozguojuši – cīši meiksts iudiņs jimā ass. Tik reiz tai dzeivei daguojs gols, atguojuši poļaki, krīvi voi vuocīši, izkuovuši vysus i nūdadzynuojuši sātys, pamatuši tik mozūs bārnus i jaunūs, kas vēļ navariejuši karā īt. Zeidamūs bārnus izdaliejuši pa apleicīni, a jaunūs dalykuši pi dorba. Jim vajadziejs sovu ļaužu ašņainuos mīsys sasvīst azarā. Cyts ness sovu tāvu, cyts muoti. Iudiņs azarā nūsakruosuojs sorkons, i nu dybyna ilgi cālušīs gaisa burbuli. Treis vosorys tī cylvāku mīsys i kauli muovuši, tod pagaiss vyss. Tok ar tū pošu azaru īsauce par Blūzdu – kur cylvāku dvēselis aizblūduojušys. Nu tuo laika nivīns tī nav mauduojīs, jau symtim godu. Reiz gon vīns duraks ass saderiejs ar draugim, ka puormaus puori, tok iz azara vyds pagaiss kai nabejs. Voi tī smuts jū īruove, voi kaidi olūti – kas jū zyna.
Tai tymā azarā atspeid tik dabasi, muokūni i eņgeli, a kolna viersā, ka vītom paloksta, skaņ kai bucā. Tī asūt nūdadzynuotuos piļs pogrobi, kur siežūte piļs vaļdinīka jaunuo sīva i reiz par symtu godu izeimūte uorā. Cik izeimūte, par tik kolns zamuoks palīks. Kod jei byus guojuse jau symtu reizi, itamā vītā nūsalaiss azars i sasalīs kūpā ar Blūzdu – vaira nivīns nameis kuojom piļs vacūs ļaužu ašņa.
Partū i navarēja atrast nivīna traktorista, kas leidzynuotu kolna viersu. Dekters sūlēja izguoduot vītu mašynu ryndā, dalikt premeju, a moz kuo leidzēja. Buobys pa kaktim kai pašeptuoja, tai vysi leluokī dzāruoji palyka siežam sātā. Tai i palyka kolna vierss ar vysom dūbem i līkni iz vyds. Pa vydu tī asūte bejuse oka, ļauds vēļ atguoduoja, ka jūs dedi, pradedu pradedi tymā caurumā variejuši ībuozt kārteni.

Dekters cytaiž napasadeve buobu volūdom, jis taidu glupeibu naturēja nikimā. Na par veļti beja veirs kai buca – cik prīškā, tik pakalē, apsaviels ar špeka kuortu kai pārnejais vepris. Nivīna lūde tī cauri naītu. Kuojis zamys i styprys kai danogluotys pi zemis, golva kur suocās, tī mugura beidzēs – vierss kas vierss. Voi na tuo īmesļa deļ jis republikā beja golvonais sorta vieršu turātuojs. Pi juo piec sudzinīku brauce na viņ nu Vidzemis voi Kūrzemis, atjuoja i pa kaidam specialistam nu Lītovys, pat Ukrainys. Ļusts tod guoja kai vēļ nikod, cyts gosts aizmiersa i da fermys daīt. Ka vaļdeiba deve komandiejuma naudu, to kū tī bāduot. Dzēre i dzīduoja pa glaunū pierti pi azara kai ūdi, džinkstēja viņ.
Dekters nazkur Krīvejā beja sagruobuojs i tiuleņ piec dīnasts atveds sīvu. Sīva nu dobys breineiga, kotram taidu, tok nu skota kai čygonka. Uoda meļniška, lyupys zylgonys, moti kai ūgle. Da i ūgle tik malna nabyus. Rogona kas rogona.
Tai jau cylvāks lobs beja, tik zam beigu, kuo tī aizalīgt, cīši dzēre. Navarēja puordzeivuot dāla smierts, koč palyka pīcys meitys – cyta par cytu garuoka i šmukuoka. Dāls nūsasyta ar mocikletu, da bryutis braukdams. Izlaists jau beja piec valna, veču pošu nikimā naturēja, pretim rējēs. Dekteri i pošu pi vītys nūlyka. A sīva tik – dieleņ, dieleņ, munu dieleņ, synoček tu muns.
Sīva piec dāla bieru sanyka ar sirdi i vaira nasacēle. Kū tī īsi ļaudim taisneibys stuosteit – bez šņaba ni cēlēs, ni giulēs. Tik ka tū sirds vaini varēja pasauļam pasaceit, kauna mozuok. Vys jau buobys zynuoja i pa koktim jēmēs, a kur tu buobai pakaļ izskrīsi – besam rogus nu pīris izēss, na cylvākam dvēseli.
Tei asūte Dīva struope, zynuoja ļauds runuot. Na par veļti nalaime ar dālu nūtyka iz Skarbinīku ceļa, kur vacī krystceli i nu krysta tik vīta palykuse – sasačauluojušu kryumu pudurs, lels akmiņs i iz akmiņa krysta vīta īciersta i syunom aizauguse. Tī jau agruok vysaidu nalaimu bejs – taida vīta. To zyrgs sasatrokoj, to roti apsaguož. Deļtuo i krystu ļauds pastateja. Par dvēselem i par dzeivajim.
Dekters ilgi dūmuoja, nazcik reižu pa tū ceļu nūbraukalēja. Nūstuoja pi krysta, nūjēme capuri. Daguoja kluot – sieteņa vītom apauguse syunom, sakoltušys pārnejuos rūzeitis pi krysta, skuju vaiņuceņš zam kuoju. Pesteituojam zylys acs kai naaizmierstulis upislejā, kur cauru vosoru slapņums turīs. Zylys kai pavasara dabasi i verās – kas tu esi i kur īsi.
Tok, ka nu augšys soka, ka juonūvuoc, to juovuoc zemē. Ar traktori nūguoze betona stulpus, salauze sieteņu, tīpat sakiure guni i Dīva mūku īsvīde jimā. Ass kiupiejs, ni dedzs. Nu reita palykuši tik nūdaguli i Jezus noglys, a pats jis kai propuļs. Tik ceiruli iz dabasu vyds i kamanis lidoj ap krysta vītu, vosorai perekļa maklādamys.
Niule jau tī vaira sātu nav, nabyutu vaira i ļaužu, kas nu guņs rautu kūka Jezu i globuotu sātā. Tik pa kaidam ūzulam iz teiruma vyds palics, vysi celi izorti, akmiņa iz akmiņa nav palics. A nazkod beja taidys sātys, ka nanūsavērt. Cyta aiz cytys pastateitys, jaunī dzīduojuši doncuojuši, lūpu vasals bors. I tī beja breineigais krysts ar Dīva mūku nu ūzula kūka. Kas zyna, kurā pašelē tei mūka satrupēja. Kai guoja melioraceja, vysys sātys iz cīmatu aizdancynuoja. Palyka tik akmiņu skaudzis i īvu zīdi pa pavasaram.
Tys ūzuls aug iz poša teiruma vyds i vēļ šudiņ, rasnys kai baile i zori pa puspasauļa izaplātuši. Pusnūkaļts i taids pavysam na sevī, a veļ dzeivs. Kai pavasars, tai stuov plyks i kai nūspruodzs, a vysleidza izdzan zalis lapenis. Koč jam i škidrys tys vaiņuks, zemē nakreit vys. Tik vīna golūtne nagaisa laikā nūlyuzuse, zibsnis īspiers taišni ūzulā. I nu tuos golūtnis jau pyrms loba laika izgrabta Jezus mūka. Seņ jau tys bejs, niule pi ūzula vairs i redzēt navar, ka tī kas lyuzs voi krits. Stuov vyss kai apsalaids iz mieršonu, a vys dzeivuoks par dzeivu.
Ka ar dālu tai nūtyka, Dekters meitu sorguoja vaira par vysu pasaulē. Iz balu guoja vysys kūpā, kai pīcys līpenis riņdeņā. Vacuokuos dasavēre jaunuokūs, jaunuokuos merkavuoja nūsavērt, kū dora vacuokuos. Meitinēs palyka da pošu kuozu, par kryumu bārnim nivīnai nabeja dzierdams, da i rikteigī pīdzyma čut ni godu piec izīšonys pi veira.
Meitys gon Dekteram beja izadavušys, cyta par cytu šmauguoka. Puišim ka nanūsavērt. Nu muotis tys meļniškums, a cytaiž latvītis kas latvītis. Kū tī, Dektera saime beja izslavāta pa vysu parapeju. Cyta piec cytys aizguoja pa pasauli, bārnu pībyra kai zierņu. Pats vacs sēd aptrupiejs kai sakuorņs, a unuki bļaudami skrīn apleik. Bārnu vacais žāluoja, jī i lypa apleik kai myusys mada bucai.

Kuozys vacuokajai Dektera unučkai byus iz kolna. Lai ļauds pasaver, ka dzeivē loba nav redziejuši – Dekters var i Dekters sataiseis. Ar vacū viezīni i sakarim. Paruodeis, kai agruok cylvāki dzeivuoja – i svātki beja, i vyss beja: koč pi maizis i suoļa, tok ļusteigai.
Sarunuoja ar večim i ar kārteņu nu elektreibys linejis puorsvīde vodus, pa vacajim stulpim aizvylka elektreibu iz kolna. Lampys to gon vajadzēja dataiseit jaunys. Vacuos saryusejušys – cytā vieja pīpyusts nateireibys i pīaudzs seņ nūkoltušys zuolis, cytā putyna pereklis.
Speidēs gaisma vysu nakti, spēlēs muzykanti i pa laikam laiss magniteponā lentys. Bufets byus par breivu. Tai tys byus. Tai tam beja juobyut.

Pi prīžu sasysta dieļu ustabeņa jaunajim. Guldynuošonai. Taipat tok skaidrys, ka nagulēs. Tok sovys vītys vajag. Jaunajim juobyut vītai, kas ir tik deļ jūs. Jūs gultai, kur atsalaist. Jūs vītai, kur nav nivīna cyta, nivīnys svešys acs. Cik nav dzierdāts, kai apčaravoj voi nūsaver ar narikteigu aci. Cyta buoba i nagrybādama nūskauss jaunivis laimi, iz sovys nalaimis vārdamuos. Tuos vītys nivīnam nav juoredz, tī ļaudim nav juosameicej – lai Laimeņa jau stuovūklī voi kai. Sovs ir sovs. Nav kuo.
Greidu doncuošonai sasyta, kur bejuse estarade – pakaļnī iz azara pusi, aiz līknis. Vacuos estaradis vītā palykuse cymanta greida. Kūka dieli seņ satrupiejuši i nūvuokti – kab nivīns golvys naatlauztu i iz leitā i zīmā izdiediejušūs dieļu i saryusiejušūs noglu napuordūrtu kuoju. Līknis ūtrā pusē pastateita bolta armejis brezenta teļts. Saulē izbaliejuse, puorstaiguojuse jau cik kuozu, saluopeita, lela. Iz vacūs betona mītu sasysti beņči.
Dekters klymbuoja caur līkni. Leita laikā te tai i skrēja iudiņs, lobs pacālums – dūmuot, tai i vajag. Lai cyts cytam namaisa, vysi vysu redz.
Dali vacūs betona mītu daguoja izrakt, kab naatsystu kuoju. A kai beja, kod vydā roka – kolna vīnā molā atvede cymanta maisus, syta nu dieļu formys, jauce i lēje. Vajadzēja to metala dzeisluojuma, to nazkas na tai saguoja. Veči vēļ lomuojuos, kas vīgļuok byutu bejs dabuot gotovūs benčus i sasist tik kūpā. A kur tūs gotovūs byutu pīsajiems. Ka atvastu, to zīmā. Ka vyspuor dabuotu. Ka nasmierieji, to i naguoja.
Saguodnīks to taids prahodnais vecs beja – čortam čūkstā īleiss i dabuos. Tok voi tuo viņ vajadzēja. Te labi, ka vēļ tū cymantu beja izguoduojs pa vacim blatim. Daguoja nūrsaksteit iz teļu fermys i fermā otkon likt vacūs blokus i ceglus. A voi nasataiseja i voi nabeja. Pa butylkai tī, butylkai te. Tam teļš, tam vepruks. I verīs – ferma stuov i šeilaiks, Sileņu dālim klāvs ītaiseits, nu pošys Lītovys speideiga pīna mašyna brauc puordīņs. A beņčim tik dieli juopamaina. Agruok to muocēja struoduot. Atvede nu kolhoza fermys pušdīnis, ols buceņu nu vacuo Kroiča, veči kai ruove, tai breikstēja viņ.
Da i šudiņ struodoj. Dekters nūsavēre iz kolna. Cyts taids vysā nadzeigs puiss. Tik ka tuo dorba nav i atjiukst nu struoduošonys. Slaistuos tik apleik ki susātivi i gaida nazyn kuo.
Dūmuot, agruok vyss mutē kryta. Krist jau kryta, vīgļuok beja, tok deļ tuo vīgluma, oi, cik prācys i pruota beja juodalīk.

Kuozys saguoja ļusteigys. Dzēre i dzīduoja vysu nakti, kai troni dyuce pi ols. Ļusteišonuos saguoja lela. Tik bogotī rodi vys šaipejuos – trokī, trokī latgalīši. Kuozys sadūmuojuši iz kolna. Sprosti ļauds. Dvēsele jau sirsneiga, a pruota tī moz. Tok i poši dzēre i dzīduoja čiuļu mēlē. Cikom jau kryta gar zemi.
Nivīna vaira nabeja augšā. Saule jau taisējēs iz liekšonu. Dekters sēdēja pi golda i grīze iz riņči aizāstu studiņa bļūdu. Strupī piersti, steivs biņdziuks. Kuozys beja saguojušys gūdam. Dreiži jau muzykanti ceļsīs i raus reita maršu. A niu nu teļšu pusis guoja tik taida kai sviļpuošona, kai cyuku ryukšona. Pīāduši i pīdzāruši loba, gulēja kai systi. I vīnys nakts navar nūdoncuot. Kū tī. Kas tī par ļaudim, kas par cylvākim.
Dekters pīsacēle nu golda i paguoja kolna golā. Pa kreisai rūkai cauri prīdem plaiksnēja reita bluozme, pa lobai vyss tymss i azara bļūda zemīnē kai tymsa i speideiga acs kryumūs.
Seņ jau guoja runa, ka tū kolnu vajag nūrakt smiļktim i graņtei, atsyuteja nazkaidus geologus, tok vys palyka i palyka. Tai i vaļdeiba nūsamainēja, laiki puorguoja. Niu ak jau ka roktu, to leidz ar zemi, azars apsalaistu par izroktū dūbi. Tymūs laikūs cikom papeiri puorstaiguoja, jau i par kolnu aizmiersa. Voi varbyut nikas i nastaiguoja – Dekters nikuo nabeja dzierdiejs, tai i propula vyss. Varbyut te i nabeja ni tuos graņts, ni kuo.

Dekters paguoja meiztu aiz kolna gola iz azara pusi. Saule lāc myglā. Solts. Vyss kluss. Tik ka putyni jemās kai troki, peikst i čeikst vysi kryumi. Tuolīnē suņs rej. Nivīna cylvāka bolsa, tik kryumi, kryumi apleik i azars zamīnē.
Svātdīne aust. Zyli i augsti dabasi ceļās puori vysam kolnam kai bļūda. Prīdis stuov dzaltonim stymbynim i apleik seika cārmyušku gaismeņa – saulē dzirkstej seikom lapeņom kai caurspeideigom.

Pi azara stuov nazkaida sveša sīvīte, verās iz juo. Pasaceļ i īt pretim pa stygu caur prīdem. Malnys bizis sapeitys, skusteņš, leigons augums ar opolim gūrnim. Jauna sīvīte īt i aicynoj da seve. Korstums īsasyt gūrnūs. Nudi, kab vēļ koč vīnu reizi myužā taidu sīvīti rūkā turēt.
Sīva, nudi taida kai juo šmukuo sīva. Verās iz juo, kuop augšā kolnā nu azara i nasoka nikuo.
Kaida tei dzeive beja, lai i beja. Vysa kuo beja. Tok nazkuo nabeja i nabeja – skrīņ koč mēli izkuors, sitīs nu uodys uorā, a nazkuo nav. Nazkuo taida. Nazkuo varbyut poša svareiguokuo.
Kab koč vīnu šaļti kuo taida radzātu. Nūsastuot iz kolna viersa i vysu pasauli sajust sevī – tik zyli dabasi viersā i azars apakšā. I cylvāks iz kolna. Jauns, styprys. Īs i dareis, a niu stuov.

Nu reita kuozinīki vacū Dekteri atroda myrušu. Sēdēja pi prīdis, atsaspīds ar muguru pret stymbynu i sastruoduotuos rūkys salics kliepī. Vacs, vacs, dzeivis pīkuss.
Juo smierts aizmygluotajuos acīs vēļ speidēja bluozme. Taida kai nu dabasu. Kai nu azara, kai nu vīgli zylys dabasu atbluozmis azarā, kur pagaiss tik daudz dvieseļu.
A iudiņs azarā stuovēja mīreigs i kluss i jimā atspeidēja bolti padebeši i Marabeju kolna prīdis. Tik iudiņa miereituoji staiguoja pa juo viersu. Cikom īt, tikom pa viersu.
Kod iudiņa miereituojs nūstuoj īt, jis nūgrymst dybynā.

2006., 2011.

par īgņām un baznīcām

palasīju īgņu tvītus par rindām LNB jaunceltnes apskates dienā un zaudējumu hokejā, par izmaitātiem Latvijas neatkarības pasludināšanas svētkiem un slikti organizētiem pasākumiem. un to, ka rīt jau uz darbu, ka drīz jau 9. maijs ar urlām un drīz jau vasara cauri. un tas nekas, ka viss plaukst un dīgst, ka spīd saule un gaiss tik pilns visa kā. un ka pašam rakstītājam ir vismaz elektrība un internets, ja jau tik čakli tvīto.

latvietim vienmēr ir slikti. ja tev ir labi, tu esi ārzemēs. un skaties, kā citi māk dzīvot. pat klimats viņiem labāks, odu mazāk, ievas nezied. mājās – krimta cietu pelavmaizi, avotā’i mērcēdami. nekas nav labi. pateiksi, ka labi, bābas noskaudīs. tad nu vaimanā ar – kamēr pievaimanā nelaimi. un tad, uzmetuši kūkumu, pukst: nu, ko es teicu.

Lieldienās baznīcā bija forši. stāvējām kreisajā, tas ir, sieviešu pusē. dievkalpojumā ir brīdis, kad jāsniedz roka apkārtējiem par miera un izlīguma zīmi (riebjas visādi sektantiski gājieni, bet šitas ir forši tāpēc vien, ka cilvēki ir tik dažādi un tomēr labi vismaz simboliski nevis ecēties, bet sarokoties). tad nu tur bija viens babulis. purpināja, besījās kaut ko. uz sniegto roku  – nu tā. bet nu paspieda, lakatu sapravījusi.
tak iedomājies. mamma man pēc tam saka – šitā pati bijusi pēckara lielā stukačiene, kas taisījusi izvedamo sarakstus. nu pasaki. jau pusgadsimta garām, bet tie cilvēki tepat vien dzīvo. un viņi arī tagad sataisītu to sarakstu, bijusi tik izdevība.
maitas nezūd.

ja latvietis izdarīs kaut ko labu, atradīsies otrs latvietis, kas teiks – mēsls. ja latvietim notiks kaut kas labs, otrs latvietis teiks – a) man ir labāks, b) tev drīz samaitāsies un nozags. ja vienam latvietim izaugs spēka ausis, otrs latvietis paņems nazi un nogriezīs. tā drošāk.

ha, noticējāt?

ja latvietim kaut kas nepatīk, vainīgi ir visi citi latvieši. un nekad pats. 🙂

vieniem latviešiem iepatīkas Ziedoņa dzeja, un viņi saknibina savu mūzikas albumu, jo viņiem tā patīk, sanāk un gribas. otri latvieši būvē konspirācijas teorijas, ka tie pirmie otrajiem nozaguši Ziedoni un nošmugulēs arī naudu. it kā varētu nozagt to, kas kādam pieder pa īstam vai arī Ziedonis būtu 2011. gadā ražota mašīna ar hromētām redelēm priekšā.

bet radīt dziesmu taču ir tikai viena no dzejas interpretācijām. kāds lasīja dzeju un redzēja tā. cits redzētu citādi. cits arī citādi dziedātu, citādi klausītos. tā nav mācību stunda – es jums iemācīšu mīlēt Ziedoni, es jums iemācīšu pareizi lasīt Ziedoni.

riebjas didaktika. ciest nevarēju literatūru skolā. pacietu tikai tāpēc, ka pacieta mani. abpusēji ignorējāmies. tā bija vienīgā stunda, kad vispār neklausījos, darīju visu citu, sarakstījos, rakstīju, zīmēju, spēlēju kārtis.

šodien Nacionālajā teātrī tirgoju latgaliešu grāmatas, jo gribu dot iespēju vieniem lasīt un otriem izdot. satiku savu literatūras skolotāju. dzīvei ir lieliska humora izjūta.

neatceros neko, ko viņa stāstīja stundās, jo pa to laiku rakstīju savu Kladi jeb publisko dienasgrāmatu, jeb analogo blogu, kas klejoja pa skolu un par kā lasīšanu varēja dabūt pat zināmus labumus. varētu teikt – literatūras stundas skolā mani iedvesmoja darīt kaut ko citu. tas nenozīmē, ka centos atcerēties kaut ko par Paulīni Zalāni, Šilleru vai Regīnu Ezeru. bet tas nenozīmē, ka neko neatceros. klausījos un nepierakstīju – mani 3 gadu literatūras pieraksti ielīda plānajā kladē, no kuras bija izrautas vairākas viduslapas. katrā lappusē pāris autoru. par Rūdolfu Blaumani, piemēram, tur bija pierakstīts tikai viens vārds – optimists.

vidusskolas laikā neuzrakstīju nevienu normālu sacerējumu ar citātiem par kādu autoru. jo vienmēr izdevās izlocīties vai nu ar brīvo tematu, vai vienkārši rakstot brīvi, ja skolotāja domājās iespundējusi – uzdevusi tikai “literāros tematus”. reiz sviestainu tematu par Raiņa cilvēku – cīnītāju un robežu grāvēju – apdziedāju ritmiskā prozā, lejot kaut kādu čugunu umpapa stilā. dabūju laikam pat kaut kādu atzīmi, pārrakstīt nevajadzēja.

toties izlaiduma eksāmenu laikā obligāto sacerējumu uzrakstīju garu, ar ļoti daudziem citātiem un par Ojāru Vācieti. jo tolaik tas likās vienīgais normālais autors un biju sava prieka pēc izlasījusi visus tobrīd iznākušos kopoto rakstu sējumus. turklāt brīvais temats bija citāts no Ziedoņa – Lai puķi noplūktu, ir jāpieliecas. tā kā nesapratu teiciena jēgu un tas, ko sapratu, likās baigi klišejiski un stulbi, brīvo nerakstīju. pēc tam učene bija šokā – viņa (es) zina, kā liek pieturzīmes pie citātiem. 🙂

pēc tam, bakalauru 1. kursa laikam pavasarī (jā, jā, es studēju literatūru, kaut neko nejēdzu no dzejas un nevaru ciest autoru biogrāfijas) atklāju Ziedoņa krājumu “Viegli”. nu, tāds Ziedonis man patika gan. nevis tā stulbā “Kurzemīte”, ko dīdīja pamatskolā līdz vēmienam. aiz īgnuma, ka liek domāt vienās sliedēs un “pareizi saprast”, izraku laikam tak tajā pašā Kurzemītē: Katram strautam ir sava čala, tikai grāvji tek vienādi. ierakstīju Kladē un sajutos baigi protestējusi.

augstskolā uzcepu par “Viegli” kaut kādu referātu un vasarā nejauši iemācījos pāris dzejoļu no galvas. tas jau nav sarežģīti – grūti nāk tikai pirmie 2-3 dzejoļi, pēc tam atmiņa fotografē. to atklāju laikam 11. klasē, kad pēkšņi lika iemācīties 1 Raiņa dzejoli no galvas. toreiz biju nikna kā velns, bet iemācījos 11 dzejoļus. visus arī noskaitīju. ar špikeri, kur bija viņu secība krājumā “Tālas noskaņas zilā vakarā“. pēc nedēļas nevienu vairs neatcerējos. tikai šito, ko toreiz nespēju saprast un ko tagad tikai mācos pieņemt:

Tu esi viens no mūžības,
Un viens tu paliksi līdz galam,
Līdz tavas dzīves atliekas
Tiks ļautas pirmatnības salam.

bet Ziedoņa dzejoļus atceros.  jo tad, kad “Viegli” tirgoja, man nebija naudas. vispār nebija naudas. un tieši tāpēc man arī tagad tas krājums stāv virtuvē – jo laikam jau tā dzeja ir par smagajiem laikiem, kad nav nekā, bet tomēr ir. kaut kam par spīti tomēr kaut kas ir – sīkas sīciņas tikko jaušamas dvašas, ka būs labi. ka notiks pašas. tiklab 1993. gadā, tiklab šopavasar.

rudenī atcerējos:

Šis skaistais laiks!
Ar baltiem mākoņiem!
Man liekas – Latvija ir vēl aiz tiem.

un domāju – nez, atkal ir TAS laiks. tapšanas bardaks un kaut kāda dzimšana, dzemdināšana, radīšana, rādīšana. vieniem smagi, citi dzīvo. vēl metrs līdz Latvijai, vēl par metru tālāk pabīdīts mērķis. padomāju – nupat kādam būtu jāizdod tā grāmata vēlreiz. atsevišķi, smuki, viegli. un jāiemet krīzei acīs.

šopavasar sagaidīju, tikai citādi. mūziku. un tas ir labi.

P. S.
reiz “Viegli” nospēru no bibliotēkas, jo likās, ka to drīkst, ja ļoti, ļoti vajag. un vietā aizvedu pāris auto bagažniekus ar grāmatām.

jo, galu beigās, tajā krājumā ir 100. lappuse, kas palīdzējusi saņemties ne reizi vien un darīt ļaužu vairumam nesaprotamas, nevajadzīgas, pret laika un ļaužu spalvu ejošas lietas. tad, kad iesit pa pavēderi, iespļauj sejā un piedraud sadot pa muti. kad noklausās telefonu, kad nolamā internetā. tad vai nu jāsaliecas un jāīgņojas, jākož citiem. vai jāiztaisnojas, jāatliec mugura.

Pasauli es radzu klybu,
Bazneicu es izceļt grybu.

Taidu cāluši jau daudzi.
Audzi cāluši par audzi.

Draudzi cāluši iz draudzis.
Palykušys drupu skaudzis.

Smierts jau atguoja i solna…
Ceļšu tai voi tai iz kolna

Bazneicu. Es, muotis suopāts,
Pīdzymu te tik deļtuo.

Gona pyuņu, gona teļšu,
Bazneicu iz kolna ceļšu.

kuces memuāri

vajadzētu pasēdēt pie papīra lapām un failiem, bet kaut kā sametās tik skumji, ka ir pēdējais laiks pagaudot blogā. jo, ja jau es esmu kuce, kāpēc lai negaudotu.

februāra vidū piezvanīja kaut kāda sieviete, kas esot LTV režisore un taisot filmu par Andu Līci, tāpēc gribot iefilmēt manu viedokli. esot internetā atradusi un izlasījusi manu rakstu, radušies vairāki jautājumi. runa ir par šo te gabalu, ko uzrakstīju pēc tam, kad muzejs aicināja apmeklēt Nostaļģijas maratonu – respektīvi aizgājušo laiku autoru dzejas lasījumus.

no kuplā Rakstniecības un mūzikas muzeja rīkotā pasākuma autoru piedāvājuma rudenī izvēlējos Andu Līci, jo Anna Rancāne būtu pārāk banāli, bet pārējie autori interesēja vēl mazāk vai arī lasīja laikā, kad uz pasākumu netiku. komplektā Līcei nāca arī Imants Auziņš. ne es viņu bērnībā lasīju, ne tagad – tikai pirms pasākuma palasīju padomjlaika krājumus un pabrīnījos, kādu sviestu gan tomēr publicēja arī tolaik. par spīti cenzūrām un taču ne jau samizdatam (autoru pašu finansētiem un rediģētiem izdevumiem) kā nereti mūsdienās.

varētu izdot 1 normālu krājumu, bet tā vietā ir izdoti nezin cik. ritmiski rakstīt jau nav nekāda lielā māksla, lai to par katru cenu drukātu un tiražētu. un cik no tiem sensirmajiem tekstiem vairs kādam svarīgi, cik tad tur ir to labo lietu, ko laika zobs nesagrauzīs un vēja gars neizvētīs.

latvieši ir aptrakuši ar dzeju. vai nu daiņotāju gēni, kad katru smildziņu sidraba ziediem, katru pelēku akmistiņu apmīļot’i. vai arī no laika gala skolā iedīdīts, ka ir kruti būt dzejniekam un plivināties kaut kur apmēram pie gubu mākoņiem un romantiski īdēt te par laimi, te ciešanām. pamēģini skolas laikā atzīties, ka raksti dzeju – učenes izvazās pa visiem kaktiem un vēl nopublicēs pagasta avīzē. vai kāds brīnums, ka visi grib rakstīt un arī raksta – cits bērnībā, izmēģinādams jaunas iespējas, cits jaunībā, mirdams no nelaimīgas loves, cits uz vecumu, gribēdams pamest aiz sevis ko pārlaicīgu.

padomju laikā latvieši bija sevišķi aptrakuši ar dzeju – pilnas sekcijas. jo poētiskākas dabas ainas, jo mazāk ko piesieties. jo izkoptāka metaforu valoda, jo mazāk nepatikšanu. bailēs no soda latvietis kļūst dzejnieks. un pēc tam savā paštaisnumā brīnās, ka citiem labāk patīk proza.

muzeja pasākumā Līces un Auziņa teksti nebija nekas negaidīts – poētiskas dabas gleznas, ko nespēju palasīt jau kopš bērnības un ko ar mokām izcietu skolā, un tipiskā umpapā pensionāru dzeja par mūsdienām – sarīmētas rindas par deputātiem un klišejiskām negācijām. nebija pat smieklīgi. kā tāda aizgājušo laiku latvietība un vecāsmātes kožu saēstie cimdi – izmest nedrīkst, nēsāt nevar. un tad izdomā, kur likt – pie sienas rāmī vai atvilknē kodēm par prieku. vai arī digitalizēt un aizmirst.

vienai autoru sugai ir tāda sērga – klabināt dzejas par knauzerīgo Europu, desu e-vielām un slaistiem deputātiem, par apbižotajiem pensionāriem un mirstošo Latviju. latviski un latgaliski. lasi galva ritmā šūpojas līdzi – paņēmuši krutkas tašu, iesim izlakt polšu pašu, iedami uz gaišo tāli, izpirksim mēs bodē sāli (autoru nemeklēt, tikko sarīmēju).

piekritu palīdzēt. ja jau mans teksts par sen notikušu pasākumu kādam noder, varu to nolasīt vai arī komentēt. lai gan godīgi jāsaka – 1. martā, kad bija paredzēta filmēšana, par to jau biju aizmirsusi. kad TV ļaudis piezvanīja, stāvēju LU ēdnīcā pie letes un domāju, ko lai apēd. noliku paplāti un aizgāju – cilvēkiem tak jāpalīdz. ja viņiem priekš filmas vajag manu komentāru par reiz rakstītu tekstu, nav grūti palīdzēt. katrs, kas kaut ko organizējis, zina, cik pretīgi, ja kaut kas sāk iet pret spalvu un neviens nepalīdz.

bet te arī sākās cirks. mani filmēja veselu pusstundu. un tā sanāca tāda taisnošanās un atbilde uz uzbrukumiem par viedokli. jo filmā man bija iedalīta kuces loma, ko režisore nemaz īpaši neslēpa – centās izdabūt tekstus un īpaši neiedziļinājās, ko gribu pateikt vai domāju. jo – jūs taču saprotat, ka mēs montēsim. un – gribu saprast, kas jūs par cilvēku, man vienkārši interesanti (mani bērnībā arī interesēja dēles, tāpēc liku smiltīs, lai rāpo). apmēram kā preparējamu vardi nolikt uz stikla, dīrāt ar skalpeli un mēģināt saprast citu paaudzi. neslēpjot savu pretīgumu.

jo nelasīt aizgājušo laiku literatūru nav labais stils. un pavisam slikts stils ir publiski pateikt, ka nemaz netaisos to darīt un arī nenožēloju. komentāru par to P. Bankovskis iecepa savā Satori blogā: Daudz neizprotamāki ir dažādi vecuma ierobežojumi, kas, kā laiku pa laikam noprotams, “jauno autoru” vai “vidējās paudzes” autoru darbus kritizēt vēl pieļauj, bet brīdī, kad autors jau sasniedzis pensionēšanās vecumu, atstāj vien divas iespējas – vai nu klusējot nelikties ne zinis, vai pieminēt, tā teikt, pagātnes nopelnu gaismā. Manuprāt, šāda pārprasta pietāte pret sirmajām galvām, literatūrā ir kaitīga un pat lipīga – laika gaitā tā no kambariem, kur mājo sirmie un godājamie gluži kā tāda labi sastāvējusies smēķu smaka izlien pa durvju apakšu un piesmirdina arī visu pārējo telpu. (..) Nav jau viegli samierināties ar domu, ka ja vien par tevi un taviem darbiem nerunā tikai labu, tad tu, visticamāk, vēl arvien esi dzīvs.


bet tas, galu beigās, par Līces nelasīšanu ir mans privātais viedoklis. cilvēkam tak nav jāizlasa visa pasaules un pat ne visa latviešu vai latgaliešu literatūra. un visa literatūra nav domāta visiem cilvēkiem. kam Remarks, kam Bodlērs. kam Ignats Zariņš un Rēzeknes bombardēšana, kam Melānijas Vanagas izsūtīto stāsti, kam atkal mūsdienu latvju prozas senvārdu kruzules, nīkulīga cepšanās un femīnās poētikas glāsmainie vēzieni, no kā man arī brīžam gribas vemt. ja man nepatīk, tad taču varu pateikt, ka nelasīšu. jo es tiešām nelasīšu.

jā, lasu un lasīšu Ziedoni, Skujenieku, Belševicu, Elsbergu, Vācieti. vēlams, mūsdienu izdevumā. bet pret tām daudzajām padomjlaika mazgrāmatiņām, ar ko bija pilna sekcija, man ir alerģija. gan tieša, gan pārnestā nozīmē. jo man ir alerģija no pelējuma un putekļiem – asaro acis un šķaudu. bet arī alerģija no tekstu blāķiem – tekstu apkārt ir tik daudz, ka nevaru paspēt izlasīt visu, ko kāroju. kur nu vēl kaut ko pienākuma pēc.

kā saprotu no zvaniem un komentāriem (man nav TV), kaut kāds mans teikums ir ielikts Andas Līces filmas reklāmā un tagad ik pa laikam tiek drillēts tās filmas pašreklāmas laikā.

Pateikt un pateikties. Anda Līce. LTV videofilmas pirmizrāde. Šogad aprīļa beigās dzejniece Anda Līce svin skaistu apaļu jubileju. 70 gadi ir labs brīdis mūžā, lai pateiktu saviem senčiem, savai mammai paldies par labajiem gēniem, taisno muguru un gaišo, priecīgo prātu. Videofilmā dzejniece runās arī par trīs laikiem savā dzīvē, kuru robežu spilgti iezīmējis 1949. gada 25. marts.

nevaru saprast – pie kājas vai esmu nikna. jo blogā uzrakstīju par dīvainu pasākumu muzejā, filmēšanas laikā runāju par aizgājuša laika literatūru. bet tagad esmu nonākusi dīvainā lomā, jo filmu rādīs 25. martā, tieši izsūtīšanu uz Sibīriju kontekstā. filmēšanas brīdī taču to nezināju, bet tagad esmu izmantota par vēl vienu klišejisku naglu mocekļa zārkā – tad izsūtīja, tagad jaunie nelasa.

naivi gribēju palīdzēt sataisīt to filmu. nu sanāk, ka esmu piekāvusi izsūtīto. kā tā “maita krieva” 16. martā pie Brīvības pieminekļa.

laikam jau ir iemesls būt niknai uz režisori, jo laikam jau viņa mani vienkārši izmantoja kā ļaunā tēlu sevis režisētā vēstījumā. tas ir, atnāca pakaļ video materiālam ar manu seju, jo filmai neder pliks teksts. jau iepriekš zinot, ka vajag jaunās paaudzes maitu. tas ir, es pati viņu nemaz neinteresēju. tas ir, ja es būtu trula maita, mūžam neņemtos ar latgaliešu valodu un kultūru – vieglāk taču ir grauzt popkornu un lakot nagus. bet var jau būt, ka esmu kuce, jo nav ne mazākās vēlēšanās izlikties labākai un lasīt. labāk tomēr rakstīt.

vai mani uztrauc, ka mani teksti kādam nepatīk un visticamāk pazudīs nekurienē? tā ir realitāte. es rakstu šim brīdim un daru to internetā. uz papīra drukāt ir vērts tikai pašu labāko. un daudz kas no iepriekšējo paaudžu sadrukātā ir tikai analogais spams.

bet man vienalga ir ļoti nepatīkama pēcsajūta un pretīga priekšsajūta. pie viena arī atvadoties no sava naivuma. protams, ka citureiz, kad kādam vajadzēs manu seju vai vārdu, vērtēšu daudz rūpīgāk, vai tas ir to vērts.

naleiņ vysim ūkstim par spryudzini. na kotram ūkstam vajag spryudziņa. i na kotram spryudziņam juoatsarūn ūkstā.

ārpus

Kad es pēkšņi iegāju tviterī, likās – tur jābūt ziņai no tevis.
Bet tā vietā ikdienas burti pieprasa, atgādina un spamo – neaizmirsti, mēs esam dzīvi, mums vajag, mums arī ir plāni, uzmetumi, projekti, nauda.
Bet ārā aiz žalūzijām pavasaris norāvies no striķa un ārdās, no kupenām izgrebj kraukšķošas figūras.
Šitā tik vienreiz gadā. Trīs minūtes dienā saule spīd košāk par monitoru.

Kulturālais analfabētisms

Latviešu literatūra interesē latviešus vai tos, kas kaut ko grib uzzināt par latviešiem un Latviju, bet varbūt par austrumeiropiešiem, varbūt eiropiešiem, varbūt cilvēkiem vispār. Jo mūsdienu latviešu literatūra ir reizē arī mūsdienu cilvēku literatūra, reizē nav atraujama no savas radīšanas vietas, laika un radītājiem – tā ir postpadomju sabiedrības radīta un kaut ko liecina gan par šo sabiedrību, gan varbūt jebkuru post situāciju un post sabiedrību, kā jau tas piedien pārejas laika tekstiem, kuros autori cenšas definēt jaunās lietas un atskatīties uz vecajām – vairāk dokumentējot, mazāk vērtējot.

Bet kuru interesē latgaliešu literatūra? Latgaliešus? Nūsauc maņ pādejū latgalīšu gruomotu, kas tev lyka rauduot i aizadūmuot par dzeivi, smītīs i just leidza! Latviešus? Kāpēc gan – tā taču ir sarakstīta latgaliski, bet vidējam latvietim jau tā ir grūti. Krīze. Nesaprašana. Lieciet mieru. Kāda literatūra. Kāda latgaliešu literatūra. Kādā latgaliešu valodā. Un vispār – tā ir valoda vai dialekts? Vo, tieciet galā ar šito, tad es kaut ko palasīšu. Ja iztulkosiet normālā valodā.

Ja geju literatūra kā atsevišķi definēts un izcelts fenomens interesē tikai gejus un sieviešu literatūra – tikai sievietes, tam varētu būt savs attaisnojums, interese īpaša tēmu loka pēc. Ja vīriešu mīlestība, tad romāns gejiem. Ja sievietes un vīrieša mīlestība, kas atainota īpaši nepretenciozā garā un beidzas laimīgi, tad sieviešu literatūra. Savukārt, ja sieviete cepas par dzīves jēgu un vīrietis mīl un apmierina sevi, tā ir mūsdienīga literatūra.

Bet vai 19. gs. literatūra interesē tikai 19. gs. cilvēkus? Lielā mērā jā, jo lielākā daļa no tajā laikā sarakstītā ir palikusi ārpus kultūras mainīgās telpas, nav tikusi citēta un ir izčākstējusi. Bet ko darīt ar Rudolfu Blaumani?

Un ko darīt ar Valentinu Lukaševiču, Ingridu Tāraudu, Juoni Ryučānu, kas šobrīd, vēl nekļūdami veci, ir kļuvuši par latgaliešu vecākās paaudzes autoriem? Vai varbūt joprojām vidējās – ir jau vēl arī Emileja Kalvāne, Vladislavs Zeps, Diāna Varslavāne.

Ja interesēties par 19. gs. literatūru ir normāli un ir normāli skolā lasīt Blaumaņa noveles, kas taču rakstītas citā latviešu valodā – kas zina, kas ir “brūtgana kamašas”, “maigles”, kas ikdienā saka “nosaluse”, “bairītis”, “pate”, “nava”? Tad kāpēc nav normāli zināt mūsdienu latgaliešu autorus – pie tam izglītotam cilvēkam? Jo gan 19. gs. latviešu literatūra, gan mūsdienu latgaliešu literatūra ir daļa no mūsu kultūras.

Sasodīts, pareizi būtu – kāpēc ir normāli neko nezināt par latgaliešu literatūru? Kā Latvijā iznākušu/ iznākošu periodisko kultūras izdevumu un kultūras portālu redaktori var autoram pateikt, ka redakcijā neviens nespēj izlasīt viņa latgaliski rakstītos tekstus? Pie tam pašsaprotami uzskatot, ka tā ir autora problēma, ka raksta kaut kādā nesaprotamā rakstībā, nevis redaktora – ka nezina otru latviešu valodas rakstu tradīciju.

Vai tā ir inteliģenta cilvēka reakcija – protestēt par teksta un autora nepareizību, jo tas neatbilst viņa lasīšanas ērtībām? Vai arī ignorēt kā neesošu – ja uz suni neskatās, tas nav jāved ārā pačurāt.

Cik latgaliešu literatūras ir bijis “Literatūrā un Mākslā”, “Literatūrā, Mākslā un Mēs”, “Kultūras Forumā”, “Karogā”? Cik latgaliešu dzejas ir bijis Dzejas dienu centrālajos pasākumos? Cik latgaliešu prozas ir Prozas lasījumos? Cik latgaliešu literatūras ir “Latvju Tekstos”, “Kultūras Dienā” un Satori.lv?

Lai lasītu Kantu, ir jāpiepūlas, jo tā nav ikdienas valoda un sarunvalodas leksika, tomēr lasīt Kantu ir “kruta”, tāpēc zobus sakoduši lasa vai izliekas esam izlasījuši. Ja cilvēks lasa un citē rietumu pasaules domas, viņš ir gudrs un labs. Ja citē austrumu domas, tad “ezotērēts”. Ja lasa latgaliešu literatūru… kāds vispār ir redzējis, ka kāds lasītu romānu latgaliski vai publiski citētu latgaliešu dzeju?

Prāta piepūle izlasīt tekstu latgaliski ir apgrūtinoša, jo bez tā var iztikt un par nelasīšanu nekas nebūs – arī nelasot varēs dabūt gan pamatskolas un vidusskolas atestātu, gan filoloģijas bakalaura un maģistra diplomu. Un varēs nelasot taisīt latviešu literatūras apskatus, mājaslapas un aģentūras. Latgaliešu literatūra ir lieta, kas kaut kur notiek, bet nevienu neinteresē un neietekmē, neatrod atbalsi, netiek citēta, analizēta, kritizēta un neturpinās.

Vieglāk ir pieņemt, ka latgaliski rakstīts teksts ir mēsls, kas nav publicējams, jo saturs ir palicis nezināms – vīnogas ir skābas. Vai varbūt tas ir ērtāk – neiziet ārpus savas komforta zonas un nedomāt par lietām, kuru apguve prasa piepūli un laiku, bet neko prestižu nedod.

Tā tas bijis un tā tas būs – nepublicēsim, jo nevarējām izlasīt. Citu atbildi no Latvijas kultūras izdevumu redaktoriem vēl nav gadījies redzēt. Izdevumi dzimst un mirst, problēma paliek.

Pēdējo dienu kultūršoks – no sākuma pamanīju, ka arī Satori.lv, kas taču sevi definē kā “kultūras un patstāvīgas domas portālu” un vienmēr pozicinējis sevi publiskā telpā kā ambiciozs un radošs, novatorisks projekts, ir tā pati vecā nelaime – vēl trakāk, lapā nav neviena teksta latgaliski. Neatradu ne klasiskā manierē rakstošos, ne postmodernistus. Ne ortodoksālos, ne pareizos, ne huligānus, ne pofigistus. Ne Jurciņa, Vējāna, Rancānes, ne Lukaševiča, Raibuo Suņa, Tāraudas. Ne arī tekstu, kur būtu lietoti vārdi “jis”, “jei” (viņš, viņa).

Šodien saņēmu e-pastu. Izrādās, pirms pāris dienām Ingrida Tārauda, kas sagatavojusi jaunu dzejoļu krājumu latgaliski un latviski “Bisers zam kuoju/Pērlītes zem kājām”, meklē iespējas to publicēt, sagatavojusi arī dzejoļu kopu un aizsūtījusi Satori.lv publicēšanai. Saņēmusi redaktores Ingmāras Balodes atteikumu, jo diez vai kāds no lasītājiem sapratīšot.

Te nu mans kultūršoks turpinās – par ko vispār ir runa? Vai Satori.lv lasītāji tiešām ir tik stulbi, ka nevar neko, kas atrodas ārpus viņu šaurās pieredzes žoga? Un no kurienes rodas mana bloga lasītāji, kas, latgalieši nebūdami, lasa arī tekstus latgaliski?

Tālāk mani ieraksti tviterī, mazā bloga piezīmes. Un sarakste ar laikam tak Reini Tukišu, vismaz  tiešziņā (DM), kas prasīja atsūtīt kontaktus turpmākai saziņai, “Satori” parakstījās kā Reinis.

saprge atļaušos apgalvot, ka @SatoriLV ir snobi, jo tur nav latgaliešu literatūras. ne vecas, ne jaunas. neko neatradu. bet tas ir mans indikators. 7:10 PM Feb 4th

saprge lai gon kur ta tei latgalīšu literatura ir – Kulturys Forumā 1 specialā geto numerī? puors Karūgūs paņteni? deļkuo @SatoriLV byutu izjāmums. 7:11 PM Feb 4th

saprge sviests. Tārauda aizsūtījusi tekstus uz @SatoriLV – atbilde: diez vai kāds lasītājs sapratīs. hei, ērmi! ir 21.gs., latgalieši NAV eksotika! about 6 hours ago

SatoriLV @saprge Diemžēl mūsu redakcijai pašiem pietrūkst kompetences tos saprast. Atvainojamies, bet nav iespējas algot latgaliešu tekstu redaktoru. about 6 hours ago in reply to saprge

saprge @SatoriLV bet vai Latvijā nav neviena latgaliešu valodas korektora, redaktora? neviena latgaliešu literatūrzinātnieka? alibi noraidīts. about 6 hours ago in reply to SatoriLV

saprge @SatoriLV pajautājiet @jelsberx – viņš izlasīs un sapratīs. @Muora, @ammarita taisa latgaliešu tekstu korektūru. + tie, kas nav tviterī. about 6 hours ago in reply to SatoriLV

SatoriLV @saprge Tā vienkārši līdz šim nav bijusi mūsu prioritāte. Ja kādam būtu iniciatīva, mēs varētu to ieviest. Pagaidām tādas nav bijis. about 6 hours ago in reply to saprge

saprge @SatoriLV latgaliešu literatūra ir latgaliešu prioritāte, kas eksistē kaut kur otrpus Aiviekstes, jo tā nav latviešu literatūra? about 6 hours ago in reply to SatoriLV

SatoriLV @saprge Domājams, tu pārvērtē mūsu iespējas. Mēs paši pēc savas iniciatīvas nevaram un nespējam interesēties un pārklāt visu. about 6 hours ago in reply to saprge

saprge @SatoriLV diemžēl turpināt oldskūlīgo Karoga un Kultūras Foruma ceļu – nesaprotu = nepublicēju. http://bit.ly/exrNdU – 5. rindk. no apakšas. about 6 hours ago in reply to SatoriLV

saprge @SatoriLV protams, ka nevar pārklāt visu. bet tik daudz gados neviena LTG teksta? tā jau nav ķīniešu valoda, Latvijas kultūrtelpā margināla. about 6 hours ago in reply to SatoriLV

SatoriLV @saprge Jā, tiešām pilnīgas šausmas! 🙂 Bet, ja nopietni, tavas replikas ir pamudinājums mums meklēt (un atrast) iespēju to labot. Paldies. about 6 hours ago in reply to saprge

saprge @SatoriLV tieši to arī gribēju panākt. kustību. 🙂 jau pirms pāris dienām norādīju – man kā lasītājai ir indikators – http://bit.ly/g7DLrj about 6 hours ago in reply to SatoriLV

SatoriLV @saprge Aizrakstīsim tev e-pastu un ticams, ka kaut ko izdomāsim. about 6 hours ago in reply to saprge

saprge @SatoriLV ne jau visas intereses un prioritātes nosaka nauda. ja tā būtu, būtu tikai ērtā un vieglā kultūra. gaidīšu ziņu. about 6 hours ago in reply to SatoriLV

saprge @SatoriLV kontakti te: http://lgsc.lv/kontakti/valde/ – DM nevar nosūtīt, jo neseko. about 5 hours ago

saprge kamēr tviterī trādirīdis, latgaliešu dzejniece @inngrida ielikusi savus tekstus @SatoriLV blogu sadaļā – http://bit.ly/euPTVC – lasi tik! about 5 hours ago

Latgalieši ir apdraudējums. Tomēr nevis Latvijas valstiskumam, par ko čukstošā sazvērestības baumu izplatīšanas tonī mēģina pārliecināt ministriju ierēdņi, meklēdami zīmes, ka aiz latgaliešu  valodas, literatūras un kultūras spītīgās eksistences no projekta uz projektu stāv Maskavas lāča spalvainā roka, bet gan “Latviju latviešiem” idejai – ka Latvija ir latviešu valsts un tās vienīgais uzdevums ir aizstāvēt mūžam apdalītos bāreņus latviešus, pareizo latviešu valodu, latviešu teātri, latviešu kino, latviešu literatūru. Bet latgalieši lai tiek galā paši – jo tā ir cita valoda, cita kultūra, cita literatūra. Statistiski viņi ir latvieši, jo citādi mūsu tak ir tik maz, bet kultūru gan jau saglabās paši no maizes darba brīvajā laikā, valodu – mājās.

Tomēr es esmu latviete, citāda latviete. Un arī latgaliete. Un šī ir arī mana valsts un sabiedrība. Tāpēc man liekas dīvaini, ka manu citādumu uzlūko kā kaut kādu kroplību vai neatbilsmi pareizas latvietības rāmim. Kamēr runāju latviski, esmu laba, bet, kad ierunājos latgaliski, apdraudu valsti – tāda morāle no pēdējo gadu sarunām, diskusijām ar ierēdņiem.

Kā Nacionālā teātra šīs sezonas hītā “Latgola.lv” attēlo latgaliešus? Uz sienas  projicēti sarkanbaltsarkanie karogi un Rīgas krastmalas manifestācija, bet aktieri dejo kazačoku, latviski runā ar krievu (!) akcentu. It kā Baltinavā, Ludzā, Preiļos, Līvānos, Viļānos nekad nebūtu bijis Atmodas un nekad nebūtu cilvēki pa ielu nesuši sarkanbaltsarkano karogu. It kā latgalieši būtu… krieviski latvieši.

Bet, iespējams, latgalieši ir Latvijas iespēja mainīties un saglabāt valstiskumu arī 22. gs. un turpmāk – jo pret ksenofobiju un klusumu, kultūras noklusēšanu atbild ar spītīgu rakstīšanu un runāšanu latgaliski, lojālu vienotību ar pārējiem citu novadu latviešiem, kas savas izloksnes arvien straujāk pazaudē vai jau ir pazaudējuši, kā arī savas kopības apliecinājumu – ja ne savā pašu valstī klausoties valsts apmaksātus raidījumus latgaliski, tad nopērkot raidlaiku valsts televīzijā ar SMS un maksas zvaniem, nobalsojot par savējiem šovos un tā iedabūjot savu “Rūžeņu” tur, televizorā.

Ja vajag, es varu sarunāties un rakstīt arī latviski, lai jūs saprastu. Bet savus labākos tekstus, kuros es runāju dzimtajā valodā ar vecāsmātes, tēva, mammas un bērnības vārdiem, ne iemācītiem citātiem, vienalga rakstīšu latgaliski. Ja nav spēka un intereses lasīt, tad kaut kādas durvis, lai arī vaļā stāvošas, vienalga paliks neatvērtas.

Es uzrakstīšu, jo nevaru nerakstīt un tā ir vienīgā valoda, kurā man nav akcenta un nav jādomā par vārdu jēgu un secību. Bet kas lasīs?

grāmatu glābšanas plosts

Sēžu gultā, skatos stulbus seriālus, bakstos pa failiem. Ārā saule jau taisās uz rietēšanu, silta gaisma un zilibalts sniegs. Pirmīt uz mežu, lēnām cilādami garus kātus, pa apsnigušajiem arumiem aizslāja četri aļņi – vecais pa priekšu, pa gabaliņu mazāks, aiz viņa laikam māte un pašās beigās vēl viens lielāks. Kad šie pamazītēm kāpa grāvī pie meža, nospīdēja tik bēšīgi dibeni ar tumšām ļipām. Kā bumbiņas ieripoja kastītē viens pēc otra.

Bet seriālos viss pa vecam. Izrādās, joprojām jebkurš noziedznieks, ieraudzījis policijas suni, metas bēgt, lai rastos izdevība nofilmēt bandīta, suņa un izmeklētāja un viņa pārinieka nešanos cauri vārtrūmēm, cauri pagalmiem, rāpšanos pa trepēm un kustīgu priekšmetu apgāšanu, suņa lekšanu pāri tam visam un ieķeršanos bandīta piedurknē, kā arī aizelsuša-zuša bezelpas policista pieskriešanu, matiem plīvojot un krekliņam nostiepjoties uz tvirtā auguma. Un kur nu vēl policisti, kas pārvietojas, turēdamies pie helikopteru sliecēm, un, atlaiduši tās, nokrīt tieši uz furgona jumta – noplīvo vien.

Bakstoties pa internetu, šorīt pamanīju ziņu, ka notiek akcija „Ziedosim grāmatas publiskajām bibliotēkām!”, ko rīko tie paši tūdaliņi, kas aplipināja Rīgas Centrālās stacijas sienu ar vecām grāmatām – it kā kāds no tā vairāk lasīt sāktu. Tas ir, laikam neesmu šitādu pasākumu auditorija – pat nepielīdu tuvāk, palūrēt, cik tās grāmatas vecas vai jaunas. Internetā izraktā relīzē lasu, ka Preses konferencē piedalījās kultūras ministrs Ints Dālderis, kurš atklāja arī Lasīšanas gadu simbolizējošo „Grāmatu sienu”. Šī ir Latvijā vēl nebijusi iespēja – plašai sabiedrībai pieejams objekts, kas sniegs iespēju cilvēkiem publiskā vietā brīvi apskatīt un palasīt jaunākās grāmatas bez maksas.

Gribētu gan redzēt! Ja tas ir tas pats, ko laikam pavasarī pamanīju, tad gribētu gan redzēt idiotu, kas stāvēs stacijas trepēs pie sienas un lasīs grāmatu – tas tak vēl trakāk kā lasīt romānu datora monitorā. Var jau būt, ka ir kādi ubagi, kas nevar aiziet uz apkurinātu un gaišu bibliotēku, jo nav pases, vai stacijā iestrēgušie, kam nav naudas avīzei kioskā. Tomēr, man šķiet, ir vesela armija šitādu no gaisa nogrābtu ideju, kas izskatās labi, bet neko nedod – PR domāšana.

Tikpat labi var atvest uz Doma laukumu govi, palaist ganīties tai ielejā pie baznīcas, katru viņas pļeku dokumentēt un tvītot par katru māvienu un šņācienu. Izsludināt govs vārdu konkursu, apdrukāt T-kreklus ar konservu bundžām, uz kā attēlota govs galva, gaļas paviljonā atskaņot viņas māvienus, sataisīt govju māvienu dabstepa ballīti un izstādi ar govs bildēm – kā viņa staigā pa pilsētu. Bet pēc projekta beigām govi aizvest kaut kur uz laukiem, lai kaut kad nākotnē uz kautuvi ved saimnieks. Loģiski, ka būt veģetārietim ir baigi stilīgi. Nāve ir citur, bet mēs esam labi.

Kaut kad sen biju atvērusi mājaslapu vairaknekavienadzive.lv, pabrīnījusies un aizvērusi. Kaut kas nenormāli stilīgs un smalks. Kaut kādi ērmi.

Nebiju īpaši iedziļinājusies un pētījusi – mana vaina. Radās iespaids, ka tas tāds margināls Rīgas tūdaliņu PR projekts, kā bužināt grāmatizdevēju un tirgotāju spalvas – laba ideja ar jokainu izpildījumu. It kā stilīgi, it kā smalki – tā kā latvju prozas romāni cietajos vākos ar prievītēm. Ne man.

Papētīju smalkāk. Izrādās, 2010. esot bijis Lasīšanas gads un tā devīze esot bijusi „Vairāk nekā viena dzīve”. Lasīšanas gada mērķis ir radīt cilvēkos vēlmi lasīt grāmatas. (Es gan sapratu, ka viena grāmata jālasa vismaz divreiz – izlasīji, dod citam. Izdevēji šņāc un spļaudās – lasītāju jau tā maz, tie paši nepērk katrs savu grāmatu.)

Droši vien esmu kaut kāds ambālis, jo mani nekas nespēj ne sajūsmināt, ne iedvesmot. Lasīšanas gads ir nekomerciāls projekts, kurā aicināta piedalīties visi Latvijas iedzīvotāji. Tas notiek, pateicoties esošo dalībnieku atbalstam un entuziasmam. Izrādās, sadarbības partneri ir Latvijas Nacionālā bibliotēka, Latvijas Grāmatnieku ģilde, UNESCO Latvijas Nacionālā komisija un citi.

Pirms projekta uzsākšanas pētījumu aģentūra „Compass” sadarbībā ar uzņēmumu „VisiDati.lv” veica pētījumu par lasīšanas ieradumiem Latvijas sabiedrībā. Pētījuma rezultāti liecina, ka apmēram trešdaļa no respondentiem grāmatas lasa reizi pusgadā vai vēl retāk, vai nelasa nemaz. Droši vien. Es arī ne velna nelasu, nekādu daiļprozu vai memuārus, arī dzeju uz naktsgaldiņa neturu. Ja neskaita to, ka visu dienu lasu dažādus tekstus monitorā.

Neesmu nīgrs tips, kam kārojas paspļaudīties par visu, ko dara citi. Bet atkal esmu ārpus un nespēju sajūsmā sist plaukstiņas, tikai brīnīties. Saki nu – kas viss tik pasaulē nenotiek paralēli. 😀

Tomēr ir viens iemesls, kāpēc par to rakstu – pašu bibliotēku veidoti saraksti ar grāmatām, kā viņiem trūkst. Klāt šo bibliotēku kontaktiespējas. Grāmatas var atnest uz labdarības veikalu „Otra elpa” (Marijas ielā 13, 2.stāvā, Berga Bazārā) vai arī izvēlēto publisko bibliotēku.

Ja kādam ir vēlme piedalīties un palīdzēt, var atrast savu tuvāko vai savu bērnības bibliotēku un uzdāvināt tai vajadzīgo. Vai arī meklēt, kam varbūt vajag grāmatas, kas pašam kļuvušas liekas.

Grāmatu saraksti:
Kurzemē – http://www.vairaknekavienadzive.lv/?page_id=401
Zemgalē – http://www.vairaknekavienadzive.lv/?page_id=404
Latgalē  – http://www.vairaknekavienadzive.lv/?page_id=407
Vidzemē – http://www.vairaknekavienadzive.lv/?page_id=426

Man pašai ar to nav nekāda sakara. Tā arī nesapratu, kas to organizē un kā tas notiek, bet saraksti izskatās visai īsti (pārāk daudz popgrāmatu), taču reizē arī mazliet dīvaini un nožēlojami – ka Latvijas bibliotēkām nav to grāmatu. Slimnīca bez atejas papīra – pierodi. Bibliotēka bez latviešu literatūras – normāli.

Bet nu miers ar to. Internets ir ekstra, kas nepienākas katram. Ir pasaule virs un pasaule zem. Rīgas smalko PR ļaužu izsapņotā realitāte ar umpapā projektiem un maza lauku pagasta realitāte.

Iespējams, pasaule bez “Mumintēta memuāriem”, “Tautlietu vārdenes” vai “Kā noskūpstīt princi” nepaliek ne labāka, ne ļaunāka, bet kādam tā grāmata ir vajadzīga, lai darītu labāku viņa pasauli.

Auksti ziemīgi  sveicieni no Latgales. Dzīvei laukos nav ne vainas – sēdi internetā, baksti datoru, aiz loga skraida ziemas kanārijputniņi sarkankrūtīši, uz mežu aizslāj milzu lempji aļņi.

Reizēm nesaprotu, kāda velna pēc man tas blogs. Ne man laika viņu virpināt, ne enerģijas dīdīt. Tik ka brīžam kaut ko ierakstīt – cerībā, ka lasa caur RSS un neredz nekādus apsmiekla sunīšus. 🙂

LV izglītības sistēmas augļi iebira manā klēpī

kolēģe Guna palūdza recenzēt starptautiskas studentu konferences referātu tēzes, jo literatūrzinātnes pasniedzējiem tam it kā neesot laika. konferenci regulāri rīko bijušās Filoloģijas fakultātes studenti, fakultātes tagadējo nosaukumu gan nezinu – pāris gadu laikā mainīts vairākas reizes, bija kaut kas ar mākslām un humanitārajām zinātnēm, bet slinkums meklēt Gūglē – nav arī svarīgi, jo ne jau nosaukumā ir sāls.
nocīnījos gandrīz pusi dienas. aizgāju uz LNB pēc tēzēs aprakstītajām grāmatām, jo gribēju pārbaudīt pāris dīvainu apgalvojumu. sapinos, niknojos un brīnījos.
man tāds varbūt stulbs jautājums – ar studentiem tai FigZinFak vispār kāds strādā? vai arī viņi tur ir tāpēc, ka fakultātēs vajag studentus, lai nezaudētu statusu? viņiem kaut kas tiek mācīts – zinātniska darba noformējums un valoda, izpētes metodika, darba strukturēšana, tēžu noformēšana, nemaz nerunājot par spēju atšķirt tēlu no epiteta? pasniedzēji vispār lasa, ko tie studenti producē savos bezgalīgajos ķekša rakstu darbos?
esmu šokā no ieraudzītā – manā kursā, protams, bija cilvēki, kas nefilmēja, kur atrodas un ko raksta, ko tie pasniedzēji piekasās un ko īsti grib, bet tie arī nepiedalījās konferencēs un kaut kur fonā klusi šļūca pēc diploma. pēc tam viņi aizgāja strādāt uz skolu un dzīvo laimīgi vēl šodien, ja vien jau nav ārzemēs un nestrādā kādā tabakas vai zemeņu plantācijā.

izskatās, ka it kā atbilstoši Boloņas konvencijai ieviestā trīsgadīgā bakalaura programma (kaut Boloņas procesa mērķis ir starptautiska diplomu pielīdzināšana, tāpēc 1 no kritērijiem – studiju programma nedrīkst būt īsāka par 3 gadiem, nevis tai ir jābūt 3 gadus īsai), krīzes laiku pasniedzēju atlaišana (nav ne jausmas, kas tur vispār vēl strādā) un citi man nezināmi faktori ir izaudzinājuši jaunus idiotus, kas grib būt oriģināli un radoši, bet kam absolūti nav ne mazākās nojausmas par elementārām lietām un nav nekādas bāzes, tikai pliks radošums. no viņiem kaut ko prasa, bet viņiem nav ne mazākās nojausmas, ko īsti.
jau manai izglītībai ir māla kājas, jo biju par slinku un visādās sabiedriskās aktivitātēs un maizes darbos aizņemtu, lai sistemātiski pati urbtos un saprastu lietas ārpus plikas literatūras vēstures un obligātā faktu blāķa, tāpēc man nav studiju laikā iegūtu strukturētu un loģisku  literatūras teorijas zināšanu. līdz ar to visi mani diplomi ir nevis manu zināšanu apliecinājums, bet liecība, ka iesākto spēju novest līdz galam un izpildīt to iegūšanai vajadzīgās formālās brasības.

tomēr šķiet, ka jau manā studiju laikā iecienītā prakse, ka darbu vadītāji nelasa vadāmo darbus, mūsdienās ir kļuvusi pašsaprotama norma. diezgan loģiski – gan jau studentu nav kļuvis mazāk, bet pasniedzēju rindas gan retākas, jo krīze tak. un krīze ir lielisks alibi visādām maucībām.
paši pūš, paši deg. kaut ko uzraksta par literatūru, tā arī ir visa literatūrzinātne.
bet nu kāda velna pēc vajadzīga tāda fakultāte un tāda studiju programma? vai arī likvidēt literatūrzinātnes studiju moduli un miers. lai rullē antropoloģija, folkloristika, teātra zinātne un valodniecība. šobrīd liekas, ka to vajag ja nu vienīgi pasniedzēju algām un diplomu štancēšanai. (rakstot iedomājos – nez, kas tagad ir faķa dekāns? tās abas sievietes (abu kaut kad sen apvienoto faķu bijušās dekānes) jau ir publiski izkāvušās duelī un kāda no viņām ir ievēlēta amatā? vai arī ir atrasta jauna varas bāba?)

diezgan nožēlojama pēcsajūta. studenti jau nav vainīgi, viņi centās uzrakstīt tēzes starptautiskai studentu konfai, kaut visticamāk studiju laikā neviens pasniedzējs viņiem to nebija mācījis un viņiem nav ne mazākās nojausmas, ka tas gluži nav brīvā tekstā sarakstīts referāta spilgtāko citātu apkopojums. bet sanāca nožēlojami – tikai divus no astoņiem darbiem izlasīju ar interesi un cieņu (pārējie bija rēbuss, cenšoties saprast, kas slēpjas aiz mistiskajiem apgalvojumiem un teksta kruzulēm).

turklāt likt komatus un garumzīmes filoloģijas studenta apcerējumā – piedodiet. jums tak būs jāstrādā skolās, augstskolās, redakcijās, izdevniecībās. latviešiem tak vajag labas pašu rakstītas, tulkotas, izdotas grāmatas un savu literatūru, lai latvieši būtu latvieši arī turpmāk.

20. gs. sākumā Eiropas un Latvijas kultūra var tikt uzskatīta par vienotu, jo tai ir līdzīga estētiskā sistēma, to skar līdzīgi filozofiskie, literārie, kultūras un ekonomiskie procesi.

Guntim Berelim radītājs rada savu Doriana Greja ģīmetni, kas ir skaistāka par pašu, bet vieplī pārvēršas autors, nevis mākslas darbs. Skaistajam, ne tā radītājam ir lemts dzīvot mūžīgi. Jebkurš autors/mākslinieks atdod visu labo un skaisto sevī mākslai, paliekot arvien atbaidošāks, apliecinot savu mirstīgumu vai profanitāti pretim mākslas mūžīgumam vai sakralitātei. Gunta Bereļa secinājums ir vienkāršs – radīšana un upurēšana ir sinonīmi, kārtējais dubultnieku pāris.

Džeikilisms un Haidisms ir Gunta Bereļa varoņu problēma un tās risinājums. Galvenajiem tēliem ir divas personības – tā, ko viņi konstruē, un tā, kas viņi ir. (..) Zinātniekam ir otrādi, viņš ir Džeklis, kas ir radošais, sabiedriski derīgais, bet arī Haidu radošais. Tāpat kā Džekils, sekojot zinātniskam vilinājumam un radošajiem meklējumiem, radīja Haidu – otru, sliktu savas personības daļu – , tāpat Berelis no godīga pētnieka pārvēršas melīgā, manipulatīvā tipā.

Vizuāli uzskatāmi, pilsētvidei trafaretiski atbilstoši ir ekspresionistiski epiteti – metāls, ledus, guļbaļķi, asfalts, radot smagnēji iespaidīgu, urbānu, pat apokaliptisku ainavu.

Disharmoniju pastiprina arī krājuma bilingvālās iezīmes – blakus dzejoļiem latviešu valodā dzejniece dzejo arī krievu valodā. Disharmonijas pieminējums šajā gadījumā nenorāda uz zemāku kvalitāti vai šo dzejoļu neiederību pārējā krājuma noskaņu, bet liecina par krājuma kompozicionālo un emocionālo noskaņu variēšanos, ienesot krājumā nedaudz smagnējības un mulsuma tēlu noskaņu kombinēšanās ziņā.

zirgoties nedrīkst smieties nevajag skumt

Sastopoties ar jaunu informāciju, vienmēr ir vajadzīgs laiks, lai to ieliktu savas pieredzes plauktos un iekļautu esošajā lietu un vērtību sistēmā. Kārtošanas laiks ir apmulsuma laiks. Ne velti juku laikos literatūrai grūti – nevar saprast, kuras vērtības aizstāvēt – vecās, kas vairs nav modē, vai jaunās, kuru vēl nav.

Aizvakar skatījos monitorā, vakar dīdījos pie monitora, šodien joprojām esmu palikusi pie monitora. Pilnīgi neraksturīgi ņemos un neko nevaru uzrakstīt par Rakstniecības un mūzikas muzeja rīkoto “Nostalģijas maratonu” ar padomjlaika autoriem. Kaut kas neiet kopā, visu laiku domāju un tomēr sakni nevaru izrakt.

Dzeju lasīja Anda Līce un Imants Auziņš. Abi bija atbraukuši no laukiem, no īstās Latvijas. Piesūkušies ar zemes spēcinošo smārdu un bišu spārnu glāstīti. Ja izteikties atbilstoši vakara noskaņai. Jo dzeja bija. Dzeja bija skaista, tikai brīžam pārāk poētiskas vārdu kruzules un dabas gleznu virknējums, kam manas profānās dienas allažības samaitātās smadzenes netika līdzi.

Laikam biju gaidījusi kaut ko citu, kaut ko līdzīgu pirms pāris gadiem Rakstnieku savienības rīkotajam novadu dzejas pasākumam Brīvdabas muzejā, kur sabrauca vitāli un priecīgi lauku dzejnieki, galdā cēla pīrādziņus un maizītes, skandēja dzeju, apdziedāja muzejā laimi meklējošos kāziniekus un to darīja ar patiesu prieku un enerģiju. Lūk, tur varēja priecāties līdzi, gavilēt, smieties un raudāt no visa lieliskā absurda! Vitāli dzejnieki, kas vitāli lasa salkanu dzeju. Spīd saule, lido lapsenes, kāzinieki, tūristi. Un dzejai patiesībā nebija ne vainas. Tā vienkārši bija cita dzeja, kas radusies no dvēseles sāpēm, gribēšanas rakstīt, talanta un esošām klišejām. Nav jau ne vainas arī dzejai, kas neko jaunu nemeklē un nekādus podus neapgāž – ir cilvēki, kam tā ir vajadzīga. Ir labi, ja cilvēki to atrod un priecājas līdzi. Dzīve taču ir tikai vienreiz, kāpēc par to skumt vai žēlabās nīkt.

Rakstniecības muzeja zālē ar brūnajām padomjlaika sienām un tumši zaļajiem aizkariem man tomēr bija ļoti skumji. Sirmi dzejnieki, sirmi un krāsoti klausītāji, tumša zāle, PowerPointa prezentācijas slaids viņiem fonā – Anda Līce, Imants Auziņš, 09.09.2010.

Kaut kā ļoti žēl – kaut kādas pagājušo laiku godības, kā varbūt nemaz nebija bijis. Vieni kļuva slaveni, otri nē. Vieni pārdzīvoja laiku maiņas, citi vienkārši dzīvo. Tikai retais no muzeja rīkotā “Nostaļģijas maratona” autoriem ir iekļuvis mācību grāmatās. Vai arī iekļuvis ar pāris rindiņām: Imants Ziedonis, Ojārs Vācietis un citi, Mirdza Ķempe, Ārija Elksne un citas.

Guļošos nesit. Ir ļoti grūti definēt savu viedokli, mēģinot nenodarīt kādam pāri. Muzeja mēģinājums izvilkt gaismā 60.-80. gadu autorus ir ļoti interesants. Muzejs ir muzejs, un muzejam piedien vākt laika liecības un artefaktus. Tāpēc dzīvu autoru dzejas lasījumi un personīgo mantu dāvinājumi krātuvei ir veids, kā likt pagātnei atdzīvoties, kamēr laikabiedri vēl ir dzīvi un var pastāstīt. Kad tad vēl, ja ne tagad. Pēc desmit gadiem droši vien nē.

Pasākuma formāts gan bija ļoti dīvains. Ja lasījumi bija domāti paaudžu tuvināšanai un muzejpedagoģijai, pietrūka attiecīgas informācijas pirms pasākuma, lai jaunieši atnāktu paskatīties. Tad arī vajadzētu zinoša cilvēka komentāru un stāstījumu, kas tas tāds ir un kāpēc. Ja pasākums bija domāts laikabiedriem, formas izvēle nav tā sliktākā – autors kaut ko noskaita, saņem auditorijas jautājumus, zvaigzne ir bijusi tikties ar pielūdzējiem. Tai ziņā man ļoti patika pasākuma reklāmā minētais: pasākumos apmeklētājiem būs iespēja zīmīšu formā iesniegt jautājumus dzejniekiem. Tomēr manis apmeklētājā vakarā auditorija bija stipri plāna un pasīva. Tik vien kā smējās citur, nekā smietos es vai mani vienaudži. Jautājumus tā arī neviens neuzdeva, zīmītes nesūtīja. Puķes arī tā īsti nepasniedza un pielūgsmē nedega.

Tā arī netiku gudra, vai patiesi izdaudzinātajos Dzejas dienu ziedu laikos tas bija tā, kā rakstīts apdzeltējušās avīzēs un kā atceras vecie – ļaužu pilnas zāles, sajūsma, puķes un publikas dievināšana, jautājumi un diskusijas par dzejas problemātiku un laikmeta garu. Man ir stāstīts, ka tajos laikos dzejnieki bija dievi, kas metaforu valodā stāstīja aizliegtas lietas un tā dzejai ļāva kļūt par tautas gara telpu. Tikai kur tie dievu pielūdzēji palikuši tagad, ka sajūsmā nenāk un neklausās? Laikam jau tas bija tajos vecajos laikos, kad latviešu dzeja kā jauna meita sarkdama runāja zīmēs, tāpēc tagad, jau pieaugusi sieva, nemāk sarunāties nemaz – kā nu nosauksi tādas nepieklājīgas lietas vārdos.

Idejai pasaukt ciemos jaunu cilvēku un lūgt par to uzrakstīt nav ne vainas. Man patiesi bija interesanti klausīties Andas Līces un Imanta Auziņa atmiņas par pagājušiem laikiem, par cilvēkiem, notikumiem, parādībām. Par Jeronima Stulpāna un vēl kaut kāda dzejnieka kautiņu, atgriežoties ar autobusu no Kauņas. Par lāča uzbrukumu Kuriļu salās un šoferi, kas bobiku ar plāno brezenta jumtu steigā vadīja prom tādā ātrumā, ka zib vien. Par Harija Gāliņa tumši zilo uzvalku ar gaišu strīpiņu, ko viņam nopirka Literatūras fonds, jo šis staigāja vienā uzvalkā kopš 1940. gada, bet tomēr jau bija 1958. gads un jābrauc uz draudzības vakaru ar brālīgo republiku dzejniekiem. Vai Andas Līces, kas gan neesot nekāda šuvēja, tomēr mīlot jebkuru radošu darbu, atmiņas par pašas šūto apģērbu, rūtainajiem svārkiem, kuros ieradusies uz Dzejas dienu pasākumu, par horoskopu zinātājas apmeklējumu, kas pateikusi, ka dzejniece iepriekšējā dzīvē nav bijusi vis džigits, bet laivu taisītājs Polinēzijā, kaut zirgi viņai tomēr patīk labāk par ūdeni.

Manuprāt, šī bija labākā pasākuma daļa. Iepriekšējo paaudžu atmiņas ir labas, jo ļauj saprast pagātni – kā bija dzīvot. Memuārus droši vien nelasīšu, jo tā nav mana mīļākā literatūra, kaut Auziņš uz tiem ik pa laikam atsaucās – laikam ir pat vairākas grāmatas. Bet paklausīties klātienē gan ir jauki, ar visiem žestiem un sajūsmu. Par Neretas vidusskolas izaudzētajiem kukurūzas hibrīdiem, kas Maskavā dabūjuši sudraba medaļu. Vai stāšanos un neiestāšanos PSRS Literatūras institūtā, jo tur visi pīpo.

Diskrēti un metaforu valodā aprakstītā kolēģu dzeršana un stukaču būšana, neko nenosaucot īstajos vārdos un pasakot tā, ka zinātāji sapratīs, bet neviens neko nepierādīs, bija lielisks totalitārās domāšanas un uzvedības paraugs. Imants Auziņš, to visu līksmā balsī stāstot, nudien kļuva gandrīz par muzeja eksponātu. Jo viņš tā arī nepateica, ka Lešinskis bija stukačs, kaut zīmju valodā deva nepārprotamus mājienus – kā īsta padomju dzeja!

Tomēr viņu dzeja mani neinteresē. Tās joprojām ir tās pašas apdrupušās grāmatiņas ar šķebinoši poētiskiem un neko nepasakošiem aprakstiem, atskaņām un man nesaprotamu humoru par kolhoziem un blatiem. Tas ir, es zinu, kas bija kolhozi un blats, bet man nav ne jausmas, kur jāsmejas. Pārstumdu mājās no viena plaukta uz otru un tomēr ir žēl izmest – manas mammas jaunība.

Imants Auziņš lasīja dzejoli par pēckara laiku, un es sapratu, ka tas joprojām nav beidzies. Tā ir cita paaudze, cita pieredze, kas pēkšņi ir nosvītrota. Mūsdienu Latvijā nerunā par pēckara grūtībām, par padomju laika labumiem un sliktumiem un tās ir tikai pensionāru atmiņas. Bet ko lai iesāk ar biogrāfisko dzeju par mežabrāļiem vai pēckara nabadzību. Pat auditorijai labāk patika ironizēšana par stulbo demokrātiju, laupītāju kapitālismu un zaglīgajiem deputātiem. Publika manāmi atdzīvojās, kad Imants Auziņš ķērās pie tādiem pantiem kā Reketieri to ar viltu // Projām nesa gluži siltu vai Spirķiks, kas nav mūsu pašu, // Gandrīz atņēma man dvašu. Kā arī Nevis slinkojot un pūstot, // Bet par biznesmeni kļūstot, // Tauta dzīvo, tauta zeļ, // Lepnas kotedžas sev ceļ.

Pa smieklam biju nosaukusi šo pasākumu virkni par Dinozauru dzejas dienām. Jo ko gan citu lai padomā par pasākumu, kur piedalās autori, kuru grāmatas manā skapī stāv “lasīt neviens tāpat vairs nelasīs, bet izmest grēks, jo tak sava laika liecība un varbūt kaut kad būs interesanti palasīt” plauktā. Ja jau pat bērnībā, kad mājās biju izlasījusi visu, tajā skaitā Jaunsudrabiņa kopotos rakstus un pat ķērusies pie Tolstoja un Heses, tās bija grāmatas, ko tā arī nespēju palasīt.

Šo iespaidu sevišķi paspilgtināja literatūrzinātnieces Andas Kubuliņas komentāri RMM mājaslapā, raksturojot Rakstnieku savienības rīkotās Dzejas dienas: Nu jau pāris vairākus gadus RS vadībā akūts kļuvis darba tikums un pie Raiņa pieminekļa nekas nenotiek. Paši lasījumi notiek izkaisīti dažādās vietās ar atrakciju, cirkus elementiem, tā cerot piesaistīt klausītājus.Tā slinkums prolatirizē dzeju un dzejniekus padara, domāju pret viņu gribu, par lubrakiem. Savukārt RMM rīkotos dzejas vakarus, acīmredzot, īstās un pareizās Dzejas dienas, komentāra autore nosauc par izņēmuma paraugstundu.

Cik latviešiem ir Dzejas dienu? Un, nez, kuras ir pareizās? Tās ar mikrofonu vai tās ar megafonu?

Kā vēlāk uzzināju, sākotnēji pasākumu cikla nosaukums bijis iecerēts pagalam cildens – “Ar zelta lāpu”. Autori no aizgājības iznesuši dzejas zelta lāpu kā mūžības simbolu.

Muzejs tomēr izvēlējies ne cildinoši slavēt veco laiku dzejas autorus, bet skatīties no šo laiku pozīcijām. Zelta lāpa pret nostaļģiju. Lai gan bija abas. Publikā gan cerēju  redzēt daudz vairāk laikabiedru ar sirmām galvām. Vai nu nav nostaļģijas, vai arī nav naudas ieejas biļetēm. Bet varbūt muzeja rīkoto nostaļģijas vakaru bija tik daudz, ka izvēlējās citus dzejniekus.

Cienu savu vecāku jaunību, cerības un mammas rūtainās pantiņu klades, kur rūpīgā, lai arī ārsta, rokrakstā dežūru laikā pierakstīti citāti no romāniem un dzejoļu krājumiem. Tajos laikos visi lasīja dzeju, dzejniekus sveica ar asteru pušķiem un rudens bija dzejas laiks, kad, citējot vakarvakara dalībnieci Andu Līci, bija puķu jūra, jaunais dzejnieks saņēma ceļa maizi visam gadam, tā bija gara maize, kas viņu baroja un tuvināja ar citu paaudžu dzejniekiem. Gan piebilstot, ka īsti jau nekā kopīga ar tiem večiem nebija – kaut vai ar Jūliju Vanagu nemaz ar ne.

Tai brīdī pārlaidu acis auditorijai un sajutos kā mammas klases salidojumā, kur viņi viens otru sauc par meitenēm un puikām, iet uz meiteņu un puiku tualeti, runā kā mazi bērni. Laiks ir mānīgs, īstajā kompānijā jaunība atgriežas. Viņiem atkal dzirkst acis, viņi atkal ir jauni.

Aizvakar sēdēju pie monitora, vakar sēdēju, šodien sēžu. It kā “Nostalģijas maratonā” bija viss, bet nespēju saprast, kas īsti. It kā vecu cilvēku atmiņas par saviem ziedu laikiem, it kā latviešu literatūra. It kā žēl, it kā vienalga.

Nav jau ar ko salīdzināt – Dzejas dienu ziedu laikos manis nebija. Tas ir, es biju, bet diezgan tālu no dzejas. Jo vienīgais, ko atceros no Dzejas dienām jau 90. gados, ir nepārtraukti juku laiki un mūžīgās pārejas laika pārdomas – rīkot, nerīkot, pie pieminekļa vai bez pieminekļa, Benjamiņa namā un bez Benjamiņa nama, ar ruporu vai ar mikrofonu, ar svecēm vai lampiņām. Nav bijis nekā droša vai stabila, jo jāatsakās no vecā, bet nekā jauna vēl nav. Padomju stilā vairs nevar, bet tomēr gribas pa vecam, ar spozmi un pompu.

Droši vien visa mana pieredze ir tāds juku laiks, jo padomju laikus neatceros, bet pārējais nekad nav bijis uz palikšanu. Esmu pēdējo oktobrēnu un pirmo skautu paaudze. Tāpēc man vienmēr ir mazliet interesanti un biedējoši skatīties uz stingrajos laikos augušajiem, kas vienmēr zina, kā vajag. Kategoriskums ir jocīgs.

Pasākums bija diezgan baiss, jo nebija pat smieklīgi. Manas cerības paskatīties uz vitālām un kaut kādā ziņā tomēr smieklīgām citas paaudzes tradīcijām izčākstēja. Jo smieties jau var tikai par to, kas uztrauc un biedē – kā būdīga veča nokrišana uz banāna mizas blakus naski tipinošam tantukam, kas viņam sniedz palīdzīgu roku, jo tas var notikt arī ar pašu, vai uzbāzīga veļas pulvera un politiskā spēka reklāma, pret ko vienīgā aizsardzība un distancēšanās ir smiekli un ironija. Par to, kas izskatās nožēlojami, neviens nesmejas.

Ja neskaita kārtējos Staburaga gabaliņus, ko muzejs saņēma dāvanā. Vēl pāris tādu pasākumu, un muzejs Staburagu varēs uzbūvēt no jauna. Te nu ir latvietība – sen appludināta klints, no kuras katram mājās pa akmentiņam. Kad latvieši savu klinti salasīs atpakaļ, Lāčplēsis atkal būs dzīvs.

Aizdomājos par apzagto paaudzi, kas joprojām ir dzīvi, bet kuru vērtības nevienam nav vajadzīgas un kas nejūtas piederīgi, bet kaut kā kuļas un atceras senos laikus ar lāču medībām un kolhozu ērdnīcām, kad dzejnieks vēl bija kaut kas, bet tomēr nekas no tā visa nav sanācis, jo literatūras vēsturē iekļūs citi – ne vakardienas lasījumu autori.

Negribētos nekad piedzīvot šādu brīdi ar sevi – tradīcijas izčākst un pārvēršas par farsu, ko vairs nevajag pat vienaudžiem, jo pasākumā nebija ļaužu pūļa ar  sirmām galvām, asteru pušķiem un pielūgsmi. Drīzāk tādi dzejas kapusvētki.

Lai tomēr iedvesmotos rakstam par Dinozauru dzejas dienām, tramvajā lasīju 1987. gadā izdoto rakstu krājumu “Sociālistiskie svētki un ieražas”. Braucu īstā pensionāru stundā, un nebija īsti, kur apsēsties, jo atšķirībā no citiem man nebija ne kūjas, ne lieko zobu. Sirmās galvas izbrīnā skatījās uz manu lasāmvielu. Sociālisma tak nav. Kā var interesēties par sociālistiskajiem svētkiem? Ko viņa grib, ko viņa jēdz, ko viņai vajag?

Man tomēr ir interesanti, no kurienes aug ideoloģiskās kājas Dzejas dienām, ko Latvijas Rakstnieku savienība jau kopš Raiņa simtgades svinībām 1965. gadā rīko ik gadus. Uzmanības vērta ir arī “Nostaļģijas maratonā” cītīgi un nostalģiski piesauktā tradīcija pie Raiņa pieminekļa skandēt dzeju par prieku sanākušajam un no skolām sadzītajam pūlim, tā dodot gara maizi visam gadam.

Mūsu republika ir bagāta ar vēstures un kultūras pieminekļiem. (..) Šī pieminekļu bagātība dod iespēju attīstīt daudzveidīgas komunistiskās audzināšanas formas.
Visaktīvākā loma sociālistisko svētku un ieražu norisēs ir vēstures pieminekļiem – vienai no skaitliski vislielākajām un sabiedriski nozīmīgākajām kultūras pieminekļu pamatgrupām. Izveidojušās senas tradīcijas masu politisko pasākumu laikā rīkot svinīgas ceremonijas pie tiem.
(..)
Stabilas tradicionālas norises ir arī Dzejas dienās. Interesenti zina – noteikti būs piemiņas brīdis pie Raiņa kapa Rīgā, pie Raiņa priedēm Jūrmalā, pie Raiņa pieminekļa Komunāru laukumā Rīgā, kur Padomju Latvijas un brālīgo republiku dzejnieki runās par dzeju, tās uzdevumiem un arī par mums pašiem, lasīs savus dzejoļus. Dzejas dienās atklāj arī jaunus pieminekļus kultūras darbiniekiem.

Kravinska M. Vēstures un kultūras pieminekļu izmantošana sociālistisko svētku un ieražu norisēs. // Sociālistiskie svētki un ieražas. – R.: Zvaigzne, 1987. – 150.-151., 157. lpp.

Ar dzeju tāpat kā ar sabiedriskām idejām, strāvojumiem un politiskiem virzieniem un partijām. Kad kaut kas izčākst, tas paliek par parodiju. Kas 20. gs. 70. gados bija metaforās slēpta bagāta garīgā telpa, mūsdienās ir salkani panti. Lasu padomjlaika dzeju un saprotu, ka neko nesaprotu. Cits laiks, citi cilvēki. Bet viņi joprojām ir dzīvi! Raksta un runā. Kamēr vari, klausies. Pēc tam tas būs tikai digitālajos ierakstos un sabirzušos apdzeltējušos papīros.

Nobeigumā jauks video, kā dienu vēlāk pie Rīgas domes virpuļdurvīm tika tvarstīts jenotsuns. Jo dzeja tāpēc ir dzeja. Ne to noķert, ne maisā iebāzt. Ja Rīgā ieklīst jenotsuns, viņš atnāks līdz pašām rātsnama durvīm. Slēp kaut metaforās vai maisā.

[youtube=http://www.youtube.com/watch?v=APJ4MQ3243g]

3 puosokys par laimi

Šudiņ asu puorskaitiejuse nanormalu skaudzi ar latgalīšu puosokom. Pošys lobuokuos beidzās cīši švaki.

Muna meiluokuo puosoka ir par veceiti i vecineiti. Vecs īsēja zierni, vecineite pupu, zierņs sakolta, a pa pupu jī obeji izkuope dabasūs. Vyss labi, cikom dabasūs jēme i sasastreidēja sovā storpā. Deļtuo Dīvs jūs nūsvīde nu dabasu, jī nūkryta, nūsasyta i nūmyra. 🙂

Tok taida troka puosoku skaiteišona navar palikt bez seku. Ite inspiracejis auglis. 🙂 Vasalys treis puosokys.

1. puosoka

Par meitu, kas par daudz zynuoja

Reizi dzeivuoja kieneņš i kienenīne, jim beja piļs augsta kolna golā i meita, kas muocēja vysys zvieru i putynu volūdys, varēja sariekinuot vysus pasauļa ruopuļus i peikstuļus, zynuoja vysys myusys i vabalis. Tei meita beja cīši loba i nanūsyta nivīnys myusys i nasamyna nivīnys vabalis, partū ka zynuoja jūs volūdu.
Kod kieneņš i kienenīne palyka vaci, meitai beja laiks īt pi veira, tok nivīns juos navarēja pajimt – par daudzi gudra, par daudzi loba. Atjuoja vysaidi precinīki, saguoja vysaidi ļauds. Izaruodēja ar taidim breinumim i itaidim – lēce, skrēja i kuovēs. Tok gols golā vysi aizbrauce tikpat bogoti kai braukuši, aizjuoja tik stypri cik juojuši. Meita jim redzēja cauri, vysys vabalis runuoja desmit bolsūs i pastuostēja – tys zyrga nažāloj, tys suņa syt, tam kačs ar vīnu aci.
Reizi atguoja vīns ubogs. Ni jam naudys, ni bagateibys, ni spāka. Vysu bagateibu pagaisynuojs, vysu naudu puorlaids par kuli, vysu veseleibu sabeidzs progareibā. Nu monta jam beja tik kasteite, a tymā kasteitē sviļpuoja div sorkoni putineni.
Niu gon meita redzēja – jis žāloj putyna, žāluos i juos. Atsalaide treis syudu vabalis i šveikstēja par laimi, atsalaide treis syla taureni i plivinēja par laimi, atsalaide treis rasnys myusys i ryuce par laimi.
Tok ubogs pasavēre iz kieneņa meitys. Pasavēre iz sovu nūnosuotūs lupotu, iz sovu vacūs kadaku. Sajēme putynu būreiti cīšuok padusē i aizguoja. Jis tok nabeja peļniejs taidys laimis.
A meita nūsašpļuove par taidu duraku i dzeivuoja tuoļuok. Ka nav dzeivē laimis, tok koč myusu i vabaļu volūdu zyna.

2. puosoka

Par vacu naudu i lisapedu

Reizi iz kolna stuovēja lela piļs. Tymā pilī dzeivuoja kieneņš, kienenīne i septeni dāli. Kod vysi dāli jau beja apsaženiejuši, kieneņam i kienenīnei pidzyma meita. Auga kai puče, zīdēja kai rūze.
Guoja laiks, kieneņš i kienenīne nūmyra, a piļs nūgryma zemē i iz kolna napalyka ni plyka cegla.
Meita sēdēja iz kolna vyds plyka i naboga, a nivīnam juos navajadzēja. Bruoli pasaulī kur kurais, a precinīkim krīze i benzinam nabeja naudys – kai ta brauksi preceibuos ar vacu opeli.
Vīnu vokoru jei guoja pastaiguot i satyka puisi. Puiss brauce iz lisapeda nu medeibu i verās – iz ceļa vyds jauna, šmuka meita, labi izaver. Tik ka cīši bedna.
Meita prosa puišam – brauksim iz sātu. Puiss puorsabeida da smierts i tik mudruok myn pedaļus.
Meita prosa puišam – pajem mani iz bagažnīka. Puiss vysā buols, tok vēļ sirdeiguok mynās prūm.
Meita pādejū reizi prosa puišam – dasadur maņ. Puišam nu bailis rūkys steivys i kuojis kai atjimtys.
Tai jis laimeigs aizbrauce iz sātu, a meita sakryta par Eijafjallajekulla palnu skaudzi iz ceļa vyds. Byutu jis jai dasadūrs, dzeivuotu obeji bogotai.
Tei meita to beja tuos piļs vacuo nauda. Kurs dasadur, tys laimeigs.

3. puosoka

Par vacu kačini, buobu i sīvīti

Reizi dzeivuoja nabogs zemnīks i jam beja vaca kačine i glups dāls. Kod zemnīkam vysā myrys guoja viersā, jis padzyna nu sātys glupū dālu ar vysu kačini – lai īt pasaulī laimis maklātu. Kuo volkuosīs ite ap pakšim, ka cylvākam juomierst.
Guoja glupais dāls ar vysu kačini, jau ēst gribīs. Jau gryb kačini ēst, a tei prosuos – palaid mani mežā, es tev putineņu atnesšu. Dāls laiž ar, piec laika steivuo kačine atīt ar putineņu. Dāls jau kaut i ēst, putineņš prosuos – palaid mani vaļā, dabuosi zalta spaļveņu. Dāls kai jau glupuoks palaiž ar i spaļveņu ībuož kuldā. Īt tuoļuok.
Daīt da upis, nu tai ēst gribīs. Dāls aizkur guni, ēss kačini. Kačine otkon prosuos – palaid mani vaļā, es tev zivteņu atnesšu. Dāls palaiž, kačine nūgiun zivteņu. Tik dāls mauks iz zora captu, zivteņa prosuos – palaid mani vaļā, es tev zalta zveineiti īdūšu. Dāls laiž ar, kū tu glupam padareisi.
Īt tuoļuok, nūīt da nazkaidys budonkys, tī ceplis kurīs. Dāls svīss kačini ceplī i ceps, kačine prosuos – palaid mani ustobā, es tev taidu peli nūgiušu. Dāls sirdeigs – kas ta jam niu peli byus juoād? Tok laiž ar, glups kas glups. Kačine nūgiun peli, atnas. Jau dāls uodu mauks zemē, pele prosuos – palaid mani vaļā… Dāls sirdeigs – zalta asti īdūsi? Pele puorsabeiduse soka, ka zalta gryudeņu īdūs. Nu ka taida dzela, dāls laiž ar. Glupam i glupi dorbi.
Te nu paceplis izlein strāšna buoba leikom kuojom, aizaugušom acim i daguna vītā pīpe. Buoba soka dālam – atnes maņ nu klāva gaili. Ka nā, apiesšu tevi.
Dāls īt iz klāvu, a tī gaiļs pats taids kai klāvs – pīši kai odotys, kņuobs kai lelgobols, a aste kai zyrga lūks. Nu nikuo, izvylka nu kuldys zalta spaļveņu, par reizi gaiļs sasaruove mozeņš kai tys meža putineņš. Dāls pajem rūkā i atnas.
Buobai až mute vaļā, a tī zūba nivīna, tik dzaltonys i bryunys saknis. Seņ pi zūbuorsta nav bejuse. Tok buoba namat mīra i soka – atnes maņ nu veikala pangasejis fileju. Tok taidu fileju, kab nivīna kaula nabyutu i nivīnys zveinis. Kab vaira kai kilograma nasvārtu, tok kab lai byutu koč kilograms. A to es tevi apiesšu!
Dāls īt iz veikalu i nazyna, kas tys kilograms i kas tei pangaseja. A veikalā puordevieja – nu tik šmuka, tik jauna, tik laipna. Vysaiž muonej, vysaiž izaruod. Cikom jau dāls nu kuldys izvalk zalta zveiņu, a puordevieja nu tuo palīk par saļdeitu pangaseju – taišni kilograms, ni vaira, ni mozuok.. Jem i nas iz sātu.
Buobai nu šoka vysā žūklis atsakar. I dāls skaidri redz –  na tikai zūbu nav, a pat sakūdīņs napareizs. Tok buoba nasalīk mīrā. Soka dālam – aizej iz tuolejū zemi i atved maņ zyrgu. Taidu zyrgu, kas var cauri vysom olom i caurumim izleist, kas nikod napīkiust i myglā nav radzams.
Dāls īt ar. Kū jis nu zyrgkūpeibys zyna, tok juoīt ir. A to buoba jims i apēss.
Nūīt da tuolejuos zemis, a tī zyrgu kai myusu – a koč ar sauvem i gruob. I šmuki, i leli, i izrīztim koklim. Skrīn tai, ka zeme reib. Vysi golvys kuorsta, lic kuram kotram apaušus golvā. Bubinej, auzu prosa, leidza prosuos.
Nā, ite ni dzela. Dāls izvalk nu kuldys zalta gryudeņu, par reizis vysi zyrgi aizbāg iz ūtru ganeibys molu. Tik vīns taids palāks, mozeņš i nūneics ar sasavālušu spolvu palīk. Ni tī kriepu, ni kuoju, ni paskota. Tys pajem tū zalta gryudeņu i apād. Tam pošam dāls i līk sadlus mugurā i juoj atpakaļ da buobys. Tai jau zirdzeņš mozeņš, tok pacīteigs. Mudeigi, mudeigi pa pazarem, pa aleņom, pa stidzeņom i atvad.
Buoba kanešna piļneigā šokā. Kai īrauga taidu zyrgu, infarkts par reizis. Gotova iz vītys, mute vaļā. Dāls jem buobu, līk ceplī. Koč kod tok ir juoād beidzūt.
Par reizis ceplis sakreit gobolūs, nu tuos sātys izaceļ augsta piļs ar divpadsmit tūrnim, a iz kotra tūrņa putineņš dzīdoj. Zyrgs izataisa par nazyn kaidu rysaku, kaš zemi ar kuoju. A glupuo dāla vacuo kačine palīk par šmuku meitu. Tok pats golvonais – iz ustobys vyds taids golds, taids golds. Studiņs, batvini i dzierviņu keiseļs. Captys leidakys i eļļā vuoreitys rūzeitis i žagareni. Putruomu dasys i banani, cepets taids i rulets itaids.
Tai jī niu dzeivoj tymā pilī laimeigi. I vyss deļtuo, ka tys glupais dāls naizalyka par nazkaidu profesoru, a darēja, kū jam sīvīte soka – cikom jei vēļ vaca kačine beja.