Tag Archives: Latveja

Minčuks pilsētnieks

Atvedu uz Rīgas galu kaķīti, kamēr laukos indē žurkas. Kaķim te tīri labi patīk, kaut te nav ne kurmju, ne ūdensžurku. Toties ir TV, radiatori un teļāda gulēšanai. Latviešu seriāli gan viņai īpaši nepatīk.

Kaķis pats gan ir rīdzinieks. Pirms 2 gadiem savākts Āgenskalnā uz ielas, jo iežēlojās sirds – kā tāds maziņš paliks melnā naktī uz ielas aukstumā. Te vecais bloga ieraksts par šo mīklaino gadījumu. Gājis ir visādi, ieskaitot ārstus, operāciju un zaļu vardi gultā.

Bet tas patiesībā ir stāsts par cilvēcību. Katrā no mums (gan cilvēkā, gan dzīvniekā) ir gan labais, gan ļaunais. Kā sauksi, tā atsauksies. Mince no mežonēna ir izaugusi par mierīgu un neuzbāzīgu, bet mīļu un gudru kaķeni. Viņas brālis vai māsa, kā arī mamma – pagalma mežoņi. Tas nebija ne viegli, ne uzreiz. Tas nebeidzas arī pēc gandrīz 2 gadiem – Mince joprojām mācās būt mīļa. Mince nav glaudamais vai klēpī ņemamais kaķis. Bet Mince ir kaķis, kas skries pretī, pieglaudīsies un aizmigs murrādama sāns pie sāna. Viņa pati iekāps klēpī, nevis ļausies paņemta klēpī. Iespējams, tāpēc es to kaķi cienu.

Mince reizēm ķer peles. Bet daudz biežāk Mince ķer ūdensžurkas, kurmjus un ķirzakas, taureņus, mušas, vardes un cirslīšus.
Lielākā daļa medījuma tiek atnesta uz mājām un palaista virtuvē – izrādīties saimniekam, palielīties, dabūt gardumus, spēlēties. Mednieks paliek mednieks. Bet medījumi – īpaši. Neies jau krāmēties ar parastām pelēm vai žurkām.
Reizēm dienā atsiepj pat 2 kurmjus. Meklē nu, kur atkal nolikts vai ielīdis.
Reiz Minčuks uz virtuvi atstiepa ķirzaku. Paspēlējās, apnika. Ķirzaka iespruka spraugā zem beņķa. Tā kā bija jau vēls, mēbeļu stumdīšanu atliku – rīts gudrāks par vakaru. Bet no rīta… ķirzaka jau gaida pie ārdurvīm. Laidiet tak ārā!

Te īss video – Mince un kurmis Mukulēs.

Dzīve pēc fotoradariem

Ekrānšāviņš no twitter.com

Nevienu fotoradara kvīti tā arī pa visu šo laiku neesmu saņēmusi. Ne jau tāpēc, ka nebraucu. Un ne jau tāpēc, ka nebraucu ātri. Braucu gan daudz, gan ātri.

Tikai gandrīz nekad netrakoju – ne krēslas laikā mežā, kad tur var vazāties zvēri, ne dienas laikā apdzīvotā vietā, kad uz ceļa var izskriet bērni, izslāt pensionāri vai izripināt kāds aizdomājies māmiķītis ar ratiem, ne arī apdzenot nepārskatāmā vietā. Par savu dzīvību esmu atbildīga es pati, nevis apdrošinātājs vai valsts. Valstij par mani ir piekāst, jo cilvēku gaļa Latvijā ir lēta.

Iemesls drīzāk ir veiksme. Pat policija padsmit gadu laikā mani ir apturējusi tikai apmēram 5-7 reizes. Lielākoties tāpēc, lai novēlētu laimīgu ceļu. Neesmu iedevusi nevienu kukuli. Vienreiz pēc sadursmes esmu lāpījusi mašīnai bamperu. Pāris reizes esmu gandrīz saskrējusies stirnām, kas tomēr bija pāris metrus par tālu. Vienreiz – diviem aļņiem, kas slāja pāri ceļam un ko pamanīju nejauši, jo starp viņu pelēkajiem siluetiem iespīdējās pretim braucošās mašīnas ugunis. Pāris reižu par mata tiesu neuzbraucu cilvēkam, kas tumsā pēkšņi iznira manā priekšā uz asfalta. Pāris reižu esmu izvairījusies no smagām avārijām. Un tikai pēc tam sapratusi – domāt jau nemaz nebija laika, bet izvairījos. Pat jenotsuni tikai notriecu, viņš pēc brīža atjēdzās un, īgni burkšķēdams, ielīda kviešos.

Tā ir plika veiksme, ka es esmu dzīva un visas manas mašīnas ir dzīvas. Veiksme, ka nekad neesmu maksājusi par pārsniegto ātrumu. Ka nevienu neesmu sabraukusi.

Man ir veicies neietest pakaļā nevienam pēkšņi pie radara strauji bremzētājam. Un neietest purnā nevienam, kas strauji metas apdzīt un paļaujas uz veiksmi. Un veiksme arī smaida. Jo esmu slīdējusi pa nekaisītu asfaltu un cerējusi – kaut tik nebūtu kādas rises vai bedres un izdotos noturēties taisni, kamēr izdosies lēnītēm nobremzēt un sajust mašīnu braucam. Un esmu uz šosejas blīvā satiksmē spraukusies pa sniega putru gar pašu metāla apmali, nespēdama ne nobremzēt, ne iebraukt grāvī, jo cieši aiz manis brauc smagais, pretējā joslā stāv nosprādzis smagais, bet pretī nāk kolonna un pa manu joslu pretī nesas kravas buss. Visbiežāk visu nosaka centimetri un veiksme. Reizēm uz divjoslu ceļa ir gana vietas gan sniegam un bedrēm, gan mašīnām trijās joslās. Gan dzērājam, gan stopētājam. Gan noplīsušam furgonam, gan traktoram. Gan lēnajam čunčinātājam, gan trakajam apdzinējam.

Ekrānšāviņš no apollo.lv

Mani kaitina liekulīgā fotoradaru propoganda. Bez fotoradariem pasliktinājusies drošība. Bez fotoradariem visi skrien. Bez fotoradariem mēs visi mirsim.

It kā ar fotoradariem mēs bijām drošībā, it kā skrējēji neskrēja, it kā neviens nemira. Fotoradars ir iespēja braukt ātri ar pēcapmaksu. Un veiksmes gadījumā nemaz neuzķerties.

Tracina liekulība. Kā gan manu dzīvību varētu izglābt brikšņos un nezālēs noslēpta kaste pārskatāmā un taisnā posmā kaut kādā ļaužu un civilizācijas pamesta miesta nomalē, kur pēc likuma jābrauc uz 50 km/h, jo kādam licies, ka apdzīvotas vietas zīmi jāuzliek nekurienē. Kāds tam vispār sakars ar satiksmes drošību?

Es braucu pa Latvijas ceļiem un ielām, jo man ir jānokļūst mērķī. Ja man nebūtu jātiek uz Viļāniem, Rēzekni, Cēsīm, Upīti, Kalnciemu, es tak mūžam nelīstu uz ceļa.

Mani kaitina būt medījamam zvēram, ko ķer ar viltīgi izvietotām lamatām. Mani besī būt potenciālam noziedzniekam. Naudas āderei.

Tieši tāpat mani kaitina autoratlīdzību nodoklis zibatmiņām un diskiem. Kāds mani nosauc par datu zagli, vēl ilgi pirms es pati esmu radījusi savas bildes un savus tekstus un saglabājusi datora atmiņas nesējos.

Ja fotoradaru mērķis ir glābt manu dzīvību, tad kāpēc par manu dzīvību ir piekāst ceļu uzturētājiem, būvētājiem un projektētājiem?

Braukt pa bedrainu šoseju ar izdauzītu un šķībi greizi salāpītu asfaltu, jo naudas pietiek tikai mega projektiem ar lieliem “otkatiem”, ir normāli un mana atbildība. Braukt pa nekoptu, krūmiem, nezāļu brikšņiem aizaugušu un zariem aizkārušos ceļu ir normāli, jo tas ir 2. vai 3. šķiras ceļš un pati vainīga – ko lien Latvijas laukos, īstā dzīve tak centrā.

Mans līķis būs statistikas vienība – viņa gan vēl varēja dzemdēt un izaudzināt kādus pāris nodokļu maksātājus, bet nu gan jau mēs kaut kā. Uztaisīsim repatriācijas programmu, gan jau vietā atbrauks kāda cita no tās pašas vecuma grupas, no Spānijas vai Īrijas.

Toties tagad visiem tūdaliņiem medijos ir jāstabulē, ka bez fotoradariem mēs visi mirsim. Jo tikai fotoradari Latvijas ceļus padarīs drošus un katrā šoferī saknē nogalinās vēlmi nesties kā psiham. Un katrs Latvijas šoferis to vien tik sapņo kā nesties nereālā ātrumā, katrs šoferis ir pāraudzināms slepkava.

Ja nebūtu fotoradaru, es visu laiku brauktu nenormālā ātrumā un nogalinātu visus, kas gadās man ceļā. Ja Latvijā nebūtu atcelts nāvessods, es nošautu visus, kas mani kaitina vai izved no pacietības.

Vēl vairāk. Vai man vienīgajai liekas, ka, policijasprāt, avāriju galvenais iemesls ir tikai un vienīgi pārāk liels ātrums? Nevis braucēju stulbums un nemākulība. Nevis sabiedrības egocentrisms un nerēķināšanās ar citiem braucējiem, pagriezienu un avārijas signālu nerādīšana, vilkšanās pa ceļu un nelaišana garām. Nevis mašīnu nolietojums un šoferu sliktais veselības stāvoklis, kas liedz pieņemt lēmumus un laicīgi reaģēt. Nevis sabrukušais asfalts un neesošās barjeras krauju un ūdeņu malās. Nevis Latvijas iedzīvotāju pašnāvnieciskais noskaņojums un paviršais braukšanas stils.

Pirms gandrīz nedēļas, darbdienā braucot uz Rēzekni, vidēji ar ātrumu 75-95 km/h braucošā intensīvā satiksmes plūsmā pēkšņi sev priekšā ieraudzīju pirms manis braucošā auto veiksmīgi apdzītu… pensionāra vāģi, kas čunčina pa šoseju ar apmēram 20 km/h, jo viņam uz mašīnas jumta plivinās dīvāns un tā kā prasās apstāties un sakārtot, tā kā varbūt pāries. Faktiski tas bija kā pietuvoties stāvošam auto. Kaut nebūt nebraucu pat ar tai posmā atļauto ātrumu.

Tajā pašā braucienā manā priekšā  uz ceļa pirms asa līkuma izgriezās aprūsējis baļķvedējs, kam bija apnicis stāvēt ceļa malā un kas bija nolēmis negaidīt pabraucam garām vienīgo mašīnu. Nebija vairs laika ne bremzēt, ne izšķirties – priekšā pēkšņi atradās šķērslis, smagās mašīnas kabīne. Apdzinu. Paveicās. Nesanesa. Pretim braucošais furgons, kas parādījās ceļa līkumā, bija mazliet par tālu. Izlocījos starp abām mašīnām. Par ātrumu tobrīd nedomāju. Pēc kilometra vai diviem izslēdzu pagrieziena rādītāju. Kurā brīdī to ieslēdzu, nezinu. Loterijā biju vinnējusi vēl vienu dzīvību.

Par lielu Latviju. Jo sūdīgāki ir mūsu ceļi un mazāks ir droši braucamais ātrums, jo lielāka mūsu valsts.

Balkanu PA-saule

Vileks nūvoda Škilbanu pogostā Balkanūs īsasuokuse latgalīšu rokstu volūdys vosorys škola “Roksti!”. Braucūt šudiņ iz teni, pa ceļam reizem ruodejuos – kaida Dīva i cylvāku pamasta zeme. Meži, kryumi, nakurīne.

A tod īsazib gaismys solys – sāta, klāvs, kopi, bazneica. Kaidam cylvākam nav bejs mīra, i jis izpļuovs gruovi. I par reizis sirds prīceiguoka – kai piec miera laika skaiteit sātys, kur dzīd gaiļs i rej suņs, kiup dyumi i skaņ cylvāka bolss, tai piec ituo NA-laika i ituos NA-gribiešonys, NA-variešonys īraudzeit apkūptu sātu Latvejis pīrūbežā.

Itī cylvāki, kas stota buļbys kuorklu plantaceju vydā. Kas tur gūvs, vuškys. Jī tok ari ir Latveja – eistuokys to i nav. Cik tuoli cylvāki, tik tuoli myusu zeme, na aizmierstys kryumu i ušņu palejis i latvaņu teirumi. PA-jem i PA-dora. PA-sauli PA-gluob.

Cikom Muora vadeja nūdarbeibu par latgalīšu raksteibys lykumim, izguoju uorā pastruoduot i sasagataveit vokoram. Sylta i mīreiga pavakare. Sakūpta sāta ar stidzeņom, dekorativim kūkim, muorkā iz mane verās zaļuo vardive, duorzā brīst seipuli, uobeļneicā karinej uobeli.

Šudiņ Annys dīna. Saimineicu dīna, kod jau var rakt jaunuos buļbys i būrkonus, ēst uobeļus i kaut pyrmū jāru. Tautys gudreiba soka – ka šudiņ byutu leits, to saītu slapnis rudiņs i daudz sieņu. A ni besa – sauleite i sylts, itūgod byus rīksti, na sieņs! Skaista dīna i skaista sīvīte – saimineica sovai dzeivei i sovai zemei.

Siedieju uorā pi vacuos Kangaru školys kuorma pogolmā iz sūleņa i skaiteju Emilejis Kalvānis dzeju nu juos sagataveituo jaunuo kruojuma “Atvosora”. Apleik šolc Balkanu prīdis, skrīn rasnuos meža skudris i bierst bārzu skarenis, mežs dzeivs elpoj Krīvejis pīrūbežā, sābri grīž molku, korsta vosora, muna mīsa jauna i vasala, vysa dzeive ruodīs cereibu pylna.

Bet puorskaiti i kai soltums apjem. Na nu ļauna voi bailis, a nu autora spiejis tai pasaceit, ka īsajiut ūtra tekstā, īej ūtra dzeivē i saprasšonā i da kaula sajiut sovys dzeivis eisumu i sovys laimis vuoreigumu. Ir tik daudz skaista, kuo es asu dabuojuse i kas maņ ir.

I Dūd Dīvs, ka tys ir iz ilgu – cikom es sevi atguodoju i asu. I tai gribīs pasaceit sovejim, cik cīši jūs mīļoju. Varbyut ari bez vuordu, sovā vyds jutūnē.

Muorka efekts

Ruodīs, jau kaidus desmit divpadsmit godus, sateikūt latgalīšu gruomotu izdevieju Juoni Eļksni, dzieržu – cik švaki, ka latgalīšim nav literaturkritikys, kai ari – autorus vajag audzynuot.
Itymā godā apjiemeibys pylna puorskaiteju jaunū “Olūtu” nu vuoka da vuoka i pīraksteju par tū recenzeju Lakugai. Par literaturu, kurys šaltim literarajā almanahā nabeja. Par tekstim, kas breižam izavēre kai puorprotums. Ari par potenciali lobim tekstim, kam byutu vajadziejs viereigys i gudrys acs nu molys ci redaktora. Recenzeju skaiti ITE.

Tikkū puorskaiteju Rēzeknis rajona avīzis “Rēzeknes Vēstis” redaktoris Muorys Nizinskys maņ veļteitu sleju. Juosoka, cīši lela puorsteiguma tī nabeja – šaurai videi sovi lykumi, mozā muorkā peile ap peili trynās. Taids muorka efekts – vīni klusej, deļtuo ka bais gūdeigi pasaceit acīs, vēļ cytim bais nu konkureņcis. Pasaceit gūdeigi – kai īsvīst muorkā akmini. Nivīns tok tai nadora! Nav šmuki! Peilem, vardivem i kurkulim napateik.

Tai ir i latvīšu literaturkritikā, kur roksta pasyutejuma recenzejis. Tai i latvīšu teatra i kinu kritikā, kur tys tam draugs, rods voi pazeistams i atkluoti pasaceit beistās. Pasyuta recenzeju, palīlej cyts cytu, a aiz mugorys aprunoj. Ir lobs latgalīšu teicīņs – acīs eņgeļs, aiz ocu čorts.

Izaruod, eistineibā es asu gribiejuse atsarībt i maņ žāļ “Olūtam” īdūtuos naudys. Sok, navar byut, ka kaids roksta par tekstu taipat viņ – teksta deļ.
Ak jau jei atsarīb. Ak jau jei izariekinoj. I ak jau jai ir kaids cyts īmeslis – cyta ortografeja, cyta dzeivis vīta, cyta vacuma grupa i t. t.
Partū ka par latgalīšu literaturu nivīns narunoj – juos tok nivīns naskaita, tik īlīk plauktā i cīnej. Par latgalīšu literaturu soka tikai lobu voi puorsvorā nikū – kai par nabašnīku.

I smīklys, i žāļ – voi eistyn myusu kultura i literatura jau ir tik tuoli myruse, ka dasadūrt navar – sakreit palnūs i smird.
Gribīs tok ticēt, ka ir īspiejama ari nuokūtne – ar jaunim i kvalitativim tekstim, kuru vīneiguo vierteiba nav latgalīšu volūda, bet ari pats teksta viestejums i prasme stuosteit, raksteit.

Tai kai pi M. Nizinskys roksta navarieju dalikt pylnu komentaru, a, puorkopejūt pa daļom, jam nūsamaineja formatiejums i pagaisa atstarpis, ite apakšā īkopeits pylns komentara teksts.

….

Komentars zam roksta

🙂 Prīca, ka skaitit Lakugu!
Ite roksta adrese – ka kuram gribīs atrast ituo M. Nizinskys roksta īdvasmys olūtu.

Par reizis saceišu, ka “Olūta” nauda mani nainteresej i maņ nav nikaida patologiska naida pret Stroda ortografeju (jei tok daļa nu myusu raksteibys viesturis) voi siermom golvom (vysi taidi byusim, ka tik ilgi nūdzeivuosim). Nav ari nikas pret “Olūta” autorim – muns roksts ir par almanahā publicātajim tekstim, na cylvākim.
Ir taids žanrs kai literaturkritika – latgalīšim laikam tok mirs, ka jau izsaucs taidu reakceju.

Pats golvonais – lai dūd Dīvs, ka Eļkšņam izadūd jū (naudu – vāluoka pīzeime. I. S.) dabuot vysim sovim izdavumim, tys tikai boguotynoj latgaliskūs tekstu bagateibu i kaidam raksteituojam dūd īspieju trenētīs, trenētīs, raksteit i raksteit. Ka veiksīs, nu tuo izaškeļs ari pa talantam, īspieja publicēt tekstu ir autora maize.
Ka ituo roksta autore skaiteitu munu rokstu viereigai, varbyut pamaneitu, ka izsoku sovu cīnu Eļkšņa naatlaideibai izdūt literaru almanahu apstuokļūs, kod Latvejis kulturys vidē pagaist vīns literars i kulturys izdavums aiz ūtra. I tys eistyn ir Latvejis, na Latgolys mārūga fenomens!
I LKC izdevnīceibys vadeituoju nacīneju vys deļtuo, ka jam sierma golva, bet deļtuo, ka jis ir seiksts kai eļksnis i styprys kai ūzuls. Lai kotram latgalīšam byutu taida speiteiba dareit sovu i ticeiba napasadūt ari gryutūs apstuokļūs!

A cyta līta – tekstu literaruo kvalitate.
Ka dzeja grab, voi jei juoslavej tik deļtuo, ka latgaliski?
Ka prozā nav centraluos fabulys i par daudz seiku detaļu, voi navar aizruodeit – tik deļtuo, ka latgalīšu proza?
Nikū voi tikai lobu soka tikai par myrūnim ci nabašnīkim. Ticīs, ka Olūta autori i cyti latgaliski rokstūšī var vaira. I kaidam ir ari juopasoka, ka karaļs ir plyks, kab jis apmauktu drēbis.
Voi ari švakūs ziņu nesiejus pi myusu nūšaun i iz prīšku dzeivoj tuoļuok sovuos iluzejuos?

Ari ar pošu apguoda vadeituoju Eļksni na reizi asu runuojuse, ka latgalīšu literaturā ir vīna bāda – literaturkritikys tryukums. Roksta i roksta, glauda cyts cytu, a napasoka, kas tai voi na tai.
A kas raksteis par tekstim, ka ni literaturzynuotnīki?

Munā rokstā runa to par literaturu i tekstim, kam nav nikaida sakara ar siermumu voi cīnu pret siermumu.
Tymā skaitā – Blaževičam ak jau nav ni vainis kai cylvākam i kai latgalīšu kulturys atbaļsteituojs jis juocīnej, tok almanahā jis pīsacejs sevi kai autors. I muna atsauksme beja par tekstu, na cylvāku.

Taipat kai na vysi sentimentalī dzejūli par nalaimeigu mīlesteibu i švakū vaļdeibu ir peļniejuši viereibys, ari jaunūs autoru dzejuojumi par m…om i m…eibom bīži viņ ir tikai spams, kas pagaiss i aizamierss.

Bet voi eistyn vyss, kas izaver kai literatura, ari ir literatura? I voi vysi latgaliski raksteitī i vuojī teksti ir publiciešonys vārti?
Voi ari latgaliski raksteits teksts ir svātuo gūvs, par kū sovejī latgalīši navar saceit nivīna ļauna vuorda – ak jau jim skauž i ak jau koč kas tī nav teirs.

Lai loba veseleiba siermajom golvom!
I lai latgalīšim daudz tekstu, kū Eļkšņam i “Rēzeknis Viestim” drukuot. 🙂

Pieķēra!

Cirkam būs būt! Nav gan bibliotēka, bet Matemātikas un informātikas institūts. 🙂 Tomēr lai slava Guntai, kas pamanīja. Izrādās, tagad visi redz, kā mēs ar, šķiet, Ināru sarunājāmies pie institūta trepēm, kad garām devās viņa – Gūgles tante ar modrām acīm uz kātiņa. Un (kā jau visas tantes), viņa tagad visai pasaulei stāsta, kā mēs tur toreiz pļāpājām siltā saulītē pēc lietus.


Skaties Gūgles mājās

Varžu koncerts Demenē

Kai nu beja, tai beja, a es tī beju. Ar autobusu (i breineigu šoperi) nu Cyskodu caur Rēzekni, Kruoslovu i Daugovpili iz Demeni, kur nūtyka sorkonvādara rupučam veļteits Dobys koncertzalis koncerts. Vaira ite.

Rēzeknē i Daugovpilī deve ēst, a Kruoslovā deve pasasmīt. Da autobusa daskrēja dyžan energiska i dyžan nervoza buoba ar šļapu i kortupeli i suoce vysus dirigēt. Maņ jau šaļti pasaruodeja, ka jei myus pajāmuse giustā! Lobuokī teicīni: “Man jāsteidzas, jums jāsteidzas – ātri, ātri!” i “Ekskursiju nepieteicāt, tāpēc strūklaka nav ieslēgta.”

Varbyut kod publiskuošu buobys i aizpārnejuos jauneibys ministranta kartenis, a ite 9 kartenis nu koncerta. Stativa vītā pošys ceļgoli, kadriejums iz dullū. Beja šmuki. Kai ir karteņuos, eisti naradzu, partū ka mopšam mozs monitors.

Par pionieriem un Makdonaldu

Man likās, ka tos Latvijas pionieru zilos kaklautus esmu izdomājusi.
Bet nē – tas patiešām eksistēja. Atnāca, uzsēja, aizmirsām.

Rīts, Rīga. Zāles pļāvējs aiz loga pļerkšķina. Siena laiks nāk, zāle aug un nopļauta smaržo.
Tēja, plāni, cerības – ko šodien darīšu. Vakarā jāiet uz dzimšanas dienas ballīti Makdonaldā.

Nezinu, vai es ietu uz Makdonaldu, ja man paliktu 12 gadu. Man šķiet, ka vairs ne. Bet grūti jau saprast.
Kad man palika 12 gadu, salūza visa valsts un sistēma. Vienā brīdī pioniera nozīmīte iesprausta kabatā, vēl pēc brīža sarkanā kaklauta vietā bija zils kaklauts, tad bija prievīte, beigās auseklīši.
Un tad nebija nekā – tikai mammas mājās cepta maize no tēva lopbarības dzirnavās maltiem graudiem, jo naudas nebija nekam.Pat maizes īsti nebija. Kad likvidējās Viļānu maizes kombināts, tur ierīkoja metāllūžņu pieņemšanas punktu. Maizi jau mums vairs nevajadzēs, tikai tikt galā ar vecā laika lūžņiem. Alumīnija piena kannām, bronzas svečturiem.
Nekurinātā skola – sēdi klasē ziemas jakā ar cimdiem un mēģini tikt galā ar Raini, Ļermontovu, teorēmām un latvisko dzīvesziņu. Bardaks visapkārt un prātā. Puzuri un ierindas skaite, latviskums klases noformējumā un krievu popsa Viļānu TV apsveikumu koncertā. Lamāšanās ar krieviem uz ielas un pilnīga ignorance skolā – kā aiz stikla sienas dalīt koridorus, klases, ēdnīcu. Kreisā puse latviešiem, labā krieviem. Krievu matemātikas kabinets un latviešu matemātikas kabinets. Kādi viņi gan ir skaļi. Un daži no viņiem ir gudri. Galvenais, neskatīties virsū – tad neiespers pa kājām, kad iesi garām.

Kopš tā brīža viss ir gājis uz augšu. Es vairs neēdu skābētu gurķi ar pašceptu maizi, kam vietām piedegusi rupjos miltos kaisītā garoza, es varu nopirkt burgeru.
Bet kaut kur iekšā jau ir tas bērns, kas tā arī nesaprata, kur palika Latvijas PSR vēsture – vienā brīdī vēstures grāmatu skolā vairs nebija, bet skolotāja runāja no galvas kaut ko par to, kas no šī brīža būs taisnība.
Un tad tā taisnība mainījās ik pa laikam. Trimdinieku, kolhoznieku taisnība. Krievu, latviešu taisnība. Lībiešu, latgaliešu taisnība. Geju, katoļu taisnība. Mana, pasaules taisnība.

Brīžam tas viss liekas tik tālu. It kā būtu izdomāts. Ne manā dzīvē.
Bet lasu 80.-90. gadu Latgales avīzes un saprotu, cik baisi patiesībā tas bija – Jaunava Marija, Ļeņins, horoskopi, adatu terapija, NLO, Dievs, latviskums, ekstrasensi, deficīts, bardaks, darba tikums.

Patiesībā es nezinu, vai gribētu, lai man vēlreiz ir 12 gadu. Noteikti nē. Ne 1990. gadā.

Lāču medības tviterī

Nu re. Nokaitināja. Sociālajos tīklos, portālos un komentāros šodien nav lielākas bēdas par nošauto no būra jau otru reizi izmukušo lāceni Madi, jo: a) viņai ir cilvēka vārds un mēs visi viņu pazīstam un sekojam līdzi medijos un tviterī, b) mēs visi bērnībā esam lasījuši grāmatu “Dzimusi brīvībai” par lauveni Elsu, ko centās palaist brīvībā un radināja pie savvaļas, c) mums katram mājās ir kaķis vai vismaz datorpele, d) mēs gan neko nesaķīselētu un izbēgušu lāci mierīgi atvestu mājās un ieliktu būrītī kā nieku, e) mēs zinām, kāda ir stāsta ar laimīgām beigām kompozīcija.

Bet stāstam ir divas puses – reālā un virtuālā. Reālajā dzīvē pat kanārijputniņa noķeršana dzīvoklī ir traumatisks pasākums un var beigties ar saplēstām vāzēm, norautām aizkaru stangām un nospiestu putniņu (cik no jums ir mēģinājuši noķert nobiedētu kaimiņa kaķi uz ielas?). Virtuālajā dzīvē lāčus easy iemidzina un pārvieto, ārstē un mīl, ieliek būrītī un izņem no būrīša. Hop, viss nokārtojas. National Geographic tak rādīja – viņi var visu: bučot krokodilus un peldēties ar baltajiem lāčiem dīķī, anakondas likt ap kaklu, gulēt vienā gultā ar lauvu. Izdomātajā pasaulē neviens nemirst – tikai sliktie, jo viņiem nav latvisku vārdu un viņu bērnības bildes neliek draugiem.lv albumos un nespiež podziņu like.

Stāstam ir vēl divas puses: laucinieku un pilsētnieku puse. Vieni kopš bērnības skatās, kā kāvēji cūkas bērēs ar nazi griež kūpošu gaļu un sniegā sasūcas koši sarkanas asinis, kā bļodā ar pārgrieztām acīm skatās cūkas, teļi, aitas, un piesargās, ja govs buļļu dienā ir satrakojusies un iet virsū pārgrieztām acīm (tas ir tad, kad govij vajag bulli un viņa lec virsū citām govīm un cilvēkiem, bēg no mājām un neklausa – ja kas, tā rodas piens un teļa gaļa). Otri nopērk veikalā puskilogramu kotlešu masas un, ieraudzījuši Youtube klipu ar govs kaušanu, pēkšņi kļūst par zvērinātiem veģetāriešiem.

Cik no jums ir mēģinājuši savaldīt tak jau mīļu un pieradinātu mājas govi, kas pie cilvēka pieradusi ikdienā, paklausīgi staigā saitītē un klausa uz vārda, laiza rokas un pacietīgi stāv slaucama, bet, norāvusies no ķēdes un sastresojusies, dragā pa puķu dobēm, pa cāļiem, bērniem, izmīda dārzu, salauž siltumnīcu, lec pāri žogiem, saplēš tesmenim pupus, skrien mežā un sapinas ķēdē, nēsājas uz šosejas?

Govij nav ne zobu, ne asu nagu – tikai ragi un ķēde, kurā var sapīties pati un sapīt citus. Govs ir mīļa. Govs klausa saimnieku. Govi īsā pakulu saitītē var aizvest no kūts uz ganībām, pastumt ar plecu, ja neklausa. Var sarāt, ja nestāv mierīgi. Ja labo kāju tur nepareizi slaukšanas laikā, var likt nostāties pareizi, tikai pieskaroties ar roku kājai – govs klausa. Kad govs saimniece uz pāris dienām aizbrauc prom, govs norauj pienu, nedod svešam cilvēkam un raud tā, ka asaras kā pupas birst pāri spalvainajiem vaigiem.

Diemžēl esmu bijusi arī ļoti skumjās bērēs – tādas no ķēdes pasprukušas govs dēļ. Saimniecei, ķerot norāvušos un sastresojušos mājas gotiņu, ķēde aptinās ap kāju un pēc nezcik dienām sieviete nomira ar tromba nosprostojumu, palika pieci bērni bez mātes.

Un te gudrinieki drošībā pie datora filozofē, kā izlauzušos un sastresojušos lāčus ķert mežā… tiem citiem. Jo es esmu pie monitora, Made arī ir monitorā, ziņa par viņas dzīvi, bēgšanu un nāvi ir monitorā. Ja Made monitorā mirst, es monitorā rakstu, ka visi mednieki un kopēji ir lohi, jo es monitorā gan mācētu visu izdarīt pareizi – a) uzceltu drošu būri, b) lāci iemidzinātu un pārvestu, kā to rādīja TV, c) palaistu brīvībā mežā (jo tajā virtuālajā mežā es nekad nelasīšu reālās sēnes). Pareizāk sakot, es rakstu komentāru un manā komentārā viss ir pareizi, jo es zinu, kā stāsta stāstus un kā ir labi pabeigt stāstu.

Visi virtuālie stāsti ir pasakas. Ja reālie stāsti, kas tiek atspoguļoti virtuālā vidē, neatbilst pareizā stāsta modelim, lasītājam rodas sašutums. Un viņš raksta savu stāstu – 140 zīmes tviterī, kurā izsaka viedokli, kā vajadzēja būt.

Cik no jums ir ķēruši sastresojušos dzīvnieku klajā laukā, ja neskaita izmazgātu slapju kaķi istabā? Cik no jums ir padevušies un palaiduši vaļā, jo “kaķītim ir asi nagi” un “gan jau pats izlīdīs no gultas apakšas, kad gribēs ēst un mīļoties”?

Vai esi mēģinājis noķert pārbijušos sivēnu āboliņa laukā (ja nenoķersi, pazudīs un nomirs)? No kūts izmukušu teļu (bailēs aizskries uz mežu un neatradīs mājas)? Sašautu suni, kas vairs neklausa nevienai komandai un nesas uz priekšu (sāpēs ielīdīs kaut kur un noasiņos)?

Nevienu govi neesmu nošāvusi un arī neviena mašīna ar pasažieriem uz šosejas nav cietusi, kad šoruden izmisumā ķēru kaimiņu govis, jo man bija normāla sirds un spēju ātri iet kilometriem, kā nebija govs saimniecei, kas raudādama ar maizes gabalu vilkās tālu pakaļ, bet govis tik dragāja tik uz priekšu un neklausījās. Laimīgā kārtā izdevās apgriezt un lēnītēm aizvirzīt pāri dārziem un mežam uz saimnieces pusi, kur viņa nomierināja un pieskrējušie kaimiņu māju ļaudis savāca – jo no sveša cilvēka pat rāmi mājdzīvnieki baidās un nelaiž klāt.

Pieļauju, ka ar lāci bija tas pats – sveša vieta, sveši cilvēki, sveša situācija. Ja kopēji nevarēja savākt un iesaistījās svešie, iznākums loģisks – tas nav zālēdājs un saplosīti cilvēki šo virtuālo stāstu pagrieztu pavisam citā plāksnē.

Starp citu, turpinot par govīm. Ja govs dzemdē un kūtī ienāk svešs cilvēks, dzemdības beidzas – govs pārstāj dzīties. Ja dzemdības notiek uz lauka, govs sāpēs var aizbēgt uz mežu. Mājdzīvnieks tak. Pieradināts. Saitītē staigā. Un govs, kas reiz iemācījusies norauties no ķēdes, rausies atkal – tad, kad apniks stāvēt vienā vietā un sakārosies runkuļus.

Stāstam ir divi sākumi – reālais ar lāča pieradināšanu un tūristu prieku par lācīti, pirmo izbēgšanu un laimīgo atgriešanos un virtuālais: dabas taku PR un mediju ņemšanās ap lāča pieradināšanu, uzturēšanu, apskatīšanos, izmukšanu. Stāstam ir turpinājums – dabas taku apsaimniekotāju nespēja laikus uzbūvēt drošu būri un lāča atkārtotie klejojumi, mediju ņemšanās, izveidojot pat atsevišķas portāla sadaļas un būtībā šajās dienās radot realitātes šovu “Made brīvsolī”. Klikšķi uz rakstiem ir svarīgi reitingam un reklāmām – kas klikšķina, pasūta mūziku un jaunus rakstus.

Realitātē cilvēkiem jāpieņem lēmums – palaist vai nošaut potenciāli bīstamu lāci, kas ir nokļuvis svešā vietā, kam apkārt ir svešinieki un kas neklausa kopēju, tāpēc var apdraudēt cilvēkus. Virtualitātē – tviterotāju, feisbukotāju histērija, interneta ziņu birums un Mades ādiņa draugiem.lv.

Kad realitāte pārtop virtuālā šovā, ir grūti pieņemt, ka galveno varoni nošauj un nav laimīgo beigu. Realitātē mēs visi mirsim, virtualitātē vēl ilgi pēc nāves paliksim tekstos un meklētāja rezultātos.

Mēs tur nebijām un nepieņēmām lēmumu realitātē. Viss, ko mēs redzam, ir virtuāls – preses relīzes un sociālo tīklu histērija par sabrukušu labo stāstu par nacionālo mediju varoni lāci.

Pirms apēd savus “Rimi” pirktos broilera stilbiņus, atceries par cālīti, kas inkubatorā izšķīlās no olas. Par daudziem neredzamiem stāstiem, kas nevairo klikšķus, bet sāta sajūtu vēderā.

Bērniņam, kurš mirst… atslēgts telefons

Pēdējās dienas visi satrakojušies – draugos un tviterī pārsūta viens otram ziņu “steidzami vajadzīgs donors 3 negatīvās asins grupa bērniņam, kurš mirst tel.: 28950195 ” un brīnās, ka tāds numurs nemaz neeksistē.
Protams, ka neeksistē. Kāpēc lai eksistētu?

Šis numurs LV saitēs figurē jau kopš 2009. gada vismaz.
Viltotā labdarība. Pārsūti ziņu, ieklikšķini “man patīk”, retvīto – tālāk pofig. Misija paveikta.

Bet! Ieraksti Googlē “28950195 site:lv” un paskaties rezultātus.

Pirmais no augšas – laacz un 2009. gads:
“Par vienu no veiksmīgākajiem palīdzības lūgšanas veidiem kritiskos gadījumos (kādam nepieciešamas asinis, ziedojumi, utt) ir draugiem.lv, kad šo ziņu draugs pārsūta draugam. Draugs takš herņu nesūtīs, ne tā?”
Un Aleksejs raksta komentāros 2009. gada 11. maijā:
“Vēl novēroju, ka Latvijā šis ziņojums tika izplatīts ar citu numuru 28950195. Kā daži jau pārliecinājās, šāds numurs neeksistē.”

Valsts Asinsdonoru centra @AsinsDonori ziņa tviterī: “Vienīgais tālrunis uz kuru vajadzētu zvanīt, ja vēlaties ziedot asinis, ir bezmaksas informatīvais tālrunis donoriem: 8000 0003.”

Ja patiešām gribi darīt labu, nespamo un nekavē savu un citu laiku.
Vispirms pajautā savējiem, kā viņiem iet, aprunājies. Jo visvienaldzīgākie mēs esam pret tiem, kuru mīlestība šķiet pašsaprotama.

Ja gribi palīdzēt bērniem, suņiem vai pensionāriem, ieej ziedot.lv.

Ja gribi ziedot asinis mirstošiem bērniņiem, te jaunākā asins donoru akcija “Mīlestības svētki”. Tas ir Baltijā lielākais asins ziedošanas projekts, tā mērķis ir ziedot asinis nelaimē nonākušajiem, kā arī aktualizēt asins nodošanas tēmu, tās nozīmīgumu Latvijas veselības aprūpē un katra iedzīvotāja lomu tajā.

Mīli savu tuvāko kā sevi pašu. Cieni savu lasītāju – nespamo sociālajos tīklos.

Kāpņutelpā atrastas avīzes un tuneļos salasītas skrejlapas taču arī neviens nenes mājās un nedala draugiem un tuviniekiem. Kāpēc tad laid tālāk nepārbaudītas ziņas?

Jupiteri, pokemoni un teksti tviterī

Kas atļauts pokemonam, nav atļauts ministram. Tā gribētu pārfrāzēt teicienu “Quod licet Iovi, non licet bovi.”
Lielākā daļa cilvēku raksta ar kļūdām, tomēr avīzes un žurnālus pieņemts drukāt bez kļūdām. Taču arī tad kļūdas var atrast jebkur – tās ir arī Mīlenbaha un Endzelīna vārdnīcā. Atšķiras tikai kļūdu skaits. Ja to pārāk daudz, rodas šaubas arī par saturu.
Ja lielākā daļa tvitero, kā nu ienāk prātā, publicējot arī dranktvītus un sava pusdienu šķīvja bildes, publiska persona paliek publiska persona arī tviterī. Vai drīzāk – tieši šai demokrātiskajā mikroblogošanas vietnē labi redzams, kāds cilvēks ir patiesībā. Sevišķi, ja vītero daudz un ilgi. Var maskēties nedēļu, bet mēnešiem ilgi cilvēku nenoslēpsi.

Robertam Ķīlim jeb @cantab3 tviterī nesekoju jau kādu laiku – laikam kādu dienu apnika. Pa laikam tomēr palasu, ja kāds retvītojis. Liekas tāds sakarīgs un domājošs cilvēks. Iekļuva valdībā. Ķērās pie reformām. Domā un dara, ne tikai pukst un stutē vecos IZM āžus un ierēdniecības paradumus. Publiskais tēls tātad – progresīvs un radošs cilvēks, kas nebaidās no izaicinājumiem un zina, ko dara. Lūk, piemēram, šī gada 1. decembrī IZM apstiprinātie Valdības rīcības plāna pasākumi izglītībā. Tikai raksta tviterī brīžam tā, it kā būtu pasprucis no pamatskolas – bez garumzīmēm un komatiem. 🙂
Tomēr – ja drukas kļūdu un apzināto paviršību ir par daudz, saturs zaudē kvalitāti un atstāj pavirša pofigista iespaidu. Parasti, ja kāds tviterī sāk kaitināt ar lieku un tukšu, paviršu saturu, atsekoju. Tā ir mana brīvība nelasīt drazas. Bet ko darīt, ja rakstītājam ikdienā nemaz nesekoju, bet pa laikam palasu?

Šeit ir vērts atgādināt, ka Roberts Ķīlis, lai arī sevi tviterī piesaka kā “social anthropologist”, ir izglītības un zinātnes ministrs, tātad pārvalda un reformē nozari, kurā strādāju. Pa laikam ir vērtīgi uzzināt, kādas ir viņa gan kā amatpersonas, gan cilvēka domas, idejas. Jo vairāk, ka viņš šobrīd tviterī mazāk raksta par antropoloģiju, vairāk par izglītības sistēmas reformām.
Tomēr man @cantab3 tvīti brīžam liekas pavirši, steigā rakstīti (var jau saprast – 24 stundās diennaktī paspēt arī tvītot ir papildus laika saskaldīšana). Šo iespaidu sevišķi paspilgtina latviešu valodas diakritisko zīmju nelietošana, kas kopā ar drukas kļūdām un pārrakstīšanos rada diezgan dramatisku iespaidu par rakstītāju. Jo vairāk, ja uz to skatās, kā uz izglītības un zinātnes ministra publiskajā vidē rakstītu vēstījumu.
Tāpēc šodien spontāni reaģēju – ierakstīju komentāru par valodu. Cerībā, ka tikšu sadzirdēta un šī komunikācijas kļūda nākotnē tiks labota. Jāizdara taču tikai tāds nieks – telefonam jāpieliek latviešu burti. Elementāra pieklājība pret valsts valodu un lasītājiem.

Piebildīšu uzreiz, ka man nebija ne jausmas un joprojām ir vienalga, no kādas partijas nāk Roberts Ķīlis. Ja nu kāds meklē kādas partejiskas lamatas vai ko citu.
Nekad dzīvē neesmu viņu satikusi. Man nav ne jausmas, cik viņš ir garš, kā izskatās, kā skan viņa balss. Neko nezinu par ministra raksturu un paradumiem.
Visa diskusija (un sacepiens) no manas puses bija par tviteri – vai vadoša valsts amatpersona komunikācijā drīkst būt pavirša un kādu iespaidu par izglītības un zinātnes ministru rada tviterī lietota kļūdaina latviešu valoda.

Neapšaubāmi tviteris ir labs komunikācijas rīks – tāpēc ļoti apsveicami un man patiešām prieks, ka Roberts Ķīlis to lieto ikdienā, daudz un salīdzinoši prasmīgi – ja ne šis sāpīgais valodas jautājums. Jo tviteris ir arī virtuālās identitātes veidošanas rīks, savukārt tviterī, ja neskaita mazītiņu profila bildi, fonu un iespēju ielikt bildes un video, gandrīz vienīgais tēla veidošanas veids ir saruna un tajā izmantotā valoda.
Ja Roberts Ķīlis ir teksts, kas rakstīts bez garumzīmēm un mīkstinājuma zīmēm, reizumis aizmirstot par komatiem, tad tas ir apgrūtinoši – lasīšanas ziņā. Lasot latviski, esmu pieradusi pie latviešu burtiem – tas novērš nevajadzīgus pārpratumus un vajadzību iedziļināties kontekstā.
Kad sals ir aukstums un kad sals ir sāls, kuram aizmirsta garumzīme?
Kad majas nav kaka nozīmē, ka mājas nav sliktas, un kad, ka mājās nav kaķa?
Tā varētu turpināt ilgi. Tieši tāpēc datoros un telefonos varam un vajag lietot latviešu valodu atbilstoši mūsdienu ortogrāfijas normām – tā ir vieglāk un ātrāk saprasties un uztvert domu.

Redzēju un joprojām redzu Robertu Ķīli kā potenciāli veiksmīgu amatpersonu, kas varētu ienest svaigu gaisu arī IZM. Ja vien radītājs pārspēs ārdītāju. Kaut izglītības un vēlāk arī zinātnes reformas patiesi ir vienīgais, ko savā dzīvē atceros, sākot jau no apmēram 2.-3. klases. 🙂 Un kaut strādāju zinātniskā iestādē.
Tāpēc, ieraudzījusi kārtējo divreiz vai trīsreiz jēgas meklējumos pārlasāmo tvītu, kur nav latviešu diakritisko zīmju, trūkst komatu, vietām pazuduši burti, vietām uzrakstīti lieki, vietām mazie, vietām lielie vārda vidū, nolēmu reaģēt. Aizrādīju par latviešu zīmju neesamību, jo tā bija viskonsekventākā kļūda – ne nejaušība, bet apzināta izvēle.
Par burtu kļūdām – kuram negadās, sevišķi steigā. Kaut savus tvītus gan parasti pārlasu, lai nav muļķīgu kļūdu ar dzēšot nesaskaņotiem locījumiem vai pārprotamu vārdu virknējumu. Rakstīt ir atbildība. Publiski taču raksta adresātam, cilvēkiem. Bet var jau uzskatīt, ka esmu vecmodīga un nesekoju laika garam – laist visu viegli un pa roku galam.

Zemāk redzamais tracis izcēlās no viena tvīta. Vienkārši nenoturēju mēli, jo likās, ka jāpasaka, kā izskatās no malas – ja nu cilvēks pats neredz. Bet, kā zināms, ceļš uz elli labiem darbiem bruģēts.

Tālāk hronoloģiskā secībā diskusijas tvīti.

Gandrīz hronoloģiskā secībā. Vietām gan pamainīju secību, ja vēlāk rakstīts tvīts ir atbilde un attiecas uz augstāk rakstītu apgalvojumu. Vietām tekstu daudzuma dēļ, iespējams, precīzi neizsekoju, kas kam seko. Tomēr nolēmu apkopot un publicēt – šī laikmeta un tvitera vides liecībai. Tviterī viss aizzib tik ātri.

kazaksk kārlis kazāks
@saprge Beidzot! Es arī ilgstoši domāju cik piemērota klaviatūra ir IZMinistra @cantab3 digitālajām ierīcēm!

saprge saprge
@kazaksk @cantab3 es biju pacietīga. galu beigās – cilvēks aizņemts ar lielām lietām, varbūt nesen nopircis jaunu telefonu. 🙂 bet cik ilgi?

kazaksk kārlis kazāks
@saprge īpaši labi tas piestāv amatam 🙂 bet vismaz mēs varam būt pārliecināti, ka @cantab3 nav noalgojis sev vīterotāju!

saprge saprge
@kazaksk @cantab3 lai tik vītero! amatam gan piestāvētu mūsdienu latviešu ortogrāfija – ar garumzīmēm un mīkstinājumiem. 🙂

lasma_m Lāsma Mentele
@saprge Nu, vietām jau garumzīmes parādās, ka tik tad nav slinkums.

AigarsX Aigars Liepa
@saprge @kazaksk @cantab3 Šeit nāk prātā ministra kunga partijas vadītāja aicinājums pavasarī: twitter.com/#!/Rigas_pils/…

cantab3 Roberts Ķīlis
@saprge tak nelasiet

bernitektura indra ķempe
@saprge @kazaksk un komatiem! varbūt sarunājam čeindžu: @cantab3 izglītojas gramatikā, mēs reformas labumā. ātrāk par jāņiem, protams

pecisk Pēteris Krišjānis
@cantab3 Robert, kāds jums telefons? Varbūt varam kā palīdzēt ar instrukcijām?

aigarius Aigars Mahinovs
@pecisk @saprge , ņemot vērā, ka @cantab3 to uzrakstīja no iPhone, man ir aizdomas uz PEBKAC t.i. mācīšanās vaina vien ir 🙂

@pecisk Pēteris Krišjānis
@aigarius ir kāda viegli saprotama pamācība tīklā kur parādīts kā ieslēgt latviešu valodas rakstīšanu iPhone?

pecisk Pēteris Krišjānis
@cantab3 provē sekot šai instrukcijai lai pievienotu latviešu valodu iphone.appstorm.net/how-to/change-… ja vēl kas droši jautājiet. Atbildēšu.

Zvlx Ilva Mardega
@Beroald @saprge @cantab3 Domas vajag paust dažādos veidos, tomēr galvenajam atbildīgajam par izglītību piedien pareiza latviešu valoda.

cantab3 Roberts Ķīlis
@Zvlx @beroald @saprge tipisks klasisks latvisks ad hominem.

ReinisLazda Reinis Lazda
@cantab3 @saprge Atrodoties ministra amatā, drusku tomēr vajadzētu kontrolēt savu izteiksmes stilu.

ReinisLazda Reinis Lazda
RT @cantab3 @saprge tak nelasiet

saprge saprge
ja raksti, neparaksties. ja paraksti, nebrīnies. (kāpēc mācīties LV valodu, ja pat ministram pie kājas?) RT @cantab3: @saprge tak nelasiet

saprge saprge
prasme saziņā lietot gramatiski pareizu valodu, t.sk. latviešu, ir daļa no komunikāciju etiķetes. tviteris nav tikai pokemonu valstība.

ReinisLazda Reinis Lazda
@cantab3 @Zvlx @beroald @saprge Es teiktu – tipiska politiķa izgāšanās.

Knoks Gints Knoks
@cantab3 @saprge Nesmuki, nesmuki.

ReinisLazda Reinis Lazda
@cantab3 @Zvlx @beroald @saprge Vai tiešām ir jāatkārto, ka noblesse oblige?

kazaksk kārlis kazāks
@cantab3 nedomāju, ka @saprge būtu pelnījusi šādu IzMinistra attieksmi – tak (kādā valodā ir šāds vārds?) nelasiet.

VarpuLasitaja Sandra Lāce
@saprge @cantab3 Jā, kurš mobilais tad nenodrošina telefonā latv. valodu?

tris_Melleni Līga, Vilnis, Madars
Simpatizē @cantab3 rosinātās reformas izglītībā, bet nesimpatizē vīzdegunīgā attieksme pret konstruktīvu kritiku par rakstību (@saprge)

cantab3 Roberts Ķīlis
@tris_Melleni @saprge ta ka mana telefona programmatura nav pielagots latviesu valodas diakritikai, tad no ta rakstot, garumzimju nebus.

saprge saprge
@cantab3 kā saprotu, tas ir iPhone. @pecisk ieteikumi, atbalsts nelīdz? bet “no tā rakstot” ir divdabja teiciens, atdalāms ar komatiem. 🙂

cantab3 Roberts Ķīlis
@tris_Melleni @saprge reize ari uzskatu, ka itin biezi sastopama ieraza novirzit saturisku sarunu uz formu ir tipiska logiska kluda(fallacy)

saprge saprge
@cantab3 tas nekas, ka zaldātam forma saburzīta un pogu nav – ka tik sirdī labs cilvēks. // tas nekas, ka kaut kā rakstu – ka tik doma laba.

ojars #17E1E3
@saprge ceru, ka šīs bezjēdzīgās aktivitātes neaizbaidīs @cantab3 no tvitera… pietiek jau mums politiķu, kuri klusē.

saprge saprge
@ojars ja @cantab3 ir izglītības ministrs, tā ir atbildība arī tviterī. kāpēc lai nedrīkstētu norādīt uz to, kas liekas amatam neatbilstoši?

Dzintarsh Dzintars Hmieļevskis
@cantab3 @tris_Melleni @saprge VL-TB/LNNK vajadzētu nākt klajā ar ierosinājumu aizliegt tirgot telefonus bez latviešu valodas zīmēm.

Bertaane Īstā Ilze Bertāne
@Dzintarsh pēc šādiem tvītiem rodas aizdomas, vai tik Tev uz smadzeņu daivām nav sakrājies ūdens. Aizej pārbaudīties, latvofob!

@peterispuritis Pēteris Pūrītis
@Bertaane @Dzintarsh 1) iPhone ir latviešu zīmes. 2) Kā var tvītu, kas aicina uz latviešu valodas atbalstu, uztvert naidīgi?

Bertaane Īstā Ilze Bertāne
@peterispuritis Acīmredzot, Tu nelasīji starp @Dzintarsh rindiņām..

peterispuritis Pēteris Pūrītis
@Bertaane @Dzintarsh Un Tu starp manām. Piedod, tā bija kļūda – jebkad atbildēt uz Taviem tvītiem.

Dzintarsh Dzintars Hmieļevskis
@Bertaane @peterispuritis Lasīšana starp rindiņām dažkārt rada grūtības saprast uzrakstīto tekstu 🙂

L_bss Lauris Bokišs
@Dzintarsh @cantab3 @tris_Melleni @saprge tad varam atvērt tēmu par digitālo genocīdu pret latviešu valodu, jo sms maksā 3-5x dārgāk..

saprge saprge
ja Latvijas izglītības un zinātnes ministrs publiski raksta ar kļūdām, kāda būs zinātne un izglītība? izglītība – zemē nomests laiks?

ReinisLazda Reinis Lazda
@saprge @cantab3 Reizēm cilvēkiem ir objektīvas grūtības rakstīt pareizi (disleksija u.tml.). Bagātās valstis tādiem piešķir tulkus.

saprge saprge
@ojars tviteris ir arī PR rīks. ja par izglītību atbildīgs ministrs publiski raksta ar kļūdām un bez garumzīmēm, tad kādu ziņu grib nodot?

UlvisSilins Ulvis Siliņš
@saprge 1) Neesmu vēl saticis cilvēku, kurš rakstītu bez. 2) Šīs divas lietas nav savstarpēji saistītas. 3) Nenoliedzami, tas ir slikts PR.

ojars #17E1E3
@saprge @cantab3 cik iz. ministru iepriekš ir izrādījuši vēlmi komunicēt? Un ļoti iespējams, nākamais arī būs klusētājs no gramatikas nažiem

ojars #17E1E3
@saprge tamdēļ ir jāizmanto iespēja runāt par svarīgām tēmā ar @cantab3, nevis latviskā garā pakāst to.

saprge saprge
iedomājies, iekšlietu ministrs tviterī ieraksta – ai, reizēm nozogu pa kādai vistai no kaimiņiem. veselības – biju apvārdot rozi pie Musjas.

vorompatra Mārtiņš Zvaigzne
@saprge Ir jau precedents – iepriekšējais tieslietu ministrs taču kaut ko muhļīja ar nodokļu shēmām

parasts Kaspars Misiņš
@saprge Tā rakstīšana (izglītības ministra) ir tikai rakstīšana. Raksta no iPhone, nemāk uzlikt garumzīmes (vai ērtāk bez) un viss.

saprge saprge
@cantab3 cilvēkam nav jāmāk viss. mana pirmā ziņa bija – lai kāds palīdz nomainīt burtus un forma neaizēno saturu. tas ir, gribēju palīdzēt.

saprge saprge
@cantab3 rakstīšana bez latviešu diakritiskajām zīmēm rada iespaidu par vecā kaluma zinātnieku, kas datorā baksta ar 1 pirkstu. PR jautājums

AlksneR Rudīte Martišauska
@Dzintarsh @cantab3 @tris_Melleni @saprge Robertam ir kruts telefons, kas neļaujas latviskoties. Noskaidroju, ka tādi ir.

L_bss Lauris Bokišs
RT @AlksneR @Dzintarsh @cantab3 @tris_Melleni @saprge .. ar latviešu rakstu zīmēm. Bet nopietni, manuprāt, svarīgāks ir izgl.&val. saturs.

cantab3 Roberts Ķīlis
@saprge @ojars man pilnigi nekas pret kritiku par kludam latviesu valodas lietojuma.

cantab3 Roberts Ķīlis
@saprge @ojars tas mikstak ka lincosanas solijumi

saprge saprge
@cantab3 labi, labi. rētas daiļo vīrieti, kļūdas – vīterotāju. jo tikai tā mēs redzam, ka viņš ir īsts un tā nav viņa preses sekretāre.

saprge saprge
@cantab3 savukārt man ir vārda brīvība norādīt arī Jupiteram, kā varētu labāk – iPhone nav nekāds retums un ar to var rakstīt arī latviski.

ReinisLazda Reinis Lazda
@ojars @saprge @cantab3 Konkrētajā gadījumā es teiktu – labāk nerakstīt vispār. Izglītības ministrs IR simbols.

saprge saprge
@ReinisLazda @cantab3 savā ziņā jā. Jupitera un vērša gadījums – kas ļauts parastam vīterotājam, neder tam, kas atbild arī par valodniecību.

edaliba Ēriks Daliba
@parasts @saprge @cantab3 jā, kirilicā arī derēs, ka tik doma laba 🙂 NĒ, latviešu valodā ir diakritiskās zīmes, vai arī neraksta nemaz!

LieneBrizga Liene Brizga-Kalnina
@saprge Pēc šādas loģikas izglītības/zinātnes ministram jāmāk pareizi rakstīt arī ķīmijas formulas, jāpārzina augstākā matemātika, utt.

saprge saprge
@LieneBrizga diskusijām tviterī lietojam latviešu valodu, nevis ķīmijas formulas. ja būtu otrādi – jā. es iebilstu, ka nemāk sazināties.

saprge saprge
jo vairāk kāds norāda uz savu brīvību un tiesībām, uz demokrātiju, jo ticamāk, ka citu brīvība un tiesības būs pie kājas. Spartaka sindroms.

cantab3 Roberts Ķīlis
@ReinisLazda @ojars @saprge protams, pienakumus var pildit ari ar oficialu vestulu, uzrunu un preses sekretara palidzibu.

cantab3 Roberts Ķīlis
@ReinisLazda @ojars @saprge paldies par viedokli, tacu soreiz atlausos nepiekrist un noradit uz varda brivibu, kas attiecas ari uz mani

random_twatter justarandomtwatter
@cantab3 @reinislazda @ojars @saprge … šī pārprastā vārda brīvība, kur aizmirts par līdzatbildību un pienākumiem pret citiem…

ervinsk Ervins Krauklis
@cantab3 @ReinisLazda @ojars @saprge kāpēc nevar rakstīt, lietojot diakritiskās zīmes? Teksts kļūst uztverams un draudzīgs.

saprge saprge
@ervinsk jo bez zīmēm izskatās proletāriskāk un apliecina, ka to nedara preses sekretāre. 😀 jeb cilvēka brīvība neievērot valodas likumus.

ervinsk Ervins Krauklis
@saprge “kļūst”, nevis “kļūt” 🙂

saprge saprge
@ervinsk neesmu nekāds valodas policists. mani vairāk interesēja disonanse starp amatu un pokemonisko rakstības veidu. es tā nevarētu.

ervinsk Ervins Krauklis
@saprge beigās rakstītais kļūt par tādu kā burbuļošanu, kur viena līdz galam neizdomāta un nepateikta doma ķer divas nākošās

<!– @page { margin: 2cm } P { margin-bottom: 0.21cm } A:link { so-language: zxx } –>

ervinsk Ervins Krauklis
@saprge par tām nepabeigtajām domām, tas ir mans iespaids.

JanisGailis Jānis Gailis
@saprge @LieneBrizga tie niki tādi nelatviski jums ar ministra kungu.

saprge saprge
@JanisGailis tāds niks man jau no 2000.-2002. gada apmēram. 🙂 uzvārda burti pamainīti vietām.

JanisGailis Jānis Gailis
@saprge Nu re. Tagad skaidrs. Bet Ķīlis man tomēr liekas sakarīgs ministrs.

saprge saprge
@JanisGailis runa jau nav par to, kāds viņš ir kā ministrs. gribēju palīdzēt: twitter.com/#!/saprge/stat…

cantab3 Roberts Ķīlis
@saprge Pilnīgi droši. No kuras varu, no tās ierīces arī sazinos, lietojot diakritiskās zīmes. Piemēram, pašlaik no sava datora.

saprge saprge
@cantab3 tas labi. bet pieļauju, ka ir reizes, kad jāatbild uzreiz. tāpēc arī pa dienu aicināju uzlikt aifonam zīmes, lai mazāk pārpratumu.

JanisGailis Jānis Gailis
@saprge Mēs to savā darbiņā saucam par zaparu. Lai uzturētu tempu, šis tas jāziedo.

cantab3 Roberts Ķīlis
@saprge try this. You made three grammar mistakes in your appeal to be grammatically correct. Is there any meaning in such arequest?

saprge saprge
@cantab3 varim paruonuot ari latgaliski, ka jau diskuseja puorīt iz svešvolūdom.

RitaEvaNa Rita Eva Naseniece
@saprge piedod, skolotāj, bet es esmu no pokemoniem. bet tik un tā esmu Tavs draugs 😉

saprge saprge
@RitaEvaNa :))

RobinsLV Robins
RT @saprge: ja LV izglītības un zinātnes ministrs publiski raksta ar kļūdām, kāda būs zinātne un izglītība? | viņš nestrādā par skolotāju 🙂

saprge saprge
@RobinsLV toties viņa pakļautībā strādā skolotāji. prasme un vēlēšanās korekti lietot valodu, manuprāt, ir cieņas un morāles jautājums.

RobinsLV Robins
@saprge Galu galā, labs treneris ir tas, kura audzēkņi pelž (skrien, slido) labāk par viņu pašu. Ķīlis varbūt Tevi vnk trenē 🙂

RobinsLV Robins
saprge saprge

@RobinsLV tad jau es varu iet mācīt hokeju, jo jebkurš mans audzēknis būs labāks par mani. tātad labs hokejists? diez vai.

RobinsLV Robins
@saprge nu, Tu jau mums neesi “jebkurš’, Tu esi starp labkajiem. Un ikviena trenera sapnis ir ziaudzināt kādu par sevi labāku 🙂

saprge saprge
@RobinsLV ne hokejā.

RobinsLV Robins
@saprge Ai, Tu jau ļoti labi saproti, ko vēlos pateikt: mēs katrs kļūdāmies, jo esam cilvēki. Ķeza būtu tad, ja to pasludinātu par normu 🙂

saprge saprge
@RobinsLV nu re. par to jau arī ir runa. es neaizrādu katram, jo neesmu traka. bet šai gadījumā autors domā, ka kļūdas ir normāli.

RobinsLV Robins
@saprge Kopš bērnības manī mostas aizdomīgums, ja kāds saka “es jau neesmu traks” :DD

RobinsLV Robins
@saprge ps. Mana līdzšinējā pieredze ar Tevi neliek apšaubīt, ka gribēji to labāko. Kā jau minēju, ir laiks izmest visu lieko no galvas:))

saprge saprge
@RobinsLV ok, es esmu traka. un pa naktīm staigāju pa ielām ar melnu flomīti, laboju kļūdas veikalu izkārtnēs.

peterispuritis Pēteris Pūrītis
@saprge @RobinsLV Ministrs (lai kuras partijas) nedrīkstētu būt paviršs valodas ziņā. Mēs – jā. Mēs, kļūstot par ministriem – nē.

RobinsLV Robins
@saprge pa naktīm staigāju ar melnu flomīti | O! Naktīs gan es guļu. Bet ja veikalā ko stulbu pamanu, nekautrējos un laboju uz vietas 🙂

saprge saprge
@peterispuritis par partijas piederību vispār tikai šīs diskusijas laikā uzzināju. tas vispār nav arguments, tikai papildus konteksts.

koleegjis Edgars Raginskis
@cantab3 @saprge Jūs,godājamais,esat paštaisns megalomaniaks,man nudien bail,ka ar savu nespēju ieklausīties kritikā savārīsiet ziepes IZM.

koleegjis Edgars Raginskis
@cantab3 @saprge Starp citu,kādu atbildību Jūs paredzat sev,ja Jūsu plānotās paraugreformas izgāzīsies?Vainosit citus?

saprge saprge
@koleegjis kāpēc Tu raksti no iPhone ar latviešu burtiem? man tāda zvēra nav, tāpēc nesaprotu cepiena sakni – cik sarežģīti ir mainīt.

koleegjis Edgars Raginskis
@saprge kāpēc gan nerakstīt? Ja @cantab3 neraksta,tad tas nav smalkais stils!?;) var tak būt,ka viš naprūt nūmaiņeit ;((

gatisp_ Gatis Pogulis
@RobinsLV @saprge Lielaks greks, manuprat ,ir @cantab3 nespeja/negriba paskaidrot, ko vins velas panakt un kadas vizijas slepjas aiz planiem

saprge saprge
@koleegjis pa dienu @pecisk piedāvāja palīdzību @cantab3 – tāpēc arī brīnos. kāpēc nemainīt, ja var nomainīt. rodas tikai lieki pārpratumi.

Un kā Tev šķiet?
Vai galvenais ir teksta saturs vai forma?
Vai izglītības un zinātnes ministram, rakstot tviterī, ir jālieto latviešu burti?

Knoks Gints Knoks
@cantab3 @saprge Nesmuki, nesmuki.

ReinisLazda Reinis Lazda
@cantab3 @Zvlx @beroald @saprge Vai tiešām ir jāatkārto, ka noblesse oblige?

kazaksk kārlis kazāks
@cantab3 nedomāju, ka @saprge būtu pelnījusi šādu IzMinistra attieksmi – tak (kādā valodā ir šāds vārds?) nelasiet.

VarpuLasitaja Sandra Lāce
@saprge @cantab3 Jā, kurš mobilais tad nenodrošina telefonā latv. valodu?

tris_Melleni Līga, Vilnis, Madars
Simpatizē @cantab3 rosinātās reformas izglītībā, bet nesimpatizē vīzdegunīgā attieksme pret konstruktīvu kritiku par rakstību (@saprge)