A tu tik daudz nastruodoj

Itūrudiņ maņ daudz laika saguojs byut slimneicā. Varieju pasavērt nu vydspusis, kai izaver NMPD mašyna, lela slimneica i kovida karantina, kod nav rodu pyuļu palatuos, bet nav ari iedīņa nu sātys.
Paļdis Dīvam, maņ pasaveice satikt tikai lobus uorstus. Tys ir daudz.

Apleik guļ cylvāki, kas mudri miers voi kū aizvad iz cytu palatu nūmiert, ka jī mierst par daudz skali. Smierts ir tik intims process, ka juos naruoda. Varbyut lai nadaleipst. Voi iz cytu palatu nakts vydā aizvad tevi, partū ka tu namiersti.
A cytaiž tev vyss ir labi, tu dreiksti pīsaceļt i staiguot. Partū ka tu esi jauna i tev ir nanormali pasaveics. Loterejuos tu parosti ni valna navinnej, a ite esi laimiejuse – vysu dzeivi. Tu esi jauna, tevi syuta iz naskaitamim izmekliejumim. Tev atrūn vaini. Izaruod, ka tei nav tova vaine, ka tai nūtyka.
Nūdaļā tu esi vīneigais pacients, kam ir gon sapruots, gon sovys kuojis. Atpyutys ustobā raugi datikt pi soltaunīka, kas kuortejū reizi ir īkrauts vysaidu modeļu rateņūs i staiguļūs. Tu pajem sovu jogurtu, a bez juo soltaunīkā nav nikuo cyta, partū ka ite tu esi vīneiguo, kas ir spiejeiga da juo daīt i ari saprast, ka pasaulī ir taids jogurts, soltaunīks i īt.
Tu esi palatā, kur apleik vysi guļ. Nu suokuma tu paceļ vysom gultom golvgaļus, sapruovej cjocem spylvynus, īdūd rūkuos lizeikys i paplātis ar zupys i putrys škeivim, tod atsasiesti i ēd sovu zupu. Partū ka ir tik gryuts ēst, ka vysi verās i poši nikuo navar.

Reizem dzeive nūraun stopkranu. Reizem nūraun tai pamateigai i viļcīņs apsastuoj, a reizem tikai parausta i tik piec tam saprūti, ka varēja byut ari vysaiž. Fiziski vyss ir kuorteibā, bet tu esi sajutuse smierti cīši, cīši tyvai kluot i ar tū tev niu byus juodzeivoj vysu dzeivi.
Tū ak jau sauc par posttraumatiskuo stresa sindromu.

Ir bejuši vysaidi rudini, ir bejušys vysaidys dīnys. Ir bejuši 18. novembri, kod esi sātā Mukulēs i mežā salosi sieņs. Ir bejs, ka izsutynoj pādejū mozū kabaci nu sova duorza i esi gotova zīmai. Ir bejs ari jau pyrmais snīgs. Piec agruo reita guojīņa soltumā iz Bruoļu kopim ēd korstus blīņus ar koju draudzinem voi dzer čaju korporacejis dzeivūklī i smejīs ar sovejim. Ar stopim brauc iz Līpuoju nūsaklauseit svātku koncertu bazneicā. Esi īsaļūbiejuse i verīs salutu dabasūs.
Bet ir ari taidys dīnys, kod naktī prasavoj dālam kraklu, spraud pi krakla sorkonboltsorkonū baņteiti, a tī ir tikai audums i audums, bolts i kruosains.

Itūnakt guoju iz kopeja automatu pi veikala, myrguoja leits sejā. Apleik nivīna cylvāka. Juopadora vēļ tys i itys. Bet deļkuo. Iz kuo riekina. Iz sovys veseleibys, iz sova laika, iz sovys saimis riekina.
Naktī bārni beidzūt guļ. Ir nasarausteitais laiks, kod vari dūmuot. Tik dūmojās ni par tū, par kū vajadzātu. Partū ka tovā traukā varbyut ir īkrits pādejais pilīņs i vyss lejās puori – iz goldauta, iz boltuo krakla, iz kruosainuos baņteitis pi juo.
Tu naesi ni veiksmeiga, ni teic ar vysu golā. Vīnā sātā napļauta zuole, ūtrā aizmiersi aizvest pamperus muotei, trešā bārni īt iz bārnuduorzu namozguotom ausim i naprasavuotom drēbem, catūrtā sātā sābri rauga īleist zemisgobolā. Vīnā dorbā katastrofa, ūtrā apdareji, trešā dag termeni. A patīseibā tu gribi raksteit dzeju, tik navari. Atīt pyrmais teikums i vibrej kai kūrpē īkrits akmiņs, a atsasēst pīraksteit tu navari, partū ka pat atejā sekoj kaids ar Mamm-mammm-mammm! Piec šaļts grybātu, bet akmiņs nu kūrpis jau izkrits i palics tik caurums jaunajā zečē.
Virdžineja Vulfa jau seņ ir sarakstejuse gruomotu par sīvītem muokslineicom i rakstneicom. Kab radeitu, jai ir vajadzeiga sova ustoba. Es saceitu – sovs dators, sovs golds. Apleik doncoj bārni, skaņ telepons, a tu roksti.
Roksti i ceri, ka tuo kaidam vajag. Ka kaids puorskaiteits, koč tu roksti latgaliski.

Voi tu atsasauc Latvejis Rakstnīku savīneibys idejai i reikoj literaturys pasuokumu Latgolā. Taidu pošu, kai Kūrzemē jau nazcik godu taisa Storptautyskuo Rakstnīku sāta i Ventspiļs biblioteka. Partū ka tev ir teksti. Partū ka tu ceri i tici, ka ari cytim ir teksti. Partū ka ir apnics raksteit i byut latgalīšu literaturys geto, kur ir tik gryuts dasarunuot da cytys auditorejis.
Tu guli intensivajā terapejā i sasaraksti par projektu. Partū ka mistiskā veidā nav atjimts telepons. A uorstim, kas sasatrauc par pulsa pauotrynuojumu monitorā, skaidruot, ka tikkū beja napateikams e-posts.
– Beidziet strādāt!
I tu smaidi, i raugi nūturēt sirdi, lai naskrīn. Raugi izavērt normala, adekvata. Ceri, ka naatjims teleponu. Partū ka ir tik gryuts gulēt i vērtīs grīstūs, ka apleik mierst voi dreiž miers. cylvāki. Teleponā ir gruomotys, žurnali, draugi i vysa dzeive.

Te ir tys stopkrans. Beidziet strādāt.
Vēļ precizuok tys ir pasaceits jaunajā Valentina Lukaševiča gruomotā “Pādi navā svāti”, kas izīs dreizumā.
A tu tik daudz nastruodoj.
Dabasu vaļsteibā pījem i tūs,
Kuri guļ zuoleitē
I verās muokūņūs.

Redigieju manuskriptu, skaiteju dzejūļus palatā, kur jau dreikstieju struoduot. Aizsyuteju saimis uorstei itū kadru, jei – Šito visiem vajadzētu turēt pie sienas.

I tod atīt taids 18. novembris, kod atbrauc nu ceļuojuma pa Latveju, nūsaprīcuojuse, cik skaisti izrūtuoti pat mozuokī lauku mīsteni, i puorskaiti cehs.lv, ka kaidam cytam ir bejs prikoleigai pasanirguot par teve organizietu pasuokumu, kas kovida laikā ir saguojs cytaiduoks, nakai beja dūmuots. Ar autoru video tīšsaistē, na tekstu skaitejumim muižā.
Mani puorsteidze komentari nu draugu i paziņu, kod saceju, ka ir suopeigai. Sok, jī taidi ir. Najem golvā. Tys ir jūks.
Školā tū sauc par mobingu. Klasē vysod atsarūn kaids ierglis, kas vāploj pa prīšku i cytim juosasmej leidza voi vysmoz juopasmaida, partū ka tok stileigai. Tys tok beja dūmuots jūks. Jis tok taids ir. Jis naīsadzilinoj, jis laiž pa viersu, īrāc par cytim. Vysim ir skaidrys – jis ir kruts i stileigs, partū ka īrēkt par cytim var tikai kruti i stileigi cylvāki. Nasasmīsi leidza, nūrīs i tevi. Tys, ka tev suop, ir tikai tova attīksme i tova problema. Naīspringsti i smejīs leidza, partū ka tai dora veiksmeigī.

Bārnim vuicu, ka par ūtru smītīs nadreikst. Lobs jūks ir taids, kur vysim ir smīkleigai, na vīns rāc, a cytam suop sirds.
Ruodīs, ka vuicu lītys, kas nader dzeivuošonai itamā dzikaru sabīdreibā.

I eistyn. Juobeidz struoduot. Dabasu vaļsteibā pījem ari bez tuo. Bez vysu tūs tekstu, pasuokumu. Kod esi palatā i miersti, tei ir tikai mīsa.

Sadarbība un vardarbība

Reiz man nozaga velosipēdu. Biju paļāvusies, ka jaunā atslēga un veikala videokameras, kas vērstas uz velonovietni, pasargās. Un tur taču staigā tik daudz cilvēku, tak pie pašas ieejas. Nozaga kā pa sviestu, zibenīgi. Policija atbrauca samērā drīz, aizveda piepīpētā kablukā uz iecirkni. Policists rūpīgi aizpildīja visus papīrus, viņš izrādījās cēlies no Viļāniem. Aprunājāmies. Juta man līdzi. Pēc kāda laika saņēmu vēstuli, ka lieta izbeigta. Patiesībā jau neviens manu velosipēdu nebija meklējis, bet papīriem bija jābūt kārtībā.

Šonedēļ beidzot saņēmām Veselības inspekcijas vēstuli, ļoti garu vēstuli. Pants panta galā, papīrs papīra galā. Jurists bija strādājis no sirds, papīri starp iestādēm bija ceļojuši kārtīgi. Jācer, ka manas mammas pacienta karte jau ir atgriezusies ģimenes ārsta praksē. Jāatbild pusgada laikā kopš iesnieguma saņemšanas, mamma pa to laiku nenomira, nācās sūtīt. Atzinums: “Iesniedzējai tika nodrošināta diagnozei un objektīvajam veselības stāvoklim atbilstoša veselības aprūpe un ārstēšana, kas atbilda klīniskajām vadlīnijām.” Iesniegums noraidīts. Quod erat demonstrandum. Nozieguma sastāvs netika konstatēts, un krimināllieta tika izbeigta. Akurāt kā ar to manu velosipēdu.

Toreiz vēlu vakarā vilkos mājās no policijas pa tumšām ielām un jaunības naivumā ticēju, ka kāds meklēs manu velo. Tas bija tik sen. Pat vēl pērn es patiešām ticēju, ka kāds izvērtēs situāciju, pēc būtības skatīs visu šo skumjo un absurdo lietu un ka mana pēršanās, stress, asaras un sačakarētā pašas veselība palīdzēs citiem insulta pacientiem Latvijā, ka no tā būs ieguvums cilvēkiem Rēzeknē, ka turpmāk kaut kas būs labāk. Tagad – apraudājos, noslaucīju acis un gāju, runāju ar savējiem. Lai iet ratā.
Kaut kas būtisks man ir nozagts vai arī salūzis neatgriezeniski. Es vairs neticu.
Ja tērēt savu laiku, tad eitanāzijas legalizēšanai Latvijā, jo līdzīgi suicidoloģijas teorētiķiem uzskatu, ka lēmums par labprātīgu aiziešanu no dzīves neārstējamas slimības un ciešanu gadījumā ir jāpieņem tad, kad cilvēks ir spēku briedumā, vesels. Faktiski man ir pēdējais brīdis to darīt, vecums tuvojas. Tam būtu jābūt tikpat vienkārši izdarāmam latvija.lv kā atzīmei par orgānu ziedošanu. Neatbalstu pašnāvību kā izeju, bet uzskatu, ka antīkajā pasaulē daudz kas bija prātīgi – arī attaisnot paša izvēlētu cieņpilnu nāvi nepanesamu fizisku ciešanu gadījumā.
Zinot statistiku Latvijā, mēs daudzi agri vai vēlu nonāksim pie insulta. Daļai atteiks rokas, kājas, daļai valoda, daļa gulēs un nereaģēs. Arī ārsti, arī juristi. Slimības nešķiro. Dod Dievs mums katram pretī gudru un cilvēcīgu ārstu, jo insults nav nolemtība. Cinisms gan.

Skumjākais, ka mēs šai valstī esam pamesti vieni. Latvijā šobrīd nav nevienas institūcijas, nav neviena, kas aizstāv pacienta tiesības, nevis izliekas to darot, aizpilda kaut kādu, iespējams, likumā paredzētu caurumu. Minētā Veselības inspekcija ir bezzobaina parodija, kas labākajā gadījumā aizbrauc veikt pārbaudi un pakrata pirkstu, jo ir taisni tāda pati Veselības ministrijas apakšlieta kā slimnīcas un tā tālāk, bet vārna vārnai acī, kā zināms, neknābj. Latvijas Ārstu biedrība ar visām savām Ētikas komisijām nav tiesīga piekļūt pacienta dokumentiem, jo ir tikai biedrība un nevar sadarboties ar Veselības ministrijas instancēm. Plus, lietai nonākot mediju uzmanības lokā, ieslēdzas sistēmas pašaizsardzības mehānisms, vārnas sagrupējas aizstāvībai.

Faktiski medicīnas tiesību jomā mēs esam tikpat beztiesiski kā padomju laikos un esam savas valsts dzimtcilvēki, kas maksās arvien lielākus nodokļus, jo ir taču ārējais aizņēmums, medicīna, izglītība, sociālās funkcijas. Reizēm mums paveiksies tikt pie laba ārsta, visticamāk mums pārsvarā paveiksies tikt pie laba ārsta, jo, kā liecina mana arī pēdējā gada pieredze, labu ārstu ir vairāk. Tas ir, dzīves laikā esmu satikusi tikai divus ciniskus un štruntīgus ārstus, vienu no tiem pērn.
Reizēm mums nepaveiksies. Bet sūdzēties jau nav kam. Nē, nu sūdzēties jau tu vari, bet jēgas nav nekādas. Papīri tiks sarakstīti un parakstīti, bet uz papīra jau viss ir kārtībā.

Gaiļezera slimnīcas Insulta vienībā ir persona, kas sit guļošiem pacientiem. Pacienti, kas stresā vai insulta radītā nemaņā kustina roku, mēģina celties, tiek piesieti pie gultām, pirms tam uzšaujot vai piedraudot. To zina pārējais personāls, bet nav nekādas reakcijas, jo vardarbība mūsu sabiedrībā ir tik ļoti normalizēta.
To labi parāda arī vairāki “Aizliegtā paņēmiena” sižeti. Sit pansionātā, sit bērnudārzā, sit intensīvajā terapijā. Bet vai ko dotu pasūdzēšanās par notikušo?
Vai šī sišana un siešana ir pierādīta? Vai tā vispār ir pierādāma? Vai mutiskā un fiziskā vardarbība dzemdībās ir pierādāma? Slimnīcas dokumentācijā visticamāk viss ir kārtībā – pacients ir saņēmis tādu un tādu terapiju, zāles tādā un tādā devā, izmeklējumi tādi un tādi.

Ar manu mammu tai drausmīgajā jūlija naktī jau arī viss bija kārtībā. Papīros. Viņa nokrita, bija nepārprotamas insulta pazīmes, NMPD aizveda, Rēzeknes slimnīcā veica datortomogrāfiju, kurā vēl nebija redzams, vai išēmiskais process ir noformējies. Ārsts pat īsti nepiegāja klāt, nenovērtēja pacienta stāvokli, neizsauca neirologu, bet ar vieglu roku izrakstīja. Pakaļ ierados es, apvaicājos, vai tas ir normāli un vai tas tiešām nav insults. Saņēmu agresiju, balto ķiteli un apgalvojumu, ka tas nav insults, bet varu vest uz Gaiļezeru. Aizvedu uz Daugavpils slimnīcu. Tas bija insults. Pēc tam Rēzeknes slimnīca steidza glābt savu ādu un finansējumu, preses sekretāre atvainojās. Ārsts nomira.

Stāvot ar auto pie iebrauktuves Dreiliņu aplī, ilgi stāvot un gaidot, es beidzot sapratu, kāpēc mēs šoruden tik spītīgi un agresīvi nelietojam maskas, nospļaujamies par Covid-19 vīrusa profilaksi un gānāmies sociālajos tīklos, izdomājot simtiem argumentu, kāpēc “uzpurņi” nav jāvelk.
Viss ir vienkārši. Mēs esam pieraduši pie vardarbības – ka pakaļa jākustina tikai tad, kad ir sods. Mēs nespējam sadarboties – domāt par citiem, iejusties otra ādā, palīdzēt, pasargāt otru.
Tāpat kā, braucot rotācijas aplī, neieslēdzam vismaz pagrieziena rādītājus, ja ne vispār pārkārtojamies vidējās joslās, lai aplī tiktu gaidošie, tāpat arī nevelkam masku vai uzvelkam to uz zoda. Jo domājam tikai par sevi un savu īslaicīgo ērtību, ne par apkārtējiem, par sabiedrību, sadarbību.
Bailēs no soda tiek piesegta arī paviršība slimnīcās. Sistēma ir perfekti noformējusies un neievainojama, jo samals sīko vienību – ārstu un pacientu, kas pret to iestāsies vai gadīsies pa ceļam.

P. S. Apbrīnoju sektantus un pūļa tracinātājus, kas šobrīd aicina nelikt maskas, vēl vairāk – aunus, kas tam blēj pakaļ. Mēs taču dzīvojam bez pacientu tiesību aizstāvības.
Pārkarstot veselības sistēmai, daudz vairāk būs izdegušo ārstu un pietrūks resursu. Pacienti tiks šķiroti jau oficiāli, jo ir sagatavotas vadlīnijas, atkāpšanās papīrs. Papīros viss būs kārtībā.
Un tu riskē inficēties, potenciāli saslimt un nonākt slimnīcā bezpalīdzīgā stāvoklī? Apbrīnoju naivumu. Man tāda vairs nav.

Kurjers zvana divreiz

Mnjā. Tikko kurjers atveda pasūtītās grāmatas, bet man jau ir fobija no pakām – ko atkal nokomentēs. Tas tipa asprātīgi vai kā, bet ar tādu kārtīgu latviešu nolemtību – bez smaida ēnas, bez labsirdības, bez prieka par darbu. Riebjas man tie klienti. Smagi. Jānes. Dzīve. Grūta.
Man varbūt arī riebjas mazgāt traukus un grīdas, dibenus, mutes, galdu un sienas, tulkot, rakstīt, taisīt ēst, barot, zīdīt, ģērbt, bet pukstēt par to – tā tak ir mana izvēle un mans darbs šobrīd. Neviens nelika izvēlēties, pati, pati.
Nekur ar bērniem netieku, tāpēc krietni vienkāršāk liekas apģērbu, grāmatas un tamlīdzīgas preces pasūtīt internetā. Ir patīkami kurjeri, kas ātri vien pazūd. Bet ir viens, kas jau vismaz no pavasara man ir kā suņanagla pakaļā. Un tak nepazūd! 😀 Gan jau arī nepazudīs, jo braukt māk, pirmspensijas gadi, jācieš – viņam, man.
Vienreiz vasarā pukstēja, ka esot par smagu, lai vīra kungs pats nesot augšā. Pateicu, ka vīra kungs darbā, ieliksim mašīnā. Zvana, eju lejā, puika ietūcīts slingā, meitene karājas pie rokas un dīc par smilškasti. Ierauga, kaut ko nopukst un plāta rokas. Viņam! Pašam! Jāieliek! Sajutos kā nelabvēlīgā ģimene, kas nespēj sakārtot dzīvi – bērnus pie vietas, vīru mājās, šopingu “Maximā”. 🙂
Šodien enerģiski zvana pie durvīm (par laimi, bērni nepamodās), iedod parakstīties, norūc, ka viņam pie manis jādeklarējas. Tipa joks laikam?
Saprastu, ja katru dienu brauktu, bet mēnesī 1-2 reizes? A ko man tagad darīt?
Nevajag jau samākslotos smaidus un “Drogu” pieklājību, bet man dažbrīd pietrūkst viegluma saskarsmē ar pārdevējiem, kurjeriem un citiem, kas tak it kā strādā ar cilvēkiem.
Kaut kas jau mainās, sevišķi mazveikaliņos, mazfirmiņās un citur, kur katrs klients un cents ir svarīgi. Bet pēc šitādas komunikācijas smagsvara bumbas manā dārziņā varu tikai ilgoties pēc Vācijas lielveikala kasieres, kas sasveicinās kā ar senu paziņu, pakoķetē ar bērnu, padomā un no galdapakšas izvelk piepūšamu “Nivea” bumbu, kaut ne tālu nav pirkts nekas no tās markas. Tāpat vien.
Papukstēju arī es. Bet tiešām sametās bēdīgi. Sēžu viena ar 2 slimiem bērniem. Tas kurjers, iespējams, bija vienīgais ne māju cilvēks, ko šodien satiku.

Dzemdes pieder valstij

Kamēr bērns guļ, neaizgāju šonakt pati laicīgi gulēt, bet uzrakstīju savu viedokli par kārtējo populistisko ņemšanos ap abortiem.
Kārtējo reizi Saeimā un sabiedrībā diskusijas, kā un vai ierobežot sievietes tiesības izdarīt abortu. Un cik tipiski – galvenie runātāji atkal ir vīrieši, jo viņi zina, kā tās bābas valdīt.

Izrādās, sievietei, kas nolēmusi izdarīt abortu, deputātprāt, pie ārsta būtu jāiet ar saviem ! vecākiem, lai arī statistika rāda, ka Latvijās lielākoties abortus izvēlas 25-29 gadus vecas sievietes un, ņemot vērā vidējo vīriešu un sieviešu vecumu, viņu tēvi jau sen ir aizgājuši pie tēviem, bet viņām pašām ir jāpieņem lēmumi, piemēram, par balsošanu Saeimas vēlēšanās un saviem īpašumiem.
Mana kļūda – vakar nakts nogurumā līdz galam nesalīdzināju fragmentāro likumprojekta tekstu ar spēkā esošā Seksuālās un reproduktīvās veselības likuma 27. panta pilno redakciju un pēdējā brīdī ierakstīju šo rindkopu jau rudenī daļēji sagatavotā un nepublicētā bloga tekstā.
Izrādās, sievietei, kas nolēmusi izdarīt abortu, obligāti būs jāiet pie personas, kas veiks atrunāšanas misiju (sertificēta krīzes grūtniecības speciālista, jurista, psihologa vai ģimenes ārsta), pretējā gadījumā viņa nesaņems nosūtījumu uz operāciju. Savukārt,
ja viņa nav sasniegusi 16 gadu vecumu, papildus jau šobrīd likumā noteiktajai normai par vecāku vai aizbildņu atļauju abortam ir izteikta prasība pie šī atrunāšanas speciālista iet arī vecākiem.
Minētais apmeklējums (cerams, iekļaujoties likumā noteiktajās 12 grūtniecības nedēļās, jo pie šiem speciālistiem atšķirībā no ginekologiem un bērnu ārstiem nebūs ilgi jāgaida pieraksts), deputātprāt, ir obligāts katrai sievietei (un arī meitenei, skatīt likumprojekta pamatojuma 8. pantu, jo, acīmredzot, domājot par demogrāfijas bedres aizbēršanu, ir cerības arī uz bezvainīgu ieņemšanu). Respektīvi likumprojekta 1. punkts, kas paredz labojumus likuma 5. panta 4. daļā,  gan nosaka, ka “valsts nodrošina” šādu apmeklējumu, savukārt likumprojekta 4. punktā, kas attiecas uz likuma 25. panta 2. daļu, rakstīts, ka norīkojums uz abortu izsniedzams tikai tad, ja šāda konsultācija ir notikusi.
Cik garš, tik plats. Ja viņa nepaspēs vai nevēlēsies “apiet visas iestādes” un nokārtot papīrus, viņai būs jādzemdē.
(Labots un papildināts 26.01.2015. 01:48.)

Aizliegums taču veicina labu uzvedību, vai ne.
Esmu ievērojusi, ka Latvijā aizliegumi dominē par atbalstu rīkoties pozitīvi. Aizliegt, tad domāt. Aizliegt un secināt, ka nav jau kontroles mehānismu un valsts roka nespēj noķert pāri žogam lēcējus.
Negatīvo dzēšot ar negatīvo, tomēr reti sanāk plus zīme. Sods un pieķeršana reti maina rīcību, jo tie ir ārēji faktori un nav paša cilvēka izvēle. Protams, ir vieglāk ieviest sodus, jo tā pildās valsts budžets, ne plānot un rīkoties ilgtermiņā, lai novērstu iemeslus.

aizliegts

Uzreiz teikšu – abortu jautājumā es neesmu neitrāla.
Pirmkārt, esmu sieviete reproduktīvā vecumā, tāpēc politiķu runas iznēsāt un dzemdēt pēc iespējas vairāk bērnu man liek uzdot jautājumu – bet kas notiks ar manu darbavietu un vietu darba tirgū, pieredzi un izglītību, nākotnes pensiju un sociālajām iemaksām, kamēr būšu nepārtrauktos bērna kopšanas atvaļinājumos. Nemaz nerunākot par smieklīgajiem “lielo bērnu” vecāku pabalstiem, kas, šķiet, nav mainījušies kopš manas bērnības – varbūt labāk tos nemaksāt nemaz, iekrāt un samaksāt kā vienreizējos pilngadības sasniegšanas pabalstus?
Otrkārt, man ir mazs un mīļš bērniņš, un ar prieku izbaudu katru stundu, ko pavadām kopā. Ja viņš nepārtraukti nebrēc. Ja esmu izgulējusies. Ja man ir sanācis ieiet dušā. Ja ir laiks pagatavot ēst. Vai kaut ko uzrakstīt blogā. Nu, tādi dažādi sīkumi, par ko ir pieņemts klusēt. Bērns ir mana izvēle un liela prieka avots. Bet tas ir arī pienākumi un ļoti lieli ierobežojumi, mana ego nolīdzināšana līdz ar zemi.
Treškārt, esmu katoliete un gandrīz pirms gada nolēmu neveikt amniocentēzi (augļūdeņu noņemšanu analīzēm caur vēdera sienu), jo tāpat nespētu izšķirties par abortu, ja arī auglim tiktu atklāta ģenētiska saslimšana. Vēl vairāk – es apzinājos, ka nedarītu neko, kas pakļauj kaut niecīgam riskam manu nedzimušo bērnu. Arī risks 1-2 % zaudēt bērnu medicīniskas manipulācijas pēc ir daudz. Par laimi, man noveicās, un izvēle nebija jāizdara.
Ceturtkārt, es esmu piedzīvojusi grūtniecības pārtraukšanos. Un tā nu reiz ir pieredze, kas manu dzīvi un vērtības apgrieza kājām gaisā un atkailināja elektrības vadus manā prātā. Zaudēt bērnu nav normāli, lai arī pāris milimetrus lielu. Gan slimnīcā, gan dzīvē, gan virtuālajā vidē esmu satikusi daudz izmisušu un sāpinātu sieviešu, kas zaudējušas savus bērnus. Iedomājies – nakts, tumsa, koridorā tālumā māsiņas sarunājas, bet palātā neviena neguļ, klusiņām trinas, lai tikai tās citas nepamana, un raud, ko nodod tikai saraustītā elpa. Jo par to sabiedrībā nemēdz runāt. Šie aborti ir tikai sieviešu pieredze un viņu bailes, viņu dvēseles sāpes un viņu cerību krahs. Mirušiem bērniem ir kaps, par šiem bērniem liecina tikai sievietes atmiņas, slimnīcas izraksts un sausa statistika.
Piektkārt, latviešu sievietes vēsturiskā pieredze neparedz iespēju žēloties. Un tostarp arī diži klausīties mazliet aptaurētus večus, kas grib izdiriģēt manu dzīvi pēc savām notīm. Pat vēlēšanu tiesības mums ir senāk kā daudzās citās Eiropas valstīs. Nemaz nerunājot par kariem un nemitīgām iekārtu maiņām, kad vīrieši gāja bojā vai kapitulēja. Mana vecvecmāmiņa Marta piedzīvoja i dzimtbūšanu, i brīvu Latviju, viena izaudzināja 7 bērnus, no kuriem jaunākais vēl bija viņas miesās, kad vīru uz neatgriešanos aizveda Stučkas valdības vara, pēckara nabadzībā uzcēla māju un iekopa saimniecību.

Man nav iemeslu (un varbūt arī tiesību) žēloties un vaidēt par grūtiem laikiem, ja veikalā nevaru atļauties visas desas vai nevaru bērnam nopirkt visas lupatas – manas dzimtas pieredze lielā mērā ir stipro sieviešu pieredze un viņas izdzīvoja un izaudzināja bērnus daudz smagākos apstākļos.
Tomēr tieši tāpēc mani kaitina un līdz baltkvēlei uzvelk moralizējošu veču murmulēšana par šo tēmu. Mans ķermenis ir mans īpašums, jebkura iejaukšanās ir vardarbība. Vēsturiski ir veidojusies mana sievišķā patība, es pati esmu pieradusi izlemt, kā man dzīvot.
Es pati nenogalinātu. Bet esmu pret to, ka manā dzemdē lien valsts.

Un te nu ir sakne – mans ķermenis un sabiedrība, mana valsts un mani bērni.
Ja piedzimtu visi nedzimušie, mūsu Latvijā būtu daudz. Var saprast valsts interesi vairot jaundzimušo skaitu. Bet vai patiešām abortu aizliegums ir vienīgais ceļš? Jā, īsākais un populistiskākais. Aizliegt vienmēr ir vieglāk.
Tā vietā, lai preventīvi veicinātu Latvijas sabiedrības reproduktīvās veselības saglabāšanos (jā, jā, arī jauniem vīriešiem ir slikta sēkla) un sekmētu gribētas grūtniecības (un tas vispirms ietver jauniešu zināšanas un rūpes par savu auglību, tikai tad mākslīgo apaugļošanu), var nobļauties – iekriti, tātad dzemdē!

Uzmanības centrā ir negribētas grūtniecības, un sieviete kļūst par sava ķermeņa ķīlnieci.
Jo viņa gan var iegūt lielisku izglītību un ieņemt vadošu amatu, veidot sabiedrisko domu, bet viņas dzemde pieder valstij un valsts liek lielas cerības ne jau uz viņas šodienas sasniegumiem, bet viņas bērniem.
Tas, protams, tā neizbēgami ir, ja viņa grib, lai viņas darbiem un sasniegumiem ir turpinājums. Un viņai jau būs jāaudzina – jāpriecājas par bērnu sasniegumiem un jābēdājas par viņa sāpēm, jāzvanās pa medicīnas iestādēm, mēģinot dabūt vizīti pie speciālista, viņai jāmedī vieta bērnudārzā. Viņai. Jo viņu arī vēl nedzemdējušu grasās saukt par māti, ne jau vīrieti, kas tieši tāpat vēl nav redzējis savu bērnu un sajutis tā kustības, par tēvu.

Abortu aizliegums vienmēr ir par sievietēm un nekad par vīriešiem.
Sievieti, kas dažādu apsvērumu dēļ izvēlas abortu, sabiedrība sauc par slepkavu. Vīrieti, kas ir apaugļojis viņu, bet nespēj vai nevēlas sniegt atbalstu bērna audzināšanā, nesauc nekā.

Viņa ir slepkava. Ne tikai Dieva un baznīcas vai savas sirdsapziņas, bet arī valsts priekšā. Jo runa taču ir par likuma iniciatīvu, ne papļāpāšanu TV diskusijās.
Bērns tātad ir tikai sievietes, ne vīrieša un valsts daļa. Tas nekas, ka daudzi dzimušie nomirtu, jo ar to medicīnu mums ir kā ir. Valsts atbildība taču ir sekundāra.
Jā, valsts apmaksāta medicīniskā aprūpe grūtniecēm, skrīningi. Remonts dzemdību iestādēs, iespēja dzemdēt bez maksas.
Bet – kāds ir nedzīvi dzimušo īpatsvars? Cik bērnu tiek sakropļoti vai mirst dzemdībās? Zīdaiņu mirstība? Bezmaksas medicīnas pieejamība bērniem, kvotas un rindas uz izmeklējumiem? Ārsta pieejamība laukos? Ģimenes ārstu pārslogotība?

Valstij ir jāaizliedz ar īpašnāvības.
Ja jau aizliegumi ir tik viegli ieviešami, ir jāaizliedz mirt. Ja jau piedzimšana un dzemdēšana nav mūsu rokās, arī nāve un iešana nāvē nav mūsu izvēle. Ja valsts iejaucas sievietes tiesībās izvēlēties dzemdēt, valstij ir jāregulē arī sieviešu un vīriešu tiesības mirt paša nāvē.

Pirmkārt, tās attiecas uz abiem dzimumiem un gandrīz uz visām vecuma grupām. Otrkārt, pašnāvību īpatsvara ziņā Latvija ir vienā no pirmajām vietām Eiropā. Treškārt, tas finansiāli valstij būs ļoti izdevīgi un iegūtos līdzekļus varēs novirzīt bērnudārzu celšanai un modernu dzemdību nodaļu uzturēšanai visās palikušajās slimnīcās. Visbeidzot – arī pašnāvība ir slepkavība un pārkāpj Dieva bauslības, kas taču ir pret mūsu kristīgajām vērtībām, uz kā veidojam savu valstisko identitāti.
Pašnāvībās, tostarp pasīvā iešanā nāvē, nodzeroties un agresīvi braucot, staigājot pa plānu ledu un citādi spēlējoties ar dzīvību, taču iet bojā šodienas nodokļu maksātāji. Tie, kas tagad nes ieguldījumu valsts ekonomikā, piemēram, nopērkot šmigu veikalā, ja arī ir darba tirgus pelēkajā zonā vai bez darba.

Ja sievietes ķermenis un sevišķi viņas dzemde pieder valstij, kāpēc lai jebkura iedzīvotāja ķermenis nepiederētu valstij?
Eureka! Nogalināji sevi, maksā! Nelaiķis nevar maksāt? Nelaiķim ir konti, ko var apķīlāt, kustamais un nekustamais īpašums, ko var liegt mantot.

Vēsturē taču ir gana piemēru, kad pašnāvnieku radiniekiem liedz mantojuma tiesības, mantu apraksta, līķi aiz kājām velk pa pilsētas ielām.
Gribi sevi lēnītēm galināt nost, maksā ragā! Iestrādnes jau ir – par ātruma maksāšanu jāmaksā sods, jo skrējējs apdraud citus un sevi, alkoholam un tabakai arī ir akcīzes nodoklis.
Gribi pielikt punktu tā pamatīgi, iemaksā valsts kasē likuma noteiktu summu, atstāj pirmsnāves vēstuli ar norādēm par apbedīšanas vietu un veidu un, aidā, uz labāku pasauli.

Kuram tad gribētos mantu uzdāvināt valstij. Galu darītu klusiņām. (Un abortus arī darītu klusiņām – ar tamboradatu pie babkas vai iedotu kukuli slimnīcā.)
Statistika spīdētu kā dimanta oliņa! Valsts uzvārītos. Valsts plauktu un zeltu, jo tie tak nav kusli zīdaiņi, kas kaut kad varbūt audzēs IKP, bet ko vēl jāvāķī, jāaudzina, jāskolo. Tie ir pieauguši cilvēki, kas var dzemdēt, audzināt bērnus, dibināt uzņēmumus, strādāt un dot darba vietas. Zelta bedre!
Iedomājieties, cik veču Latvijā nositas uz ceļiem, noslīkst ezeros un upēs ar vai bez bļitkotāju tērpiem. Ja visus viņu īpašumus savāktu, valstij būtu tik daudz piķa. Rastos tik daudz jaunu ierēdņu darba vietu!
Bet pašnāvības neder. Tās pārsvarā dara vīrieši, bet Saeimā tomēr pārsvarā ir ievēlēti vīrieši.

Tāpēc ne vārda par alimentu piedzīšanu no vīriešiem šķirtajās vai nekad nebijušajās ģimenēs. Vīrietis tak tāpēc ir, lai apsēklotu un notītos pie nākamās vagīnas. Pilni žurnāli ar sirmiem večiem, kam kārtējās skaistās attiecības un tagad gan viņš zina, jūt un ir harmonijā ar kārtējo savu bērnu māti. Vīrietim taps piedots, jo viņa ķermenis ir mūžam skaists – nekādu striju, izstaipītu vēderu vai nokārušos nozīstu ciču.

Ne vārda par partnerattiecību reģistrāciju. Tfu, tie tak geji! Tas nekas, ka liela daļa Latvijas ģimeņu, kurās aug bērni, likuma priekšā nemaz nav ģimenes.
Ne vārda par vecāku pabalstu indeksāciju, ja bērns sasniedzis 2 gadu vecumu. Bērns tak nav pensionārs, Saeimu nevēl. Priekš kam mainīt pabalsta lielumu? Gan jau izkulsies, ja jau piedzima. Sieviete izvilks. Latviešu sieviete tak ir smuka, stipra un ir iznesusi visus grūtumus i klaušu laikos, i karos, i mūsdienās. Jūdz tik arklā.
Sieviete, galu beigās, ir tāpēc, lai dzemdētu. Tas nekas, ka katrs bērns nozīmē zaudēt pozīcijas darba tirgū. Sieviešu ķermeņi pieder nācijai, dzemdes pieder valstij. Atražojiet!

gumball1

Rudenī “LV portāla” izlasīju rakstu par pēcdzemdību depresiju.
Paldies Dievam, ar mani viss ir labi. Hormoni nomierinās, emocijas noplok, vairs negribas raudāt, ieraugot salnā nosalušu kaimiņu kaktusu vai kaut ko tikpat maznozīmīgu, pie tam labi apzinoties, ka tas nav tā vērts, bet kaut kā stulbi un viss pa gaisu.

Bet raksta pēdējā rindkopa iebliež kā ar mietu. Precīzi tas, ko es līdz mielēm sapratu, iznēsājot bērnu.
“Tas liek atkal atgriezties pie jautājuma, kā jūtas māmiņa ar mazuli Latvijā. Vai svarīgs ir tikai maternitātes un vecāku pabalsta apmērs, ko bezpersoniski ieskaita bankas kontā? Kā jauna sieviete ar mazuli jūtas viena ar ratiņiem pie tramvaja, kurā neviens nepalīdz iekāpt, vai grūtniece pārpildītā autobusā, kur neviens nepiedāvā apsēsties? Galu galā pat bērnudārza nodrošināšana visiem bērniem Latvijā arvien ir nepārvarams klupšanas akmens.”

Ne jau valstij nevajag bērnus. Mums bērnus nevajag. Un tieši tāpēc arī valstij nevajag bērnus un cilvēkus, ka mums ir piekāst par savējiem.
Piekāst par valsts pabalstiem dzimušajiem un nosodījumu nedzemdētajiem, ja neviena pakaļa nepaceļas no krēsla, autobusā iekāpjot grūtniecei pēdējā mēnesī. Piekāst par valsts atbalstu un pabalstiem, ja mēs katrs nespējam ikdienišķā situācijā sniegt otram gaidīto un vajadzīgo atbalstu.
Šai sabiedrībai bērni (un cilvēki vispār) ir pie kājas. Un nekādi pabalsti vai abortu aizliegumi neko nemainīs.
Ne jau nauda rada bērnus un ne jau tas piķis kontā sievietei liek justies droši, lai veiksmīgi līdz galam iznēsātu bērnu un lai emocionāli justos droši un iederīgi te un tagad, izvēlētos dzemdēt un aborta iespēju pat neapsvērt. Un vēl mazāk kāda no augšas noteikts aizliegums iet uz abortu.

Grūtniecības laikā mani palaida apsēsties tieši 3 reizes. Trīs. Atkārtoju vārdiem, tas nav pārpratums.
Vienreiz mamma ar bērnu autobusā piecēlās un pasauca sēdēt blakus savam bērnam, otrreiz smaidoša sieviete baznīcā, trešo reizi pavecāka sieviete tramvajā. Viss.
Bet sabiedriskajā transportā es braucu diezgan bieži. Un diezgan bieži sacepos, ka visiem piekāst.
Līdz sapratu, ka nav ko te tēlot latvju cietēju sērdieni. Nevari nostāvēt, prasi tiešā tekstā tam tēvainim, hipsteram tūdaliņam vai balinātajām, brūninātajām čiksām. Vari nostāvēt, stāvi.
Vilku sabiedībā izdzīvo stiprākie. Vai maitas.
Laikam izskatījos ļoti varoša un stipra, ar resno vēderu un pietūkušām kājām un seju šīs vasaras karstumā balansējot līdzsvaru pārbāztā autobusā. Jo tak lūgtos, ja nevarētu nostāvēt. Varēju. Neģību. Šova nebija. Aculieciniekiem nebija ko filmēt ar viedtālruņiem un sūtīt portāliem.

Tieši tāpēc, kad biju uz slimības lapas, no ārsta lēni lēnītēm, jo drausmīgi sāpēja katrs solis, gāju uz Abrenes ielas galapunktu. Lai varētu apsēsties, necerot uz ubaga dāvanām un nekaujoties ar pensionārēm un jaunām beibēm, sargājot vēderu un savu bērnu no sitieniem, kad visi kā izbadējies, nekad nepiebarojams un stresains postpadomju vilku bars nesas autobusā.
Tieši tāpēc nepilnu nedēļu pirms dzemdībām uz pārbaudi Dzemdību namā es braucu pie stūres.
Ne jau tāpēc, ka tā mīlētu pastaigas. Ne jau tāpēc, ka man patiktu tā sajūta, ka vēders atbalstās uz ciskām un, spiežot pedāļus, to jūtu arī ar vēdera ādu. Bet tāpēc, lai izvairītos no sajūtas, ka esmu lieka šai sabiedrībā.
Kamēr es tieku pati galā, man ne no viena neko nevajag. Un par savu bērnu atbildu tikai es pati. Vilku barā ticis, kauc vilkiem līdzi.

Kopš šīs vasaras es zinu, ka nekādi pabalsti vai abortu aizliegumi neglābs Latvijas demogrāfiju.
Bērnus nevar nopirkt. Bērnus nevar piespiest dzemdēt. Bērnus ir jāgrib, jāmīl un jāsagaida – ne tikai ģimenei, bet sabiedrībai kopā.
Arī tam vecim ar kārpu un zoda, stilīgajam džekam stabulīšbiksēs, beibei ar liekajiem nagiem un mudīgai vecenei ar tirgus somu uz riteņiem un liekajiem zobiem.

Nu jā. Ja mums vajadzētu bērnus, varbūt mums vajadzētu vienam otru. Un izmisumā ar liekā cilvēka sajūtu nebūtu jābrauc tur, kur “viss ir sakārtots”.
Bet tā jau nākamā tēma, kam maz sakara ar abortiem. Tik vien, ka viņiem ir iespēja aizbraukt, jo viņi ir dzīvi.

09.10.2014.-25.01.2015.

Auksti, auksti… karsti, karsti, karsti…

gurkumetras

Varbūt vajadzētu rakstīt šī laika hroniku. Kā viss bija 2014. gada vasarā. Nenormāls aukstums vasaras sākumā, jo vēl jūlija sākumā jākurina krāsnis un jāģērbjas silti. Nenormāls karstums vasaras vidū, kad nevar atvērt logus līdz pat tumsai, jo ārā ir gandrīz +30, bet ūdens ezerā uzsilis kā vannā un neveldzē nemaz. Krievija, Ukraina, karš, nāves un sankcijas.

Dzīve kā uz pulvermucas jau kopš Lieldienām. Kad skaties, cik skaista ir dzīve šeit, un domā – vai tāpat tas jau reiz nav bijis: 1914. gada vasarā, 1939. gadā. Kad cilvēki priecājas, bauda savu mazo un mierīgo laimi ar bērniem, dabu un visu to mieru apkārt, bet virs galvas jau karājas Lielie Notikumi, kas samals visu sazin kādā putrā, no kā būs jāatkopjas paaudzēm. Un arī tad nezini, vai pāries. Tāpat kā pensionāru kari sabiedriskajā transportā par okupantiem un atbrīvotājiem.

Krievija, atbildot ES un ASV sankcijām, ieviesusi noteiktu preču grupu aizliegumu. Zivis, piens. Bet ne alkohols. Skaidrā prātā jau to neizturēt. Nodzērusies tauta ir laba tauta.

Bet man patika anekdote, ko šodien izlasīju. Baltkrievijai un tās spekulantiem baigi noveiksies.
– Мидии есть?
– Есть.
– Господи, но откуда, ох, нигде же нет.
– Белорусские.
– Но в Белорус…
– БЕЛОРУССКИЕ.
– Понял, 15 белорусских мидий.

Lieldienās bija karsti. Sēdējām ezera krastā uz soliņa, garām staigāja ģimenes ar bērniem. Krievi, latvieši. Bērni smējās un skraidīja, ciemiņi, saviesīgas sarunas. Šogad Lieldienas sakrita katoļiem, luterāņiem un pareizticīgajiem.
Miers virs zemes, un cilvēkiem labs prāts. Bet tas jau tikai Ziemassvētkos. Tālu. Jānomirst vēl tik daudziem.

Zīmološanās ar latvju gēnu

Eku šeku pirms Latvijas valsts dzimenes visi ērmi sarosās – gan ne tik koši kā pirms vēlēšanām, bet arī spīgo un līgo visādi latviskumi, pareizi, nepareizi un gaisā parauti. Šorīt pamanīju spēlīti “Latvijas gēni” – 5 sekundēs izvēlies bildīti, mēs pateiksim, no kurienes Tu esi. Formulēts gan ir smalkāk – kurš gēns Tevī stiprākais. Un neba jau zilu acu vai apaļa galvaskausa, nošļukušu plakstiņu vai plakana deguna. Novada gēns. Pie tam ne vien vēsturisko novadu, vecajām Brīvības pieminekļa trim zvaigznēm piedomājot klāt arī Zemgali, bet arī Rīgas. Kaut tikpat labi – kāpēc ne Jūrmalas, Daugavpils, Ventspils, kur tak arī sava republika, sava būšana, savas hūtes un otkati.

Sākums daudzsološs: “Pasaki, kam tu dod priekšroku, un mēs pateiksim, kuros novados mīt tavi Latvijas gēni!”. Testu izveidojusi reklāmas aģentūra “DDB Latvija” sadarbībā ar biznesa portālu db.lv, balstoties uz “DDB Latvija” un pētniecības aģentūras “GfK Custom Research Baltic” veikto pētījumu “Brand Capital”. Lasu tālāk – Guna Gleizde raksta: “Iedzīvotāju uzskati un paradumi katrā novadā mazliet vai pat ļoti krasi atšķiras teju visos jautājumos – sākot ar viendzimuma laulībām un beidzot ar lojalitātes kartēm. Cilvēku pašvērtējums svārstās no pašpārliecinātības vienā reģionā līdz pieticībai otrā.”

Labi, labi. Kāds PR guru izdomāja PR kaut kādam pētījumam, kaut kāda zīmolu mīlēšanas projektam vai savai darba vietai. Palaida Feisbukā lapu, uztaisīja ātri maigāmo un soctīklos šārējamo testiņu, sacerēja tekstiņus, salika bildītes. Viegli un pa gaisu. Pūt vien stabulē, šopingotāju un šārētāju tauta! Vibrē tīklos, senču gēnus grabinādama!

Bet nu spēlīte paliek spēlīte. Pus pa jokam, pus nopietni izdari testā izvēli vairākas reizes – te krāsas, te simboli, te zīmoli, te sazin kas. Un ir. Gēns ir atklāts!  Uzlec Latvijas karte ar procentu rimbuļiem un augšā oranža bantīte – “Visstiprākais gēns tevī ir…” – uzmini nu!

Kur hipsteri, kur atomi, kur bitītes žūžo un zaķīši ausis spicē, bet 5 Latvijas gēni ir skatāmi ļoti uzskatāmi. Pie tam gēns rakts tik dziļi, ka izrakti pat senču kauli – latvju ciltis no sazin kura gadsmita.

Piemēram, zemgalis. Sazin kādas ciltis te pāri gājušas, sazin kur vazājušās, bet Zemgales nosaukums visus zemgaliešus ļauj nosaukt par zemgaļiem. Nemirstības noslēpums ir atklāts, bet žēl – sēļiem nepaveicās, jo viņi pakāsa savu novadu. Nav Sēlijas, nav sēļu. Nav sēļu, nav jāsacer apraksts tāds kā horoskopā – lai visiem apmēram der.

zemgalis

Vai latgaļi. Ir nosaukums, ir cilts. Drusku jau ir šaubas – latgaļi vai latgalieši, bet skan labāk tomēr tie latgaļi. Gēniskāk! Seniskāk! Tuvāk prečkopības un prečpircības saknēm.

latgalietis

Pag, Kurzemē nav kuršu? Kur palika kurši?

kurzemnieks

Vidzemē nav vidzemju, jo te 13. gs. dzīvoja latgaļi. Nesauksi tak veselu 2 novadu iedzīvotājus par latgaļiem, ja pat zemgaļi ir pārņēmuši sēļus un sauc savu teritoriju par Zemgali.

vidzemnieks

Bet kaut kur ir jāliek arī hipsteri un zīmolīgo zīmolu pavēlnieki, kas sevišķi vibrē un grabinās soctīklos. Tāpēc ir Rīga un rīdzieši. Izrādās, rīdzinieki domā pārvākties uz ārzemēm ar visām savām planšetēm un viedtālruņiem. Aijajai.

ridzinieks

Zemgaļi, latgaļi, kurši – visi kā dzīvi, skraida pa veikaliem un pērk zīmolus kā negudri. Uzminēsi, kas šiem vairāk patīk, pārdosi vairāk savu krāmu.

Latvji ir krutāk kā latvieši. Varbūt visi Latvijas iedzīvotāji ir latvieši (un nekādi tur latvijieši), bet īstenos un etniskos latviešus, kas mantojuši kuršu, zemgaļu, latgaļu, sēļu asinis un valodu, saucam par latvjiem? Latvijā dzīvo latvji un latvieši. Nekādu pārpratumu. Latvji, balsojiet par to un to! Latvieši, pērciet to un to!

Un kā saukt uz ārzemēm izceļojušos latvjus? Ārieši?

Visa pasaule āriešu pilna. Kur ne griezies, kāds cirtaini hipsterīgais latvis spaida savas viedierīces pogas un domā par šopingu. “Bauskas alus” vai “Samsung”, “Tērvetes alus” vai “Head & Shoulders”, “Kārums” vai “Staburadze”.

baltu.ciltis

Joks ir joks, un jokam joks ir joks. Par bildītēm neņirgāšos, jo tur skaidri saausti stereotipi – mežaveči vidzemji, svēto lampiņu kurši, demogrāfiski čaklie latgaļi, mācītie šopingotāji zemgaļi un gaisā pasistie šopingotāji rīdziņi. Bet nu nosaukumi. Par cilšu, pardon, novadu nosaukumiem nepaņirgāties nevarēju.

Nav ne jausmas, kas ir šitā balagāna autors, bet ar līksmību aplūkoju visas āža kājas. Šitas gan būtu viena pētījuma vērts – ko iesākt ar sēļiem, latgaļiem un kuršiem mūsdienās, kā viņus ievibrināt tīklos, lai arī saknes var nošārēt un salinkot mūžīgi.

Bāc. Bet kur viņi lika lībiešus?

Ceļa vuordi

naktineicys

Izdūmuoju dīnrokstā dalikt vuordineicu, kas 27. julī skanēs Latvejis Radejis raidejumā “Kolnasāta“. Varbyut kuram nūder, taisūtīs ituos vosorys Lelajam Braucīņam iz Latgolu.

Itys roksts vaira dūmuota tim, kas latgaliski narunoj. A varbyut kaida gudreiba nūderēs ari tam, kurs latgaliski runoj kasdīnys, tik nav aizadūmuojs, kai tys eisti ir i kai juobyut.

Ak jau daudzi nu jiusu itūvosor brauks gostūs iz Latgolu. Cyts gostūs da rodu voi iz kopusvātkim, cyts kai turists apsavērt, kas lobs pādejā laikā sataiseits i izcalts lelajuos Latgolys piļsātuos Rēzeknē i Daugovpilī, cyts nūsamauduot azarā i izapērt pierteņā, vēļ kaidam gribēsīs apsavērt staraveru dzeraunis, katuoļu krystus ceļa moluos voi taipat viņ pablūdeit pa Latgolys celim i nacelim.

Īejūt sātā, vīsneicā voi sateikūt cylvāku iz ceļa soka „Lobs reits”, „Loba dīna”, „Lobs vokors”. Kotrā teicīnī ir div vuordi, taipat kai lītuvīšim.

Tyvuokim cylvākim var saceit – „Vasals”, „Vasala”! Tys sovā ziņā ir analogs latvīšu „Čau”, tikai sevī satur nūvieliejumu, lai cylvāks ir vasals. Ari tod, ka kaids cylvāks nūsaškaudoj, jam apleicejī soka: „Byusi vasals!” voi vīnkuorši – „Vasals!” A kod pi svātku golda paceļ gluozi, tys tam soka dzardams: „Byusi vasals!”, a ūtrys jam atsoka: „Dzer vasals!” Tai jūceigai saīt, tok tys, kas dzer, ūtram vielej veseleibys, a ūtrys jam atsoka ar tū pošu.

„Vasals” vyspuor ir cīši ītiļpeigs vuords. Var gadeitīs, ka iz kaida ceļa staba, ībraucūt kaidā pogostā voi mīstā, gaideis uzroksts, par pīmāru: „Vasali Baļtinovā!” A sagaideituojs, izguojs prīškā iz sātys celeņa, saceis: „Vasali atbraukuši!”

Ir pat vuordi – „vasaluotīs”, „sasavasaluot”, „vasaluošonuos”, „sasavasaluošona”. Tys ir vasals process, kur nav gona ar vīnu „vasals”, „vasala” vuordu, a kas ītver ari apsarunuošonu – kai dzelys, kai sīva, kai bārni, kai veiram dorbs, kai ceļš da itejīnis, kaids laiks ruodīs, kai ar sīnu, kai mašyna īt. Kod ūtram dūsi lobu dīnu, lobu reitu voi vokoru, tī ir taida kai pīkluojeibys sīna pa storpu – kai vajag. A ka saceisi „vasals”, „vasala”, „vasali”, to obeji runuotuoji atsarūn vīnā telpā, vīnā ustobā, vīnā pogolmā. Lobadīnu dūd vysim, vasalojās ar sovejim.

Vēļ ir teicīņs, kū myusu dīnuos gon vaira soka tikai bērēs, ejūt iz saļmu dzīduošonu, kai ari bazneicuonu vydā, ari sarunā ar bazneickungu. Tok tei ir vaca katuoļu sasavasaluošona. Sateikūt soka: „Lai ir slaveits Jezus Kristus!” Ūtrys atsoka: „Myužeigi myužam!” Tai ak jau nasaceis jaunīši večerinkā ci tuseņā voi zaļumbalā, tok svātdīnis reitā, sateikūt babeņu iz ceļa ejam iz bazneicu, drūši vari saceit – jai byus prīceiguoks pruots, a Tovs pasauļs paliks gaišuoks.

Bērēs, voi ari runojūt par kaidu nūmyrušu, soka: „Myužeigu dusiešonu!” „Lai jam vīglys smiļkts” A kuozuos taipat kai i cytur Latvejā pi golda klīdz: „Ryugts, ryugts!” I tod: „Soldons!”

Pi golda var vielēt lobu apetitu voi apetiti – kai jau kuram tys vuords mutē pasagrīž. A vēļ lobuok āduojim nūvielēt: „Dīvs gaus!” Tys zeimoj – lai Dīvs gausynoj iesšonu, lai āduojs ād ar gausu, ar apdūmu i paād da seita, na pīsarej tai, ka navar pakustēt i tod suop māga. Lai iedīņs nas svieteibu i nūdar mīsai i goram. Gauss ir ari ar nūzeimi lāns, lieneigs. Lieni ādūt, var paēst lobuok, seituok. A pretim juosoka: „Ar gausu!” Tai ka āduojs ari apstyprynoj – ēst pamazeņam. Tai pi golda saīt dialogs: „Dīvs gaus!”, „Ar gausu!”

Pi golda var saceit ari „Lai Dīvs svietej!” – tys zeimoj, lai iedīņs nas svieteibu i seitu, reizē ari pateiceibu Dīvam par juo duovonom. Par sauli i zemi, kas izaudziejuse gryudus, par malieju i cepieju veseleibu i spāku. Ka redzi kaidu struodojam ceļa molā, soki: “Dīvs paleidz!” Na veļti ir teicīņs “Kas nadūd Dīvpaleiga, tam iz kokla čorts sēd”. A pretim vysod var saceit „Paļdis” – itys vuords der gondreiž kotrā situacejā.

A, ka kaids ir izdarejs kū na viņ lobu, tū „paļdis” var saceit vēļ stypruok, sokūt: „Lai Dīvs aizmoksoj!” Tys reizē ari ir lobys izadūšonys vieliejums nazkod iz prīšku. Partū ka lobs dorbs vysod atnas soldonus augļus – agri voi vieli. Taipat ari švaks dorbs – kotram dorbam sova olga, i na jau myusim ļauds struopēt. Deļtuo ari švaka dareituojim var saceit: „A lai jam Dīvs aizmoksoj…” I tei jau vaira na myusu vaļa – kaida tei moksa byus. I kod.

Taidi ir vaira lītuotī latgalīšu pīkluojeibys vuordi, pīkluojeibys frazis. Pareizuok sokūt – ceļa vuordi. Taids īskots latgalīšu pīkluojeibys pasaulī. Ka brauksi cīmā iz Latgolu, atguodoj jūs!

Itī vuordi „paļdis”, „lyudzu”, „vasals”, „Dīvs paleidz” varbyut naizgluobs pasauli, tok jī Tev paleidzēs ceļā i sātā i kai celinīkam attaiseis vysys durovys i paruodeis, ka ite naesi vyss najaušs cauri guojiejs i gosts iz eisa laika, a sovs cylvāks, kas pasaulī īt ar ciļvieceigu gudreibu.

Dzeivē iz prīšku tuoļuok teik nakaunis. Tok i jī nikur tuoli natiks, ka namuocēs pasaceit “paļdis” voi nūvielēt cytim ļaudim lobu dīnu i vīglu goru.

Gols golā – kai pasaulī īsi, tai i pasauļs īs tev pretim. Kai mežā sauksi, tai atskanēs. Kaidu dzīsmi dzīduosi, tai i skanēs.

Lai skaista vosora i breineigs ceļš zam kuoju!

Gumejis veirīši

Ir veirīšu pasauļs i ir sīvīšu pasauļs. Reizem tī pasauli sasateik vīnā vītā, i tī ir vysleidza – ka tik lobs cylvāks.

Vakar beju aizguojuse apsavērt veirīšu pasauli – iz Reigu beja atbraukušys “Gumball 3000” mašynys, Elizabetis īlā juos beja salyktys zam līpu. Varu īsadūmuot, kaidā kaifā līpys beja nu īspiejis aplaist ar sovim lipeigajim vosorys suokuma lopu svečim na jau sprostus opeļus i golfus, a smolkus lambordžini i kū tī vēļ nā.

Veirīšu tī natryuka – čumēja i mudžēja ap vysim statinim kai vabalis i staipēja koklus. Mašynys ar nazkaidys beja.

Voi munā pasaulī nu tuo kas izamaineja – šaubūs. Maņ laikam svareiguok, lai ar mašynu var normali pabraukt i ar jū aizvest tomatu stuodus i ritini. Bet es jau ari naasu caca, tai ka naba maņ sprīst.

Bet ite puors kartenis. Mudrā sūlī ejūt iz dzīduošonu da Edeitis, nu sumkys izvylku fotoaparatu. Nui, maņ najauši gadejuos leidza aparats, deļtuo i kartenis.

gumball1

Vysys mašynys vēļ nabeja atbraukušys, deļtuo ļauds stuovēja gar statiņa molom i gaideja – kod Juos pasajuovēs ar breinumainu riecīni.

gumball2

Puori ļaužu golvom vīns stīp sovu teleponu i fotografej, cyts – tikai sovu dagunu i verās. Es pastīpu fotoaparatu i verūs iz jūs obeju.

gumball3

Apsorgs dasaver, lai līki cylvāki napadora mašynom kaidu škodi. Cylvākus i apsorgu pošu gon vaira interesej nūtykuma centrs, na itei perifereja.

gumball4

Sīvīte veirīšu pasaulī. Jei izavēre tik vīna vysā ļaužu burzmā i tik aizagaidejuse, kod ak jau kaids jai svareigs cylvāks apsavērs tuos mašynys.

gumball5

Veirīši mašynu deļ ruopoj pa sīnom. Pareizuok sokūt, kuop iz statiņa i ir gotovi sēdēt koč iz mīta. Eista mīlesteiba nav nikaids bļaka gobols. Naryus.

gumball6

Ite vīna nu vabalem. Nu nazynu – ak jau gruobekli iz kopim var aizvest i ar taidu, bet iz Reigys apdrupušuo asvalta jei izavēre kai drupeit nūcenuots NLO, kū niu vodoj pa cyrkim kai buordainu sīvīti.

gumball7

Cyrka izruode 21. godu symtā – iz piļsātu atbrauc kumiedeņu ruodeituoji i ļauds sasalosa iz izruodi. Nūfotografej i īlīk sovā profilā – es ari te beju.

Nui, ari es tī beju, redzieju, apsavieru i aizguoju pa sovom dzelom. Palyka viņ ituos kartenis.

Mana pirmā diena instagramā

Beidzot reģistrējos Instagram. Bija radies iespaids, ka tā ir tikai tūdaliņu un hipsteru padarīšana – savu burgeri nofočēt ar aifonu, pamainīt krāsas un ielikt tviterī.

Te ir cilvēki un viņu 9. maijs. Kādam 9. majā bijusi viena bilde, cits iebliezis pārdesmit bilžu – kā sauļojies, kā taisījies pats un kā nokrāsojis mašīnu, kā aizbraucis un kā svin ar visu saimi. Viens gājis lūrēt, kā viņi svin, cits priecājies par pavasari – Rīgas centrā, Maltā, Jūrmalā vai Uzvaras parkā. Kā dzeņa vēders.

9_eipurs_1

Saulains 05.09.2013 rīts

9_vononzhora_1

#9мая #победа #рига

9_elizkeu_1

сидим с девчонками в парке под сакурой <3 Ловим кайф!

9_weronmartin_4

:: Maltā vispopulārākā ir Laura :))

9_weronmartin_3

:: Sašam arī normāla piekrišana :))

9_weronmartin_2

:: vietējais “Režicas” Sensejs rītausmā.. #Rēzekne

9_weronmartin_1

:: Spēcīgi! 🙂 #LV

9_valdismelderis_2

Sešus no šiem šodien būs iespēja izrūcināt ceļā kopā ar citiem vēstošajiem motomīļiem. Skaista diena priekšā

9_valdismelderis_1

Harley Davidson Sportster Fourty-Eight ar pat ļoti loģiski novietotiem spoguļiem. Un Ilmārs Līkums.

9_andriskozlovskis_7

Nach Berlin! 9 мая #Riga #Fujifilm #XE1 #infrared

9_andriskozlovskis_6

“Es ? Latviju” 9 мая #Riga #Fujifilm #XE1 #infrared

9_andriskozlovskis_5

9 мая #Riga #Fujifilm #XE1 #infrared

9_andriskozlovskis_4

9 мая #Riga #Fujifilm #XE1 #infrared

9_andriskozlovskis_3

9 мая #Riga #Fujifilm #XE1 #infrared

9_andriskozlovskis_2

Alfrēds. 9 мая #Riga #Fujifilm #XE1 #infrared

9_andriskozlovskis_1

9 мая #Riga #Fujifilm #XE1 #infrared

9_sanitacichocka_1

A view from my bedroom

9_sanitacichocka_2

Organic fruit juice

9_henrijsjodis_1

Auksts nav

9_cyxob_lv_1

Semestra beigas, darbi izlikti 🙂

9_ikstena_0

Šovakar atvērām kafejnīcu Tērvetes parkā (pie rotaļu laukuma). Īpašajā piedāvājumā grila ēdieni un Dainas gatavoti gardumi. No terases skats un mežu un cilvēku atbalsīm. Ļoti Jūs gaidīsim.

9_ikstena_1

9_ikstena_2

Laila Trilopa, Līga Vekmane

9_didziss_0

Akmens tilts | Stone bridge

9_didziss_4

Mūzikls ir labs Starptautiskais izstāžu centrs Ķīpsala | BT1

9_didziss_2

Uzvaras Parks

9_didziss_3

Uzvaras Parks

9_didziss_1

Uzvaras Parks

9_didziss_5

Ķīpsala

9_didziss_6

HMP? studijā un ēterā Rīga radio

9_zanepeneze_1

Above concrete jungles

9_nastykoroleva_00
9_nastykoroleva_01

I komu takaja krasota dostaneca ;))))))
Oh dostanetsja:)))))

9_nastykoroleva_03

Негр ещё не у памятника?
Pozagoraju razukrashu mashinku i poedu 😉 podrugu zhdu

9_nastykoroleva_04

9_nastykoroleva_05

9_nastykoroleva_06

9_nastykoroleva_08

9_nastykoroleva_09

9_nastykoroleva_10

С Днем Победы, Товарищи!!!!

9_nastykoroleva_11

9_nastykoroleva_12

9_nastykoroleva_13

СПАСИБО

9_nastykoroleva_14

9_nastykoroleva_3

9_nastykoroleva_15

Chert, ja zhirnaja ;)))

9_nastykoroleva_16

Pjot vodku s moim papoi

9_nastykoroleva_17

9_nastykoroleva_1

Haha vot takie mne zapisochki kladut v dverj mashini:))) zvonit?

9_marruciic

DienasDaudzKrāsu #abstrakcija

9_nastasia15_1

Uzvaras piemineklis (Victory obelisk)

9_zanerutkovska

Beidzot pilsētā kārtīgas norādes tūristiem #riga #eiropasbrunch Operas skvērs

9_zyikina_1

ТУ-ТУ Jelgava

9_zyikina_2
9_zyikina_3
9_zyikina_4
9_christinamorre

a u nas vesna v dushe i na nogtjax

9_dasha_pushkina

Рига вся в цвету – восторг! #riga #latvia Riga

9_anastasia_tsy

Рига!

9_upmanis

Kind of warm over here in Riga #hot #weather #temperature #thermometer #summer #+28

9_jevgenija_s

9_jevgenija_s_2

9_jevgenija_s_3

#9мая

9_manuelo4ka

9_manuelo4ka_2

9_manuelo4ka_3

9_criatived_01

9_criatived_02

#9мая #победа #машина

9_criatived_04

С Днем Победы!!! Спасибо нашим ветеранам. #9мая #победа #памятник #цветы

9_criatived_05

Очень много цветов… #9мая #победа #памятник #цветы

9_criatived

#9мая #победа #памятник #цветы

9_criatived_06

Очередь за армейским супом #9мая #победа

9_criatived_07

9_criatived_08

#9мая #победа

9_criatived_09

Вкусный торт, в честь Дня Победы)) Приготовила мама))

9_0000137

9_0000137_2

#ДеньПобеды #9мая #Рига

9_ruslan79_01

К 9 Мая готов #геогиевскаялента

9_ruslan79_02

#жара #термометр, сука душит ) #рига

9_ruslan79

#ДеньПобеды в разгаре #рига

9_ruslan79_03

#9мая в Риге

9_ruslan79_04

#броня крепка и #танки наши быстры #9мая #рига

9_oxanti

#черепашка #рига #латвия #riga

9_veter_veter

5 часов утра..#рига …#гуляем

9_m_iron_1

9_m_iron_2

С Днем Победы товарищи!!!

9_m_iron_3

9_vl7999

8 мая 2013 года,Рига,памятник Победы.Все готово к празднованию.

9_signemeirane_1

When spring meets summer! When old meets fresh!

9_signemeirane_2

Neticami cik atri daba atmodaas! #baronaiela

9_asyaalysheva_7

Безумной красоты деревья в парке Победы! #amazing #awesome #pink #flowers #trees #nature #park #today #spring #may #clouds #sky #instapic #instagood #instadaily

9_asyaalysheva_1

Смотрю парад! В предвкушении авиации! Всех с Праздником Великой Победы! Ура! Я помню! Я горжусь! ❤✈ #9Мая #парад #День #Великой #Победы #ДеньПобеды #Росиия КраснаяПлощадь #Russia #RedSquare #9May #parade #instapic #instadaily #picoftheday

9_asyaalysheva_4

Мои любимые! ❤ #parents #sisters #mummy #daddy #family #today #may #spring #good #mood #flowers #instapic #instagood #instadaily

9_asyaalysheva

Спасибо Ветеранам за победу! #veteran #me #9may #9мая #деньпобеды #праздик #концерт #ветеран #concert #park #today #spring #may #instapic #instagood #instadaily #picoftheday

9_asyaalysheva_5

Семейное фото ног!  #family #mummy #daddy #sister #me #fun #flats #orange #beige #blue #white #shoes #today #may #spring #hot #weather #instafun #instapic #instagood #instadaily #фотоног

9_asyaalysheva_3

#sister #me #today #may #spring #park #hot #weather #pink #flowers #trees #pond #sky #clouds #sun #fun #happiness #nice #day #instafun #instapic #instagood #instadaily #picoftheday

9_asyaalysheva_6

Погода в Риге склонна к быстрой перемене! То солнце светит, то тучи грозовые! Неужели, на этот раз, метеорологи не врут??? #today #may #park #trees #sky #clouds #green #grass #nature #hot #weather #instapic #instagood #instadaily #picoftheday

9_asyaalysheva_2

Класс! Молодцы! Очень патриотично!  #car #music #Russian #flag #red #9may #patriots #9мая #деньпобеды #park #instapic #instagood #instadaily #picoftheday

9_tergucc

09/05/2013

9_dreamlin_d

#9mai #denpobepi #riga

9_ananayaa_2

Nature in Riga, only waking up #nature #bukulti #riga #spring #flora #latvia #visit #onmyway

9_ananayaa

Riga 9/05 #victory #may #9thmay #latvia #ww2 #riga #flowers #memory #respect

9_andrej_riga

Спасибо деду за победу!!! #9мая
Это у памятника на левой стороне реки, верно?
Ну да ;)))

Piebilde

Šai pavasarī gribēju izstaipīt kājas no ierastā rāmja, tāpēc meklēju kaut kādu klūdziņu pīšanas pulciņu. Kleitas šūt nesāku, cimdus adīt arī ne. Nepieteicos korī. Nesāku skriet. Svaru nevēroju. Tetovējuma ar man nav.
Toties, kad jau sen pieteikšanās bija cauri, aizgāju uz fotožurnālistikas kursiem, ko lasīja Ints Kalniņš un rīkoja Digital Guru. Jo ir lietas, kas man dzīvē patiešām patīk. Viena ir blandīties apkārt, otra rakstīt un trešā – fotografēt.

Lai man piedod runātājs, bet pirms tam par tādu vīru neko nebiju dzirdējusi, ja neskaita kaut kādu ziņu, ka viņa bilde tikusi kaut kādā dienas pasaules foto izlasē un tas ir kruti. Labas bildes man patīk vērot, tomēr bildēm ir liela nelaime – autors pazūd. Pa acīm iekšā, pa asti ārā.
Bet no tā visa es sapratu, ka fotožurnālistika ir visu trīs lietu apkopojums: blandīties, fotografēt un rakstīt. Iebāzt degunu, kur citi paietu garām, paskatīties uz lietām un vietām no malas un citas vietas. Teikt savu vēstījumu par pasauli un notikumu, bet nespamot ne tekstus, ne bildes. Kā arī piezīme man pašai – ne vien fotografēt un rakstīt, bet arī publicēt.
Man patika Inta pamatīgums un krepte. Personības ir reta un vērtīga manta. Vienalga – satiktas nomaļā lauku ciemā ekspedīcijas laikā vai Rīgā pie tāfeles. Tas ir kā stāvēt pie pilna ledusskapja un neko no tā visa negribēt, bet izvārīt ar mizu kartupeļus  un apēst ar sāli, krējumu un sīpoliem. Klikšķu pasaulē ir arī labas bildes. Labas bildes ir jātaisa ar galvu.

9.maijsKursos bija mājasdarbs – bildes no 16. marta gājiena. Un mājasdarba otrā puse – 9. maija trādirīdis.
Medaļai ir divas puses, plus, bantīte. Un karogi, kuru paēnī tās medaļas sprauž.

Bet 9. maijā es aizmirsu mājās fotoaparātu.
Sapratu gan, ka tas ir likumsakarīgi – jo nu nemaz nekāroju iet uz Pārdaugavas pieminekli. Tā vieta man saistās vispirms ar 1997. gada drausmīgo vasaru, kad pie mājas rāvu peoniju galvas un liku maisā, lai var aizvest uz Rīgu un apsegt brālēna asinis.
Pie paša pieminekļa pakājes neesmu bijusi ne reizes. Tāpat kā kapos nestaigāju pa kapakmeņiem.

Te nu es varu publiski pateikt, ka mans brālēns Aivars gāja bojā, spridzinot Pārdaugavas pieminekli.
Tāpēc arī ar prieku pārvācos prom no Āgenskalna, tāpēc man tas parks nekad nebūs piknika vai balagāna vieta, tāpēc es tur nekad neesmu slēpojusi, tāpēc es esmu un vienmēr būšu pret jebkuru ideoloģiju absolutizēšanu un jauniešu iesaistīšanu politiskajās spēlēs un veču karos.
Tovasar beidzās mana bērnība, naivā jaunība un daudz kas cits. Bet lai nu paliek – uz vervētāju un spridzinātāju sirdsapziņas.

Jau no rīta trolejbusā novēroju krāšņas sievas, kas, sapucējušās baltos lakatos, pumpainās kleitās un piekārušas ne vienkārši Georga lentīti, bet milzīgu Jura banti pāri visai krūtežai, nikni metās lamāt invalīdu vietā ietupušus jauniešus: “Ustupiķe mesto babuške! Tam že znak, smotrite! Čo za molodzež pošla!”
Bet tie jau arī nebija ar pliku roku ņemami. Babuškām nelīdzēja ne Jura bantes, ne baltie svētku lakati. Jaunēkļi tupēja kā ciņi sēdeklī un kaut ko bubināja pretī. Visas trolejbusa vecenes izstiepa kaklus kā vistas – mūsējos, vecos sit!
Spriežot pēc tā, ka nesekoja nekāds konflikts par gansiem un fašistiem, džinsotie un saulesbriļļotie jaunēkļi bija pašu auklēti, pašu audzināti.
Pēc pāris pieturām piekāpās un palaida sēdēt. Večiņas ieslīga beņķī, baltie mati un lakati spīdēja saulē. Brauca kā uz baznīcu.

Kara beigas pielika punktu ilgai un garai spridzināšanai, kaut Latvijā karš droši vien nebeigsies vēl ilgi. Varbūt nekad, jo tā ir daļa no mūsu identitātes. Karš te uz vietas nav beidzies. Mūsu un mūsējo starpā.
Pa vidu ieliku krievu tūristu bildes. Viņiem neinteresē nekādas Jura bantes, mašīnas kā tanki vai veterāni.
Viņi bildē puķes, mājas un krodziņus, jo ir atbraukuši ciemos un viņiem pie kājas par mūsu sāpēm un demonstrācijām.

Spridzināšana un politiskās spēles turpinājās arī pēc 9. maija. Latviešiem karš nenesa uzvaru, mieru arī ne.
To rāda arī manas ģimenes pieredze, jaunus vīriešus zaudējot gan 40. gados, kad viņi gaidīja atnākam amerikāņus un tupēja mežā, gan 90. gados, kad likās, ka pietiek demontēt pagātnes pieminekļus un viss būs labi – kā pasakā par sviesta un bekona laikiem.

Nevajag absolutizēt. Katrā saimē ir savs stāsts, kāpēc mēs rīkojamies tā un ne citādi.
Nekas nav ne vienkārši, ne sarežģīti – katram sava dzīve un savi notikumi. Savi svētumi un ikdiena – krāsojot lūpas un pozējot ar “veterānu” un/vai baudot pavasari un savu jaunību.

Sargājiet savus bērnus. Runājiet par pagātni, bet māciet dzīvot tagadnē.
Tas arī viss.

Nabagmājas šņāciens

Uzrakstīju komandējuma izmaksu pamatojumu.
Bet tas nav normāli, ka strādāt uz Rēzekni ir jābrauc ar savu auto, jo no rīta ir viens autobuss, kas Rēzeknē ienāk 12:25, un viens rīta vilciens, kas kursē otrdienās un ceturtdienās un pienāk 11:43, bet pēdējais autobuss uz Rīgu ir 14:00, savukārt pēdējais vilciens – 16:24. Darba diena parasti tomēr nesākas 12:00 vai 13:00 un nebeidzas 13:30 vai 16:00.

Sabiedriskais transports Latvijā saorganizēts maksimāli anāli, lai nebūtu rentabls un tik varētu klapēt ciet reisus, sliedes nodot metāllūžņos un diedelēt kompensācijas no valsts par neizdevīgiem reisiem.
Pārvadātāji pīkst, braucēji čīkst, reisus slēdz. Nabagi sēž mājās vai braucienam atvēl pusi dienas, pārējie pa līkumainām un bedrainām, pārbāztām un nedrošām šosejām brauc ar saviem auto vai stopē.
Sabiedriskā transporta vietā pa izdrupušiem ceļiem dragā “Muižnieces busiņi” – ar ārā krītošām durvīm un pārgurušiem šoferiem. Neievēro ceļu satiksmes noteikumus – jāpaspēj tak laikā. Nemaksā nodokļus – biļeti izsniedz uz stingrās uzskaites kvīts, ja pasažierim vajag atskaitēm un viņš pieprasa. Par sūdzēšanos – attiecīgo telefona numuru iekļauj melnajā sarakstā un vairs neceļ. Reizēm pārsprāgst riepa, reizēm izkrīt durvis, reizēm iebrauc grāvī. Bet cilvēki brauc. Jo nav jau normālas alternatīvas, bet “mums noteikti ir pa ceļam”. Cilvēka dzīvība lēta, cilvēku Latvijā nu tādi mūža meži, ka pagasts uz priekšu vai atpakaļ – pofig.

Kāpēc uz Rēzekni ik pa 2-3 stundām nevarētu kursēt satiksmes mikrobuss ar apmēram 12-16 vietām?
Jo padomju laikos tā nebija, bet mūsdienās domāt jaunus un valstij=sabiedrībai izdevīgus risinājumus – pofig?
Jo nelegālo busiņu bizness ir izdevīgāks “saviem cilvēkiem”, tāpēc jālobē un jāmazina konkurence?
Jo valsti ir jādrāž un jāpataisa par atpalikušu nabagmāju, lai mēs vairs neticētu savai valstij?

Šķiet, Latvijā iet kā Emīla nedarbos, kur parādi dīda nabagmājas komendante – izskaraidīt pa pasauli, Europu un fondiem pēc 17 dažādu šķirņu sieriem ir vaļas, bet par cilvēku padomāt – gan jau nosprāgs paši vai paši pārvāksies tuvāk centram. Dabiskā izlase. Kaut kas kaut kā notiek pats no sevis, jo papīru civilizācijā procesus ietekmēt nevienam nav intereses, bet valsts vēro, tas ir, pasūta pētījumus par procesiem.
Vienam par otru pie kājas, dzīvojam attālināti – it kā nekas neattiektos uz mums un neko nevarētu ietekmēt. Pie tam ne jau sazin kāda valsts vara un sazin kādi marsieši un gudrās galvas, bet vispirms jau mēs katrs dzīvojam kā savstarpēji nesaistītas planētas izplatījumā – gan jau nesaskriesies un gan jau no otra neko nevajadzēs. Gan jau pašam nekad mūžā nebūs jābrauc uz to sasodīto Rēzekni strādāt un gan jau bērni aizlasīsies no šitās valsts uz tām ideālajām sapņu zemēm – a es tikmēr paņemšu visu, ko varu paņemt.

Čīkstēt, protams, ir viegli. Un neba es šitai korumpētajā un sadalītajā sistēmā izlobēšu un palaidīšu legālus mikroautobusu pārvadājumus Rēzekne-Rīga. Bet reizēm vienkārši piebesī šitas stulbums un mākslīga atpalicības un pāķisma kultivēšana. Nu nav tā Rēzekne tādā pakaļā. Tik ka aizbraukt normāli nevar.