Tag Archives: latgaliski

Malnbolti žyguleiši

Šūreit daguoju pi lūga i nūsabreinuoju – saule pīliejuse ar kruosu vysu pasauli: sorkoni i bolti jumti, bryunys i dzaltonys lopys, malni padebeši. Vyss taids tumeigs i eists. Saule, a pamalē malni dabasi.

Īsadūmuoju – parkū myusim itys vyss skaistums. Itys vyss niu ite.

I tod, apliejuse puči, saprotu – partū ka mes asam ite. Mes vīnkuorši asam Latvejā, deļtuo i skaistums.

Svešumā ir interesnys i šmukys lītys, vysaidi breinumi i puorsteigumi. Jiurys, kas bāg i atsagrīž. Kolni, kas pasaceļ i sadryupst. Šosejis, kas vejās apleik kolnam i kuop pa serpentinu. Breineigys pučis zīmu i vosoru, dzili kolnu azari, bolta kreita īlejis, dyuņu līknis. Tok tys vyss puorsteidz, izbreinej, izgleitoj par pasauļa plašumu i vysaidumu, tok tuo vysa ir par daudz.

I vysleidza sātā ir nazkas taids. Īsatreis i ir. Seika seiceņa šaļteņa, kod dzymtī dabasi ir cytā kruosā.  Saucit tū koč voi par mīlesteibu.

Itymā godā maņ beja izaicynuojums – atrast vuoka karteņu jaunajai latgalīšu gramatikai “A short grammar of Latgalian“, kū sarakstejuse volūdneica Nikole Nau i izdevs apguods “Lincom Europe“.

Partū ka kai paruodeit volūdys dvēseli? Dabasi vysur ir dabasi, zeme vysur ir zeme, azari vysur ir azari. Zyrgi ir zyrgi, bazneicys ir bazneicys, krysti ir krysti, akmini ir akmini. Cylvāki? Tok kuri? Jaunīši džynsūs ci tautyskūs brunčūs? Babys ar skustenim i puotarneicom? Veči pi zyrga ci traktora? A kaids tam sakars ar volūdu.

Apvaicuoju puors normalu fotografu. Mani pasyutēja pupuos – pasoki, kuo tev vajag, tod pasaciešu, voi maņ ir. A kai maņ zynuot, kas jam ir? I kai maņ zynuot, kas vajadzeigs.

Tod vīnkuorši vierūs sovā piļneigi haotiskajā i vysaidu breinumu pylnajā arhivā. Kas nu tuo, kas maņ ir, ir par volūdu. Partū ka ir kartenis, kas paruoda mierstūšu volūdu. Ir kartenis, kas paruoda skumis, prīcu voi dzeiveibu. Tok kai paruodeit latgaliskumu.

Latgolys Muora ci Aglyunys bazilika? Ceļamolys krysts ci muola pūdi? Traktors ci pīna konys? Lauku dzeive ci dobys breinumi?

Atbiļde ir ite. Īdevu skaudzi atrodumu, iz vuoka tyka Īva. Jauna sīvīte tautystārpā Juoņadīnys reitā pi gunkura.

A kaids tam sakars ar žyguleišim? A nikaida. Vīnkuorši tī dabasi – malni īt nu pamalis kai bluočs, tok sirdī mīrs – rudiņa leits atīt par kolnu i atnas soltumu, tok jis i padzirdej zemi, kas pyrms mīga piec korstuos vosorys gryb atsadzert, kab cytugod okuos byutu iudiņs, kab zeme otkon byutu zaļa i kruosaina.

Nazkurā nedeļgolā itūrudiņ braucem ar draugim iz Latgolu i pīstuojim Kūknesē. I īsadūmoj – brauc pa ceļu iz piļsdrupom i pieški sirdī īsyt bierneiba. Mašynu stuovvītā tikai žyguli, zaparožeci, volgys, latvejis, moskviči.

I tu otkon esi mozs. I atguodoj. Vysus bierneibys koncertus, teatra breivdobys pasuocīņus, tautys manifestacejis, bazneicys svātkus, kod tāvs ībrauce pļovā i raudzēja nūlikt mašynu (i jis nazynuoja, kas ir nūparkuot mašynu), a muote tik saceja, lai nalīk cīši tuoli voi pret kolnu – rūkysbremze to švaka (i jei nazynuoja, ka var braukt i ar mašynu, kam kotru sastdīni nav koč kas juokapačoj motorā). A es siedieju aizmugurē iz siedekļa ar zaļom rūtim i cerieju – cukragaileiši, poņčiki, pepsikola (i es nazynuoju, ka nazkod žyguleiši byus tikai malnbolti – munā bierneibys albumā).

15 minotu / 15 karteņu Poznaņā

Ka naīlikšu niu, naīlikšu nikod. Beju Poznaņā iz konfereņci, iz šaļteņu spruku sovā vaļā i iz šaļteņu nūspieru Kristīnis fotoaparatu. Te ir. Šaļteņa piļsātys munom acim.

Paļdis Nikolei! Kab na juos pacīteibys gaideit tezis, es nabyutu sasajāmuse jau itūgod runuot par korpusu. Partū ka ir meži, kurūs var īīt. Tok ir meži, kurūs ir daudz molkys. Kū dziļuok mežā, tū molkys vaira. A zyrgs to tikai vīns.

Niu skrīnu tuoļuok – iz Aglyuni. Latvejā rudiņs. Maņ gon ruodīs, Dīnvydlatgolā jis ir šmukuoks voi vysmoz na tik izbroduots kai Siguldā. Deļtuo pa taisnū nu lidmašynys – ceļā. Partū ka ceļš vylynoj, ceļš sauc!

tuoli tepat

laika jau nav nikam. laika jau nav nikod. tikai laiks puorīt i pagaist nazkaidā malnajā caurumā, a nu tuo, kuo gribīs, palīk vys mozuok i mozuok.

tai i siežu. deļkuo cylvākam dīnroksts, ka nav nivīnys dīnys, kod raksteit. da i kuo raksteit byutu. tik ka nav spāka, nav laika, nav gribiešonys. tai i nasaprūtu – deļkuo maņ sova sātyslopa, ka goda laikā piec domena mainis tai ari naasu īkuortuojuse – myužeigais remonts.

šudiņ ar draudzini aizguoju iz “Baltejis Pērli”. aizmygu Viskonti kinys laikā. kadri lieni mejuos tys ar tū. Mālera muzyka. nikas nanūtyka. slavana kina. “Smierts Venecejā”. nikas taids. aizmygu divreiz. tymss, i maņ nikuo nav juodora. pasamūdu. i vysleidza gaidieju beigys. partū ka nikas nanūtyka. i varbyut es namuoku vērtīs, kai cyts verās. maņ pateik pošai īsavērt i vērtīs, pošai atrast, izdūmuot i pīraksteit. kinys i gruomotys ir kai gotovi celi. jem i brauc. taišni voi atspriekleņ, tok pa ceļu.

īsagribēja aizbraukt iz Venēceju. vīnkuorši taipat. pasavolkuot pa mozajom īleņom. pasavērt iz jiurys. tī parkūs dreiž čoukstēs lopys. pīsaulē pavysam korsts, targaši skrīn ar Doļče&Gabana sumkom, volkojās svešinīki ar fotoaparatim, kai carādami sovu datoru cītajūs diskūs puornest daļu dzeivis. i naktī kanalu iudiņs cylojās i kreit – pasauļs elpoj.

nabyutu nikuo vīnkuoršuoka kai jimt i aizbraukt. nikas tok namaisa. tik viņ ka dorbi i sūlejumi cytim. a kas maņ nu tuo. ka es niu grybu koč kuo pavysam cyta.

navaru pīrast, ka munu dīnrokstu skaita. ka laikam skaita i analizej. es tok tikai tai pīraksteju, deļtuo ka navaru naraksteit, ka maņ pateik raksteit, ka tys ir vīneigais dorbs iz pasauļa bez buļbu reviešonys i ūgu lasiešonys, kū dareit nav gryuts. kai vysim realajim dorbim – padori i redzi rezultatu. partū ka pīroksti i ir. ka ir.

pareit maņ juobrauc iz Cēsim iz školu. sasatikšona ar dzejneicu. bais i īsadūmuot. nu kas es par dzejneicu. 2011. godā laikam 1 voi 2 dzejūli, 2010. godā apmāram 5 dzejūli.

i tod vēļ radinīki nu vysu pušu. i draugi. es redzieju tevi teļvīzerī. es redzieju tevi avīzē. kū tu saceji. kū tu nasaceji. kū es par tū dūmoju. kū tev vajadzeja saceit. kū tev navajadzeja saceit.

bet es tok tī naleidu. i es tok nu tuo naasu cyts cylvāks. da i vyspuor – asu tikai cylvāks.

tai nazkai par prioritatem īsadūmuoju. partū ka laika ir daudz. laiks ir bezgaleigs.  tikai mes poši izalosom, kū dareit. i reizem izalosom tū, kuo vajag cytim, na pošim. i piec laika dalāc – zemē nūsvīsts laiks. nikuo nav bejs. nikuo taida, kū atguoduot.

vot i dūmoju. verdzeiba. voi eistyn muna vīneiguo dzeive ir tuo vārta, kab es sādātu pi datora i raksteitu atskaitis par laiku, kū asu siediejuse pi datora. i raksteitu papeirus, kab tyktu pi īspiejis raksteit jaunus papeirus.

vīnkuorši vysa par daudz. cylvāku par moz. i vaira jau napaliks, partū ka nivīnam nav laika. kotram sova dzeive i sovi pīnuokumi. kū tuoļuok, tū vaira.

izeja ir izkuopt. prioritašu sarokstā īlikt – nikuo nadareit, satikt draugus i saimi. tys tūmār ir lāmums. da tuo lāmuma juoteik.

reizem aizbraukt iz Veneceju iz puors dīnu ir vīgļuok nakai satikt sovejūs. reizem tuoli ir tepat. a tepat reizem ir aiz bezgaleibys.

Stuosts par Bonifaceju

Uorā tik solts i rībeigs laiks, ka nasagryb pat braukt ar sunim sienīs. Gruomotu tierguošonu šudiņ Preiļūs ari atcēlem, reit iz Aglyuni to gon brauksim. Ka ni gruomotys, to diskus i karūgus var tierguot i slapņumā. Aglyune i tierguot? A tī jau seņ vyss puordūts. Goreiguo komercdarbeiba. Dīvu lyudzu Viļānu bazneicā i na svātkūs, da i Dīvs atsatīc tik iz mani.

Īdvasmai dzīsme “Goreiguo komercdarbeiba” nu seņ ziņu nadavuša projekta “Kapļi” – Oseits (Blīziejs), Arņuks (Ruoviejs), Alma (Vibrāceju operators), Kojōt (pareizī Okordi), Juoņs (Menedžments).

Kapļi Goreiguo komercdarbeiba by saprge

Deļtuo ir eistais laiks pastuosteit par Bonifaceju. Jis ir mozs cuoleits, kas pīdzyma myusu sātā itymā svātdīnē. Cuoļs kai cuoļs. Tok Bonifacejs nav kai vysi cuoli – jam nav kuoju. Kuojis ir, tok juos naklausa. Atlīk tik spirinēt pa zemi ar vysu mozū augumeņu, stylbim, spuornim i kņuobi.

Nu suoku pastuosteišu par juo mamu Pūkainū Ārmu. Jei ir nu Tievanānu čulana cuoļu, malnuo vuškeņa ci Japanys zeida vysta. Perej jau trešu godu. Pavasarī periejums nasaguoja, kam nazkas izmaisēja, a julī izdūmuoja sadēt ūlys dzeda uobeļneicys stymbynā. Tai uobeļneicai dreiž byus 100 godu, jei turīs vīnā myzā, a aug i ražoj nu vysa spāka. Vacuo sorta antonovka.

No vasara

Tymā pereklī beja septenis ūlys, pīcys apaugļuotys i div zuoperis. Vīns cuoļs nūmyra ūlā, četri izaškēle i izavoduoja. Tok vīnam cuoleišam ir nalaime – jam kuojenis nasakust, paralizeitys.

Te tod ari suocās stuosts par Bonifaceju. Cuoli, kam jau seņ vajadzēja nūmiert, a kas speiteigai dzeivoj, veļās i ceļās, kuļās ar spuornenim, vuicuos ēst i dzert. Partū ka jis navar paēst nu trauka – nateik puori molai. Jis navar padzert nu trauka – nadasnīdz.

Īvuicieju jū dzert pa laseitei – ībuožu pierstu iudinī, golā lase, dalīku pi kņuoba i iudiņs īsalej jam mutē, īsasyuc. Cuoļs tik nūrej.

Šudiņ Bonifacejs jau pats giva pierstu, kab padzartu. Tod ari suoču jam vuiceit dzert pošam. Ka jau jis ir dzeivs. Dzeivs jau 5. dīnu.

Bonifacejs ir gudrs. Mudri dasašuove, ka tys, kuo navar redzēt, ir iudiņs. Seviški jam garšoj prosa. I pateik gulēt syltumā zam vystys voi iz lupatenis. Iz lupatenis tai nasleid kuojis i jis ar sovim stymbynim var aizaraust pie iedīņa voi mamys.

Kas nūtiks tuoļuok? Ka Bonifacejs dzeivuos, jis dzeivuos tik ilgi, cikom dzeivuos. Kai vysys puorejuos vystys. Bonifacejs vīnkuorši ir cytaiduoks.

A pīrakstieju na deļtuo, ka grybu līlētīs, cik mes te Mukulēs lobi (nivīns jau naticēja, ka dzeivuos, a kai tu sissi nūst tū, kas pats gryb dzeivuot – juopaleidz paēst i padzert). A deļtuo, kab kaidam itymā leitainajā dīnā pasaceitu – načeiksti. Dzeiveiba ir tevī. Veseleiba ir tevī. Agri voi vieli atsarass kaids, kas pažāluos i kas žāluos (ļūbēs). Kuo vēļ tev vajag?

zaļa vardive i cyti ārmi

vardive

vosora pieški beidzēs. it kai vēļ 3 nedelis palykušys, tok laiks saškaļdeits taidūs gobolūs, ka tī tolkom i dzeivuot vaira nav laika. nivīns gobols nav leluoks par 3-4 dīnom ci nedeļu.
vīneigais mīrynuojums – vyss taipat vysod nūteik cytaiž, nakai ir planavuots. koč voi īguodojūt, kai na pa seņam aizšuovu nu dzeraunis iz Cēsim i tod iz Reigu, koč tuo nabeja nikaidūs planavuošonys kalenderūs. bet nu lobuokais nūteik najauši. grybātūs atkuortuot zivu baruošonu Vacpībolgys muorkā – kai juos cītom mutem zam iudiņa plyukoj maizi nu pierstu.
lai kas vēļ paradzāts, jau niu skaidrys, ka napaspiešu nikuo. moz, ka kukuruza jau lānom izaug nu pīngataveibys i vuoleitis pībrīst steivys. a laikam vosorys plani beja par troku – izdareit vaira nakai par vysu zīmu. kas nabejs jau izadeve, tok nikas dižs. vīneigi veins ryugst i puorrakstieju datorā padsmit puslopys teksta. a kur puorejais – bess zyna. naaizguoju šudiņ pat sienīs. da i kaiduos sienīs, ka bārnu pylns klieps. nazkai laikam asu i asu bārna pruotā – kuo ta cytaiž jī lyptu kai aizmadavuoti?
bārnu programu tože naasu izpiļdiejuse – 3 bārnus šudiņ izauklieju i izadauzieju, vēļ 4 gaida, kod tiks gostūs. nudi sasajutu kai Mēreja Popinsa, kas lidoj pa gaisu. cylvākam nav leluoku svātku kai palikt pi mane par nakti. a es tok tikai cylvāks. i ar bārnim kai cylvākim. a mož i deļtuo?
nui, Kārleits šudiņ suoce staiguot. vot, kū dora ogūrči! 3 sūli najauši, a piec jau kai spēle. bārns saprota, ka ir nazkas cyts, vēļ nazkas vaira. i lobuokais, ka es juo tik labi saprūtu. tik deļ ituos sajiutys, ka ir vēļ nazkas vaira i ka pasauļs ir breinumu pylns, ari ir vārts dzeivuot.
dzeive nav skučna, ka vysu laiku atsataisa jauni dabasi. a ka tai nav, mudri suoc mīgt pi zemis. deļtuo pa laikam ir juoparauga dzeivuot cytaiž.
boltuo kačine Miņce jau vasala. skrīn i driščej pa uorīni, murruodama trynās pa ustobu. kačs kai kačs, īkaisums izuorstāts, dzeivuos. nu prīcys otkon nas iz ustobu vysaidu naškeisteibu – rasnu sīnuozi, cirsleiti, a pa vydi i vardivis. atnas vardivi i palaiž. a tu giuņ. a kačs guļ iz skapeiša koridorā i verās. koč tys smīkleigai – ustobā ruopuot iz vādara zam skapa, kab nūgiutu zaļu i glumu vardivi. pavysam cyta sajiuta kai pļovā. pļovā nikaida stresa, a ustobā jei ruodīs tik gluma i žipereiga. da i vēļ zaļā kruosā. kur šeilaiks dabuot zaļu vardivi, tuo tik kačs zyna.
a Pūkainajam Ārmam i laime, i nalaime. pīdzyma 4 bierneni, 3 vasali, a vīnam kuojenis paralizeitys. tai i navar saprast – sasajims voi nā. cytim jau gribīs skrīt, a tam nabadzeņam knapi saīt zam mamys paleist apakšā. i šmuks cioleits, tik ka taida nalaime. doba ir gudra – ka jis īsamanēs paēst i padzert, dzeivuos. doba muok atrast apvadceļus. cerams, ka i vystai bez kuoju. a laiks ruodēs, kam dzeivuot i kam miert.
a šudiņdīnys morale – kaids suņs, taids i saiminīks. vot tai vot i dzeivoju, kai mane suni vuica – pa gaisu!

iztulkuoju vīnu mozu gabaleņu. ka kuram nav slinkums, puorskaitit i pasokit, voi taidu tekstu var puorskaiteit i saprast. a to es tī šuovūs zemē ar konstrukcejom – teikums aiz teikuma, a teikumā vēļ teikums i teikumā teikums. vīna troka norveģu rakstineica izcapuse romanu, a ir dūma puorlikt latgaliski. skaiteisi?

Mes redzim Zigridu. Ir deveni nu reita, ir janvars, i tei ir 2008. goda janvara gaisma, kas cīši, tok paļuoveigi pīpiļdej ustobu, 5600 Kelvina gradi kruosu temperaturys, normala dīnys gaismys temperatura, tok, ka mes radzātu lelū prožektoru, kaidus šaļtim, kab kinuos paruodeitu dīnys gaismu, līk aiz lūga i ļaun speidēt vydā, i ka mes jam uorīnē ītu garom i radzātu tik itū pošu prožektoru, na juo efektu ustobā, juo gaisma mums pasaruodeitu par spylgtu, kab byutu dīnys gaisma. Taidā dabeigā dīnys gaismā Zigrida sēd pi rokstomgolda, kas nūlykts pi sīnys. Jei izaver aizadūmuojuse, juos moti ir aizkrytuši prīškā acim, šaļtim jei atglauž motus, ak jau naapzynuotai, deļtuo ka Zigridys seja ruoda – jei ir vysā puorjimta nu tuo, kū tur rūkuos i iz kuo verās: gruomota ar malnboltu veirīša karteņu. Nazkas juos tik cīši ir puorjiems, ka juos seja apsalaiž. Tik juos acs ir nūmūdā i īsaūrbušys. Zigrydys ocu vydā mes redzim zeileitis: nazkas myus valk vydā juos zeileitēs, juos ir tymsys i aizaslādz aiz myusu – cauri ir! Koč mes nu sirds varātu īsadūmuot, kai izaūrbam cauri zeileitem, kai caur malnom piltuveitem īsaūrbam juos golvā, kai mes teikam absorbeiti par juos dūmom – kai iudiņs iudinī, gaiss gaisā, kai uoda i mīsa iz rūkys, kas dasadur pi papeira, kai kūks pi kūka, kas janvara gaisā treis aiz juos lūga i nazyna, ka jei zyna par juo pastuoviešonu.
Zigridai ir treisdesmit div godi, i jei studej literaturu Bergenys universitatē. Jei ir nu tūs literaturys studeņšu, kas pi sīnys kar literaturys teoretiku obrozus, izkopej nu vuiceibu gruomotys i dalepej pi sīnys ar lipeigū lentu, kas leipst nu obeju pušu i speid cauri kopeitajam papeiram. I jei ir nu tūs literaturys studeņšu, kas pi sīnys pakar van Goga saulispuču izdruku, deļtuo ka tys jai nazkū nūzeimoj (vys vaira dzaltonais i groteskais, vysa itei sazīdiešona i apveisšona, “dzeive” i “smierts”, vyss bezcereigums – leidzeigi kai saulispučis karās uorā nu vazaunīka ar sovom absurdajom vīnacainajom mutem). (Ak jau deļtuo, ka i juos ir tik vīntulis i tymā pošā laikā tik groteski izaplātušys.) Jai byutu tik daudz kuo stuosteit, seviški kaidam, kas grybātu dzierdēt. Parosti jei runoj ar Magnusu par lītom, kū ir redziejuse, dzierdiejuse, dūmuojuse, analiziejuse – dumuojuse i dūmuojuse, teirejūt zūbus, ejūt gulēt, cytureit dušā i brūkašku laikā, par lītom, kas trynās cyta caur cytu i vys vaira teik par lītom, kas izadzan jai cauri kai miļzeiga saulispuče, kas piec pīpiļdej vysu juos asameibu i verās iz juos, verās iz juos nu juos pošys golvys vydspusis, verās izabūzuse miļzeiga i vīnacaina – taišni acs acīs, cikom jau jei ir nūvasta tik tuoli, kab lāktu augšā i sauktu Magnusa, kab pastuosteitu jam par itū vysu. Tok Magnuss ir puorsavuocs iz Oslo i jam ir draudzine, i, koč jei tic, ka tim obejim agri voi vieli vyss BYUS cauri i ka eistais puors ir tik jei i Magnuss, jū puorjem stypra jutūne, ka jei otkon ir pagaisuse. Otkon pasauļs ir atsasacejs nu juos i pasacejs: TU! Tu vari atsagrīzt sovuos īdūmuos.
Bierneibu Zigrida pavadeja pi dobys, partū ka jai beja gryuts atrast volūdu ar cylvākim. Jei sasajuta kai vīns vasals ar kolnim aiz sātys i seviški ar zvaigznem, ar zvaigznem viers naksneiguos Bergenys. Jei sēdēja sovā gultā, kas beja nūlykta taišni pi lūga, i vērēs – zūds taišni iz palūdzis – iz kolnu viersyunem, kas bīži beja vysā boltys, tuo voi cyta īmesļa deļ vysod beja zīma, kod jei itai atsasāda. Jei vērēs iz kolnu, kas laistējēs čut ni vysā bolti, i iz Lelūs Rotu, kas spaitēja iz kolnu i lieneņom sleidēja iz prīšku. I jei vērēs iz vysu cytu zvaigžņu, kai juos spaitēja i myrguoja, dūmuot, byutu dzeivys. Zigrida vērēs iz jūs tī augšīnē i dūmuoja: juos mani saprūt. Ka mani i nivīns nasaprūt, juos vysod ir ite. Šaļtim jū puorjēme taida jutūne, ka juos ar zvaigznem sadar kūpā kai vīns vasals, i acīs izaspīde osorys. Juos beja jei, boltī kolni beja jei, taipat i malnī dabasi.

Tekle otkon ir dzeiva

šudiņ nikuo taida nabeja. eņgeļtauris izzīdēja jau vakar, maigi ružovys, a kopusvātki byus pareit. pi pierts atrodu beigtu slūku, aproku. bess zyna, kai atpluovuojuse. vysu dīnu laiks beja nacīšams – na jau korsts, a taišni nacīšams. mīgs guoja kai smierts – pasaļausi i nūkrissi. tok guli voi naguli, uorā mitrs i gryuts gaiss. iz vokoru gaiss suoce krist iz leju korstom lasem. kryta, kryta, cikom suoce leit. kaidu šaļteņu pasukuoja, a niu jau otkon sīnuoži čeigoj.

šudiņ otkon drusku dasagivu Augeja klāvam – miežu datoru i bloceņus. tī paņteni i teksti mani nūbeigs. taids syuds, rībās i pošai skaiteit. tok itys nazkai aizagiva i pošai. reši jau goduos.

itymā dzeraunē klusums
nadzīdoj gaili pūrā
nu pārnejuos zuolis izleida mirta
Tekle otkon ir dzeiva
jei aplej pučis iz lūga, izslauc gūvi i gaida
atīs nu kara Mikiļs i Juoņs
jei otkon byus jauna
dzeraunis večerinkā dasiss ar kuoju i lēks
byudi kai opoli uobeli, svīdri kai krellis
gotovi rudzi! jau mani vad!
jau muna jauneiba kiuliņus mat!
bolta puče nūzīd iz lūga
pūrā kai dzērvis bolss
Tekle otkon ir moza
jei salosa sauvē dzērvinis, īsvīž mutē
puordzeivuosim vysu!
i dzeivi, i smierti
tik ka tei dzeive
skuoba kai dzērvinis ūga
mute sasavīb grumbuos
i smylgys viejoj pi krysta

smierts idejis vuordā

spaidermens

Tymā vosorā beidzēs muna bierneiba voi varbyut i jauneiba. Maņ beja 19 godu, a piec tam vaira naasu ticiejuse nivīnam cylvākam i nivīnai idejai.Vysod ar dubultu planu, vysod ar ūtru redzis punktu. Dubultuo dzeive i dubultuo dūmuošona – redzēt guojīni iz prīšku i naīkrist dūbē.

Varbyut tam tai beja juonūteik, varbyut deļtuo es asu, kas asu, varbyut i pasauļs deļtuo ir cytaids – tik daudz kam naasu ļuovuse nūtikt i koč kaidā ziņā asu sekmiejuse kū cytu. Kab na tuos vosorys elektrošoka, daudz kas ak jau byutu cytaiž. Na tikai munā, a ari munu draugu i satyktūs ļaužu dzeivē.

Partū ka puors dīnuos, nedeļuos, mienešūs nūvacuoju par nazynu cik godim, varbyut par vysu myužu. Kod cylvāks pagaisynoj naivumu i uzaticiešonu pasauļam, jis vaira nikod nabyus bārns i nabyus ari jauns. Koč jam ir tikai 19 godu i prīškā vēļ tik daudz blieņu, glupeibu i azarta dzeivuot.

Tok ir cīši gryuts dzeivuot ar lītom, kuo nivīnam navar izstuosteit. Tys ir kai dzeivuot ar skapi dvēselē i vysod leidza nosuot zīmys mieteļus, vosorys kleitys, gumejnīkus i sondolys – izkraut bais, a pamest navar. Nest leidza i smaideit. Partū ka pasauļs ir tik lobs, tik lobs. Tikai juosaver viereigai i juobāg aiz laika.

Tys skaņ drausmeigai, tok itymuos dīnuos nazkas nūsamīrynuoja. Tys suop vysleidza, nikur jau nav pagaiss – pīredze ir pīredze. Tok beidzūt tam ir ari jāga. (Ka smiertei vyspuor var byut jāga.)

Nastruopejit mane, tok Norvegejis uperi maņ attaisēja acs. Pavysam cytā gaismā īguoduoju, kū tymā tuolajā vosorā iz kopu runuoja bazneickungs.Vuordus dzierdieju, saprotu, īgaumieju, tok sirdī vysleidza – okls tukšums. Napījem, nasaprūt, naatļaun.

Tok tai ir. Reizem ir lobuok, ka cylvāks nūmierst, nakai sataisa syudus idejis vuordā. Lai cik žāl byutu. Lai kai ruodīs – kaida besa piec. Lai kai  teik sajuota juo draugu i radinīku dzeive. Reizem vīna bezjiedzeiga smierts ir lobuok nakai symts bezjiedzeigu smieršu. Partu ka aiz symta stuovēs tyukstūša, a aiz tyukstūšys – miļjons.

Tys jau nanūzeimej, ka vaira nasuop i ka kotru reitu i vokoru, braukdoma garom tai vītai, nadūmuošu par tū, kas beja, i tū, kuo nabeja. Dzeivuot Āgenskolnā ir struope par paguotni – lai cik maņ patyktu tei vīta. Apleicīne reši kod ir anonima. Agri voi vieli pīredze vysuos ceļa moluos, īluos, pļovuos salīk sovus pādus. Dzeivoj i sadzeivoj.

Itamuos dīnuos nazkaida mīrynuojuma fraze nu paguojušuo godu symta beidzūt sasnīdze na tikai munys auss, a ari sapruotu. I vēļ es īsadūmuoju, kai ir dzeivuot kara laika paaudzei, kam tok varbyut kotrā saimē pa myrušajam – tikai nazkaidu ideju deļ. Kai jim ir sasamīreit i sadzeivuot.

dzeive kai #puosoka

pat nazynu, kai tū nūsaukt – puorsteigums, prīca voi gondariejums. kai piec izreveita buļbu teiruma, kod nazuole na aplej ar leitu i daaug atpakaļ, a saulē sakolst i buļbu streipis tik leidzonys, zalis, prīceigys.

gruomota “Es soku. Tu soki. Puosokys par krīzi” pajēme labi daudz muna 2011. goda laika. tok nav ari kauns par rezultatu. zynu, ka tys ir lobuokais, kū tymā laikā varieju. niu varbyut dareitu cytaiž – tok tei ari ir pīredze.

gudrī vuicuos nu svešu klaidu, a sovejī – nu sovejūs. tok vysgudruokī – kas vuicuos. a laimeigī – kam ir nu kuo vuiceitīs. partū ka laime ir tod, ka vyss kas nūteik i jam ļauņ nūtikt. i vyss agri voi vieli nūteik iz lobu.

a prīca to taida, ka “Puosokys par krīzi” pajēme tierguošonai gruomotu noms “Valters un Rapa” – pi tam jau nu suoku izdaleja vysim sovim veikalim i na nūgryude nazyn kur pašelē, a nūlyka pošā prīškā. a ūtra prīca – pyrmais davums jau ir iztierguots. īsadūmoj, jau ūtru reizi dūdam tierguošonai jaunu parteju – na tikai Rēzeknis gruomatneicā “Liesma”, a Reigys gruomotu veikalam “Valters un Rapa”! vakar īguoju i īraudzieju, ka otkon stuov pi jaunumu. kai puče. breinuma puče.

atguodynuošu – tei ir gruomota 100% latgalīšu volūdā. ar latgalīšu gruomotom normali itai nav. latgalīšu gruomotys nivīns napierk i natiergoj, a nūgloboj i meklej. jūs nav veikalūs. juos nazkur pyust vasalom tiražom.

izjāmums ir “Puosokys par krīzi”. i LgSC gruomotu goldi ar padsmit izdevieju gruomotom latgaliski voi par Latgolu vysaidūs pasuokumūs i svātkūs. pošu salaseita kolekceja, kab latgalīšu muzyka i literatura atrostu sova skaitietuoja, klauseituoja, cīneituoja.

eisi sokūt – dzeive kai puosoka. ir i ir. ir šmuki i pa sovam. ir i dasadur.

vakar izamiercieju ar draugim Cāsu piļsātys stryuklokā, izkuopu Sv. Juoņa bazneicys tūrnī, nūsastuoju syltajā viejā kai fenā, slapņuos drēbis dasakļaun mīsai i saļdej – zamyškā vysa piļsāta ar taidim jumtim i fasadem kai nikur, augšā dabasi kai izzeimāti, saule i viejs. i īsadūmuoju – otkon vīna šaļteņa nu dzeivis, kū atguoduot vysu myužu.

a varbyut deļtuo mes i asam. seiku laimis šaļteņu deļ. kai puosokā.

spinatu zapts i boltveins

drebis

tai vot i dzeivoju. dīnu nu dīnys. šaidim taidim mozim darbenim, īšonom. byus višņu zapts nu skuobuo kūka, soldonais tik vīnā pazarē palics – apsaēde taipat. ūgys jau vysā saveitušys. a strodu kai nav tai nav. nazkaids putynu miers vysus nūbeidzs.
Pūkainais Ārms perej. augustā byus bārni.
a bruoleiši skraida apleik plykim čūkstim. i obeji bryunī burunduki kai voguli šyun pa storpu.
byus veins nu boltūs juoņūgu. bess zyna, kaids saīs. mož bolts? dzaltons?

byus ari spinatzemneicu zapts. ilgi meklieju receptu, cikom atrodu, ka juovuorej ar mandarinim. a kur bess šeilaiks Viļānūs mandarinus izgiusi? jau pyrms div nedeļu nikaidu citrusu veikalūs nabeja, kod gosti dasaguoduoja taiseit sangreju. tai vot i izdūmuojom jaunu receptu – spinatzemneicys kūpā ar juoņūgu sulu. izaver jūceigai – kai nazkaidys avīšys. a garšoj kai cārmyušku zapts.
niu vīns teikums čiuleišim: spinātzemeņu pagatavošana ziemai – ogas nolasa no kātiem un vāra ar jāņogu sulu, ko izspiež no sakarsētām ogām. cukuru kā parasti klāt – atbilstoši svaram. garšo pēc pīlādžu zapts bišku.

a tai nikuo taida. ka naskaita šudiņdīnys sutūni – pat zuoļu čajis navarieju palaseit i duorza paravēt. beja dūma aizīt avīšuos iz mežu, tok nazkai atlyku. da i beja cyta dzela – puorskaitieju Juoņa Klīdzieja romanu “Sniegi” (1963).
ka tai skaita lela cylvāka acim, saīt pavysam cytaiž. kai cyts romans. tik beiguos atguoduoju, ka tok beju bierneibā skaitiejuse – ak jau kaidā 1992. voi trešā godā. a kur vēļ Streiča kina “Liktendzirnas”, kas mani tai besēja, seviški vacais uozs Kaļneņs golvonajā lūmā i tei blonduo koza. koč Streičam jau vyspuor namūde sovuos kinuos sabuozt vysu īspiejamū – seviški tymuos “Liktiņa patmalēs” i “Vacuos pogosta sātys misterejā” – kas kust i kas nakust, vysi sižeti, vysys linejis, citati i jimšonuos kai studinī ci golvys sīrā.
a Klīdzieja romans – taida latvīšu verseja par trejim draugim: ar tuberkuļozi slyms puiss, kas piec tāva ar muoti smierts īgrims dorbūs i tolkam nav dzeivuojs, dzāruojs muzykants, kuo nivīns naļūbej i lomoj, tok kuo muzykys deļ sauc iz vysom kuozom, i okla meituška, kam nu ļūbisteibys tykuse tik vīna bučuošonuos pusaudža godūs i kas tai ari dzeivoj kai naatmineita meikle i gotova īsaļūbēt kotrā, kas dasadūrs. beigys biedeigys, až apsarauduoju. nazkai par daudz personeigai pajiemu.
pa vydu ari puordūmys par nacionalismu i Latveju – par jaunu vaļsti i juos slimeibom, tymā skaitā puorspeilātom bailem nu varys kritikys.
vyspuor, skaitūt itūs Klīdzieja dorbus, gribīs jimt i puorlikt normalā volūdā. kū var jimtīs – latgalīšu vuordi latvīšu volūdā. īskaitūt naktineicys. kū taids videjais latvīts nu naktineicu zyna, kū naktineicys nu juo. koč rudzupučis itymā tekstā naīsadarātu na tik – par daudz poetiskai i solkonai saītu. tai izaver, ka latgalīšu volūda Klīdzieju nūtur pi zemis, lai cik jis grybātu liduot romaņtiskūs dabasūs.

Kā tev vajadzētu dzīvot? To nu gan es nezinu. To nezina neviens. Tikai tu pats vari to atrast un tikai tad sākt un zināt. Cits nevar iestāstīt. Vienu varu teikt – neturies pret dzīvi kā sabozies ezis, it kā dzīve būtu tavs ienaidnieks. Ja starp tevi un dzīves pasauli ir cieta čaula, dzīve to ielauž, ievaino un tu sāc sāpēt. Un tu sāc spārdīties. Kas tad ir tas, kam tu vari iespert? Tava kāja apskrien pa gaisu, un spēriens atsitas pašam vēderā zem sirds.

Klīdzējs J. Sniegi. – R., 1992. – 188.-189. pl.

Eiropys birokrati i lizeika gadasts

t_dz

Šudiņ normala īroksta nabyus, partū ka tuo vītā es saceru taimšitus deļ projekta. Izaruod, vajadzēja raksteit pavysam cytaiž. Puortaisu jau nazkuru reizi. I kaids tam vaira sakars ar dorbu i ideju, kurys deļ struodoju?
Bezjiedzeiguok pavadeitais laiks munā myužā. Stuņdis, kuru rezultats byus nulle – nazkaidys A4 lopys, kurys globuot puordesmit godu, bet kuo nivīnam navajag jau niu. I deļkuo tys vyss juotaisa, juodrukoj, juoparoksta. Dūmuot, papeiri gluobs pasauli. Ni besa, taišni papeiri itū pasauli i pībeigs.
Itaidā reizē navaru nadūmuot par laika zaglim – pajimt var tikai tū, kū dūd. Varbyut vīneiguo izeja naiznīkuot sovu vīneigū dzeivi ir atslēgt telefonu i skaipu.

Citejūt sevi:
ja visas rozīnes pierakstītu, tā būtu atskaite. bet atskaišu man jau tāpat pietiek. līdz vēmienam – tā sajūta, kad nevis dari, lai padarītu, bet raksti, ko esi darījis atbilstoši projektā definētiem mērķiem. tādos brīžos gribas emigrēt un ravēt kartupeļus. sev, nevis ailītei time sheet.
vienkārši iedomājos brīžam, cik labi būtu būt dieva dotam putlūriņam, dzejniekam vai māksliniekam – manai eksistencei būtu alibi, bet neviens no manis neko negaidītu. neviena termiņa, nevienas norunas. nekādas atbildības. visi vienkārši rēķinātos, ka es nekad neko neizdaru un nekad neko laikā, tāpēc arī negaidītu, ka glābju pasauli, vadu, sasaucu, bīdu, nosaku, prognozēju, definēju, sakārtoju.
(21.06.2011)

Eisi sokūt – ka dori koč kū, kas varātu byut myuža dorbs i kū grybātu pamest aiz seve, vysod atsarass kaida mauka (abstrakts tāls), kas mada bucai dalīs lizeiku gadasts i prīcuosīs, kai vysus paraun pliuts i jī suoc lomuotīs. Vyspuor to mani ir gryuts izvest, bet niu na tikai lomojūs, a varātu ari kautīs. Mož dzeda babys poļaku ašnis izlein taišni iz Eiropys projektu atskaitem? Puorrūbežu sadarbeiba kai nikai.
Piec idejis dreiž juosuoc spruogt datoram – ka dori tū, kas rībās, tehnika kapitulej pyrmuo (tikkū tū pīrakstieju, pagaisa teikls, kas div dīnys beja normali struoduojs). Varbyut es asu rogona? I tys nav dzeda babys poļaku ašnis, a slūta?

Cīši atsavainoju sovim skaiteituojim. Bet nu ir nu ari gadasts, až vemt gribīs. Nazkod rītumu civilizaceja nūspruogs zam papeiru kolna. Ruodīs, tys byus dīzgon dreiž i tī pa vydu tam kolnam byus ari mane saražuotys tonnys.

Kas nakaiš. Maņ ir bolta uodys kruosa. Es asu paāduse, siežu syltumā. Maņ ir dators ar teikla pīslāgumu. Maņ ir sova sāta. I tuo vītā, kab dzeivuotu, es rokstu atskaitis. Myusdīnu verdzeibai ir daudz veidu.

… i ostoitajā dīnā, kod juo vaļsteiba jau beja pylna, Dīvs radeja birokrateju… jis gribēja izzynuot, kas saguojs pa septeņom radeišonys dīnom… i jis suoce pīraksteit… i juo pīrokstim nabeja gola…

Pasuokuma bezjiedzeigumā tūmār vīna intriga – kurā sūlī roduos līkuos darbeibys i kurs birokrats izdūmuoja, ka juoroksta atskaite par kotru dorba paku atseviški, koč veidlopa dūmuota cytaiž.
Varu derēt, ka koč kaidai žurkai pa vydu pasaruodēja, ka nūsacejumi tī augšā nav gona styngri i vajag precizuok, konkretuok, seikuok – vēļ līkūs papeirus i līkū dorbu.
Vot, tys deļkuo īneistu īriedņus i vysaidus storpnīku žurkys i papeiru dvēselis. I deļkuo niu asu gotova kaidam īspert pa pautim. (Ari tod, ka birokrats ir buoba, jai ir pauti, partū ka birokratam vysod atsarass veids, kai izdruozt vysūs caurumūs i izpist smadzinis.)

Cīši atsavainoju par lomuošonūs, tok roksta tapšonys laikā nacīte nivīns dzeivinīks, ka naskaita 4 myusys, kū nūsytu.