Tag Archives: latgaliski

Bolts ir bolts

Augejam ak jau nebaja ni mozuokuos idejis, kai tys ir – aizaudzēt sovu dīnrokstu ar vysaidim māslim, cytaiž jis Heraklam byutu lics na mēzt staļļus, a sakuortuot rokstus ar gondreiž 5 godu ražu. I ar nūrunu, ka izdzēst var tikai seņ naaktualus māslus, a na dīnroksta rakstietuoja paguotnis stulbumu.

Jūceigai, bet sova lopa teiklā maņ ir jau 5 godi. Myužeiba. Syuds.

Pa tū laiku dzeive symtim reižu apsvīduse kiulini i izsvīduse nu sadlu, symtim reižu rauduots izmysumā i symtim smīklu bejs da osoru, prīcys i laimis sajiutys. Kai skapī ar zapts i kompota, salatu, sieņu, ogūrču burkom sasakruoj kruojumi zīmai, tai dzeivē sasalosa atminis. Pasauļs tī vydā aug leluoks. Tok ni tys, ka izaplieš, a krunku vys vaira. Tī vydā ir tik daudz vītys, tik moz kuorteibys. Kai duorzā, mežā, kai nazkaidā mežūneigā i dobys spāka puorjimtā vītā, nu kurys var smeļt tik tod, ka pa laikam aplej i izrevej līkū.

Goreiguo fizkultura. Restart. Lai nadaaug zeme pi kuoju.

Nūjiemu lopai līkū. Lai ir bolts. Varbyut iz bolta ir laiks nazkam pīdzimt, a varbyut vīnkuorši mīrs – ar sevi i apleicejim. Kai svātdīnis reitā, kod ēd blīņus, a laiks ir pagaiss i vyss vēļ ir īspiejams, a aiz mugorys vasala gryuta dorba nedeļa.

Rudiņs ir kluot. Grīzīs, kai gribi, jis ir atguojs – ar pyrmajim bezdeleigu bārnim iz klāva lūgu ramu, ar kača atnastim kūrmulim i susurenim, ar autobusa pīturā buobu tierguotim kabačim, ar apklusušom vardivem muorkā i leita lasem iz mašynys stykla. Bet ir labi. Sieņu, arbuzu i jaunu dorbu laiks.

Ka Dīvs dūs i sasalaseis loba komanda apleik, itys byus reizē i troks, i bogots gods. Dūd, Dīveņ, kolnā kuopt, na nu kolna lejeņā. Dūd, Dīveņ, ūtram dūt, na nu ūtra meilai lyugt.

Ar pylnim spanim i skalinem rudiņa lobumu i pylnu dvēseli kai cārmyušku zori itūrudiņ – aizleikuši sorkonom čečem gaida solnu i putynu.

Balkanu PA-saule

Vileks nūvoda Škilbanu pogostā Balkanūs īsasuokuse latgalīšu rokstu volūdys vosorys škola “Roksti!”. Braucūt šudiņ iz teni, pa ceļam reizem ruodejuos – kaida Dīva i cylvāku pamasta zeme. Meži, kryumi, nakurīne.

A tod īsazib gaismys solys – sāta, klāvs, kopi, bazneica. Kaidam cylvākam nav bejs mīra, i jis izpļuovs gruovi. I par reizis sirds prīceiguoka – kai piec miera laika skaiteit sātys, kur dzīd gaiļs i rej suņs, kiup dyumi i skaņ cylvāka bolss, tai piec ituo NA-laika i ituos NA-gribiešonys, NA-variešonys īraudzeit apkūptu sātu Latvejis pīrūbežā.

Itī cylvāki, kas stota buļbys kuorklu plantaceju vydā. Kas tur gūvs, vuškys. Jī tok ari ir Latveja – eistuokys to i nav. Cik tuoli cylvāki, tik tuoli myusu zeme, na aizmierstys kryumu i ušņu palejis i latvaņu teirumi. PA-jem i PA-dora. PA-sauli PA-gluob.

Cikom Muora vadeja nūdarbeibu par latgalīšu raksteibys lykumim, izguoju uorā pastruoduot i sasagataveit vokoram. Sylta i mīreiga pavakare. Sakūpta sāta ar stidzeņom, dekorativim kūkim, muorkā iz mane verās zaļuo vardive, duorzā brīst seipuli, uobeļneicā karinej uobeli.

Šudiņ Annys dīna. Saimineicu dīna, kod jau var rakt jaunuos buļbys i būrkonus, ēst uobeļus i kaut pyrmū jāru. Tautys gudreiba soka – ka šudiņ byutu leits, to saītu slapnis rudiņs i daudz sieņu. A ni besa – sauleite i sylts, itūgod byus rīksti, na sieņs! Skaista dīna i skaista sīvīte – saimineica sovai dzeivei i sovai zemei.

Siedieju uorā pi vacuos Kangaru školys kuorma pogolmā iz sūleņa i skaiteju Emilejis Kalvānis dzeju nu juos sagataveituo jaunuo kruojuma “Atvosora”. Apleik šolc Balkanu prīdis, skrīn rasnuos meža skudris i bierst bārzu skarenis, mežs dzeivs elpoj Krīvejis pīrūbežā, sābri grīž molku, korsta vosora, muna mīsa jauna i vasala, vysa dzeive ruodīs cereibu pylna.

Bet puorskaiti i kai soltums apjem. Na nu ļauna voi bailis, a nu autora spiejis tai pasaceit, ka īsajiut ūtra tekstā, īej ūtra dzeivē i saprasšonā i da kaula sajiut sovys dzeivis eisumu i sovys laimis vuoreigumu. Ir tik daudz skaista, kuo es asu dabuojuse i kas maņ ir.

I Dūd Dīvs, ka tys ir iz ilgu – cikom es sevi atguodoju i asu. I tai gribīs pasaceit sovejim, cik cīši jūs mīļoju. Varbyut ari bez vuordu, sovā vyds jutūnē.

Muorka efekts

Ruodīs, jau kaidus desmit divpadsmit godus, sateikūt latgalīšu gruomotu izdevieju Juoni Eļksni, dzieržu – cik švaki, ka latgalīšim nav literaturkritikys, kai ari – autorus vajag audzynuot.
Itymā godā apjiemeibys pylna puorskaiteju jaunū “Olūtu” nu vuoka da vuoka i pīraksteju par tū recenzeju Lakugai. Par literaturu, kurys šaltim literarajā almanahā nabeja. Par tekstim, kas breižam izavēre kai puorprotums. Ari par potenciali lobim tekstim, kam byutu vajadziejs viereigys i gudrys acs nu molys ci redaktora. Recenzeju skaiti ITE.

Tikkū puorskaiteju Rēzeknis rajona avīzis “Rēzeknes Vēstis” redaktoris Muorys Nizinskys maņ veļteitu sleju. Juosoka, cīši lela puorsteiguma tī nabeja – šaurai videi sovi lykumi, mozā muorkā peile ap peili trynās. Taids muorka efekts – vīni klusej, deļtuo ka bais gūdeigi pasaceit acīs, vēļ cytim bais nu konkureņcis. Pasaceit gūdeigi – kai īsvīst muorkā akmini. Nivīns tok tai nadora! Nav šmuki! Peilem, vardivem i kurkulim napateik.

Tai ir i latvīšu literaturkritikā, kur roksta pasyutejuma recenzejis. Tai i latvīšu teatra i kinu kritikā, kur tys tam draugs, rods voi pazeistams i atkluoti pasaceit beistās. Pasyuta recenzeju, palīlej cyts cytu, a aiz mugorys aprunoj. Ir lobs latgalīšu teicīņs – acīs eņgeļs, aiz ocu čorts.

Izaruod, eistineibā es asu gribiejuse atsarībt i maņ žāļ “Olūtam” īdūtuos naudys. Sok, navar byut, ka kaids roksta par tekstu taipat viņ – teksta deļ.
Ak jau jei atsarīb. Ak jau jei izariekinoj. I ak jau jai ir kaids cyts īmeslis – cyta ortografeja, cyta dzeivis vīta, cyta vacuma grupa i t. t.
Partū ka par latgalīšu literaturu nivīns narunoj – juos tok nivīns naskaita, tik īlīk plauktā i cīnej. Par latgalīšu literaturu soka tikai lobu voi puorsvorā nikū – kai par nabašnīku.

I smīklys, i žāļ – voi eistyn myusu kultura i literatura jau ir tik tuoli myruse, ka dasadūrt navar – sakreit palnūs i smird.
Gribīs tok ticēt, ka ir īspiejama ari nuokūtne – ar jaunim i kvalitativim tekstim, kuru vīneiguo vierteiba nav latgalīšu volūda, bet ari pats teksta viestejums i prasme stuosteit, raksteit.

Tai kai pi M. Nizinskys roksta navarieju dalikt pylnu komentaru, a, puorkopejūt pa daļom, jam nūsamaineja formatiejums i pagaisa atstarpis, ite apakšā īkopeits pylns komentara teksts.

….

Komentars zam roksta

🙂 Prīca, ka skaitit Lakugu!
Ite roksta adrese – ka kuram gribīs atrast ituo M. Nizinskys roksta īdvasmys olūtu.

Par reizis saceišu, ka “Olūta” nauda mani nainteresej i maņ nav nikaida patologiska naida pret Stroda ortografeju (jei tok daļa nu myusu raksteibys viesturis) voi siermom golvom (vysi taidi byusim, ka tik ilgi nūdzeivuosim). Nav ari nikas pret “Olūta” autorim – muns roksts ir par almanahā publicātajim tekstim, na cylvākim.
Ir taids žanrs kai literaturkritika – latgalīšim laikam tok mirs, ka jau izsaucs taidu reakceju.

Pats golvonais – lai dūd Dīvs, ka Eļkšņam izadūd jū (naudu – vāluoka pīzeime. I. S.) dabuot vysim sovim izdavumim, tys tikai boguotynoj latgaliskūs tekstu bagateibu i kaidam raksteituojam dūd īspieju trenētīs, trenētīs, raksteit i raksteit. Ka veiksīs, nu tuo izaškeļs ari pa talantam, īspieja publicēt tekstu ir autora maize.
Ka ituo roksta autore skaiteitu munu rokstu viereigai, varbyut pamaneitu, ka izsoku sovu cīnu Eļkšņa naatlaideibai izdūt literaru almanahu apstuokļūs, kod Latvejis kulturys vidē pagaist vīns literars i kulturys izdavums aiz ūtra. I tys eistyn ir Latvejis, na Latgolys mārūga fenomens!
I LKC izdevnīceibys vadeituoju nacīneju vys deļtuo, ka jam sierma golva, bet deļtuo, ka jis ir seiksts kai eļksnis i styprys kai ūzuls. Lai kotram latgalīšam byutu taida speiteiba dareit sovu i ticeiba napasadūt ari gryutūs apstuokļūs!

A cyta līta – tekstu literaruo kvalitate.
Ka dzeja grab, voi jei juoslavej tik deļtuo, ka latgaliski?
Ka prozā nav centraluos fabulys i par daudz seiku detaļu, voi navar aizruodeit – tik deļtuo, ka latgalīšu proza?
Nikū voi tikai lobu soka tikai par myrūnim ci nabašnīkim. Ticīs, ka Olūta autori i cyti latgaliski rokstūšī var vaira. I kaidam ir ari juopasoka, ka karaļs ir plyks, kab jis apmauktu drēbis.
Voi ari švakūs ziņu nesiejus pi myusu nūšaun i iz prīšku dzeivoj tuoļuok sovuos iluzejuos?

Ari ar pošu apguoda vadeituoju Eļksni na reizi asu runuojuse, ka latgalīšu literaturā ir vīna bāda – literaturkritikys tryukums. Roksta i roksta, glauda cyts cytu, a napasoka, kas tai voi na tai.
A kas raksteis par tekstim, ka ni literaturzynuotnīki?

Munā rokstā runa to par literaturu i tekstim, kam nav nikaida sakara ar siermumu voi cīnu pret siermumu.
Tymā skaitā – Blaževičam ak jau nav ni vainis kai cylvākam i kai latgalīšu kulturys atbaļsteituojs jis juocīnej, tok almanahā jis pīsacejs sevi kai autors. I muna atsauksme beja par tekstu, na cylvāku.

Taipat kai na vysi sentimentalī dzejūli par nalaimeigu mīlesteibu i švakū vaļdeibu ir peļniejuši viereibys, ari jaunūs autoru dzejuojumi par m…om i m…eibom bīži viņ ir tikai spams, kas pagaiss i aizamierss.

Bet voi eistyn vyss, kas izaver kai literatura, ari ir literatura? I voi vysi latgaliski raksteitī i vuojī teksti ir publiciešonys vārti?
Voi ari latgaliski raksteits teksts ir svātuo gūvs, par kū sovejī latgalīši navar saceit nivīna ļauna vuorda – ak jau jim skauž i ak jau koč kas tī nav teirs.

Lai loba veseleiba siermajom golvom!
I lai latgalīšim daudz tekstu, kū Eļkšņam i “Rēzeknis Viestim” drukuot. 🙂

Varžu koncerts Demenē

Kai nu beja, tai beja, a es tī beju. Ar autobusu (i breineigu šoperi) nu Cyskodu caur Rēzekni, Kruoslovu i Daugovpili iz Demeni, kur nūtyka sorkonvādara rupučam veļteits Dobys koncertzalis koncerts. Vaira ite.

Rēzeknē i Daugovpilī deve ēst, a Kruoslovā deve pasasmīt. Da autobusa daskrēja dyžan energiska i dyžan nervoza buoba ar šļapu i kortupeli i suoce vysus dirigēt. Maņ jau šaļti pasaruodeja, ka jei myus pajāmuse giustā! Lobuokī teicīni: “Man jāsteidzas, jums jāsteidzas – ātri, ātri!” i “Ekskursiju nepieteicāt, tāpēc strūklaka nav ieslēgta.”

Varbyut kod publiskuošu buobys i aizpārnejuos jauneibys ministranta kartenis, a ite 9 kartenis nu koncerta. Stativa vītā pošys ceļgoli, kadriejums iz dullū. Beja šmuki. Kai ir karteņuos, eisti naradzu, partū ka mopšam mozs monitors.

Komforta zona

Vaira nasaprūtu, voi maņ vajadzeigs dīnroksts. Taids klusuma laiks, kod ni to ka nikuo nav vydā, a dreižuok nikuo nasagryb i saceit. I na jau deļtuo, ka nikuo nasagryb saceit, a deļtuo, ka gribīs paturēt sevī. Vyds tekstu, dūmu, jutūnis laiks.

Puorguoja i referendumi, i legionaru dīna, puorīs i maja svātki ar sorkonim karūgim, Jura būrtem i geju karūgim – bļaušonys i tekstu da besa, kotram sova suope. A ka maņ nasuop nikas. I, ka nasuop, deļkuo kū saceit voi byut. Saceit var tod, kod sasacap par kū nabejs voi kas nabejs besej uorā. A ka nikas nabesej, to nav i teksta. Komforta zona. Cik ilgi – cyts vaicuojums.

Par pasauli runuot maņ nasagryb, partū ka pasauļs mane nainteresej. A par sevi runuot navajag – pasauli interesej tikai dzaltonuo prese i fakti, a par byutiskū juorunoj ar sovejim. Saceisim tai – sovejī ir uorpus virtualuo teikla. I tys patīseibā ir tik vīgli.

Mani interesej kluseņom dareit sovu dorbu. Audzeju seipulus. Izdevem Annys Rancānis gruomotu. Maja vydā byus atvieršona. Ar juoņūgu veinu i boltom narcisem. Taisom Ingridys Tāraudys gruomotu. Ari Emileja Kalvāne sagataviejuse manuskriptu. Taids literaturys laiks. I na jau švakys literaturys – ar suopem, ar ticeibu, ar mīlesteibu, ar sīvītis spāku. Kai posna zeme, kas vystik audzej osnus i sazīd ar breinuma pučem kai lela i bogota pļova.

Ir svareigi izdūt i otkon i otkon centrā likt lobus tekstus, partū ka švakī izleiss poši. Kū švakuoki teksti, tū autoram zamuoka poškritika. Voi dreižuok – kurs ta nu myusu naroksta voi nav rakstejs kaidus nabejs paņteņus, a nu lela daudzuma vysod atsarass kukaineiši, kas sovu zumiešonu paskaiteis par golvonū. Seiki ryuceiši vysi skaņ, leluos upis tak mīreigi.

Maja vydā vyspuor vyss ir vīnkuoršuok – zīd pučis, nakts ir tymsys kai meiksti deči i pat leits nasaļdej. Patīseibā tys laiks ir kluot – leits audzej zuoli, na īsyt jū dubļūs. I tys ir tys, kas ir svareigai. Audzēt, na sist.

Paguojušā nedeļā es dūmuoju sakuortuot itū dīnrokstu – izsvīst līkū. Tik saprotu, ka paguotne ir paguotne. Kuortuot paguotni nav tolka, a radeit virtualu tagadni maņ nav īdvasmys. Lobuok audzeju seipulus lūcenim. Dareit eistys lītys ir vīgli.

Atbluozme nu vosorys

Kod pādejuo sīna vešola beja lykta pyunē, ar sābrim Puškinu, Valerku i Dimku braucem iz Viļānim piec šņaba.
Prymakūs atguojušais sābru Puškins prīceigs trynuos pa siedekli. Tod pieški suoce stuosteit par kaidu tī sovu paziņu:
– Vot, dzeivuoja cylvāks, a niu jau seņ mirs. Lai mīrs juo dvēselei. Lobs cylvāks byutu bejs, kab tik tei mēle nabejuse tik gara. A, vot, beja, beja i nūmyra… I kur jis niu? Nav ni cylvāka, ni dzeivis. Ni juo mēlis. Beja i izbeja. Kai vysā nabyutu i bejs.
I tod ar taidu kai nūžālu, ka ūtram itai nūsaveics – jis jau pi vītys, Puškins pi seve saceja:
– A ja, vot, vsjo motajus’ po belu svetu. I ni konca, ni serediny.
Nūsapyuš, nūslauka svīdrus zam kepkys. Izlīk capuri atpakaļ, sapruovej. Pluoni, sasveiduši moti. Siermi i pylni sīna puteklim. Sīna laikā nav vīgli, dorbs dorba golā, svīdri i svīdri.
Puiši sēd, nikuo nasoka. Dimka ir Mitjkalāna padieļs, jau aug ūsys, a bolss kai gailānam. Valerka vysod daudz runoj, jam jau pi pīcdesmit. Valerka nu dobys nav švaks, tik na cīši gudrys. Tik seve nikod naapbižuos – viļteigs kai lopsa. Kod sīna laiks, rauga aizalaist meituos. Niu nazkai palics dzeraunē i tics iz tolku. Tok byus šņabs. Tys labi. Valerka sēd i laimeigs klusej.
Šoseja šveikst zam mašynys skrytuļu. Vosora. Saule. Kurs teirums jau nūpļauts, kurs jau sakosts. Kurā otkon tik kryumi i kiula aug.
Dabasi augsti i zyli, sauleite, zaļa zuole, i ceļa molys kūkūs treis lopys. Rati bolti muokuleiši kleist dabasūs kai izzeimāti.
Puškins verās, verās pa lūgu. I jau cytā bolsā soka:
– A krasivo tak! Živi i živi. I raduisja kak durak.

Gaidūt 18. novembra reitu

Reizem dzeivuot ir kai izīt cauri sīnai. Sasajimt i tikt puori, partū ka ūtrā pusē ir vēļ lobuok nakai ite. Na jau deļtuo, ka ite byutu švaki, a deļtuo, ka ir daguojs laiks byut tī aiz sīnys. I, ka gadīnī paliksi ite, vysu myužu nūžāluosi. Kai vysys nanūtykušuos lītys i nasatyktūs cylvākus, naizītūs spēlis leimiņus.

Kod cuoļam daīt laiks, jam juoizaškeļ. Ka tai nanūteik, jis nūmierst. A reizem i cylvāki nūmierst, tik dzeivoj vēļ ilgi, ilgi piec sovu cereibu smierts.

Ka dorbu napadora, jis vysu myužu valkās leidza. Tai i nes sovu pudu nanūtykušys dzeivis kai komotu iz kokla.

I vēļ es īsadūmuoju, ka pādejā laikā dzeivoju kai datorspēlē – nūkaut peikstūšu uozi piec uoža, miseja piec misejis, svylstūšs dorbs aiz svylstūša dorba. Bumbenis kreit, a maņ juos laikā juonūšaun. Nanūšaušu, vīna dzeiveiba nūst, uoda palīk pluonuoka i kluot rudiņa depreseja.

A es vīnkuorši dzeivoju kai robots. Dorbs aiz dorba. Miseja aiz misejis. Bumbeņa aiz bumbenis.

I nadūd Dīvs izkrist dzeivei nu sadlu. Es zynu, cik gryuši ir tikt atpakaļ – sasajimt otkon dzeivuot normali, apsajimt i padareit.

Dzeivei ir breineiga humora izjiuta. I jei vysod zyna, kai lobuok. Tikai tymā šaļtī ruodīs, ka nazkas na tai. I na jau tai es tū beju īsadūmuojuse.

Ka vyss nūtyktu pareizi, cik gon sprostai vyss byutu. Nikaidu puorsteigumu, najaušeibu i cereibu.

Gols golā. Ka vyss byutu vīnkuorši, nabyutu nikuo sarežgeita.

Itymā rudinī jau četrys reizis asu stuostiejuse, kū niu doru – par latgalīšu tekstu korpusu. Ak jau daīs i pīktuo reize i sastuo. Juosataisa roksts Lakugai par tū zvieri, kai ari nūpītnuoka publikaceja zynuotniskā izdavumā. Šudiņ beja sasatikšona ar ekspertu. Apsarunuojom, paruodieju.

Izdūmuoju vaira naraksteit tviterī. Navys koč kam par speiti, a raudzeit dūmuot cytaiž – uorpus. Puors dīnu saguoja, a tod aizavajadzēja. Navar jau aizalīgt kai nazyn kuo – vīnkuorši nūdereigs reiks ziņu izplateišonai. Gols golā, ari nu teleponu var atsasaceit, tok tys ir i dorba instruments, i sazinis veids ar sovejim.

Dabuoju raksteit definiceju, kas ir itei lopa – vajag nazkaidai vuordineicai. Gols golā napīrakstieju. Kai es varu zynuot, kas itys ir. Ka nikod nav bejs laika sataiseit i puortaiseit. Da i lai vuordineicys autori poši dūmoj. Tikpat labi varātu damīgt, ka rudiņūs kūki poši sevi fotografej i prīcojās par dzaltonūs lopu suknem.

Tys taipat kai profileni socialajūs teiklūs – izdzēst žāl, a pamest nūzeimoj kruot krāmus i vacu informaceju. Draugiem.lv kai muzejs, kur pasavērt iz sovu 2005. goda digitalū dzeivi. I deļkuo lai nu juos atsasaceitu?

Jau paguojs laikam mieness nu dīnys, kod 11. Saeimys deputati deve zvārastu: cyts muļļuojuos, cyts trynuos, a div goboli zvārastu pasaceja latgaliski. Kab nu Saeimys prīšksādātuojis pusis nabejs aizruodiejuma atkuortuot “vaļsts volūdā”, es tī īpaši i naīspryngtu. Ka jī tū zvārastu deve, taitod ari apsazynuoja situacejis nūpītneibu, sekys i kontekstu – leli cylvāki tok. A vaļsts volūda ir vysi latvīšu volūdys paveidi – tymā skaitā sevkura izlūksne i obejis rokstu tradicejis.

Nu pādejuo laika varūņdorbu (a par varūņdorbu es saucu kotru padareitu dorbu) ir div roksti. Sataiseju sovu komentaru i redzīni “Jurista Vuordam”, kas beja veļteits latgaliski saceitajam Jureiša i Igauņa zvārastam i latgalīšu volūdys juridiskuo statusa Latvejis vaļstī analizei. Attīceigū “Jurista Vuorda” numeri izpierka puors dīnuos (i lai kaids soka, ka latgalīši nivīnu nainteresej) da novembra beigu var bez moksys pajimt jūs sātyslopā – ite PDF fails. Piec tam pīraksteju garuoku rokstu deļ Satori par latgalīšu volūdu vyspuor, jis puorskaitams ite latvīšu literarajā volūdā, ite latgalīšu (ari literarajā) rokstu volūdā.

Pa tū laiku izzynuoju vysa kū par sevi. I par sovu augstpruoteibu, i aprūbežuoteibu. I ka asu Zatlera reformu partejis palākais kardinals (laikam kam daspīduse ituos partejis deputatus skaiteit seve sagataveitu tekstu latgaliski), i Jureiša PR specialists. 🙂 Ārmu pylns pasauļs!

Leidzjutiejim par prīcu reit nu reita juoīt gostūs iz radeju – Radio 101 pasauce parunuot par tū pošu vysu. Raudzieju jim paguojušā nedeļā īstuosteit, lai sauc pošu Jureiti – kas syudus sabryuvēja, tys lai i runoj. 😀 Tok kuram te politiskuo karjera i atpazeistameiba vajadzeiga? Tūmār deputatu izsmuodēja – šim vajags volūdnīka. Lai jau i byutu. Cik nu mane volūdnīka, tik i runuošu.

Tai vot i dzeivoju. Nu rūkys mutē, nu dīnys iz dīnu. I, kab pasauļs nasaruodeitu tik pareizs, šūvokor napīrakstieju sūleituo roksta deļ Lakugys, a ite – par nikū speciali, a varbyut par vysu.

Deļtuo ka varbyut deļtuo i dzeivojam, kab pīdzeivuotu itū vysu. Ar plusim, minusim i vysim breinumim. Carātu i nasagaideitu. Nacarātu i asūšu.

A beiguos puors biļžu nu cyta škandala – kurs tī vaineigs: pošu korporantu čammuošonuos voi dūmis birokratejis baļsteits politiskais pasyutejums, na maņ sprīst, a Reigys Dūme sasakasejuse ar korporacejom par 18. novembra guojīni. Daguojs až da tīsys – skaitu “Ir”. Smīkleiguokais, ka itymā semestrī Prezideju konventu ci P! K! (taida kai bīdreibu apvīneiba voi “jumts”, kas apvīnoj vysys Latvejis studentu korporacejis, leidzeigi kai S! P! K! – studeņšu) itymā semestrī voda Fraternitas Arctica, vīna nu vacuokūs Latvejis korporaceju – krīvu korporaceja.

Ite nu jūs sātyslopys: Fraternitas Arctica единственная, существующая на сегодняшний день, русская мужская студенческая корпорация. Хотя Fraternitas Arctica русская корпорация, в ее списках есть и латыши, немцы и поляки, которым близка русская культура. Fraternitas Arctica всегда была аполитичной. Целью Fraternitas Arctica было и является сейчас – воспитывать своих членов во взаимной дружбе буршей, академических традициях, в духе взаимного уважения и понимания отдельных народов.

Korporaceju 18. novembra guojīnī iz Bruoļu kopim raugu īt, ka viņ asu Latvejā. Asu Daugavītē, tei ir vacuokuo studeņšu korporaceja. Jei maņ daudz davuse taišni studeju pyrmajūs godūs – īsavuiceit dzeivuot plašuokā sabīdreibā, atrast i nūturēt sovu vītu, stuovēt par sovu taisneibu i pīsalāguot cytu taisneibom. Narunojūt par taidom prasmem kai apturēt lampu drudzi, runojūt auditorejā, i doncuot. 🙂

Tok na tikai deļtuo maņ ir svareigi vaļsts svātkūs īt iz Bruoļu kopim. Laikam pats svareiguokais ir pasaceļt puori kasdīnys cepīņam par vaļsts nabyušonom i stulbumim – atdūt gūdu pošai vaļsts idejai i tim, kas par jū krytuši. Munam dzedam Juoņam i juo bruoļam Jezupam pasaveice.Izakaruoja, nūdzeivuoja da vacuma. Jezups pat puordzeivuoja izsyutejumu – byut uorstam ir dīzgon nūdereigi.

Niu maņ iz golda sūplok datoram stuov apdrups dokuments – bejušuo 5. Zemgalis latvīšu strieļnīku pulka poručika Spergys kara gaitu saroksts, kas sastateits 1918. goda 18. februarī krīvu volūdā. Uroženec Vitebskoi gubernii Iosif Stepanovič Sperga. Īsadūmoj – totala rusifikaceja, taidys Latvejis vyspuor nav!

Pabeidzs 1. kursu Romys Katuoļu goreigajā seminarā Petrogradā i 1911. godā īsaukts armejā, 1916. godā veics Zīmeļu froņtis praporščiku kara školu. Seiki apraksteiti paaugstynuojumi i apbolvuojumi: 4. pakuopis Sv. Annys ordeņs 1916. goda 11. oktobrī, 3. pakuopis Sv. Stanislava ordeņs tuo poša goda 20. oktobrī,  3. pakuopis Sv. Annys ordeņs 1917. goda 5. februarī. Zīmyssvātku kaujuos tikai kontuzeits, tok palics īryndā.

Tik par kara gaitu nūslāgumu, karuošonu jau Latvejis armejā tymā papeirā nav ni vuorda. I ni vuorda par saimis stuostim i lapnumu par sovejim.

Maņ pateik 18. novembra reitā pīsaceļt vēļ pa tymsu, apsaviļkt svātku drēbēs, sasatikt pyrms 8:00 pi Latvejis Universitatis i klusejūt garā īryndā kuojom aizīt da Bruoļu kopu. Pa ceļam redzēt saulis lāktu. Nūsaļt. Nūsaklauseit uzrunys, reita saulē redzēt Muotis Latvejis tālu. Atdūt gūdu bejušajam i tod dareit sovu.

Cikom cyti vēļ tik mūstās, es jau asu dzīduojuse “Dīvs svietej Latveju”. I tymā ir nazkas taids, kuo gribīs kotru godu – kai kolona ar ļaudim stīpās, cik acs viņ redz, kai klusajuos Reigys īluos atskaņ tik ļaužu sūli, kai šveikst drēbis ejūt.

Cytu rudini ir bejs tik solts, ka ceļās dvaša. Cytu ir snidzs. Cytu lejs. Solts da osoru i viejs, a tam nav nikaidys nūzeimis.

Latvejis laikā korporanti, laikam gon tikai Prezideju ļauds, asūt guojuši frakuos. Kab nanūsoltu, zam krakla sabuoztys avīzis. (I navaru naīsadūmuot, cik daudzi nu jūs nūsola Sibirī.)

Zynuoju, ka itymā godā ari īšu. Piec pādejūs nūtykumu zynu, ka obligati īšu. Tai vajag.

Ituos vysys beja kartenis nu muna arhiva. 2009. goda 18. novembris. Nu Bruoļu kopu iz izguoztuvi, nu izguoztuvis iz prezidenta pījimšonu. Tai tys beja, tai tam beja juobyut. Kab na tuo vysa, i es byutu cyta.

2009. goda novembra puordūmys:

Man tikai ļoti negribas, ka manu karogu kāds pataisa par savu karogu, par kuru man nav nekādas daļas.

Nozagt valsti ir nevis nozagt naudu, uzpirkt ierēdņus, piekukuļot tiesas, bet gan nozagt ticību valstij. Ja man var iestāstīt, ka mana valsts ir slikta, jo es nemāku sataisīt labu valsti, man var iestāstīt arī to, ka man nemaz nevajag savu valsti, jo es neko nemāku un nevaru.

Ja kaut ko ļoti ilgi atkārto, tas kļūst par normu. Ja pūlī noteikts skaits cilvēku sāk kaut ko darīt, pēc brīža to dara viss pūlis.

(..)

Tagad palasiet, ko paši latvieši šoruden vaid internetā.

Viss ir slikti, valsts nekāda, viss drausmīgi. Jābrauc prom, jālaižas. Nekā te nebūs. Viss uz grunti.

Nozagt Latviju? Vai atdot Latviju?

Par deputāta solījumu latgaliski

cymdi

Apskatījos Satversmi, Saeimas kārtības rulli un Valsts valodas likumu, kā arī LZA Terminoloģijas komisijas apstiprināto Valodniecības terminu vārdnīcu.

Kā arī noskaidroju, ka Saeimas deputāts Juris Viļums solījumu ir devis trīs reizes: pirmo – latgaliešu rakstu valodā, otro – savā izloksnē, trešo – latviešu literārajā valodā.

Valsts valoda Latvijā ir latviešu valoda, savukārt tās paveidi ir izloksnes, latviešu literārā valoda un latgaliešu rakstu valoda. Deputāta solījums ir jādod latviešu valodā, tātad to drīkst dot arī latgaliski.

Sliecos domāt, ka S. Āboltiņa, sekojot Saeimas juridiskā biroja vadītāja G. Kusiņa padomam un liekot solījumu atkārtot valsts valodā, respektīvi, līdz tas izskan latviešu literārajā valodā, ir pieļāvusi būtisku kļūdu.

Situācijā, kad solījums jau nolasīts latgaliski, pieprasīt dot deputāta solījumu vēlreiz – valsts valodā – nozīmē pretnostatīt latviešu literāro valodu latgaliešu rakstu valodai un pēdējo tādejādi atzīt par svešvalodu – tam nav pamata ne juridiski, ne politiski.

Tā kā vakar Saeimā notikušajam precedentam var būt nepatīkamas sekas un tas var radīt nevajadzīgu saspīlējumu sabiedrībā un juridiskas problēmas nākotnē, nepieciešams plašāks situācijas skaidrojums un analīze.

Tajā skaitā arī nepieciešams norādīt atšķirību starp latviešu valodas augšzemnieku dialekta latgaliskajām izloksnēm un latgaliešu rakstu valodu – vēsturiski izveidojušos otru latviešu valodas rakstu tradīciju, kam ir normēta rakstība.

Ja Saeimas deputāta solījuma teksta norunāšana latviešu valodas izloksnē vai pārnesums otrā latviešu valodas rakstu tradīcijā juridisku apsvērumu dēļ šobrīd nav spēkā, šaubu un strīdus gadījumā pēc tā nolasīšanas nepieciešams valodnieku slēdziens, vai norunātais teksts atbilst Satversmē un Saeimas kārtības rullī norādītajam tekstam.

Tā kā latgaliešu rakstu valoda ir latviešu valodas paveids un otra rakstu tradīcija, drīzāk ir cita un korekta izeja – ir nepieciešams līdztekus latviešu literārajā valodā rakstītajam dot tekstu arī latgaliešu rakstu valodā atbilstoši šobrīd spēkā esošajām Valsts Valodas centra izstrādātajām ortogrāfijas normām.

Šobrīd veidojas absurda situācija, ka deputāta solījuma teksts ir jāatkārto vairākas reizes, līdz tas tiek norunāts atbilstoši latviešu literārās valodas (vai tai skaitā pareizrunas?) normām.

Vai visi deputāti ir apguvuši pareizrunu tik labā līmenī, lai to varētu izdarīt bez citu valodu akcenta, bez savas izloksnes iezīmēm?

Un kā gan Saeimas priekšsēdētājs, ja vien nav lingvists, spēj noteikt norunātā teksta atbilstību pareizrunas normām? 🙂

Tas tā – pārdomas, ieskicējot manu viedokli. Plašāku komentāru  sagatavošu tuvākajā laikā.

Malnbolti žyguleiši

Šūreit daguoju pi lūga i nūsabreinuoju – saule pīliejuse ar kruosu vysu pasauli: sorkoni i bolti jumti, bryunys i dzaltonys lopys, malni padebeši. Vyss taids tumeigs i eists. Saule, a pamalē malni dabasi.

Īsadūmuoju – parkū myusim itys vyss skaistums. Itys vyss niu ite.

I tod, apliejuse puči, saprotu – partū ka mes asam ite. Mes vīnkuorši asam Latvejā, deļtuo i skaistums.

Svešumā ir interesnys i šmukys lītys, vysaidi breinumi i puorsteigumi. Jiurys, kas bāg i atsagrīž. Kolni, kas pasaceļ i sadryupst. Šosejis, kas vejās apleik kolnam i kuop pa serpentinu. Breineigys pučis zīmu i vosoru, dzili kolnu azari, bolta kreita īlejis, dyuņu līknis. Tok tys vyss puorsteidz, izbreinej, izgleitoj par pasauļa plašumu i vysaidumu, tok tuo vysa ir par daudz.

I vysleidza sātā ir nazkas taids. Īsatreis i ir. Seika seiceņa šaļteņa, kod dzymtī dabasi ir cytā kruosā.  Saucit tū koč voi par mīlesteibu.

Itymā godā maņ beja izaicynuojums – atrast vuoka karteņu jaunajai latgalīšu gramatikai “A short grammar of Latgalian“, kū sarakstejuse volūdneica Nikole Nau i izdevs apguods “Lincom Europe“.

Partū ka kai paruodeit volūdys dvēseli? Dabasi vysur ir dabasi, zeme vysur ir zeme, azari vysur ir azari. Zyrgi ir zyrgi, bazneicys ir bazneicys, krysti ir krysti, akmini ir akmini. Cylvāki? Tok kuri? Jaunīši džynsūs ci tautyskūs brunčūs? Babys ar skustenim i puotarneicom? Veči pi zyrga ci traktora? A kaids tam sakars ar volūdu.

Apvaicuoju puors normalu fotografu. Mani pasyutēja pupuos – pasoki, kuo tev vajag, tod pasaciešu, voi maņ ir. A kai maņ zynuot, kas jam ir? I kai maņ zynuot, kas vajadzeigs.

Tod vīnkuorši vierūs sovā piļneigi haotiskajā i vysaidu breinumu pylnajā arhivā. Kas nu tuo, kas maņ ir, ir par volūdu. Partū ka ir kartenis, kas paruoda mierstūšu volūdu. Ir kartenis, kas paruoda skumis, prīcu voi dzeiveibu. Tok kai paruodeit latgaliskumu.

Latgolys Muora ci Aglyunys bazilika? Ceļamolys krysts ci muola pūdi? Traktors ci pīna konys? Lauku dzeive ci dobys breinumi?

Atbiļde ir ite. Īdevu skaudzi atrodumu, iz vuoka tyka Īva. Jauna sīvīte tautystārpā Juoņadīnys reitā pi gunkura.

A kaids tam sakars ar žyguleišim? A nikaida. Vīnkuorši tī dabasi – malni īt nu pamalis kai bluočs, tok sirdī mīrs – rudiņa leits atīt par kolnu i atnas soltumu, tok jis i padzirdej zemi, kas pyrms mīga piec korstuos vosorys gryb atsadzert, kab cytugod okuos byutu iudiņs, kab zeme otkon byutu zaļa i kruosaina.

Nazkurā nedeļgolā itūrudiņ braucem ar draugim iz Latgolu i pīstuojim Kūknesē. I īsadūmoj – brauc pa ceļu iz piļsdrupom i pieški sirdī īsyt bierneiba. Mašynu stuovvītā tikai žyguli, zaparožeci, volgys, latvejis, moskviči.

I tu otkon esi mozs. I atguodoj. Vysus bierneibys koncertus, teatra breivdobys pasuocīņus, tautys manifestacejis, bazneicys svātkus, kod tāvs ībrauce pļovā i raudzēja nūlikt mašynu (i jis nazynuoja, kas ir nūparkuot mašynu), a muote tik saceja, lai nalīk cīši tuoli voi pret kolnu – rūkysbremze to švaka (i jei nazynuoja, ka var braukt i ar mašynu, kam kotru sastdīni nav koč kas juokapačoj motorā). A es siedieju aizmugurē iz siedekļa ar zaļom rūtim i cerieju – cukragaileiši, poņčiki, pepsikola (i es nazynuoju, ka nazkod žyguleiši byus tikai malnbolti – munā bierneibys albumā).

15 minotu / 15 karteņu Poznaņā

Ka naīlikšu niu, naīlikšu nikod. Beju Poznaņā iz konfereņci, iz šaļteņu spruku sovā vaļā i iz šaļteņu nūspieru Kristīnis fotoaparatu. Te ir. Šaļteņa piļsātys munom acim.

Paļdis Nikolei! Kab na juos pacīteibys gaideit tezis, es nabyutu sasajāmuse jau itūgod runuot par korpusu. Partū ka ir meži, kurūs var īīt. Tok ir meži, kurūs ir daudz molkys. Kū dziļuok mežā, tū molkys vaira. A zyrgs to tikai vīns.

Niu skrīnu tuoļuok – iz Aglyuni. Latvejā rudiņs. Maņ gon ruodīs, Dīnvydlatgolā jis ir šmukuoks voi vysmoz na tik izbroduots kai Siguldā. Deļtuo pa taisnū nu lidmašynys – ceļā. Partū ka ceļš vylynoj, ceļš sauc!