Izelpa

laivas

Karteņa nu vosorys beigu blūdeišonys pi nazkaidim pījiurys azarim. Vuords “Kaņieris” gon maņ vaira saistuos ar jaunīšu centru Reigā, navys azaru natuoli nu Reigys. Bet nu lai byutu. Nav svareigai.

Nav jau tai, ka nav, kuo saceit. Bet nav nikuo taida, parkū grybātūs publiski ceptīs. Vyss nūmyzuots i pamasts paguotnē. Jaunam laikam jaunys dūmys i teicīni, tikai sirds to tei poša.

Piec diskusejis par etniskajom identitatem Latvejā laikam nazkas beja juopīroksta, bet saprotu, ka nav nikuo taida, kuo es jau nabyutu sacejuse. Ka jauni cylvāki atrūn vacuos problemys, problemys nu tuo napalīk jaunuokys.

Muna intravertuo dzeive turpynojās. Telepona skanis signalu atsliedžu jau nazkod vosorā. Nivīns jau eisti ari nazvona. Puorsvorā es dzieržu.

Paguotni īpakoju jaunā formatā. Nazkod dreiži izīs muna prozys gruomota. Dreiži – saleidzynojūt ar tekstu dzimšonys dīnom. Ir jūceigi, bet daļa nu tekstu ir pat nu 2003., 2005. goda. Bet mož i daguojs jūs laiks. Kod paguotne nūsalupynoj, aizpluovoj i sasastuoj vīnā azara molā. Nūlic, dasīņ.

Par jazvu i laimi

keksi

Zynu, ka daudzi zynuotuoji soka – jei stypra, jei izturēs. Skaidrys, ka iztureišu. Na tū viņ. Dūt Dīvs tik laimis šaļtenis, kū atguoduot i kuruos gaideit. Nu šaļtenis iz šaļteņu kai nu vīnys pūra kryuts iz ūtru puori slapņumam.

Nui, pīsaceļt var ari nu nakurīnis, nu dziļuokuos dūbis. Tok pīsaceļt kai cylvākam, na zarazai ir vysys dzeivis gryuteibu pakuope i izaicynuojums. Vysu myužu ir izvēle – byut maitai voi cylvākam. I tys ir tys, kas vysu myužu juosavuica, vysu myužu juopīmiņ.

Šudiņ puorskaiteju anotacejā, ka munys niu jau 3. antibiotikys der Sibira miera uorstiešonai. Temperatura pyrmū dīnu normala.

Cylvāks tūmār ir stypruoks par jazvu. Vot deļtuo ir svareigi palikt par cylvāku, navys byut jazvai, kas ād sovu i cytu dzeivis.

Šudiņ Annys dīna. Var suokt rakt jaunuos buļbys, na tikai čupinēt zam lokstu – kur kaida pruovuoka aizamatuse. Var ēst jaunūs uobeļus. Tai ka iedit buļbys i uobeļus, naiedit cylvāku. Tys ir ir tys, deļkuo cylvāks ir cylvāks, na rikteiga jazva.

Tei ir kotra poša izvēle – dzeivuot sovu voi svešu dzeivi, radeit sovu prīcu iz zemis voi kleņčeit nu cytu prīcys kaidys druponys, voi laseit pa zemi nu cytu nalaimis atbyrzušus sovys laimis trupiekšņus. Sok, maņ ir labi, ka cytim švaki. Muna laime pasakuop iz cytu nalaimis i izaver leluoka.

A ni besa. Laime pīvalk laimi, prīca sasabolsoj ar prīcu. Zvoni skaņ tuoļuok par vuordim. Nu šaļtenis iz šaļteņu, nu laimis iz laimi – sovu voi svešu. I tys ir tys, deļkuo ir vārts – smaideit pretim, pasaceit lobu vuordu voi vīnkuorši dzeivuot.

Ceļa vuordi

naktineicys

Izdūmuoju dīnrokstā dalikt vuordineicu, kas 27. julī skanēs Latvejis Radejis raidejumā “Kolnasāta“. Varbyut kuram nūder, taisūtīs ituos vosorys Lelajam Braucīņam iz Latgolu.

Itys roksts vaira dūmuota tim, kas latgaliski narunoj. A varbyut kaida gudreiba nūderēs ari tam, kurs latgaliski runoj kasdīnys, tik nav aizadūmuojs, kai tys eisti ir i kai juobyut.

Ak jau daudzi nu jiusu itūvosor brauks gostūs iz Latgolu. Cyts gostūs da rodu voi iz kopusvātkim, cyts kai turists apsavērt, kas lobs pādejā laikā sataiseits i izcalts lelajuos Latgolys piļsātuos Rēzeknē i Daugovpilī, cyts nūsamauduot azarā i izapērt pierteņā, vēļ kaidam gribēsīs apsavērt staraveru dzeraunis, katuoļu krystus ceļa moluos voi taipat viņ pablūdeit pa Latgolys celim i nacelim.

Īejūt sātā, vīsneicā voi sateikūt cylvāku iz ceļa soka „Lobs reits”, „Loba dīna”, „Lobs vokors”. Kotrā teicīnī ir div vuordi, taipat kai lītuvīšim.

Tyvuokim cylvākim var saceit – „Vasals”, „Vasala”! Tys sovā ziņā ir analogs latvīšu „Čau”, tikai sevī satur nūvieliejumu, lai cylvāks ir vasals. Ari tod, ka kaids cylvāks nūsaškaudoj, jam apleicejī soka: „Byusi vasals!” voi vīnkuorši – „Vasals!” A kod pi svātku golda paceļ gluozi, tys tam soka dzardams: „Byusi vasals!”, a ūtrys jam atsoka: „Dzer vasals!” Tai jūceigai saīt, tok tys, kas dzer, ūtram vielej veseleibys, a ūtrys jam atsoka ar tū pošu.

„Vasals” vyspuor ir cīši ītiļpeigs vuords. Var gadeitīs, ka iz kaida ceļa staba, ībraucūt kaidā pogostā voi mīstā, gaideis uzroksts, par pīmāru: „Vasali Baļtinovā!” A sagaideituojs, izguojs prīškā iz sātys celeņa, saceis: „Vasali atbraukuši!”

Ir pat vuordi – „vasaluotīs”, „sasavasaluot”, „vasaluošonuos”, „sasavasaluošona”. Tys ir vasals process, kur nav gona ar vīnu „vasals”, „vasala” vuordu, a kas ītver ari apsarunuošonu – kai dzelys, kai sīva, kai bārni, kai veiram dorbs, kai ceļš da itejīnis, kaids laiks ruodīs, kai ar sīnu, kai mašyna īt. Kod ūtram dūsi lobu dīnu, lobu reitu voi vokoru, tī ir taida kai pīkluojeibys sīna pa storpu – kai vajag. A ka saceisi „vasals”, „vasala”, „vasali”, to obeji runuotuoji atsarūn vīnā telpā, vīnā ustobā, vīnā pogolmā. Lobadīnu dūd vysim, vasalojās ar sovejim.

Vēļ ir teicīņs, kū myusu dīnuos gon vaira soka tikai bērēs, ejūt iz saļmu dzīduošonu, kai ari bazneicuonu vydā, ari sarunā ar bazneickungu. Tok tei ir vaca katuoļu sasavasaluošona. Sateikūt soka: „Lai ir slaveits Jezus Kristus!” Ūtrys atsoka: „Myužeigi myužam!” Tai ak jau nasaceis jaunīši večerinkā ci tuseņā voi zaļumbalā, tok svātdīnis reitā, sateikūt babeņu iz ceļa ejam iz bazneicu, drūši vari saceit – jai byus prīceiguoks pruots, a Tovs pasauļs paliks gaišuoks.

Bērēs, voi ari runojūt par kaidu nūmyrušu, soka: „Myužeigu dusiešonu!” „Lai jam vīglys smiļkts” A kuozuos taipat kai i cytur Latvejā pi golda klīdz: „Ryugts, ryugts!” I tod: „Soldons!”

Pi golda var vielēt lobu apetitu voi apetiti – kai jau kuram tys vuords mutē pasagrīž. A vēļ lobuok āduojim nūvielēt: „Dīvs gaus!” Tys zeimoj – lai Dīvs gausynoj iesšonu, lai āduojs ād ar gausu, ar apdūmu i paād da seita, na pīsarej tai, ka navar pakustēt i tod suop māga. Lai iedīņs nas svieteibu i nūdar mīsai i goram. Gauss ir ari ar nūzeimi lāns, lieneigs. Lieni ādūt, var paēst lobuok, seituok. A pretim juosoka: „Ar gausu!” Tai ka āduojs ari apstyprynoj – ēst pamazeņam. Tai pi golda saīt dialogs: „Dīvs gaus!”, „Ar gausu!”

Pi golda var saceit ari „Lai Dīvs svietej!” – tys zeimoj, lai iedīņs nas svieteibu i seitu, reizē ari pateiceibu Dīvam par juo duovonom. Par sauli i zemi, kas izaudziejuse gryudus, par malieju i cepieju veseleibu i spāku. Ka redzi kaidu struodojam ceļa molā, soki: “Dīvs paleidz!” Na veļti ir teicīņs “Kas nadūd Dīvpaleiga, tam iz kokla čorts sēd”. A pretim vysod var saceit „Paļdis” – itys vuords der gondreiž kotrā situacejā.

A, ka kaids ir izdarejs kū na viņ lobu, tū „paļdis” var saceit vēļ stypruok, sokūt: „Lai Dīvs aizmoksoj!” Tys reizē ari ir lobys izadūšonys vieliejums nazkod iz prīšku. Partū ka lobs dorbs vysod atnas soldonus augļus – agri voi vieli. Taipat ari švaks dorbs – kotram dorbam sova olga, i na jau myusim ļauds struopēt. Deļtuo ari švaka dareituojim var saceit: „A lai jam Dīvs aizmoksoj…” I tei jau vaira na myusu vaļa – kaida tei moksa byus. I kod.

Taidi ir vaira lītuotī latgalīšu pīkluojeibys vuordi, pīkluojeibys frazis. Pareizuok sokūt – ceļa vuordi. Taids īskots latgalīšu pīkluojeibys pasaulī. Ka brauksi cīmā iz Latgolu, atguodoj jūs!

Itī vuordi „paļdis”, „lyudzu”, „vasals”, „Dīvs paleidz” varbyut naizgluobs pasauli, tok jī Tev paleidzēs ceļā i sātā i kai celinīkam attaiseis vysys durovys i paruodeis, ka ite naesi vyss najaušs cauri guojiejs i gosts iz eisa laika, a sovs cylvāks, kas pasaulī īt ar ciļvieceigu gudreibu.

Dzeivē iz prīšku tuoļuok teik nakaunis. Tok i jī nikur tuoli natiks, ka namuocēs pasaceit “paļdis” voi nūvielēt cytim ļaudim lobu dīnu i vīglu goru.

Gols golā – kai pasaulī īsi, tai i pasauļs īs tev pretim. Kai mežā sauksi, tai atskanēs. Kaidu dzīsmi dzīduosi, tai i skanēs.

Lai skaista vosora i breineigs ceļš zam kuoju!

"Kolnasāta". Gondreiž memuari

KS_vyzbulis1

Drūši viņ lela daļa cylvāku i pat munu draugu tuo nimoz nav īvāruojuse, a es poša asu par slinku kladzynuot pa vysu pasauli, tok jau nu oktobra mes ar Dairu i Aigaru taisom latgalīšu raidejumu “Kolnasāta”, kas kotru sastdīni 18:15 stuņdēs vokorā i svātdīnēs 5:02 nu reita skaņ Latvejis Radejis 1. programā.

Nūsaklauseit var ari radejis arhivā. Niu ari dasagivu sataiseit raidejuma anotacejis – īlikt Lakugā i izsyuteit latgalīšu medeju listei. Ite 20. apreļa, ite 27. apreļa raidejums.

Dzeivei ir loba humora izjiuta. Zynu, ka ir vasala armeja cylvāku, kam tikt radejā ir dzeivis pīpiļdejums i mierkis. Maņ radeja atguoja najauši – kai vēļ vīna skaista i bogota nūstuošona dzeivis ceļā, vēļ vīns kuopams kolns.

Nikod naasu plāsusēs iz radeju – runuošona nav muns dzeivis aicynuojums, skaņa nav muna stiheja. Tok vīnā breidī izaruod, ka vajag i juodora, partū ka vajag i juodora.
Ka lelu ceļa gobolu esi runuojs, cik labi byutu nūdzīduot Tū dzīsmi, tod Tymā breidī, kod Tai dzīsmei dūd vuordu, vaira nadreiksti saceit, ka vyspuor jau nav dzīdamuos reiklis i varbyut lai Tū dzīsmi dzīd kaids cyts. Latvīša kautreibā nūsapyust – kū ta es tī. Pasaraut maleņā i turpynuot rauduot, cik vyss švaki, ka nivīns cyts nadzīd Tū eistū i vīneigū dzīsmi.

Rudinī maņ pieški vaicuoja, voi es varu paleidzēt atrast komandu raidejumam latgaliski Latvejis Radejā. Ka paleidzēt, to kaida runa. Jau seņ asu atzynuse, ka īspieja i spiejis ir ari pīnuokums. Tys, ka tu vari, ir ari – tev vajag. Pījem tū i ej.
Dzeive pajūkuoja vēļreiz. Ka jau tai esi godim peikstiejuse, ka volūdai juoskaņ radejā – še! Grūži rūkā, prīškā ceļš – dori.

Ej poša voi meklej cytu. Kai tamā rūtaļā, kur vysi īt duorzeņā, a bite ļūžņoj pa vydu – kod dzīsme beidzās, izstum sovā vītā kaidu cytu. Paļdis Dīvam, cyts atsaroda.
Ideju vysod ir daudz, a īspiejis pošys attaisa sev vuortus. Tys navarēja, tys natyka, tam bais, cytam vyss apsarībs.

Tok atsaroda Daira, par kū es izzynuoju pyrmū reizi dzeivē i kas saguoja kai lels puorsteigums – pasaulī vys tik ir sakareigi latgalīši, par kū es nikuo nazynu. Tai ka tys latgalīšu pasauļs nimoz tik mozs i vuoreigs nav. Niu jei ir raidejuma producente i valk kūpā cylvākus, reportažys, gostus, īrokstus, dzīsmis – eistyn kai bite.

Kolnasata_mes

Aigars pacēle zemē nūsvīstū izaicynuojuma cymdu i pīkryta byut bolss. Bolss – tys ir cīši svareigai. Tys ir apmāram kai dators voi pildspolva tekstam. Teksts ir pats golvonais, tok jis naatīs nu nakurīnis pats – ir vajadzeigs kaids, kas jū pasoka bolsā. Pi tam navys kai patafons ar izlyktu plati, a dzeivs cylvāks, ar kū kūpā var pījimt lāmumus i dareit piec īspiejis lobuok sovu dorbu.

Parkū “Kolnasāta”.
Raidejumam jau beja juoizmaun iz iudiņa viersa, a vuorda jam nabeja. Tys ir, vuordu to beja daudz, a nabeja taida, ar kurū grybātūs dzeivuot i struoduot.
Gols golā vuords atsaroda – sāta ir latgaliskuos telpys simbolu simbols, sāta ir pasauļa pupona, kur īsasuoc i izabeidz vysi celi i agri voi vieli atīt vysi guojieji.
“Kolnasāta ir sāta iz kolna vyds. Poša golvonuo sāta – na nazkur peisa molā aiz kryumu, a kolna golā. Kai pasauļa centrs kosmosa ainā voi vīnkuorši leli i stypri kuormi i vacu kūku pudurs teirumu i mežu vydā ar lelu pogolmu, kur satak vysi celi i vysa informaceja par kulturys dzeivi Latgolā i latgaliskū kulturu pasaulī.

Parkū puorsvorā kultura.
Vyss cylvāka radeitais, i lelā vairumā gadīņu – ar īdvasmu radeitais, ir kultura. Kur īdvasma, tī gaisma.
Gribīs Latvejis Radejis klauseituojam vysā Latvejā latgaliski pasnīgt ziņu par gaišū latgaliskumu, na cepīni par tū, cik Latgolā vyss ir švaki. Partū ka švakys zinis vysod atrass sev ceļu i izaplēss medeju viereibys centrā, a lobuos zinis ir pošsaprūtamys i klusys, tok juos cylvākam ilguok palīk atmiņā i dūd motivaceju īt i dareit tuoļuok sovu dorbu.
Krystobu Latvejā jau tai ir mozuok kai bieru, a pasauli izmaineis na jau nabašnīki.
Pasauļs ir juoīrunoj, juopīradynoj, juoīdzeivynoj i juoītrycynoj latgaliski, kab jis leiguotūs leidza i nasystu pretim latgaliskajam.
“Kolnasātys” miseja – pastuosteit, īpazeistynuot, paruodeit, īvest latgaliskajā kai sātā.

Daudz kū nūsaceja ari skaniešonys laiks i regularitate – reizi nedeļā sastdīnis vokorā, kai nu suokuma smiejomēs – pyrms pierts.
Skaidrys, ka radejā ir daudz analitisku raidejumu, kas skaņ pa dīnu i cyloj vysaidys byušonys i nabyušonys, ceļ gaismā našmukys lītys i problemys, izceļ nu pašelem labi nūbuoztys lītys i nūtykumus. Taipat skaidrys, ka ir ari tikai kulturai veļteiti raidejumi, kas dzeivoj muzykā, literaturā, dzīsmē kai apbūrtā solā.
“Kolnasātai” juobyut nazkur pa vydu – radejis žurnalam, kas salosa nedelis nūtykumus i zinis, sekoj leidza aktualitatem i dareituojim, runoj ar jim i par jim. Juostuosta par latgaliskū, raugūt naīsasprīst pošu izroktā olā.
Latgaliskais kai sevkura šaura identitate vīgli var puorsamest par tuorpu, kas rej sovu asti. Pats najiuti, kai piec šaļts jau esi sektā, kas nasaver ni pa labi, ni pa kreisi – redz viņ da tyvuokajai meža molai i na spreidi aiz ceļa leikuma. Agri voi vieli riņčs nūsaslādz tik cīši, ka bez specifisku zynuošonu i jutūnis vydā natikt.
A “Kolnasātys” klauseituojs ir na izradzātais i pošvuiceibys ceļā svaideitais latgalīts ci latgaļs, a sevkurs LR1 klauseituojs. I ite aizdavums – kai jam naatbuozt i naapsarībt. Reizē īlīkūt vydā sovpateibu i rodūšumu. Napalīkūt par stereotipiskom i vīgli sagremojamom klišejom – muola pūdim pylnu zyrga vazumu pi boltys bazneicys, kas atsaspīgelej zyla azara iudinī.

Suokums beja cīši gryuts. Kai jau kolnā kuopūt.
Vīnu šaļti ruodejuos, ka nūsaukums “Kolnasāta” ir kai napīpiļdeita zeime, kai vuordiskys luosts i koklā pakuorts vuordiakmins. Kai Sisifam vysu myužu īt kolnā – iz ilgi gaideitū i nikod nasasnīdzamū sātu, kur sāta ir mīrs, nirvana, drūšeiba, muote, dzimtine, palīkūšais.
Tei beja piļneigi jauna dzeivis sfera i vajadzeiba mudri īsavuiceit i apgiut piļneigi jaunys prasmis, raugūt asūšuos dūteibys pīlāguot jaunom vajadzeibom. Tymā skaitā – radejis fonotekā atrast latgalīšu dzīsmis, kas atbylst 1. programys formatam, kai ari īlikt tī vydā jaunys. Seikumi, bet tys ari ir dorbs.
Plus, psihologiskais spīdīņs. Partū ka ni duorzā, ni mežā nikuo navari īstateit, kaidu cytu puči voi kryumu napuorstotūt cytā vītā voi naizmainūt juo augšonys apstuokļus.
Kotrai darbeibai ir tauriņa efekts – kas vīnā pasauļa pusē ir tauriņa spuornu viezīņs, ūtrā izsauc vīsuļvātru i sagraudoj cylvāku sātys.
.

Raidejuma klauseituojis Lucijis salaseitī vuordi, kū jei pīrakstejuse piec “Kolnasātā” izskaniejušuo aicynuojuma – atguoduot sovys volūdys vacūs vuordus.

Kod raidejumam vēļ pat nabeja vuorda i pasauļs vēļ nabeja radeits, vīns nu golvonūs jaunuo raidejuma komandys vaicuojumu beja – voi sasaglobuos ari Bronislava Sprydzāna raidejums 4. programā. Partū ka mes sovā latgaliskumā asam izauguši ari ar “Latgolys Vuordu” – kai fona voi centra vaicuojumu, kai pi auss voi nazkur tuolīnē skanūšu. Ari vaicuojums Latvejis medeju satura nūsaceituojim to vysod ir bejs – puorlicit itū raidejumu radejis 1. programā.

Radejis atbiļde beja diplomatiski mīrinojūša, īdrūsynojūša, atlīkūša. Suocit, dorit, tod redzēs – lāmums ir 4. kanala ziņā.
Beja skaidrys, ka izvēle ir atsasaceit nu īspiejis i ļaut vysam ritēt sovu gaitu – latgalīšu volūda nazkur 4. programā pi cyttautīšu.
Vīnu ūlu div reizis naizpereisi – ka cuoļs pīdzims, jis juoaudzej.
Skaidru sūlejumu saglobuot obejus raidejumus nabeja, tok nabeja ari informacejis, ka vīnys dasys vītā iz škeiva tiks izlykta cyta dasa.
Piec tam izaruodeja, ka dasys ir samaineitys i “Kolnasāta”, poša tuo nagrybādama, apāduse “Latgolys Vuordu”. Par reizis nu latgalīšu labdaru sajiemu “diplomatiskū postu”, cik Bronislavs ir sirdeigs i aizvainuots i cik mes asam leli maitys.

Sekuoja pīcu latgalīšu aktivistu latgalīšu bīdreibu vuordā raksteita viestule “Latvejis Radejai” i Nacionalajai elektroniskūs plašsazinis leidzekļu padūmei, ka raidejuma koncepceja naattaisnoj Latgolys problemys i jimā nav diskuseju par socialajim i ekonomiskajim, sabīdriski politiskajim vaicuojumim, kai ari raidejums klauseituojim nadūd plašu Latgolys sabīdriskūs organizaceju redziejumu.
Tymā breidī saprotu, ka es asu nareali nūguruse nu tuo vysa – nu tuo, ka kotra izvēle nas sev leidza skaudzi izvieļu, kū vaira navari pījimt poša. Vyss sapeits cītā teiklā – rauņ aiz kura dīga gribi, leiguosīs vyss leidza. Leiguosīs i smirdēs kai aizlejuse dūbe aiz klāva.
Sasamete naloba dūša – cik tys latgalīšu pasauļs ir mozeņš i cik pamateigi saduniejs, ka kotra kusteiba izraisa ituo pasauļa pleisšonu. Kai cesnā maisā, kur nūsolušim syvānim gribīs pi cyukys ciča, a vad to nu tierga iz jaunu sātu i īliks aizgoldā – audzit poši. Ni muotis, ni ciča, a īkūst to gribīs. Vot i grīžās vīns ar ūtru pa aizgoldu, a aiz klāva durovu pasauļs.

Bet cik īspieju ir aizīt pa lopys dzeislom atpakaļ iz lopys kuotu. Cik īspieju pa zemē izlīta iudiņa straumeitem satecēt atpakaļ spanī.
Lopa, kas izplaukuse, zaļoj da poša vāluo rudiņa, cikom nūkreit, dūdama vītu cytom. Zemē izlīts iudiņs padzyrda zemi i ļaun izaugt jaunim osnim i atzolom.

Ceļš, kas īsuokts, vad pasaulī.

kolnasata.muzejam_1

Ite Valentinys Mičulis, ilggadejis Atašīnis pusis folklorys kūpys „Vīraksne” vadeituojis, duovona “Kolnasātai” – pošys salaseitūs latgalīšu teicīņu kruojums i muolā taiseits Atašīnis bazneicys atveids.

Kotru nedeļu iz “Kolnasātu” atīt kaids gosts, kas latgaliski pastuosta par sovu pasauli.
Reit, 4. majā, tei byus dzejneica Anna Rancāne, sarunā par latgalīšu dzeju i Atmūdys laika idealim jei reizē ir skorba, reizē ari cereibu pylna. Jei pastuosteis kai par naseņ sajimtū literaturys bolvu, sovu dzeju i īdvasmu, tai ari par sabīdriskū dzeivi i darbeibu, juos pošys pīredzi i nūskaņuojumu kai pyrms 23 godu, tai ari myusu dīnu Latvejā.
11. majā atīs iergeļneica Jacinta Bicāne i pastuosteis par Latgolys iergeļu dīnom, kas dažaiduos Latgolys vītuos nūtiks nu 11. leidz 26. majam – itūgod jau catūrtū reizi.
18. maja gosts byus Mežvydu tomātu audzātuojs Edgars Romanovskis. Jis pastuosteis kai par tomatim i jūs audziešonu, tai ari par alternativajom apkuris sistemom. Vysod ir prīca vērtīs iz cylvāku, kas ir viļņa viersyunē, airej nu vysa spāka, jemās, kuļās, doruos – tī ir spāka ļauds, kas dzeivi nas iz prīšku, na ļaunās nest. Jī īdvasmoj i līk cytaižuok pasavērt iz sovys dzeivis – a kas ir tei ideja, par kū dagu es?

Reportažuos nu Latgolys var izzynuot par čaklim i gudrim cylvākim i jūs padareitajim dorbim. Teik salaseitys vysaidys zinis par nūtykumim Latgolā i latgaliskajā pasaulī – suocūt nu īlu i sātu renovaceju i jaunu dorba vītu i kulturys centru tapšonu leidz koncertim, izstuodem i gruomotom, dzīsmem.

Vuordineicys taisa Valentins Lukaševičs, jis tai lītai pīīt nu pošys dzilīnis i rauga nūjimt vuordim deči i pasavērt, kai jī aug i kaidys jim saknis.
Kotru ūtrū nedeļu vuordineicu taisu es – parosti ideja atīt poša, a tod jau tik gruomotuos, datorā, korpusā i tekstūs juosalosa, kai tys vuords skaņ i jū jis soka. Maņ pošai nagaideitai ir saprast, ka nu golvys runuot ir vīgli i dabiski, a formats prosa tekstu sagataveit prīškā – lai puors īdūtūs minotu laika naiznīkuotu ar atguoduošonu, a raudzeitu pasaceit vaira. Reizem tys saīt kai prozys teksts, reizem vuordi pynās i tynās.

Ka kas, “Kolnasātai” ir ari sovs tvitera konts, kurā mes raugom piec īspiejis mudri dalikt zinis par nūtykumim Latgolā i latgaliskajā pasaulī, kod viņ pasaruoda ziņa par kū nabejs jaunu i interesnu. A, ka Tev ir taida ziņa, drūši roksti tviterī voi iz e-postu latgale@latvijasradio.lv – vysod prīca sajimt viests i pa postu, i e-postu.

Ite, pīmāram, uzcīteiga klauseituoja i raksteituoja Stanislava viestule:

apluksne2.vestule_12.vestule_2

Tai i saīt. Dzeive ir ceļš. Na vysod vīglys i na vysod leidzons. Nazkod ir juopījam lāmums kuopt kolnā, koč palikt sovā īrostajā vīteņā byutu tik vīglai i pateikamai. A ni par kū nasuop sirds, nikas nav juodora. Siedi i lomojīs, ka nikas nanūteik i nivīns nikuo nadora.

A tī augšā ir tik skaisti. Kod dorbs padareits i palaists gaisā.
Tik nazkod otkon juoīt lejā i otkon juonas savu nostu augšā. Kotru nedeļu nu jauna suoc veļt kūpā ziņu bumbenis kai syudu vabale syudus – reizi nedeļā juoskaņ.
Cereibā, ka zeme paliks augleiga i latgaliskais vuords, kas izskaniejs ēterā, nazkur tī pasaulī satiks dzierdeigys auss.
Nadarejs jau napaliksi. Kai soka tautys gudreiba – dorbs beja i byus, tik ka nūmiert nabyus valis.

Ontans i gruomotu karma

Ontans

Baļtinovys amaterteatra “Palādas” aktīrs Imants Slišāns i ābečnīks Jurs Cybuļs
pi LgSC gruomotu golda ituo goda 20. aprelī izruožu storplaikā.

Nazynu, kai ir tierguot latvīšu, krīvu, angļu gruomotys parostā veikalā. Bet kotru reizi, kod asu tierguojuse latgalīšu gruomotys, maņ ir sajiuta, ka kolekcioneju ārmus i jī speciali mane meklej. Voi varbyut es par daudz verūs apleik i par daudz runoju – tuo vītā, lai ļaudim vīnkuorši raudzeitu puordūt preci.
Bet maņ pateik atrast i īdūt pareizū gruomotu ari tod, ka cylvāks nazyna, kuo jis grib. Koč ar latgalīšu gruomotom vysbīžuok tai ari ir – juos ir kai nazynomī karaveiri, kas bruoļu kopūs guļ sūpluok vīna ūtrai. Ni juos zyna cylvāku, ni cylvāki jūs. It kai nazkuo grybātu skaiteit, tok burti ni taidi i autors ni taids.
Itū sastdiņ tierguoju latgalīšu gruomotys kinuteatrī “Splendid Palace” Baļtinovys amaterteatra “Palādas” vīsizruodis “Ontans i rodne” laikā. (Vaira par itū ceļojūšū LgSC gruomotu stendu i pošu tierguošonys projektu skaiti ite.)

Vīna sīvīte speciali maņ atnese šokolada kompetu zylā folejā – ceiruļa ūleņu pavasarī. Jei saceja, ka kotru reizi klausuos “Kolnasātu”, ka jai cīši interesnai. Šudiņ Vaļuks stuosts par dzāsluonu.
– Ā, niu to jau ir pastuostejs, – jei saceja, pasavāruse iz pulkstini. Ruodeja jau godreiž septeni vokorā.
Jei pastuosteja, kai ari juos pusē dzāsluonu sauc dzāsluonu, a vēļ ir dzierdiejuse, kai jū sauc ari par zaslonu voi nazkū tamleidzeigu. Vaicuoja par vacajim vuordim – kai es tik daudz zynu i kur es jūs jemu.
Saceju, ka es vīnkuorši jūs atguodoju nu bierneibys, a vēļ pasaveru gruomotuos.

Veceits ar paplyku plešu i puori puorsukuotom kuplom motu lēkšem, kas piec capuris nūjimšonys stuovēja gaisā i kryta iz pīris. Taidi siermi i naleidzonai apgrīzti motu viļni.
Jis daguoja pi golda, mierķtīceigai pajēme zaļū gruomotu. Leonarda Latkovska atmūdys darbinīkus. Suoce škūrsteit, aizaruove. Piec šaļts jis jau stuovēja koridora ūtrā pusē. Raudzieju jū napagaisynuot nu skatīņa, koč naticieju, ka jis ir zaglis.
Piec minotu desmit veceits atnese gruomotu atpakaļ. Nūlyka iz golda precizi juos vītā i pasaceja:
– Itei ir loba gruomota. Tik burti mozi, navar izlaseit.

Daguoja sīvīte. Cyluoja vīnu gruomotu, ūtru. Es soku – tī dzeja, tī proza.
Jei pieški pasagrīze pret mani i saceja:
– Es dzeju vairs nelasu. Visi dzejnieki ir miruši.
Nazkū atbiļdieju, saruna turpynuojuos. Beja skaidrs, ka jei nikuo napierks, bet reizem ir tai, ka saprūti – es te stuovu na jau gruomotu, bet cylvāku deļ.
– Visi, ko es lasīju, ir miruši. Visi mani autori ir miruši.
Jei nanūsauce nivīna vuorda, bet tys skanēja tik apokaliptiski. Kai piec pasauļa gola.
Jei ari saceja, ka jaunū dzeju nasaprūt. Bet nasaprūt ari Imantu Auzeņu – it kai teksts ir, a skaņ tukšums. Nav nikaidys jāgys, tikai atskanis. Bet Imants Auzeņš jai to nikod tai i naass patics.
Jei nanūsauce nivīna dzejnīka, kas ir juos autors. Tok ari ar lelu toleraņci i sirsneibu atzyna, ka juos laiks ir cauri. Lai roksta kū raksteidami – tei nav juos literatura. Jei nanūlīdz, navīpsnoj, nasmuodej, naškolej.
Vīnkuorši vysi dzejnīki ir myruši

Div draudzinis, trīkdamys i smīdamuos vīna caur ūtru, trynuos pi golda. Beja skaidrys, ka nazkuo juos grib, bet eisti nagrib nikuo sprosta. Vīna pasaceja par unukim nazkū, bet es vierūs i nasaprotu – ruodīs, par jaunu, lai byutu unuki. Ūtruo tai kai grybātu kaidu gruomotu pierkt, a ej nu zyni, kuru i deļkuo. I voi pierkt. I voi jei.
Vuords pa vuordam, juos apsamete pi vuordineicu. Pasavēre iz Bārzkolna, pastuosteju eisai. Nā, tys eisti nader. Tod saceju – juojem Vaļuka vuordineicu.
Vīna nu jūs smiejuos i saceja tymsuokajai:
– Ka byus vydā “sipisnīks”, tev juojem!
Apcaltuo tai kai sasavībe, a atsauceigai vērēs, kai tei ūtra škir lopys.
Sipisnīks beja. Bet niu jau juos īsadaga azartā.
– Ir sipisnīks! A pasaver – kvašeline! Pi myusu studiņs, te kvašeline.
– Nui, nui, maņ studiņs, aizbraucom da vadaklys – jei soka “kvašeline”.
Gols golā juos nūpierka kotra pa vuordineicai. Sumkā lykdamys, saceja, ka taiseis krystvuordu meiklis.

Pyrms poša izruodis suokuma atguoja taids pavacuoks veirīts ar opolu muti. Nu kabatys jis izvylka salūceitu A4 lopu, iz juos daudz seika roksta i aizlūceitajā lopā:
Anna Rancā
Pylni kārm
– Man sieva teica nopirkt grāmatu, tūlīt paskatīšos…
Jis raudzeja atlūceit lopu, es jau jam devu gruomotu.
– Cik maksā?
Jis izvylka moku.
Samoksuoja.
Mudri aizguoja vērtīs izruodi.
Pasyutejums izpiļdeits.

Atguoja jūceiguo sīvīte ar palākū plašči. Trynuos, trynuos. Ar jū vysod saīt čudnys sarunys, deļtuo es raudzeju runuot ar cytim klientim, jū paturūt acīs ar nazkaidu sastū pruotu.
Jei vērēs, vērēs iz vuoku. Attaiseja “Katōļu Dzeivi”, nazkū puorskaiteja i aizaklīdze:
– Taisnība! Tā ir! Tik labi pateikts!
Jei praseja, voi mums ir papeirs – jai itys obligati ir juopīroksta. Papeiru navarieju atrast.
Jei, vysa puorjimta ar dziļū dūmu, nu kabatys izvylka “Ontona i Annis” programmeņu i prīceigi īsasauce:
– Man pašai ir!
Jei pajēme sorkonu pildspolvu i iz dzaltonuos programenis vylka opolus i svareigus burtus:

z
us

ļau
n
um
a
uz
va


js

Jei pasagrīze i aizguoja. A es stuovieju i dūmuoju – soki nu. Natierguotu gruomotu, myužam itūs vysu cylvāku nasatyktu.

Kolnā kuopt

Laiks īt iz riņči, tik pasamaina portreti. 2013. godā der 1963. goda kalenders.

Paguojušais gods saguoja tik gryuts, ka tai i naasu sasajāmuse saviļkt golus kūpā i suokt jaunu godu. Gryuts, bet ari cīši, cīši skaists. Kolnā kuopt nikod nav vīglai, bet ari skaistai.

Koč gods jau nasasuoc i nasabeidz vīnā datumā, taipat kai nikod nasabeidz dorbi. Ka tai nūtyktu, pruotā varātu sajukt – vaira nikas nav juodora, nikas nav atlykts. Vyss tikai juosuoc.

Cylvāks jau nav juo dorbi, a laikam juo prīca – i par dzeivi, i cytim cylvākim, i padareitū.

Tei lobuo sajiuta, ka izkuopts vēļ vīnā kolnā – vys augšuok i tuoļuok. Pacīteigai nūadeita vēļ vīna treis pierstu plota aile adeklī.

Kab koč vysur dzeivē varātu nūturēt tū laimis sajiutu – Juoņadīna vēļ nav atguojuse, a duorzs izravāts. Meiksta i malna zeme, nazuole kolst saulē. Buļbys rasnim i zalim lokstim iz malnys zemis. Padareits. Paļdis, Sisif! Kuop tuoļuok.

Eistineibā ituo laika prīca ir gods ar div asteitem. Nav ari svareigi, kab itū teikumu kaids saprostu. Ir teikumi, kas atsatīc tikai iz mani.

Īīšona sevī i pi sovejūs ari ir vysu myužu ejams dorbs. Byut mozuok atkareigai nu apleicejūs saceituo, nasavērt pakaļ cytim. Nasaklauseit, nadzierdēt, aizīt i padareit sovu. Kotram pošam sovi kolni. Kū vaira klauseisīs, kaidūs vēļ kolnūs juokuop, tū mozuok varbyuteibys, ka sasajimsi sovam kuopīņam. A cyta vītā to naizkuopsi, taipat kai iz ateju ūtra vītā naaizīsi, čūksta nanūslaiceisi i zūbu naizteireisi.

Veinūgys ir skuobys. Lai kū dareitu, vysod ruodēsīs, ka cytim saīt lobuok. Deļtuo lobuok dareit pošai i tikai par sevi. I nasaklauseit, kai apleik rej suni, šakali i lopsys – tys kai duorgumus rūkūt: pasaviersi apleik, zalta skreine nūgrims. I ni sunim byus, ni pošai.

Kū augšuok izkuopsi i kū vaira šakalim pasaruodeis, ka navar dasnīgt, tū skaļuok jī rīs. Cereibā, ka izdzierssi tī augšā. I ka krissi, jī paceļs kuoju i apmeizs. Te tev i vīta.

Nagaidi žieleisteibys nu tuo, kas naļūbej pats seve. Kas pats seve nacīnej i natic sev. Ka tai nabyutu, jis tok pats kuoptu, na iz teve vārtūs.

Ūtru kuopieju saprūt tikai tys, kas pats kuop. Kolnu storpā ir mozuoki attuolumi nakai nu kolna iz zemīni. Horizontalis ir eisuokys par vertikalem.

Sev puori puorkuopt ir pats gryutuokais. Suokt.

Laime, ka atsarūn atbaļsteituoji apleik. Tys ir kai svīst bumbu, a jei na nūkreit zuolē, īrypoj muorkā voi jū kaids nūzūg, a jū nazkas nūgiun i svīž atpakaļ. Izaruod, apleik nav bezgaleiba, a cylvāki. Pretim spālātuoji. Tī, kas pītur drūšeibys viervis i dasaver, kod kuop.

Nu ituo īroksta nav nikaidys jāgys. Es tikai gribieju beidzūt koč kū pīraksteit publiski. I pasadaleit ar 2012. goda muoceibom, kas sasaskruojušys malnrokstūs.

Ambiciozi mērķi un vājas spējas – lietas, no kuru kombinācijas der piesargāties. Tāpēc audzēt savas un komandas spējas. Tām piemērot lielus mērķus.

Izvēlēties prioritātes un nedomāt par lieko. Visiem citiem var likties citādi, bet ir tikai viens laiks, kad dzīvot un padarīt degošo – tagad.

Pabeigt vienu darbu. Pilnīgi pabeigt. Vai vismaz darbu sadalīt posmos, kur tā pārtraukšana neapdraud rezultātu. Pabeigt tādu posmu, paslavēt sevi – ķerties pie jauna tā paša vai cita darba posma un pabeigt. Neķerties glābt citus darbus, kamēr nav pabeigts kaut kas viens. Kapāt pa pakāpienam.

Strādāt tikai darbā. Mājās tikai atpūsties.

Nesolīt vairāk, nekā pašai gribas darīt.

Uzņemties un darīt, kad ir iespēja.

Nebaidīties domāt, neapstāties pie iedomātas robežas, domāt tālāk un dziļāk aiz robežas.

Nedarīt, ja nedeg sirds un nav azarta. Kādam citam tas varbūt ir sapņu darbs. Nezodz. Dari savu.

Durovys ceļa molā

Īsadūmoj.
Tu ej pa Latgolys ceļa molu i īraugi taidys durovys. A ceļš to kai vysod – drupeit apdrupuse asfalta mola, nūkruosuots škeibi, var redzēt vacū kruosu – vēļ škeibuok.
A asfalts to vēļ nu tovys jauneibys. Nazkod deveņdesmitajūs. I tūlaik ruodejuos, ka pavysam dreiž dzeivuosim lobuok. A dzeive to paīt. I kas ta vaira atguodoj, iz kuo cerieji tūlaik.
I pītura. Tī poši cegli i šipers kai tovā bierneibā ostoņdesmitajūs. I tūlaik dūmuoji, ka vysu dzeivi dzeivuosi tai mīreigai – sātā, pi mamys. I nabyus nikuo cyta. A ka byus, to vyss byus labi.

A ka izaruod – nikuo cyta i nabyus.
Tu attaisi durovys, a tī vysi tī cylvāki, kas beja i varēja byut. Pa vysu myužu satyktī ļauds. Jī otkon ir tī vysi.
Nivīns nav nūmirs. Nivīns nav Reigā voi Londonā. Vysi klasisbīdri otkon ir dzymtajā mīstā.
Atīs autobuss. Šopers uodys vestē atrullēs biletu rulonu par 5 saņtimim, nūraus div biletus. I nu rulona ar vīnsaņtimim – vīnu biletu. Vīnpadsmit saņtimu. Taišni tikpat, cik peituo buļceņa ar rozinem voi tei grīztuo ar cukru pa viersu. Laimeigu ceļu.

Īsadūmoj. Tu attaisi durovys, a tī tova bierneiba. Daudz ļaužu. Daudz dorbu, i kotrs dorbs ir svātki. Cyukys kaušona. Runkuli juoraun. Buļbu tolka kolhozā, šudiņ stuņžu nabyus. Juosastuoj pionerūs. Juoīt pi komunejis. Nā, ūtraiž. Nu suoku oktobrāni, tod pi komunejis, tod pioneri.
I tu ceri. Aizmīdz acs i ceri, ka itūreiz byus iz palikšonu. Ka nabyus nikaidu sertifikatu, privatizacejis, sabrukušu fermu, saryusejušu traktoru, pasaulī pagaisušu draugu, bezgaleigu smierts ziņu i ziņu par mozu bārnu nabadzeibu.
Palākuos sandalis par mozu, mama pajem nazi i izgrīž lelajam pierstam caurumu. Par reizis vīgļuok staiguot, tik tuos niu byus sātys sandalis.
Bierst uobeļneicu zīdi, baba izvuorejuse cyuku buļbys. Iz stidzenis uobeļneicu zīdeni. Tī vēļ nav guojs nivīns, jī iz cītuo poda sabyruši ružovi i pi mozuokuo viejeņa saulē treis.
Baba iņdej žurkys. Tu ej ar sokumim pa klāvu i vaktej. Kod īraugi žurku, sit. Asnis nu purneņa, jei taida plokona i vaira naelpoj. Pi klāva jau pusspaņa žurku. Raugi nadūmuot, kai tys ir – nūsist. Tik daudz žurku jau esi salasejuse. Piec tam obligati juonūmozgoj rūkys.
Ceļa molā pamasts traktors. Traktoristi aporuši sābrim buļbu teirumu, niu dzer. Traktors stuov i ducinej. Kolhozam jau seņ vyss aports.

Tu vīnkuorši ej pa vīntuleigu Latgolys ceļa molu, pa drupeit apdrupušu asfaltu, zam kuoju svaiduos pa kaidam peipis končikam, pa papeiram, plastasa pudelei. Īraugi durovys i īej.
A ūtrā pusē – Latveja. Pylna ar cylvākim. Vysys dzeraunis otkon pylnys ar cylvākim. Sābrim, draugim i pazeistamim. I jī vysi cer, ka byus lobuok.
I tu nasaceisi nikuo, a raudzeisi dzeivuot. Otkon i otkon vīnu i tū pošu dzeivi da vīna punkta. Piec tam tev bais. Piec tam vyss sakreit, daudz juodūmoj i nikur nav mīra. Tikai īt, īt i aizīt.
Pa šosejis molu iz mopeda aizbrauc pudeļu vecs. Golvā tankista capure ar taidim kai bundulim ausu vītā, lela jaka ar lelim kārmanim. Obejuos pusēs mopedam kulis. Jis nav cīši nabadzeigs. Jis tik braukoj pa ceļa molom i losa pudelis. Benzins lāts, laika daudz.

Izej pa durovom, a tī laiks. Vyss, kū tu atguodoj.
Tikai vyss lobais. Partū ka švakū atguoduot nav tolka. Švakū tik puordzeivuot.

Kartenis nu HipiLatLit projekta ekspedicejis Rēzeknis nūvoda Sakstagola pogostā 2012. goda junī.

Rudiņa pīroksti

Pa nakti lejs leits, vysa zeme kai izžulguse. Tys laiks, kod iudiņs zemi na padora mitru i augleigu, a izmiercej dubļainu. Dzeiveiba kai sasaraun, kai aprymst. Niu uorā šolc vieji, pa šaļtei speid saule – taids namīreigs puormaiņu laiks. Te saule sasylda placus, te mugorā sytās solts viejs.

Rudiņs ir taids rokstomais i skaitamais laiks. Dīnrokstu i nakšrokstu izklaidem dereigs laiks. Kod uorā iz teiruma palykuši viņ runkuli i kuopusti, partū ka tim solna navuodej, a kū mudruok klāvā īvessi, tū mudruok sasamaituos. I kod uorā vēļ nav lopu, kū gruobt. I gūvs vēļ īt uorā i volkojās. Rudinī gūvs kai pasacālušys. Juos sajiut ryugtū rudiņa gaisu – myud, myud i aizīt. Īt taida gūvs i poša nazyna, iz kurīni. Puori nūkultam teirumam, pa aramini īt. Daguns gaisā, acs kai apmautys. Kai rudinī tu vari palikt taids pats kai vosor. Ceļš sauc, dzeive vylynoj. Beidzūt dareit myužam napadoramūs dorbus.

Pyrms kaida laika maņ nūzoga teleponu. Tai i suocu dzeivi nu jauna. Beidzūt ceļu ari napazeistamim numerim, partū ka pazeistami i jaunajā teleponā pīraksteiti ir tik kaidi 5-6 numeri. Meklejūt pa blocenim telepona numerus, var atrast vysaidus breinumus. Ite atrodu kaidus 3 godus vacu trolejbusa epizodi.

Šodien trolejbusā brauca tāds padzīvojis Jēzus. Apmēram 36 gadi, lai gan izskatījās vismaz 41 – tas nenosakāmais vecums, kad vīrietis, kas nav sasniedzis sazin ko, arī nav sasniedzis sazin ko, bet mēģina izskatīties jauns un daudzsološs.

Bārda, ūsas, jaka ar kapuci, mice un baltas austiņas. Vismaz vienā reliģijā viņš kaut ko zina, un tie ir gadžeti.

Jēzus, kas nepamodināja nevienu mirušo un arī pats laicīgi nenomira. Un tagad jādzīvo. Vismaz līdz sešdesmit pieci. Bet tagad izskatās tik vecs kā visas pasaules ciešanas, jo vīrietis skatījās grīdā un viņa sašļukušajā sejā bija tāds nogurums, it kā viņš būtu nodzīvojis simt tūkstošiem un miljardiem dzīvju.

Viņš pacēla acis, laikam sajutis, ka vēroju. Tas atkal bija mazliet savecējis, noaudzis un vientuļš vīrietis, kam, iespējams, neko nevajag, jo klausīties mūziku austiņās ir ilūzija par piederību kādai izredzēto kopienai, bet vientulību viegli var attaisnot ar bailēm no tā, ka būs jāmaina visa dzīve un jāpazaudē tik daudz no tā, kas ir svarīgs – rimti gulstoša pieredze, savas mantas un sava telpa.

Par sienim i ceļu

Šudiņ cyta storpā īguoja pruotā dūma, ka vacs cylvāks palīk, kod jam ir bais izīt nu sovys komforta zonys.

Ka nikuo nav, nav i kuo pagaisynuot. Kū vaira ir, tū vaira kuo pagaisynuot, ka suoksi kū jaunu i nu nullis. Otkon kai pādejais duraks.

I īryusej, īryusej, beistīs. I, kod kas naviņ svareigs pagaist, navari vairs jaunam dasagiut. Tai i savecej.

Itymā vosorā es naasu stopiejuse. Naasu guliejuse teļtī. Nav bejs vajadzeibys. I patīseibā nasagryb. Es že saceju – komforta zona. Kū vaira dzeivoj, tū vaira kramaslu. I kū vaira kramaslu, tū gryušuok kū naviņ nūlikt zemē i pajimt kū ta cytu.

Deļtuo es apbreinoju vysus, kas var jimt i ar ritini apbraukt apleik zemis lūdei. Voi ar kuojom apīt apleik Latvejai. Koč kurā reitā to ir juopīsaceļ nu gultys, juopajem sumka i juosalaiž ceļā.

A maņ pat ītvu apmalis maisa, syt pa dybynu. I gribīs tai gludai, skaistai. Tai, ka mudri var tikt atpakaļ sovā komforta midzinī, kur vyss zynoms, sylts i ārts. Nasyt pa pierstim, žāloj.

Koč vīnu vokoru to nā. Brauču nu dorba tymsā ar ritini. Nikaida monta, tik moks i atslāgys sumceņā. Vyss tik vīglys, muna mīsa funkcionej perfektai. I tik jiutu, kai viejs sytās ausīs, byudūs, mugora palīk slapņa. I tod beja tys – kaidā 5 voi 6 kilometrā, pusceļā. Ka niu ir tys breids, kura deļ vyspuor ir vārts dzeivuot. Kū atguoduosi varbyut vysu myužu.

A itūgod myusu sātā loba sieņu raža. 2. septembrī saguoja treis lelī sīra vuorejamī kotli ar bārzlapem i čygonkom, vēļ burku batareja ar rudmīsem, vuškinem i gailinem, bakom i baravikim.

Ka kuram vajag, varu īmaineit pret kū cytu gordu. 🙂