Tag Archives: latgaliski

Dzymtuos volūdys dīnā

Naseņ īsadūmuoju, ka volūda aizīt ari tai. Muna mama piec ituo insulta maņ vaira naatbiļd. Jei eisti vaira narunoj, jei var pasaceit tik puors vuordu: “navajag”, “Jezus Marija”, “atbrauce”. Saruna nav īspiejama, partū ka es vaira nasaprūtu, kū jei soka.
Tok manī ir munys mamys i munys babys, jūs mamu, babu volūda. Dzymtuo izlūksne. Kod asu Nagļūs, ar baudu klausūs, kai runoj vītejī. Tei ir muna eistuo volūda – muna baba ir nu tīnis, vyss puorejais ir guojs tikai pa viersu kai iudiņs puori akminim.
Es vakar taišni guoju i nazkū pasaceju bārnim, saprotu – es asu nūcitiejuse mamu. Tī vuordi, intonaceja. Tei ir tei #MātesPlate, maņ cīši patyka, kai nazkod Annele Slišāne beja pasavāruse iz itū myužeigū mamys varu – sovā ziņā “īrunuot” bārnu.


Muni bārni reši kū pasoka latgaliski, partū ka jūs golvonuo volūda vysleidza īt nu apleicīnis, ari nu tētis, nu draugu, nu bārnuduorza, televizora, dzīšmu, radejis, vysu vaira laikam nu gruomotu, partū ka tuos ari es skaitu volūdā, kaidā pīraksteits.
Bet zynu, ka tymā šaļtī, kod dāls grib maņ dasaglaust, jis nūčīpst smolkā bolsā munus vuordus: “Muna sauleite!”
Tys varbyut ir lobuokais, kū es jim varu īdūt vysai dzeivei. Ari tod, kod vaira narunuošu.

Vīnys buobys! S prazdņičkom!

Pavasars it kai byutu, it kai nabyutu. Snīga da besa, a saule jau sylda nu vysa spāka. Nav švaki. Lobuok snīgs martā, ni dubli februarī.
Zīma gols golā saguoja šmuka, koč i pošuos beiguos. Juocer, ka i vosora taida byus.
Bet naba par laika apstuoklim es raksteitu 3 naktī. Koč i Naktineica ir nakšuneica.

Šudiņ sīvīšu dīna beja. Voi vakar.
Beja tik vysaiduokys pīredzis.

Nu reita ar viļteibu i uzleimem dabuoju meitu iz duorzeņu. Izlyku dālam muļtiku i paiežu brūkaškys. A tod jau aizguoja rikteigs skriejīņs. Sataiseit bārnim ēst, pastruoduot pi datora, izmēzt greidys, nūlikt vīnu gulātu, aizskrīt pakaļ ūtram iz duorzeņu, sagaideit ōmi, nūteireit mašynu.
I tod DZEIVE! Radeja mašynā skali, partū ka nav juodzierd, kū kaids čīpst. Sastrāgumā var nauzatraukt par tū, ka kaids apsavems. Var nasabeit, ka jam nūkriss soska pakalis siedeklī voi plastmasa ponijs nu tuos nanormali duorguos iudiņa pudelis, kū jai obligati vajadzēja, partū ka viersā ponijs.
Koč bess ruovs itūs vysus marketinga guru, kas nu mane rauga nūplēst naudu par lītom, par kū maņ suokumā ruodīs, ka bārni navarēs iztikt, a piečuok bārnim ruodīs, ka jī naiztiks. Suocūt nu vysaidu bārnkūpeibys pribambasu, bez kuo myusu babys vāsai iztyka (muns favorits ir konteiners izlītuotajim pamperim – taids kai spaņs ar plēvi, kurā ītyn nateiruos auteņbikseitis), beidzūt ar kruosainim plastmasa syudim i muļtiku varūnim VYSUR. Kas byutu bārnu apakšbiksis bez Elzys voi sintetiskuo suleņa bez tūs zylūs voi dzaltonūs, minjonu, pokemonu, maņ (pagaidom) nav ideju, kai jūs vysus sauc. Meita pylnā puorlīceibā stuosta, ka “Sesame Street” ir bīdākli, muna škola.

Nu suokuma beju Zvīdrejis viestnīceibā iz Wikigap pasuocīni, kur sasatyka sīvītis, kas beja rakstejušys Wikipedejis škierkļus par Latvejis sīvītem. Kai jau tys goduos, ari Latvejis Wikipedejā dominej roksti par veirīšim, ari autori vaira ir veirīši – 8. marta cīneigs secynuojums i reiceiba maineit tū.
Pasuokums beja tikpat smolks kai tuos mikroskopiskuos kanape maizeitis. Gordys, bet kai ūda vazumi. Telpā beja cīši daudz jaudeigu sīvīšu, a gols golā apsarunuoju ar div vīneigajim veirīšim, ka naskaita vīsmeili, kas nosuoja tuos ūda atraugu maizeitis.
Nasaceišu “hop”, partū ka zynu sevi – kū vaira muldi, tū gols golā rezultats īt lieņuok voi vyspuor naatīt. Ka saīs, zynuos vysi. Ka nā, piec godu es poša dūmuošu, kas te beja dūmuots.
Bet maņ jau seņ vajadzēja koč kaidu gryudīni dzeivuot na tikai mamys dzeivi. Rutina ir loba bārnim, bet pīaugušu cylvāku jei paralizej. Maņ pat dators ir lyuznis nu īprīkšejuos dzeivis. Obeji datori. Vysmoz 7-10 godi vaci! Antikvariats.

Piec tam aizguoju iz Zvaigznis gruomotneicu i nūpierku skaudzi gruomotu sev i bārnim. Aizguoju iz Ivetys Ratinīkys gruomotys “tikko & tikai” prezentaceju. Juos dieleņš nūpieteja mani ar vēļ dyumakainu pa pusei na ituo pasauļa aci, sasavībe moza bārna vībšonūs, paknikstēja. Apbreinojami mīreigs bārns, gols golā aizmyga.
Lai maņ pīdūd tuos, kam nav bārnu, bet mozs bierneņš ir poša lobuokuo sīvītis rūta. Na jau cacka, grabuļs voi pīlykums, bet guņteņa, kas aizdadz sīvīti. Nagulātuos nakts, nasukuotī, namozguotī moti, pīna smoka – tys ir štrunts. Varbyut tei ir dzeiveiba, atbiļdeiba, mīlesteiba, tok našmuku mamu nav.
Nu sirds dziļuma i da aušu prīca par Ivetu. Guoju pa īlu i smaideju. Navar atjimt pīredzis, a bārns i gruomota – tei ir skaista i loba pīredze.

Īkuopu autobusā, kab braukt piec mašynys, a tī pa div siedeklim īsakriets vecs. Golva pyžyks, ap koklu šai tai apsvīsts šaļs. Tik malna kača tryukst, gotovuo Gunara Bierzeņa karikatura! Biški īsiļs, pļuopeigs. Vys aicynuoja kaidu atsasēst sev sūpluok – iz krāsla naass pīšpļauts! Reklama!
Autobusa šopers brauce kai itāļs – strauji bremzejūt, strauji suocūt gaitu, a pats golvonais – taurejūt kai dulla zylūņmuote. To jam kaids maisa, to na tī īlein, to bremzej navītā, to tyulojās, to vīnkuorši duraks. Tu-tuuuuuu!
Bierzeņa večam par tū beja vīdūklis: “Odni baby! Mužykov seičas voopšče ņetu!” Jis apsavēre apleik, voi vysi dzierdēja. Taišni tai – vysi. Jis runu adresēja puišam ar papeirūs īteitim puču veikšim. Apleik kai iz grāka vīnys buobys. Jis konsekventai runuoja ar tū puisi, a tys ignorēja. “Raņše sem ļet nado bylo učitsa, štobi vodzitj avtobus! A seičas…” jis atmete ar rūku. “Odni baby!” Jis beja vēļ konkretuoks: “Ņekomu ņe avtobus vodzitj, ņe vojevatj!”
Īkuope div mužyki. Izaruod, pyrmajam pazinis. Jiusmeigai sasavasaluoja: “S prazdņičkom!” Vecs ar tikpat lelu prīcu i sajiusmu: “S prazdņičkom i vas!”
Nūmiert cylvāks navar, kab kaids juo naradzātu. Autobusā pabraukt navar, kab kaids pazeistams naīkuoptu. Ot dzeive…
Teoreju par buobom jis izstuosteja i jim. Ari jī izavēre kai izkuopuši nu laika mašynys – vīnam bryuns, ūtram malns mieteļs i tipiskys veirīšu capuris, kū atguodoju nu bierneibys. Vīnam beja zūbi, ūtram tikai daži.
A te kontrole. Draugi spruka uorā kai prusaki, paspēja. Nanūgiva. Vecs palyka. Jau dūmuoju, byus problemys. Kontrolīrei ari profesionaluo acs tū saceja, mudri pasauce apsorgu. A večam beja e-talons. I attaiseita odekolona buteleite. Troinoj.
Jis na tikai beja atbraucs laika mašynā nu munys bierneibys i atness sveicīni 8. martā, a ari kulturalai īdzēre odekolonu. Skaisti.
Gon jau policeja nikuo navar padareit, par tū ka sabīdryskuos vītuos navar atsarast ar attaiseitu alkoholiskuo dzierīņa buteli, a par odekolonim nikas nav saceits. Cylvāks-muzejs.

Izkuopu i dalyku sūli, kab pasavērt. Ziņkuoreiba nadeve mīra. Autobusa šopers beja veirīts.

Viersroksts

Muns laiks. Beidzūt ir laiks sev. Pusnakts. Laika vairs nav, mīgs īt.
Nazkū gribieju pyrms puors dīnu raksteit, bet atrodu pārnejuo goda īrokstu ite i saprotu, ka nikas jau nav izamainejs. Tik bārni leluoki, vaira spielejās kūpā, smejās kupā, pūdus guož kūpā.
Ir labi, ka nagaida nikuo. Ka ļaun rutinai apēst laiku.
It kai varātu dzeivuot, tok voi ta nadzeivoju.

IMG_20160402_163200

Nakšuneica

Guoju šūvokor pa naseņ pīsnygušū snīgu, zam kuoju reizē kruokstēja i šļakstēja.
Beju laimeigi nūlykuse gulēt obejus bārnus, iznasuse miskasti (ka kaids maņ saceitu, ka aizīt da konteineru ir svātki), aizguojuse iz veikalu, nūpierkuse saldiejumu, pa teleponu beidzūt sazvaniejuse vysys pa dīnu atlyktuos sarunys.
Taisiejūs viļkt nu sumkys saldiejumu i apēst, bet telefonā īraudzeju ziņu “Ir augšā!” – bāc. Seikais pasamūds. Kai to. Par daudz vīgli i mudri aizmyga. Na jau iz nakts. Otkon vyss nu jauna.
Reizē dusme, žālums i miļzeigs nūgurums. Kai izkuopt krostā i saprast, ka iz solys.
Vysa dīna šudiņ kai pa teļa syudim – to vīns apsačuruojs, to ūtrs, to vīnam kaka, to ūtram, to atgryuds, to apsaliejs, to īsasprīds, to nūkrits, to navar, to nagrib. Vysu dīnu esi bejs div pasauļu gluobiejs.

Guoju pa apsnygušu prīžu mežu i iežu saldiejumu. Īpyut. Naskrīšu. Nivīnam gobols nanūkriss. Pasamūds. Kū ta vaira.
Varbyut šudiņ tys ir vīneigais laiks, kod es asu vīna.

ateja

Karteņu īraudzeju nazkur feisbukā. Vysu cīnu autoram. Precizi da mīļu.

Kod pyrms izsvīsšonys laizeju saldiejuma papeiru, tei beja kai rutina. Īrostom mēlis kusteibom. Soldons. Tok nikuo taida.
Aizadūmuoju – pyrms nazcik godu prīceigai raksteju, ka tik ilgi, cikom nūlaizi saldiejuma papeiru, bierneiba nasabeidz. I padūmuoju – a koč kuru šaļti tei vaira nav bierneiba, bet skūpums. Navar že izsvīst saldiejumu, kū var apēst.

Atguoju iz sātu, nūsavylku, nūlyku sumku, guoju midzēt par jaunu. Tikai pusūtra stuņde dorba, i bārns īgrymst mīgā tik dzili, ka vaira napasaceļ.
A pošai mīga ni acī. Tikai vyss kai vata, vyss vīnleidz svareigi i nasvareigi.
Pusūtra stuņde munys dzeivis. Kačam zam astis.

Vysu laiku fonā dūmoju par piecdzemdeibu depreseju. Napalaist garom, cikom vēļ vari runuot i pasaukt paleigā. Voi mozums dzierdāts.
Skumt it kai nav laika. Nav laika sātu kuortuot. Stuovi pi lūga i verīs, cik breineigai snīgs grīžās lampu gaismā. Prīdis apsnygušys kai puosokā.
Reizem saprūti, ka nav laika apsaviļkt voi izmozguot motus, partū ka svareiguok par ritualim ir nikuo nadareit. Lai piec šaļtenis ītu, skrītu i nūmozguotu kuknis skapeišus, kas nūteciejuši ar nazkaidom bryunom streipem. Lai saprostu – cik vīgli i labi, ka teiri skapeiši.
A korsts kakao ar cukru, cikom bārni guļ. Tei ir laime, pasaceļšona i nazkas nu dabasu. Vaira nikuo i navajag. Varbyut vīneigi izīt uorā vīnai bez bārnu. Koč voi iz miskasti. Voi da peiļu iz azaru.
Jī ir tik breineigi, bet bārni apād na tikai egoismu. Jī var apēst vysu. Tok tuos rūbežys, tī cītūkšni nazkai juonūtur, kab, bārnim aizejūt, napalyktu tuksness. Laiks paīt mudri.

Verūs, kai socialajūs teiklūs vīni līk Adventa vaiņukus i sadagtuos svecis, a cyti kai kotru godu pukst, ka teiklūs ir viņ svecis i vaiņuki. Sok, otkon tī svātki īt. Otkon tei jimšonuos, gaideišona, skrīšona, gataveišonuos. Cik var gaideit. Juodzeivoj niu.
Tikai tekstūs taids ryugtums, ka taida “niu” maņ nasagrib. Lobuok tuos kakys, čurys i lipeigi piersteni. Partū ka piec ituo “niu” byus vēļ symtim i tyukstūšom cytu “niu”, kas byus varbyut na vīgluoki, tok cytaiduoki. Tok jī byus. Svātki atīs, aizīs, otkon atīs. Īelpa, izelpa, īelpa.
Teireju kukni. Pa mazeņam. Svātki īt kluseņom, a es pa mozam gabaleņam eju jim pretim, pa kaidam teiruokam sātys fragmentam, partū ka teireit sātu reizem ir vaira teireit sevi, na skapeišus.

Pa vacam īrodumam īguoju draugiem.lv – jī vēļ ir dzeivi, serveri ryuc. Attaiseju sadaļu “Pirms 10 gadiem”.
Tik daudz mozu bārnu. Vysi tik jauni, šmuki, glupi i laimeigi. Nav ni škieršonūs, ni jaunu sasatikšonu.
Niu es saprūtu, parkū munim bārnim tikpat kai nav vīnaudžu draugu i draudziņu vydā. Munim teiklu kontaktim tī bārnu “niu” beja tod.
Paādušais naādušuo nasaprass. Tod maņ vēļ tik daudzi ceļu beja juonūīt. Tik daudzi naivuma i glupuma juonūtryn. Dzeive kai žvyrs, kas greidys dieļus, ruodīs, sazīž, a gols golā pataisa boltus.
Pyrms 10 godu beja tys gods, kod es 2 reizis brauču iz Sibiri, kod prīškā vēļ beja projektu atskaitis i spēleite “treis profesori, trešais līks”, 6 bronhiti piec kuortys, naivums bezgaleigs i gryutuo muoceiba “es dreikstu byut naloba”.
Lai voi kai, lai cik skaistai, ūtru reizi es ituo vysa nagrybātu. Es grybu niu.

Šaļtim ruodīs – a kur jī vysi pagaisuši. Nav nivīna. Zvoni, nazvoni. Komentej, laikoj, šārej, ignorej. Dzeivūs to nav. Koč kū redzi feisbukā voi tviterī, kaidu seiku šaļteņu nu svešūs i draugu dzeivu, a jūs pošu nav.
Koč varbyut mane pošys nav. Itei zīma nazkai juonūdzeivoj. Janvarī jau saule. Tod marts. Tod sulys. Tod jau mož byus vīgļuok. Ka ni vīgļuok, to cytaižuok.

Aicynoj gostūs vīnu, ūtru, trešu reizi. Cikom saprūti, ka taipat jau nabrauks. Da i voi es vaira grybu, kab atbrauktu. Varbyut paguotnei juoļaun aizīt, kai aizguojs symtim ļaužu, ideju i nanūtikšonu.
Ka nazkas nanūteik, ir īguļdeits par moz dorba voi ari tam vīnkuorši nav juonūteik. Aksioma. Der na tikai projektim.

Kod maņ beja kaidu 20 godu, nazkai vīseibuos, kur beja viņ radinīki, tāvs saceja, ka jam nav draugu. Jis saceja – jauneibā beja draugi, niu nav. Da i kam maņ draugi. Kas maņ nu jūs. Tai jī vysi pagaisa.
Tys skanēja tik ryugtai, bezcereigai. Kai sīna pļaušona, vesšona, meiceišona iz bluoča. Gryuts dorbs, svīdri, kab turātu gūvi, kab kai vuoveris ritinī moltūs iz vītys. Kai vysa pīaugušūs dzeive.  Gods nu goda – apart, īsēt, izravēt, nūpļaut, savest, sanest, izraut, izrakt, apart, salikt, saskuobēt, apēst. I nu suokuma.
Gūvi, mašynu, sātu. Pa kuru laiku lai draudzejās i dauzuos pa pasauli. Pa kuru to laiku nazkaidi draugi. Volkuotīs, satikt. Sovu laiku, jūs laiku.

Tūreiz nūdūmuoju, ka maņ tai nabyus. Taipat kai dūmuos rokstu, kū i kai nadareit vacumdīnuos.
Draugi tok ir vyss. Tys ir kai īsaļūbēt pasaulī i sajust, kai atskaņ. Draugi tok i ir tei pasaceļšona.

Bet tod jī pa vīnam pagaist. Sovā dzeivē i nazkur pasaulī.
Verīs tuos 10 godus vacuos kartenis draugiem.lv i nasaprūti – tod beja dzeive voi niu ir dzeive. Nazkaida nasaprūtama karteņu kolaža nu svešu dzeivu, kam nav nikaida sakara ar munom atmiņom.

Siedi i dūmoj. Voi tys, kū es niu dūmoju par sovu vacumu i sovom apsajimšonom iz vacumu, koč par 5 % byus taisneiba.
Laikam juoīt gulātu. Gona.

Nakts pīder maņ. Varbyut pavysam nalelā mārā ari tekstim.
Izastīpt vysā garumā gultā, atsluobt i nikuo nadūmuot. Kai ir, tai ir. Kai beja, tai nabyus. Off.

Šaļteņa

bernudarzs

Pa reizei īguodoju, ka maņ ir dīnroksts, tok sutkā ir viņ 24 stuņdis i, ka atjimt munu mīgu i iesšonu nu laika, kas palīk puori nu bārnu mīga i iesšonys, palīk tik moz, ka eisti nav tolka pat atguoduot paroli. A parole taida, ka mynādams naatmineisi.

Augustā beidzās hostings.
Varbyut atsagrīzt pi saprge.wordpress, kam jau seņ napīmiņu parolis. Varbyut suokt nu gola. Varbyut nimoz navajag. Ni virtualūs muzeju, ni izstuožu. Tī ir viņ teksti nu cytys dzeivis.

Es jau seņ asu cyta. Kod esi pīredziejs, kai nu tovys mīsys pīdzymst bārns, korsts i sleideigs, kai nobys saite kai glums stričs storp kuojom, kod saiuta kai piec pierts voi gryutuokuo eksamena, kod poša puorgrīz tū saiti, daudzim tekstim pagaist vierteiba, partū ka tī ir viņ teksti.
Atsataisa nazkaidys durovys. Ka vari dzemdēt, vari vysu.
Na veļti tik daudz jaunūs mamu suoc dareit koč kū jaunu – šyut skusteņus, vērt knupeišu krelleitis, gatavēt ēst. Tai gribīs dzeivuot i suleigu dzeivi.

Da i saprūti, ka nazkas ir paguojs. Sauc, sauc gostūs draugus, cikom saprūti, ka paguotnis to nasasauksi.
Nav jau jūs vaira. Ir cyti cylvāki ar sovom dzelom, īšonom, suopem, prīcom, a teve tī nabeja, partū ka beji aizguojuse maleņā, sovā olā. Atsagrīz, a laiks vysu puormejs. Kai izkuopt nu laika mašynys – i poša cytaida, i vyss cytaiž.

Cylvāki atīt i aizīt. Tei ir seika šaļteņa, cikom sūpluok.
Ari tys syltais bierneņš ir viņ pagaidom. Nu zūda da ceļgolu. Izaugs, aizīs. Nobys saiti juogrīž vysu myužu.

Vysleidza – tei ir tik jauna, tik cyta pīredze.
Voi es kod nabejs dzeivē varieju īsadūmuot, ka byušu mama, ka byušu mama divejim. Īsadūmuot, tok na cerēt.
Voi es varieju īsadūmuot, ka nikas nanūtiks kai žurnalūs. Veirs iz tū šaļteņu byus prūm, bierneņš pīdzims. I vacmuote padūs škēris – grīz. Ar pībiļdi, ka parosti tai nadora.

Nobys saite beja cīši seiksta, bārns elpuoja i vērēs nazkur dziļumā. Sylts, korsts, dzeivs. Tymā šaļtī beja viņ dūma – juogrīž. Juopalaiž.
Laiks sēdēt zam sirds, laiks sēdēt kliepī, laiks aizīt pasaulī.

Ticīs, ka es naasu nikaida instamama, kas instagramā līlejās ar sovu perfektū dzeivi, voi blogmama, kas aproksta vysys tuos perfektuos aktivitatis ar bārnim. Ni maņ laika, ni gribiešonys.
Tuos šaļtenis aizīt i pagaist kai rosys pērleitis zuolis golūs, a tei jau i ir vysa dzeivuošona, na jau pīraksteišona.

Kai nu jauna

Gavieņs beja gars. Nasaceitu, ka nasagribēja. Šaļtim tai, ka až suokt nu nullis cytā lopā.
Bet tys niu padareits. Paļdis @cyxob, kurs nagaideitā tempā reanimēja dzeivū myrūni! Vysa muna pateiceiba, cīns i apbreins!
Ka ari šaļtim pagaist ticeiba cylvākim i latgalīšu mafejai, vajag itaidu gadīni, kab saprostu – restart. Ir pavasars, otkon jauns suokums, vyss jau tikai īt iz prīšku, turpynojās, īsasuoc i palaiž vaļā bremzis. Kai īlīt mašynā benzinu voi izlikt vosorys rīpys.
Izaruod, tys ir mudri, ka cylvāks zyna, kū dora. A es nu zynuošonys pa itū laiku asu aizguojuse tuoli.

Mož tai īsasuoc vacums – pagaisynoj tempu i vaira naspēj izsakuot tehnologejom. Babom gryuts saprast teleponu bez opoluos grīžamuos ciparneicys, muotem gryuts saprast datoru i vys jaunus i jaunus izaicynuojumus i breinumus.
Naseņ aizadūmuoju, skaitūt nazkaidu rokstu par banku lītuošonys parodumim. Vīni īt iz postu sajimt penseju, partū ka namuok lītuot bankomatu, ūtri īt iz banku kuortuot vysys dareišonys kluotīnē, trešī lītoj tam internetbanku i ar jū ari cytus e-pakolpuojumus. Bet mani satrīce, ka vacuma kategorejā, kas beja tī cyti, jaunuoki par mani, paaudze, kas myn iz pādu vysuos jūmuos: zynuotnē, sadzeivē, tusiešonā, dzemdiešonā i saimnīkuošonā, ir vēļ cyti parodumi – teleponbanka ci banka glaudamajā teleponā – banku aplikacejis. (I te es nūsakaunu, partū ka sovā teleponā namuoku sakuortuot tai, lai byutu vīta jaunom aplikacejom, vacūs izdziesšona naleidz, laikam nazkur kruojās koč kaidi bekapi. Bet kur?)
I te saprūti – voi nu vuicīs, voi siedi ar sovom ūsom i čyrkainajim motim kai 70.-80. godu jaunīši, pakalē garuokim motim i augšā ezeiti, džinsa kurtkom, uodys jakom i vēļ daudzom cytom paaudžu rūbežlītom. Partū ka agri voi vieli mes sastyngstam. Drēbēs, frizuruos, īrodumūs.

Maņ nav bais nu vacuma kai mīsys nūvacuošonys. Maņ ir bais nu vacuma kai pruota sastingšonys.
Izeja – klauseitīs šudiņdīnys muzyku, skaiteit šudiņdīnys tekstus, maineit parodumus, ceļuot telpā i laikā. Ar tū dūmojūt – ceļuot laikā iz prīšku. Ceļuot vyspuor ir labi smadzinem. Apgiut jaunus īrodumus.

Bet tū, kai caur FTP iz Ubuntu datora palaist dīnrokstu, es nasaprotu. Programmu izlyku. Datus nu servera atvylku da seve, nazkū izdziešu, kur beja problema. A iz servera dzēst i vītā atlikt bais. Partū ka bais pagaisynuot seve radeitū.
I te laikam ir tys. Kū vaira dzeivoj, tū vaira kramaslu, kuo žāl.

Deļtuo maņ pateik gaideit bierneņu. Tei ir taida suleiga i stypra dzeiveibys energeja, ka bez kaidys žielesteibys vari izsvīst vysu paguotni – pamest tikai puors meiluokuos apsveikuma kartenis, puors svareiguokūs dzeivis nūtykumu bukletus, biletus. Vysu līkū, steivū i tū, kas maisa dzeivuot, kam leidza īt nagativys atminis – uorā!

Da i nav juogloboj vyss. Atguoju plyka i vīna, aizīšu vīna. Atejūt drēbis apvylka cyts, aizejūt ari viļks cyts.
Maņ gruomotu plauktā stuov mamys izšyutais krekleņš i capureite, kū jei sagatavēja, gaidūt mani, i kū maņ apvylka dzemdeibu zālē. Sovim bārnim naviļkšu. Partū ka tys ir muns, a ni jūs suokums.

Vosorlaiks

pucis

Nav jau tai, ka nav kuo saceit. Tok nikuo taida, kuo grybātūs saceit publiski, ari nav. Deļtuo i klusums.

Tai kai labi zynu, cik apsāsti literaturys pietnīki ir ar vysaidim syudim, šūnedeļ papeira grīziejā sagrīžu gruomotys manuskriptu. Palyka tikai faili, nikaidu izdruku, lobuojumu, malnrokstu, rūkrokstu. Eisti pat nav žāļ, partū ka eistais teksts šai kai tai ir manī – kod suocu raksteit, tod i pīrokstu. Ka narokstu, taitod nav svareigi.

Bet nu jā. Ite narakstieju, partū ka sleipieju gruomotys manuskriptu. Tam dorbam gola nav nikod, bet nu gona. Finišs.

A ite vīnkuorši pučis. Pārnejuos. Izzīdēja par jaunu itūvosor.

 

Par Rūteņu

Emileja.Kipsola

Emileja Kalvāne gruomotys “Atvosora” prezentacejā Kīpsolys gruomotu izstuodē 2013. goda 2. martā.

Tikkū atbrauču nu Emilejis Kalvānis bieru. Daudzi puču, daudzi cylvāku, daudzi vuordu.

Tik gribieju pasaceit – kod aizīt gaišs cylvāks, napalīk tymss. Daļa juo gaismys palīk apleicejūs cylvākūs i speid jūs pruotā, atmiņuos i ari jūs acīs.

Bet tys, kū es vēļ gribieju saceit. Juos ūtrajā dzejūļu kruojumā “Atvosora” ir dzejūļs, kas veļteits Rūteņai. Kod skaiteju jū pyrmū reizi, nazkai daguoja da sirds.

I zynit – es tū Rūteņu šudiņ satyku. Moza, gaiša meitineite. Īt kai ikstyns, acs zib, bize pa gaisu. Vysa vajag zynuot, vysa vajag redzēt i saprast.

A pats golvonais – tam bārnam ir breineiga latgalīšu volūda, kur stidzeņa ir stidzeņa, pasavērt ir pasavērt. I vēļ daudz vysaidu styprūs latgalīšu vuordu.

Daudzi jau navajag. Kab taidu Rūteņu byutu daudzi. Kab ituos mozuos Rūtenis izaugtu laimeigys i styprys – Latgolai i Latvejai par prīcu. Kab krystobu i kuozu byutu vaira nakai bieru.

A ite pats dzejūleits.

Jaundzymušai latgalītei Rūteņai

Vēļ bolti snīgi zemi sadz,
Bet gaisā pavasara smuords –
Dīvs divuos sirdīs prīcu dadz,
I prīcai mīlesteibys vuords.

Vēļ vīna zvaigzne īsamirdz,
I vēļ vīns myužs ir pīsaceits.
I moza, moza bārna sirds
Kai pumpurs zīdam atraiseits.

Lai tev, bierneņ, saulis daudzi,
Lai tev mīlesteibys daudz!
Lai tev nūlicīņs ir saudzeigs,
Audzi Latgolai, bārns, audz!

Gaisma atlākuse

gaisma1gaisma2gaisma3gaisma4

Lai kai zīma vēļ spyrynojās, gaisma jau ir atlākuse. Tai soka par laiku piec Zīmyssvātku, a vēļ vaira par Sveču dīnu voi Svacaini. 2. februarī bazneicā dadz svecis, a uorā gaismu dadz saule.

Ka pa Sveču dīnu saule speid tik daudz, ka var zyrgu apjiugt (voi myusu dīnu versejā īsiļdeit motoru mašynai i nūkaseit nu styklu ladu), to byus skaista vosora. Vosora byus skaista – vakar Mukulēs vysu dīnu speidēja saule.

Naraudi, muoseņ

bilde29

Naraudi, muoseņ –
tī kauli, tei mīsa.
Atīs Postoruo dīna,
pajims dvēselis mutē
kai kačalānus
i aizness pi Dīva.
Niu naraudi, muoseņ.
Nav mīra. Nav mīra.

Seņ nabeju naktī pasamūduse nu tuo, ka nazkas juopīroksta. Pat napīmiņu, cik seņ nabeju pasamūduse nu tuo, ka atīt teksts. Zynuoju – pagaiss, naatguoduošu. Cieļūs i guoju iz ateju ar lapeņu i zeimuli, kū tymsā sačupinieju nazkur iz golda. Teksti atīt, jūs tikai pīroksta i aizīt gulātu kai piec padareita dorba. Nu reita knapi atguoduoju, ka nazkur ir lapeņa.