Viersroksts

Muns laiks. Beidzūt ir laiks sev. Pusnakts. Laika vairs nav, mīgs īt.
Nazkū gribieju pyrms puors dīnu raksteit, bet atrodu pārnejuo goda īrokstu ite i saprotu, ka nikas jau nav izamainejs. Tik bārni leluoki, vaira spielejās kūpā, smejās kupā, pūdus guož kūpā.
Ir labi, ka nagaida nikuo. Ka ļaun rutinai apēst laiku.
It kai varātu dzeivuot, tok voi ta nadzeivoju.

IMG_20160402_163200

Nakšuneica

Guoju šūvokor pa naseņ pīsnygušū snīgu, zam kuoju reizē kruokstēja i šļakstēja.
Beju laimeigi nūlykuse gulēt obejus bārnus, iznasuse miskasti (ka kaids maņ saceitu, ka aizīt da konteineru ir svātki), aizguojuse iz veikalu, nūpierkuse saldiejumu, pa teleponu beidzūt sazvaniejuse vysys pa dīnu atlyktuos sarunys.
Taisiejūs viļkt nu sumkys saldiejumu i apēst, bet telefonā īraudzeju ziņu “Ir augšā!” – bāc. Seikais pasamūds. Kai to. Par daudz vīgli i mudri aizmyga. Na jau iz nakts. Otkon vyss nu jauna.
Reizē dusme, žālums i miļzeigs nūgurums. Kai izkuopt krostā i saprast, ka iz solys.
Vysa dīna šudiņ kai pa teļa syudim – to vīns apsačuruojs, to ūtrs, to vīnam kaka, to ūtram, to atgryuds, to apsaliejs, to īsasprīds, to nūkrits, to navar, to nagrib. Vysu dīnu esi bejs div pasauļu gluobiejs.

Guoju pa apsnygušu prīžu mežu i iežu saldiejumu. Īpyut. Naskrīšu. Nivīnam gobols nanūkriss. Pasamūds. Kū ta vaira.
Varbyut šudiņ tys ir vīneigais laiks, kod es asu vīna.

ateja

Karteņu īraudzeju nazkur feisbukā. Vysu cīnu autoram. Precizi da mīļu.

Kod pyrms izsvīsšonys laizeju saldiejuma papeiru, tei beja kai rutina. Īrostom mēlis kusteibom. Soldons. Tok nikuo taida.
Aizadūmuoju – pyrms nazcik godu prīceigai raksteju, ka tik ilgi, cikom nūlaizi saldiejuma papeiru, bierneiba nasabeidz. I padūmuoju – a koč kuru šaļti tei vaira nav bierneiba, bet skūpums. Navar že izsvīst saldiejumu, kū var apēst.

Atguoju iz sātu, nūsavylku, nūlyku sumku, guoju midzēt par jaunu. Tikai pusūtra stuņde dorba, i bārns īgrymst mīgā tik dzili, ka vaira napasaceļ.
A pošai mīga ni acī. Tikai vyss kai vata, vyss vīnleidz svareigi i nasvareigi.
Pusūtra stuņde munys dzeivis. Kačam zam astis.

Vysu laiku fonā dūmoju par piecdzemdeibu depreseju. Napalaist garom, cikom vēļ vari runuot i pasaukt paleigā. Voi mozums dzierdāts.
Skumt it kai nav laika. Nav laika sātu kuortuot. Stuovi pi lūga i verīs, cik breineigai snīgs grīžās lampu gaismā. Prīdis apsnygušys kai puosokā.
Reizem saprūti, ka nav laika apsaviļkt voi izmozguot motus, partū ka svareiguok par ritualim ir nikuo nadareit. Lai piec šaļtenis ītu, skrītu i nūmozguotu kuknis skapeišus, kas nūteciejuši ar nazkaidom bryunom streipem. Lai saprostu – cik vīgli i labi, ka teiri skapeiši.
A korsts kakao ar cukru, cikom bārni guļ. Tei ir laime, pasaceļšona i nazkas nu dabasu. Vaira nikuo i navajag. Varbyut vīneigi izīt uorā vīnai bez bārnu. Koč voi iz miskasti. Voi da peiļu iz azaru.
Jī ir tik breineigi, bet bārni apād na tikai egoismu. Jī var apēst vysu. Tok tuos rūbežys, tī cītūkšni nazkai juonūtur, kab, bārnim aizejūt, napalyktu tuksness. Laiks paīt mudri.

Verūs, kai socialajūs teiklūs vīni līk Adventa vaiņukus i sadagtuos svecis, a cyti kai kotru godu pukst, ka teiklūs ir viņ svecis i vaiņuki. Sok, otkon tī svātki īt. Otkon tei jimšonuos, gaideišona, skrīšona, gataveišonuos. Cik var gaideit. Juodzeivoj niu.
Tikai tekstūs taids ryugtums, ka taida “niu” maņ nasagrib. Lobuok tuos kakys, čurys i lipeigi piersteni. Partū ka piec ituo “niu” byus vēļ symtim i tyukstūšom cytu “niu”, kas byus varbyut na vīgluoki, tok cytaiduoki. Tok jī byus. Svātki atīs, aizīs, otkon atīs. Īelpa, izelpa, īelpa.
Teireju kukni. Pa mazeņam. Svātki īt kluseņom, a es pa mozam gabaleņam eju jim pretim, pa kaidam teiruokam sātys fragmentam, partū ka teireit sātu reizem ir vaira teireit sevi, na skapeišus.

Pa vacam īrodumam īguoju draugiem.lv – jī vēļ ir dzeivi, serveri ryuc. Attaiseju sadaļu “Pirms 10 gadiem”.
Tik daudz mozu bārnu. Vysi tik jauni, šmuki, glupi i laimeigi. Nav ni škieršonūs, ni jaunu sasatikšonu.
Niu es saprūtu, parkū munim bārnim tikpat kai nav vīnaudžu draugu i draudziņu vydā. Munim teiklu kontaktim tī bārnu “niu” beja tod.
Paādušais naādušuo nasaprass. Tod maņ vēļ tik daudzi ceļu beja juonūīt. Tik daudzi naivuma i glupuma juonūtryn. Dzeive kai žvyrs, kas greidys dieļus, ruodīs, sazīž, a gols golā pataisa boltus.
Pyrms 10 godu beja tys gods, kod es 2 reizis brauču iz Sibiri, kod prīškā vēļ beja projektu atskaitis i spēleite “treis profesori, trešais līks”, 6 bronhiti piec kuortys, naivums bezgaleigs i gryutuo muoceiba “es dreikstu byut naloba”.
Lai voi kai, lai cik skaistai, ūtru reizi es ituo vysa nagrybātu. Es grybu niu.

Šaļtim ruodīs – a kur jī vysi pagaisuši. Nav nivīna. Zvoni, nazvoni. Komentej, laikoj, šārej, ignorej. Dzeivūs to nav. Koč kū redzi feisbukā voi tviterī, kaidu seiku šaļteņu nu svešūs i draugu dzeivu, a jūs pošu nav.
Koč varbyut mane pošys nav. Itei zīma nazkai juonūdzeivoj. Janvarī jau saule. Tod marts. Tod sulys. Tod jau mož byus vīgļuok. Ka ni vīgļuok, to cytaižuok.

Aicynoj gostūs vīnu, ūtru, trešu reizi. Cikom saprūti, ka taipat jau nabrauks. Da i voi es vaira grybu, kab atbrauktu. Varbyut paguotnei juoļaun aizīt, kai aizguojs symtim ļaužu, ideju i nanūtikšonu.
Ka nazkas nanūteik, ir īguļdeits par moz dorba voi ari tam vīnkuorši nav juonūteik. Aksioma. Der na tikai projektim.

Kod maņ beja kaidu 20 godu, nazkai vīseibuos, kur beja viņ radinīki, tāvs saceja, ka jam nav draugu. Jis saceja – jauneibā beja draugi, niu nav. Da i kam maņ draugi. Kas maņ nu jūs. Tai jī vysi pagaisa.
Tys skanēja tik ryugtai, bezcereigai. Kai sīna pļaušona, vesšona, meiceišona iz bluoča. Gryuts dorbs, svīdri, kab turātu gūvi, kab kai vuoveris ritinī moltūs iz vītys. Kai vysa pīaugušūs dzeive.  Gods nu goda – apart, īsēt, izravēt, nūpļaut, savest, sanest, izraut, izrakt, apart, salikt, saskuobēt, apēst. I nu suokuma.
Gūvi, mašynu, sātu. Pa kuru laiku lai draudzejās i dauzuos pa pasauli. Pa kuru to laiku nazkaidi draugi. Volkuotīs, satikt. Sovu laiku, jūs laiku.

Tūreiz nūdūmuoju, ka maņ tai nabyus. Taipat kai dūmuos rokstu, kū i kai nadareit vacumdīnuos.
Draugi tok ir vyss. Tys ir kai īsaļūbēt pasaulī i sajust, kai atskaņ. Draugi tok i ir tei pasaceļšona.

Bet tod jī pa vīnam pagaist. Sovā dzeivē i nazkur pasaulī.
Verīs tuos 10 godus vacuos kartenis draugiem.lv i nasaprūti – tod beja dzeive voi niu ir dzeive. Nazkaida nasaprūtama karteņu kolaža nu svešu dzeivu, kam nav nikaida sakara ar munom atmiņom.

Siedi i dūmoj. Voi tys, kū es niu dūmoju par sovu vacumu i sovom apsajimšonom iz vacumu, koč par 5 % byus taisneiba.
Laikam juoīt gulātu. Gona.

Nakts pīder maņ. Varbyut pavysam nalelā mārā ari tekstim.
Izastīpt vysā garumā gultā, atsluobt i nikuo nadūmuot. Kai ir, tai ir. Kai beja, tai nabyus. Off.

Šaļteņa

bernudarzs

Pa reizei īguodoju, ka maņ ir dīnroksts, tok sutkā ir viņ 24 stuņdis i, ka atjimt munu mīgu i iesšonu nu laika, kas palīk puori nu bārnu mīga i iesšonys, palīk tik moz, ka eisti nav tolka pat atguoduot paroli. A parole taida, ka mynādams naatmineisi.

Augustā beidzās hostings.
Varbyut atsagrīzt pi saprge.wordpress, kam jau seņ napīmiņu parolis. Varbyut suokt nu gola. Varbyut nimoz navajag. Ni virtualūs muzeju, ni izstuožu. Tī ir viņ teksti nu cytys dzeivis.

Es jau seņ asu cyta. Kod esi pīredziejs, kai nu tovys mīsys pīdzymst bārns, korsts i sleideigs, kai nobys saite kai glums stričs storp kuojom, kod saiuta kai piec pierts voi gryutuokuo eksamena, kod poša puorgrīz tū saiti, daudzim tekstim pagaist vierteiba, partū ka tī ir viņ teksti.
Atsataisa nazkaidys durovys. Ka vari dzemdēt, vari vysu.
Na veļti tik daudz jaunūs mamu suoc dareit koč kū jaunu – šyut skusteņus, vērt knupeišu krelleitis, gatavēt ēst. Tai gribīs dzeivuot i suleigu dzeivi.

Da i saprūti, ka nazkas ir paguojs. Sauc, sauc gostūs draugus, cikom saprūti, ka paguotnis to nasasauksi.
Nav jau jūs vaira. Ir cyti cylvāki ar sovom dzelom, īšonom, suopem, prīcom, a teve tī nabeja, partū ka beji aizguojuse maleņā, sovā olā. Atsagrīz, a laiks vysu puormejs. Kai izkuopt nu laika mašynys – i poša cytaida, i vyss cytaiž.

Cylvāki atīt i aizīt. Tei ir seika šaļteņa, cikom sūpluok.
Ari tys syltais bierneņš ir viņ pagaidom. Nu zūda da ceļgolu. Izaugs, aizīs. Nobys saiti juogrīž vysu myužu.

Vysleidza – tei ir tik jauna, tik cyta pīredze.
Voi es kod nabejs dzeivē varieju īsadūmuot, ka byušu mama, ka byušu mama divejim. Īsadūmuot, tok na cerēt.
Voi es varieju īsadūmuot, ka nikas nanūtiks kai žurnalūs. Veirs iz tū šaļteņu byus prūm, bierneņš pīdzims. I vacmuote padūs škēris – grīz. Ar pībiļdi, ka parosti tai nadora.

Nobys saite beja cīši seiksta, bārns elpuoja i vērēs nazkur dziļumā. Sylts, korsts, dzeivs. Tymā šaļtī beja viņ dūma – juogrīž. Juopalaiž.
Laiks sēdēt zam sirds, laiks sēdēt kliepī, laiks aizīt pasaulī.

Ticīs, ka es naasu nikaida instamama, kas instagramā līlejās ar sovu perfektū dzeivi, voi blogmama, kas aproksta vysys tuos perfektuos aktivitatis ar bārnim. Ni maņ laika, ni gribiešonys.
Tuos šaļtenis aizīt i pagaist kai rosys pērleitis zuolis golūs, a tei jau i ir vysa dzeivuošona, na jau pīraksteišona.

Kai nu jauna

Gavieņs beja gars. Nasaceitu, ka nasagribēja. Šaļtim tai, ka až suokt nu nullis cytā lopā.
Bet tys niu padareits. Paļdis @cyxob, kurs nagaideitā tempā reanimēja dzeivū myrūni! Vysa muna pateiceiba, cīns i apbreins!
Ka ari šaļtim pagaist ticeiba cylvākim i latgalīšu mafejai, vajag itaidu gadīni, kab saprostu – restart. Ir pavasars, otkon jauns suokums, vyss jau tikai īt iz prīšku, turpynojās, īsasuoc i palaiž vaļā bremzis. Kai īlīt mašynā benzinu voi izlikt vosorys rīpys.
Izaruod, tys ir mudri, ka cylvāks zyna, kū dora. A es nu zynuošonys pa itū laiku asu aizguojuse tuoli.

Mož tai īsasuoc vacums – pagaisynoj tempu i vaira naspēj izsakuot tehnologejom. Babom gryuts saprast teleponu bez opoluos grīžamuos ciparneicys, muotem gryuts saprast datoru i vys jaunus i jaunus izaicynuojumus i breinumus.
Naseņ aizadūmuoju, skaitūt nazkaidu rokstu par banku lītuošonys parodumim. Vīni īt iz postu sajimt penseju, partū ka namuok lītuot bankomatu, ūtri īt iz banku kuortuot vysys dareišonys kluotīnē, trešī lītoj tam internetbanku i ar jū ari cytus e-pakolpuojumus. Bet mani satrīce, ka vacuma kategorejā, kas beja tī cyti, jaunuoki par mani, paaudze, kas myn iz pādu vysuos jūmuos: zynuotnē, sadzeivē, tusiešonā, dzemdiešonā i saimnīkuošonā, ir vēļ cyti parodumi – teleponbanka ci banka glaudamajā teleponā – banku aplikacejis. (I te es nūsakaunu, partū ka sovā teleponā namuoku sakuortuot tai, lai byutu vīta jaunom aplikacejom, vacūs izdziesšona naleidz, laikam nazkur kruojās koč kaidi bekapi. Bet kur?)
I te saprūti – voi nu vuicīs, voi siedi ar sovom ūsom i čyrkainajim motim kai 70.-80. godu jaunīši, pakalē garuokim motim i augšā ezeiti, džinsa kurtkom, uodys jakom i vēļ daudzom cytom paaudžu rūbežlītom. Partū ka agri voi vieli mes sastyngstam. Drēbēs, frizuruos, īrodumūs.

Maņ nav bais nu vacuma kai mīsys nūvacuošonys. Maņ ir bais nu vacuma kai pruota sastingšonys.
Izeja – klauseitīs šudiņdīnys muzyku, skaiteit šudiņdīnys tekstus, maineit parodumus, ceļuot telpā i laikā. Ar tū dūmojūt – ceļuot laikā iz prīšku. Ceļuot vyspuor ir labi smadzinem. Apgiut jaunus īrodumus.

Bet tū, kai caur FTP iz Ubuntu datora palaist dīnrokstu, es nasaprotu. Programmu izlyku. Datus nu servera atvylku da seve, nazkū izdziešu, kur beja problema. A iz servera dzēst i vītā atlikt bais. Partū ka bais pagaisynuot seve radeitū.
I te laikam ir tys. Kū vaira dzeivoj, tū vaira kramaslu, kuo žāl.

Deļtuo maņ pateik gaideit bierneņu. Tei ir taida suleiga i stypra dzeiveibys energeja, ka bez kaidys žielesteibys vari izsvīst vysu paguotni – pamest tikai puors meiluokuos apsveikuma kartenis, puors svareiguokūs dzeivis nūtykumu bukletus, biletus. Vysu līkū, steivū i tū, kas maisa dzeivuot, kam leidza īt nagativys atminis – uorā!

Da i nav juogloboj vyss. Atguoju plyka i vīna, aizīšu vīna. Atejūt drēbis apvylka cyts, aizejūt ari viļks cyts.
Maņ gruomotu plauktā stuov mamys izšyutais krekleņš i capureite, kū jei sagatavēja, gaidūt mani, i kū maņ apvylka dzemdeibu zālē. Sovim bārnim naviļkšu. Partū ka tys ir muns, a ni jūs suokums.

Vosorlaiks

pucis

Nav jau tai, ka nav kuo saceit. Tok nikuo taida, kuo grybātūs saceit publiski, ari nav. Deļtuo i klusums.

Tai kai labi zynu, cik apsāsti literaturys pietnīki ir ar vysaidim syudim, šūnedeļ papeira grīziejā sagrīžu gruomotys manuskriptu. Palyka tikai faili, nikaidu izdruku, lobuojumu, malnrokstu, rūkrokstu. Eisti pat nav žāļ, partū ka eistais teksts šai kai tai ir manī – kod suocu raksteit, tod i pīrokstu. Ka narokstu, taitod nav svareigi.

Bet nu jā. Ite narakstieju, partū ka sleipieju gruomotys manuskriptu. Tam dorbam gola nav nikod, bet nu gona. Finišs.

A ite vīnkuorši pučis. Pārnejuos. Izzīdēja par jaunu itūvosor.

 

Par Rūteņu

Emileja.Kipsola

Emileja Kalvāne gruomotys “Atvosora” prezentacejā Kīpsolys gruomotu izstuodē 2013. goda 2. martā.

Tikkū atbrauču nu Emilejis Kalvānis bieru. Daudzi puču, daudzi cylvāku, daudzi vuordu.

Tik gribieju pasaceit – kod aizīt gaišs cylvāks, napalīk tymss. Daļa juo gaismys palīk apleicejūs cylvākūs i speid jūs pruotā, atmiņuos i ari jūs acīs.

Bet tys, kū es vēļ gribieju saceit. Juos ūtrajā dzejūļu kruojumā “Atvosora” ir dzejūļs, kas veļteits Rūteņai. Kod skaiteju jū pyrmū reizi, nazkai daguoja da sirds.

I zynit – es tū Rūteņu šudiņ satyku. Moza, gaiša meitineite. Īt kai ikstyns, acs zib, bize pa gaisu. Vysa vajag zynuot, vysa vajag redzēt i saprast.

A pats golvonais – tam bārnam ir breineiga latgalīšu volūda, kur stidzeņa ir stidzeņa, pasavērt ir pasavērt. I vēļ daudz vysaidu styprūs latgalīšu vuordu.

Daudzi jau navajag. Kab taidu Rūteņu byutu daudzi. Kab ituos mozuos Rūtenis izaugtu laimeigys i styprys – Latgolai i Latvejai par prīcu. Kab krystobu i kuozu byutu vaira nakai bieru.

A ite pats dzejūleits.

Jaundzymušai latgalītei Rūteņai

Vēļ bolti snīgi zemi sadz,
Bet gaisā pavasara smuords –
Dīvs divuos sirdīs prīcu dadz,
I prīcai mīlesteibys vuords.

Vēļ vīna zvaigzne īsamirdz,
I vēļ vīns myužs ir pīsaceits.
I moza, moza bārna sirds
Kai pumpurs zīdam atraiseits.

Lai tev, bierneņ, saulis daudzi,
Lai tev mīlesteibys daudz!
Lai tev nūlicīņs ir saudzeigs,
Audzi Latgolai, bārns, audz!

Gaisma atlākuse

gaisma1gaisma2gaisma3gaisma4

Lai kai zīma vēļ spyrynojās, gaisma jau ir atlākuse. Tai soka par laiku piec Zīmyssvātku, a vēļ vaira par Sveču dīnu voi Svacaini. 2. februarī bazneicā dadz svecis, a uorā gaismu dadz saule.

Ka pa Sveču dīnu saule speid tik daudz, ka var zyrgu apjiugt (voi myusu dīnu versejā īsiļdeit motoru mašynai i nūkaseit nu styklu ladu), to byus skaista vosora. Vosora byus skaista – vakar Mukulēs vysu dīnu speidēja saule.

Naraudi, muoseņ

bilde29

Naraudi, muoseņ –
tī kauli, tei mīsa.
Atīs Postoruo dīna,
pajims dvēselis mutē
kai kačalānus
i aizness pi Dīva.
Niu naraudi, muoseņ.
Nav mīra. Nav mīra.

Seņ nabeju naktī pasamūduse nu tuo, ka nazkas juopīroksta. Pat napīmiņu, cik seņ nabeju pasamūduse nu tuo, ka atīt teksts. Zynuoju – pagaiss, naatguoduošu. Cieļūs i guoju iz ateju ar lapeņu i zeimuli, kū tymsā sačupinieju nazkur iz golda. Teksti atīt, jūs tikai pīroksta i aizīt gulātu kai piec padareita dorba. Nu reita knapi atguoduoju, ka nazkur ir lapeņa.

Zuss muoja i pagaiss sāta. Voldemara Vogula "Sirds bolss"

Voguls_Sirds.bolss_webVakar pa ceļam iz dzīduošonu nūpierku apguoda “Zvaigzne ABC” izdūtū Voldemara Vogula dzejūļu gruomotu “Sirds bolss”. Pats fakts viņ ir breineigs — kruojums latgaliski Reigys apguodā i Reigys veikalā. Kaida vaira tī buorineite — volūda skaņ televizejā, pylni dzīšmu šovi latgalīšu; volūda skaņ dzejā i teik īspīsta iz papeira. I naviņ kur nabejs pašelē tuoli tuoli, a tok pošā Reigā. A kas Reigā izdūts, tys tok myužeibai izdūts. Cītajūs vuokūs, internetveikalā.

Labi, gona uoveitūs. Reiga na svātuo gūvs. A Reigys gruomotom tei poša vaine i prīca, kas i Rēzeknis, Ludzys ci Viļānu gruomotom.

Šūreit pa ceļam iz dorbu skaiteju i palyka biedeigai — deļkuo latgalīšu gruomotys nadataisa da gola. Voi eistyn nav nivīna korektora i redaktora, kas dasaver taidu seikumu kai vīnaids burtu nūformiejums ci fonts dzejūlī (v. 50. pl.). Par leksiku voi raksteibu pat nav runa — ni Vogula kruojums pyrmais, ni pādejais ar “nuokt” i “skateitīs” cytaiž vyscaur latgaliskā tekstā voi atškireigom vīnys formys izskaņom i golūtnem vīnūs vuokūs. Narunojūt par izlūksnis īzeimem, par pīmāru, vuorda “kaļve” lūcejums lokativā “Kai kaļvī zyrga pokovus // Tāvs kola”, kas izlein cytaiž galeigi na poša izlūksnei rakstureigajam pīrokstam ar Zīmeļlatgolai rakstureigajom golūtnem “-as”, “-es” (nui, zynu, zynu, ka gruomotā dūmuota “Stroda raksteiba”, bet par daudzi atkuopu, kab jimtu golvā).

Puorskaitūt latgalīša dzejā vuordu “tupeni”, maņ iz lyupu ironisks smaids — voi eistyn pošu latgalīšu buļbys i guļbys ir tik nycynojamys, ka juosagiun pi vidzemnīku tupeņu? Parkū to par reizis najimt kūrzemnīku ruociņus — nav gona pīrosti i gona gludi deļ poetiskūs tekstu? I kaida nūzeime skaistim vuordim par dzymtū volūdu, ka sirdī to bais juos vuordu pasaceit da gola?

Tai i dzeivojam — buorineiši. I nu vysys sirds ar vysu sovu sirds asni i aizgruobteibu rokstom dzejūļus par Latgolu mamu i tāva dūtim ceistajim zūbynim — paaudzi nu paaudzis. Koč gruomotys īvodā Anna Rancāne citiejuse autoru: “As nikaida abstrakcionisma nalītoju, nikō sveša. As te dzeivoju, “Cepleišūs”, te muni bārni un niko sveša maņ navajag.” (Pastreipuojumi muni.)

Reizē gruomotys teksti skaņ jau cik reižu dzierdātai i stereotipiskai, a reizē kai nu jauna. Kotram cylvākam gols golā ir sovs pasauļs i sovys acs, kai pasavērt iz juo.

Vogula dzeja kai Vogula dzeja. Jis ir jis pats — kai īprīkšejūs kruojumūs, tai i niu. Eisi, varātu saceit, ka pat konspektivi par svareigū. Kai izgrīzumi nu vīna Latgolys cylvāka dūmu i jiutu pasauļa. Kai aforismi i pīzeimis par dzeivi.

Pyrmuo gruomotys daļa “Muns orklys, rūkys munys” vaira runoj par dzymtū zemi, bārzim i bārnim, paaudzem i sovys vītys sajiutu, ūtruo daļa “Guņs meita” — par mīlesteibu pret sīvīti, a trešuo “Dīva ūzula zors” ir kai pīzeimis par myužeibu, myužu i sevi, par sovu vītu Dīva ūzulā. Sauc tū par tautu voi pīdereibu sovai zemei.

Ruodīs gon, ka šaļtim autors eisti nateik uorā nu latgalīšu literaturys bādu īlejis — raksteit latgaliski = raksteit par Latgolu. Koč jis ir par dzeivu i par lelu itai kletkai — kai aizarunoj, tai izlein pa sīta caurumim iz vysom pusem kai meiksts muols voi spryuk vaļā kai ols nu bucys. Nu vaidiešonys par mierstūšū volūdu klasiskā izpratnē ite nav ni smokys, dreižuok aicynuojums naturēt volūdu zam akmiņa, aplīcynuojums sovai atbiļdeibai pret tāva i muotis, pret dālu paaudzi.

Tik ka tuo dzeivuma grybātūs vaira. Lai nav taida cauri setkai izmīgta muola masa ar vacu laiku stereotipiskajim uzsaukumim “celitēs, bruoli” voi buorineibys otkon i otkon pīsaukšonu, a kruojums saītu vasals i skaneigs kai skrūze. Voi izsper spuņdi kai ols bucai i izalej puori skaiteituojam dzeivā skaniejumā. Bet mož es i gaidu tū, kuo navar byut — autora aforistiskais stils naparedz taidys izalīšonys, koč jis pats ir dzeivs i juo pasauļs ir dzeivs i skaneigs.

Vuordu nu dzīsmis naizjimsi — ar liekšnim saulē naīlieksi, ka ir novembris. Jau tai itys kruojums ir vasals zors myusu dīnu latgalīšu literaturā — cytaiduoks, sovpateigs, vārā jemams.

Gryuts gon pasaceit, cik lela daļa ituos gruomotys tekstu ir pyrmpubliciejums, cik nu nu īprīkšejūs mozūs kruojumu pajimtūs dzejūļu izlase. Napuorbaudeju. Var jau byut, ka juo dzeja ir kai lels pasauļs, kurā atsakuortoj vīnys i tuos pošys zeimis, tok skaitūt par zvaigžņu tyltim, rūnās dūma — varbyut tys dzejūļs eistineibā ir nu kruojuma “Iz zvaigžņu tylta”.

Vogula dzeja maņ ruodīs skaista, kod jū naizmaitoj muns ar volūdys nabyušonom samaituotais pruots. A varbyut es poša asu samaituota, kam radzu tū, iz kuo verūs — caur sovom durovom vysa pasauļa naīraudzeisi, a tik viņ kai durovu škierbu. Šaļtim jis eisā dzejūlī skaita tū, skaita itū. Saīt kai lītu i byušonu puorskaitejums, a tei ak jau muna vaine, ka tys nasasalej vīnā vasalumā, a tikai pasaruod šmuki salykti vuordi i teikumi. Kai vysaidys druponys vīnā traukā — verīs i dūmoj, kas ite juosaredz.

Bet pats golvonais, kū gribieju pasaceit — Vogula dzejā dzeivoj latgaliskais kods ar līpu zīdim, azara iudinim i miršu vaiņuceņu, a tai napasaceis nivīns nu nivīnys cytys pasauļa molys. “Tu maņ miršu vaiņuceņu devi, // Bryunaceit.” “Boltūs guļbu // Daņcs dabasūs // Nasabeidz.” I tys ari ir tys. Sovs. Vierteigs. Skaiti i zyni — te ari ir tei latgalīšu literatura i tys, deļkuo jei vyspuor vajadzeiga autorim i skaiteituojim.

A par tū muoju zusšonu i sātu gaisšonu — tī vaca bāda. Nazynu autora personeigi i juo volūdys, tok šaļtim gribīs iztulkuot latgaliski juo latgaliski raksteitūs tekstus. Varbyut tī byutu bejs gona ar redaktoru, kas pasoka, ka “taka” i “styga” ak jau ir vīns i tys pats i pat vīnā gruomotys puslopā gona ar vīnu vuordu — latgalīša mēlei tyvuokū “styga”. Voi ka Jezus ir Jezus, na vīnā gruomotys lopā Jezus, a cytā jau Jēzus. Bet itei bāda ir vaca kai pasauļs — ka nadasaviersi sovys volūdys, jei mudri apaugs ar vysaidim pa pasauli sagruobuotim vuordim. Poša dzymtuos i īkšu volūdys dzeivais vuords vys jau rauga izleist i ari izlein tekstā — par varis to seve nanūglobuosi. A piec šaļtenis jau literarais sapruots sova vuorda vītā īlīk svešys volūdys protezi.

Dzeja ar taidim aizgiutajim poetismim maņ izaver kai skaistule piec kosmetiskuos operacejis — ruodīs, šmuka nu skota, tok kas zyna, kaidi čorti jai dvēselē dzeivoj. Izliksi miršu vaiņuceņu — mož i sova ļaudaveņa. Nūjimsi — mož i Pamela Andersone.

Deļtuo iz prīšku tūmār gribīs autoram nūvielēt dzeivuot sovys poša volūdys sātā, na muojā. Navar svešim vuordim pasaceit svareigū, a sirds bolsu gribīs dzierdēt dzeivu, na pasaceitu frazem i literari pareizim i aizgiutim poetismim — maizis klaipim, dyuraineišim, smuidrim augumim i t. t.

Itei gruomota tok eistyn ir Voldemara Vogula sirds bolss, kas izskaņ dzejā — par jam svareigū, par aizejūšū i reizē byutiskū. A cikom byutisks, cikom i ir. Naveļ bez laika volūdys kopā. Jei ir dzeiva i dzeivuoka par dzeivu, cikom svareiga — autoram, izdeviejam, skaiteituojam.

P. S. A apguodam “Zvaigzne ABC” gribīs nūvielēt tai turpynuot – latgalīšu pasaulī ir gona daudz, a jim vajag i muola pūdu, i dzeivuo ols, i sovys volūdys i literaturys na tikai TV šovūs i dzīsmēs. Vīneigi padūmojit par tū redaktora i korektora byušonu – maņ jau prīca, ka gruomota latgaliski, a nu ituo fakta tok es napalīku okla i radzu ari apguoda napadareitū dorbu.

Izelpa

laivas

Karteņa nu vosorys beigu blūdeišonys pi nazkaidim pījiurys azarim. Vuords “Kaņieris” gon maņ vaira saistuos ar jaunīšu centru Reigā, navys azaru natuoli nu Reigys. Bet nu lai byutu. Nav svareigai.

Nav jau tai, ka nav, kuo saceit. Bet nav nikuo taida, parkū grybātūs publiski ceptīs. Vyss nūmyzuots i pamasts paguotnē. Jaunam laikam jaunys dūmys i teicīni, tikai sirds to tei poša.

Piec diskusejis par etniskajom identitatem Latvejā laikam nazkas beja juopīroksta, bet saprotu, ka nav nikuo taida, kuo es jau nabyutu sacejuse. Ka jauni cylvāki atrūn vacuos problemys, problemys nu tuo napalīk jaunuokys.

Muna intravertuo dzeive turpynojās. Telepona skanis signalu atsliedžu jau nazkod vosorā. Nivīns jau eisti ari nazvona. Puorsvorā es dzieržu.

Paguotni īpakoju jaunā formatā. Nazkod dreiži izīs muna prozys gruomota. Dreiži – saleidzynojūt ar tekstu dzimšonys dīnom. Ir jūceigi, bet daļa nu tekstu ir pat nu 2003., 2005. goda. Bet mož i daguojs jūs laiks. Kod paguotne nūsalupynoj, aizpluovoj i sasastuoj vīnā azara molā. Nūlic, dasīņ.

Back to top