Tag Archives: latgaliski

Literatura Lakugā

Cylvāki varbyut īsadola div daļuos. Vīnim vyss ir i byus švaki, pylns feisbuks i tviters žālobu. Ūtrim ir švaki, bet ir energeja i idejis, kai maineit lītys. Vys raugu byut pi tūs ūtrūs. Tys nav vīgli, bet forši. Nikod nazyni, kur ceļš aizvess.

Nikod naasu ruovusēs pi literaturys silis. Kai nazkod seņ, seņ, kod vēļ beju bārns, literarajā nūmetnē “Aicynuojums” secynuoja juos vadeituojs Daiņs Grīnvalds, tod ir literati, kas tai ari ir nazkur periferejā, partū ka jim navajag. I ka ir literati, kas roksta varbyut labi i gudrai, bet jūs nivīns nasaprūt. Itū jis beja dūmuojs par sevi. Tūreiz jis prognozēja tū, kas apmāram tai ari ir – raksteit rokstu, bet byut centrā nainteresej.
Tok vīna līta ir byut centrā, ūtra nabyut vyspuor. Labi, es asu lels slaists – muna da šam vīneiguo gruomota “Dzeiveiba” iz izguojuse 2014. godā, beja nomināta ari LaLiGaBa. Bet maņ faktiski nav publikaceju kulturys medejūs. Vīns nu golvonūs īmesļu – es rokstu latgaliski, zam beņča paslauceitajā, taidā terra incognita volūdā.
Itūgod beja izjāmums – LA “Kultūrzīmes” interveja i eisstuosta “Kuopusti” publikaceja, bet “Kultūrzīmes” latgalīšu literaturys kontekstā vyspuor ir izjāmums. Ite fonam seņsenejais 10 godu vacais cepīņs “Kulturalais analfabetisms”, saleidzynuot. Cik saprūtu nu nasenejuos autoru apvaicuošonys, situaceja dīmžāl nav izamainejuse. Ir latgaliski raidejumi radejā, televizejā, bet… tekstu nav. Saīt taida mutvuordu kultura. Kai babeņom. Nūmiers pādejuo babeņa, nūmiers volūda. Vai manu vai.
Puors reižu gon asu raudzejuse kam naviņ īsyuteit sovus tekstus. Pādejā laikā pat naraugu, nav vārts tērēt resursus. Tik, kod beju kaida redaktora uzrunuota īdūt kaidu sovu suostu, pavaicuoju, voi interesej stuosts latgaliski. Ak jau nainteresej vys, iz ituo e-posta redaktors vaira naatbiļdēja. Lai tai i byutu. Babenis ir eksotika, bet kuru interesej, kū juos tī vursulej.
Kai līcynoj mane apvaicuotūs niu latgaliski rokstūšūs autoru pīredze, itūšaļt latgaliski ir vīgļuok izdūt gruomotu par KKF naudu, na pīdzeivuot publikaceju, tūstarp ari KKF atbaļsteitā kulturys medejā. Pādejā laikā redakceju poziceja ir palykuse dīzgon skaidra i monolita – tikai iztulkuotu latvyski. Tys ir, latvīšu volūdys latgalīšu rokstu tradiceja nasaskaita, kulturys cylvākim tys ir par gryutu i medeju mierķauditoreja laikam ir tai sauktī gryutgaļveiši.
Nu sovys pusis Latvejis kulturys izdavuma, portala redaktoram, kas ir puorskaitejs itik tuoli, varu apsūleit div lītys – a) varu paleidzēt izavielēt, redigēt tekstus latgaliski, ir pīredze taidā dorbā, b) aboniešu vysam 2022. godam tū literarū izdavumu, ka 2021. godā jimā byus vysmoz 2 publikacejis latgaliski, voi puorskaiteišu kai zīdojumu analogu summu.

Ite kontekstam i prīcai ir interesna LR žurnalistis Andys Buševicys sagataveita saruna “Atdzejot no dialekta: Vai pārnovadnieks saprot neatdzejotu?” par literarūs publikaceju, Latvejis kulturys medeju i ari ituos tulkuošonys temu.

Māris Salējs, izaruod, ir iztulkuojs Marijis Dzeislys, itam socteiklu laikam rakstureigi – kuortejuo anonimuo latgalīšu autora, tekstus. Tī saguoja interesna saspēle – es raudzeju nūskaiteit latgaliski, Māris pretim tulkuotū, ari Vaļuks skaiteja latgaliski, Kārlis Vērdiņš – latvīšu literarajā volūdā.
Anonimī latgalīšu autori ir īpašs stuosts. Kai Valentins Lukaševičs precizi saceja: “I Dzeislys, i mygluoja eksistence pīruoda, ka nu trokūs latgalīšu vajag slēptīs aiz pseidonimim. Tod i poezeja eista i loba saīt, ka nav baiļu nu kolegu, sābru i cytu.” Marijai ir konts Facebook, mygluojam Instagram. Nūčekojit itū! Paralelais pasauļs i teksti.

Lai nabyutu tai, ka juogaudoj iz dabasim, ka “viss ir sļikti”, runojūt Raibuo vuordim, itūgod pījiemu izaicynuojumu. Reizi mienesī Lakugā vīns latgalīšu autors.
Taida virtualuo antologeja. Vydyskais pīprasejums. Mums pošim vajag – zynuot, pazeit, īraudzeit, skaiteit.

Marts
Dagneja (ite juos Instagram)
Dzejneica Dagneja: kotra šaļts ir perfekta sovā eistynumā – sarakste
Ituo pavasara Dagnejis dzeja – dzeja

Apreļs
Valentins Lukaševičs
Literati nav svātī cylvāki. Saruna ar Valentinu Lukaševiču – sarakste
Vacuos zečubiksēs sabārti seipuli – dzeja

Majs
mygluojs (ite Instagram)
“koč autors pazuds bez viests.” Saruna ar dzejnīku mygluoju – sarakste
flirts ar nūlemteibu – dzeja

Komentarūs pīroksti, kurus zynomus, gaideitus, bet varbyut vēļ nivīnam nazynomus latgaliski rokstūšus autorus gribi satikt Lakugā. Tei byus eisa saruna, sarakste i autora tekstu publikaceja. Vēļ ir 7 mieneši, 7 autori.

Varakļuoni, Varakļuoni…

Dzīduoju bārnim vokorā šyupeļa dzīsmi par luoča bārnim ar pynkainom kuojeņom i paraleli dūmuoju, ka byutu labi mamai pavaicuot, kū jei dūmoj par pādejūs dīnu nūtykumim i Varakļuonu futbolu. Lem Saeima, lem Satversmis tīsa, otkon lem Saeima, Saeima lems.
Gols golā jei cīši labi pazeist i varakļuonīšus, i viļuonīšus, jū vysod ir interesiejuse politika, jai vysod ir bejs redzīņs par lītom, kas varbyut nasakreit ar pareizū voi gludū vīneigū dūmuošonys lelceļu. Gols golā jei tai i naīsastuoja partejā ni Varakļuonu laikā, ni Viļānu, koč 70.-80. godūs tys galeigi nabeja pruoteiga izvēle i nūgrīze daudzys īspiejis.
Stop. Napavaicuosi. Es vaira navaru īsadūmuot juos bolsa i izdūmuot, kū mama varātu byut sacejuse. Pādejuos sarunys par dzeivi, politiku i Varakļuonim ir bejušys tik seņ, varbyut tai pa eistam da dzilīnis precizi pyrms septeņu godu.
Ir tik gryuts sovim bārnim dzīduot par luoča bārnim, kam juoguļ mīreigai, cikom tāvs ar muoti ūgu palaseitu i bišu kuoptu. Zynūt, ka pošai tāvs ar muoti to kopūs. Našyupuoti, naauklāti luoča bārni izauguši. Bierneiba beidzās, kod vaira nav kam pavaicuot. Koč pavaicuot navarieju jau pādejūs gondreiž div godus, tys beja nazkai cytaiž. Ar vysu realitatis nūlīgumu, ka piec pādejuo insulta mama vaira nikod nabyus jei poša.
Šudiņ beja varbyut skaistuokuo i saulainuokuo muna dzimšonys dīna, bet poša gryutuokuo. Prīcojūtīs par bārnim i jūs sirsneibu, vitalitati, bet skumstūt par sovu īkšejū bārnu. Tai aizīt laiks. Vīnā vierzīnī.

2019. goda maja beigys. Mama myzoj buļbys svātku vakareņom, dāls jai nazkū stuosta.

Fonam. Par Varakļuonu futbolu.
Satversmis tīsa pyrms puors dīnu lēme, ka Saeima nav lāmuse pareizi i “Varakļānu novada pievienošana Rēzeknes novadam neatbilst Satversmei“. Šudiņ Saeima lēme, ka “Varakļānu novads pievienojams Rēzeknes novadam“.
Vysam apakšā ir birokratiska jimšonuos i juridiska caurumu mekliešona lykumūs i lāmumūs, staipūt deči kotram iz sovu pusi, partū ka vysai itai regionalajai reformai ir moz sakara ar div lītom – kulturviesturiskūs regionu nadolameibu (par pīmāru, Sieleja tai i palīk saškalta) i īdzeivuotuoju pošu grybu (Ruopažu nūvods i tt.).

Varakļuonu vaicuojums ir interesnys – tei ir rūbežteritoreja: latgalīši, kas jiutās vidzemnīki. Var smītīs par karti “Vidzeme” Varakļuonu centrā, kur iz īlys i veikalā var gondreiž ar kotru sasaprast latgaliski. Bet cylvāki, kas sovulaik beja dzymuši Rēzeknis apriņčī, jau seņ ir myruši, a dzeivajim ir jau itei rūbežys ideņtitate – centrs ir Modūne i Reiga, na Rēzekne.
Tei ir muoksleigi 20. godu symta 60. godūs radeita problema, davīnojūt daļu kulturviesturiskuos Latgolys teritorejis Modūnis rajonam, tam ir bejs sakars ar Lubuona melioracejis planim i budžetim. Naatguodynoj nikuo? Maņ atguodynoj. Novorasejis projektu i “eistūs krīvu zemu” atškeļšonu nu Gruzejis, Ukrainys i cytu vaļstu. Paīt paaudzis, ļauds apmierst, teik izvasti voi izbraukoj, i tei jau ir Krīveja.
Atguodynuošu, kaida beja padūmu laika attīksme pret regionalū i sovpateigū – vysim juobyut vīnaidim i palākim. Latgaliskais tymā laikā beja izskaužams, sabīdreibā beja spīdīņs atsasaceit nu lokaluo – vēļ bierneibā atguodynoju tāva ar muoti konfliktus ar apleicejim, kam jī bārnam, tys ir, maņ navuica pareizuos latvīšu volūdys. Tys nabeja pateikamai. Paļdis jim, ka napasadeve. Tys ir daudz devs ari muna pošapziņai palikt pi sova redzīņa i dūmuot pa sovam. Bet taidu saimu jau munā laikā beja saleidzynūši moz, ari vīnaudži radinīki nu Varakļuonu latgaliski narunoj.

Par kū maņ par tū ceptīs? Ni maņ zemis Varakļuonūs, ni es tī dzeivuošu.
Pyrmais – jau da mīļu ir konflikts, kod kotrys eists varakļuonīts socialajūs teiklūs i komentarūs, sarakstē buož acīs, cik jis lels i pareizs latvīts, a iz austrumim nu Varakļuonu parapejis tok vīni krīvi, a Viļāni vyspuor krīvyskuma citadele. Saīt, ka mes, cyti latgalīši, asam nazkaida rusificeituo zamuoka rase. Da i redz kai nūtyka ar tovu mamu Rēzeknis slimneicā, Modūnē gon tai nabyutu. Paļdis. I kū es ite varu maineit? Atsasaceit nu seve? Nu dzeda caltuos sātys i zemis Viļānu nūvodā?
Ūtrais – teik atcaltys pošvaļdeibu vieliešonys Rēzeknis i Modūnis nūvodūs, partū ka īmeslis – navar naboga Varakļuonu nūvodu dalikt pi nazkaida plebeju Rēzeknis nūvoda, kur centrā nav vaļsts nūzeimis piļsātys, tys ir, Rēzekne ir cyts vieliešonu apgobols. Nui, a Viļānu nūvodu taidai nakurīnei dalikt var? I voi vysys vaļsts i pošvaļdeibys īstuodis gadīnī naatsarūn Rēzeknē?
Trešais – ir skaidrys, ka taidā veidā latvyskuo (latgaliskuo) Latgola pagaisynoj byutisku daļu, partū ka var runuot cik gribi, ka volūdu sagloboj saimē, bet bez pošvaļdeibys atbolsta volūdys nabyus ni školā, ni bārnuduorzā, ni kulturā, ni ari saziņā ar pošvaļdeibu. Nabyusim naivi, bet voi varakļuonīts Modūnē runuos latgaliski i voi Modūnis nūvoda dūme īdūs naudu latgaliskim pasuokumim, taututārpim, stuņdem i tai tuoļuok.
Catūrtais – raustūt deči kotram iz sovu pusi i raunūtīs piec syltūs krāslu pošvaļdeibuos, gols golā cīš na tikai demokrateja konkretajā pošvaļdeibā i vysā vaļstī, bet ari ticeiba vaļsts varys skaidrajam sapruotam. Niu tei izaver kai kuluaru spēle i varys intrigys – kurs atrass kaidus caurumus lykumūs, kab pamatuot sovu taisneibu. Par Vangažim, Saulkrostim, Valku i ak jau cytim mīstim ceinis nav bejušys tik augleigys ni presē, ni Saeimā, koč ari tī vītejim ir bejs cyts redzīņs i reforma jim puorbraukuse ar asvalta rulli, regionaluos reformys procesam nav bejs nikaida sakara ar demokrateju.
Pīktais – itymā ceiņā poši varakļuonīši ir pajimti keilā i saplāsti iz pusem: kuram kaids sakars ar pošvaļdeibu, kuram omots i aļdzeņa, kuram zeme voi vajadzeibys, a kurs jau seņ Reigā, sok, pīdzims Varakļuonūs voi Mūrmastīnē i vaira jiutās vidzemnīks. A vēļ vaira saplāsti latgalīši. Ka gūdeigi, es niu laikam nagrybātu vys braukt iz Varakļuonim sasatikt ar sovim skaiteituojim, partū ka puse laika vaira naaizītu ortografejis vaicuojumu skaidruošonā kai nazkod, bet tymā, kurs leluoks latvīts i eistuoks, ceistuoks latgalīts.

Munā dzimšonys aplīceibā i laikam ari pyrmajā pasē ir īroksts, ka asu dzymose Modūnis rajonā, mama tymā laikā struoduoja Varakļuonu slimneicā par bārnu uorstu i tīpat ari dzemdēja. Niu tymā kuormā ir vysaidys īstuodis, dzemdeibu zala vītā, kod ar mamu aizguojom apsavārtu, beja apdrūšynuotuoju kantora “Balta” ofiss.
Bierneibā mama pus pa jūkam pat prīcuojuos par tū īrokstu – tys tok labi, pajims kaids rūkā dokumentus i redzēs, ka asu dzymuse Vidzemē. Taida poša latvīte kai vysi. Nivīns nikuo navaicuos, studejūt Reigā, tai byus vīgļuok.
Realitatē pa vysu dzeivi asu sajāmuse tikai vīnu komentaru par itū īrokstu, kod vīns nu dorba devieju, kopejūt pasi leigumam, tai storp cytu pasabreinuoja: “Ā, tu arī no Madonas puses?”. Nui, papeirūs.
Daudz vaira munā dzeivē ir devs tys, ka saimē ar mani kai ar bārnu runuoja latgaliski, tymā skaitā ari Varakļuonu rodi i mamys kolegys varakļuonīši. Tei ir vīna nu leluokūs bolvu, kū asu dzeivē dabuojuse. Vēļ vīna volūda, kurā mauduot kai zivei iudinī i nūsalaist da taidu dzilīņu, kur bez akvalanga i vuordineicu nikod natikt, a varbyut natikt nikod.

Var jau saprast varakļuonīšus. Latveja ir centrtīceiga. Latveja ir reigtīceiga. Modūne vys jau tiuļuok Reigai kai taida Rēzekne. Centrtīceigajā Latvejā vysys brīsmis īt tik nu austrumu.
Asu redziejuse myusu dīnu kartis, kur Latgolā vaira nav Bolvu nūvoda. Ak jau var atškeļt ari Leivuona pusi, tī tok daudz sieliskuos ītekmis, da i ak jau muna paaudze latgaliski runoj lobuokajā gadīnī folklorys festivalūs. Daugovpilī tok vīni krīvi, tī vuicuos runuot latvyski, na latgaliski. Augšdaugova par sevi. Zylupe vēļ cyta republika.
Piec tam cylvāki vaira nasajuss latgalīši ari Rēzeknē i Preiļūs. Problema “atpalikusī Latgale” byus atrysynuota. Voi tys izlobuos ekonomiskū situaceju, nav svareigi. Golvonais ir sajiutys – sasajust kai vidzemnīkam.

Gols golā – ir tok daudz glaunuok byut pādejam vidzemnīkam, braucūt nu Reigys, na pyrmajam latgalīšam, ībraucūt Latgolā. Pādejais vidzemnīks ir lobuok kai pyrmais latgalīts – ari 21. godu symtā, na tikai munā bierneibā padūmu laikūs.

Pādejū gon es izmontuotu PR aktivitatēs, ka maņ par tū byutu lemšona Viļānu nūvodā voi piec kaida laika jau Rēzeknis nūvoda Viļānu pogostā. Pyrmais latgalīts – tys ir spieceigai!
Viļāni – ite īsasuoc Latgola!
Viļāni – vasals Latgolā!

Cukra bārns

Atguodoju, kai pusaudža vacumā siedieju kuknē iz cīta krāsla i tūnakt puorskaiteju vysu bīzū Melānejis Vanagys gruomotu “Veļupes krastā”. Piec ituo ir bejs nasaskaitami daudz stuostu, gruomotu, atmiņu i memuaru par vysom tom suopem, kū atnese Stalina laiks i represejis, bet iz tuo vysa fona Vanagys gruomota maņ vysod ir bejuse kai vīna nu viersyuņu.

Olgys Gromovys pīraksteituo gruomota ari ir par Stalina laika represejom, tik, sekojūt juos varūnis i stuosteituojis Stellys Nudoļskys nūdūmam, ir dūmuota pusaudžim. Tys ir bārna stuosts bārnim par dzeivi i izdzeivuošonu, tymā skaitā izdzeivuošonys strategejom i padūmim.
Īspaideigi. Kam vysam bārnuduorza vacuma bārns var izīt cauri i nasalyuzt. Ir vārts īgaumēt mamys paleidzeibu bārnam izmysumā atgiut dzeivis jāgu, cereibys iz izeju – juos meklej i atrūn lobū, atrūn Dīvu cylvākūs.
Gruomota tai ari ir par lobajim cylvākim, kas vīns aiz ūtra īt paleigā i izgluob bārnu i mamu. Gruomota ir par styprajim cylvākim, kas eļnē spiej saglobuot ciļvieceibu i vērtīs ar sovom acim. Gruomota ir ar laimeigom beigom, partū ka puosokuos lobais vinnej i cytaiž nabyutu, kam izstuosteit ituo stuosta.
Koč kaidā ziņā itei gruomota atsauce atmiņā lītaunīku kinu “Ekskursante”, kas gon nūjauc izsyutejuma atmiņu žanram rakstureigūs lobuo-ļaunuo rūbežus i krīvus šaļtim shematiski pataisa par lobim, a sābrus Lītuvā par švakajim. Ite gruomotā rūbeži ir konkretuoki – lobi i ļauni cylvāki ir vysur, bet totalitarā īkuortā līka runuot navajag, uzaticēt navar nivīnam. Tik skorba ir Stellys pīaugšona i sova liktiņa, dzeivis ramu saprasšona.
Naz, kū par tū saceitu myusu dīnu pusaudži. Es atguoduoju tū sevi, kas taišni itai pat naktī pyrms kaidu 30 godu puorskaiteju gruomotu i vaira nikod nabeju tei poša.

Vēļ atguodoju vosorys dīnu. Mama beja atsaguluse atsapyust, jei reizem tai dareja ari tod, ka gribēja pabyut vīna. Beja augusta pučs. Es daguoju pi mamys gultys i vaicuoju, kas niu byus. Jei pasacēle i na sovā bolsā maņ nūpītnai saceja: “Tai ari byus. Otkon byus, kai vysu munu myužu ir bejs. Mes apklussim i nivīnam nikuo nasaceisim, klusēsim par vysu, taisneibys nivīnam nasaceisim.”
Muna mama ir gondreiž Stellys vīnaudze. Juos muoceiba īgiuta itepat Latvejā, pieckara laikā. Naktī īmūt cauri tymsam mežam, partū ka iz Naglim tok jau laikam atsyuteitais pioneru vadeituojs voi školuotuojs, nav jau vairs kam pavaicuot, bārnim izlics struopi i nūturiejs školā ilgi piec stuņžu.
Pučs naizadeve. Mes īsavuicejom runuot. Voi varbyut – i pa šai dīnai vuicomēs naapklust.

Deļkuo cukra bārns? Naba deļtuo, ka leitā izalaiss, skorbūs apstuokļūs izgaiss. Koč paraugi atkluotā stepē izrakt dūbi, kur pasagluobt nu vieja. Ka tev ir tikai seši godi.
Cukra – kam bolts, pretstotā kirgizu malnajim motim. Varbyut vīnkuorši poetisks nūsaukums, varbyut cytaiduma zeime.

“Veļupes krastā” ir emocionali jaudeigs mamys stuosts par sevi i sovu bārnu izsyutejumā. “Cukura bērns” ir nu cytys pusis, itei gruomota ir bārna stuosts par sevi i mamu. Bīzai pīsuotynuots ar krīvu i pasauļa kulturys zeimem, pyrmsrevolucejis bagateibu, kas kai drūšeibys veste nūtur iz iudiņa namīreigā laikā.
Skaitūt vysu laiku dūmuoju – cik apbreinojami daudz zynuošonu var nūdūt muote meitai, apleicejim. Voi maņ taidys byutu? Voi mes ar meitu i dālu napagaistu tymā izmysuma jiurā?

Olga Gromova. Cukura Bērns. – Reiga, Jāņa Rozes apgāds, 2020.

Vīntuleiba ekranūs

Itys laiks maņ naz deļkuo atguodynoj tymsū rudini i zīmu, kod raksteju disertaceju. Nav izejis, partū ka poša īleidi, bet apleik mutulim veļās dzeive i vīneigais lūgs iz jū ir datora monitorā i draugiem.lv profils, Skype čats. Vari raksteit, cik daudzi gribi, taipat nasasatiksi.
Tūreiz es beju vīna taida. Kod pasauļs aizguoja nazkur tuoli, a es grymu tekstūs, raudzeju salikt jūs iz zemis i pasaceļt puori kai liduojumā i īraudzeit sakareibys. Ir tik gryuts byut ar distaņci nu tekstu, ka byuteibā jau vari īraudzeit tik pa vuordam voi teikumam, na vysu stuostu voi romanu reizē. Ruodīs, ka īraugi. Ej tyvuok, a vaira naredzi dīdzeņu, kas it kai ruodeja tū kruosu. Nav zaļa. Ir zyli i dzaltoni dīgi saausti vīnā musturī.
Tūreiz es siedieju pi monitora i spruogu zemē nu bezizejis, nu rībuma, nu apnykuma, nu “vajag”, nu spīdīņa, nu sovu i ļaužu gaidu, bet byuteibā – nu vīntuleibys.
Kod esi tu, nav disertacejis. Kod ir disertaceja, nav teve.
Byuteibā tai ir ar kotru lelu dorbu, kas nav pagiunams vīnā vokorā i prosa struoduot regulari i atsasaceit nu vīgluokuos baudys ceļu. Vīgluokuo bauda maņ vysod ir bejuse raksteit.
Niu maņ byutu juopuorskaita Valentina Lukaševiča gruomotys “Pādi navā svāti” makets, jau ir tik tuoli. Bet es suoču raksteit ite. Kai nazkod školā, kod pyrms saceriejuma par Raiņa daiļradi, kam beja vajadzeigs nūteikts skaits vuordu, kū ari gūdeigi saskaiteju i vaira naraksteju, pīraksteju nazyn cik atvārumu sovā kladē, naskaitūt ni vuordu, ni stuņžu, ni teikumu. Partū ka raksteit nu golvys i breivai vysod ir vīgluokais ceļs, na raksteit par nazkū, raugūt nazkū pasaceit. Partū ka vysbīžuok saceit nav kuo voi ari tys nazkas nav tik vīgli nūgiunams garūs teikumūs, byuteiba vysod ir vīnkuorša.

Bet tagad, pandemejis laikā, mes daudzi siežam pi ekranu i asam vīni. Nav tuo dzeivis mutuļa nazkur, partū ka nazkas nūteik, bet nav breiveibys i vīgluma sasatikt bez lela mierķa, bez vajadzeibys. Pat sasateikūt navari nadūmuot, kab tikai naaplipt voi naaplypynuot. Viruss, pat jū nūlīdzūt, eksistej na tikai fiziski, bet ari myusu pruotūs.
Taipat kai ateisti šaļtim vaira dūmoj par Dīvu kai ticeigī, koč tok vajadzātu byut ūtraiž, tai virusa nūlīdzieji pa socialajim teiklim perās vaira kai tī, kas aplīk sovu masku, nūmozgoj rūkys i dora sovu dorbu.
Vīntuleiba pi ekrana otkon tymsā i gryutā rudinī, kod navari sasatikt kluotīnē i vīnkuorši pasasmīt par dzeivi, a juosasateik teiklūs. A kai nūsvieteit svātkus. Kai dabuot vīgluma.

Vakar naktī nūsavieru teatra bolvu “Spēlmaņu nakts”. Nabeju redziejuse nivīnys izruodis nu nūsauktūs, koč na jau pandemejā vaine, bet munā inertumā pierkt izruožu biletus i vokorā trīktīs iz Reigu. Bet gribieju redzēt, kai itaidā kovida laikā ir īspiejams organizēt bolvu – nasasateikūt.
Dreiži byus voi vysmoz byutu juobyut vasalai vērtinei vysaidu goda bolvu, i “Spēlmaņu nakts” lateņu ir pacāluse cīši augši. Parostam vāruotuojam acīs īkrystu varbyut tikai video bez skanis nu LTV. Redzēs, kai cyti tiks golā, dreiži ari literaturys festivals “Prozas lasījumi”.
Maņ patyka it kai vīnkuoršais rysynuojums, zam kuo tehniski ir bejs cīši lels dorbs. Izdūmuot, salikt, palaist.
Viejs kai uortelpys simbols, koč lela daļa filmātūs cylvāku tū vieju taiseja ak jau ar fenu voi vysmoz lopu pyušamū aparatu kai iz Līpuojis teatra skotivis. Mes vysi siežam kotrys sovā ustobā pi sova ekrana, bet viejs myusus apvīnoj. Kai napuorvarama vara, kai viruss.

Zynit, kai skaņ vīntuleiba?
Kai tī klusī leidzjutieju kaucīni teatru skateituoju zālēs, kod apbolvuotūs kolegys raudzeja paust sajiusmu, prīcu i leidza jusšonu, bet tys skanēja kai vylku gaudys.
Vīntuleiba ir cīši gryuta. Ka navys pats esi izavieliejs aizīt nu vysu, bet vysi ir spīsti aizīt cyts nu cyta. Ceru, ka mes muocēsim atīt atpakaļ.

A tu tik daudz nastruodoj

Itūrudiņ maņ daudz laika saguojs byut slimneicā. Varieju pasavērt nu vydspusis, kai izaver NMPD mašyna, lela slimneica i kovida karantina, kod nav rodu pyuļu palatuos, bet nav ari iedīņa nu sātys.
Paļdis Dīvam, maņ pasaveice satikt tikai lobus uorstus. Tys ir daudz.

Apleik guļ cylvāki, kas mudri miers voi kū aizvad iz cytu palatu nūmiert, ka jī mierst par daudz skali. Smierts ir tik intims process, ka juos naruoda. Varbyut lai nadaleipst. Voi iz cytu palatu nakts vydā aizvad tevi, partū ka tu namiersti.
A cytaiž tev vyss ir labi, tu dreiksti pīsaceļt i staiguot. Partū ka tu esi jauna i tev ir nanormali pasaveics. Loterejuos tu parosti ni valna navinnej, a ite esi laimiejuse – vysu dzeivi. Tu esi jauna, tevi syuta iz naskaitamim izmekliejumim. Tev atrūn vaini. Izaruod, ka tei nav tova vaine, ka tai nūtyka.
Nūdaļā tu esi vīneigais pacients, kam ir gon sapruots, gon sovys kuojis. Atpyutys ustobā raugi datikt pi soltaunīka, kas kuortejū reizi ir īkrauts vysaidu modeļu rateņūs i staiguļūs. Tu pajem sovu jogurtu, a bez juo soltaunīkā nav nikuo cyta, partū ka ite tu esi vīneiguo, kas ir spiejeiga da juo daīt i ari saprast, ka pasaulī ir taids jogurts, soltaunīks i īt.
Tu esi palatā, kur apleik vysi guļ. Nu suokuma tu paceļ vysom gultom golvgaļus, sapruovej cjocem spylvynus, īdūd rūkuos lizeikys i paplātis ar zupys i putrys škeivim, tod atsasiesti i ēd sovu zupu. Partū ka ir tik gryuts ēst, ka vysi verās i poši nikuo navar.

Reizem dzeive nūraun stopkranu. Reizem nūraun tai pamateigai i viļcīņs apsastuoj, a reizem tikai parausta i tik piec tam saprūti, ka varēja byut ari vysaiž. Fiziski vyss ir kuorteibā, bet tu esi sajutuse smierti cīši, cīši tyvai kluot i ar tū tev niu byus juodzeivoj vysu dzeivi.
Tū ak jau sauc par posttraumatiskuo stresa sindromu.

Ir bejuši vysaidi rudini, ir bejušys vysaidys dīnys. Ir bejuši 18. novembri, kod esi sātā Mukulēs i mežā salosi sieņs. Ir bejs, ka izsutynoj pādejū mozū kabaci nu sova duorza i esi gotova zīmai. Ir bejs ari jau pyrmais snīgs. Piec agruo reita guojīņa soltumā iz Bruoļu kopim ēd korstus blīņus ar koju draudzinem voi dzer čaju korporacejis dzeivūklī i smejīs ar sovejim. Ar stopim brauc iz Līpuoju nūsaklauseit svātku koncertu bazneicā. Esi īsaļūbiejuse i verīs salutu dabasūs.
Bet ir ari taidys dīnys, kod naktī prasavoj dālam kraklu, spraud pi krakla sorkonboltsorkonū baņteiti, a tī ir tikai audums i audums, bolts i kruosains.

Itūnakt guoju iz kopeja automatu pi veikala, myrguoja leits sejā. Apleik nivīna cylvāka. Juopadora vēļ tys i itys. Bet deļkuo. Iz kuo riekina. Iz sovys veseleibys, iz sova laika, iz sovys saimis riekina.
Naktī bārni beidzūt guļ. Ir nasarausteitais laiks, kod vari dūmuot. Tik dūmojās ni par tū, par kū vajadzātu. Partū ka tovā traukā varbyut ir īkrits pādejais pilīņs i vyss lejās puori – iz goldauta, iz boltuo krakla, iz kruosainuos baņteitis pi juo.
Tu naesi ni veiksmeiga, ni teic ar vysu golā. Vīnā sātā napļauta zuole, ūtrā aizmiersi aizvest pamperus muotei, trešā bārni īt iz bārnuduorzu namozguotom ausim i naprasavuotom drēbem, catūrtā sātā sābri rauga īleist zemisgobolā. Vīnā dorbā katastrofa, ūtrā apdareji, trešā dag termeni. A patīseibā tu gribi raksteit dzeju, tik navari. Atīt pyrmais teikums i vibrej kai kūrpē īkrits akmiņs, a atsasēst pīraksteit tu navari, partū ka pat atejā sekoj kaids ar Mamm-mammm-mammm! Piec šaļts grybātu, bet akmiņs nu kūrpis jau izkrits i palics tik caurums jaunajā zečē.
Virdžineja Vulfa jau seņ ir sarakstejuse gruomotu par sīvītem muokslineicom i rakstneicom. Kab radeitu, jai ir vajadzeiga sova ustoba. Es saceitu – sovs dators, sovs golds. Apleik doncoj bārni, skaņ telepons, a tu roksti.
Roksti i ceri, ka tuo kaidam vajag. Ka kaids puorskaiteits, koč tu roksti latgaliski.

Voi tu atsasauc Latvejis Rakstnīku savīneibys idejai i reikoj literaturys pasuokumu Latgolā. Taidu pošu, kai Kūrzemē jau nazcik godu taisa Storptautyskuo Rakstnīku sāta i Ventspiļs biblioteka. Partū ka tev ir teksti. Partū ka tu ceri i tici, ka ari cytim ir teksti. Partū ka ir apnics raksteit i byut latgalīšu literaturys geto, kur ir tik gryuts dasarunuot da cytys auditorejis.
Tu guli intensivajā terapejā i sasaraksti par projektu. Partū ka mistiskā veidā nav atjimts telepons. A uorstim, kas sasatrauc par pulsa pauotrynuojumu monitorā, skaidruot, ka tikkū beja napateikams e-posts.
– Beidziet strādāt!
I tu smaidi, i raugi nūturēt sirdi, lai naskrīn. Raugi izavērt normala, adekvata. Ceri, ka naatjims teleponu. Partū ka ir tik gryuts gulēt i vērtīs grīstūs, ka apleik mierst voi dreiž miers. cylvāki. Teleponā ir gruomotys, žurnali, draugi i vysa dzeive.

Te ir tys stopkrans. Beidziet strādāt.
Vēļ precizuok tys ir pasaceits jaunajā Valentina Lukaševiča gruomotā “Pādi navā svāti”, kas izīs dreizumā.
A tu tik daudz nastruodoj.
Dabasu vaļsteibā pījem i tūs,
Kuri guļ zuoleitē
I verās muokūņūs.

Redigieju manuskriptu, skaiteju dzejūļus palatā, kur jau dreikstieju struoduot. Aizsyuteju saimis uorstei itū kadru, jei – Šito visiem vajadzētu turēt pie sienas.

I tod atīt taids 18. novembris, kod atbrauc nu ceļuojuma pa Latveju, nūsaprīcuojuse, cik skaisti izrūtuoti pat mozuokī lauku mīsteni, i puorskaiti cehs.lv, ka kaidam cytam ir bejs prikoleigai pasanirguot par teve organizietu pasuokumu, kas kovida laikā ir saguojs cytaiduoks, nakai beja dūmuots. Ar autoru video tīšsaistē, na tekstu skaitejumim muižā.
Mani puorsteidze komentari nu draugu i paziņu, kod saceju, ka ir suopeigai. Sok, jī taidi ir. Najem golvā. Tys ir jūks.
Školā tū sauc par mobingu. Klasē vysod atsarūn kaids ierglis, kas vāploj pa prīšku i cytim juosasmej leidza voi vysmoz juopasmaida, partū ka tok stileigai. Tys tok beja dūmuots jūks. Jis tok taids ir. Jis naīsadzilinoj, jis laiž pa viersu, īrāc par cytim. Vysim ir skaidrys – jis ir kruts i stileigs, partū ka īrēkt par cytim var tikai kruti i stileigi cylvāki. Nasasmīsi leidza, nūrīs i tevi. Tys, ka tev suop, ir tikai tova attīksme i tova problema. Naīspringsti i smejīs leidza, partū ka tai dora veiksmeigī.

Bārnim vuicu, ka par ūtru smītīs nadreikst. Lobs jūks ir taids, kur vysim ir smīkleigai, na vīns rāc, a cytam suop sirds.
Ruodīs, ka vuicu lītys, kas nader dzeivuošonai itamā dzikaru sabīdreibā.

I eistyn. Juobeidz struoduot. Dabasu vaļsteibā pījem ari bez tuo. Bez vysu tūs tekstu, pasuokumu. Kod esi palatā i miersti, tei ir tikai mīsa.

Par sienim, kači i drūsmi

Rudinī dabasi zami i apsalaiduši. Šudiņ Dvieseļdīna.
2. novembrī sieņu laiks jau seņ cauri, bet ej gar azaru i ļaužu pylna celeņa molā īraugi saulissorgu – cīši vierteigu sieni, kas gorda i svaiga, i karbonadēs. Tik vysi paguojuši garom.
Tai i saīt – tikai zynuotuojam ir īspieja izbaudeit pasauļa bagateibu i garšu. I tam nav sakara ar drūsmi, partū ka i sieņu, i kovida laiks ruoda – drūsme bez zynuošonu ir beistama.

Pa ceļam nu Reigys aizbrauču iz mežu. Nabeja mīra. Pasavērt, varbyut vēļ ir kaidys gailinis. Varbyut saulissorgi kur.
Beja kaida sauve gailiņu, div makaviki. Vīneigū eļksnini i ciucini pamešu augt. Nav tai, ka sieņu nav. A sieņu eisti nav.

Jaunaudzē atrodu beigtu kači. Var redzēt – labi kūpts sātys kustūņs, gaiši palāka siksneņa ap koklu. Īlyku ziņu apleicīnis Feisbuka grupā, mudri viņ atsaroda saimineica. Cylvāks raud. Aizsyuteju biļdi, nui, jūs kačeits. Div godi puikam, lobs kačs beja. Īdevu koordinatis, lai slava myusu dīnu tehnologejom, aizbrauce pakaļ i pajēme apglobuot.

Izaruod, kačs šudiņ nu reita sabraukts. Sābri jau davuši ziņu, ka iz cīma golvonuos īlys nazkas na tai. Bet tok sabrauciejam beja vaļa jimt myrūni nu ceļa, likt mašynā, nazkur vest, izsvīst kai taidu māslu, lai lopsys i suni volkoj. Na apsastuot, nūjimt nu ceļa, nūlikt ceļa molā. Ar cīnu pret radeibu, kas guojuse būjā, pret juos saiminīkim, pret cytim šoperim.

Tāvs mani vuiceja vysod nūstuot i nūnest nu ceļa, ka ir kaids škierslis. Dieli, cegli, maita.
Vēļ atguodoju laikus, kod cylvāki sabrauktū nese molā. Vys rešuok. Piec nazcik sakoltušu blīņu iz ceļa palīk vys vaira i vaira vīnolga.
Nui, poša ari grākoju, braucūt ar mašynu, nasastuoju i cytu nūtrīktūs kustūņus nanūnasu. Tik tod, ka eju kuojom voi braucu ar ritini. Nazkai jau īrosts, vīnaļdzeiba puorjem vysus. Tai jūs tī i satrīkš iz ceļa. Uotrums vaira na tys, kaids beja muna tāva laikā. Mašynu straume. Pošu var sabraukt. I aizbraukt.

Plyka drūsme bez zynuošonu ir glupeiba, beistama sev i cytim. Plyka zynuošona bez drūsmis ir vīnaļdzeiba i bailis.

Voi latgalīšu literatura eksistej?

Piec nedelis asu apsūlejuse runuot par jaunuokū latgalīšu literaturu konfereņcē “Jaunākā literatūra Latvijā I”. Niu suocu dūmuot – a kū ta tī eisti saceit, ka ir atsevišku autoru atseviški teksti, bet nav literaturys kai procesa, nav regulari rokstūšu autoru.

Latgaliski izīt nazcik gruomotu godā. Nu jūs puors ir puorskaitamys i spiej konkurēt ar pasauļa literaturu munā plauktā. Vēļ nazcik daboj “Boņukus” i nominacejis “LaLiGaBa”. Latvejis medejūs – klusums. Latvejis kulturys medejūs – vēļ leluoks klusums.

Publiskajā telpā latgalīšu literaturys tikpat kai nav, ka naskaita atseviškys publikacejis, tys ir, literatura kai eksotika, na rutina i norma. Nav regularitatis, nav atsitīņa nu skaiteituoja. Redaktori namuok skaiteit latgaliski i nūviertēt tekstu, kai ari žāloj sovu auditoreju, kab jai nabyutu juoskaita.

Cik asu syutejuse vysaidom dūmuzeimem, satorim, punktumim, tys ir kai bērt zierņus pret sīnu. Apneikst. Volūda kai Kaina zeime iz pīris – nasamūki i naskaiti latgaliski, tī nikuo sakareiga taipat nav. Tipiskuo kulturys medeja redaktora atbiļde – nikuo nasaprotu, bet forma izaver myusdīneiga. Nu bāc.

Bet varbyut ari sakareigu i profesionalu autoru nimoz nav. Kas struodoj regulari. Kas meklej i daboj īspiejis. Kam tys ir svareigi. Taidu, kam ir kū saceit i kas roksta, roksta, syuta, syuta tekstus, publicejās pi kotrys vareibys. I ite es nadūmoju dzejūleišus ar voi bez myrgojūšom rūzem Facebook voi “nūdevu mežu, izdevu gruomotu”.

Kab sekmēt latgalīšu prozys tapšonu i publicitati, sadarbeibā ar Latvejis Rakstnīku savīneibu šūgod ir rosta īspieja organizēt latgalīšu prozys konkursu: īsyuteit sovus tekstus i skaiteit jūs “Latgolys prozys skaitejumūs“, piec tam div lobuokajim – pīsadaleit literaturys festivalā “Prozas lasījumi” Reigā.

Žureja profesionala. Auditoreja šaura, bet īintereseita. Ir telpys. Paradzāta tīšraide škārsteiklā. Paradzāta publicitate radejā i teiklā. Nui, nav izvārsta plaša reklamys kampaņa ar džingl belz vibracejom teiklūs i medejūs. Bolvā nav žyguļa i būrkuonu maisa. Bolvā ir “tikai” atzineiba par asūšū tekstu, publicitate tekstam i autoram, īspieja sasnīgt plašuoku auditoreju. Nu būrkuonu – duovonu karte nu “Dekoprint“.

Bet tekstu to eisti nav. Šudiņ ir pādejuo tekstu īsyuteišonys dīna. Ir sajimti iz vīnys rūkys pierstu saskaitami pīsacejumi konkursam. Hei!?

Labi, jūs storpā vystycamuok atsarass vysmoz vīns, kas varēs latgalīšu literaturu puorstuovēt Reigā. Bet nazkai jūceigai. Ka ir proza, nav kur skaiteit. Ka ir kur skaiteit, nav prozys. Kod ta lai skaita? I kū?

Pyrms desmit godu raksteju, ka latgalīšu literatura ir literatura bez skaiteituoju, partū ka saškalta auditoreja, puortraukumi tradicejā, nav skaiteišonys pīredzis, bla-bla.

Šudiņ es soku, ka latgalīšu literatura ir literatura bez rakstnīku. Bet literatura bez rakstnīku ir kai beņčeits bez kuoju. Dieļs.

P. S. Ite 5. ryndkūpā ir atrūnams konkursa nūlykums. Teoretiski laiks vēļ ir – da pusnakšu.

Dzymtuos volūdys dīnā

Naseņ īsadūmuoju, ka volūda aizīt ari tai. Muna mama piec ituo insulta maņ vaira naatbiļd. Jei eisti vaira narunoj, jei var pasaceit tik puors vuordu: “navajag”, “Jezus Marija”, “atbrauce”. Saruna nav īspiejama, partū ka es vaira nasaprūtu, kū jei soka.
Tok manī ir munys mamys i munys babys, jūs mamu, babu volūda. Dzymtuo izlūksne. Kod asu Nagļūs, ar baudu klausūs, kai runoj vītejī. Tei ir muna eistuo volūda – muna baba ir nu tīnis, vyss puorejais ir guojs tikai pa viersu kai iudiņs puori akminim.
Es vakar taišni guoju i nazkū pasaceju bārnim, saprotu – es asu nūcitiejuse mamu. Tī vuordi, intonaceja. Tei ir tei #MātesPlate, maņ cīši patyka, kai nazkod Annele Slišāne beja pasavāruse iz itū myužeigū mamys varu – sovā ziņā “īrunuot” bārnu.


Muni bārni reši kū pasoka latgaliski, partū ka jūs golvonuo volūda vysleidza īt nu apleicīnis, ari nu tētis, nu draugu, nu bārnuduorza, televizora, dzīšmu, radejis, vysu vaira laikam nu gruomotu, partū ka tuos ari es skaitu volūdā, kaidā pīraksteits.
Bet zynu, ka tymā šaļtī, kod dāls grib maņ dasaglaust, jis nūčīpst smolkā bolsā munus vuordus: “Muna sauleite!”
Tys varbyut ir lobuokais, kū es jim varu īdūt vysai dzeivei. Ari tod, kod vaira narunuošu.

Zīmyssvātki, Muorys dīna

Kod grybu īīt sovā dīnrokstā, kotru reizi nūmainu paroli. Niu to nasaguoja nūmaineit, partū ka dators beja tys pats (beidzūt asu nūsaceitai privatiziejuse vīnu nu veira datoru) i parole beja saglobuota.
Tys par tū, cik bīži es rokstu. Koč raksteit rokstu bīži – pruotā. Koč parosti ir gona ar tviteri – taišni tik apmāram zeimu ir gona eisai nūstuošonai.

Itū īrokstu par kompetom gribieju raksteit decembrī, a nikai nasaguoja. Atlyku, atlyku. Da i, ruodīs, vaira nabeja svareigai. Laiks īt i šmuki aizmiež vysu.

Šudiņ nūsvieru bārnu soldonumu kulis. Atlykumu. 1649 grami. Izaver kai pa pusei apgrīzts 1949. gods.
20. godu symta cylvāka bāda. Mes par daudzi dzeivojam tī paguotnē, vys tik vēļ 20. g. s. 40. godūs. Nivīns cyts laiks maņ tai nav īsasprīds pruotā, koč mane tod nabeja. Munys saimis bailis i šausmys īt leidza. Varbyut deļ mane tikpat traumatisks beja 1993. gods, kod vaira suoču raksteit dīnysgruomotys. 1997. godā beidzēs bierneiba.
Nazkai saguojs beidzamā laikā skaiteit daudz par izsyuteišonom, pādejais beja Klīdzieja stuostu kruojums “Cilvēki uz tilta”, kur skaiteju stuostu “Seši kalni” i rauduoju. Na jau tik talanteigs teksts (dīzgon solkons i paradzams), bet tei dūma – beja tev pīci bārni, sasajuti nazcik bogots, a, hop, laiki mainuos, varys jem, palīc vīns zam vacuma.
Pīļaunu, ka 1949. gods kai vizuals tāls maņ izraisa vaira emoceju kai 1918. Verdzeiba pret breiveibu? Tok jau nā. Lobais ir pošsaprūtams i juoskandynoj šai voi tai, a trauma kai pyve izlein nu nazyn kurīnis.

Ni muna, ni, cik zynu, veira saime nabeja izsyuteita. Nivīns bodā nanūmyra. Tok tei kruošona, taupeišona, vuokšona, likšona, kraušona. Kai ceļūt sev nu monta kolnu aizsardzeibu pret nadīnu.
Es nazkai skaiteju, ka vīna paziņa dūmuoja, kū lai izvuorej ēst saimei vakareņom, naudys kaids vīns voi div eiro. Nā, jī nabeja nabogi, tik taida šaļts – mašyna saremoņteita, olga veiram nav samoksuota, bārnu naudys vēļ nav īguojušys. Voi nazkai tai. Nauda byus. A niu ir labi ka eiro, kas salaseits pa sumceņom i kārmynim.
Nu kai. Pajem buļbys, ozbora putruomus, tušonku, zierņus, pupys – tik tik juopajem nu skapa. Veikalā kriejumu. I gotovs.
Nā, jai nav nikuo. Tik puspaka auzu puorslu.
Kai.
Kai var byut sātā tikai puspaka auzu puorslu. Tys nav īspiejams. Būrkuoni? Buļbys? Mylti, gryudi, makaroni. Tok vysod ir.
Nā, nav.

Te es saprotu. Tei ir dzymtys viesture. Sātā vysod ir juobyut puortykai deļ vairuoku dīnu, deļ seve, deļ īnuocieja. Tī ir dzymtys viesturis nūspīdumi munā pruotā.
Es navaru nanūpierkt makaronus, ka zynu – ir palykušys tik div treis pacenis, tū vīnu bārni naād, ūtra ilgi juovuorej, trešuo garī makaroni. A mož i vysys četrys, vēļ tī zierņu makaroni, kuo nivīns naād. Kod lācys voi zierni cauri, juonūpierk nu jauna. Partū ka nikod nazyni, kod īsagribēs taišni lācu voi zierņu.
Voi, pareizuok sokūt, nikod nazyni, kas byus. Ka pa rūkai ir iedīņs, vys drūsuok.
Piec tam dūmoj, kai izlītuot ar pruotu, kai naizsvīst. Bet kasdīnys buferam ir juobyut. A ja nu. Lai ir.

Zynit, deļkuo munu babu i juos saimi naizsyuteja 1949. goda 25. martā?
Vīns, jī ar dzedu zynuoja, jau beja salykuši sumkys. Drēbis, sukari. Tuos sumkys tai i nūstuovēja – mienešim, varbyut godim. (Naz, kurā šaļtī jī sasajuta tik drūsi, ka var atlikt atpakaļ skapī drēbis, izkraut lizeikys, bļūdenis.) Ūtrs, jī kara laikā pajēme pi seve bežancus. Nivīns maņ nasaceja uzvuordus, bet krīvi nazkur nu tīnis. Dzeivuoja piertī. Trešs, jī vysod labi baruoja struodnīkus. Kod 30. godu beiguos cēle myura klāvu, staraveri myurinīki īraudzeja, ka mozuokais bārns īkreit seiva dūbē, skrēja, izruove. Mama izdzeivuoja. Bet jau i da tuo babai beja svareigai labi pabaruot i padzirdeit kotru, kas ir juos sātā. Jei poša taiseja samogonu, vuoreja i cepe.
Atguoja 1949. gods, jūs naizvede. Izaruodeja, ka pi sarokstu taiseišonys beja ni to tūs bežancu tāvs, ni to vīns nu tūs klāva myurinīku. Izstreipuoja Spiergys, īraksteja nazkurūs cytus.
Taida legenda. Kas zyna, kai tī beja. Nivīns tok naredzēja. Bet izdzeivuoja i muna mama, i juos vacuokuo muosa, i jaunuokuo, kas beja dzymuse viņ 1948. goda augustā.

Nu. I kai lai es niu izsvīžu tūs 1649 gramus jau apbeliejušūs kompetu? Bārnu Zīmyssvātku kulis, pavysam beja 3 kilogrami. Jī nasaraun ēst kompetu (pareizuok sokūt, ir izlasejuši pa sovam pruotam gorduokuos, i tei nav šokolade), es raugu naēst.
Pārņ Zīmyssvātku kompetys jau laiceigai atdevu lobdareibai. Niu jau par vieli, šokolade bolta.
Ir Muorys dīna. Ir izsyuteitūs dīna. A es sveru bārnu Zīmyssvātku kuleišu kompetys i dūmoju, cik dzeiveibu byutu izgluobts, ka ituos niu nivīnam navajadzeiguos kulis varātu aizsyuteit tī puori laikam, tī puori tyukstūšom kilometru. Tam bārnam, kas tī nūmyra nu nadaiesšonys, tai muotei, kas atdeve sovu kimūsu bārnim.

Vīnys buobys! S prazdņičkom!

Pavasars it kai byutu, it kai nabyutu. Snīga da besa, a saule jau sylda nu vysa spāka. Nav švaki. Lobuok snīgs martā, ni dubli februarī.
Zīma gols golā saguoja šmuka, koč i pošuos beiguos. Juocer, ka i vosora taida byus.
Bet naba par laika apstuoklim es raksteitu 3 naktī. Koč i Naktineica ir nakšuneica.

Šudiņ sīvīšu dīna beja. Voi vakar.
Beja tik vysaiduokys pīredzis.

Nu reita ar viļteibu i uzleimem dabuoju meitu iz duorzeņu. Izlyku dālam muļtiku i paiežu brūkaškys. A tod jau aizguoja rikteigs skriejīņs. Sataiseit bārnim ēst, pastruoduot pi datora, izmēzt greidys, nūlikt vīnu gulātu, aizskrīt pakaļ ūtram iz duorzeņu, sagaideit ōmi, nūteireit mašynu.
I tod DZEIVE! Radeja mašynā skali, partū ka nav juodzierd, kū kaids čīpst. Sastrāgumā var nauzatraukt par tū, ka kaids apsavems. Var nasabeit, ka jam nūkriss soska pakalis siedeklī voi plastmasa ponijs nu tuos nanormali duorguos iudiņa pudelis, kū jai obligati vajadzēja, partū ka viersā ponijs.
Koč bess ruovs itūs vysus marketinga guru, kas nu mane rauga nūplēst naudu par lītom, par kū maņ suokumā ruodīs, ka bārni navarēs iztikt, a piečuok bārnim ruodīs, ka jī naiztiks. Suocūt nu vysaidu bārnkūpeibys pribambasu, bez kuo myusu babys vāsai iztyka (muns favorits ir konteiners izlītuotajim pamperim – taids kai spaņs ar plēvi, kurā ītyn nateiruos auteņbikseitis), beidzūt ar kruosainim plastmasa syudim i muļtiku varūnim VYSUR. Kas byutu bārnu apakšbiksis bez Elzys voi sintetiskuo suleņa bez tūs zylūs voi dzaltonūs, minjonu, pokemonu, maņ (pagaidom) nav ideju, kai jūs vysus sauc. Meita pylnā puorlīceibā stuosta, ka “Sesame Street” ir bīdākli, muna škola.

Nu suokuma beju Zvīdrejis viestnīceibā iz Wikigap pasuocīni, kur sasatyka sīvītis, kas beja rakstejušys Wikipedejis škierkļus par Latvejis sīvītem. Kai jau tys goduos, ari Latvejis Wikipedejā dominej roksti par veirīšim, ari autori vaira ir veirīši – 8. marta cīneigs secynuojums i reiceiba maineit tū.
Pasuokums beja tikpat smolks kai tuos mikroskopiskuos kanape maizeitis. Gordys, bet kai ūda vazumi. Telpā beja cīši daudz jaudeigu sīvīšu, a gols golā apsarunuoju ar div vīneigajim veirīšim, ka naskaita vīsmeili, kas nosuoja tuos ūda atraugu maizeitis.
Nasaceišu “hop”, partū ka zynu sevi – kū vaira muldi, tū gols golā rezultats īt lieņuok voi vyspuor naatīt. Ka saīs, zynuos vysi. Ka nā, piec godu es poša dūmuošu, kas te beja dūmuots.
Bet maņ jau seņ vajadzēja koč kaidu gryudīni dzeivuot na tikai mamys dzeivi. Rutina ir loba bārnim, bet pīaugušu cylvāku jei paralizej. Maņ pat dators ir lyuznis nu īprīkšejuos dzeivis. Obeji datori. Vysmoz 7-10 godi vaci! Antikvariats.

Piec tam aizguoju iz Zvaigznis gruomotneicu i nūpierku skaudzi gruomotu sev i bārnim. Aizguoju iz Ivetys Ratinīkys gruomotys “tikko & tikai” prezentaceju. Juos dieleņš nūpieteja mani ar vēļ dyumakainu pa pusei na ituo pasauļa aci, sasavībe moza bārna vībšonūs, paknikstēja. Apbreinojami mīreigs bārns, gols golā aizmyga.
Lai maņ pīdūd tuos, kam nav bārnu, bet mozs bierneņš ir poša lobuokuo sīvītis rūta. Na jau cacka, grabuļs voi pīlykums, bet guņteņa, kas aizdadz sīvīti. Nagulātuos nakts, nasukuotī, namozguotī moti, pīna smoka – tys ir štrunts. Varbyut tei ir dzeiveiba, atbiļdeiba, mīlesteiba, tok našmuku mamu nav.
Nu sirds dziļuma i da aušu prīca par Ivetu. Guoju pa īlu i smaideju. Navar atjimt pīredzis, a bārns i gruomota – tei ir skaista i loba pīredze.

Īkuopu autobusā, kab braukt piec mašynys, a tī pa div siedeklim īsakriets vecs. Golva pyžyks, ap koklu šai tai apsvīsts šaļs. Tik malna kača tryukst, gotovuo Gunara Bierzeņa karikatura! Biški īsiļs, pļuopeigs. Vys aicynuoja kaidu atsasēst sev sūpluok – iz krāsla naass pīšpļauts! Reklama!
Autobusa šopers brauce kai itāļs – strauji bremzejūt, strauji suocūt gaitu, a pats golvonais – taurejūt kai dulla zylūņmuote. To jam kaids maisa, to na tī īlein, to bremzej navītā, to tyulojās, to vīnkuorši duraks. Tu-tuuuuuu!
Bierzeņa večam par tū beja vīdūklis: “Odni baby! Mužykov seičas voopšče ņetu!” Jis apsavēre apleik, voi vysi dzierdēja. Taišni tai – vysi. Jis runu adresēja puišam ar papeirūs īteitim puču veikšim. Apleik kai iz grāka vīnys buobys. Jis konsekventai runuoja ar tū puisi, a tys ignorēja. “Raņše sem ļet nado bylo učitsa, štobi vodzitj avtobus! A seičas…” jis atmete ar rūku. “Odni baby!” Jis beja vēļ konkretuoks: “Ņekomu ņe avtobus vodzitj, ņe vojevatj!”
Īkuope div mužyki. Izaruod, pyrmajam pazinis. Jiusmeigai sasavasaluoja: “S prazdņičkom!” Vecs ar tikpat lelu prīcu i sajiusmu: “S prazdņičkom i vas!”
Nūmiert cylvāks navar, kab kaids juo naradzātu. Autobusā pabraukt navar, kab kaids pazeistams naīkuoptu. Ot dzeive…
Teoreju par buobom jis izstuosteja i jim. Ari jī izavēre kai izkuopuši nu laika mašynys – vīnam bryuns, ūtram malns mieteļs i tipiskys veirīšu capuris, kū atguodoju nu bierneibys. Vīnam beja zūbi, ūtram tikai daži.
A te kontrole. Draugi spruka uorā kai prusaki, paspēja. Nanūgiva. Vecs palyka. Jau dūmuoju, byus problemys. Kontrolīrei ari profesionaluo acs tū saceja, mudri pasauce apsorgu. A večam beja e-talons. I attaiseita odekolona buteleite. Troinoj.
Jis na tikai beja atbraucs laika mašynā nu munys bierneibys i atness sveicīni 8. martā, a ari kulturalai īdzēre odekolonu. Skaisti.
Gon jau policeja nikuo navar padareit, par tū ka sabīdryskuos vītuos navar atsarast ar attaiseitu alkoholiskuo dzierīņa buteli, a par odekolonim nikas nav saceits. Cylvāks-muzejs.

Izkuopu i dalyku sūli, kab pasavērt. Ziņkuoreiba nadeve mīra. Autobusa šopers beja veirīts.