latviešu valodas lietojums manā muzejā

trillu bilde ar sunīti. kad man nebija darba, bet bija daudz laika – sēdēju mājās un laidu muļķi. jo ir tā – vai nu ir darbs un nauda un nav laika tērēt, vai arī ir laiks.

reiz, kad gāju skolā, man bija jāraksta sacerējumi. tas riebās tik ļoti, ka visvairāk analogajā blogā jeb kladēs rakstīju tad, kad bija jāraksta sacerējumi. jo jebkāda rakstīšana ir labāka nekā klusēšana baltā failā. un reizēm ir jāsāk ar eksploziju, lai kaut ko pateiktu. jo pateikt var, ja runā, nevis sēc vai kliedz.

tā kā tagad man jādomā referāts Latgalistikas konferencei Poznaņā par latgaliešu tekstu korpusu (viens no maniem mūža darbiem), tad ir īstais laiks ierakstīt kaut ko pusmirušā blogā. pusmirušā – jo pa gandrīz gadu, kopš pārvācos uz domēnu naktineica.lv un nomainīju viņam ādu, nav bijis laika, spēka, intereses, ātra interneta blogu apdzīvot. jo tas, kas tagad te ir, ir parodija par manām iecerēm.

iemesls, kāpēc rakstu – tas man patīk un tas ir viegli. iemesls, kāpēc nerakstu – kaut kas man riebjas un kaut kas traucē.

vispār jau traucē normāla interneta trūkums. darbā gluži pēc darba nesēdēsi, lai slīpētu pupu mizas. bet mājās visu laiku bija internetkrāms – laukos vispār mirstamrīks, ar ko nevar pat izlasīt e-pastu, pilsētā kaut kāds knapi dzīvojamrīks, ar ko var lēnītēm kaut ko, bet kas netiek līdzi manām smadzenēm. un ja dators velkas, dators traucē. ja velkas internets, internetā nevar radīt.

bet kāpēc vispār piesēdos rakstīt. ar šausmām izlasīju, ka šī lapa ir muzejs. tas ir, vēl nenomirdama esmu radījusi virtuālu muzeju, kurā eksponējas mana dzīve. jo Vācijā nupat iznāks latgaliešu valodas gramatika, kam uz vāka būs mana bilde (pagaidām tikai nojaušu kura) un kurā iekšā būs piemēri no šitā te bloga – latgaliski. varbūt tāpēc aiz šausmām šo te tagad rakstu latviski. lai gan latviski rakstu, kad domāju latviski. domāt latgaliski ir baigā greznība, ko var atļauties, kad dzīve iet kārtīgi un skaisti. kad dzīve nesas, tā prasa, nevis dod. un tā nu ir sanācis, ka latgaliski dzīve dod, latviski prasa. šis laikam tāds prasīšanas posms manā dzīvē. iespējams, esmu bezgalīga.

bet lielākā šausma, bija ziņa, ka tajā pašā latgalistikas konferencē Poznaņā būs Solvitas pošeiko referāts “Valodas loma sociālās identitātes veidošanā latgaliskajās interneta mājas lapās”. konferences tēžu krājumā lasu:

Latviešu valodas lietojums informācijas izveidē ir saistīts ar adresanta vēlmi paplašināt savu darbības lauku un adresātu loku, padarot sevi (sociālo lomu, arī virtuālo tēlu) un radītos tekstus saprotamus, pieejamus un saistošus arī pārnovadniekiem, kā arī iegūt popularitāti un novērtējumu ne tikai Latgales reģionā.

nu, vai nav šausmas? izrādās, es te nodarbojos ar sektantiskumu: padarīt sevis radītos tekstus saprotamus pārnovadniekiem. 🙂 lai gan patiesībā jau man pie kājas. lasi vai nelasi. tāpēc jau nesākšu rakstīt vairāk vai mazāk.

bet būs cirks. paklausīties, kā kāds mēģina interpretēt manus murgus un manu valodu lietojumu. tai skaitā tiek piesaukta subjektivitāte lietu, notikumu un procesu atainojumā. un par to nu būtu grēks sūdzēties. mans nams, mana pils. mans blogs, mans muzejs. latgaliski vai latviski.

referāta autore tēzēs raksta: (latgaliešu valoda – mana piezīme. Sp.) ir arī būtisks adresanta virtuālā tēla un kolektīvas identitātes – latgalieša (subidentitātes) – veidošanas, izjušanas un demonstrēšanas komponents un norobežošanās līdzeklis latviešu kopējā sociālo mediju informācijas telpā.

reizēm domāju, kur sākas zinātne un beidzas pašsaprotamas lietas. bet iedomājies – kāds šito lasa nevis tāpēc, ka lasa, bet tāpēc, ka viņam jālasa. un tas tomēr ir gana prikolīgi.

kliņģerīšu ofisā nekā jauna

klindzeris

kamēr mēģināju pievienot bildi, aizmirsu, ko tad īsti gribēju rakstīt. laikam jau neko tādu.

kamēr līst lietus un uz šķūni nevaru aiziet, vienīgi pastāstīšu, kā man šovakar bija. pēc lielās dedzināšanas (4 ugunskuri ar nezāļu tīruma nešķīstību) gribēju nomazgāties. gāju tumsā uz dīķi, pusceļā palika auksti un griezos atpakaļ. mājās tomēr pārdomāju – bet ja nu ūdens silts. un nomazgāties tak vajag. gāju vēlreiz uz dīķi. noģērbos, iekāpu ūdenī. auksti. drusku nomazgājos, bet iekšā neielīdu. trešo reizi negāju.

pēc šodienas lielā sprādziena jeb Tele2 pārklājuma noklāšanās visā Baltijā mobilais internets vairāk mirst nekā ir. solidarizējoties ar viņu, eju gulēt. rīt jauna un baisa diena. ieskaitot CSDD epopeju, TA iešanu, tirgu, balagānu, koncertu, pirti, trādirīdi. un nezinu, kad gulēšu pusdienlaiku. 🙂

piezīmes pirms rudzupuķu sējas

tikai nepieskaries.

pieskarsies, vasara sadrups putekļos.

zirneklis manas mašīnas salonā, izrādās, bija miris. un es tā piesargājos atvērt logu. tikai brīnījos, ka nebēg.

bet mašīna mana ir fiksītis. ja brauc pakaļ ričukiem, viņa ieciklējas uz 12 km/h un ripo bez gāzēšanas un bremzēšanas. riteņa fiksīša kruīza režīms, par ko nebija nekādas runas lietošanas pamācībā. ja bremzē, mašīna pretojas. ja gāzē, ļaujas. bet pamazām atgriežas savā cilvēku ātrumā.

manas mašīnas labākais ātrums ir 12 km/h – tad viņa brauc pati. droši vien tas būtu ideālais sastrēgumu ātrums, ja ļaudis stihiski negāzētu un paniski nebremzētu.

vēl man ir pārdomas par krieviem.

tikai tad, ja dzīvo vāciešu dzīvoklī un pieņem ciemiņus krievus, 4 studentus no Pēterburgas, saproti – latvietis ir tur pa vidu.

mēs esam pa vidu. tējas dzeršanas, trauku mazgāšanas, atkritumu šķirošanas un dzīvošanas dēļ. jo ir tik interesanti vērot, kā vācieši ielaiž izlietnē ūdeni, putainā ūdenī nomazgā visu trauku kalnu ar birsti, noskalo, bet kā krievi mazgā tekošā ūdenī, uz brīdi iziet no virtuves, ūdens tek, atnāk, atkal mazgā. katru šķīvi saziepējot atsevišķi.

runa taču nav tikai par taupību, vai ne. mēs esam postpadomju. un tomēr citi.

un vēl es iedomājos – rakstīt publisko dienasgrāmatu ir forši, kamēr ir laiks būt cilvēkam. kad esi tikai darbu gāzējs un ķeksīšu vilcējs dienas plānotājā, ir laiks tikai lasīt.

cilvēkam jābūt cilvēka ātrumā, vismaz vasarā.

manai mīļākajai (vienai no mīļākajām, jo vitālajai, dzīvajai, priecīgajai, skumjajai) folkloras kopai “Ilža” jauns disks “Ilža rūtoj, kaladoj”.

Folkloras kopa „Ilža” nu jau vairāk kā 20 gadus darbojas Latgalē, Ciblas novadā, kopjot tradīcijas un iepriecinot klausītājus ne tikai savā tuvākajā apkaimē, bet arī visā Latvijā un aiz tās robežām. Savā otrajā albumā „Ilža” sagatavojusi vienmēr aktuālo gadskārtu dziesmu programmu. Tajā dzirdēsim latgaliešu Lieldienu, Jāņu un Ziemsvētku dziesmas. Tāpat kā pirms trijiem gadiem, izdodot savu pirmo kompaktdisku, „Ilža” arī jaunākajā izdevumā turpina sadarboties ar skaņu režisoru Ati Auzānu,  latgaliešu valodas redaktori Lidiju Leikumu un gleznotāju Ilzi Menneking-Sokāni, kuras glezna ir izmantota šī izdevuma noformējumā. Bet svarīgākais, ka latgaliešu tautas mūzikas cienītāji varēs papildināt savu ierakstu krātuvi ar lieliskām dziesmām un mūziku. Albumu izdevis Kultūras menedžmenta centrs „Lauska”. avots: lauska.lv

vakar braucu uz “the Mundane” koncertu Ķīpsalā un klausījos “Ilžas” disku. koncertu, protams, nenokavēju, lai arī biju uz dullo un stundu par vēlu tam laikam, kad likās, ka jābūt. disks ir labs, tikai drusku lēnāks, citādāks kā pirmais, ne tik dulls un smeldzīgs. bet viņi joprojām ir vitāli un īsti. un mainīgi.

vienīgi man ir grūti tagad, vasarā, klausīties ziemas dziesmas. man skan tikai tās no vēlīnajām Lieldienām par to, lai vasarā odi nekož, un līdz Jāņiem. laikam jau to latvieša atmiņu nevar tā izdzēst, gads ir apaļš un griežas uz riņķi. kā ziemā līgosi, kā vasarā kaladosi. bet var jau būt – šo disku nevajag griezt uz riņķi. vienkārši dažu dziesmu disks. noklausies, noliec, atceries.


bet šis ir vakardienas zelta atradums. plate ar grupas “Kombuļi” dziesmām. kādā noslēpumainā noliktavā no tālā 1991. gada. jo 20 gadi uz priekšu vai atpakaļ. 🙂

baidos samelot, jo vilks nu zina, kas slēpjas citās noliktavās. iespējams, vienīgais latgaliešu vinils.

cirkam būs būt! un kad vēl, ja ne tagad.

ja gribi sev tādu plati, dod ziņu! ir atrasti slepenie krājumi, zelta dzīsla un unikāla vēstures ādere. pa taisno 80. gados!

suņu laiks ir labi. samesties barā un slīdēt cauri dzīvei.

kurš šovakar grib ar mani sēt rudzupuķes? man ir sēklas tūtiņā. un rudzupuķes latgaliski ir naktineicas. nakts puķes. nakts zilās puķes.

rīt manis te vairs nebūs. rīt es emigrēju.

tūkstošais. Trūkstošais

Vakar īraudzeju, ka itys byus muns 1000. īroksts. Koč muns dīnroksts pastuov tik gondreiž 4 godūs, koč gondreiž puse nu tuo eisroksti i vīnkuorši twitpic i posterous kartenis. Tok vysleidza. Nareals cipars.
Vakar ap sirdi sasamete nazkai na tai. Nazkod, kod vīnam draugam žāluojūs, cik švaki vyss, kai rībās, kai besej, jis saceja – ka vari paraksteit, tev vyss ir labi. Jis zyns cylvākus, kas navarūši i tuo. I tod ass pavysam švaki.
Nu redzi, niu laikam ir tei reize. Ar pruotu saprūtu, ka asu apsūliejuse rokstus, ka vajag, ka dag boltom gunim. Tok vydā nikuo nav. Saprūtu, kas juoroksta. Zynu pīturys punktus. Tok teksts nasalej. Tikai nu bezspieceibys skumeigs pruots i īsakruojušī dorbi mīdz pi zemis.
Ka varātu pīsaceļt i aizīt. Vīnkuorši nūsateit nu kasdīnys i suokt nu nullis.

Ite tys, kas saguoja nu mieneša mūku. Nikas jau nasaguoja.

Ir roksti, kas atīt vīgli i mudri. A ar itū nosojūs jau vaira kai mienesi kai kačs ar beigtu peli – palaist nav tolka, partū ka taipat nabyus dzeivuotuoja, a īsakūst ari nasagryb – taipat labi zynu, kai garšoj, i asu seita. Reizem ruodīs, ka ar latgalīšu literaturu kai ar beigtu peli – ni to kažuceņu nūviļkt, ni to zemē aprakt, ni to cerēt, ka apsabārnuos.

Raudzieju vysaiž. Kotru dīnu dūmuoju, kotru dīnu sumkā leidza beja i Vaļuka gruomota, i Seikstys gruomotys kopeja. Pa sumku nūsatryna, apsalēje ar sulu, stryureiši apsalūcēja. Brauču tramvajā i skaiteju, aiļu rindeņom dūmys kai komuli vēlēs leidza. A vīna bāda – tik teikums atīt, tik jis latgaliski. A kai es latvīšim latgaliski raksteišu par latgalīšu literaturu – nasaprass tok, maņ tok par tulku juobyut, juopastuosta. Kai teikums atīt, tai nūcieršu. A bez pyrmuo teikuma nav suokuma, bez pyrmuo teikuma nav nikuo. Tai vor sevi i amputeju pa mozam gabaleņam, cikom pasauļs teik tik mozs, ka eksplodej kai vysums Lelajā spruodzīnī i otkon juosuoc nu jauna.

Reiz pirms daudziem gadiem, kad bija jāizvēlas, ko tālāk darīt, nolēmu nekad nerakstīt recenzijas par grāmatām, jo a) zināju par savām spējām sanaidot veselus pagastus un likt svētiem babuļiem baznīcā gānīties teksta dēļ, b) negribēju kļūt par maitu, kas tekstā meklē to, kas nepatīk (jo vieglāk ir vienkārši lasīt to, kas patīk, un netērēt laiku krāmiem), c) nevienu negribu ne mācīt, ne dīdīt, jo mans “patīk-nepatīk” un “kaut kā stulbi uzrakstīts-kaut es tā varētu uzrakstīt” mērs nav nekāda Prokrusta gulta, d) vienkārši esmu slinka kā maita un rakstu tad, kad sacepos, nevis tad, kad vajag.

Tomēr ieberzos. Šajā pavasarī ir iznākušas divas latgaliešu grāmatas un kas gan cits lai par tām ko saka, ja ne paši latgalieši. Kas sunim asti cels, ja ne suns pats. Kas ņemsies par sieviešu tiesībām, ja ne sievietes pašas. Geju gājienus rīkos geji, oranžsarkanās lentītes karinās okupanti, sarkanbaltsarkanās – patrioti. Ja reiz esmu latgaliete, par latgaliešu literatūru jāraksta man pašai. Ja jau man tas ir svarīgi, tas ir svarīgi.

Ieberzos, jo pirms tam biju publiski spļaudījusies, ka Satori.lv turpina “Kultūras Foruma”, “Karoga” un citu reiz bijušo kultūras izdevumu oldskūlīgo tradīciju klusēt par latgaliešu literatūru, it kā tās nebūtu un normālam latvju kultūrcilvēkam interesēties par kaut ko tādu būtu kā emigrēt uz Zilupi, nevis Ņujorku un nodot eiropeiskas vērtības un novērsties no progresa ceļa.

I vyss. A byutiskais varbyut nav pasokoms vuordūs. Kai symtim rokstu, kū naasu ite pīrakstejuse, deļtuo ka nūgurums, paneikums i nav nivīna vuorda, kuo saceit.

Kur ir muna dzeive. Kur ir muna pasaceļšona. Brīņ da brīņ.

nūstuošona

Jimts nu puosokys i krīze

reizem nav nikaidu vuordu. verīs tukšumā i dūmoj.
uorā vysu dīnu leja leits, zaļa i slapņa paradize. i es dūmuoju, deļkuo vysod ir tai, ka tys, kuo gribi nu vysys sirds, vysbīžuok i napīsapylda. a tys, kuo gaidi ar pylnu sirdi, tai i naatīt nikod.
pastuosti kū naviņ bolsā, i tys napīsapiļdeis. dūmuot, dzeive rogona padzierduse i mudri samainiejuse vysu, kab nabyutu skučnai.
dori dorbu i uordej, dori otkon. sateic i izaškir. kū vaira ļaužu sateic, tū vaira izaškieršonu. kū vaira runoj par dorbim, tū jī lieņuok īt.
sok, kotram sova dzeive. i kotram sova stidzeņa nuotrēs juoīmyn. jem i brīņ, kuojis atrūtiejuse, cik varams, sūļus spardama kū na mudruok – mozuok suopēs. a piec suop taipat – syurst ar syurstiešonu, tik ka paleiga nikaida – kas bejs, bejs. kod puorstuos, tod aizmierssi. da i symtu godu vaira naīguoduosi. tik, kotru reizi pasaverūt iz nuotru, paliks rībeigai.
vīnā upē div reižu naīkuopsi. korstu ļundurku div reizis nu plitys napagruobsi. da i guni plykā sauvē naatnessi. tai vot i pīredze pataisa par cylvākim – kuru mudruok, a kuru piec smierts.

Jimts nu puosokys i krīze

maņ vaicuoja, kod ta raksteišu par prezidentim, praseja skaidruojuma bardakam vaļstī – a voi ta es zynu. krīze izabeidze, bardaks īsasuoce. dzeive kai #puosoka – stuosts beidzās, cikom vysi laimeigi. a tod jau īsasuoc jauns stuosts i jauna krīze.
maņ vaicuoja pastuosteit par kinu, par dzeju, par dzeivi. a tuo vītā es siedieju pi monitora i najutu nikuo. kai vacs, vacs pasauļs, kas naver paspert ni sūļa, kab nu sirds nazkas naizalītu uorā.
partū ka koč kurā breidī ticeiba pagaist. tys kai rūkūt nūglobuotū montu – nav i nav. ruodīs, vēļ luopstys dyurīni, a nav. jau zeme par gryutu i vyss atbuods. a atīt cyts i izceļ montu ar vīnu luopstys dyurīni – tepat jau jei beja, tik ticeibys datryuka.
a ka ticeibys vaira nicik. partū ka kur ta ir tei laime. i kur cereiba. ka otkon vysi duorzi aizaug, vysi faili nadabeigti. i es vīna poša iz pasauļa vyds i nazynu, kū īsuokt. kam dasadūrsi, tys sakriss i pagaiss.
a aiz lūga kryumā syt laksteigola. i kū taidai padareisi – jai sovs laiks dzeivojams, maņ sovs. dzeivoj da dzeivoj.
izguoju uorā. malna tymsa i saulis rītiešonys vītā speid bluozme – pamalē caurums dabasu vuokam. aizguoju da suneiša. obeji sēdējem tymsā i elpuojom, a aiz ustobys laksteigola tryn i tryn, syt i syt.
i kai ta lai nūtic laimei, ka jei vysod īt sūleiti pa prīšku.

doktori un bārdas

šodien braucu tramvajā. man priekšā apsēdās iesirms vīrs ar bārdu un lielām stikla brillēm metāla rāmjos. tas jau nebūtu nekas īpašs, bet viņš lasīja papīra avīzi, nedaudz oda pēc nemazgātām un laiciņu pastāvējušām drēbēm. intelektuālis ne no šīs pasaules. un viņam bija bārda un  2 bizes. 🙂 jā, divas strupas bizītes – vienā gaiši zaļa matu gumija, otrā balta. tādi mazbizīšu strupiķīši, kas parasti ir mazām meitenītēm apmēram 2-3 gadu vecumā.

domāju – nez, ko tāds vīrs domā, kad pin sev bizes. jo man kā sievietei, kas nepin bizes nu jau laikam vismaz 15 gadus, ir interesanti, ko jūt vīrietis, pinot bizes. kā viņš prot pīt bizes. un kā viņam ienācis prātā bizes sapīt pašam sev? protams, viņam nepajautāju. reizēm pieklājība ir kaut kas stulbs. bet būtu cirks, ja es svešinieku sāktu izvaicāt: ko jūs jūtat, kad pinat bizes? toč padomātu, ka ķerta. tramvajā.

toties pēcpusdienā piedalījos institūta zinātnieku pilnsapulcē, kam bija jāievēl Zinātniskā padome. pasākums nebūtu nekas īpašs, ja neskaita to, ka tajā piedalās tikai doktori un sēde notiek reizi 5 gados. kā arī to, ka beidzot radās kaut kāds iemesls kaut ko uzrakstīt blogā. jo ar notikumiem ir par maz, lai rakstītu. vajag iemeslu.

pasākumu sevišķi  īpašu un aprakstīšanas vērtu darīja bārdas. ienācu telpā un sabijos – man nav bārdas. ne sirmas, ne ataugušas. nekādas. bet te – ļoti daudz bārdainu doktoru. (it kā ar dažādu nokrāsu spurekļiem būtu par maz, 2  izvirzītajiem kandidātiem bija uzvārds Bārzdiņš.)

kad aplaidu apkārt acis, tomēr sazīmēju arī sievietes un vīriešus bez bārdām. taču izņēmumi stiprina visas teorijas, jo uzmanība pievēršas sulīgiem akcentiem, nevis gludajam vidusmēram. un tieši gludais vidusmērs, kā izrādās, ir gana kašķīgs spurekļu apkarotājs.

sēdes laikā man radās eksistenciāls jautājums – bet kāda ir sajūta ar bārdu? vai bārdu var sajust? vai bārda sāp, ja nepareizi sagulēta? un vispār – kā tas ir. būt ar bārdu. un vēl iepīt bārdā bizi – to tak jūt. nudien sajutos, it kā man trūktu kāda locekļa.

jo kaut kādā ziņā ar bārdu ir jābūt līdzīgi kā ar matiem – principā nejūt, bet tomēr jūt. un droši vien tad, kad aug, tad jūt. kā mati knosās, trinas. un, nez, bārdas mati no skūšanas neieaug? nav arī dzirdēts par vīriešu bārdas matu epilāciju. nē. tā vietā viņi gadu desmitiem skujas. ciest nevaru bārdas rugājus… ja tā godīgi.

manas piezīmes doktoru sanāksmes laikā.

kad laimīgi tika ievēlēta Zinātniskā padome ar visiem abiem Bārzdiņiem, atnācu pie sava datora. bet kas tad te. lielisks Latvijas Avīzes raksts par bārdām Vai televīzijā ir jārāda nekārtīgi cilvēki? četri zinātņu doktori: Dr. sc. Ing. Georgs Bagātais, Prof. Dr. Oec. Jānis Kaktiņš, Dr. energ. ing. Visvaldis Mozgirs, Prof. Dr. hab. Sc. Ing. Arvīds Vilde izpauduši savu sāpi par bārdām televīzijā.

Parastajos televīzijas raidījumos to dalībnieki atstāj ļoti labu iespaidu uz skatītājiem ar savu apģērbu un arī uzvedību. Tomēr ir daži raidījumi ar dalībniekiem, pret kuru ārējo veidolu skatītājiem ir iebildumi.

Šeit gribam pieminēt vokālās grupas “Zeļļi” uzstāšanos vienā no “Šlāgeraptaujām” televīzijā. Daudziem skatītājiem nav pieņemams dziedātāja, solista, kas ir nodzīvojis, spriežot pēc izskata, vairākus gadu desmitus ilgu mūžu, garie, pār pleciem atmestie mati, kas atstāj stipri nekārtīgu iespaidu par šo vīrieti. Amerikas indiāņi, starp kuriem daudzi līdz šim vēl nēsā garus matus, kā to gadījies novērot vienam no šā raksta autoriem, parasti sapin tos bizēs. Tā ir viņu tautas īpatnība. Pieļaujams, ka senākos laikos šiem garajiem matiem varēja būt arī cits uzdevums. Kad indiāņi viens otram noņēma skalpu, tad šādi mati varēja atvieglot tādu izdarību.

Domāju, ka ar šādu uzdevumu “Zeļļu” dziedātājiem nevajadzētu apgrūtināt savus skatītājus un klausītājus. Eiropā tas īsti nav pieņemts. Šinī gadījumā drīzāk ir minama vecā latviešu paruna: “Gari mati, īss prāts.” Tāpat ne sevišķi estētiski izskatās sarkanajā kreklā ietērptā dziedātāja ar siksnu iežņaugtais patuklais vēders. Ja viņš būtu uzvilcis visparastākos svārkus, šī nepilnība nebūtu redzama.

Savlaicīgi telefonsarunā par šo ārējo ietērpu tika runāts arī ar raidījuma vadītāju Gunti Skrastiņu. Atbilde tomēr bija neapmierinoša: “Tas jau mākslinieks…”

Jautājums televīzijas vadītājiem: “Vai tad dziedātāji, kuri uzstājas televīzijā, nebūtu pieskatāmi, lai skatītājiem nerastos iespaids par viņu slikto gaumi un neprasmi apģērbties, tātad ar ārējo, daudziem skatītājiem nepieņemamo veidolu?” Mūsuprāt, tādā izskatā viņus nevajadzētu laist tuvumā televīzijas kamerām. Televīzijai jābūt mums par paraugu kā valodā, tā izskatā un arī uzvedībā.

Kādā citā televīzijas raidījumā varējām vērot dziedātāju, kas no sava zoda ir izaudzējis bārdas vietā divas zīmuļveida šķipsnas līdz krūtīm, kādas pagaidām nevienam parastam vīrietim nekur nav manītas. Piesedzoties ar skaistuma parodiju, motivējot to ar “man tā patīk”, nevar pieļaut, ka dažādi izlēcēji rēgojas televīzijas kameras priekšā, tā bojājot jaunās paaudzes gaumi un rādot sliktu piemēru ar savu visatļautību.

šitā smējusies sen nebiju. paldies! patiesi no sirds.

lai dzīvo vīriešu bizes un bārdas! jo šī diena vienkārši bija tāda. un vēl nemaz nav beigusies.

naktī uorā beja cīši tymss

ir nazkaida vīna pareizuo dzeive, kur vyss nūteik laikā. vysi sasateik laikā i laikā izaškir, nikuo nanūkavej i tolkom nikuo i napaspiej, partū ka jī vīnkuorši vysod vysur ir laikā. i kai lai taids, kas nikod nav nikuo nūkaviejs, zynuotu, kai ir paspēt. ni prīcys, ni bādys – vīnkuorši tuo nav. taipat kai es nazynu, kai ir pagaisynuot tū, kuo maņ nikod nav bejs. tikai tys, kas ir īgivs, zyna, kai ir pagaisynuot i kai ir dzeivuot bez, zynūt, ka vyspuor to ir.

reizem dzeivis īt paralelai, a reizem juos izaškir. kas nikod nivīna nav satics, nikod nivīna i napagaisynuos. kas nikod nav bejs iz kolna, nazyna, kai ir kuopt lejā. jis to i pa eistam i nazyna, kai ir kuopt tī augšā. dzeivoj Dīva mīrā i nivīnam dzeivuot namaisa.

taipat kai es navaru byut vyss i maņ nu vysu pasauļa ceļu juoizalosa sovejais, ar prīcu īraugūt kotru vieja nastū najaušeibu i upē garom maunūšūs ļauds prīceiguos laivuos. taipat ari es navaru byut tikai vīns ceļš. kai lai es zynuotu, kurs eisti. tū to es īraugu tikai paguotnē – kū asu izalasiejuse nu vysa pasauļa īspieju. a paguotne tikai sašaurynoj īspiejis – kas nikod nav apsadadzynuojs ar guni, nazyna bailis nu sorkonu gailejūšu ūgļu, bļaka kastrulis vuoka i korstys dukovkys sīnu.

tok paguotne ari atbreivoj nu baiļu. leidz šam to vyss beidzīs labi – agri voi vieli, tok labi. pīredze ir loba līta, kas aplīcynoj myužeigū dzeivi – cikom es atgduodoju vysus paguotnis syudus, vysus ļauds, kas mani nav sveicynuojuši, vysys stulbuos situacejis, es asu. i vysod jau vyss ir labi beidzīs – deļkuo lai tai nabyutu i iz prīšku. dzeive tok taipat ir tikai lotareja, a vysys lūzis pylnys. kotrys nazkuo daboj – cyts kompetu, a cyts div.

da i navajag dasasīt par smierti. kur ta jei ir? tei ir tikai svešu ļaužu dareišona i poša baile nu sovu īspieju izseikuma. partū ka bērēs mes raudim par sevi i sovim napadareitajim dorbim i napasaceitajim vuordim. raudim aiz bailis, ka nikuo jau vaira nabyus. tok byus. otkon deigs, plauks, zīdēs, otkon liduos, dzims i apsabārnuos. partū ka dzeive ir bezgaleiga i dzeiveiba taipat. i, lai kaids kū saceitu, ari muna dzeive ir bezgaleiga, cikom asu es poša.

nazynu, deļkuo itū pīrakstieju. ir vāla nakts, uorā bļaun nazkaidi sasamīguojuši putyni, ir tymss i malns. i es latgaliski nazkū rokstu, nazynūt, kū raksteišu jaunā teikumā. ir juoizkuop nu ramys, kab pasacaltu. kod es dzeivoju pareizi, es asu māma. tok vuordi jau nikur nav pagaisuši. kod es asu māma, manī vydā vysleidza nazkas ir i tušās.

vysod asu dūmuojuse, kai ir byut pādejai vacajai babuškai, kas vīneiguo zyna kaidu izmyrušu volūdu. kod jei nūmiers, nūmiers ari volūda, a nav jau ar kū apsarunuot – nivīna dzeivuo. a voi ta mes kotrys naasam taida babuška, kas cer, ka jū saprass, a vysi runoj nazkū cytu nazkaidim cytim vuordim. saprast var, tok na sasaprast.

taida vot i saīt dzeive. nikuo pareiza, a vyss sovā laikā i vītā. partū ka nikuo byutiska navar ni paspēt, ni nūkavēt.

zvans draugam

diezgan sen nav bijis nekā, par ko uzrakstīt. tas ir, visu laiku kaut kas notiek un pie tam nenormālā ātrumā un foršas lietas. bet nekas tāds, lai rakstītu. jo, lai rakstītu, ir vajadzīga pacelšanās. blogā gan tie lidojumi ir īsāki, tāpēc var paspēt arī ikdienā. bet man pēdējā laikā kaut kāda viltotā ikdiena – sanāk tikai īsie tvitera 140 zīmju pļurksti. tāda vistas lidošana.

šorīt pamodos kā vienmēr. tikai pēc tam nezvanīja modinātājs. pareizāk sakot, jau vakar nebija izdevies atrast telefonu, tāpēc paļāvos uz refleksiem un gaismu.

kad piecēlos, izrādījās, ka telefona jakas kabatā nav. nu neko. nomazgājos, paēdu. nolēmu pameklēt.

telefons ir vienīgā pareizi iekārtotā manta, ko nav jāmeklē pēc atmiņas vai redzes, bet kam var piezvanīt.

labi būtu, ja šitā pat būtu arī atslēgām un pasei. gan jau kaut kad būs – kad būšu prātu izkūkojusi vecene, ko mazbērni dīdīs nosūtīt ziņas no ledusskapja.

piezvanīju sev. pat neliku parastā telefona klausuli pie auss, bet ausījos pa dzīvokli. klususms. pīkstieni. sauc.

bet tad tas sākās – telefons atsaucās. parastā telefona klausulē kāds teica: jā? hallo, hallo!

viss būtu pupu mizas. bet tā bija mana balss. ne jau tā, ko es domāju un dzirdu galvaskausā iekšā, bet reālā – kas ierakstās un ko var noklausīties.

izrādās, es biju piezvanījusi sev. bet es stāvēju koridorā, klusēju un klausījos. bet tas, kas biju es, nepacietīgi gaidīja atbildi.

nesaņēmos atvērt muti. ja nu patiešām es?

uzvilku tupeles, jaku un gāju lejā uz mašīnu. jo telefons noteikti ir palicis tur. bet kā kāds var atbildēt? izsists logs un nosperts? vakar veikalā izkritis no kabatas? nosperts vakar? bet kas tā par sievieti? latviete un pie tam tāda normāla?

kamēr ģērbos, sāka zvanīt parastais telefons. es biju sev atzvanījusi.

gāju pa durvīm, telefons zvanīja, bet man bija bail pacelt – atkal dzirdēšu savu balsi. un ko tad? tad taču notiks kaut kas briesmīgs.

telefons, protams, bija mašīnā. dzīvs. neviens uz viņu nebija zvanījis. vismaz tas labi.

bet kam es piezvanīju?

Ūdens diena

No 23. marta līdz 23. aprīlim Latgales Kultūrvēstures muzejā (Atbrīvošanas alejā 102, Rēzeknē) skatāma delfīnu gleznotu mākslas darbu izstāde “Ūdens zīmes”.  Sadarbībā ar Lietuvas Jūras muzeju, izstādē skatāmi 15 gleznojumi, kuros delfīni neparastu zīmju veidā atklāj ūdens pasaules noslēpumus. Delfīniem nav roku, tādēļ tie glezno, otiņu turot zobos. Args ir 27 gadus vecs Lietuvas Jūras muzeja delfīnu barvedis, lielākais un spēcīgākais delfīns. Kā jau barvedim pienākas tas diktē noteikumus, kuru ievēro citi, tādēļ viņa darbi aizrauj ar izteiktām krāsām un spēcīgiem vilcieniem. Glorija (24 g.v.) un Gabija (18 g.v.) ir divas delfīnu dāmas – gleznotājas, taču viņu darbi ir atšķirīgi. Glorijas zīmējumi ir smalki, viegli un liriski. Gabija ir trīs delfīnēnu mamma, taču kuplā ģimene mākslai netraucē, viņas darbi ir ļoti rotaļīgi un jautri. (Avots šeit.)

Izlasīju šo rakstu un atcerējos rīta braucienu autobusā. Tā kā mūždien es esmu tur, kur nav mans ritenis, kā arī vakar bija pretīgi auksti, šodien braucu ar sabiedrisko. Palaidu garām pārbāztu 21. un iekāpu drusku mazāk pārbāztajā 25. busā. (Ja kas, tam 25. autobusam ir pat domubiedru grupa draugos.)

Protams, smirdēja pēc veca seska un drusku maitāties sākušas miesas, kam klāt drusku urīna, alkohola un sastāvējušos drēbju pieskaņas. Klasika. Apstājos kaut kur pa vidu, kur teorētiski nevienam nav jālien, jo abas durvis ir vienlīdz tālu. Jau iegrimu nekādības domās par neko, bet tad ierunājās divas jaunas meitenes – vēlīnās padsmitgadnieces. Stāstīja savus sapņus. Vienai bija sevišķi koši un atmiņā paliekoši, otra kaut ko bubināja zem deguna un arī sapņi tādi ikdienišķie. Pirmā viņu pārtrauca: Runā skaļāk! Te tak neviens neklausās!

Ir tik jokaini sabiedriskajā transportā noklausīties pilnīgi sveša cilvēka sapņus. Vēl jocīgāk ir vērot apkārt sēdošo un stāvošo cilvēku ausis un sejas, mēģinot saskatīt kādas vaibstu trīsas, skatienus un uzminēt – viņi arī klausās? Vai arī viņi dzird to pašu, ko es? Un cik tālu sēž tie, kas dzird? Bet pats jocīgākais – pēc tam ieraudzīt cilvēku, kas stāsta. Jo nereti seja nemaz neatbilst priekšstatam, ko radījusi balss un izstāstītā informācija. Kad ieraudzīju meiteni, kas to stāsta, drusku vīlos: galīgi jauniņa, melni krāsoti mati, kosmētika, vienaldzīga seja, spicpapēži un pieguļošas džīnītes. Bet stāsts bija tik bērnišķīgs un atklāts.

Iedomājies. Redzēju sapnī, ka mana mamma ir mirusi. Nu, ne mirusi, bet pazudusi. Nav viņas. Beigās izrādījās, ka viņa ir aizbraukusi uz Itāliju. Nezinu, kā to uzzināju, bet viņa bija Itālijā. Es sapratu, ka viņas nekur nav. Nu kā cilvēks tā var pazust? Raudāju sapnī, drausmīgi raudāju. Kā vispār sapnī tā var raudāt? Tad izdomāju un apsēdos pie neta, aizrakstīju viņai tai portālā, kur viņa visu laiku tusē – kur viņa ir. Nesen redzēju, ka viņa tur ir piereģistrējās. Bet nav viņas nekur, es tik raudu. Nu, vispār viss briesmīgi. Skatos, atbilde. Viņa raksta: tipa es te Itālijā tagad dzīvoju, mani meklē policija, tāpēc man ir divi vārdi. Un to vārdu man nesaka. Tikai atrakstīja no profila. Nemeklē mani, man te ir stringu bizness. Iedomājies?

Un tad nākošais sapnis. Es joprojām raudu. Liela pļava, tur mani vecāki zāles lasa. Prasu, kam tās zāles. Viņi – šodien Ūdens diena! Un tik plūc tās zāles. Tā kā Jāņos, bet nav tie Jāņi un zāles ne tādas. Iedomājies, apkārt tai pļavai pēkšņi plakāti! Virsū uzraksti: Ūdens diena! Ūdens diena! Nu, kā jau uz plakātiem. Viņi tik brien pa zāli, plūc un liek klēpī. Bet es raudu.

Un tad es pamodos. Visa noraudājusies. Kā vispār sapnī tā var raudāt? Un uzmini, cik pulkstens bija? 6:48! Vēl varēja gulēt. Aizmigu un vairs neko neredzēju, modinātāju arī nedzirdēju.

Sanāk, ka es šorīt esmu nozagusi sveša cilvēka sapni? Vai manī ir par vēl vienu stāstu vairāk, jo klausījos un domāju – tā meitene tik labi runā, ka to varētu mierīgi ierakstīt kā teicēju. Un tagad es to svešo sapni izstāstīju arī Tev. Dari, ko zini. Jo šodien ir Ūdens diena.