Par sevi, draugim i Latgolu

skaps

Garai naraksteišu. Tikai pasaceišu paļdis vysim, kas paguojušū nedeļu padarēja naaizmierstamu. Nimoz navajag daudz, kab pīsacaltu, sasatyktu, apsarunuotu, padareitu i ītu tuoļuok. Myusūs ir vasali pasauli, tik juoattaisa durovys, kab pasauli varātu sasatikt i puorīt puori molom kai augūša meikle.

Kod baba iz svātku taisēja buļcenis, jei ījauce rauga meikli, nūlyka plitys styurī, apsedze ar teiru dvīli, kluseņom nūmozguoja rūkys i smaidūt saceja: “Maize aug.” Greidys jau beja izmozguotys, studiņs izvuoreits, vēļ dukovkā cepēs cepeša gale. Baba vys attaisēja duravenis, aplēja ar sulu i beiduos, kab tik nasakolstu i napropultu. Īspraude galē casnāgus, pačupinēja i mudri, mudri atpakaļ dukovkā.

Kod baba nūmyra, meikli buļceņom taisa mama. Jei pajem bļūdu, ījauc meikli, nūteirej lizeiku, nūlīk bļūdu tymā pošā plitys styurī, apsadz ar dvīli, nūmozgoj rūkys i soka: “Maize aug.” Juos bolsā ir tei poša prīca, breinums i cereiba – maize aug.

Tai varbyut ir jau paaudžu paaudzem, laiku laikim, dīnu nu dīnys. Munys dzymtys sīvītis nu senejūs paaudžu, kuo es nikod naasu satykuse, tok nu kuo es asu sajāmuse sovu volūdu, raksturu, attīksmi pret dzeivi, audzynuošonu, cereibu, prīcu i iztureibu, tai cap maizis. Nūlīk syltumā meikli, apsadz i gaida. Cerejūt, tycūt, zynūt – maize aug.

Paguojušajuos puors nedeļuos es saprotu sovu vuojumu. Mane ir tik moz. Muna meikle globojās troskā muola bļūdā, i maņ ir juocer, juotic, juogaida, ka jei izaugs, naaizbēgs, napuorryugs. Ka vyss saīs labi i maizi varēs likt ceplī i izcept.

Paguojušuos puors nedeļuos es ari saprotu sovu styprumu. Ka vydā ir jauns raugs i ir bļūda, kurā augt, apleik ir sylts i ir cylvāki, tic, cer i gaida, augt ir vīgli. Patīseibā augšonys vaira navar apturēt, partū ka jei ir palaista – pīnam, svīkstam, myltim, cukram ir dajaukts raugs. Maize aug.

Vyss ir vīnkuoršai. Lobuok februarī izzynuot, ka janvarī varieji nūmiert, na janvarī izzynuot, ka februarī miersi. Piec ituo saprasšonys vyss ruodīs daudz vīgļuok, vīnkuoršuok, lobuok. Nikuo līka – tikai byut dzeivai niu i ite.

Partū beiguos lyugšona, kas sovā, sovejūs i vysa pasauļa nūdūmā tyka izsaceita itū sastdīņ Sv. Misē Reigā, Nabadzeiguo Jezus bārna kļūstera kapelā, pyrms bīdreibys “Latgolys Studentu centrs” kūpsapuļcis i itū svātdīņ Sv. Misē Kruoslovā, Sv. Ļudvika Romys katuoļu bazneicā, pyrms Sibira dīnys Kruoslovā – seminara “Pi Sibira latgalīšu” i fotoizstuodis atkluošonys.

Mes varim pamaineit pasauli, ka tycam sev, sovim draugim i pasauļam i ka pasaļaunam iz sovu i rauga spāku, iz grīzšonys breinumu i iz puori asūšu Dīva spāku. Vyss ir tik vīnkuoršai patīseibā. Ticēt i byut.

Vyspuorejuo lyugšona

Paceļsim sirdi pi Kunga i apsavīnuosim kūpeigā lyugšonā sovuos i vysa pasauļa vajadzeibuos.

Par bazneicys gonim – pāvestu, kardinalu, veiskupim i vysim bazneickungim, seviški latgalīšu draudzēs, – kab Dīvs dūtu jim sovu spāku kolpuot dvieseļu pesteišonys lobā i vadeitu jūs kolpuošonu sovā dryvā.

Par myusu vaļsts i Latgolys pošvaļdeibu vadeituojim, par latgalīšu bīdreibu i cytu organizaceju bīdrim, kab Dīvs jūs vadeitu vīnuotā ceļā iz latgalīšu volūdys i kulturys saglobuošonu i atteisteišonu.

Par vysu Latvejis cylvāku vīnuoteibu, kab Dīvs jim dūtu sovu spāku i iztureibu, stuodojūt Latvejis lobkluojeibys, kulturys i goreiguos gaismys atteisteibys lobā i ļautu saglobuot ticeibu sovai zemei i cereibu iz juos goreigū atdzimšonu.

Par gryuteibuos, bāduos i slimeibuos nūspīstajim, kab Dīvs jim byutu spāka i spyrdzynuojuma olūts i pacaltu jūs dvēselis iz sovu rūku i atbreivuotu nu šaubu i viļšonuos i īnastu jims cereibys i ticeibys gaismu.

Par vysim svešumā aizkleidušajim Latvejis cylvākim, kab jī sovā dzeivē prostu izalaseit eistū ceļu, kas atbylst Dīva grybai i vad iz myužeigū dzeivi.

Par myrušajim Latgolā, Sibirī i vysā pasaulī, kab Kungs sovā žielesteibā pījimtu jūs dvēselis myužeigajā prīcā.

Par mums, vysim kluotasūšajim, i myusu sovstarpejū sadraudzeibu i paleidzeibu, kab ari vuojuma i problemu šaļtī myusim napagaistu prīca i mīlesteiba pret Dīvu i cylvākim.

Nu diena.lv

Kai rūnās cylvāki

Īguoju blogā puorpublicēt Dīnys rokstu i apjuku – statistika taida, it kai es nazyn kū byutu pīrakstiejuse. A es tok tik seņ nikuo naasu rakstiejuse, partū ka nabeja laika i spāka. Vīns gudrais naatbiļdēs, kuo desmit duraku pavaicoj. Partū ari beju laimeiga, ka koč itymā blogā ir mīrs – nu apriejīņu, lomuošonys, ļaunuma. Gryuts īsadūmuot, kai ir publiskom personeibom. Patīseibā maņ jau lobu laiku ir gryuts, partū ka jiutu, kai asu guojuse nazkur pret spolvu i tys niu atsaspielej. Reit byutu juoīt pi doktura. Aizpareit ari. Juopīzvona saimis dokturam par analizem, a bais. Es zynu, ka tys skaņ stulbi, a reizem lobuok ir nazynuot. Koč nikuo lela tys taipat namaina. Es varu izturēt tik, cik es varu. I patīseibā beja labi sajimt sovejūs atbolstu, kod beja švaki – ari taidā veidā var sajust rūbežu: kod vaira navari nest, daīt ūtrys i pajem iz sovu placu. Kod vaira naesi dzeļža vecine, a cylvāks. Koč patīseibā nikuo taida jau nav. Nikuo taida, kas navarātu byut nasvareigs. Vuojums padora par cylvāku. Tei ari ir pīredze – izzynuot par sevi vaira, sajust sevi. Patīseibā maņ nikas ļauns nav ar veseleibu – cikom es asu stypra i varu. A navarēt var ari ar īsnom i žāluotīs, cik vyss brīsmeigai. I tai ari nasasajimt i nadareit nikuo. Vysmoz nikuo deļ cytu.

cik patīseibā vīnkuorši

Cik vyss palīk vīnkuorši, kod saprūti, ka esi tikai cylvāks ar vīnu myužu, vīnu laiku, vīnu pasauli apleik.

Es naasu betona klucs voi metala stalaža. Es asu cylvāks, kam taipat ir šaubys, suopis, laime i vysaidi cytaidi nīki.

Byutu es betona klucs voi metala stalaža, es varātu pacīst i varbyut ari izdareit vaira. Tok kai cylvāks es varu sasatikt i sasastruoduot ar cytim cylvākim.

I, ka es navaru, taitod es navaru.

Mane nav bezgaleigi daudz. Tok manī ir bezgaleigi daudz.