Ziņa par krīzi. Krīze tūlīt beigsies. :)

Krīzes nāk un aiziet. Teksti paliek.

Informēju. Krīze beigsies šī gada 27. maijā, jo:
a) 12:00 Rīgas Ekonomikas augstskolā Strēlnieku ielā 4 “Ministru prezidents Valdis Dombrovskis (V) un starptautisku atzinību ieguvušais ekonomists Anders Aslunds prezentēs savu sarakstīto grāmatu Kā Latvija pārvarēja finanšu krīzi” (“How Latvia Came through the Financial Crises”)”;
b) lai piesmietu šo lielisko notikumu, pāri ielai uz Strēlnieku un Alberta stūra, Strēlnieku ielā 9, gruzīnu vīnu veikaliņā bez nosaukuma 12:45 atvērsim arī latgaliešu brīnumu gāmatu “Es soku. Tu soki. Puosokys par krīzi“. 😀

Ja esi brīvs cilvēks, topi laipni gaidīts! 🙂 Ja krīze smejas par mūsu plāniem, mums ir jāpasmejas par krīzi.

Jo kas ir krīze? Tas ir laiks, kad dzer vecu vīnu, ēd vecu sieru un pat mazi bērni stāsta anekdotes par politiku.

Spītējot krīzei, Latgales Studentu centrs izdevis pasaku grāmatu par krīzi „Es soku. Tu soki. Puosokys par krīzi.”, kurā apkopotas skaistākās latgaliešu literārās un tautas pasakas, padomi krīzes pārvarēšanai, anekdotes un mūsdienu jauniešu rakstītie stāsti ar laimīgām beigām. Grāmatā līdzās velnam, zelta putniem, veiksmes blusai un gudriem zirgiem par pasaku tēliem kļuvuši arī Aija Kinca, Gatis Suhoveckis, Māris Grigalis, Mihaels Šūmahers (Michael Schumacher), Ministru prezidents un pat Latvijas hokeja fani.

Grāmatu „Es soku. Tu soki. Puosokys par krīzi.” veido septiņas atsevišķi brošētas burtnīcas, kas sastiprinātas ar autentisku padomju laika papīra auklu. Katrai burtnīcai ir savs vāks un satura rādītājs. Visi teksti lasāmi latgaliešu literārajā valodā. Iespēju robežās saglabāts gan attiecīgā laikmeta rakstības stils un leksika, gan individuālie rakstības principi un izlokšņu iezīmes.

Nosaukums – Es soku. Tu soki. Puosokys par krīzi
Izdevējs – Latgolys Studentu centrs
Idejas autores – Marita Papiņa un Ilze Sperga
Redaktore – Ilze Sperga
Komanda – padsmit cilvēku, kas pārrakstīja, tulkoja, laboja un citādi palīdzēja, nenosakāms skaits cilvēku, kas juta līdzi, deva padomus, gādāja striķi, pienesa ūdeni un kafiju, retvītoja un mudināja. Grāmata ir radusies no nekā, un to radīja ļaužu sajūsma un entuziasms, kā arī nepieciešamība smagā brīdī pasmieties par bēdu un iet tālāk. Krīzes nāk un aiziet. Teksti paliek.

Tās būs 7 atsevišķi brošētas burtnīcas, katrai savs vāks un satura rādītājs.
Tomēr kopā – viena grāmata ar vienu nosaukumu. Un viens papīra striķis no 4 dažādiem padomju laiku piedzīvojušiem ruļļiem.

2 burtnīcas ar latgaliešu tautas pasakām.
Avoti:
1. Cunskis S. Latvīšu tautas pōsokas. Rēzekne: S. Cunskis un E. Kozlovskis, 1913, 16 pl.
2. Myusu tautas teikas un pasokas. I dalia. Leiwoni: A. Zwanitajs, 1908, 32 pl.
3. Šmits P. Latgaliešu pasakas. Rīga: Latviešu folkloras krātuve, 1937, 171 pl.
4. Šmits P. Latviešu pasakas un teikas. 13. sēj. Rīga: Valters un Rapa, 1936, 451 pl.
5. Ulanowska Stefania. Łotysze Infl ant polskich, a w szczególności gminy Wielońskiej, powiatu Rzeżyckiego. Obraz etnografi czny. Część III. II Baśnie. // Zbiór wiadomości do antropologii krajowej. T. XVIII. Kraków: 1895, 236.–474. pl.

2 burtnīcas ar latgaliešu literārajām pasakām.
Autori: Marija Andžāne, Francis Trasuns, Jānis Klīdzējs, Francis Kemps, Naaizmierstule, Ludbuorža Marija, Gregors Mukt-Kveders, Konstantins Krusts, Jurs Pabierzs, Ontons Slišāns, Valentins Lukaševičs, Juoņs Ryučāns, Ilze Sperga, Raibīs Suņs un citi.

1 burtnīca ar bērnu un jauniešu stāstiem.
LgSC 2010. gadā izsludināja radošo darbu konkursu sadarbībā ar LNB Bērnu literatūras centru un Latvijas bibliotēkām.
Tēma – stāsti par mūsdienām ar laimīgām beigām.
Saņēmām ļoti daudz ļoti interesantu darbu no visas Latvijas, ne tikai Latgales un, mūsuprāt, labākos 30 publicējām grāmatā – daļa jau bija latgaliski, daļu iztulkojām. Bērnu un jauniešu stāsti ir labs spogulis, kas parāda mūsu dienu Latviju un tās problēmas ar jauna cilvēka acīm.

1 burtnīca ar 20. gs. sākuma latgaliešu preses rakstiem par krīzi un internetā savāktām anekdotēm par mūsdienu Latviju un politiķiem.
Na vysuos vaļstīs krīze vīnaidi sajiutama. Lobuoks stuovūklis ir tī, kur ir apzineiguoka tauta i pi varys sapruoteiga vaļdeiba, kura vad pareizu tautsaimisteibys politiku. Myusu sābru vaļstīs krīzis īspaids ir dažaids. Latveja puordzeivoj smogu krīzi, kod it seviški myusu zemnīki nūnuokuši bezizejis stuovūklī, Lītuva i Estija (Igauneja) tū sajiut mozuok, i tys deļtuo, ka nu poša sokuma tī ir bejuse sapruoteiga vaļsts saimnīciskuo politika.
Latvejis tautys naudu buorsteja iz vysom pusem, voi tys byutu vītā voi navītā. Miļjoni latu tyka atdūti vysaidim uzjāmumim. Ituos leluos naudys summys ir guojušys zudumā, ar tū pošu dorūt par naīspiejamu īguļdeit napīcīšamūs leidzekļus myusu nacionalā saimisteibā — lauksaimisteibā. Tod leluos īriedņu armejis olguošona, īriednim 13. i 14. mienešu olgys i vēļ vairuok leidzekļu izsyuce nu vaļsts kasis uorā vysaidys privatuos bankys: «Zalta lats», «Unionbanka», «Lombardbanka» i cytys bankys, kai ari vysaidys kruojaizdavu sabīdreibys, nu kurom dažys jau bankrotiejušys, bet dažys stuov bankrota prīškā.

Budže A. Deļkuo zemnīkim gryuši? // Latgolas katoļu-zemniku kalendars 1933. godam. – Rēzekne: Dorbs un Zinība, 1932. – lpp.

1 burtnīca ar Andryva Jūrdža padomiem, te arī grāmatas ievads.
Redzamākā latgaliešu rokraksta literatūras pārstāvja Andryva Jūrdža rokraksta grāmatas “Vysaidu zuoļu gruomota” fragmenti.
Kod zūbi suop
Vajag mutē turēt soltu iudini, kaidus minotus un otkon puormeit. Koč na vysim to gon paleidz.
Kod golva suop
Vajag ar soltu iudini golvu mērcēt un mutē turēt.
Kod kaulu puorlaussi
Ar soltu viņ iudini saaudziesi otkon vasalus.
Kab nikod īsnas nadabuot
Kab nikod kuosa un īsnas, un aizsmakšonas nadabuot, dzer soltu viņ iudini.
Bāduos un nūskumšonuos
Dzer soltu iudini, cik varādams, tys skaidruos tovu asni un iznycynuos naspieceibu.

Jūrdžs A. Visaidu zōļu grōmota. — B. v, [pirms 1919], LNB Reto grāmatu un izdevumu nodaļa.

Stiprāk par ekonomisko krīzi cērt garīgā krīze. Grāmata radīta, lai pasmietos par krīzi un lai bēdām parādītu to vietu. Krīze ir pasaka, ko mēs iestāstām viens otram. Un katra pasaka ir stāsts ar krīzi. Pasakās viss ir kā dzīvē: sākumā viss ir briesmīgi, pa vidu – daudz darba, bet beigās viss atkal labi. Ja nebūtu lielās bēdas, ne trešais tēva dēls, ne Sprīdītis neizietu no mājas un mūžam paliktu muļķīši. Bet visas pasakas ir par krīzes pārvarēšanu. Visām pasakām ir laimīgas beigas.

_____________________________________________________________

Tas, kas neiekļuva grāmatā…

jo savā laikā nebija nodrukāts latgaliski.

Tīkliņi

Tīkliņus (un līdz ar to līknes) iedalām: 1) parastos – un – 2) logaritmiskos. Parastos tīkliņos horizontālās līnijas ir visas vienādā attāļumā viena no otras. Šiem tīkliņiem lieto milimetra papīri, kuŗu var dabūt katrā rakstāmlietu un zīmēšanas piederumu veikalā. Bez milimetru papīra līkni varam uzzīmēt arī uz tā sauc. logaritmiskā papīra. Pēdējā lapa ordinātes virzienā sadalīta logaritmiski. Uz šāda papīra uzvilktās līknes svārstīšanās neattēlo vairs parastās pārmaiņas, bet gan relatīvās (procentuālās). Pie logaritmiskās diagramas lasīšanas jāpiegriež tādēļ vērība lauztās līnijas slīpumiem. Līknes gabali ar vienādu slīpumu rāda vienādas procentuālās pārmaiņas.

Logaritmiskam tīkliņam nav nulles līnijas; apakšējā līnija vertikālā skalā apzīmēta tanī ar 10 vai tā pakāpi.

Parādības ar ļoti lielu svārstību uz milimetra papīra ar līkni nemaz nav iespējams attēlot. Kāds vācu statistiķis, piemēram, aprēķinājis, ka līknei, kas rādītu dolara kursa celšanos Vācijā inflacijas laikmetā, ja to zīmētu ne uz logaritmiskā, bet minimetra papīra, vajadzētu dažas kilometrus gaŗu loksni.

Gleznu diagramas

Vēlamāki tomēr no gleznu diagramām izvairīties: pa lielākai daļai tās dod stipri paviršu jēdzienu par salīdzināmo lielumu relatīvām attiecībām.

Totiesu gleznas ieteicamas kā papildinājums ģeometriskām diagramām. Tās pievelk skatītāju, saista pie diagramas viņa uzmanību.

Diagramai par bezdarbu varam brīvā stūrī ievilkt riņķi un iezīmēt tanī vai nu dīkā stāvošu fabriku (skurstenis nekūp, vārti noslēgti), vai arī bezdarbnieku ģimenes postu un izsamisumu (strādnieks sēd pie tukša galda nogrimis domās. Sieva ar raudošu zēnu uz rokas stāv tam pretīm).

Augšējie stabi rāda rudzu un auzu sējumu platību Latvijā 1913. gadā, desetinās. Iezīmētās vārpas padara diagramu daudz dzīvāku, varētu pat teikt, izteiksmīgāku.

No 1926. gada statistikas mācību grāmatas.

ārpus

Kad es pēkšņi iegāju tviterī, likās – tur jābūt ziņai no tevis.
Bet tā vietā ikdienas burti pieprasa, atgādina un spamo – neaizmirsti, mēs esam dzīvi, mums vajag, mums arī ir plāni, uzmetumi, projekti, nauda.
Bet ārā aiz žalūzijām pavasaris norāvies no striķa un ārdās, no kupenām izgrebj kraukšķošas figūras.
Šitā tik vienreiz gadā. Trīs minūtes dienā saule spīd košāk par monitoru.

priekā!

reizēm esmu arī čakla, bet nu visumā jau slinka kā maita. tā kā nevaru katram uztamborēt pa sniegpārsliņai, tad te būs viena vienīga visiem.

lai jaukas gada beigas, jo Laimīga Jaunā gada gada garantijas nesniedzu. ja nu vienīgi varu novēlēt veiksmi kuģojumā pāri vēl viena gada okeānam. kā arī dzīvesprieku, vērojot visus absurdus, murgus un brīnumus, kas ir neizbēgama ikdienas daļa, jo ērmu pilna pasaule. plus, drusku azarta nepadoties un airēties, ja arī kuģis uzsēžas uz sēkļa un ceļš jāturpina kokosrieksta čaulā.

vairāk neko salkanu nerakstīšu, lai nesabendētu Tavus svētkus.

P. S. paldies Baibai, ka aizdeva drusku interneta, jo man beidzās. baltās sievas zina, kad pietiek strādāt. 🙂

aizver acis, muļķi

interesanti, kas ar mums notiek. vakar sapratu, ka mainījies kaut kas pavisam būtisks – es vairs neticu, ka ir iespējams mainīt pasauli, un vairs nesmaidu visiem. cilvēku jau sen ir par daudz, bet savējo kļūst arvien mazāk.

iespējams, tas ir vecums. droši vien pēdējais brīdis ar ragaviņām uz mežu, jo tālākais ir tikai rutīna un dzīvot kaut kādā aplokā. būt sabiedriski noderīgai piepei.

protams, tas nemaina manu attieksmi pret dzīvi, jo tieši tikpat naivi uzticos un atkal aplaužos, ieperos kaut kādos mistiskos darbos un solījumos, ko žēl lauzt, un tieši tāpat kaut kur klīstu, skatīdamās visā kā pirmo reizi. bet, iespējams, ausis ir nocirstas. tas ir, man ir saglabājies ieradums skriet un triekties, bet neticu. ūdens vairs nenes.

kas vispār ar mums ir noticis. šorīt domāju par tiem draugiem un paziņām, kas kaut kāda iemesla dēļ ir salūzuši. cits miris, cits nodzēries, cits ku-kū, cits aizrāvies ar kaut kādām ārpus esošām un citu formulētām  idejām, it kā meklējot un atrodot balstu savai neizdevušai dzīvei.

kas kopīgs bērnam, Jēzum un budismam.

iespējams, nav slikti, ka kāds iesēj garo pupu un kāpj pa viņu debesīs. kaut kā jau debesīs ir jātiek. ar Dieviņu parunāt, uz mākonīša pasēdēt, kūļājot kājas un beidzot neko nedarot, ar sevi beidzot satikties.

reizēm liekas, ka cits pagrābj Jēzu kā drošo stuti vai tās garās ķekatu kājas un aizmiegtām acīm raušas debesīs. no tāda fanātisma man vienmēr ir bail, jo apzinos – nekad nespēšu noticēt nevienai idejai tā, lai nekad par to nešaubītos un nedomātu no otras puses.

lai gan ko es tur varu domāt vai nosodīt. ir viens laiks, laikam tā ir jaunība, kad nav nekā, bet reizē ir viss. un ir laiks, kad ir kaut kas konkrēti, bet gribas kaut ko pavisam citu. bet ieķeries savā dzīslā, aizver acis un velc, jo pieauguši cilvēki tā dara. netici, bet padodies, lēnām kal tuneli cauri kalnam, jo, iespējams, otrā pusē ir labāk. vai vienkārši kal, jo darbs jau ir iesākts un kādam tas vienalga ir jāpadara.

kaut kā vienalga ir žēl. laikam sajūtas, ka varu visu un viss pašķirsies manā priekšā, jo tam tā ir jānotiek un tas notiek. vai varbūt žēl visu to cilvēku, ko esmu pazinusi, bet kas pa vienam vien kaut kur pazūd, aplaužas un izšķīst.

planktons

svētam svēts. iespējams, ar laiku tikšu vaļā arī no fotografēšanas nīgruma. pēdējais mēnesis – viena vienīga māžošanās ar telefonu, jo fotografēšanas nīgrums tieši saistīts arī ar nevēlēšanos vispār kaut ko domāt par fotografēšanu. pasaulē jau tāpat ir pārāk daudz saulrietu bilžu. un vai tāpēc saule sāks rietēt citādi.

šodien biju bibliotēkā un izlasīju: Lūdzu durvis aizvērt lēnām. Sods – sēdēt liftā 1 stundu (Letonika). bibliotēkā izlasīju daudz visādu jocīgu lietu, bet šī mani aizķēra: Tikai saimis puorta syltumā sīvītis dvēsele izplaukst kai breiniška puče, a nu veira lyupu raisuos skaistuokuo dzīsme (Olūts, 1943). savukārt tramvaja pieturā kāds ar pirkstu uz stikla bija uzrakstījis: Es braukšu pie tevis. Es tev visu apēdīšu (Grēcinieku iela).

vēl es sapratu, cik labi tomēr būt sievietei. mašīnu cilāšanas sezona atklāta – tramvajs brauc, brauc, apstājas, atver durvis, dzindzina. atskan: Eu, veči, davai! Ejam! sarosās veci un jauni – cits baltā jakā, cits treniņbiksēs, cits ar slēpju zābakiem. izkāpj, aizstiepj kaut kur prom mašīnu, kāpj atpakaļ vienoti un stipri. nomedījuši lāci, atstiepuši uz mājām briedi. bet man nekur nav jākāpj, nekas nav jāstiepj. vienkārši esmu.

bail iedomāties, kas lasa šos manus teikumus. Tu tak esi dzīvs cilvēks, vai ne? iespējams, mēs nekad nesatiksimies, toties Tu kaut ko par mani domā, jo kaut kāda iemesla pēc lasi šo te – nejauši iemaldījies vai atgriezies. bet man pat nav statistikas, dzīvoju kā maisā.

šai nedēļā gadījies dzirdēt daudz pārmetumu, kāpēc es esmu es. līdz pat apgalvojumam, ka katoļi degs ellē, jo novērsušies no Dieva patiesā vārda. bet tad tā padomā – nu un. ja visi būtu vienādi, kas gan būtu par prieku vērot un dzīvot, brīnīties un satikt. katrs cilvēks tak ir kā kaut kādas tūkstoššķautņu diskobumba – nekad nezini, kas atmirdzēs, kur nu vēl, kas ir otrā pusē.

iespējams, es pa dienu pārāk daudz runāju, lasu un rakstu latgaliski, tāpēc šeit gribas sevi definēt latviski. iespējams, es gribu kaut kur aizlidot – dievinu to brīdi, kad lidmašīnas riteņi atraujas no skrejceļa. iespējams, es varētu būt laimīga, ja vien laime būtu mazliet caurspīdīgāka un tai cauri mirdzētu kaut kādas diskobumbu šķautnes. vai vienkārši ziemas saule, kas izlīdusi no mākoņiem un bliež pa sniegu tā, ka nav iespējams atvērt acis.

ja mēs visi būtu vienādi, nebūtu nekāda prieka satikt otru. mēs vienkārši kā planktons plīvotu, līdz atpeldētu kāds cits un atvērtu savu lielo un rijīgo muti.

droši vien tā ir reklāma. gan jau tā ir reklāma. man pie kājas, ka tā ir reklāma. kā ne reizi vien ir gadījies dzirdēt – es runājot reklāmas frāzēm. vai varbūt reklāmas uzurpē tiesības definēt lietas, tāpēc lietu definīcijas (un nereti 140 zīmēs) skan kā lietu reklāmas. jo domāt, no vienas, puses, ir atbrīvoties no svešām ietekmēm un iet savu ceļu. bet, no otras puses, domāt ir definēt savu pasaules uzskatu. bet pateikt par to ir reklamēt to savu pasauli citiem ērti sagremojamās frāzēs. dabūt domubiedrus ir kruti. negribētos, lai tās ir statistiskas vienības. labāk nezināmais planktons, kas iepeld mana bloga mutē vai varbūt kā liela mute, kas apēd manus tekstus un definīcijas.

tas ir tas kaķis. kaķene. tas ir Adventes vainags, jo viņai tā patika. lai gan vienīgais, kas viņai nepatīk, ir tikt rokās. viņa glaužas pie kājām, tirinās, spēlējas un vilina, murrā un gorās visādi. tikai neņemiet kaķi rokās. kaķi nav tam domāti, viņa domā.

priecīgu 3. Adventes svētdienu! iespējams, šī ir labākā diena, kas jebkad ir bijusi, jo pagaidām tā ir rītdiena. tā ir diena, kad iespējams jebkas. nākotne.

bērnība

vasarā, krāmējot mājas un metot ārā visādus mēslus, atradu savu bērnības kolekciju. tas bija ļoti sen. tas bija Viļānos. katra saldējuma etiķete ir rūpīgi nolaizīta un nospiesta visticamāk kādā algebras vai vēstures grāmatā.

patiesībā tik ļoti sen, ka jau biju aizmirsusi. atvēru smuko metāla bundžu Karamell, bet iekšā smaržo pēc veca piena. kā piena kannas pēc mazgāšanas – lai kā mazgātu, vienalga smaržo. it kā drusku nepatīkami, bet reizē tik pazīstami un mierīgi.

baba, izmazgājusi kannas, iedod man iznest ārā. es nesu, katrā rokā 2 kannas, karu uz žoga mietiem, iztek maza šļuka ūdens, iekšā kanna smaržo pēc piena. spīd saule, un pēc tam es varu darīt, ko gribu. braukt ar riteni, kāpt uz jumta vai meklēt olas.

nāk prātā vecā govs Raibaļa, pie kuras biju pieradusi kā pie kaut kā mūžīga. Raibaļa vienmēr bija, kūts sānā. neatceros neko, mani pie govīm tai laikā nelaida. tikai tad, kad mamma slauca, drīkstēju pieiet pie galvas un pakasīt aiz ragiem. tā vieta gandrīz vienmēr ir mitra, tur sakrājas siena smalkumi, putekļi. bērnībā man patika glaudīt govju pieres un sakārtot viņām matus – starp ragiem viņām aug garāka spalva, ko var dažādi sabužināt un tad ar plaukstām noglauzt. bet govs tikmēr ar garu un asu mēli nolaiza kāju stilbus.

atceros vienu rītu, kad Raibaļu nodeva. tas notika drīz vien pēc tam, kad vairs nebija vecās ķēves Rjabkas – tik lēnas un mierīgas, ka man pat ir bilde – sēžu uz zirga muguras ar knupi mutē. mums nekad nebija zirgu, tikai stāsti par ķēvi Ventu, kuras kumeliņu bandīti samina kara laikā, lekdami no kūtsaugšas, un ko paņēma kolhozā – priekšnieks lepni brauca cauri māju pagalmam un ķēve tā vien lūkoja iegriezt laukumā pie kūts.

pie transformatora uzbēruma bija atbraukusi zagotskota mašīna, vieni kaimiņi atveda kaut kādu teli, citi laikam bullīti, mašīnā ievilka arī veco govi Raibaļu. tad aizveda. gājām augšā kalnā uz mājām, pieaugušie man jautāja – vai tad nav žēl gotiņas? tā, kā parasti vaicā maziem bērniem. atbildēju, ka ne – palika tak jaunā melnā. bet man bija tik ļoti žēl, ka nemaz neuzdrošinājos to viņiem pateikt. viņi taču nemaz nesaprastu.

tas bija vēl pirms tam, kad es sapratu, ka nomirt var arī cilvēki. līdz tam taču visi bija mūžīgi, viņi visi bija. bet tad mēs ar mammu aizgājām uz kaut kādām kaimiņu bērēm – vecākais dēls bija sastresojis par kaut kādiem eksāmeniem un aizmucis no mājām, dzīvojis kaut kur pļavas vidū teltī un mācījies. atrada tikai pēc pāris mēnešiem, tārpainu skeletu. pieaugušie tā droši par to runāja, jo ko tad tāds tur var saprast – neko taču neatbild.

bērēs visi raudāja, bija drausmīgi. droši vien visu mūžu visās bērēs man būs tā sajūta, jo vienā mirklī sapratu, ka mēs visi nomirsim. man tik ļoti palika bail no manas un mammas nāves, ka aizmuku mežā. gāju un raudāju, jo man bija žēl tā puiša, žēl viņa mammas. pa to laiku bērinieki skraidīja pa mežu un mani meklēja. atskrēja mamma bēšīgā mētelī, un man bija nenormāli kauns, ka es arī raudāju par to svešo cilvēku.

pa kaklu nedabūju, neko vairāk arī neatceros, tikai bēru mielastu SOSa kultūras namā – ka obligāti jānomazgā rokas, lai kapu smiltis un nāvi neatnestu uz mājām. tā laikam ir audzināšana, tā mēs kļūstam par latviešiem.

bet bērnība beidzas tad, kad cilvēks vairs nenolaiza saldējuma papīrīti.

putojošā varde un gudrība

man ir viena draudzene, kam Lāčplēšana dienā ir gan dzimšanas, gan vārda diena. viņa gan nav ne Lāšplēsis, ne Ojārs. laikam jau 10 vai 15 gadus viņa vaid, ka neapprecēsies, ka neviens viņu tādu nemīlēs, ka viņa nevienam nav vajadzīga. tajā pašā laikā visus, kas mēģina tuvoties, viņa padzen kā klibus  suņus. 😀 tie tik noskatās pakaļ kā spanieli nokārtām ausīm, un tad viņa atkal vaid, ka nomirs viena un nabagmājā. 😀

šodien es nolēmu sākt jaunu un skaistu dzīvi. pieauguša un lietišķa cilvēka dzīvi, kas pieņem lēmumu un izdara, nevis tirinās mēnešiem, atlikdams dienu no dienas un tā mūžīgi. pēcpusdienā ielīdu Stomatoloģijas institūta mājaslapā un apskatījos, ka akurāt vakarā dežurē labais rīkļurāvējs jau nu nē, bet zobu rāvējs.

redz, man ir pāris vecu gudrības zobu, kas savu laiku jau sen nokalpojuši. tā kā disertāciju es jau uzrakstīju, īsti vairs nav iemesla viņus paturēt, jo kam gan vajadzīgas gudras sievietes. 🙂 sievietes laime galu beigās nav bibliotēkā, bet pie plīts. tā kā filcēšana un brošu taisīšana mani nesaista, ēst taisīt neko jēdzīgu nemāku, bet pie bibliotēkām tikai fotografējos, tad vienīgais veids, kā kļūt par sievieti, ir izraut gudrības zobus. skaistums prasa upurus.

visādā ziņā tie zobi man īpaši netraucē, bet kārtībai jābūt – jau no apmēram pavasara katru nedēļu secinu, ka šonedēļ tam nav laika. bet šovakar pēkšņi secināju, ka laiks ir. brīdi vēl pakašājos pa internetu un devos ceļā. ar riteni.

ja kāds domā, ka ar riteni nevar braukt raut zobus, tad tā nav taisnība. Kurzemē viena teicēja (es gan jau aizmirsu, kura tā bija) šoruden stāstīja, kā ar riteni braukusi no Zlēkām uz Pilteni pie zobārsta, tur viņai izrāvuši zobu, šī gandrīz noģībusi. zobārsts noguldījis uz kušetītes, kāda jau tur kabinetā bijusi. brīdi pagulējusi, atjēgusies, sēdusies uz riteņa un pa visu vasaras sutoņu uz mājām – govis ta jāslauc.

kas tad man tas sprīdis no Dzirciema ielas līdz Āgenskalnam. tāds pūtiens vien. un ne man govis jāslauc, ne cūkas jābaro. turklāt arī no savas pieredzes zinu, ka nekas īpašs tas nav. miršana ir diezgan ilgs process, pa to laiku var arī ar riteni pabraukt.

reiz, kad man gadījās pie Olimpijas pārsist lūpu, jo negribēju sabraukt bērnu, bet ātro palīdzību izsaukt nevarēju, jo nevarēju parunāt, bet pārējie spēja tikai vaidēt un drebēt, iegāju aptiekā un palūdzu marli, ko pielikt pie sejas, sēdos vien uz asiņainā ričuka un laidu uz to pašu Dzirciema ielu. turklāt reģistratūrā vēl nogaidīju labu brīdi, jo vajadzēja aizpildīt kartīti (nav ne jausmas, kādu adresi viņi tur uzrakstīja, jo es īsti nerunāju, bet viņi nedeva rakstīt pašai), kā arī sagaidīt savu rindu, kamēr pārsien visādus vecos ievainojumus. pa to laiku arī šoks bija pārgājis un pie ārsta jau uzvedos kā cilvēks. turklāt arī riteni neviens nenozaga, kaut ārā nebija pieslēgts. asinis, izrādās, ir diezgan labs līdzeklis pret zagļiem.

šovakar bija laiks sagatavoties miršanai. pa ceļam nolēmu nopirkt pretsāpju zāles, ja nu pēc narkozes atlaišanās jārāpo pa sienām. vismaz Mērfijam par prieku, kas noteikti parūpētos, lai sāp, ja to zāļu nebūtu. piestāju pie Universitātes aptiekas, kam apkārt bija kārtīgi Bermontiādes ierakumi un dubļu žampa. izspraucos cauri kaut kādām dzelzs stalažām, pieknaģēju ričuku, nopriecājos par spoži apgaismotajiem logiem un bleķa plāksni, kas solīja strādāt līdz 20:00. bet še tev. maita krīze. izrādās, uz durvīm nožēlojama lapiņa – strādā līdz 19:00.

aptieku tomēr dabūju, bet citu. iegāju. aptiekas mani vienmēr mulsina, jo vairāk par hematogena, C vitamīna, žurku zāļu un govs laizāmā sāls iegādi neko nesaprotu. turklāt divu pēdējo Rīgas aptiekās nemaz nav.

uz manu dīvaino penteri, ka, lūk, jāpērk pretsāpju zāles vēlā vakarā un obligāti šovakar, jo sāpēs zobs, kas nesāp, bet vēl nav izrauts, tāpēc varbūt sāpēs, kad būs izrauts, aptieķniece pateica, ka TIK stipras zāles viņa bez receptes nevar dot. par to gan biju šokā – kā tad es tās zāles nopirkšu, ja man būs izrauts zobs un nevarēšu parunāt?

brīdi palūrējusi uz mani un drusku iebraukusi situācijā, aptieķniece iedeva kaut kādas laikam galvassāpju tabletes. īsti neatšķiru.

pirmā rituāla daļa ir veikta. kad apmēram pirms gada veicu līdzīgu operāciju, nopirktās zāles tā arī nevajadzēja, jo nekas nesāpēja. Mērfijs darbojas. turklāt man arī nav ne mazākās nojausmas, kur tās tabletes liku.

pieslēdzu ričuku Stomatoloģijas institūta pagalmā, braši pēros iekšā, bet durvis ta ciet. izrādās, tur ir divas iestādes. durvis starp to institūtu un Valsts Zobārstniecības centru slēdz 19:00. bet kas tad man – izgāju ārā, apgāju apkārt korpusam un iegāju no otras puses un tiku iekšā – strādā līdz 20:00. prieks un laime.

tomēr garderobists, tāds stipri pamatīgas miesasbūves vecis (parasti garderobēs strādā sievietes vai kaut kādi kāsī saliekušies nīkuļi, kas neder nekam citam), stipri šaubījās, ka mani kāds zobāksts ņems pretī – bija galu beigās jau gandrīz 19:30, uz ko atbildēju, ka jāpamēģina, bet tad jau domās tālāk.

tā arī bija – pēdējais vilciens aizbrauca deguna galā. zilā jakā ar uzrakstu LNT ievilktam pamatīgam vecim, kas gandrīz vienlaicīgi diedelēja zoba raušanu, šķiet izdevās. paņēma kartīti un aizgāja. bet viņam arī vajadzība spiedīgāka. neba viņš arī par sievieti gribēja kļūt, izraujot gudrības zobus, bet viņam sāpēja. (man nāk miegs, tāpēc apmēram ap šo vietu teikuma konstrukcijas kļūst īpatnēji ģermāniski slāviskas.)

toties brauciens nebija par velti. pirmkārt, uzzināju, kā sauc manu zobākstu, un pierakstījos, jo ja nu kaut kas kaut kur atkal taisās drupt – lai pārbauda. otrkārt, pierakstījos pie higiēnista, jo tā lieta nekad netraucē. un, treškārt, nopirku putojošo vardi. tiesa gan, to vardi nenopirku Stomatoloģijas institūtā.

bija tā. braukdama no zobu neraušanas, iemaldījos kaut kādās tumšās sīkielās un apmaldījos. pēkšņi skatos – veikals “Top!”, skatlogā spoži izgaismota vitrīna ar augļiem. tā sagribējās kaut ko garšīgu – ja jau nekas nav izrauts un var ieēst. rausos nost no ričuka un gāju pa šķirbu skatīties, vai pieņem kartes, jo uz durvīm bankas uzlīmju nebija.

pie veikala ieejas uz palodzes melns kaķītis bija saritinājies kamolā un gaidīja. gāja vecis garām un tam kaķim pa kupri ar kaut kādu dokumentu mapi, bet tas tik skatās. tā arī nesapratu, kāpēc tas vecis tā darīja – familiārs žests vai savējo būšana, naids vai agresija. bet kaķis tāds pagaru spalvu, bet paēdis izskatījās.
augļus tomēr nenopirku, jo viss bija mēsls – cieta hurma, sakaltuši granātāboli, poļu āboli ar biezu mizu, zaļi banāni, vīnogas ar brūniem pleķiem, gurķi plēvē, savītuši salāti. ņemams bija tikai ingvers, bet tas man riebjas.

toties atradu lielisku dāvanu draudzenei, kas nav ne Lāčplēsis, ne Ojārs, tomēr 11.11. svin i savu dzimmeni, i vārdeni.

tā ir caurspīdīga plastmasas ola, iekšā drausmīga zaļa varde ar izvalbītām acīm, klāt ķēdīte. principā tāds liels un stulbs breloks. tālāk lietošanas pamācība.

Rotaļlieta – Varde. Ūdens temperatūra no 15-35 grādiem. 1. Atveriet vāciņu. 2. Ielejiet ūdeni. 3. Ūdens sāks putot. 4. Pēc piecām minūtēm princis būs izšķīries. 5. Kad ūdens ir beidzis putot, nomainiet to. 6. Pēc 72 stundām princis ir pilnībā izaudzis. Papildus informācijai skatīt attēlus. Uzmanību! Nav paredzēts bērniem līdz 36 mēnešu vecumam. Satur sīkas detaļas. Nosmakšanas risks! Iepakojums nav domāts spēlēšanai. Ražots Ķīnā!

izrādās, no putām piedzimst ne tikai Venēra, bet arī Ķīnā ražots princis.

bet laikam jau rīt būs jāmeklē jauna dāvana, jo Nellija nesapratīs. sieviešu dzimšanas dienas jau tāpat ir traģisks brīdis, bet dāvināt burciņā audzināmus prinčus laikam nav smalkais stils.tik daudz gudrības manī vēl ir palicis. galu beigās – man tak vēl ir visi zobi un kaut kāda gudrība arī vēl turas. cerams.

1. daļas beigas. lai jau kreit!

[youtube=http://www.youtube.com/watch?v=AbKcxAtK_jE]

15. oktobrī manam blogam būtu 3 gadu jubileja.

pastāvēs, kas pārmainīsies. laiks nokaut. no pagātnes nav jābēg, bet nav arī jēgas saglabāt mūžīgi to, kas vairs nav aktuāli.

lai jau šai vietai paliek TOP vieta Zigurda Zaķa 2009. gada blogu sarakstā. šogad ir cits gads un cita es.

lai iesāktu kaut ko jaunu, jāatsakās no vecā. jaunā pagaidām nav, bet es izelpoju.

stiept līdzi visu savu dzīvi ir diezgan smags uzdevums. visas čūskas pa laikam met ādu. blogi dzimst un mirst. iesākas un pabeidzas. tas nav nekas tāds.

ja kaut ko nav vajadzējis gana ilgu laiku, visticamāk to nevajadzēs nekad. ja tā ir ar apnikušām lupatām drēbju skapī un veciem apsveikumiem kurpju kastē, kāpēc lai tā nebūtu ar veciem tekstiem.

[šī vieta cenzēta. īpašs sveiciens “radiniekiem”, kas lasa un citē manu blogu. pirmkārt, kopš šodienas šeit vairs netiks ievietots neviens raksts, tāpēc varat nekavēt savu daudz nopietnākiem darbiem vajadzīgo laiku, meklējot pikantas detaļas (kuru tur nav) vai privātās dzīves smalkumus (kuru arī tur nav). publiskā dzīve tāpēc arī ir publiskā dzīve (sīkāk skat. šeit). otrkārt, paldies par šo grūdienu. ja man izdosies tas, ko esmu iecerējusi, apsolos vēlreiz publiski Jums pateikt paldies. treškārt, turpmāk lūdzu par visiem iebildumiem manu publiski pausto uzskatu  vai manis pašas publiski atklāto privātās dzīves detaļu dēļ sazināties ar mani pašu (telefona numurs nav mainīts, internetā pastāv arī rakstisku komentāru iespēja, turklāt esmu pilngadīga un spēju pati atbildēt par sevi un savu rīcību), nevis tracināt manu mammu. pēdējo uzskatu par mazisku uzbrukumu zem jostas vietas un esmu ļoti apvainojusies. ceturtkārt, lūdzu noslaucīt savu degunu. varbūt mana dzīve ir pārāk netīra un ir gadījies to nosmērēt. piektkārt, mani nav jāglābj no manis pašas.]

tagad es zinu, ka reizēm mīlestības ir mūžīgas. tas ir tad, kad sadedzina visas vēstules, bet vēstules no cilvēka, kas jau sen ir apprecējis citu, sadedzina pēdējās.

bet redzi, es vairs šeit nevaru būt patiesa un uzrakstīt to, ko gribu uzrakstīt. tas arī ir iemesls izmaukties no ādas un aiziet. lai tā āda paliek rokās kādam citam, jo man būs cita aste un āda.

ir taču jādomā arī par lasītājiem. lai dzīve jautrāka – medīt, kur tad es tagad rakstu. atrast. vai varbūt neatrast vairs nekad.

iedvesmai varu pateikt, ka man ir, šķiet, 3 blogspot blogi (2 no tiem bez mana vārda), 4 wordpress blogi (1 no tiem jau nokauts un 1 emigrējis), vēl viens kaut kur, kam vairs neatceros nosaukumu. kā arī vēl visādas vietas, kas dzimst un mirst.

nu un. rakstīt ir vienīgais, kas man nesagādā pilnīgi nekādu piepūli.

enerģija nezūd un nerodas no jauna, tā tikai pārvēršas no viena enerģijas veida citā vai pāriet no viena ķermeņa uz citu. ©

ja man izdosies tas, ko gribu darīt, būs labāk. ja neizdosies, tad es esmu mele un meļu tekstus nav jālasa. labi ir abos gadījumos.

nopirku pirmās kedas manā mūžā kopš pamatskolas fizkultūras un domāju, kā tas, nez, varētu ietekmēt manu attieksmi pret dzīvi. varbūt tāpēc es sadūšojos pateikt HOP. vai varbūt no sākuma bija lēmums lekt pāri grāvim un kedas pēc tam. vai arī iemesls bija mazs, trīcošs sunītis, īstās sarunas īstajā laikā un dzīve, kas vienmēr visu saliek pareizajās vietās un laikos. jo neko būtisku nevar ne paspēt, ne nokavēt, tāpēc nav jēgas pieķerties un vilkt. viss tāpat kaut kā notiek. un par to var tikai smaidīt. lieliskā, lieliskā dzīve.

šorīt braucu ar riteni pa čaukstošām lapām. saulē izkaltušas, tās grabēdamas slīdēja pa asfaltu un no manas kustības savēlās kamolos un izšķīda.

tas vienkārši ir tāds laiks. koki met spalvu. naktīs lido un kliedz kaut kādi putni. govis vairs nevar nostāvēt mierīgi un klīst pa pļavām. rudens.

pa ceļam piestāju pie “Leduspuķes” un nopirku saldējumu. skābais smiltsērķšķu un rūgtais pīlādžu. nudien, arī gaisā ir kaut kāds rūgtums – aizlidot, aiziet, plīvot.

gribu uz Maskavu. gribu uz Hamburgu. gribu uz Luksemburgu. ceļš vilina un sauc.

gāju pa ielu, ēdu saldējumu, stūmu riteni un domāju par visādām sīkām lietām. saule meta skaistas tumši zilas ēnas, kam lieliski piestāvēja vējā slīdošas koši dzeltenas un vieglas koku lapas, kas čabēja zem manām oranžajām kedām.

lēmumus pieņem tie, kas kustas ātrāk. ejot pāri ielai, pēkšņi sapratu.

braucot ar riteni, es pieņemu lēmumu, pa kuru pusi apbraukt šķērsli un izdaru to ātrāk, nekā paspēj noreaģēt lēnu ejošais šķērslis. kad es stumju velosipēdu, cits velosipēdists mani apdzen un izdara to pa to pusi, ko izvēlas viņš. kad es braucu ātri pa šoseju, es pielāgojos situācijai un pieņemu lēmumu – apdzīt lēnām braucošo vai nogaidīt pārskatāmāku ceļu. bagātie ir bagāti, jo kustas. bagātie, kas nekustas, tērē senču mantojumu. postpadomju cilvēki ir sastinguši. iespējams, pieņemot lēmumu aizbraukt uz Īriju, cilvēks iekustas un atdzīvojas. vai arī tas, kas atdzīvojas un sakustas, vairs nevar palikt savā vietā un dzīvot pa vecam.

ir kaut kādas vienkārši definējamas pamatlietas, ko cilvēks dzīvojot pamazītēm saprot. šodien bija tāda diena.

finalā “Dabasu Durovu” jaunuo dzīsme “Lai jau kreit“. lai kreit!

nekas tāds jau nav noticis. kaut kas vienkārši ir beidzies, bet nekā jauna jau arī vēl nav.

nobeigumā gabals no Zelmas romāna. vēl viens teksts, kas dzimdams nepiedzima un mirdams nav nomiris. var nelasīt. tie ir tikai poētiski murgi no manas pagātnes.

Lai atgrieztos, laikam vajadzēs ilgi. Varbūt ne šajā un ne nākošajā mūžā. Negribētos sev teikt, ka nekad, jo nav jau noticis nekas tāds, lai to darītu neiespējamu. Tikai pārsēšanās starp diviem vilcieniem. Viens no tiem bija piegājis gala stacijā un tālāk brauca uz depo, bet man bija jāizkāpj. Tajā vilcienā palika visa dzīve, bet varbūt nepalika nekā, jo visu svarīgo es nesu sev līdzi. Atmiņas ir iekārtotas gluži jauki un glabājas labā formātā.
Viņi visi dzīvo tālāk. Viņi visi ir miruši manos atmiņu fotoalbumos ar nejaušu mirkļu sastindzinātām sejām.
Nekad vairs nebūs tā, kā ir bijis. Viņi novecos citu fotoaparātu priekšā, un citos albumos dzeltēs viņu kāzas, viņu bērnu kristības un izlaidumi, kāzu gadadienas. Viņu bēru bildes būs citu ļaužu atvilktnēs nodzeltējušās aploksnēs, jo ielikt albumā un sakārtot nozīmētu pielikt punktu viņu dzīvēm. Kaut kur nobāztas un nesakārtotas bēru fotogrāfijas ir cerība nepiesaukt nāvi un nepiedzīvot neatgriešanos.

Ejot gar brauktuves malu, soma velk plecus. Saule kaut kur augšā ripo balta vai varbūt neredzama, jo nekādas saules tur nav, tikai nežēlīgi spožs caurums debesīs. Šosejas joslas, beidzoties robežas zonai, saplūst vienā asfalta ceļā kā piltuvē, ceļš cauri ielejai liecas pāri kaut kādam pusaizaugušam grāvim ar tiltiņu un līdzens gulstas tālāk kalnā.
Svaigi krāsotas un aprepējušas margas ar gaisa burbuļiem. Krāsa tecējusi un sastingusi biezos un smagos pūžņos. Lejā ūdenī lokās zāles un iekārušies ievu zari ar pārziedējušu ziedu ķekariem. Tā tomēr ir izbagarēta upīte, nevis pusizžuvis grāvis. Saulē dzirkstī un skrien.
No bikšu kabatas izgrābtās monētas, siltas un spožas, novirpuļo gaisā, nodzalkst, nozelto un jau ūdenī atspīd ar spožu gaismu, uz mūžu ieguldamas dūņās. Uz atgriešanos. Vai ne.
Sīkas zivtiņas metas pakaļ, kā gribēdamas saķert dūņās zūdošo mirkli. Tur tomēr ir zivtiņas. Grāvī. Nē, upītē. Mazas zivju kripatas, kas noticējušas, ka metu ko ēdamu.
Saules piespīdētajā ūdens virskārtā planē mazas zivtiņas. Stāv kā aprimušas, vibrē, peld. Cik reizes viņas varētu piemānīt ar krikumu mešanu ūdenī un pēc cik monētām zivtiņas mitētos ticēt, ka varēs aprīt ko ēdamu vai vismaz atspoguļoties spožajās metāla dzirkstelēs.
Varbūt tas nenotiks nekad, jo zivju atmiņa varbūt nesniedzas tik tālu, lai atcerētos savas kļūdas. Varbūt zivis dzīvo tikai tagadnē. Tikai vienā mirklī, jo neatceras neko, negaida ne uz ko, necer neko. Tikai dzīvo.
Kāpjot no ielejas, ausīs vēl skan ūdens burbuļošana – jautrs ūdens saules gaismā.
Ja tā padomā, nav jau nekā tāda dziļi bēdīga. Tik vien, ka kaut kas ir beidzies, beidzies. Laikam jau atgriezties nesanāks tik viegli un ātri.
Nav jau nekas arī sācies. Tikai nojausma, ka kaut kam jānotiek, jo, ejot gar šosejas malu pa vidu starp divām valstīm, nākotne nav nekas vairāk kā ideja. Jo šeit, starp divām valstīm, nākotnes noteikti nebūs. Te neviens nedzīvo. Te nav ne māju, ne dzīves. Tikai zivtiņas.
Es tikai esmu izgājusi no savas valsts. Es vēl neesmu iekšā citā.

Furgons kā pelēks uzticīgs klucis gaida ceļa malā. Durvis aizveras ar klakšķi, un šoferis pa logu izmet cigaretes galu. Mašīna salecas, noraustās, velk un iešūpojas ceļam. Braukuši.
Un kāpēc vienalga man liekas, ka šitas viss jau kaut kur vienreiz ir bijis. Ka tas ir bijis un nekad nebeigsies, tikai es nevaru atcerēties, kur un kāpēc. Ka es tikai aizbēgu no kaut kā, bet tas kaut kas vilksies līdzi mūžīgi – apli no apļa, apli no apļa, ko noskrienu dzīvodamās. Ka aizbēgdama es sarauju kādus tīklus, bet tie tīkli man pašai reiz būs jāsasien, ja gribēšu kaut kur aprimt un dzīvot.
Ka nav jau izvēles, bet es pati attālinu izvēles mirkli un ar katru reizi izvēlēties kļūst arvien grūtāk. Ka es vienkārši bēgu no savas pagātnes, attālinos nākotnē un izšķīstu dzīvošanā – tajā visā, kas notiek no mirkļa uz mirkli un nebeigsies nekad tāpat kā nekad nav sācies. Jo es nekad neatcerēšos savu nāvi tāpat kā neatceros savu dzimšanu.

2007-2010. paldies.

vasara pusē

ja laiku mēra bezdelīgās, šodien vasaras pirmā puse ir pagājusi. pirmie bērni jau ārā no ligzdas.

pavasaris, viss briest un skan, tomēr pagalmā un kūtī klusums. tikai zvirbuļi bļaustās un ņemas ap vistu traukiem. un tad viņas atlido, atdzīvojas mājas pagalms, vasara ir sākusies. viņas izlodā malu malas, ielien kūtī, istabā, apskatās labākās ligzdošanas vietas. nodzied savu vidžu-vidžu-čirksss uz elektrības vada pie virtuves logas. pa kuru laiku gadījusies, jau salipināta ligzda, vēl pēc brīža perējošas bezdelīgas asti ligzdā nomaina bezdelīdzēnu apaļās galvas un knābji.

šodien bija izlidošanas diena. kūtī parasti ir tikai 1 vai 2 ligzdas, šogad tikai 1 – pie sijas. kad bērni izlido, jāsargā kaķi, jo pirmajā dienā jaunie putni lido logu stiklos un apmulsuši sēž zirnekļu tīklos. ja tādā brīdī kūtī gadās kaķis, viss bezdelīgas darbs perēt un audzināt vējā. tāpēc Muris šodien pārtika no sausās barības un ūdens. pareizāk sakot, gulēja kā slogs verandā uz galda blakus vecajam monitoram (jā, starp citu, kur lai liek to sasodīto monitoru?).

vēl kādu dienu kaut kur ārā uz vada rindiņā ēdelīgas mutes tirinās spārnus un čirkstēs, diedelēs ēdamo. pēc tam izkusīs debesīs un lidos, lidos. bet vecās bezdelīgas ķersies pie otra perējuma. ir gan gadījies, ka ar to otru nekas nesanāk vai arī tikai pēdējā brīdī izved ārā, kad jau jālido prom. lai gan parasti viss tā arī ir – izperē, izvadā, palido un tad jau arī prom. vienu dienu mājās atkal kaut kā trūkst. palikuši tikai zvirbuļi, bet nav neviena, kas vaktē kūts durvis, ielido verandā, skatās ar melnu un spožu aci. vidžina, piesargās, bet nebaidās no cilvēkiem.

šodien vasara pusē. pirmais bezdelīgu perējums izaudzis, otrs vēl tikai būs. savedām sienu. vasaras lielākais darbs padarīts, tagad tikai kartupeļu rakšana. pārējie jau tādi ejamie un kustamie darbi. savukārt dīķī kopš šī vakara dzīvos sālsūdens zivis. izkurinājām pirti, nomazgāties pēc siena talkas. citādi visas malas knieš – sāls grauž.

ūdens mīksts un maigs apņem miesu, viļņojas. šitik daudz ūdens ir varbūt tikai maija sākumā, ja izdodas ielīst peldēties. pēc lietavām dīķis pilns kā acs. kad peldi, atspīd rieta debesis – sarkani rōzā mākoņu pluskas un gaiša pamale. kāda augšā, tāda apakšā. pa vidu šaura horizonta strīpiņa. pusi karaļvalsts mierīgi varētu atdot par brīdi, kad peldi pa tādu viegli oranžsarkanu ūdeni pretī horizontam. tā viegli.

nogurums kā mākonis. šodien laikam nesagaidīšu 2 naktī. varbūt rīt izdarīšu arī šodienas datordarbu normu. bet nobeigumā gabals no manas datordienasgrāmatas. par dzīvi un kaimiņiem.

Kod pādejuo sīna vešola beja lykta pyunē, ar Puškinu, Valerku i Dimku braucem iz Viļānim piec šņaba.
Puškins pieški suoce stuosteit par kaidu tī sovu paziņu. Vot dzeivuoja cylvāks, a niu jau seņ mirs, lai mīrs juo dvēselei. Lobs cylvāks byutu bejs, kab tik tei mēle nabejuse tik gara. A vot beja, beja i nūmyra.
I tod ar taidu kai nūžālu, ka ūtram itai nūsaveics – jis jau pi vītys:
– A ja vot vsjo motajus’ po belu svetu. I ni konca, ni serediny.
Nūsapyuš, nūslauka svīdrus. Sīna laikā dzeraunē nav vīgli. Dabasi augsti i zyli, sauleite, zaļa zuole, i kūkūs treis lopys. Rati bolti muokuleiši kleist.
– A krasivo tak. Živi i živi. I raduisja kak durak.

naftas cērme jeb brīvību Neo

Izmantojot to, ka man ir parādījies drusku interneta (apmēram puslitra burciņa), nolēmu kaut ko uzskribināt. Citādi bez distancēta skata ātri var pazaudēt realitātes sajūtu. TV apklusis un līdz rudenim neviens i netaisās domāt par kaut kādiem uzlabojumiem, radio dzirdu kaut kad, kad ieblandos virtuvē paēst, internetā iet knapi tviteris un arī tad tikai reizēm, vērt vaļā linkus nav jēgas (tā laikam tomēr ir tikai sinepju burciņa interneta), avīžu lasīšana internetā atkrīt, jo knapi atveras tikai pirmā lapa ar virsrakstiem, dziļāk nav laika līst – ņemties padsmit minūtes. Savukārt pastkastītē iebirst tikai spļetņica jeb “Rēzeknes Vēstis”, kur tāpat nekā nav lasāma, un IR, ko šobrīd elektroniski nespētu izlasīt vai arī ar savu (varbūt tomēr tikai mārrutku burciņas izmēra) internetu lasītu visu nedēļu.

Vai varbūt tas tā arī ir domāts – pacietības treniņš un atgūšanās no amoka. Dzīvei ir cits temps, nevis klik-klik lapu aiz lapas, linku aiz linka, enter, enter, F5, Ctrl+F.

Bet ko nu par niekiem. Vasara ir, vasara ņemas, vasara iet pilnā sparā. Lietus, vējš un saule. Zaļš un zaļš. Dārzā ne velna neaug, jo slapjš un auksti. Redīsi un salāti tikai, sīpoli un kartupeļi. Gurķi nīkst, runkuļi krīt. Bet bija pirmās zemenes šodien – pa taisno no dobes ar visām zemēm, tā garšo vislabāk. Pēc tam jau nezinās, kā kult un ņemties, pirmās ir pirmās. Bija jau arī pa kādai pirms tam, bet viena bezdelīga pavasari nenes. Šodien beidzot bija tā, ka ir vērts zobus smērēt un kārdināties – zemenes smaržoja, smiltis šņirkstēja, viss pa īstam. Tāpat kā pirmais šīs vasaras medus, tikai silta piena un mīkstas baltmaizes vien trūkst. Un vakara pasaciņas, dziesmas par rabarberu rausi un citu sen pagājušu muļķību, kas varbūt ir pats būtiskākais.

Šodien bija Lielās Brīvības diena. Pirmdiena. Gulēju līdz 11 dienā, godīgi. Bet ne jau man vienai brīvība. Sivēni izlauzās no aizgaldas un priecīgi drasēja pa visu kūti un vistu aploku. Saka jau, ka vistām vistas atmiņa, pat lasīju – vista atceroties 17 dienas, pēc tam viņas atmiņa esot kā balta lapa. Tomēr sivēnus viņas respektēja un nemuka ķērkdamas, tāpēc nevaru nedomāt par pagājušā gada pieredzi – tad izbēgušais sivēns bija vistu aploka katastrofa. Kamēr jau nomierinājās un pierada pie četrkājainas rukšķošas vistas, kas zemi kašņā ar knābi. Pēc tam aiznesu uz siltumnīcu cāļus – viņi lidu-plidu izklīda starp tomātiem, lidoja, ķēra skudras un skrēja, ēda zemi, raka un kašņāja. Katram sīkam krikumam gribas brīvības. Pēc tam no ķēdes norāvās tele. No prieka izskraidījās pa pļavu, izbizojās, izlēkājās. Toties vakarā govs, nesagaidījusi komandu un pakaļ nācēju, jo vēl bija šis tas jāsakārto kūtī, norāvās un pati atnāca mājās. Nostājās pie kūts vārtiņiem un padeva balsi. Tāda nu reiz šodien bija diena, tāds vējš pūta – brīvība bija gaisā ļaudīm un kustoņiem.

Šodienas labās ziņas. Salikām sienu ganību pļavā, tomēr nesapuva, lai arī vietām lēkšķes jau bija jālasa ārā. Atbrauca vetārste un apskatījās suņus, jāiemidzina būs tikai viens, pārējie ir ārstējami. Govij turpinās brīvdienas, teļš varbūt būs uz Jāņiem, varbūt nebūs – steigas nav. Pūkainajam ērmam šonedēļ beidzas perēšanas termiņš, un man šķiet, ka viņa ar viņiem jau runā. Sivēni iemanījušies tikt ārā no aizgaldas, bet uz ēšanas laiku nav dīdāmi kāpt atpakaļ. Pie viena uzēd arī ogli no pirts krāsns, lai stingrāks vēders. Un cāļiem garšo skudras, sēž visi bariņā apkārt pūznim un draudzīgi apēd visas, kas izlien ārpusē. Tomāti zied, vietām jau aizmetušies bumbuļi. Zied aprīlī stādītie kartupeļi – violetiem ziediem. Dievkociņš pie gurķu un diļļu tīruma tomēr ir izdzīvojis, lai arī ziemā viņu apgrauza zaķi – laikam augs vēl kuplāks.

Pamazām trenējos dzīvot skaisti – darīt to, kas atlikts mēnešiem, darīt laikā, darīt sev par prieku. Pilnai laimei pietrūkst tikai tāda nieka kā laimes, bet tas varbūt nāk ar laiku – gan pazaudēt brīvību, gan to iegūt, gan atrast to, kas ir zudušās brīvības vērts.

Jo tikai pazaudējusi es sapratu, kas man ir zudis. Tikai aizgājusi ieraudzīju, kur biju bijusi.

Te pāris rindiņu no makā starp čekiem atrastas noskretušas ar zīmuli aprakstītas lapiņas:

Es nagaidu tova bolsa. Es cereju iz tova bolsa, es pasaļaunu iz tova bolsa.

Soki tikai vuordu, i muna dvēsele byus vasala. Soki tikai vuordu, i munā pasaulī sadzeis vysys rānys, nūstuos vysys suopis i apsarims vysys goris i cīsšonys. Soki tikai vuordu, i vysa muna pasauļa dzeiveiba byus gluobta.

Nu vīna vuorda munā pasaulī nūsastuos nalaimis upis, apsaraus pūstī celi, aprims nakts vātrys i aizaugs bezmīga pūri, izkaļss muna pasauļa bādu jiurys i okeani.  Nu vīna vuorda izīs vysa muna pasauļa laime i paceļšona. Nu laikā i vītā saceita loba vuorda.

Nav ne jausmas, kad tas ir rakstīts un kāpēc. Sevis rakstīti teksti nebeidz pārsteigt, jo kurš vells var atcerēties visus tos blāķus, kas kaut kad sarakstīti, pierakstīti un nobāzti. Visi skaipa romāni un stāsti par miķelīšiem.

Kas ir naftas cērme? Uzmini. Šodien izlasīju grāmatā un pabrīnījos – ir gan izdoma.

Ja kaut kad vēlāk būs kaut uzpirkstenis interneta, pateikšu.