Brētliņas un vannas putas

Bērnībā viss bija labāk. Bet nupat pārliecinājos, ka manai mammai bija taisnība. Viņa nespēja saprast manu apsēstību ar “dzērāju konserviem” – apceptas brētliņas tomātu mērcē.

Tikko, 3 naktī, 40 gadu vecumā, sapratu iemeslu, ieraugot atvērtu “Kaijas” konservu. Mūsdienu, metāla bundžā. Uz mani no sulā peldošiem zivtiņu galvu trīsstūrīšiem sērīgi lūkojās brētliņu acis.
Apēdu, protams. Bet atcerējos visu – tās acis, galvas, vēl mitrs, mammas tikko noslaucīts virtuves galds starp izlietni un ledusskapi. Drīz būs ēst.
Uz plaukta lielais radio ar grozāmo kloķi un dzelteno priekšu. Uz ledusskapja importa rozā konču kārba ar sazin kādu laiku dāmām uz vāka, ar marli, zeļonku, pipeti un acu skalojamo trauciņu, blakus taloni zaļajā keramikas šķīvītī. Kafijas ir kaut kur pazuduši, vecāki paspējuši par to saplēsties un salabt, jo gan jau aiz ledusskapja. Mamma jau ir atnākusi no darba un vāra plikus kartupeļus, galda vidū atvērts konservs uz dzīvokļa šķīvīša, smaržo pēc tā dzīvokļa, ģimenes, savas istabas, savas dzīves.

Mēs nesen esam pārvākušies uz trīsistabu dzīvokli.
Man ir sava istaba, sava gulta, savs galds, pat savas durvis uz lodžiju. Tā laikam ir vienīgā reize manā mūžā, kad man ir sava un tikai mana istaba. Nekad tā vairs nav bijis, jo vienmēr tikai savs kakts, gultasvieta, tikai kaut kas īrēts vai dalīts ar vecākiem, draugiem,vīru, bērniem.

No tā dzīvokļa mēs izvācāmies, kad sākās Persijas līča karš.
Pa vakariem sākām braukt uz laukiem. Pēc tam jau pa taisno no skolas un darba uz laukiem. Avīzes sāka iznākt uz slikta papīra, bija diskusijas, vai skolās vajadzīga forma, un tas likās tik neticami – kā bez formas uz skolu.

Pēc vairākiem gadiem es mēģināšu dzīvot tai tukšajā dzīvoklī viena, iešu džinsenēs uz skolu. Viena celšos no rīta, viena iešu uz skolu, viena iepirkšos, viena gatavošu vakariņas, mācīšos, zagšu laiku ar “Glābējzvanu”.
Tas bija tik grūti – noturēties un nelasīt “Apvāršņa” grāmatas, bet bioloģiju, ķīmiju, fiziku. Taču es lasīju, būros cauri ģenētikai, lasīju citas grāmatas, es gribēju būt ārsts. Vēl trakāk – mani patiešām interesēja visas tās dabas lietas, šūnu uzbūve un dalīšanās, iedzimtība.

Kaut kas salūza. Bioloģijā nekad netiku pie labām atzīmēm, uz olimpiādēm sūtīja citus. Učenei laikam kaut kas nepatika. Pēc tam man nepatika viņa.
Vienīgais triumfa brīdis – viņa klasē pēc tam stāsta, cik grūti ir bijis tai olimpiādē, dod piemērus, uzdod jautājumus un es zinu. Atbildu, lai arī pēc stundām neesmu gājusi pie viņas un gatavojusies. Tāds rūgts un ļoti īslaicīgs triumfs, viņa zibenīgi nomaina tēmu.
Taču tad es jau atkal dzīvoju laukos pie mammas. Nemācos, skatos TV. Mamma ar dzīšanu dzen pie grāmatām. Kaut kā pabeidzu skolu.

Dzīvot vienai nebija viegli. Neiespējami ar tas nebija. Sešpadsmit gadu un visa atbildība vienai. Nekādu izklaižu, tikai mācības.
Lai gan ir tik grūti pamosties no rīta – pat tad, ja mehāniskais modinātājs ir ielikts bleķa bļodā ar krievu rubļiem un dakšām. Latvijas himna no rīta radio skan tik auksti, ārā melna nakts. Vakarā jātaisa ēst, nekas nesanāk. Nav laika izmācīties, nāk miegs. Vecāku istaba tik tumša un auksta, uz tukša atpūtas krēsla atzveltnes sen izmazgātas drēbes, ko vairs nav iespējams izgludināt, pārkaltušas. Drēbju skapī viņu drēbes, ko ikdienā nevajag. Ieeju un ātri mūku ārā, uz virtuvi, uz dzīvojamo istabu, uz savu istabu.
Dzīvojamā istabā Hermaņa Heses “Stikla pērlīšu spēles” plauktā virs televizora, divi eksemplāri, vienam vāks pelēkāks, tā mazā sarkanā grāmatiņa par Maskavu, Ojāra Vācieša dzeja. Jaunsudrabiņa kopotie raksti aiz durtiņām augstāk, tos es esmu izlasījusi vēl pirmajās klasēs, vēl vecajā vienistabas dzīvoklī. Tāpat kā dabas grāmatas, kas saliktas kreisajā pusē.
Labajā pusē televizoram smukās grāmatas un Pēterītis, sešgadnieka galvaskauss, ko mamma nopirkusi no ceļa taisītājiem vēl studiju laikā, bet neesot īsti bijis labs, deguna kauli izbirzuši, patiesībā jau vēl skrimšļi. Kad esmu viena, aizlieku viņam priekšā reprodukciju grāmatu, tad noņemu. Pēterīti esmu cilājusi sazin cik reižu, iztaustījusi visas rievas, izpētījusi dīgstošos zobus – vēl tad, kad manējos slēpa smaganas un piena zobi tikai kustējās. Zinu stāstus. Viss mammas kurss vārījis kojās katliņā savus galvaskausus, pēc kārtas vienā katliņā. Izberzuši, pēc tam kartupeļus.

Kartupeļi piedeguši, kamēr skatījos grāmatas.
Laiks iet uz priekšu, jāmācās, joprojām esmu badā. Televizors fonā murd, visas gaismas sadegtas.
Aizkari ciet, jo pa TV stāstīja, ka reiz vienās mājās pie aizvērta tumša loga parādījies balts vīrietis. Spoks. Iztēlojos, kā viņš parādās vecāku istabas logā. Pelēkā plašķī. Vairs tur neeju.

Man liekas, es joprojām atceros katru lietu tai dzīvoklī.
Vannas istabā švamme kaķīša formā, strīpainais dvielis mammai, man tas ar puķēm, mans pakaramais jau sen par zemu, Uldis uzdāvināja.
Tēva bārdas skujamā bļodiņa, birste, žiletes. Pieliekamajā koka grebšanas instrumenti. Neviens nekad neko nav grebis. Stāv.

Pēc tam dzīvoklim atslēdz elektrību, jo dārgi, nevar samaksāt.
Siltais ūdens jau sen atslēgts, jo tāda vairs nav nevienam.
Draud atslēgt apkuri, jo iedzīvotāji nevar samaksāt.
Kāpņu telpā pie griestiem parādās pirmais pleķis.

Reizēm pēc stundām atnāku uz dzīvokli, sēžu un tad skrienu uz pēdējo autobusu. Reizēm jau ir tumšs, virtuvē ir gaisma no ielas laternas.
Ja varētu palikt, tagad gan es mācētu dzīvot. Mācīties, mosties, taisīt ēst. Visu izmācītos. Paspētu uz agleni astoņos no rīta. Ar autobusu no laukiem skolā esmu tikai pusdeviņos. Stunda jau gandrīz cauri.
Tikai nav elektrības. Un kā lai pasaka mammai.

Vecāki nolemj dzīvokli pārdot.
Jaunie pircēji ievācas, pirms mēs esam prom. Dzīvojamā istabā pa vidu gaišajai sienai izurbj caurumus un pieskrūvē neglītu un nejēdzīgu skapīti. Viņiem ir melns Ford Scorpio, viņš ir šī laika veiksminieki.
Jaunais laiks ir skarbs. Ārsti vairs nevienam nav vajadzīgi. Mammas alga ir tik smieklīga, ka cepam maizi mājās – veikalā nopirkt dārgi. Miltus maļ mājās no saviem rudziem, lopu dzirnavas īsti nesamaļ, paliek veseli graudi. Tas nav labi. Uz skolu kautrējos nest to maizi, lai gan pusdienas skolas ēdnīcā dikti plānas, ēst gribas kā elle. Mana vidusskolas sajūta – baisi gribas ēst.
Kopš tiem laikiem mamma vairs nekad nav cepusi maizi. Un es veikalā nevaru apstāties – vajag visu.

Mana istaba ir pēdējā, kur sanestas visas mantas. Gaidu vedējus, par pirmo honorāru esmu nopirkusi banānus. Ēdu vienu pēc otra. Sen vairs negribas, bet jāēd. Par dienasgrāmatas publikāciju “Draugā” sanāca gandrīz divi kilogrami. Mizas glumas, ēdu kā ziepes. Jaunie iemītnieki sarunājas istabā.
Ja varētu, es ieslēgtos savā istabā.

Joprojām naktī sapņos atgriežos tai dzīvoklī. Joprojām ir 1995. gads.
Joprojām sapņos es ar prieku un milzīgu atvieglojumu saprotu, ka tas viss ir tikai izdomāts, man ir atslēgas, tas joprojām ir mans dzīvoklis. Es esmu mājās.
Savas istabas tapetes – auduma raksts kakao krāsā – mēģinu atrast veikalos, reiz gandrīz izdodas, bet tomēr tā ir sveša siena un sveša smarža.
Aiz dusmām metu ārā visus vecāku sataupītos padomju krāmus. Ja nav, lai nav.
Atrodu kaut kādu pilnīgo štruntu un taupu. Vannas putas “Badusan”, tās man joprojām ir puspudelīte. Esmu vēl pāris reižu iegājusi vannā, to smaržu nav iespējams aizmirst.
Tas radio ar dzelteno priekšu joprojām ir, tikai himnu vairs sen neatskaņo. Tāpat kā mani sarkanie gumijnieki. Cik maza es toreiz vēl biju, kad Persijas līcī un Kuveitā vēl nebija kara.

Tikai tagad, kad no laukiem atbraucu uz Ulbroku, ieeju dzīvoklī, ir atkal tā smarža. Nedefinējama dzīvokļa smarža – tīrība, svaigums un gaiss bez pelējuma, krāsns smakas, mitruma, mazliet pēc kanalizācijas un karstām caurulēm. Aiz loga spiedz svīres, tāpat kā toreiz tur bērnībā. Ar basām kājām stāvu uz linoleja, un tā ir mana bērnības sajūta. Nevis laukos uz dēļu grīdas, nevis Ulmaņlaika gultā. Jo bērnība – tā ir bezrūpība un laimīgas ģimenes sajūta. Man tā ir bijusi tai dzīvoklī.
Joprojām nav vasaras, kad braucot pa Viļāniem, nenobraucu gar to trīsstāvu māju. Viss ir mainījies. Es negribētu tur dzīvot, jo manas mājas un mantas jau sen ir citur. Bet.

Īstās brētliņas tomātu mērcē ir. Stikla burkās. Tā ir tā garša.
Tur gan nav to galvu trīsstūrīšu.
Tā vienmēr. Vairs nekad nebūs iespējams apvienot visu, kas ir svarīgs. Ne brētliņu garšu un formu. Ne to dzīvokli, tās mantas, to laiku un šo dzīvokli, šīs mantas, šo laiku. Nerunājot nemaz par lauku mājām. Visām trim.

Nez, kā tas ir, kad ir tikai viena māja un viena dzīve.

Varbūt tā bija jaunība

Gada beigas. Visi skrien. Nevienam nav laika. Kaut kur tur ārpus, kur manis nav un varbūt nekad nav bijis un nebūs.
Viss notiek bez manis. Tik jokaini to piefiksēt, jo tikpat labi es varētu būt tikai mākslīgais intelekts, kas kaut ko reflektē sociālajos tīklos, bet visi domā, ka es vēl te esmu. Bet ne velna. Tie ir tikai teksti, ko rada dators. Manis pašas sen vairs nav, jo es izvēlējos citu ceļu un savā vietā atstāju automātisko atbildētāju, kas kaut ko šārē, laiko, reizēm refrešo un atbild.

Atejā lasu vecus “Karogus”, jo man beidzot ir laiks. Smadzenes jādarbina, lai nesakalst.
Izlasīju pāris grāmatas. Neko daudz. Pāris romānu, pāris memuāru un vēl dažas. Piemēram, Starpnozaru mākslas grupas SERDE izdoto burtnīcu par mazdārziņiem. Vienā brīdī piefiksēju, ka prasās kaut ko pasvītrot. Laikam par kurmju iznīdēšanu vai sēklu apstrādāšanu pirms sēšanas, vairs neatceros. No sevis un zemes nekur nespruksi.
Ir diezgan jokaini lasīt labākajā gadījumā lappusi un nākamajā reizē mēģināt atcerēties, kur paliku.
Ir grāmatas, kas iesper pa sirdi. Klusībā atvainojies, ka lasi tādā vietā. No otras puses, citur un citā laikā varbūt nekad neizlasītu.
Sen atpakaļ uz šķūņaugšu, kad es vēl biju viena un man bija viss mans laiks, aiznesu Valentīnas Freimanes “Ardievu, Atlantīda!” – nu tik lasīšu. Kā tad. Aizgāju, atvēru, ar kabatas lukturīti lasīt slinkums un žēl acu, no rīta jau jauna un skaista diena, kā nu gulēsi un puskrēslā kaut ko lasīsi.
Kad Marta man sen atpakaļ sūtīja skaipā sulīgus fragmentus, likās, ka tā grāmata būs pavisam citāda, bet lasīju pa mazam gabaliņam, zināju, ka labo beigu nebūs, ja neskaita to, ka viņa paliks dzīva, jo viņa uzrakstīs šo grāmatu. Tāpat kā Melānija Vanaga “Veļupes krastā” vai citi autori un cita autobiogrāfiskā literatūra – lasi un zini, ka briesmīgi, bet zini arī, ka izdzīvos. Lasīju, bērni kādu brīdi nelauzās pa atejas durvīm un neraudāja, grāmata vēl smaržoja pēc siena un šķūņaugšas, un es sapratu, cik nesen tas ir bijis – kad mums vēl bija govs, kad man vēl neviena nebija un kad man arī laika lasīt nebija, jo bija viss cits.
Vēl es tagad decembra sākumā kaut kur internetā izlasīju rakstu, kā tika iznīcināti Rīgas ebreji. Nespēju ne šārēt, ne laikot, neko nespēju. Tik spilgtas detaļas: knupīši asiņainā sniegā, uz nāves bedrēm ejošas mazas kājeles zābaciņos. Līdz vēmienam un līdz mielēm nepatīkami. Bet kādam tā bija visa dzīve, jo visa dzīve tur un tā arī beidzās.
Ja pašam ir bērni, tas ir neizturami sāpīgi, jo zini, cik liela tādam mazulim ir uzticēšanās pieaugušo pasaulei un cik liela ir vecāku vēlēšanās to mazo nosargāt no visa ļauna. Laist šai pasaulē un lasīt par kārtējo terora aktu, šoreiz Ziemassvētku tirdziņā, un bombardēšanu Alepo, šoreiz tur tālu tālumā.
Neesmu, neesmu es robots un automātiskais atbildētājs. Sēžu pie monitora, teksts rit, es rakstu.

Mazgājot kakainus dibenus un netīras mutes, izdomāju, ka ir viena lieta, ko gribētos Jaunajā gadā – haļava. Visa šogad ir bijis daudz, bet veiksmes un viegluma gan nav. Iemest makšķeri un izvilkt zivi, nevis sēdēt visu gadu pie dīķa un piesūkties ar lūzerību kā izdēdējušai siekstai ūdens malā dūņās.
Ja var sapīties, sapīsies. Ja var nenotikt, nenotiks. Ja var apgāzties, gāzīsies. Ja varētu notikt, nenotiks. Ja varētu atnākt, ies prom.

Skumjas kā pelēka tūte uzvelkas visam pāri. Nu cik var. Kā pret kalnu, lai ko darītu.
Noskurinies, saņemies. Amarillis tūlīt ziedēs. Jāsagatavo eglītei vieta.
Izmazgā virtuvi, saliec gludināšanai mazuļu drēbes, izdomā, kā tiksi galā ar atsūtīto lauku gaili. Piepildīta ikdiena, var aizmirsties – ka kaut ko gribēji, kaut ko cerēji, kaut ko gaidīji. Jau atkal jāzīda. Vai arī beidzot jāsaņemas un jāizmazgā galva.

Tālākais teksts ir fikcija. Tā neesmu es.
Tas ir fragments no nekad neuzrakstītā un visticamāk arī neuzrakstāmā romāna, ko sāku kā spēli, kad man bija laikam 20-22 gadi.
Drīz tā būs puse mūža, un es ar bažām vēroju, kā viss tolaik rakstītais piepildās. Brīžam atceros, atveru failu, palasu un pabrīnos. Privātai lietošanai, egoistu literatūra.

IMG_0237

Kaut kas ir nožēlojami beidzies, bet nebeigsies nekad. Kur kādā veidā tos pavedienus esmu izlaidis no rokām – neba nu grožus (kučierim vienmēr esmu bijis par muļķu, jo neesmu uzdrošinājies), drīzāk visparastāko lāpāmo diegu. Ja varētu izlāpīties un aiziet pa kanti uz priekšu, uz to saulaino rītdienu. Ja kaut vai izdotos tai noticēt.

Kaut kas svešs ir manī, es vairs nespēju ticēt un iet pa ūdens virsu, es pat peldēt vairs neuzdrīkstos – rokas it kā kustas, bet kājas grimst dibenā, ķermenis nostājas vertikāli un velk uz leju. Nogurums – no dzīves vai dzīvošanas.

Varbūt arī agrāk nekam neesmu bijis derīgs, vienkārši gadījies pa ceļam, paķerts līdzi, parauts debesīs kā tukša celofāna kulīte pavasara vējā, kas siltām strūklām ceļ augšup meiteņu matus, svārkus un domas. Viss pārējais pēc tam ir haotiska lidošana te pretī zemei, te debesīm, bet no manis paša labi ja atkarīgs tik daudz kā čaukstēt.

Man pašam ir jāatbild, nemeklējot palīdzību nekur ārpus. Es pats esmu gājis uz to. Neapzināti vai ar visu prātu un no visas sirds. Pats esmu ļāvis notikt. Pats atvēzējies un kaut ko svarīgu iemetis dzelmē.

Mēs paši lemjam savas dzīves, tikai pa laikam to darām ļoti pavirši un varbūt vissvarīgākās lietas atstājam citu rokās. Vissvarīgākajās vietās mēs klusējam, kaut būtu vajadzējis ja ne kliegt, tad vismaz jāsaka balsī. Mums pašiem būtu jātur groži, bet mēs pat ļaujam izjūgt zirgus. Mums pašiem būtu jābūt sev drošinātājiem, karabīnēm, drošības siksnām un jostām, bet mēs savas virves nepiesienam ne pie kā un laižamies gar klints malu savā ikdienā kā nebūtībā.

Savējo nav. Nav priecīgā bara, kur tērgāt par nebūtiskiem niekiem. Nū, mēs vienkārši esam aizņemti, iebraukuši katrs savās sliedēs. Tas ir noticis. Darbs, mājas, ģimene. Izvēļu laiks ir beidzies. Varbūt tā bija jaunība.

Kaut kāda izvēļu summa ir radījusi to, kas ir mana dzīve un no kurienes ir arvien mazāk un mazāk izeju, un kurā pieejamo iespēju daudzums drīz būs izsmelts. Ne jau dzīve būs beigusies. Vienkārši viņa te tā būs un būs jānodzīvo līdz galam – tā, kā tā ir. Necenšoties neko ne mainīt, ne uzlēkt augstāk par sevi vai cerot uz kaut ko, ko gribētu pienākam, bet kas nepienāks nekad.

Jo ātrāk man izdosies pierast, jo skaistāka būs mana dzīve. Samierināties ar pārbāztu trolejbusu un braukt, jo mašīnas līzingam nepietiek uzņēmības rauties sazin cik darbos un arī lielas vajadzības nav. Uz kurieni tad es brauktu: darbs – mājas, mājas – darbs?

Samierināties ar darba ēdnīcu un izvēlēties: mājas kotlete, karbonāde, vistas šķiņķis, mednieku desiņas, gulašs, piedevās rīsi, griķi un kartupeļi. Saldajā maizes zupa vai ķīselis ar kremu.

Samierināties ar darba datoru, kas pa laikam mēdz uzkārties. Ar kolēģiem samierināties. Ar skatu pa logu. Ar smaku kāpņu telpā. Ar kaimiņu balsīm aiz sienas.

Ja arī ar sevi izdotos samierināties un dzīvot nost. Līdz rītdienai. Ja izdotos nedomāt. Bet es laikam meklēju to, kā nav, un meklēju nepareizajā vietā.

Par tām skaistajām nākotnes iespējām domāju. Par iespējām, kas skaisti iecerētas, jo tā piederas saldajā un skaistajā dzīvē, bet kas ir nokancelētas, jo kaut kādas izvēles tur atpakaļ pagātnē izdarītas nepareizi un ceļa nav vai arī tas ved citur.

Tev nebūs. Jo tev nav. Ja tev būtu, tev jau būtu.

Šaļteņa

bernudarzs

Pa reizei īguodoju, ka maņ ir dīnroksts, tok sutkā ir viņ 24 stuņdis i, ka atjimt munu mīgu i iesšonu nu laika, kas palīk puori nu bārnu mīga i iesšonys, palīk tik moz, ka eisti nav tolka pat atguoduot paroli. A parole taida, ka mynādams naatmineisi.

Augustā beidzās hostings.
Varbyut atsagrīzt pi saprge.wordpress, kam jau seņ napīmiņu parolis. Varbyut suokt nu gola. Varbyut nimoz navajag. Ni virtualūs muzeju, ni izstuožu. Tī ir viņ teksti nu cytys dzeivis.

Es jau seņ asu cyta. Kod esi pīredziejs, kai nu tovys mīsys pīdzymst bārns, korsts i sleideigs, kai nobys saite kai glums stričs storp kuojom, kod saiuta kai piec pierts voi gryutuokuo eksamena, kod poša puorgrīz tū saiti, daudzim tekstim pagaist vierteiba, partū ka tī ir viņ teksti.
Atsataisa nazkaidys durovys. Ka vari dzemdēt, vari vysu.
Na veļti tik daudz jaunūs mamu suoc dareit koč kū jaunu – šyut skusteņus, vērt knupeišu krelleitis, gatavēt ēst. Tai gribīs dzeivuot i suleigu dzeivi.

Da i saprūti, ka nazkas ir paguojs. Sauc, sauc gostūs draugus, cikom saprūti, ka paguotnis to nasasauksi.
Nav jau jūs vaira. Ir cyti cylvāki ar sovom dzelom, īšonom, suopem, prīcom, a teve tī nabeja, partū ka beji aizguojuse maleņā, sovā olā. Atsagrīz, a laiks vysu puormejs. Kai izkuopt nu laika mašynys – i poša cytaida, i vyss cytaiž.

Cylvāki atīt i aizīt. Tei ir seika šaļteņa, cikom sūpluok.
Ari tys syltais bierneņš ir viņ pagaidom. Nu zūda da ceļgolu. Izaugs, aizīs. Nobys saiti juogrīž vysu myužu.

Vysleidza – tei ir tik jauna, tik cyta pīredze.
Voi es kod nabejs dzeivē varieju īsadūmuot, ka byušu mama, ka byušu mama divejim. Īsadūmuot, tok na cerēt.
Voi es varieju īsadūmuot, ka nikas nanūtiks kai žurnalūs. Veirs iz tū šaļteņu byus prūm, bierneņš pīdzims. I vacmuote padūs škēris – grīz. Ar pībiļdi, ka parosti tai nadora.

Nobys saite beja cīši seiksta, bārns elpuoja i vērēs nazkur dziļumā. Sylts, korsts, dzeivs. Tymā šaļtī beja viņ dūma – juogrīž. Juopalaiž.
Laiks sēdēt zam sirds, laiks sēdēt kliepī, laiks aizīt pasaulī.

Ticīs, ka es naasu nikaida instamama, kas instagramā līlejās ar sovu perfektū dzeivi, voi blogmama, kas aproksta vysys tuos perfektuos aktivitatis ar bārnim. Ni maņ laika, ni gribiešonys.
Tuos šaļtenis aizīt i pagaist kai rosys pērleitis zuolis golūs, a tei jau i ir vysa dzeivuošona, na jau pīraksteišona.

Rudiņa apsalaidušuos dīnys

rudens.stabi

Ko tik visu varētu nedarīt. Nu tad to visu es arī nedaru.

Bet man ir alibi. Šoruden es daru vairāk nekā jebkad mūžā. Vienam cilvēkam es esmu VISS.
Viss es vēl nekad nevienam neesmu bijusi, jo pat mammai vienmēr ir bijusi sava dzīve. Nerunājot par radiem, draugiem, paziņām. Jo tas jau nav normāli, ka kāds kādam ir viss, ja vien tas kāds nav tikko dzimis.

Iedomājies, kā būtu nokļūt uz svešas planētas. Kur runājošas un smalkā balsī dziedošas sēnes staigā pa sienām, sienas ir violetas un maina krāsu, ja paliek pārāk auksti. Un aiz sēnēm kā aiz gliemežiem paliek glumas un vēsas sliedes, kas spīd apmēram zeļonkas krāsā, kamēr atkal sasilst. Bet uz grīdas nekā nav. Pa grīdu staigājam tikai mēs. Un tas otrs ir vienīgais, ko es pazīstu.
Skaidrs, ka kādu laiku, kamēr es saprastu, kā sazināties ar dziedošām sēnēm, tas otrs man būtu viss. Reizē tulks, reizē vienīgais, ko saprotu un pieņemu.
Tad tā arī dzīvojam. Es mēģinu saprast, kā pastāstīt par tām sēnēm. Bet sēnes tik dzied. Bet cilvēkam paliek bail, kad to sēņu ir par daudz. Un kuram gan nepaliktu bail, ja siena sāktu runāt, bļaustīties un mirgot visādās krāsās. Un tas pat nav nekas TĀDS. Tikai televizors.

Sagribējās uz Centrāltirgu. Tur noteikti visādu rudens labumu čupām.
Savācu no ledusskapja lauku labumus un izsautēju. Katlā kārtu kārtām zaļš, balts, oranžs, sarkans, dzeltens.
Cepetī sasprausti ķiploki. Vakarā cepsim.
Sīkas sīciņas laimītes. Kā cepumi pie tējas. Vai pīles peldas ezera aukstajā ūdenī un ienirst, un ienirst. Pēkšķēdamas sit spārnus, ūdens šļakatām pa gaisu. Bet kokā sit dzenis. Un aiz ezera mašīna ved vecu ledusskapi. No zariem krīt sačervelējušās lapas, atsitas pret zemi, nočaukst.

Bet tāds miers. Man patīk šis rudens laiks, kad viss vēl ir, bet lēnītēm rimst, stājas, apklust. Kā pirmās krāsainās kļavu lapas, kas sapinušās zaļā, bet jau nogurušā zālē. Vai apjukušas zosis, kas kārtojas kāsī, bet vēl lido zemu, zemu. Varbūt palikt. Te vai varbūt tomēr te.

Rudeņos es vienmēr atceros un pārlasu Sergeja Kozlova stāstus par Ezīti, Lācīti, Zaķi un visiem citiem. Kā viņi ļāvās rudenim.
Savā tulkojumā. Latgaliski. Te var palasīt.

Atceros, kā sēdēju Zilupes vilcienā un tulkoju. Saule, tukši sēdekļi.
Tas bija laiks, kad es dzīvoju citādi. Uz mājām braucu pirmdien vai otrdien, uz Rīgu piektdien vai sestdien. Vai kā nu sanāca.
Skatījos uz pārbāztajiem vilcieniem pretējā virzienā – piektdien uz laukiem, pirmdien uz pilsētu. Definēju – dari citādi, ja gribi dzīvot ērti.
Bez tā laika es būtu citāda. Tāpat kā bez visām izdomātajām domām un izlasītajiem vai uzrakstītajiem tekstiem.

Maņ cīši pateik rudiņa apsalaidušuos dīnys, – saceja Ezeits. – Sauleite speid buola kai apmauta, ir vyss taids myglains, myglains…
– Mīreigai, – saceja Luoceits.
– Nui. Dūmuot, vyss byutu nūsastuojs i stuovātu.
– Kur? – vaicuoja Luoceits.
– Nā, vyspuor. Stuov i nasakust.
– Kas?
– Nu, kai tu nasaprūti? Nikas.
– Nikas stuov i nasakust?
– Nui. Nikas nasakust.

Par jazvu i laimi

keksi

Zynu, ka daudzi zynuotuoji soka – jei stypra, jei izturēs. Skaidrys, ka iztureišu. Na tū viņ. Dūt Dīvs tik laimis šaļtenis, kū atguoduot i kuruos gaideit. Nu šaļtenis iz šaļteņu kai nu vīnys pūra kryuts iz ūtru puori slapņumam.

Nui, pīsaceļt var ari nu nakurīnis, nu dziļuokuos dūbis. Tok pīsaceļt kai cylvākam, na zarazai ir vysys dzeivis gryuteibu pakuope i izaicynuojums. Vysu myužu ir izvēle – byut maitai voi cylvākam. I tys ir tys, kas vysu myužu juosavuica, vysu myužu juopīmiņ.

Šudiņ puorskaiteju anotacejā, ka munys niu jau 3. antibiotikys der Sibira miera uorstiešonai. Temperatura pyrmū dīnu normala.

Cylvāks tūmār ir stypruoks par jazvu. Vot deļtuo ir svareigi palikt par cylvāku, navys byut jazvai, kas ād sovu i cytu dzeivis.

Šudiņ Annys dīna. Var suokt rakt jaunuos buļbys, na tikai čupinēt zam lokstu – kur kaida pruovuoka aizamatuse. Var ēst jaunūs uobeļus. Tai ka iedit buļbys i uobeļus, naiedit cylvāku. Tys ir ir tys, deļkuo cylvāks ir cylvāks, na rikteiga jazva.

Tei ir kotra poša izvēle – dzeivuot sovu voi svešu dzeivi, radeit sovu prīcu iz zemis voi kleņčeit nu cytu prīcys kaidys druponys, voi laseit pa zemi nu cytu nalaimis atbyrzušus sovys laimis trupiekšņus. Sok, maņ ir labi, ka cytim švaki. Muna laime pasakuop iz cytu nalaimis i izaver leluoka.

A ni besa. Laime pīvalk laimi, prīca sasabolsoj ar prīcu. Zvoni skaņ tuoļuok par vuordim. Nu šaļtenis iz šaļteņu, nu laimis iz laimi – sovu voi svešu. I tys ir tys, deļkuo ir vārts – smaideit pretim, pasaceit lobu vuordu voi vīnkuorši dzeivuot.

Sīsifa bērnība

pukes

Šo trešdien liftā braucu ar kabineta kolēgu jau sirmos gados. Sarunājāmies par visādiem niekiem. Saviesīgās sarunas, sarunas ne par ko.  Teicu, ka pēcpusdienā atnācu no darba uz otru darbu, lai nestrādāt vakarā ilgi vai vēl trakāk – mājās.

Tikko visu biju intensīvā tempā izdarījusi, pabeigusi, aizsūtījusi un jau plānoju, ka vakariņās laikam kartupeļi, bet vēl vistas zupa uz balkona, jāaplej paprika un tomāti uz loga, droši vien jāizrevidē sīpoli – kuri liekami ēšanai, kuri vēl diedzējas. Domās jau sen biju prom no darba, jo visu degošo jau biju izdarījusi.

Viņa salecās. Vaidēdama teica, ka neko tak nevar paspēt, ka viss drausmīgi, ka tagad visiem jāstrādā mājās – tas ir neizbēgami. Nav jau variantu, ja dzīvē gribi tālu tikt. Jāstrādā nepārtraukti. Un bija skaidrs – viņa netic. Kā var pātraukt strādāt, ja darbs ir dzīve. Darbam dzimu, darbam augu, darbam mūžu nodzīvoju.

Tai brīdī es sajutos jocīgi. Es joprojām jūtos jocīgi. Jo es nestrādāju mājās, vakari ir domāti atpūtai, naktis ir domātas atpūtai. Ir visa kā tik jauka un skaista, kas dzīvei dod labu garšu, ja izkāpj no saistību rāmja un padara kaut ko citu. Ne jau guļ vai slaistās pie TV, bet kaut ko ada, sēj vai taisa.

Protams, es strādāju daudz. Reizēm laiks nesas kā jucis – viss sadalīts pa stundām, blociņā sarakstīti svarīgie darbi, degošie darbi. Padari, nosvītro. Kā tādā nenormālā konveijerā, kur katra uzvara nedod nekādu sajūsmu, jo tas ir tikai vēl viens sašauts citplanētiešu kuģis vai balons spēlītē – būs vēl, jo spēle ir šaušana, ne jau visu nošaušana. Pēc laika paskaties un redzi, cik daudz padarīts. Bet nesēdēsi tak uz vietas – tā ir pagātne.

Bet man liekas, ka padaru vairāk, kopš nestrādāju pa vakariem. Pa dienu nav laika bumbulēt. Un pietiek visam laika. Visiem darbiem. Jo es nedaru, ko negribu. Tas, protams, nav ērti, jo vienmēr ir kādu apkārtējo cilvēku ilgas un vēlēšanās, ka glābsi pasauli. Bet laika kļūst diezgan daudz, ja glābj tikai savu, sev svarīgo pasauli.

Jau pāris dienu jocīga pēcsajūta. Nafig mēs vispār dzīvojam. Darbu vilkt kā krustu un bezgalīgu un nepārejošu stāvokli vai strādāt kā pirmo reizi. Kā bērnībā, kad sūdu talka bija svētki. Bet pēc tam skrēja uz dīķi bradāt un meklēt zivis, kāpa kokā līdz pašam galam, meklēja peļu alas uz tīruma.

Tā nu tagad arī jūtos. Reizē sasodīti veca un gudra, jo man vairs nav jāskrien un jāraujas no miega līdz miegam (bet nekad nav teikts, ka kaut kad dzīvē glābiņu nemeklēšu darbā – dzīve ir visāda, arī sāpīga reizēm). Reizē naivs bērns, kas joprojām dara ar prieku.

Ja dara, tad dara. Ja nedara, tad nedara. Ja nedara, tad dara ko citu. Bet kāpēc cepties par to. Kāpēc mocīties pa naktīm.

Mēs uzvarējām!

Reiz man bija dzimšanas diena. Kolēģei Gunai arī bija dzimšanas diena. Pēteris mums abām uzdāvināja pa puķei podiņā – sak, redzēsim nu, cik ilgi nodzīvos un cik rūpīgi mēs kopšot. Tā teikt, kabinetu sacensība, jo esam kaimiņos, bet aiz sienas.

Tas bija gandrīz pirms mēneša. 21. jūnija rezultātus skatīt zemāk. Mēs uzvarējām.

Atskaitis punkts. 01.01.

Un tā atkal pagāja svētki – smaidot un bez neviena raksta par tamborētiem eņģeļiem un sniegpārsliņām. Jo Ziemassvētki nāk, jo bloga statistika rāda, cik izmisīgi praktiskie latvieši meklē shēmas un padomus, kā uztamborēt svētkus. Tomēr arī šogad man nesanāca sīkas vaļas uztamborēt eņģeli ielikšanai blogā. Priekš kam gan. Eņģeļiem tak ir jātic un jāļaujas, nevis jāmāžojas ar niekiem – kā var uztamborēt laimi, ticību un cerību.
Agri vai vēlu viss piepildās.
Laimīgajiem nav daļas par sīkumiem, jo tie dzīvi saskalda fragmentos – nevienā no tiem vairs neieraudzīt sevi.

Šudiņ atrodu sovu vacu rokstu par laimi, gaismu i smaideišonu:
Cik tys vīnkuorši. Vajag tik īsaciklēt lobā sajiutā i dūmuot, tei sajiuta pamazeņam puorjem. Kai iz gaisa spylvyna. Kai gaismā, kai bazneicā, kai saulainā vosorys mežā.
Gols golā es tai i izdūmuoju – tys ir taipat kai īsadūmuot, ka manī vydā ir gaisma. Es eju pa īlu i sevī nasu gaismu. Tys ir tys pats kas smaideišona.
Vot i vyss. Duorgakmini ir i manī, i tevī. Tik pa laikam juosaskoloj i juoizlej nateirais iudiņs, kab otkon cauri speidātu saule i iudiņs dzierkstim laisteitūs ap akminim.
Taida dvēselis higiena.

Kai vacu godu pabeigsi, tai jaunu nūdzeivuosi. Vyss pīsapylda. I nikuo navar ni eisti paspēt, ni pa eistam nūkavēt.
A pa tū laiku izsnyga snīdzeņš i Norvegejā zeme puorpleisa.

Maņ vaicuoja, voi dīnrokstam asu atmatuse ar rūku. Nā, naasu. Tikai vysa dzeive nav raksteišona. Raksteišona gon ir kai dzeive – pasaceļšona puori. Goreigais orgasms, kod reizē esi Radeituojs, reizē eņgeļs. I gona tikai pasabreinuot par sevi, kab vaira navarātu ni burta.
Ka šaubīs, īlyuzsi. Ka dūmoj, īlyuzsi. Ka breinojīs, īlyuzsi.
Ticeiba ir breinuma radeišona. Leidzdaleiba.
Vaca goda beiguos pādejā minotā pabeidžu vīnu stuostu nu vacūs kruojumu – “Puika mežā” – ilgi marineitu idejis konspektu, puors stuņdēs pīraksteitu da gola. Niu tikai sleipeišona palykuse, a tī jau taidi seikumi. Pret dorbu, kas padareits. Skaiti Lakugā voi ite.

Puika mežā


A pošuos beiguos reklama.
Muns meiluokais dīnroksts: Vilnis Kronbergs.
Pa munam, švakys muzykys tī nav, a lela daļa ir loba muzyka.

dzeive kai #puosoka

pat nazynu, kai tū nūsaukt – puorsteigums, prīca voi gondariejums. kai piec izreveita buļbu teiruma, kod nazuole na aplej ar leitu i daaug atpakaļ, a saulē sakolst i buļbu streipis tik leidzonys, zalis, prīceigys.

gruomota “Es soku. Tu soki. Puosokys par krīzi” pajēme labi daudz muna 2011. goda laika. tok nav ari kauns par rezultatu. zynu, ka tys ir lobuokais, kū tymā laikā varieju. niu varbyut dareitu cytaiž – tok tei ari ir pīredze.

gudrī vuicuos nu svešu klaidu, a sovejī – nu sovejūs. tok vysgudruokī – kas vuicuos. a laimeigī – kam ir nu kuo vuiceitīs. partū ka laime ir tod, ka vyss kas nūteik i jam ļauņ nūtikt. i vyss agri voi vieli nūteik iz lobu.

a prīca to taida, ka “Puosokys par krīzi” pajēme tierguošonai gruomotu noms “Valters un Rapa” – pi tam jau nu suoku izdaleja vysim sovim veikalim i na nūgryude nazyn kur pašelē, a nūlyka pošā prīškā. a ūtra prīca – pyrmais davums jau ir iztierguots. īsadūmoj, jau ūtru reizi dūdam tierguošonai jaunu parteju – na tikai Rēzeknis gruomatneicā “Liesma”, a Reigys gruomotu veikalam “Valters un Rapa”! vakar īguoju i īraudzieju, ka otkon stuov pi jaunumu. kai puče. breinuma puče.

atguodynuošu – tei ir gruomota 100% latgalīšu volūdā. ar latgalīšu gruomotom normali itai nav. latgalīšu gruomotys nivīns napierk i natiergoj, a nūgloboj i meklej. jūs nav veikalūs. juos nazkur pyust vasalom tiražom.

izjāmums ir “Puosokys par krīzi”. i LgSC gruomotu goldi ar padsmit izdevieju gruomotom latgaliski voi par Latgolu vysaidūs pasuokumūs i svātkūs. pošu salaseita kolekceja, kab latgalīšu muzyka i literatura atrostu sova skaitietuoja, klauseituoja, cīneituoja.

eisi sokūt – dzeive kai puosoka. ir i ir. ir šmuki i pa sovam. ir i dasadur.

vakar izamiercieju ar draugim Cāsu piļsātys stryuklokā, izkuopu Sv. Juoņa bazneicys tūrnī, nūsastuoju syltajā viejā kai fenā, slapņuos drēbis dasakļaun mīsai i saļdej – zamyškā vysa piļsāta ar taidim jumtim i fasadem kai nikur, augšā dabasi kai izzeimāti, saule i viejs. i īsadūmuoju – otkon vīna šaļteņa nu dzeivis, kū atguoduot vysu myužu.

a varbyut deļtuo mes i asam. seiku laimis šaļteņu deļ. kai puosokā.

piezīmes pirms rudzupuķu sējas

tikai nepieskaries.

pieskarsies, vasara sadrups putekļos.

zirneklis manas mašīnas salonā, izrādās, bija miris. un es tā piesargājos atvērt logu. tikai brīnījos, ka nebēg.

bet mašīna mana ir fiksītis. ja brauc pakaļ ričukiem, viņa ieciklējas uz 12 km/h un ripo bez gāzēšanas un bremzēšanas. riteņa fiksīša kruīza režīms, par ko nebija nekādas runas lietošanas pamācībā. ja bremzē, mašīna pretojas. ja gāzē, ļaujas. bet pamazām atgriežas savā cilvēku ātrumā.

manas mašīnas labākais ātrums ir 12 km/h – tad viņa brauc pati. droši vien tas būtu ideālais sastrēgumu ātrums, ja ļaudis stihiski negāzētu un paniski nebremzētu.

vēl man ir pārdomas par krieviem.

tikai tad, ja dzīvo vāciešu dzīvoklī un pieņem ciemiņus krievus, 4 studentus no Pēterburgas, saproti – latvietis ir tur pa vidu.

mēs esam pa vidu. tējas dzeršanas, trauku mazgāšanas, atkritumu šķirošanas un dzīvošanas dēļ. jo ir tik interesanti vērot, kā vācieši ielaiž izlietnē ūdeni, putainā ūdenī nomazgā visu trauku kalnu ar birsti, noskalo, bet kā krievi mazgā tekošā ūdenī, uz brīdi iziet no virtuves, ūdens tek, atnāk, atkal mazgā. katru šķīvi saziepējot atsevišķi.

runa taču nav tikai par taupību, vai ne. mēs esam postpadomju. un tomēr citi.

un vēl es iedomājos – rakstīt publisko dienasgrāmatu ir forši, kamēr ir laiks būt cilvēkam. kad esi tikai darbu gāzējs un ķeksīšu vilcējs dienas plānotājā, ir laiks tikai lasīt.

cilvēkam jābūt cilvēka ātrumā, vismaz vasarā.

manai mīļākajai (vienai no mīļākajām, jo vitālajai, dzīvajai, priecīgajai, skumjajai) folkloras kopai “Ilža” jauns disks “Ilža rūtoj, kaladoj”.

Folkloras kopa „Ilža” nu jau vairāk kā 20 gadus darbojas Latgalē, Ciblas novadā, kopjot tradīcijas un iepriecinot klausītājus ne tikai savā tuvākajā apkaimē, bet arī visā Latvijā un aiz tās robežām. Savā otrajā albumā „Ilža” sagatavojusi vienmēr aktuālo gadskārtu dziesmu programmu. Tajā dzirdēsim latgaliešu Lieldienu, Jāņu un Ziemsvētku dziesmas. Tāpat kā pirms trijiem gadiem, izdodot savu pirmo kompaktdisku, „Ilža” arī jaunākajā izdevumā turpina sadarboties ar skaņu režisoru Ati Auzānu,  latgaliešu valodas redaktori Lidiju Leikumu un gleznotāju Ilzi Menneking-Sokāni, kuras glezna ir izmantota šī izdevuma noformējumā. Bet svarīgākais, ka latgaliešu tautas mūzikas cienītāji varēs papildināt savu ierakstu krātuvi ar lieliskām dziesmām un mūziku. Albumu izdevis Kultūras menedžmenta centrs „Lauska”. avots: lauska.lv

vakar braucu uz “the Mundane” koncertu Ķīpsalā un klausījos “Ilžas” disku. koncertu, protams, nenokavēju, lai arī biju uz dullo un stundu par vēlu tam laikam, kad likās, ka jābūt. disks ir labs, tikai drusku lēnāks, citādāks kā pirmais, ne tik dulls un smeldzīgs. bet viņi joprojām ir vitāli un īsti. un mainīgi.

vienīgi man ir grūti tagad, vasarā, klausīties ziemas dziesmas. man skan tikai tās no vēlīnajām Lieldienām par to, lai vasarā odi nekož, un līdz Jāņiem. laikam jau to latvieša atmiņu nevar tā izdzēst, gads ir apaļš un griežas uz riņķi. kā ziemā līgosi, kā vasarā kaladosi. bet var jau būt – šo disku nevajag griezt uz riņķi. vienkārši dažu dziesmu disks. noklausies, noliec, atceries.


bet šis ir vakardienas zelta atradums. plate ar grupas “Kombuļi” dziesmām. kādā noslēpumainā noliktavā no tālā 1991. gada. jo 20 gadi uz priekšu vai atpakaļ. 🙂

baidos samelot, jo vilks nu zina, kas slēpjas citās noliktavās. iespējams, vienīgais latgaliešu vinils.

cirkam būs būt! un kad vēl, ja ne tagad.

ja gribi sev tādu plati, dod ziņu! ir atrasti slepenie krājumi, zelta dzīsla un unikāla vēstures ādere. pa taisno 80. gados!

suņu laiks ir labi. samesties barā un slīdēt cauri dzīvei.

kurš šovakar grib ar mani sēt rudzupuķes? man ir sēklas tūtiņā. un rudzupuķes latgaliski ir naktineicas. nakts puķes. nakts zilās puķes.

rīt manis te vairs nebūs. rīt es emigrēju.