miskastes

rudens skumjas un nepadarīto darbu riebīgā pēcsajūta.

dienā, kad nezini, kur sevi likt, jo visa ne ta par daudz, ne ta negribas neko, bet vajag visu, varbūt vienīgais, ko gribi tik drusku, ka negribi negribēt, ir uzrakstīt kaut ko par miskastēm un jaunībsdienu izklaidēm – kladēm.

kaut kad drausmīgi sen, vēl aiziepriekšējā dzīvē, apmēram 1994. vai 1995. gadā, sazin kādā jēgā izdomāju tādu tekstu un salipināju no burtiem. tajos laikos laika bija vairāk, sevišķi jau lipināšanai, griešanai, zīmēšanai un darīšanai. tagad baksties kaut ko internetā – e-pasti, skaips, kommmmunikācija, kaut velns viņu rāvis. bet nekam īstam vairs laika nepaliek.

lai gan kas no tā īstā. mētājas kaut kur manā plauktā kā bijušā laika pieminekļi vai laika konservi, kuros ieguldīts tik daudz laika un pacietības. var tikai apbrīnot, cik daudz laika un pacietības, cik daudz garlaicīgu stundu pārciests. tagad lasu un šausminos – ja ne klažu zīmēšanai un rakstīšanai, kā es būtu pārcietusi visas tās trigonometrijas, filozofijas, vēstures un vācu valodas, latviešu literatūras un ķīmijas.

vispār nesaprotu, ko darīju skolā. spriežot pēc tā laika publiskajām dienasgrāmatām (ko lasīja visi, izņemot skolotājas, jo nav jau viegli noslēpt, ka kaut ko raksti, lai pēc tam nevazā pa zvaniem un neliek rakstīt skolas himnas un citus sūdus), esmu vai nu bastojusi, vai gaidījusi zvanu, vai rakstījusi kladē. laikam nemaz neatceros nevienu stundu, kad muti vaļā būtu klausījusies skolotāju. varbūt nepaveicās ar viņiem, varbūt manis pašas uztveres problēmas. jo to, kas tiešām interesēja – bioloģija, mācīja veca karga, kas šļūkāja pa baznīcu un pirms tam bija komunists. nu kā tādai lai tic un klausās, lai arī runa ir tikai par mitozi un mejozi. bet pārējo varēja vienkārši pārlaist un izlocīties. jo teicamniece neesmu bijusi nekad. nesekmīga arī ne, pat ne tajā videnes semestrī, kad neviens nemācījās un nesekmīgi vismaz vienā priekšmetā bija pat bijušie teicamnieki.

tajos laikos vienu brīdi biju apsēsta ar bardaku, miskastēm un izgāztuvēm, jo vilināja marginālas lietas. godīgi salikt burtnīcas kaudzītē un rakstīt līdzeni neesmu mācējusi nekad.

tagad grūti atcerēties, bet vienu brīdi mans istabas gals bija īsts čūskulājs. nepietiek, ka pārvietoties varēja tikai ar vienu sānu, jo visa bija tik daudz. tur karājās jāņuzāles un jaungada rotājumi, uz striķiem bija sakārtas tukšas diegu spolītes, skoča viducīši, avīžu lidmašīnas, kastaņu vērtenes un sakaltušas tulpes, uz grīdas  mētājās vecu žurnālu kaudzes un kaut kādi papīri, avīzes, grāmatas. atceros tikai sajūtu – ka eju un mēģinu noturēt līdzsvaru, jo slīd kaut kādu 60. – 70. gadu žurnālu vāki zem kājām. kā izaugu par cilvēku, pati nesaprotu.

kaut vai šis piemērs no tā laika izklaidēm. tā vietā, lai mācītos vai skatītos TV, lipināju, līmēju, zīmēju, rakstīju. nav jau arī brīnums, ka neatceros, ne kosinusu teorēmu, ne arī māku no galvas citēt “Limuzīnu Jāņu nakts krāsā”.

pavisam ir kādas padsmit tādas klades, kur starp papagailīgajiem raibumiem paslēpies tas, ko tajā laikā domāju par dzīvi.

Bez mīlestības var iztikt tāpat kā bez televizora. Iztiek arī bez galvas. Mēs un miroņi.

Visi cilvēki ir kolosāli, tikai nevajag kaitināt, strīdēties, runāt pretī. Viņu viedokli savam jāpielīdzina lēnām. Kā galda kāju liecot.

Es neesmu nabadzīga, man gluži vienkārši ir ļoti maz naudas. .. mans mērķis būs sasniedzams tikai tad, kad man vispār nebūs naudas.

Man ir ļoti daudz laika, taču tikai tad, ja es nesteigšos.

.. sūds arī uz Eifeļa torņa grīdas ir sūds.

Ja par mākslinieka talantu spriež pēc tā, kur viņš ir apglabāts, tad Rembrants ir ģēnijs, jo viņu apbedīja Amsterdamas nabagu kapos.

Es tos visus senčus brīžam nesaprotu – kāda velna pēc uztraukties par kaut kādu tur BARDAKU! Kārtība bija, ir un būs pārejoša parādība, bardaks pastāvēs mūžam. Kāpēc pielūdz nevis mūžīgo, bet nepastāvīgo?

bet cita starpā, protams, mācījos un godīgi rakstīju ieskaites. jo kā gan citādi būtu tikusi pie skolas diploma un ne viena vien diploma. protams, par to brīnos joprojām, bet laikam jau tā reizēm gadās, ka patīkamas izklaides ir labāk kā nedarīt neko. un patīkamas izklaides reizēm iedvesmo pat lielām lietām. varbūt arī šovakar.

tas arī laikam viss, ko šovakar gribēju pateikt. jo par trillu nekļūst, par trillu piedzimst un saglabājas.

vistas dziesma

talanti_m

Stāsts par vistu skolas ēdnīcā. No tiem laikiem, kad vēl nebija blogu, interneta un datora un kad publiskās dienasgrāmatas bija jāraksta uz papīra.

Tas ir, bija tikai informātika, kur uz krāsainā kompja varēja paskatīties, kā darbojas dators un tad bija jākārto ieskaite – uzzīmēt kaut ko Paint.Es uzzīmēju pelēku sunīti zaļā pļavā. Un man negribēja likt ieskaiti, jo nebiju izmantojusi visus rīkus – apļus, elipses, kubus. Tas nekas, ka pati jutos nenormāli lepna – ar peli biju pēc ilgām mocībām spējusi uzzīmēt sunīti. Tas nekas, ka pie datora ar peli sēdēju pirmo reizi mūžā.

Klasē bija divi krāsainie datori – smaržoja kā pasaka. Balts monitora klucis, liels ekrāns. Tastatūra, pele, peles paliktnis. Un visu var izdarīt viegli un ātri.

Citādi uz katra galda bija mazi datoriņi ar melniem ekrāniem. Tur bija jāzīmē vistas ar komandām – punkts tur un tur, līnija tur un tur, pildījums tur un tur. Augstākā pilotāža bija uzzīmēt dzīvnieku. Nevis māju no dažām taisnām līnijām.

Tajos datoriņos bija arī spēle – varēja dzenāt mazu ērmiņu pa labirintu. Bet kamēr izdarīja visu vajadzīgo, stunda bija cauri un pie spēles netikām.

Toties bija jāsēž un kladē jāraksta par programmēšanas valodām. Un kam tas viss…

Toties vēl pēc diviem gadiem, kad man vaicāja – Tev e-pasts ir? Atbildēju – man riebjas informātika.

Epasts man ir jau gandrīz 10 gadus. Tā paiet dzīve.

Bet kompi ar Windows Vista es tomēr nenopirku. Lai iet ellē!