Slaistukūkas

Ar kulināriju saistītiem cilvēkiem tālāk nelasīt. Tas nav iztērēto nervu vērts.

Kulinārija mani neinteresē – varu kaut ko sataisīt, bet neko tādu, kas prasa vairāk laika, nekā spēju izturēt neēdusi. Lielākoties nekas nav to vērts, lai pusi dienas sēdētu virtuvē. Ja nu rozītes, bet tur nav jāsēž pusi dienas – galvenais, lai ir šņabis, ko piejaukt mīklai, un kompānija, kas kaisa pūdercukuru.

Šis nav kulinārais blogs. Eksperimentā veiktās darbības lūdzu neatkārtot bez pienācīgas sagatavošanās. Es tikai pierakstīju, kā cepu olas, tfu, piparkūkas.

I cēliens

Viss sākās ar drozofilām. Lai ķertos pie piparkūku cepšanas, vajag iemeslu. Iemesls var būt gan Ziemassvētki, gan drozofilas. Bet drozofilas tāpēc, ka tās maitas bija apmirušas medus bļodā, kas jau mēnesi stāv uz ledusskapja – arvien mazāk plaknes, kur iemērkt karoti, dzerot tēju.

Tā kā ledusskapī ir arī apmēram puskilograms veca lauku sviesta (lauku sviests nemaitājas, to var kaut eksportēt), vajadzēja recepti, kur ir daudz sviesta un medus.

Izraku plauktā Masiļūnes grāmatu “Latviešu nacionālie ēdieni”. Masiļūne man patīk, jo viņa nesarežģī dzīvi – vislabākā, protams, ir viņas “Povuoru gruomota”, kas 90. gadu sākumā izdota latgaliski. Tur tā arī teikts: “Dalīk citrona mizeņu, ka ir.” Ja nav (un 90. gadu sākumā nebija ne velna), tad cep tāpat. Jāpiebilst, ka grāmatu apmēram pirms gada nopirku kaut kādos grāmatu svētkos apmēram par latu un līdz šim nebiju atvērusi ne reizi.

Secināju, ka sviesta un medus aprakstam vislabāk atbilst mīkstās piparkūkas (mīkstās, jo tās ielej pannā un izceptas sagriež, bet cietās jādzesē, jārullē, jāgarnē – klapata). Protams, visādi pīrāgi, kas jātaisa no samaltiem vārītiem kartupeļiem, ar man patika. Bet pārējiem vajadzēja vai nu medu, vai nu sviestu. Abus divus nevienam. Ak jā, bija vēl medus torte, kam vajag 1 ēdamkaroti medus. Medus! Torte! 1! Karote!

Raugam nokasīju pelējumu un aplēju ar siltu ūdeni un uzliku uz radiotora. Piešāvu bišku cukura – tak jau dzīva radība. Lai paēd.

Izvilku no ledusskapja bļodu ar koši dzelteno sviestu, uz kura no mammas karotes palicis krustiņš un skujiņa. Patiesību sakot, sviests bez krustiņa un skujiņas nav nekāds sviests – tas ir punkts uz i, pēdējie karotes vēzieni, pabeigtība. Nogriezu kaut kādu stūrīti, kas laikam gan nebija prasītie 100 grami, bet kā tad lai zina, kā izskatās 100 grami sviesta. Ieliku katlā un palaidu kausēties.

No medus bļodas izzvejoju visas 100 miljards drozofilas. Daļa spārniņu palika, bet nu nebūsim sīkumaini. Drozofilas gēnu ziņā esot diezgan tuvu cilvēkam. Labs labu nemaitā. Medu iekasīju, iepludināju izkusušājā sviestā, kas ar šņācienu saņēma jauno viesi. Brīdi padumpojušies, viņi mudīgi apvienojās un sāka ost pēc jauka sviesta medus maisījuma.

Kamēr šie tur katlā ņēmās, domāju, ko lai pasāk ar sīrupu un cukuru. Tas ir, receptē bija prasīti 400 grami sīrupa un medus. Bet kā lai es zinu, kā taisa sīrupu? Un kā lai zina, cik no 400 gr. ir sīrups un cik medus, ja es nezinu, cik medus bija tai bļodā. Tā kā sīrupa man nebija, nolēmu spiest uz cukuru. Iebēru apmēram pusi no visa cukura, kas mājās bija. Palika tieši tik, lai varētu uztaisīt apmēram 1-2 kafijas.

Receptē bija minēts – pievieno garšvielas. Aha. Es noteikti zinu, ko tur pievieno! Ja reiz piparkūkas, piemalu bišku melno piparu. No skapja par daudz maz derīgiem šim pasākumam atzinu pirms 2 gadiem kaut kādā Londonas turku veikalā pirktus muskatriekstus (neprasi, kāda velna pēc es viņus pirku) un krustnagliņas. Un tad man pieleca, ka dzirnaviņu ta nav. Maitāt piparu dzirnaviņas ar krustnagliņām negribējās.

Par laimi skapī atradās kaut kāda rīve. Sāku rīvēt riekstu. Ciets kā maita. Tikpat labi var rīvēt lazdu riekstus. Nu labi, drusku mīkstāks. Pierīvēju klāt arī krustnagliņas. Pēc tam nogriezu norīvētos nagus.

Sabēru visu mutuļojošajā katlā, tas nosvepstēja vien pret karstajām sienām. Nogriezu nost uguni, lai nešauj par strīpu.

Izrādās, man mājās ir siets! Sāku katlā sijāt iekšā miltus. Apsijāju arī plīti un katlu. Nav ne jausmas, cik ir 400 grami, bet ļāvos procesam, pa laikam samaisot. Protams, kunkuļi kunkuļu galā. Kad jau izskatījās pēc mīklas, miltu sietu uzmanīgi noliku uz māla bļodas, kur bija medus. Atlikumu pievienot vēlāk.

Tālāk receptē bija minēta kaut kāda mistika – nedaudz atdzisušai mīklai pievieno sakultas olas, raugu un miltus. Nedaudz? Tā mīkla bija verdoša.

Gaidot, kamēr mīkla nedaudz atdziest, sakūlu olas un, klausoties rauga priecīgajā čabināšanā, uzrakstīju visu blāķi līdz šai vietai. Nez, raugu ēst nav grēks? Tomēr dzīva radība. Un pārdot?

II cēliens

Tagad ir skaidrs, kāpēc mīkla bija jāatdzesē nedaudz. Kamēr rakstīju šo lielisko bloga ierakstu un papildināju skaipa romānu, mīkla sabriedusi un sakaltusi. Uzleju čurkstošo runīgo raugu un olu kulteni, maisu – kā ūdeni ar taukiem jaukt. Brūnganā mīkla iet uz riņķi, dzeltenais šķidrums žvunkuodams apkārt. Burbuļi vien šķīst.

Neko darīt, mīcu ar roku. Pa pirkstu starpām izlien silti mīklas tārpi, ap pirkstiem tinas un pinas, kamēr arvien vairāk sajaucas ar škidrumu un pārtop pašķidrā masā.

Iesijāju atlikušos miltus, samaisu ar karoti. Ignorēju kunkuļus. Nez, kāds māk izmaisīt tā, ka viss sajaucas kā pēc grāmatas? Kunkuļi daļa atveras paši, daļu saspaidu, daļa sasūcas un pazūd.

Ja receptē nebūtu teikts “mīklu lej uz ietaukotas plāts apmēram 1-1,5 cm biezā slānī”, liktu miltus vēl klāt. Bet ja nu jālej, tad lej. Laime, ka man kopš vasaras ir jauka lazanjas panna. Neko nezinu par lazanju, patiesībā neko arī negribu zināt. Bet panna izskatās tāda, kas derētu arī cita kā cepšanai.

Masa izplūst pa pannu. Laikam ir par šķidru. Bet manas lielākās pīrāgu nelaimes ir cēlušās no pārmiltošanas, tāpēc izliekos neredzam. Mīklas virspusē pa laikam izlien pa burbulītim. Dzīva. Raugs ēd un elpo.

Ielieku pannu siltā cepeškrāsnī. Lai mīkla atpūšas un aug. Secinu, ka apziest ar olu nesanāks. Laikam jau apziest “ūdeni” ar olu nav prāta darbs. Bet ej nu zini, kas būs pēc brīža!

III cēliens

Lai arī mīkla, šķiet, bija par šķidru, radās fundamentāls jautājums: “Nez, cik grādu nozīmē – “cep cepeškrāsnī mērenā siltumā”?”

Tviteris steidza atbildēt, dominēja 180 grādi pēc Celsija. Bet izrādās, Smurrītis bija pat sagūglējis – tāda temperatūra,  kurā žāvē pienenes! Skat. 3.rindkopu.

Mīkla necik daudz nebija uzrūgusi, toties spēru tik uguni iekšā – lai top! Receptē minēto sadrupināto riekstu vietā pa virsu pakaisīju lobītas saulpuķu sēklas. Sēklas arī ir rieksti.

Cepas. Sīkdams un klikšķēdams.

Tā kā visas receptes beidzas ar neko – sajauc, samaisa un cep, tad šeit ir laiks beigt. Man tāpat nav fotoaparāta, ar ko bildēt šķīvi. Un nav arī zināms, kas tur sanāks – smaržo gan lieliski.

Sensācija virtuvē – krievu cupkūka!

Taisīt ēst ir katras godīgas mātesmeitas labākais ieradums. Jo paēdusi mātesmeita nav nīgra mātesmeita. Tāpēc vēl viena ēdienu recepte no senajiem laikiem – 30. Jun, 2005 13:58.

Lai kulinārija plaukst un zeļ! Jebkuri tās dēļ nestie upuri ir tā vērti!!!

Russischer Topfenkuchen (pazīstama arī kā Russische Zupfkuche)

Pagatavošanas process ir ārkārtīgi sarežģīts. Nešaubos, ka tā ir viena no dārgākajām un visspecifiskāk gatavojamām kūkām vismaz šīs recepšu apmaiņas ietvaros (recepte iegūta no neizsmeļamiem krājumiem – domubiedru grupas “Latvijas gājputnu receptes” iekš draugiem.lv, kur reiz apmēram 2005.-2006. gadā notika rosīga virtuālā dzīve).

Procesā ir nepieciešama vismaz 3 – 4 cilvēku līdzdalība, kopumā tiek patērētas 2 vai pat 3 stundas dārgā laika, kā arī kārtīgi noķellēts galds, mikseris, Nellijas bikses, virtuves siena, grīda un mans T-krekls, kas taču viss pēc tam jāmazgā, nemaz nerunājot par neskaitāmo bļodu un bļodiņu, šķīvju un karošu kalniem (izlietnē ir reālākā kaudze, es jau nezinu, Genossin Zanda, kas viņas mazgās… starp citu, kad tu taisījies braukt uz Rīgu?).

Tātad no sākuma.

Greifsvaldes “Mini Mālā” (tas ir tāds mazs māls) nopērk paku ar gatavu cupkūkas maisījumu, kas sastāv no 2 daļām: Bakmišunga jeb Backmischung (450 g) un Cremepulver (150 g).

Ved ar “Deutsche Bahn” līdz Berlīnes Ostbānhofam, Šēnefeldes lidostā pārlādē “Easy Jet” ļopenē un ved uz Rīgu, tad uz Jelgavu, tad atkal uz Rīgu. Pēc tam ar “Baltijas Ekspresi” ved uz Sankt-Pēterburgu, turklāt vēlams, lai nebūtu biļetes, jo biļete ir pie Speerka, kas kavē vilcienu, jo autobuss, ar ko viņa kopā ar dziedošu draugu baru brauc no latgaliešu pasākuma Brīvdabas muzejā, ir a) nokavējies, b) tiek sastrēgumā, c) šoferis pusceļā atsakās braukt tālāk, izslēdz motoru, jo kaut kas viņam pasažieros tomēr nepatīk.

Pēterburgā kūkas maisījumu uz nedēļu novieto viesnīcā “Parižskaja komuna” uz Moku ielas (na Muchnom pereulke), tad ar metro ved līdz stacijai “Čornaja Rečka”, velk koferī pa Lielā Tēvijas kara varoņu Savuškina un Oskaļenko ielām un Piejūras prospekta bordelī uzdāvina Spergai.

(Šo receptes daļu sīkāk jautāt Genossin Mankūzei.)

Pēc tam, kad kūka vēl nepilnu nedēļu gulējusi zem Spergas gultas (Katjas dīvāna), to ieliek mugursomā, nes pa Lielā Tēvijas kara varoņu Oskaļenko un Savuškina ielām, ar metro ved līdz stacijai “Puškinskaja”, ielādē “Baltijas Ekspresī” un ved uz Rīgu. Rīgā kūku ar mikriņu ved uz Kristapa ielas bordeli, oi, pardon, kafejnīcu.

Paku apmēram mēnesi tur uz ledusskapja virtuvē un vēro. Pa to laiku dāvanā neuzkrītoši saņem toršu, tortu, toršu (?) cepamo pannu “Tortownica 240” ar plakanu dibenu un ieliktni “Puķe” (dno plaskie + wklad kwiatek; s ploskim dnom + vkladyšem cvetok; sprigform pan with inserts + with a flower; Sprigform mit einem flachem Boden und Einlage Blume; tortu kepimo forma su gele viduryje). Panna gatavota no cinkotā bleķa jeb skārda: z blachy ocynowanej, iz luženoi žesti, aus dem verzinnten Blech, iš alavuotos skardos, of electrolytic tinplate.

Pamazām tiek sagādātas vajadzīgās sastāvdaļas.

Jau laicīgi no Mukulēm tiek atvestas nemazgātas vistu olas, kam, nu kā lai saka, ir ne tikai čaula, bet arī garnīrs. Speciāli tiek sataupīts pusbiķeris (1/2 Becher) skāba lauku krējuma, kas gan tā arī īsti nemaz nav saskābis, jo visu laiku stāvējis ledusskapī.

Cepšanas dienā iet uz “Olimpiju” pakaļ ķiršiem un biezpienam. Atpakaļ brauc ar pārbāztu un smirdīgu Zolitūdes autobusu, kur pirms kāpšanas ārā pieturā “Pasts” svešas sievietes somā noķer zagļa roku, izceļ mērenu paniku un haju, veikli aizlavās un ar pusaci vēro, kā trādirīdis turpinās un buss tālāk vairs nebrauc.

Ķirši ir vajadzīgi iedvesmai un tiek apēsti, briestot svarīgajam notikumam. Tā kā sviestu ir aizmiersts nopirkt, ir jāzvana Nellijai. Viņa piegādā lielo paku margarīna “Dosja”, tfu, “Delma”.

Vēlā Pēterdienas vakarā, kad taisās uz negaisu, nāk drūmākie mākoņi un vispār velk uz reālu raganu nakti, ir īstais laiks cepšanai. Vispirms kompī palaiž muzīku – “Spēlēju, dancoju”, lai ir tematiskais fons. Tad sataisa tēju un ieliek mazgāties veļu. Izmazgā pannu, jo nevar jau zināt, kas ap viņu grābstījies rūpnīcā. Tas nekas, ka bija iepakota.

Ņem bakmišungu, kas put pa pusvirtuvi, 1 olu un 2 ēdamkarotes ar margarīnu. Paņem vēl puskaroti margarīna. Receptē ir teikts, ka to visu ar mikseri jāpārstrādā štroiselēs, bet tās pašas putēšanas pēc ideja netiek realizēta. Tā vietā bļodas saturu mīca ar karoti. Tā kā bakmišunga ir reāli daudz un viņš iet pa gaisu un pārējais kaut kur pazūd, tas sāk izskatīties nereāli. Uz pannas tiek uzlikti cepties vārītie griķi un no ledusskapja tiek izvilktas dilles, lociņi, gurķis un tomāts.

Viss joprojām notiek dīvaini. Margarīns un ola ir pazuduši brūnā miltu maisījumā. Principā tas būtu kā miltu pakā iejaukt mīklu no 1 olas. Beigās bļodas saturu mīca ar roku, pamazām miltu paliek mazāk un tiem pa visu sāk veidoties tādi kā mīklas aizmetņi. Griķus noņem no uguns. Pamazām sāk zibeņot.

Kad mīkla beidzot gatava, tā negaršo gandrīz ne pēc kā, ir tāda cieta un ar mokām ieklājama veidnē. Klāt sāk no malām, klapē ar kulakiem, stiepj aiz malām, presē un velvē. Tāpat malas ir par īsu. Vēlreiz presē un spiež vidu, kamēr ap pannas malām sanāk mīklas sieniņas.

Tajā pašā bļodā, kas principā ir diezgan tīra, ber otras paciņas saturu. Tas ir kaut kas balts un put vēl vairāk nekā 1. paka. Virtuvē paceļas balts mākonis, kas lēnām virzās uz loga pusi. Klāt pieliek 3 Talsu vājpiena biezpiena paciņas, iesit 3 olas. To visu apmaisa. Atceras pieliet pusskābo krējumu. Tā kā neies jau glāzi smērēt, jo graņonkas nav, bet pārējās tāpat neatbilst standartiem, tad lej uz aci. Uz plīts katlā uzliek karsēties ūdeni. Citā bļodā sagriež dilles, gurķus, tomātus, lociņus.

Vēl citā bļodā ieliek kādas 4 reālas ēdamkarotes ar margarīnu. Tā, ka bundulī paliek kāda 1/5 daļa, kas atbilstu 100 gr. Bļodu ar margarīnu liek katlā ar vārošo ūdeni. Tā kā liekot bļoda paslīd un pie margarīna tiek karsts ūdens, sākas kušanas process. Tā kā katls ir karsts, ūdens ir karsts, bļoda ir karsta, ārā ir baigi grūti izvilkt. Paņem Nellijas dvieli un izvelk. Margarīnam nolej lieko ūdeni, cenšoties izlietnē neizliet margarīnu. Palikušo margarīnu iepļockā citā bļodā, kam ir stāvākas malas. Liek atpakaļ katlā un maisa, kamēr izkūst. Izskatās pretīgi. Tāda bāla masa. Ārā reāli zibeņo. Vienā laidā.

Izkusušo margarīnu lej bļodā. Samaisa. Sanāk šķidra putra. Atceras, ka nav pielikts viss vajadzīgais biezpiens (750 g), ņem Valmieras vājpiena biezpienu, daļu pievieno salātiem, pārējo – kūkas pildījuma masai. Samaisa.

Kad veļasmašīna ir tikusi galā ar veļu un izslēgusies, ieslēdz mikseri un putru samiksē. Minētā darbību secība līdzsvaro elektrības gaitu dzīvoklī un neļauj izsist korķus, kas atrodas aiz spoguļa – baigi grūti tikt klāt. Ārā sāk gāzt lietus. Kā siena. Zibeņošana turpinās. Uz ielas kliedz cilvēki. Miksējot putra iet pa gaisu.

Iegūto maisījumu lej formā. Sniedzas gandrīz līdz mīklas sieniņu augšai. Tur, kur nesniedzas, sieniņas noloka uz vidu.

Ja būtu izdevies no mīklas ar mikseri sataisīt štroiseles, ¼ daļu no tām būtu jākaisa pa virsu masai. Tā kā visa mīkla ir aizgājusi pamatam, pa virsu kaisa kakao.

Nellija ieslēdz gāzes plīti, no kuras iepriekš tiek izvāktas visādas pannas un plates. Kamēr plīts iesilst, tiek apēsti jau atdzist sākušie griķi un brīnumainie salāti. Pēc tam kūku šauj iekšā plītī, cenšoties šķidro pildījumu neizliet no pannas.

Lietus aiz loga ir pārgājis drausmīgā krusā. Viss grab un šļakst. Graudi gandrīz zirņa lielumā. Debesis un apvārsnis sagājuši kopā, viss balts. Nevar redzēt ne Preses namu, ne Saules akmeni, ne Vanšu tiltu. Cep kādu stundu, tad vēl drusku, pēc tam vēl 10 minūtes. Smird viss dzīvoklis. Santa, kas atnākusi mājās un par mata tiesu izglābusies no krusas, ziņo, ka var saost pat kāpņu telpā.

Kad tiek pieņemts, ka cupkūka ir gatava, izņem no krāsns. Nellija velk kūku, Ilze tur paplāti. Pēc kādas nepilnas pusstundas cupkūku ņem ārā no pannas un liek uz šķīvja. Masa tā arī īsti nav sastingusi, vieglītēm viļņojas un atdalās no sieniņām.

Ēd karstu. Ja ir par karstu, spļauj ārā. Cupkūku uzglabā ieslīpā stāvoklī, lai pildījums pa griezuma vietu neiztecētu uz šķīvja.

Baigi sātīgā.

Principā garšo pēc biezpienmaizes vai arī biezpiena pankūkām ar kakao. Nezinu, kāds tam sakars ar krieviem.

Kā atzīmēja Nellija, tad tomēr drusku garšo pēc vācu jogurta ar krievu cupkūkas garšu, kas arī bija sakne šai interesei par minēto kulinārijas šedevru.

Oi, bļin, tagad tikai atcerējos! Pannu vajadzēja ietaukot! Bet, kā rāda pieredze, tas nav obligāti. Iet nost tāpat. :O)

Un vāciešiem biezpiens taču ir pilnīgi citāds! Lai recepte izdotos, būtu jāņem “Valmieras jaunais biezpiens”, kas ir tāda viendabīga masa un garšo baisi.

P.S. Nākošais eksperiments tiks veikts ar pannai “Tortownica 240” pievienoto recepti, kur viena no sastāvdaļām ir nekas cits kā… Goetterspeise!

Tā ir īpaša kūka. Poļi to sauc par Bialo-czarny budyniowiec, krievi – Pirog tipa “Puding”, čjornovo-belovo sveta, angļi – White-black Pudding Cake, vācieši – Weiss-schwarzer Puddingkuchen, lietuvieši – baltai-juodas pudingo pyragas.

Bet sastāvdaļu gan tur vajag daudz – kā jau ar dievu ēdienu saistītam brīnumam. Un pagatavošana ir dikti ērmīga. Viena es laikam toč galā netikšu.

Turpmāk vēl.

kabaču bals

šodien Atpūtas ielā bija paredzētas pankūkas. bet sanāca citas pankūkas, rozītes ar zāļu šņabi (mīkla smaržo lieliski) un vafeles. jo neko nevar ne paspēt, ne nokavēt. tas ir trillu galvenais likums – ļaujies.

iedvesmai kāda ēdienu recepte no iepriekšējās dzīves iepriekšējā dzīvoklī.

pensionāru kirī

pensionāru, jo visas sastāvdaļas sarīvētas. kirī, jo tas ir tāds ēdienu veids. sīkāk skatīt tālāk.

lai kā negribējās neko taisīt, bija pienācis kirī laiks. jo kirī laiks ir tad, kad ledusskapim nevar aizvērt durvis un ir jāizrevidē krājumi, lai atsijātu lieko.

1 krējuma burka atkrita uzreiz.
ja krējums jau ir melns, ar tādu krējumu nav ne aršana, ne kirī.

palika Nellijas vecāsmātes nomizotie burkāni un sapelējušais siers, kā arī jau pa dienu no saldetavas izņemtā Etas gaļa. pārējo bija jāpiedzejo tāpat.

ak jā, kirī pamatdoma – liek kopā visu, kas tiek atrasts ledusskapī. tā ir trillu un doktoranšu kulinārija, kas guvusi iedvesmu no Marijas Kirī dzīves un daiļrades.
tā kā Marijai nekad nebija laika taisīt ēst Pjēram un bija jātaisa atombumbas, tad viņa izrēķināja, cik kaloriju, vitamīnu un cita labuma vajag uzņemt diennaktī, visu attiecīgo sameta katlā, izsautēja un apēda.
tā kā arī doktorantēm nav laika taisīt ēst, jo jābīda zinātne, tad doktorantēm neatliek nekas cits kā kirī receptes ar ledusskapja revidēšanas metodi.

Eta negribēja palīdzēt. tikai nomizot kartupeļus – tas bija augstākais. bet kas padod kirī mazo roku, tas pazaudē visu un spiests 3 dienas ēst kirī.

vispirms Etas gaļa tika samaisīta ar piecgraudu pipariem, tas ir, ar kaut kādu piparu maisījumu. klāt tika piegriezti 2 sīpoli.

tad traukā tika ieķepsēts mammas vecais sviests, ko viņa iedeva kaut kad septembra sākumā laikam. nekas jau tam sviestam nebija. tikai koši dzeltens.

uz sviesta tika sadrupināta gaļas masa.
pāri tai tika likti Etas sarīvētie kartupeļi. tāds brangs slānītis.
tad gabaliņos saplūkāti 2 marinēti un nedēļu saldētavā turēti gurķi, kas bija manāmi saplakuši un izskatījās pēc lupatām.

pēc tm bija rīvēto burkānu slānis. sekoja rīvētā siera slānis. tad bija vēl kaut kas, netceros.

siers bija izmeklēti labs. tā kā ledusskapim ir kāds tur antibakteriālais pārklājums, tas garantē atbilstošus pūšanas nosacījumus. sierus jāglabā maisņos, pēc kāda mēneša var sākt domāt par atvēršanu.

1. siera gabals bija sapelējis zils un oda pavisam nelabi. lai gan zināmā mērā gan pēc krāsas, gan smakas spilgti atsita pūdētos sierus. acis viņam bija zaļas, pats tāds kā mīksts.
2. siera gabals bija vairāk uz brūngani sarkanajiem toņiem un smirdēja pavisam citādi. tas bija vēl mīkstāks.
3. siera gabals bija bālgans ar zaļiem pleķiem, oda pēc pelējuma.

tad bija vēl viens laikam vai nu burkānu, vai kartupeļu slānis. un tad tie otri – vai nu burkāni, vai kartupeļi.
sekoja rīvētu ābolu pļocka, kas tika izsmērēta pa visu virsmu.

nobeigumā sekoja krējuma, olas un mārrrutku smērējamā siera pārlējums, kam bija pievienoti pipari un sāls.

to visu ielika krāsnī un gāja darīt kaut ko citu.

kad masa bija gan piedegusi, gan apdegusi, to apbēra ar tomātiem un pārkaisīja ar Nellijas sieru.

ielika vēlreiz un ņēma ārā, kamēr tomāti vēl zaļi. jo citādi viss vispār sadegtu.

pasniedz ar krējumu.

ēd vismaz 2 reizes dienā.