Ceļojums uz Pļuskovas pilskalnu

Svētdien ar vienu no velozauriem un mammas ričuku braucām inspicēt apkārtni. Pa ceļam divas reizes izlijām, atradām visādus ērmus un šo to arī izdomāju ielikt te. Nekāda māksla jau nav, nav jau arī laika iespringt – tik vien ir kā dabas dotā acs, steiga un pofigisms. Toties citādi viss uz vietas – i vecā ugunsdzēsēju mašīna pārkrāsota, i pilskalna tornis vēl kāpjams. I sūdi smird, i suņuburkšķi zied. Ir i govis, i pamestība. Pamestu māju ciemati un lielsaimniecība apstrādājusi tuvējos laukus.

Komforta zona

Vaira nasaprūtu, voi maņ vajadzeigs dīnroksts. Taids klusuma laiks, kod ni to ka nikuo nav vydā, a dreižuok nikuo nasagryb i saceit. I na jau deļtuo, ka nikuo nasagryb saceit, a deļtuo, ka gribīs paturēt sevī. Vyds tekstu, dūmu, jutūnis laiks.

Puorguoja i referendumi, i legionaru dīna, puorīs i maja svātki ar sorkonim karūgim, Jura būrtem i geju karūgim – bļaušonys i tekstu da besa, kotram sova suope. A ka maņ nasuop nikas. I, ka nasuop, deļkuo kū saceit voi byut. Saceit var tod, kod sasacap par kū nabejs voi kas nabejs besej uorā. A ka nikas nabesej, to nav i teksta. Komforta zona. Cik ilgi – cyts vaicuojums.

Par pasauli runuot maņ nasagryb, partū ka pasauļs mane nainteresej. A par sevi runuot navajag – pasauli interesej tikai dzaltonuo prese i fakti, a par byutiskū juorunoj ar sovejim. Saceisim tai – sovejī ir uorpus virtualuo teikla. I tys patīseibā ir tik vīgli.

Mani interesej kluseņom dareit sovu dorbu. Audzeju seipulus. Izdevem Annys Rancānis gruomotu. Maja vydā byus atvieršona. Ar juoņūgu veinu i boltom narcisem. Taisom Ingridys Tāraudys gruomotu. Ari Emileja Kalvāne sagataviejuse manuskriptu. Taids literaturys laiks. I na jau švakys literaturys – ar suopem, ar ticeibu, ar mīlesteibu, ar sīvītis spāku. Kai posna zeme, kas vystik audzej osnus i sazīd ar breinuma pučem kai lela i bogota pļova.

Ir svareigi izdūt i otkon i otkon centrā likt lobus tekstus, partū ka švakī izleiss poši. Kū švakuoki teksti, tū autoram zamuoka poškritika. Voi dreižuok – kurs ta nu myusu naroksta voi nav rakstejs kaidus nabejs paņteņus, a nu lela daudzuma vysod atsarass kukaineiši, kas sovu zumiešonu paskaiteis par golvonū. Seiki ryuceiši vysi skaņ, leluos upis tak mīreigi.

Maja vydā vyspuor vyss ir vīnkuoršuok – zīd pučis, nakts ir tymsys kai meiksti deči i pat leits nasaļdej. Patīseibā tys laiks ir kluot – leits audzej zuoli, na īsyt jū dubļūs. I tys ir tys, kas ir svareigai. Audzēt, na sist.

Paguojušā nedeļā es dūmuoju sakuortuot itū dīnrokstu – izsvīst līkū. Tik saprotu, ka paguotne ir paguotne. Kuortuot paguotni nav tolka, a radeit virtualu tagadni maņ nav īdvasmys. Lobuok audzeju seipulus lūcenim. Dareit eistys lītys ir vīgli.

Bildes no manas jaunības

Šorīt piecēlos agri, jo tāpat vairs nenāca miegs.
Pēc vakarnakts murgainā brauciena pa sniegu, kas beidzās tik labi, ka nekas nenotika un nekas bīstams tā īsti pat nesāka notikt, likās, gulēšu veselu mūžību.
Bet tā vietā miegā raudāju, jo bija kaut kā tik žēl, it kā pasaule ietu bojā. It kā viss būtu pagalam un es neko vairs nevarētu salāpīt – kā nolemtība vai bezgalīgs slogs uz pleciem, kad nav ne ko elpot, ne kā būt. Kā atmiņas par visiem pagājušajiem smagajiem laikiem.
Varbūt tā bija tikai slimība, no kuras tomēr neizspruku – nedēļa mājās pie kompja ir gana ilgs laiks, lai nogarlaikotos. Un pēc tam apmēram 500 km ceļojums, jandāls līdz pusseptiņiem no rīta, dejas un smaidi, divreiz uz zemes nomests telefons, parūkas un minisvārki, draugi un līksmība, ziņa par kaimiņa nāvi un sunīša prieks gulēt blakus gultai uz grīdas, kur guļu es, sniegs kā balts brīnums un ķēpa uz ceļa. Kā lai ko tādu noguļ. Dzīve.
Šorīt es sapratu, ka dzīve ir tik īsa un brīnumu pilna, ka ir grēks nogulēt tos brīžus, kad esi un, pats galvenais, vari būt laimīga. Jo kaut kad būs briesmīgi, jo laime nav bezgalīga. Bet šis ir tas laiks, kad visi manējie ir ar mani un es pati esmu jauna un varu visu.
One Moment in Time by Whitney Houston on Grooveshark
Bildes no manas jaunības, kad dzīvoju kojās Tālivalža ielā un mācījos fotografēt.
Padomjlaika filmiņas, kas atrastas skapja atvilknē un kam sen beidzies derīguma termiņš. 90. gadu vidus, kad filmiņas tiek izfotografētas un attīstītas (attīstīšana 1 lats), bet papīra bilžu tā arī nav – jo nav naudas nekam un jābrauc par zaķi, bet nopirkt bulkas ir notikums. Katrs kadrs kā aizturēta elpa, jo nav ne jausmas, kas notiks pēc klikšķa. Vai vispār būs bilde.
Padomjlaika zenīts, kas atrasts mammas skapī un nekad nav fotografējis normāli – aizvars īsti nestrādāja. Kaut kad vēlāk tika aiznests uz remontu un par 5 latiem tika pie dzīvības. Dzīvs un strādā joprojām. No viņa nākušas manas bērnības retās bildes un manas agrās jaunības negatīvi.
Ja nebūtu šo veco filmiņu un vecā zenīta, no šī laika paliktu tikai atmiņas. Vai tagad ir kas vairāk, es nezinu. Neko vairāk kā atmiņas jau arī nevar paturēt – fotogrāfijas ir tikai pieturas punkti, kuros dzimst citas realitātes aizmetņi, kam nav nekāda sakara ar to, kas ir bijis.






Disertācijas aizstāvēšana

Pirms pusotras nedēļas biju aizgājusi uz disertācijas aizstāvēšanu. Nebiju bijusi jau gadiem.

No sākuma aizstāvējās Sanita, tas bija patiešām sirsnīgi un jauki – lai katram izdotos uzrakstīt tādu darbu, ka disertācija ir svētki un jauka satikšanās. Un vēl man likās, ka Sanitai dīvainā kārtā bija izdevies palikt par cilvēku un saglabāt interesi par to, ko dara – un tā toč ir veiksme. (Ja pat tā nebija, tas cilvēks turpat blakus vien bija.)

Visādā ziņā te ir viņas blogs – http://sanitare.wordpress.com. Un tur katrs pats var palasīties, ka tas cilvēks ir traks. Un izrok visādas trakas lietas. Nav jau brīnums, ka ar trakumu aplaiž arī citus un disertācijas aizstāvēšanā visi smaida.

Bet tas nebija interesanti. Tas bija… forši!

Trakums sākās vēlāk – kad bija jāgaida mielasts: lieliskā lauku torte un smalkais māju sidrs. Labu gribēdama, aizgāju uz otras disertācijas aizstāvēšanu.

Labi vien bija, ka aizgāju. Tā bija lieliska traumu dziedināšana – saprast, ka pašas aizstāvēšanās TIK baisa nemaz nebija. Lai gan kas nu tur baiss. Atceros tikai cirka dzīšanu par baltajām sievām, Rožkalna apmulsumu, ka Zelma nav Zelma, kā arī Dr. Hausa smalko iznešanos, kad šis kļuva par sēdes vadoni un sprēgāja kā tāds ugunskurs. Un kur nu vēl zobens, ar sarkanvīnu appludinātais Cimdas kabinets, solījumi Ankravai NEKAD NEDARĪT pašnāvību, Lasmanes atgādinājumi par sievietes laimi dzemdēt, galdauta vietā teātra kulises, padomju glāzes ar tautumeitām, jandāls un ņemšanās, dzeja un dziesmas.

Neesmu nekāds kāzu un bēru fotogrāfs (vispār man īsti nav arī fotoaparāta, tikai šitādā izmērā to tik ļoti neredz), bet profesoru sejas bija tik lieliskas, ka nespēju atturēties – ne no fotografēšanas, ne bilžu ielikšanas blogā.

Disertantes bilde nav ielikta speciāli. Nav jau nekāda reportāža no kara lauka. Ir prieks par sejām. Pat ja tajās nožēlojamās bildēs to nevar saprast.

Jā, jā, reiz man būs fotoaparāts un reiz es bildes pirms likšanas tīklā arī apstrādāšu.

15 minotu / 15 karteņu Poznaņā

Ka naīlikšu niu, naīlikšu nikod. Beju Poznaņā iz konfereņci, iz šaļteņu spruku sovā vaļā i iz šaļteņu nūspieru Kristīnis fotoaparatu. Te ir. Šaļteņa piļsātys munom acim.

Paļdis Nikolei! Kab na juos pacīteibys gaideit tezis, es nabyutu sasajāmuse jau itūgod runuot par korpusu. Partū ka ir meži, kurūs var īīt. Tok ir meži, kurūs ir daudz molkys. Kū dziļuok mežā, tū molkys vaira. A zyrgs to tikai vīns.

Niu skrīnu tuoļuok – iz Aglyuni. Latvejā rudiņs. Maņ gon ruodīs, Dīnvydlatgolā jis ir šmukuoks voi vysmoz na tik izbroduots kai Siguldā. Deļtuo pa taisnū nu lidmašynys – ceļā. Partū ka ceļš vylynoj, ceļš sauc!

Latvija, Ziemassvētki un karstā joga

šajā bildē ir kaut kas no pēdējo dienu sajūtām. pat atcerējos, lai gan nekad neatceros, ko esmu sakniebusi ar mobilo telefonu. izrādās, gan manā, gan telefona atmiņā glabājas visādi krāmi.

tad nu pēc kārtas. 🙂

pirmkārt, garšīgi paēst, kas man arī izdevās, lai gan pēdējo reizi veikalā esmu bijusi laikam pagājušajā nedēļā Viļānos, kad nopirkām 50 kilogramus smagu cukura maisu ar uzrakstu Zahar un alu, kas joprojām ir ledusskapī. ja kas. (galvenais, audzēt pašam un iet ciemos pie izveicīgiem draugiem, kas taisa ēst.)

otrkārt, palikt bez galvas. nesaku, ka jebkad esmu bijusi izcili prātīga. ja nu apmēram 10-12 gadu vecumā, kad droši vien ar savu akmens seju būtu varējusi nopirkt alkoholu veikalā, ja vien neizskatītos pēc bērna. neko daudz no tā vecuma neatceros, tikai komentārus, ka esmu pārāk nopietna savam vecumam. ak jā, tai laikā nedzīvoju, bet lasīju. Dostojevskis un Tolstojs laikam bija mazākais, lai gan mazliet palasīju no visām mājās atrodamajām grāmatām. zobus atlauzu pret Hermaņa Heses “Stikla pērlīšu spēli” – joprojām nav drosmes atvērt. ja nu kādu mūsdienu izdevumu, ja tāds ir. grāmatas noformējums uzdzen šausmas, jo atceros, cik stulba grāmata tā bija. Jaunsudrabiņš gan man patika. un Londons. un sazin kas vēl. ieskaitot Pjēra un Marijas Kirī biogrāfiju. nepatika Kerola “Alise Brīnumzemē” – garlaicīgi un mākslīgi. bet nu galva toreiz bija, tagad jau labu laiku nav. bet tas laikam ir tas labākais. vismaz ir, ko atcerēties. jo atceras jau to, kas notiek, nevis to, kas nenotiek.

treškārt, balagāns ap Zatlera partijas logo – ugunīgi sarkans un cauršauts krusts uz koši zila fona. krāsu salikums dievīgs – pat Baltkrievijas ciemos žogus krāso maigākos toņos. tad nu sākušies īsti krusta kari, jo Sarkanais krusts piesienas par autortiesībām (nez, kādam ir autortiesības uz kapu krustiem?), bet man tai logo smieklīgākā liekas bulta. pa labi. meitenes pa kreisi, puikas pa labi. pa kreisi iesi, zirgu pazaudēsi, pa labi iesi, mantu pazaudēsi, taisni iesi, galvu pazaudēsi. lai gan vēl lielāks balagāns sāktos, ja svaigi ceptā partiju logo ieliktu bultu pa kreisi. anarķisti un bandīti. no kreisās puses nenāk nekas labs. (par to gan varēs pārliecināties 3. bildē, kas sekos.)

ceturtkārt, kāds zābaks biji, tāds arī paliksi. mainās tikai gadalaiki un šņores.

bet šis ir vienkārši lielisks atradums – pie Čaka ielas piedāvā karsto jogu kaķiem. tāda nu tā Rīga ir.

un tāda ir Latvija. ja skatās no Igaunijas puses. krievi nāk. (no kreisās puses, protams.)

bet šis vienkārši iedvesmai. bildēts tveicīgā jūlija dienā Latvijas Komponistu savienības kāpņutelpā. neko jau nevar ne paspēt, ne nokavēt.

jo ar eglēm Rīgā ir pavisam ērmoti. te no plastmasas, te stikla, te aug puķupodos.

priekā, draugi!

visas Lietuvas brauciena bildes

Lietuvā biju nepilnas 2 dienas. vairāk bilžu nav.

lielākais sasniegums – Viļņas podu cehā (Vilniaus puodžių cechas) salipināju māla sievieti. muskuļainu, ar lielām krūtīm, kleitu un lūpām. tā kā nezināju, vai sanāks uztaisīt spārnus un vai rokas nesanāks tizlas, tad labajā pusē tapa roka, kreisajā – spārns. tā kā jau apriebās un māls sāka kalst, frizūtu un glītas austiņas netaisīju. salipināju uz kleitas kļockas un uz galvas – kaķa ausis. neprasi, kāpēc viņa izskatās tā. bet vietējie ļaudis atzina, ka šajā filologā slēpjas mākslinieka dvēsele. bet telpa ļoti iedvesmojoša. kad nākošreiz būšu Viļņā, noteikti piekāpšu vēl. māla vecene jākrāso. un seno laiku keramikas rekonstrukcijas darbnīcā ir interesanti. katrā kaktā pa brīnumam – no krāsns podiņiem ar leišu rakstiem un poļu ģērboņiem, baroka puķēm un Ladogas ezera keramikas rekonstrukcijām līdz seno inku statuju kopijām un akmens laikmeta akmens nažiem.

vēl man leišos patīk vitālais baltiskums, kas nav samocīts ar kultūrtrēģerisma nestiem murgiem. pazīstama krāsu izjūta no vecām jostām, prievēm un zeķēm dzīvo mūsdienu interjerā, bet bērnus var nosaukt arī vienkārši – dēls Osis, meita Vasara. un ko tu tādiem padarīsi. kā stipram spēku atņemsi, ja pats nedod un nepadodas.

tukšs burbulis jeb eksperimenti

ja objektīvam kaut ko aizliek priekšā, tad objektīvs ir ciet un nekas vairs nesanāk normāli. atradu mistiskos negatīvus, no kuriem nekad nav taisītas bildes. bērnu kaleidoskops un celofāna maisiņš. priekš kam tas bija vajadzīgs, nezinu. tāpat kā nezinu, priekš kam to rakstu un piesārņoju ēteru. daudz labāk būtu klusēt – pašai mierīgāk un citiem par vienu linku mazāk.

runājot bērnības vārdiem – man ir mazrakstelīgais periods.