Tag Archives: gruomotys

Cukra bārns

Atguodoju, kai pusaudža vacumā siedieju kuknē iz cīta krāsla i tūnakt puorskaiteju vysu bīzū Melānejis Vanagys gruomotu “Veļupes krastā”. Piec ituo ir bejs nasaskaitami daudz stuostu, gruomotu, atmiņu i memuaru par vysom tom suopem, kū atnese Stalina laiks i represejis, bet iz tuo vysa fona Vanagys gruomota maņ vysod ir bejuse kai vīna nu viersyuņu.

Olgys Gromovys pīraksteituo gruomota ari ir par Stalina laika represejom, tik, sekojūt juos varūnis i stuosteituojis Stellys Nudoļskys nūdūmam, ir dūmuota pusaudžim. Tys ir bārna stuosts bārnim par dzeivi i izdzeivuošonu, tymā skaitā izdzeivuošonys strategejom i padūmim.
Īspaideigi. Kam vysam bārnuduorza vacuma bārns var izīt cauri i nasalyuzt. Ir vārts īgaumēt mamys paleidzeibu bārnam izmysumā atgiut dzeivis jāgu, cereibys iz izeju – juos meklej i atrūn lobū, atrūn Dīvu cylvākūs.
Gruomota tai ari ir par lobajim cylvākim, kas vīns aiz ūtra īt paleigā i izgluob bārnu i mamu. Gruomota ir par styprajim cylvākim, kas eļnē spiej saglobuot ciļvieceibu i vērtīs ar sovom acim. Gruomota ir ar laimeigom beigom, partū ka puosokuos lobais vinnej i cytaiž nabyutu, kam izstuosteit ituo stuosta.
Koč kaidā ziņā itei gruomota atsauce atmiņā lītaunīku kinu “Ekskursante”, kas gon nūjauc izsyutejuma atmiņu žanram rakstureigūs lobuo-ļaunuo rūbežus i krīvus šaļtim shematiski pataisa par lobim, a sābrus Lītuvā par švakajim. Ite gruomotā rūbeži ir konkretuoki – lobi i ļauni cylvāki ir vysur, bet totalitarā īkuortā līka runuot navajag, uzaticēt navar nivīnam. Tik skorba ir Stellys pīaugšona i sova liktiņa, dzeivis ramu saprasšona.
Naz, kū par tū saceitu myusu dīnu pusaudži. Es atguoduoju tū sevi, kas taišni itai pat naktī pyrms kaidu 30 godu puorskaiteju gruomotu i vaira nikod nabeju tei poša.

Vēļ atguodoju vosorys dīnu. Mama beja atsaguluse atsapyust, jei reizem tai dareja ari tod, ka gribēja pabyut vīna. Beja augusta pučs. Es daguoju pi mamys gultys i vaicuoju, kas niu byus. Jei pasacēle i na sovā bolsā maņ nūpītnai saceja: “Tai ari byus. Otkon byus, kai vysu munu myužu ir bejs. Mes apklussim i nivīnam nikuo nasaceisim, klusēsim par vysu, taisneibys nivīnam nasaceisim.”
Muna mama ir gondreiž Stellys vīnaudze. Juos muoceiba īgiuta itepat Latvejā, pieckara laikā. Naktī īmūt cauri tymsam mežam, partū ka iz Naglim tok jau laikam atsyuteitais pioneru vadeituojs voi školuotuojs, nav jau vairs kam pavaicuot, bārnim izlics struopi i nūturiejs školā ilgi piec stuņžu.
Pučs naizadeve. Mes īsavuicejom runuot. Voi varbyut – i pa šai dīnai vuicomēs naapklust.

Deļkuo cukra bārns? Naba deļtuo, ka leitā izalaiss, skorbūs apstuokļūs izgaiss. Koč paraugi atkluotā stepē izrakt dūbi, kur pasagluobt nu vieja. Ka tev ir tikai seši godi.
Cukra – kam bolts, pretstotā kirgizu malnajim motim. Varbyut vīnkuorši poetisks nūsaukums, varbyut cytaiduma zeime.

“Veļupes krastā” ir emocionali jaudeigs mamys stuosts par sevi i sovu bārnu izsyutejumā. “Cukura bērns” ir nu cytys pusis, itei gruomota ir bārna stuosts par sevi i mamu. Bīzai pīsuotynuots ar krīvu i pasauļa kulturys zeimem, pyrmsrevolucejis bagateibu, kas kai drūšeibys veste nūtur iz iudiņa namīreigā laikā.
Skaitūt vysu laiku dūmuoju – cik apbreinojami daudz zynuošonu var nūdūt muote meitai, apleicejim. Voi maņ taidys byutu? Voi mes ar meitu i dālu napagaistu tymā izmysuma jiurā?

Olga Gromova. Cukura Bērns. – Reiga, Jāņa Rozes apgāds, 2020.

Kas ir laiks?

Man ir tik lēns internets, ka varētu teikt, ka interneta nav, ja vien tas tomēr mazdrusciņ nebūtu. Interneta ir tieši tik mazdrusciņ, lai man būtu kārdinājums kaut ko rakstīt publiskajai dienasgrāmatai, bet tieši tik maz, ka to daru nevis blogā, bet Word failā – ja nu kas, neizdzisīs gabaliem. Mans internets ir prefekts laika zaglis – vēro, kā atveras lapa padsmit minūtes un noveco. Trakāk kā 90. gados, kad stunda internetsalonā maksāja 50 santīmus, bet darba dators bija tik lēns, ka internetbankas sesija jau bija novecojusi, pirms vispār tiku iekšā kontā.
Kad tikko programma vērās vaļā, sapratu, cik veca esmu. Man ir dators, kam ir gandrīz 6 gadi un kur iekšā ir 2003. gada Windows. Nožēlojami. Tas būtu kā klausīties mūziku no platēm, nenojaušot, ka tas ir vintage. Lai gan varbūt vecs dators – tas ir stilīgi. Ņemot vērā, ka šopavasar biju aizstiepusi pie ražotāja uz remontu, jo korpuss bija salūzis. Un viņiem nemaz nebija tāda jauna korpusa. Atrada kādu mirušu datoru, kam noņēma ādiņu. “Gauja” tomēr neapvainojās. Viņa joprojām darbojas lieliski – mans 17 collu portatīvais ar iebūvēto mirgojošo pulksteni, mūzikas pogām un bez akumulatora.

Vecums ir interesanta lieta. Kad cilvēks vairs nemainās un baidās jel ko mainīt, viņš ir vecs. Kad ieciklējas jaunības drēbēs. Kad lieto jaunības tehnoloģijas.
Baznīcā vienmēr ir tantuki, kas uz Lieldienu Sv. Misi atnāk brūnos krimplēna mēteļos. Viņas bija manā bērnībā, viņas ir arī tagad. Tās pašas vecenes un tie paši mētelīši, kas smird pēc skapja. Bet vēl trakāk – mammas māsa saka, ka tās vecenes brūnajos mētelīšos esot bijušas jau viņas jaunībā. Un izskatījušās uz mata tāpat. Jo brūnu mēteli, lai arī krimplēna, normāli cilvēki nepirka. Tikai vecie.
Bet vēl ir puiši kā ērgļi džinsu kostīmos, viss vienā džinsā un botas. Augšpusē paīsi mati, aizmugurē krēpes, rokas džinsu kabatās, pakavveida ūsas, teļa skatiens. Viss kā 80. gados. Tikai viņi gan paliek vecāki. Un daļa no viņiem ir šoferi, kas nēsā arī melnas ādas vestes ar bezgaldaudzām kabatām, lai viss pa rokai.

Bet ne jau par to gribēju rakstīt.
Šodien piedzima melnraiba gotiņa. Viņas mamma gandrīz noasiņoja, jo tā gadās – viens asinsvads bija pušu un placenta ilgi neatdalījās. Par laimi, to pamanīja. Ārsta vizīte – 5 lati. Benzīnam laikam sanāk.
Pēc tam govs ilgi laizīja savu bērnu, kamēr nolaizīja sausu. Tas ir, nevis sausu, bet tīru. Tā, ka tad, ja izžūst, spalva ir maiga un pūkaina. Un, izrādās, arī govis tāpat kā kaķenes un kuces laiza bērnu dibenus, kad viņi zīž. Tas noteikti palīdz mazajam. Tā masēšana, bakstīšana, pieskatīšana. Uz vakarpusi gotiņa jau zīda tīri braši. Tikai pupi visu laiku pazuda un bija jāmeklē no jauna. Tik daudz pupu, bet nevienu nevar atrast.
Veiksmīgi izmazgāju visus džemperus, gandrīz izžuva, bet vakarā atnāca lietus ar pērkonu. Zibsnīja balts, bet nekā nebija. Tikai rasu sataisīja. Tagad ārā sisina lielie sienāži. Pēc brīža iešu uz šķūni gulēt.
Pašā trakākajā karstumā atvēru siltumnīcas durvis, lai mazie burunduki tiek ārā iešķīt zāli. Protams, 9 dinozauri arī. Pusplikie broileri, kam ir mazu bērnu pūka, bet pusaugu vistas svars.
Nolasījām 2 ķiršu kokus. Būs zapte un vīns. Šogad nav strazdu, laikam kaut kur pa ceļam iestrēguši. Vai nu labāki ķirši, vai arī kāda sērga.
Atradu Pūkainā Ērma ligzdu. Braši iekārtojusies – vectēva ābeles dobajā stumbrā. Tai ābelei drīz būs 100 gadu, bet joprojām ražo. Pārdzīvojusi Ulmani, karu, 40. gadu aukstās ziemas, kolhoza laikus, vētras. Turas vienā mizā, bet pilna ar āboliem. Jebkurā brīdī var krist, bet turas.
Man piezvanīja laikam puse pasaules. Par projektiem, papīriem, cilvēkiem, lietām, idejām, darbiem. Izrādās, būs jāpārtaisa projekta darba lapas, jo birokrāti ir slimi. Tas, kam iztērēju gandrīz 2 dienas savas dzīves, ir kaķim zem astes. To, ka zem astes, jau zināju. Bet tie maitas grib nozagt vēl kādu dienu mana laika. Vai es esmu bezgalīga? Un vai mans laiks šeit uz zemes ir tik bezgalīgs, lai rakstītu murgus birokrātam pieņemamā valodā (ok, es to jau izdarīju), pilnīgi bezjēdzīgi pārtaisot tabulas, kas kādam varētu šķist nepareizas (šai brīdī man gribas iespert kādai abstraktai Eiropas pakaļai).

Lasu bērnu grāmatu sērijā iznākušo „Apelsīnu meiteni”.
Autors Justeins Gorders ir tas pats norvēģis, kas savulaik 90. gadu sākumā uzcepa „Sofijas pasauli” un ieguva pasaules slavu. Šitā grāmata tāda romantiska, lai arī runā par Visuma uzbūvi un Habla teleskopu. Vai drīzāk – dzīvību un nāvi, mīlestību un dzīvi. Drusku detektīvs, drusku brīnums.
Dēls dabū vēstuli no sava mirušā tēva, ko tas rakstījis, jau būdams nedziedināmi slims un apzinādamies, ka nav citas iespējas, lai aprunātos ar četrgadīgo puiku par būtisko.

Pirms brīža tu pienāci man klāt un jautāji, ko es rakstu ar datoru. Es atbildēju, ka rakstu vēstuli savam vislabākajam draugam.
Varbūt tev likās savādi, ka mana balss skanēja tik skumji, sakot, ka rakstu vēstuli savam vislabākajam draugam. Tu teici: „Vai tā ir mamma?”
Manuprāt, es sapurināju galvu. „Mamma ir mana mīļotā,” es teicu. „Tas ir pavisam kaut kas cits.”
„Kam tad tā ir?”
Tu biji iedzinis mani slazdā. Bet es vienkārši iecēlu tevi klēpī iepretī datoram, piekļāvu tevi sev klāt un teicu, ka tu esi mans vislabākais draugs.
Par laimi, neko vairāk tu nejautāji. Tev nevarēja ienākt prātā, ka vēstule domāta tev. Arī man šķita savādi iztēloties tevi kādu dienu to lasām.
Laiks, Georg. Kas ir laiks?