Sergejs Kozlovs SYLTĀ, KLUSĀ REITĀ IZ ZĪMYS VYDS. SYLTĀ, KLUSĀ REITĀ IZ ZĪMYS VYDS

Goduos tai – kurynoj cepli, verīs gunī i dūmoj: redz, kaida jei, leluo zīma!

I pieški naktī pasamūst nu nazkaida trūkšņa. Viejs tī, dūmoj, trokoj vātra, tok nā – skaņa ni taida, a kai nu tuolīnis, skaņ cīši zynomai. Kas ta tī?

I tu damīdz nu jauna. Nu reita izej iz slīkšņa – mežs vyss myglā i nikur nav radzams ni snīga salenis. Kur ta jei lykuos, zīma?

Nūkuop nu slīkšņa i īraugi… pļaņčku.

Rikteigu pļaņčku iz zīmys vyds. I nu vysu kūku ceļās pārs. Kas ta tys?

A tī naktī guojs leits. Lels styprys leits. I nūmozguojs snīgu. I padziņs soltumu. I mežā tics tik sylts, kai ir tik agri rudiņūs.

Tai dūmuoja Luoceits klusā syltā reitā iz zīmys vyds.

– Kū ta niu lai dora? – dūmuoja Luoceits. – Kurynuot cepli voi nā? Plēst deļ kurynuošonys skolus voi nā? I kai tys vyspuor ir – otkon vosora?

I Luoceits skrēja pi Ezeiša piec padūma.

Ezeits, dzili aizadūmuojs, staiguoja ap sovu sātu.

– Nasaprūtu, – bubynuoja Ezeits, – kai tys tai, leits iz zīmys vyds?

I te atskrēja Luoceits.

– Nu, kai? – jis klīdze jau nu tuolīnis.

– Kai, kai? Cepli izkurynuoji? – vaicuoja Ezeits.

– Nā, – saceja Luoceits.

– Skolu pīpliesi?

– Na-a! – saceja Luoceits.

– A kū to tu darieji?

– Dūmuoju, – saceja Luoceits.

– Es tože.

I jī stuoja obejūs staiguot apleik Ezeiša sātai i dūmuot reizē.

– Kai tu dūmoj, – saceja Ezeits. – Ka ir bejs leits i niu ir mygla, varbyut otkon byus soltumi?

– Nadūmoju, – saceja Luoceits.

– Saīt, ka soltumu vaira navar byut. Saīt, var byut tikai sylts.

– Tai saīt. – saceja Luoceits.

– A kab byutu sylts, juopasaruod saulei.

– Tai saīt. – saceja Luoceits.

– A ka ir sauleite, ir labi pi upis.

– Myužam nabyutu īsaguoduojs, – saceja Luoceits.

– Tod varbyut mes varim jimt i reitiškys ēst pi upis, – pīduovuoja Ezeits.

– Nui, – saceja Luoceits.

I jī īlyka skalinī sieņs, madu, čainiku, kruškenis i guoja iz upi.

– Iz kurīni jius ejit? – vaicuoja Vuovere.

– Iz upi, – saceja Ezeits. – Reitiškuos.

– Pajemit mani leidza!

– Eima!

I vuovere pajēme rīksteņus i krušku i steidzēs leidza.

– Eima, – saceja Luoceits.

Nu zuolis izleida Kāmeits.

– Beju jau damidzs, – jis saceja. – A te iudiņs! Iz kurīni jius?

– Reitiškuos, iz upi, – saceja Začs. – Īsim reizē!

– Maņ iedīņs vysod ir leidza, saceja Kāmeits i dasadyure vīnam nu sovu byudu, kas beja pīsapyuts kai maiss. Tik kruškenis nav, – i guoja leidza.

Nūguoja da upis, īkiure guņkuru, nūsasasāda ēst reitišku. Izleida saule.

Saule apspeidēje upi, viņu krostu i draugus, kas ēde reitiškys. Mygla izgaisa.

– Kab nabejs leita, – sasavībs saceja Kāmeits, – mes tok tai i nabyutu sasatykuši da pavasara.

– Kab nabejs leita, – saceja Vuovere, – tai i naatsavadeitu.

– Kab na Ezeiša, – saceja Luoceits, – nivīnam i pruotā nabyutu īguojs itymā atkusnī paēst reitiškys pi upis.

A Ezeits, dataisiejs acs, dzēre čaju, klausējēs klusumu, aiz upis pieški smolkai i skaidrai aizadzīduojušū putynu i dūmuoja – kab na jūs vysu, deļkuo ta itam zīmeigajam mežam byutu vajadzeigs syltums?

© Autors: Sergejs Kozlovs “Ezeits myglā” // Сергей Козлов “Ежик в тумане”

© Tulkuojums: saprge, 2006-2008 LaKuGa.lv

Olūts teiklā: Ежик в тумане

Papeira olūts: Козлов С. Г. Ежик в тумане: Сказки. – М.: Дет. лит., 1989. – 115 с.: ил.

Sergejs Kozlovs SYLTĀ, KLUSĀ REITĀ IZ ZĪMYS VYDS. GADĪNĪ, KA MANE VYSPUOR NAV

Vēļ pavysam nadaudz i aizadegs zvaigznis, izleiss mieness i maus, aizaleiguodams puori rudiņa teirumim. Piečuok mieness īsavērs mežā, šaļteņu pastuovēs, aizagivs aiz pošys garuokuos eglis viersyunis, i tod juo īsavērs Ezeits ar Luoceiti.

– Pasaver, – saceis Ezeits.

– Nui, – saceis Luoceits.

A mieness pasaceļs vēļ augšuok i pīlīs vysu pasauli ar soltu i naspūdru gaismu.

Itymā soltajā rudinī tai beja kasvokors. I kas vokors Ezeits ar Loceiti sasatyka to pi Ezeiša, to Luoceiša i runuoja par kū nabejs.

Tai i šudiņ Ezeits saceja Luoceišam:

– Kai vys tik labi, ka mes asam vīns ūtram!

Luoceits pamuove ar golvu.

– Tu tik īsadūmoj: mane nav, tu siedi vīns pats i nav ar kū apsarunuot.

– A kur tu esi?

– A mane nav.

– Tai navar byut, – saceja Luoceits.

– Maņ tože tai ruodīs, – saceja Ezeits. – A pieški mane vysā nav. Tu esi vīns. Kū tu dareisi?

– Īšu da teve.

– Iz kurīni?

– Kai – iz kurīni? Iz sātu. Atīšu i saceišu: “Kuo ta tu naatguoji, Ezeit?” A tu saceisi…

– Ak tu, glupais. Kū ta es saceišu, ka mane nav.

– Ka teve nav sātā, tok tu esi guojs da mane. Aizskrīšu iz sātu. A tu te! I suokšu…

– Kū ta?

– Lomuot.

– Parkū ta?

– Kai – parkū? Partū, ka tu naizdarieji, kai mes nūrunuojom.

– A kū nūrunuojom?

– Kai ta maņ zynuot? Tok tev ir juobyut pi mane voi pi seve sātā.

– Tok mane vysā nav. Saprūti?

– Tok redz kur tu siedi!

– Ite es niule siežu, a ka mane vysā nabyus, kur es byušu?

– Pi mane voi pi seve.

– Tys ir tod, ka es asu.

– Kai to, – saceja Luoceits.

– A ka mane vysā nav?

– Tod tu siedi pi upis i verīs iz mieneša.

– I pi upis naasu.

– Tod tu esi kur ta nūguojs i vēļ naesi atsagrīzs. Es aizskrīšu, puormekleišu vysu mežu i atrasšu teve!

– Tu jau vysu puormeklieji, – saceja Ezeits. – I naatrodi.

– Skrīšu iz cytu mežu.

– I tī nav.

– Apgrīzšu vysu ar kuojom gaisā, i tu atsarassi.

– Nav mane. Nikur nav.

– Tod, tod…. Tod es skrīšu iz teiruma, – saceja Luoceits. – I aizaklīgšu: “Eeee-zeeeeeeit!”, i tu izdzerssi i aizaklīgsi: “Luo-ceeeeeit!” Tai.

– Nā, – saceja Ezeits. – Mane nav ni par druponys. Saprūti?

– Kuo tu dasasieji maņ? – aizasirdēja Luoceits. – Ka teve nav, to i mane nav. Saproti?

– Nā, tu esi, a mane to nav.

Luoceits apklusa i sasavībe.

– Nu, Luoceit!

Luoceits nikuo nasaceja. Jis vērēs, kai mieness, pasacieļs augši viers meža, lej puori jim ar Ezeiti sovu soltū gaismu.

© Autors: Sergejs Kozlovs “Ezeits myglā” // Сергей Козлов “Ежик в тумане”

© Tulkuojums: saprge, 2006-2008 LaKuGa.lv

Olūts teiklā: Ежик в тумане

Papeira olūts: Козлов С. Г. Ежик в тумане: Сказки. – М.: Дет. лит., 1989. – 115 с.: ил.

Sergejs Kozlovs SYLTĀ, KLUSĀ REITĀ IZ ZĪMYS VYDS. KRAUKLIS

Pabyra smolks snīdzeņš i beidzēs, tik viejs vīgleņom leiguoja kūku viersyunis.

Zuole, nanūbyrušuos lopys, zori – vyss nu soltuma nūbuolēja, palyka gaišuoks.

Tok mežs vys stuovēja lels i skaists, tik tukšs i skumeigs.

Krauklis sēdēja iz zora i guoduoja sovu senejū dūmu.

„Otkon zīma,” dūmuoja Krauklis. – „Otkon vysu aizness ar snīgu, pīputynuos, eglis nūsormuos, bārzu zori nu soltuma paliks troski. Paspīss saule, tok na ilgai i gaišai, a agrajā zīmys mikrieslī liduosim tik mes, kraukli. Liduosim i krauksim.”

Atguoja mikrieslis.

“Liduošu,” padūmuoja Krauklis. I nagaideitai vīgli aizsleidēja nu īsiļdeituos vītys.

Jis liduojam, tolkam navycynuodams spuornu, ar tikkū radzamom placu kusteibom izalosūt ceļu storp kūkim.

“Nivīna,” – nūsapyute Krauklis. – “Kur ta jī vysi nūsaglobuojuši?”

I mežs eistyn beja tukšs i slapnis.

– Ser-r-r! – bolsā pasaceja Krauklis. Jis nūsalaide iz vaca calma pļovys vydā i lānom pagrīze golvu ar zylom acim.

– Vuorna, – Ezeišam saceja Luoceits.

– Kur?

– Eu kur, iz calma.

Jī sēdēja zam lelys eglis i vērēs, kai mežā pīsalej palākais mikrieslis.

– Īsim parunuotu ar jū, – saceja Ezeits.

– A kū tu jai saceisi?

– A nikuo. Pasaukšu čaja dzartu. Pasaceišu: “Dreiži byus tymss. Īsim, Vuorna, čaja dzartu.”

– Ejam, – saceja Luoceits. Jī izleida nu eglis zamyškys i daguoja pi Kraukļa.

– Dreiži paliks tymss, – saceja Ezeits. – Vuorna, ejam dzartu čaja.

– Es asu Krrrrrauklis, – aizsmacs lieneņom saceja Krauklis. – Es čaja nadzeru.

– A myusim ir avīšu zapts, – saceja Luoceits.

– I sieņtenis!

Krauklis pasavēre iz Ezeiša i Luoceiša ar senejom akmiņa acim i padūmuoja: “Eee-ek-k!…”

– Es čaja nadzeru., – jis saceja.

– Pacīnuošu ar madu, – saceja Luoceits.

– A myusim ir bryuklinis i dzērvinis, – saceja Ezeits.

Krauklis nikuo nasaceja. Jis smogai izplēte spuornus i aizmuove puori pļovai.Sabīziejušajā mikrieslī jis ruodējēs tik lels, ka Ezeits ar Luoceiti daža atsasāda.

– Ot ite i putyns! – saceja Luoceits. – Īs taids ar tevi čaja dzartu!

– Tys ir jis, Krauklis, – saceja Ezeits.

– Vysleidza putyns. “Pasauksim, pasauksim!” – jis drāznēja Ezeiti. – Pasaucem.

– Nu i kas? – saceja Ezeits. – Jis pīrass. Īsadūmoj, vys vīns i vīns. A cytu reizi – kai to, ka atīs…

Jau gondreiž tymsā Krauklis liduoja viers teiruma, redzēja nazkaidys tuolejis guņtenis i tikpat kai ni parkū nadūmuoja, tik plotai i styprai cēle i nūlaide sovus spuornus.

© Autors: Sergejs Kozlovs “Ezeits myglā” // Сергей Козлов “Ежик в тумане”

© Tulkuojums: saprge, 2006-2008 LaKuGa.lv

Olūts teiklā: Ежик в тумане

Papeira olūts: Козлов С. Г. Ежик в тумане: Сказки. – М.: Дет. лит., 1989. – 115 с.: ил.

Sergejs Kozlovs SYLTĀ, KLUSĀ REITĀ IZ ZĪMYS VYDS. KAI ZAČAM SAPYNĀ PASARUODĒJA EZEITS AR LUOCEITI

Pa pyrmū snīgu Začs atskrēja da Luoceiša.

– Luoceit, tu esi pats lobuokais nu vysu, kū es zynu, – saceja Začs.

– A Ezeits?

– Ezeits tože lobs, tok tu – pats lobuokais!

– Tok kas ar tevi, Zač? Dasasiest, apsamīrej. Kuo loksti?

– Es šudiņ pīsacieļu i saprotu, – saceja Začs, – ka par tevi lobuoka nav iz vysa pasauļa.

Īguoja Ezeits.

– Vasals, Luoceit! – jis saceja. – Vasals, Zač! Kuo ta jius siedit ustobā – uorā snīgs!

– Es taisiejūs īt da teve, – saceja Luoceits. – A te atskrīn jis i soka, ka es asu pats lobuokais.

– Tai ir, – saceja Ezeits. – Voi ta tu nazynuoji?

– Tai ir, jis ir pats lobuokais? – saceja Začs.

– I kai vēļ! – Ezeits pasmaidēja Luoceišam i aizasāda aiz golda. – Dzersim čaju!

Jī suoce dzert čaju.

– Niu pasaklausit, kuo es šudiņ nūsepinieju, – saceja Začs. – Dūmuot, es mežā byutu palics vysā vīns. Dūmuot, nivīna, nivīna nav – ni putynu, ni vuoveru, ni začu – nivīna. “Kū ta es niu dareišu?” – es padūmuoju mīgā. I guoju pa mežu. A mežs vyss snīgā – nivīna, nivīna. Es i tī, i tī – treis reizis apskrieju vysu mežu, tok ni dzeivys dvēselis, varit īsadūmuot?

– Baileigai, – saceja Ezeits.

– Nui, – saceja Luoceits.

– I daža nivīna pāda nav, – saceja Začs. – A dabasūs – vata.

– Kai – vata? – pavaicuoja Ezeits.

– A tai – dabasi bīzi, kai nu vata. I māmai. Kai zam deča.

– Nu kurīnis tu zyni, ka māmai? – pavaicuoja Luoceits.

– A es klīdžu. Aizaklīdzu i īsaklausu… Māmai.

– Nu, nu! – saceja Ezeits.

– I te… I te…

– Kas?

– I te… Varit īsadūmuot? Zam vacuo calma, kas ir mežmalī…

– Aiz kaļneņa?

– Nā, pi upis. Zam vacuo calma, kas ir mežmalī pi upis, izleida…

– Nu tok! – saceja Luoceits.

– Tu, – saceja Začs. – Luoceit!

– Kū ta es tī darieju, zam calma?

– A tu lobuok pavaicoj, kū tu darieji, ka izleidi!

– A kū es darieju?

– Tu izleidi i tai kluseņom, kluseņom sacieji: “Nabādoj, Zač, mes vysi asam vīni.” Daguoji da mane, apskuovi i dabuozi pīri pi munys pīris… I maņ palyka tik labi, kas es apsarauduoju…

– A es? – pavaicuoja Luoceits.

– I tu, – saceja Začs. – Stuovim i raudojam.

– A es? – pavaicuoja Ezeits.

– A teve nabeja, – saceja Začs. – Vysā vaira nivīna nabeja. Vari īsadūmuot? – Začs pasagrīze iz Luoceiti. – Pūsts mežs, vata dabasi, ni-vī-na, a mes stuovim i raudojam.

– Tai nikod nav, – saceja Ezeits. – Maņ vajadzēja pasajuovēt.

– Tok tys že sapynā, – saceja Luoceits.

– Vysleidza. Jius vīnkuorši rauduojot i naredzējet, kai es izleidu nu kryumu. Izguoju, stuovu, verūs – jius raudit; nu, padūmuoju – raud, ak jau ir īmeslis – i nasuoku maiseit.

– Nabeja teve, – saceja Začs.

– Nā, beju.

– Nabeja!

– A es soku – beju! – saceja Ezeits. – Es vīnkuorši nagribieju jiusim maiseit rauduot.

– Kai to, ka beja, – saceja Luoceits. – Es juo redzieju ar acs kakteņu.

– A kuo ta tu napasacieji maņ? – saceja Začs.

– Es redzieju, tu esi biedeigs. Nu suoku, dūmuoju, nūmīreišu, a piec tuo i pasaceišu. A piec tuo – kū ta tī saceit? Ezeits, jis tok vysod ir ar mani.

– A pa munam mes vys tok bejom vīni, – saceja Začs.

– Tev tai izavēre, – saceja Ezeits.

– Pasaruodēja, – saceja Luoceits.

– A ka tai, kas maņ beja leidza?

– A tev kas naviņ beja leidza?

– Nui.

– Maiseņš, – saceja Ezeits.

– Ar būrkuonim, – saceja Luoceits.

– Pareizi! – saceja Začs. – Jius zynit, kas jius deļ mane esit? Jius deļ mane esit poši, poši lobuokī nu vysu, kas ir iz pasauļa!

© Autors: Sergejs Kozlovs “Ezeits myglā” // Сергей Козлов “Ежик в тумане”

© Tulkuojums: saprge, 2006-2008 LaKuGa.lv

Olūts teiklā: Ежик в тумане

Papeira olūts: Козлов С. Г. Ежик в тумане: Сказки. – М.: Дет. лит., 1989. – 115 с.: ил.

Sergejs Kozlovs SYLTĀ, KLUSĀ REITĀ IZ ZĪMYS VYDS. NASAVER IZ MANE TAI, EZEIT

– Kai to, tu dzierdi? Kai to, ka es, – saceja Luoceits. Ezeits pamuove.

– Kai to, ka es atīšu da teve, lai kas i nūtyktu. Es pi teve byušu vysod.

Ezeits kluseņom vērēs iz Luoceiša i nasaceja nikuo.

– Kuo ta tu klusej?

– Es tycu, – saceja Ezeits.

Ezeits īkryta vylku dūbē i nūsēdēja tī nedeļu. Jū najauši atroda Vuovere: jei skrēja cauri i izdzierda Ezeiša bolsu.

Luoceits nedeļu meklēja Ezeiti, izasyta nu spāka i, ka pi juo atskrēja Vuovere, izvylka Ezeiti nu dūbis i atnese iz sātu.

Ezeits gulēja, da poša daguna sasagts ar dečim, i kluseņom vērēs iz Luoceiša.

– Nasaver iz mane tai, – saceja Luoceits. – Navaru, ka iz mane tai verās.

Ezeits aiztaisēja acs.

– Nu tai, niu tu kai nūmirs.

Ezeits attaisēja acs.

– Pasmaidi, – saceja Luoceits.

Ezeits paraudzēja, tok jam saguoja tai sluobai.

– Niu es tevi dzirdeišu ar buļjonu, – saceja Luoceits. – Vuovere atnese svežnis sieņs, es pīvuorieju buļjona.

Jis īlēja buļjonu kruškeņā i pacēle Ezeiša golvu.

– Nā, ni tai, – saceja Luoceits. – Tu atsasiest.

– Navaru.

– Es tev aizlikšu spylvynu. Nu tai.

– Maņ gryuts, – saceja Ezeits.

– Pacīt.

Luoceits atslēja Ezeiti ar muguru pret sīnu i sapruovēja spylvynu.

– Maņ solts, – saceja Ezeits.

– Tiuleņ, tiuleņ. – Luoceits izkuope iz čardaka i apsedze Ezeiti ar kažuku.

– Kai tu nanūsoli? Nakts to taidys soltys! – aizarunuoja Luoceits.

– Es lakstieju, – saceja Ezeits.

– Septenis dīnys?

– Es pa naktim lakstieju.

– Kū ta tu iedi?

– Nikuo, – saceja Ezeits. – Īdūsi maņ buļjona?

– Oi, nui! Dzer, – saceja Luoceits.

– Ezeits pajēme puors guļdzeišu i aiztaisēja acs.

– Dzer, dzer!

– Pīkusu, – saceja Ezeits.

– Nā, dzer! – I Luoceits stuoja dzirdeit Ezeiti nu lizeicenis.

– Navaru vaira.

– Par mani!

Ezeits nūreja.

– Par Vuoveri!

Ezeits izdzēre.

– Par Zači! Tu nazyni, kai jis paleidzēja!

– Pagaidi, – saceja Ezeits. – Atsapyusšu.

– Izdzer par Zači, jis ceņtēs.

Ezeits nūreja.

– Par Kāmeiti!

– A kū Kāmeits padarēja?

– Nikuo. Kasdīnys skrēja šur i vaicuoja par tevi.

– Lai pagaida. Spāka nav, – saceja Ezeits.

– Šaļtim atskrēja i nu reita, – saceja Luoceits. – Apēd lizeiceņu.

Ezeits nūreja.

– A niu – par Palādu!

– A kaids ite Palādai sakars?

– Kai? Nā, par Palādu tu izdzersi treis lizeikys.

– A parkū?

– Tok es iz juos treis nakts liduoju. Teve meklējem.

– Iz Palādys?

– Nu ka!

– Maloj!, – saceja Ezeits.

– Kab mani zmejs parautu!

– Kai ta tu iz juos tyki viersā?

– Tu zyni, cik jei stypra? Izasādu iz kokla i liduoju. Byutu tu redziejs, kai myusu nūsabeida Začs.

– Kai?

– Izdzersi, pasaceišu.

Ezeits izdzēre treis lizeikys piec kuortys i otkon aiztaisēja acs.

– Kai? – jis pavaicuoja.

– Kas?

– Kai Začs nūsabeida nu jiusu?

– Ā! Začs? Vari īsadūmuot? Es lidoju. A tī – jis. Pajem vēļ lizeiceņu. Jiuti, kaids smuords? O!

Ezeits izdzēre.

– Nu tai. Sēd, škurynoj auss. Te mes.

– Ar Palādu?

– Nui. Jis ka-ai podlāc, ka-ai skrīn! Palāda čut naīliduoja kūkā. Niu par Palādu.

– Nā. Vaira navaru a ni, – saceja Ezeits. – Lobuok atsaguļšu.

Luoceits nūguļdēja Ezeiti vacajā vītā i sasadze ar kažuku.

– Nu kai, – vaicuoja Luoceits, – sylts?

– Nui, – saceja Ezeits. – A par Palādu izdūmuoji? Soki.

– Da tu kū? Paliksi vasals, paliduosim reizē.

– Paliduosim, – tik tikū dzieržamai damygdams nūšveikstēja Ezeits.

© Autors: Sergejs Kozlovs “Ezeits myglā” // Сергей Козлов “Ежик в тумане”

© Tulkuojums: saprge, 2006-2008 LaKuGa.lv

Olūts teiklā: Ежик в тумане

Papeira olūts: Козлов С. Г. Ежик в тумане: Сказки. – М.: Дет. лит., 1989. – 115 с.: ил.

Sergejs Kozlovs SYLTĀ, KLUSĀ REITĀ IZ ZĪMYS VYDS. RUDMĪSEITE

Tei beja naradzāta rudiņa dīna! Beja tik daudz zyluma, tik daudz gunī dagūšu lopu, tik daudz saulis, ka pret vokoru Luoceits apsarauduoja.

– Parkū ta tu tai? – pavaicuoja Ezeits.

– Nazynu, – saceja Luoceits. – Rauduot gribīs.

– Tok tu pasaver…

– Es redzieju, – saceja Luoceits. – Partū i raužu.

– Kuo ta ite rauduot? Vajag prīcuotīs, – saceja Ezeits.

– Es nu prīcys i raužu. – saceja Luoceits.

– Voi ta nu prīcys raud?

– I kai vēļ! – I Luoceits apsarauduoja.

– Apsamīrej, kuo ta tu! – Ezeits nūgluostēja Luoceiti ar depi. – Nu reita otkon byus saule i otkon laissīs lopys, i putyni liduos prūm.

– Liduos prūm, – aizarauduoja Luoceits. I suoce rauduot vēļ vaira.

– Tok jī atliduos, – saceja Ezeits. – Jī atsagrīzs. Puorīs zīma, snīgs izkuss, i jī atsagrīzs.

– Zīma. – Luoceits ryugtai rauduoja i vyss treisēja.

– Nui, zīma. Tok jei puorīs i otkon vyss byus.

– Nagrybu! Nagrybu, dzierdi?

– Kuo tu nagrybi?

– Kab vyss beigtūs, aizliduotu! – aizaklīdze Luoceits.

– Tys tok na iz ilgu, – saceja Ezeits. – Tu tok pats zyni. A cik zīmā šmuki!

– Zīmā es tože rauduošu.

– Zīmā? Deļkuo ta?

– Maņ juos byus žāl. – I Luoceits niu tai aizarauduoja, ka Ezeits saprota: ar vuordim ite napaleidzeisi.

– Skrīnam! – jis īsasauce.

– Iz kurīni? – Luoceits pacēle sarauduotuos acs.

– Skrīnam, soku! – I Ezeits sajēme Luoceiti aiz depis i ruove iz mežu.

– Iz kurīni to tu mani veļc?

Jī paskrēja garom vacajam aizlyuzušajam bārzam, puorguoja puori ryuceišam pa sapyvušū tiļteņu, puoruope puori nūcierstajai apsei i, pynūtīs pa apdagušajim calmim, pasacēle kolnā.

– Verīs! – saceja Ezeits i paruodēja Luoceišam rudmīseiti.

– Mozuo zaltainuo sieņteņa, sasalīkuse celeišūs, mikrieslī sēdēja syunuos.

– Redzi? – saceja Ezeits. – jei nav ni papa, ni mamys, ni Ezeiša, ni Luoceiša, jei ir vysā vīna – i naraud.

© Autors: Sergejs Kozlovs “Ezeits myglā” // Сергей Козлов “Ежик в тумане”

© Tulkuojums: saprge, 2006-2008 LaKuGa.lv

Olūts teiklā: Ежик в тумане

Papeira olūts: Козлов С. Г. Ежик в тумане: Сказки. – М.: Дет. лит., 1989. – 115 с.: ил.

Sergejs Kozlovs SYLTĀ, KLUSĀ REITĀ IZ ZĪMYS VYDS. MES ATĪSIM I ELPUOSIM

Jau nazcik dīnu nabeja saulis. Mežs stuovēja tukšs, kluss. Daža vuornys naliduoja – tik tukšs beja mežs.

– Cauri ir, taisīs iz zīmu, – saceja Luoceits.

– A kur putyni? – vaicuoja Ezeits.

– Taisuos. Syltynoj lygzdys.

– A Vuovere kur?

– Izlīk sovu caurumu ar sausu vylnu.

– A Začs?

– Sēd sovā olā, elpoj. Gryb pīelpuot iz vysys zīmys.

– Vot duraks, – pasmaidēja Ezeits.

– Es jam saceju: pyrms zīmys napīelpuosi.

– A jis?

– Pīelpuošu, soka. Elpuošu i elpuošu.

– Laižam pi juo, varbyut kai paleidzēsim. – I jī atsapruovēja pi Zača.

Zača ola beja kolna trešajā pusē. Nu vīnys pusis Ezeiša sāta, nu cytys – Luoceiša sāta, a nu trešuos – Zača ola.

– Redz, – saceja Luoceits. – Ite. Ei, Zač! – jis aizaklīdze.

– Nu, – nu olys atguoja apsluops bolss.

– Kū tī dori? – vaicuoja Ezeits.

– Elpoju.

– Daudz pīelpuoji?

– Vēļ nā. Puseiti.

– Gribi, mes paelpuosim nu viersa? – vaicuoja Luoceits.

– Nasaīs, – beja dzieržams nu olys. – Maņ durovys.

– A tu pataisi škierbeņu, – saceja Ezeits.

– Attaisi vaļā par drupaneņu, a mes elpuosim, – saceja Luoceits.

– Bu-bu-bu, – atskanēja nu olys.

– Kū?

– Tiuleņ, – saceja Začs. – Nu, elpojit!

Ezeits ar Luoceiti atsagula placu pu placa i suoce elpuot.

– Fu!.. Fu!.. – elpuoja Ezeits.

– Fu-u!.. Fu-u!.. – elpuoja Luoceits.

– Nu, kai? – aizaklīdze Ezeits.

– Palīk syltuoks, – saceja Začs. – Elpojit.

– A niu? – par minotu vaicuoja Luoceits.

– Nav kuo elpuot, – saceja Začs.

– Ej šī da myusu! – klīdze Ezeits.

– Dataisi durovys i leiņ uorā!

Začs dacierta durovys i izleida uorā.

– Nu, kai?

– Kai piertī, – saceja Začs.

– Verīs vīn, trejatā to lobuok, – saceja Luoceits.

– Mes niu vysu zīmu īsim da teve i elpuosim, – saceja Ezeits.

– A ka saļsi zemē, ej da mane, – saceja Luoceits.

– Voi pi mane, – saceja Ezeits.

– Paļdis, – saceja Začs. – Kai to, ka aizīšu. Tik jius da mane naejit, labi?

– A parkū?..

– Pādi, – saceja Začs. – Pīluočuosit, i tod mani kas nabejs jims i apēss.

© Autors: Sergejs Kozlovs “Ezeits myglā” // Сергей Козлов “Ежик в тумане”

© Tulkuojums: saprge, 2006-2008 LaKuGa.lv

Olūts teiklā: Ежик в тумане

Papeira olūts: Козлов С. Г. Ежик в тумане: Сказки. – М.: Дет. лит., 1989. – 115 с.: ил.

Sergejs Kozlovs SYLTĀ, KLUSĀ REITĀ IZ ZĪMYS VYDS. LELAIS RUDIŅA VIEJS

Kur radīs, kur nā da Ezeiša i Luoceiša atskrēja Začs.

– Ei! – jis aizaklīdze. – Eje-jei! Eje-je-jeeei!

– Nu, kas ir? Runoj, – saceja Luoceits.

– Eje-je-jeei! – bļuove Začs.

– Nu tok runoj! – Ezeits aizasirdēja.

– Eje-je-jei! Je-jei! Je-jeeei! – I Začs aizbāga.

– Kas ta jam?

– Nazynu, – saceja Luoceits. A Začs kai putyns laidēs pa mežu i bļaustējēs spolgā zača bolsā.

– Kas ir ar jū? – vaicuoja Vuovere.

– Nikuo nasaprūtu, – saceja Skudra. A Začs apleide pylnu riņči i otkon izskrēja iz Luoceiša pļavenis.

– Saceisi kū voi nā? – klīdze Luoceits. Začs pieški nūstuoja, kai sastynga, pasacēle iz pakalis depu i…

– Nu tok! – sauce Ezeits.

– Ha-ha-ha-ha-haa! – Začs sasasmēja pats i laidēs nu vysa spāka paceļu.

– Varbyut jis nu pruota nūguojs, nu pruota nūguojs, nu pruota nūguojs? – kladzinēja Žogota.

– Da nā, jis pi pruota, jis pi pruota, jis pi pruota! – kloudzinēja Dzeņs.

I vīns pats Začs nivīnam nikuo navaicuoja, nivīnam nikuo nasaceja i breivs kai viejs lidout liduoja pa mežu.

– Zyni, – saceja Luoceits. – Maņ ruodīs, jis sevi ir īsadūmuojs par… vieju. Jis maņ nazkai to saceja:

“Īsadūmoj, Luoceit, ka es palyktu par vieju?”

– Tys breineigai, – saceja Ezeits. – Tik Začs jau nikod da nikuo taida nadasadūmuos.

A jam nabeja taisneiba. Partū ka Začs itymā vīgli saulainuos dīnys reitā eistyn beja sasajuts kai breivs rudiņa viejs, kas lidoj puori teirumim i mežim.

© Autors: Sergejs Kozlovs “Ezeits myglā” // Сергей Козлов “Ежик в тумане”

© Tulkuojums: saprge, 2006-2008 LaKuGa.lv

Olūts teiklā: Ежик в тумане

Papeira olūts: Козлов С. Г. Ежик в тумане: Сказки. – М.: Дет. лит., 1989. – 115 с.: ил.

Sergejs Kozlovs ZUOLIS RUDIŅA DZĪSME. PUTYNS

Vysu vosoru Začs veja viervi, i pret rudini jei tyka tik gara kai da dabasu.

– Dataiseišu kuosi, – dūmuoja Začs, – aizsvīsšu da zvaigznis i…

Atskrēja Vuovere:

– Kū tī dori, Zač?

– Viervi nūveju, – saceja Začs.

– A deļkuo?

– Izleisšu dabasūs, – saceja Začs. – Gribi, pajimšu teve leidza?

– Pajem, – saceja Vuovere.

Naktī izbyra zvaigznis. Začs aizsvīde kuosi da pošys leluokuos zvaigznis, i vierve kai smolks ziernūkļa teiklys nūsastīpe nu zemis da dabasu.

– Leiņ, – saceja Začs.

– A tu?

– Es aiz teve.

Začs leida jei pakaļ, tok jis namuocēja leist pa viervi, partū stypri atpalyka.

– Kur tu? Leiņ mudruok, – nu tymsa klīdze Vuovere. A Začs leida i leida, i jau suoce atpalikt.

– Kur tu tī esi? – nu tymsa vaicuoja Vuovere. Jei jau seņ beja izleiduse iz zvaigznis i gaidēja Zača. A Začs leiguojuos pa vydu, storp dabasim iz zemi, i jam vaira nabeja spāka ni leist iz augšu, ni laistīs iz zemi.

– Nu kū tu tī? – nu tymsa pavaicuoja Vuovere.

– Spāka nav. Navaru, – saceja Začs.

– Tu kai pa zareņam, kai pa zareņam, – saceja Vuovere.

Začs leiguojuos tymsā, juo auss kustynuoja naksneigs viejeņš, tuoli zam seve jis redzēja dzymtū mežu, a augšā – lelu zvaigzni i saprota, ka tiuleņ palaiss vaļā depis i nūkriss.

– Vysu vosoru pynu viervi, – biedeigs dūmuoja Začs, – i redz kai…

– Ei! – pieški jis nu zemis izdzierda zynomu bolsu. – Kas tī kircinej?

I cyts zynoms bolss atsacēja:

– Tuoli, navar redzēt.

– Kai tu dūmoj, Ezeit, kas tī varātu byut?

– Putyns, – saceja Ezeits.

– Kaids ta putyns iz dabasu vyds?

– Rats, – gribeja saceit Začs. Tok nūklusēja.

– Tys ir Začs, – nu zvaigznis klīdze Vuovere. – Leida dabasūs i redz kur aizasprīde.

– Luoceit, juo vajag gluobt!

– Izgluobit mane, – kluseņom saceja Začs.

– Nu kura laika Zači suokuši leist dabasūs, – nūbubinēja Luoceits i paruove aiz viervis.

– Oi, – klusom saceja Začs.

– Kai gluobsim? – vaicuoja Ezeits.

– Tiuleņ, – saceja Luoceits. I aizskrēja.

– Zači! – aizaklīdze Ezeits. – Tu tī?

– Es, – klusom saceja Začs.

– Nadzieržu!

– Es, – Začs saceja skaļuok. Kab jis klīgtu pavysam skali, jis nūkrystu.

– Tī jis, jis! – Vuovere bļuove nu zvaigznis.

– Turīs, Zači! – klīdze Ezeits. – Luoceits nazkū ir izdūmuojs.

Luoceits atsagrīze ar pologu.

– Turi, – jis saceja. I divejus golus īdeve Ezeišam.

– Zači! – Luoceits klīdze tymsā. – Taišni zam teve mes izstīpem pologu, dzierdi? Lēc!

– Maņ bais, – saceja Začs.

– Jam bais, – klīdze Vuovere. Jei iz zvaigznis beja lobuok dzieržams.

– Lēc, ite kam soka! – Luoceits aizaklīdze vēļ skaļuok i, atsalīkuši atpakaļ, jī ar Ezeiti izstīpe pologu, kai na varēja.

– Nu!

– Lēc! – sauce Vuovere.

Začs atlaide depis i liduoja, liduoja, liduoja, tik malnais naksneigais viejs sviļpuoja storp ausim.

– Kur ta pologs? Kur ta zeme? – dūmuoja Začs i nazynuoja, ka jis kai lels putyns ar lelim spuornim lidoj viers zemis i vaira nikai navar nūkrist.

© Autors: Sergejs Kozlovs “Ezeits myglā” // Сергей Козлов “Ежик в тумане”

© Tulkuojums: saprge, 2006-2008 LaKuGa.lv

Olūts teiklā: Ежик в тумане

Papeira olūts: Козлов С. Г. Ежик в тумане: Сказки. – М.: Дет. лит., 1989. – 115 с.: ил.

Sergejs Kozlovs ZUOLIS RUDIŅA DZĪSME. EZEIŠA KOLNS

Ezeits jau seņ nabeja redziejs taidu dabasu. Jau seņ tai nabeja bejs, kab jis itai nūsastuotu i palyktu. I ka kurs jam i pavaicuoja, kuo jis tai nūsastuojs, kuo tai stuov. Ezeits vysleidza ni par kū navarēja atbiļdēt.

– Kur tu verīs, Ezeit? – pavaicuoja Vuovere.

– Ai, – saceja Ezeits. I pamete ar depi.

– Kuo tu tī īsavieri? – pavaicuoja Skudra.

– Klusej, – saceja Vuovere.

– Aizadūmuojs, – Skudra nūsacēja pi seve i aizskrēja sovuos dzeluos.

A Ezeišam pieški pasaruodēja, ka jis itū mežu īraudziejs pyrmū reizi, itū kolnu, itū pļovu.

Ka da šam jis nikuo taida nikod nav redziejs.

– Kai ta itai? – dūmuoja Ezeits. – Es tok tik reižu asu skriejs pa itū stidzeņu, stuoviejs iz ituo kolna.

I kūki beja taidi cytaidi – vīgli, kai caurspeideigi, kai pylni ar sovu klusumu i mīru, ka Ezeits napazyna nu bierneibys zynomūs vītu.

– Kas ta tys? – bubynuoja Ezeits. – Ogruok ituo vysa naasu redziejs?

I putyni, tī nadaudzī putyni, kas beja palykuši mežā, niu Ezeišam ruodējēs pavysam cytaidi.

– Ite na Vuorna, ite nazkaids Ierglis grīž iz meža, – dūmuoja Ezeits. – Nikod naasu redziejs cik lela putyna.

– Vys stuovi? – vaicuoja Skudra. – Es, dzie, kaidu solmu atstīpu, a jis vys stuov.

– Namaisi jam, – saceja Vuovere. – Jis dūmoj.

– Dūmoj, dūmoj, – ūrce Skudra. – Kas ta mežā nūtyktu, kab vysi dūmuojuši.

– Padūmuos i vyss, – saceja Vuovere. – Namaisi.

– Vysi jius slaisti, – saceja Skudra. – Vysi jius cyts aiz cyta turitēs. – I aizskrēja.

A Ezeits pi seve Vuoverei pasacēja paļdis, partū ka jis sarunu dzierdēja nazkai tuoli tuoli – dūmuot, juos runuotu dabasūs, a jis byutu jiurys dybynā.

– Kaida jei loba, – Ezeits padūmuoja par Vuoveri. – Parkū es juos da šam nikod naasu satics?

Atguoja Luoceits.

– Nu kū? – jis saceja. – Kū dareisim?

Ezeits vērēs iz meža, iz kolna, iz Vuornys, kas grīzēs aiz upis, i pieški saprota, ka jam tai nasagryb nikuo atsaceit, tai nasagryb nūsalaist nu sova kolna… I jis suoce dūmuot par tim, kuru lobuos sirds deļ jis beja tics itymā kolnā.

© Autors: Sergejs Kozlovs “Ezeits myglā” // Сергей Козлов “Ежик в тумане”

© Tulkuojums: saprge, 2006-2008 LaKuGa.lv

Olūts teiklā: Ежик в тумане

Papeira olūts: Козлов С. Г. Ежик в тумане: Сказки. – М.: Дет. лит., 1989. – 115 с.: ил.