dzejnieki, vardes un varoņi

nevaru atturēties no šī ieraksta.lai arī īsti nebija laika uzrakstīt normāli.

šodien Marita atstiepa grāmatas, ko apmēram pirms gada bija aizņēmusies no manas dīvainās bibliotēkas, kad universitātē baudīja jauko sociālistiskā reālisma literatūras kursu. Sakses “Trīs šķūnīši” un Ostrovska “Kā rūdījās tērauds”.

tagad visas bibliotēkas met ārā padomju laika spamu, bet es savācu pērles, jo nekad jau nezini, kad var noderēt kādiem literatūrzinātniskiem priekiem vai privātām izpriecām.

tā nu saņēmos ierakstam par padomju dzeju, sociālistisko reālismu un varoņu reklāmām.

pašai man tas gan jau nebūtu ienācis prātā un arī nebūtu piegriezusi nekādas vērības, bet Nostaļģijas dzejas lasījumos Rakstniecības un mūzikas muzejā uzzināju, ka milzu plakātam pie stacijas nomainījies teksts. tik aprasts ar politģīmjiem uz reklāmas stabiem, ka viens pīpis – pazudis kaķītis Bobo vai atrasts vecs prezidents.

bet, izrādās, ģīmjiem mainās pantiņi. tagad laikam kaut kāds sauklis “cik es kruts puisis un kā es visu padarīšu, jou!” – neesmu pētījusi. drīzāk spriežu pēc pārējo reklāmu stila sabiedrības apziņā ieborēt mītu par pārcilvēku, kas vēlētājam ļauj palikt ērtajā un pasīvajā pozīcijā, aktīvu darbību atstājot tam, kas var. vai vismaz saka, ka var. vaidēt ir vieglāk un lamāt otru ir vieglāk, nekā pašam darīt un uzņemties atbildību par savu dzīvi un saviem lēmumiem.

politiskās reklāmas lielākoties ir nemainīga vērtība, kas klišejiski būvē varoņa tēlu, kas nāks un glābs. vai tas Ļeņins, vai Ulmanis. stīva persona, kas būs tēvs un gādnieks, ko pielūgt. jo lielāka persona, jo lielāka pielūgsme. ne velti autoritārie režīmi tā iecienījuši grandiozas celtnes. cilvēkam būs būt pīslim, ne radošam garam. tāpēc jo lielāks plakāts, jo krutāks varonis. jo krutāks varonis, jo vairāk pīšļu par viņu nobalsos.

pirms tam uz stacijas plakāta bija uzbrauciens dzejniekiem, par ko toreiz padomāju – nudien kā tante Margarita, ar ko pirms laikam 7 gadiem dzīvoju vienā komunālajā dzīvoklī un sasmēlos eksotikas. Margaritas lielākais ienaidnieks bija inteliģentie, jo patiesībā tak viņi visi ir maukas, tikai izliekas labāki. un visus inteliģentos vajag nošaut, jo viņi ir maitas.

daudz no to laiku sulīgās folkloras neatceros, bet zinu, ka pie visa bija vainīga viņas vedekla, kas pēc dēla nāves atņēma mazbērnus. un ka tante Margarita bija ārlaulības bērns no smalkas krievu pirmsrevolūcijas laiku buržuju ģimenes un pēc mātes nāves kara laikā auga bērnunamā, jo smalkie radi nepaņēma pie sevis, tā izpelnoties mūžīgu naidu. viņai bija tik daudz izmeklēti labu krievu padibeņu lamuvārdu, ka taisni žēl – tajos laikos man pa rokai nebija diktofona. uz Latviju viņu atveda ar vilcienu, kad bija jāiet prom no bērnunama. izmeta, iedeva istabiņu un virtuvē 2 plīts riņķus. tā arī visu mūžu nodzīvoja, lamādama inteliģentos.

kādu dienu dzejnieku kritika no lielā plakāta esot nozudusi ar galiem. bet ne jau tāpēc, ka reklāmas varonis būtu atklājis latvju dzeju un pa vakariem jūsmīgi lasītu Frici Bārdu vai Aspaziju. 🙂

kā liels noslēpums muzejā man tika pačukstēts – tie pienapuikas reklāmas aģentūru  jampampi tak nebija pamanījuši, ka pirms vēlēšanām ir arī Dzejas dienas un nav kruti literatūras učenēm tādā svētā laikā teikt, ka dzejnieki ir mēsls. tāpēc plakāts ar steigu tika pārtaisīts, jo PIRMS vēlēšanām pat literatūras učene ir gana svarīga persona un nevar zaimot viņas svētās jūtas un spļaut uz dzejniekiem.

te ir vecais plakāts, ko Gūgles tante piedāvāja paņemt no Kas jauns krājumiem.

gadījumu par dzejniekiem un reklāmu atcerējos šodien pēc jaukās tvitera sarakstes ar kaut kādu Nilu Saksu, kas stilīgi tēloja jauniņu buldozerīti, kam nekas grēcīgs nav svešs, izņemot pieklājību. pēc tam mani apgaismoja, ka minētā persona, kas tik traki iekarsusi cīņā par blondām sievietēm, ir algots darbinieks. kuo rotūs brauc, tuo dzīsmi dzīdi.

viss sākās ar manu iesmējienu par kaut kur pamanīto aģentūras LETA ziņu, ka Blondīņu asociācija noslēgusi līgumu ar partiju, kuras spams nu jau ir visur – baznīcā, presē, e-pastā un sazin kur.

virtuālais dievs ir kā spams – viņš redz visu un izseko visur. ne tikai iekopē brīnumainas atklāsmes draugu dienasgrāmatās kā latvju Dastins Hofmans, bet var nonest draugiem.lv pavisam – kā latvju Čaks Noriss.

par gaumi nestrīdās. var jau būt, ka es vienkārši esmu ērms, kam jau sen partejiskā spama ir gana līdz ūkai. jo muni draugi i pazinis vysaidu parteju kandidati. socialajūs teiklūs šaļtim sajiuta kai kurkuļu muorkā, kur vysi ar asteitem vibrej.

vislabākā aizsardzība pret absurdu ir pasmieties par to. galu beigās – ja jau dalīt sievietes, tad arī citām partijām kāda pienākas: ja PLL atbalsta blondīnes, varbūt Vienotība lai ņem brunetes (esot gudras un varēs izvilkt valsti no purva), bet PP – rižās. reta suga! tā kā bija tikai 140 zīmes un vairāk partiju līdz manai apziņai nebija spējušas nokļūt, melnmates nepiesaucu.

ilgi nebija jāgaida. uzradās augstāk minētais Nils Sakss.

tādas kā tu – tu laikam joko?

mums ir blondīnes, bet lūzeriem pārējas

ja paredzēts iegādāties dārgu mājdzīvnieku, ir svarīgi pirms tam pārliecināties, vai spalvas krāsa piestāv interjeram. 🙂

tādas kā tu var piekrāsot

tādas kā mani nepārkrāso. ja jau Tev tik traki mani vajag, nomaini krāsu savam interjeram! 😀

manai mazmājiņai piestāvētu tava brūna matu krāsa

sarunāts. kad nākošreiz iešu pie friziera, palūgšu saslaucītos matus iesaiņot priekš Tavas mazmājiņas sienas dekora acu augstumā

Manai toletes dekorēšanai meitenes twiterī piedāvā nogriezt savus matus. Zināmu stāvokli sabiedrībā esmu sasniedzis.

meitenes Tavai tOletei piedāvā vecu matu humāno palīdzību, lai, sēžot uz poda un skatoties brūnā dekorā, Tu varētu tapt viedāks.

morāle. kū ar klybu doncuot, tū ar duraku runuot. pats par duraku paliksi. i, dubļūs īleids, naceri bolts izleist.

finālā 1955. gada dzeja un tā laika retorika, kas liekas tik pazīstama. sociālistiskais reālisms un tā vērtības mūžam dzīvo. vecās grāmatās ir zelta bedre.

nobeigumā citāts no Andreja Upīša 1951. gadā izdotās lieliskās grāmatas “Ceļā uz socialistisko realismu”, kurā ieskicēts, kāpēc dzeja neder nekam un kādu dzeju vajadzētu mūslaiku garam.

vai varbūt nevajag dzeju par varoņiem. vajag tikai reklāmas tekstus – īsus, skanīgus, varonīgus. jo atkal klāt kārtējās vēlēšanas, kad balsojam nevis par darbiem, nedarbiem un cilvēkiem, bet PR fabriku produktiem.

vecas desas un salātus nomazgā, lai varētu pārdot. vecas idejas jāpasaka citiem vārdiem un aizies rūkdamas.

jo bāreņu tautai taču tā gribas mammu un tēti, pret kuru varu pusaudziski sacelties un burkšķēt, bet atkal ērti ieritināties un pašam nedomāt ne par komunālajiem maksājumiem, ne vakariņam.

zirgoties nedrīkst smieties nevajag skumt

Sastopoties ar jaunu informāciju, vienmēr ir vajadzīgs laiks, lai to ieliktu savas pieredzes plauktos un iekļautu esošajā lietu un vērtību sistēmā. Kārtošanas laiks ir apmulsuma laiks. Ne velti juku laikos literatūrai grūti – nevar saprast, kuras vērtības aizstāvēt – vecās, kas vairs nav modē, vai jaunās, kuru vēl nav.

Aizvakar skatījos monitorā, vakar dīdījos pie monitora, šodien joprojām esmu palikusi pie monitora. Pilnīgi neraksturīgi ņemos un neko nevaru uzrakstīt par Rakstniecības un mūzikas muzeja rīkoto “Nostalģijas maratonu” ar padomjlaika autoriem. Kaut kas neiet kopā, visu laiku domāju un tomēr sakni nevaru izrakt.

Dzeju lasīja Anda Līce un Imants Auziņš. Abi bija atbraukuši no laukiem, no īstās Latvijas. Piesūkušies ar zemes spēcinošo smārdu un bišu spārnu glāstīti. Ja izteikties atbilstoši vakara noskaņai. Jo dzeja bija. Dzeja bija skaista, tikai brīžam pārāk poētiskas vārdu kruzules un dabas gleznu virknējums, kam manas profānās dienas allažības samaitātās smadzenes netika līdzi.

Laikam biju gaidījusi kaut ko citu, kaut ko līdzīgu pirms pāris gadiem Rakstnieku savienības rīkotajam novadu dzejas pasākumam Brīvdabas muzejā, kur sabrauca vitāli un priecīgi lauku dzejnieki, galdā cēla pīrādziņus un maizītes, skandēja dzeju, apdziedāja muzejā laimi meklējošos kāziniekus un to darīja ar patiesu prieku un enerģiju. Lūk, tur varēja priecāties līdzi, gavilēt, smieties un raudāt no visa lieliskā absurda! Vitāli dzejnieki, kas vitāli lasa salkanu dzeju. Spīd saule, lido lapsenes, kāzinieki, tūristi. Un dzejai patiesībā nebija ne vainas. Tā vienkārši bija cita dzeja, kas radusies no dvēseles sāpēm, gribēšanas rakstīt, talanta un esošām klišejām. Nav jau ne vainas arī dzejai, kas neko jaunu nemeklē un nekādus podus neapgāž – ir cilvēki, kam tā ir vajadzīga. Ir labi, ja cilvēki to atrod un priecājas līdzi. Dzīve taču ir tikai vienreiz, kāpēc par to skumt vai žēlabās nīkt.

Rakstniecības muzeja zālē ar brūnajām padomjlaika sienām un tumši zaļajiem aizkariem man tomēr bija ļoti skumji. Sirmi dzejnieki, sirmi un krāsoti klausītāji, tumša zāle, PowerPointa prezentācijas slaids viņiem fonā – Anda Līce, Imants Auziņš, 09.09.2010.

Kaut kā ļoti žēl – kaut kādas pagājušo laiku godības, kā varbūt nemaz nebija bijis. Vieni kļuva slaveni, otri nē. Vieni pārdzīvoja laiku maiņas, citi vienkārši dzīvo. Tikai retais no muzeja rīkotā “Nostaļģijas maratona” autoriem ir iekļuvis mācību grāmatās. Vai arī iekļuvis ar pāris rindiņām: Imants Ziedonis, Ojārs Vācietis un citi, Mirdza Ķempe, Ārija Elksne un citas.

Guļošos nesit. Ir ļoti grūti definēt savu viedokli, mēģinot nenodarīt kādam pāri. Muzeja mēģinājums izvilkt gaismā 60.-80. gadu autorus ir ļoti interesants. Muzejs ir muzejs, un muzejam piedien vākt laika liecības un artefaktus. Tāpēc dzīvu autoru dzejas lasījumi un personīgo mantu dāvinājumi krātuvei ir veids, kā likt pagātnei atdzīvoties, kamēr laikabiedri vēl ir dzīvi un var pastāstīt. Kad tad vēl, ja ne tagad. Pēc desmit gadiem droši vien nē.

Pasākuma formāts gan bija ļoti dīvains. Ja lasījumi bija domāti paaudžu tuvināšanai un muzejpedagoģijai, pietrūka attiecīgas informācijas pirms pasākuma, lai jaunieši atnāktu paskatīties. Tad arī vajadzētu zinoša cilvēka komentāru un stāstījumu, kas tas tāds ir un kāpēc. Ja pasākums bija domāts laikabiedriem, formas izvēle nav tā sliktākā – autors kaut ko noskaita, saņem auditorijas jautājumus, zvaigzne ir bijusi tikties ar pielūdzējiem. Tai ziņā man ļoti patika pasākuma reklāmā minētais: pasākumos apmeklētājiem būs iespēja zīmīšu formā iesniegt jautājumus dzejniekiem. Tomēr manis apmeklētājā vakarā auditorija bija stipri plāna un pasīva. Tik vien kā smējās citur, nekā smietos es vai mani vienaudži. Jautājumus tā arī neviens neuzdeva, zīmītes nesūtīja. Puķes arī tā īsti nepasniedza un pielūgsmē nedega.

Tā arī netiku gudra, vai patiesi izdaudzinātajos Dzejas dienu ziedu laikos tas bija tā, kā rakstīts apdzeltējušās avīzēs un kā atceras vecie – ļaužu pilnas zāles, sajūsma, puķes un publikas dievināšana, jautājumi un diskusijas par dzejas problemātiku un laikmeta garu. Man ir stāstīts, ka tajos laikos dzejnieki bija dievi, kas metaforu valodā stāstīja aizliegtas lietas un tā dzejai ļāva kļūt par tautas gara telpu. Tikai kur tie dievu pielūdzēji palikuši tagad, ka sajūsmā nenāk un neklausās? Laikam jau tas bija tajos vecajos laikos, kad latviešu dzeja kā jauna meita sarkdama runāja zīmēs, tāpēc tagad, jau pieaugusi sieva, nemāk sarunāties nemaz – kā nu nosauksi tādas nepieklājīgas lietas vārdos.

Idejai pasaukt ciemos jaunu cilvēku un lūgt par to uzrakstīt nav ne vainas. Man patiesi bija interesanti klausīties Andas Līces un Imanta Auziņa atmiņas par pagājušiem laikiem, par cilvēkiem, notikumiem, parādībām. Par Jeronima Stulpāna un vēl kaut kāda dzejnieka kautiņu, atgriežoties ar autobusu no Kauņas. Par lāča uzbrukumu Kuriļu salās un šoferi, kas bobiku ar plāno brezenta jumtu steigā vadīja prom tādā ātrumā, ka zib vien. Par Harija Gāliņa tumši zilo uzvalku ar gaišu strīpiņu, ko viņam nopirka Literatūras fonds, jo šis staigāja vienā uzvalkā kopš 1940. gada, bet tomēr jau bija 1958. gads un jābrauc uz draudzības vakaru ar brālīgo republiku dzejniekiem. Vai Andas Līces, kas gan neesot nekāda šuvēja, tomēr mīlot jebkuru radošu darbu, atmiņas par pašas šūto apģērbu, rūtainajiem svārkiem, kuros ieradusies uz Dzejas dienu pasākumu, par horoskopu zinātājas apmeklējumu, kas pateikusi, ka dzejniece iepriekšējā dzīvē nav bijusi vis džigits, bet laivu taisītājs Polinēzijā, kaut zirgi viņai tomēr patīk labāk par ūdeni.

Manuprāt, šī bija labākā pasākuma daļa. Iepriekšējo paaudžu atmiņas ir labas, jo ļauj saprast pagātni – kā bija dzīvot. Memuārus droši vien nelasīšu, jo tā nav mana mīļākā literatūra, kaut Auziņš uz tiem ik pa laikam atsaucās – laikam ir pat vairākas grāmatas. Bet paklausīties klātienē gan ir jauki, ar visiem žestiem un sajūsmu. Par Neretas vidusskolas izaudzētajiem kukurūzas hibrīdiem, kas Maskavā dabūjuši sudraba medaļu. Vai stāšanos un neiestāšanos PSRS Literatūras institūtā, jo tur visi pīpo.

Diskrēti un metaforu valodā aprakstītā kolēģu dzeršana un stukaču būšana, neko nenosaucot īstajos vārdos un pasakot tā, ka zinātāji sapratīs, bet neviens neko nepierādīs, bija lielisks totalitārās domāšanas un uzvedības paraugs. Imants Auziņš, to visu līksmā balsī stāstot, nudien kļuva gandrīz par muzeja eksponātu. Jo viņš tā arī nepateica, ka Lešinskis bija stukačs, kaut zīmju valodā deva nepārprotamus mājienus – kā īsta padomju dzeja!

Tomēr viņu dzeja mani neinteresē. Tās joprojām ir tās pašas apdrupušās grāmatiņas ar šķebinoši poētiskiem un neko nepasakošiem aprakstiem, atskaņām un man nesaprotamu humoru par kolhoziem un blatiem. Tas ir, es zinu, kas bija kolhozi un blats, bet man nav ne jausmas, kur jāsmejas. Pārstumdu mājās no viena plaukta uz otru un tomēr ir žēl izmest – manas mammas jaunība.

Imants Auziņš lasīja dzejoli par pēckara laiku, un es sapratu, ka tas joprojām nav beidzies. Tā ir cita paaudze, cita pieredze, kas pēkšņi ir nosvītrota. Mūsdienu Latvijā nerunā par pēckara grūtībām, par padomju laika labumiem un sliktumiem un tās ir tikai pensionāru atmiņas. Bet ko lai iesāk ar biogrāfisko dzeju par mežabrāļiem vai pēckara nabadzību. Pat auditorijai labāk patika ironizēšana par stulbo demokrātiju, laupītāju kapitālismu un zaglīgajiem deputātiem. Publika manāmi atdzīvojās, kad Imants Auziņš ķērās pie tādiem pantiem kā Reketieri to ar viltu // Projām nesa gluži siltu vai Spirķiks, kas nav mūsu pašu, // Gandrīz atņēma man dvašu. Kā arī Nevis slinkojot un pūstot, // Bet par biznesmeni kļūstot, // Tauta dzīvo, tauta zeļ, // Lepnas kotedžas sev ceļ.

Pa smieklam biju nosaukusi šo pasākumu virkni par Dinozauru dzejas dienām. Jo ko gan citu lai padomā par pasākumu, kur piedalās autori, kuru grāmatas manā skapī stāv “lasīt neviens tāpat vairs nelasīs, bet izmest grēks, jo tak sava laika liecība un varbūt kaut kad būs interesanti palasīt” plauktā. Ja jau pat bērnībā, kad mājās biju izlasījusi visu, tajā skaitā Jaunsudrabiņa kopotos rakstus un pat ķērusies pie Tolstoja un Heses, tās bija grāmatas, ko tā arī nespēju palasīt.

Šo iespaidu sevišķi paspilgtināja literatūrzinātnieces Andas Kubuliņas komentāri RMM mājaslapā, raksturojot Rakstnieku savienības rīkotās Dzejas dienas: Nu jau pāris vairākus gadus RS vadībā akūts kļuvis darba tikums un pie Raiņa pieminekļa nekas nenotiek. Paši lasījumi notiek izkaisīti dažādās vietās ar atrakciju, cirkus elementiem, tā cerot piesaistīt klausītājus.Tā slinkums prolatirizē dzeju un dzejniekus padara, domāju pret viņu gribu, par lubrakiem. Savukārt RMM rīkotos dzejas vakarus, acīmredzot, īstās un pareizās Dzejas dienas, komentāra autore nosauc par izņēmuma paraugstundu.

Cik latviešiem ir Dzejas dienu? Un, nez, kuras ir pareizās? Tās ar mikrofonu vai tās ar megafonu?

Kā vēlāk uzzināju, sākotnēji pasākumu cikla nosaukums bijis iecerēts pagalam cildens – “Ar zelta lāpu”. Autori no aizgājības iznesuši dzejas zelta lāpu kā mūžības simbolu.

Muzejs tomēr izvēlējies ne cildinoši slavēt veco laiku dzejas autorus, bet skatīties no šo laiku pozīcijām. Zelta lāpa pret nostaļģiju. Lai gan bija abas. Publikā gan cerēju  redzēt daudz vairāk laikabiedru ar sirmām galvām. Vai nu nav nostaļģijas, vai arī nav naudas ieejas biļetēm. Bet varbūt muzeja rīkoto nostaļģijas vakaru bija tik daudz, ka izvēlējās citus dzejniekus.

Cienu savu vecāku jaunību, cerības un mammas rūtainās pantiņu klades, kur rūpīgā, lai arī ārsta, rokrakstā dežūru laikā pierakstīti citāti no romāniem un dzejoļu krājumiem. Tajos laikos visi lasīja dzeju, dzejniekus sveica ar asteru pušķiem un rudens bija dzejas laiks, kad, citējot vakarvakara dalībnieci Andu Līci, bija puķu jūra, jaunais dzejnieks saņēma ceļa maizi visam gadam, tā bija gara maize, kas viņu baroja un tuvināja ar citu paaudžu dzejniekiem. Gan piebilstot, ka īsti jau nekā kopīga ar tiem večiem nebija – kaut vai ar Jūliju Vanagu nemaz ar ne.

Tai brīdī pārlaidu acis auditorijai un sajutos kā mammas klases salidojumā, kur viņi viens otru sauc par meitenēm un puikām, iet uz meiteņu un puiku tualeti, runā kā mazi bērni. Laiks ir mānīgs, īstajā kompānijā jaunība atgriežas. Viņiem atkal dzirkst acis, viņi atkal ir jauni.

Aizvakar sēdēju pie monitora, vakar sēdēju, šodien sēžu. It kā “Nostalģijas maratonā” bija viss, bet nespēju saprast, kas īsti. It kā vecu cilvēku atmiņas par saviem ziedu laikiem, it kā latviešu literatūra. It kā žēl, it kā vienalga.

Nav jau ar ko salīdzināt – Dzejas dienu ziedu laikos manis nebija. Tas ir, es biju, bet diezgan tālu no dzejas. Jo vienīgais, ko atceros no Dzejas dienām jau 90. gados, ir nepārtraukti juku laiki un mūžīgās pārejas laika pārdomas – rīkot, nerīkot, pie pieminekļa vai bez pieminekļa, Benjamiņa namā un bez Benjamiņa nama, ar ruporu vai ar mikrofonu, ar svecēm vai lampiņām. Nav bijis nekā droša vai stabila, jo jāatsakās no vecā, bet nekā jauna vēl nav. Padomju stilā vairs nevar, bet tomēr gribas pa vecam, ar spozmi un pompu.

Droši vien visa mana pieredze ir tāds juku laiks, jo padomju laikus neatceros, bet pārējais nekad nav bijis uz palikšanu. Esmu pēdējo oktobrēnu un pirmo skautu paaudze. Tāpēc man vienmēr ir mazliet interesanti un biedējoši skatīties uz stingrajos laikos augušajiem, kas vienmēr zina, kā vajag. Kategoriskums ir jocīgs.

Pasākums bija diezgan baiss, jo nebija pat smieklīgi. Manas cerības paskatīties uz vitālām un kaut kādā ziņā tomēr smieklīgām citas paaudzes tradīcijām izčākstēja. Jo smieties jau var tikai par to, kas uztrauc un biedē – kā būdīga veča nokrišana uz banāna mizas blakus naski tipinošam tantukam, kas viņam sniedz palīdzīgu roku, jo tas var notikt arī ar pašu, vai uzbāzīga veļas pulvera un politiskā spēka reklāma, pret ko vienīgā aizsardzība un distancēšanās ir smiekli un ironija. Par to, kas izskatās nožēlojami, neviens nesmejas.

Ja neskaita kārtējos Staburaga gabaliņus, ko muzejs saņēma dāvanā. Vēl pāris tādu pasākumu, un muzejs Staburagu varēs uzbūvēt no jauna. Te nu ir latvietība – sen appludināta klints, no kuras katram mājās pa akmentiņam. Kad latvieši savu klinti salasīs atpakaļ, Lāčplēsis atkal būs dzīvs.

Aizdomājos par apzagto paaudzi, kas joprojām ir dzīvi, bet kuru vērtības nevienam nav vajadzīgas un kas nejūtas piederīgi, bet kaut kā kuļas un atceras senos laikus ar lāču medībām un kolhozu ērdnīcām, kad dzejnieks vēl bija kaut kas, bet tomēr nekas no tā visa nav sanācis, jo literatūras vēsturē iekļūs citi – ne vakardienas lasījumu autori.

Negribētos nekad piedzīvot šādu brīdi ar sevi – tradīcijas izčākst un pārvēršas par farsu, ko vairs nevajag pat vienaudžiem, jo pasākumā nebija ļaužu pūļa ar  sirmām galvām, asteru pušķiem un pielūgsmi. Drīzāk tādi dzejas kapusvētki.

Lai tomēr iedvesmotos rakstam par Dinozauru dzejas dienām, tramvajā lasīju 1987. gadā izdoto rakstu krājumu “Sociālistiskie svētki un ieražas”. Braucu īstā pensionāru stundā, un nebija īsti, kur apsēsties, jo atšķirībā no citiem man nebija ne kūjas, ne lieko zobu. Sirmās galvas izbrīnā skatījās uz manu lasāmvielu. Sociālisma tak nav. Kā var interesēties par sociālistiskajiem svētkiem? Ko viņa grib, ko viņa jēdz, ko viņai vajag?

Man tomēr ir interesanti, no kurienes aug ideoloģiskās kājas Dzejas dienām, ko Latvijas Rakstnieku savienība jau kopš Raiņa simtgades svinībām 1965. gadā rīko ik gadus. Uzmanības vērta ir arī “Nostaļģijas maratonā” cītīgi un nostalģiski piesauktā tradīcija pie Raiņa pieminekļa skandēt dzeju par prieku sanākušajam un no skolām sadzītajam pūlim, tā dodot gara maizi visam gadam.

Mūsu republika ir bagāta ar vēstures un kultūras pieminekļiem. (..) Šī pieminekļu bagātība dod iespēju attīstīt daudzveidīgas komunistiskās audzināšanas formas.
Visaktīvākā loma sociālistisko svētku un ieražu norisēs ir vēstures pieminekļiem – vienai no skaitliski vislielākajām un sabiedriski nozīmīgākajām kultūras pieminekļu pamatgrupām. Izveidojušās senas tradīcijas masu politisko pasākumu laikā rīkot svinīgas ceremonijas pie tiem.
(..)
Stabilas tradicionālas norises ir arī Dzejas dienās. Interesenti zina – noteikti būs piemiņas brīdis pie Raiņa kapa Rīgā, pie Raiņa priedēm Jūrmalā, pie Raiņa pieminekļa Komunāru laukumā Rīgā, kur Padomju Latvijas un brālīgo republiku dzejnieki runās par dzeju, tās uzdevumiem un arī par mums pašiem, lasīs savus dzejoļus. Dzejas dienās atklāj arī jaunus pieminekļus kultūras darbiniekiem.

Kravinska M. Vēstures un kultūras pieminekļu izmantošana sociālistisko svētku un ieražu norisēs. // Sociālistiskie svētki un ieražas. – R.: Zvaigzne, 1987. – 150.-151., 157. lpp.

Ar dzeju tāpat kā ar sabiedriskām idejām, strāvojumiem un politiskiem virzieniem un partijām. Kad kaut kas izčākst, tas paliek par parodiju. Kas 20. gs. 70. gados bija metaforās slēpta bagāta garīgā telpa, mūsdienās ir salkani panti. Lasu padomjlaika dzeju un saprotu, ka neko nesaprotu. Cits laiks, citi cilvēki. Bet viņi joprojām ir dzīvi! Raksta un runā. Kamēr vari, klausies. Pēc tam tas būs tikai digitālajos ierakstos un sabirzušos apdzeltējušos papīros.

Nobeigumā jauks video, kā dienu vēlāk pie Rīgas domes virpuļdurvīm tika tvarstīts jenotsuns. Jo dzeja tāpēc ir dzeja. Ne to noķert, ne maisā iebāzt. Ja Rīgā ieklīst jenotsuns, viņš atnāks līdz pašām rātsnama durvīm. Slēp kaut metaforās vai maisā.

[youtube=http://www.youtube.com/watch?v=APJ4MQ3243g]

malnais humors i nūvadnīki

varu īprīcynuot i ari īprīcynoju vysu pasauli, ka maņ šudiņ nabyus mobiluo telepona.
leidz ar tū pasauļs var leist nu bikšu uorā, asu tikai onlainā, kod asu, tok na sazvonoma.

pasuokums Breivdobys muzejā 6. septembrī beja tik genials, ka seņ naasu tai rauduojuse. D vīnu reizi beja juopīsatur pi statiņa.

rauduoju div reizis. piedejū reizi itai izaprīcuojuse i puorsasmiejuse beju pyrms nazcik godu, kod ar Ilonu meklējem apsveikuma dzejūli Juoņam Eļkšņam jubilejā. tod skaitieju latgalīšu dzejis antologeju, kū sastatiejs V. Valeiņs. D Ilona zyna, jei redzēja i rauduoja leidza!

īsadūmoj – vaca perduna (lai maņ atlaiž vysus grākus pret vacim perdunim i profesorim, bet ite nadūmoju nikuo ļauna, tikai faktus) sastateita izlase, kur dominej pyrmssmierts izjiutys. i nu taidys izlasis juoatrūn teksts apmāram 70 godu jubilejā… da osoru!

vysumā pasuokumam nabeja ni vainis. maisēja tik tys, ka beja juoskaita nazkaidi dzejūli. ar trejim ruodējēs par moz, ar četrim nasaruodēja opols cipars, a pīktū nūskaitieju iz dullū – kurs pasatruopēja. vēļ maisēja, ka beja juobrauc iz sātu sienīs i nasaguoja ītusēt.

bet lai voi kai, šikaladu i limanadu nu 1 kuozinīku dabuojom. sataisējem vuortus i pikantai safotografējem, lykom zeimēt. eisi sokūt, ka tik loba kompaneja. tod ari izvadeišonys, kuozu i krystobu dzeja ir loba dzeja.

vīneigais, kū izdūmuoju, braukdama viļcīnī ar cītumnīku, iz prīšku byutu labi nūškiert – dzeja tautai i trokūs dzeja. tod tautys dzejnīki varātu sovā storpā apsamaineit ar kruojumenim i komplimentim, a trokī ītusēt pa sovam ar sovim tekstim.

partū ka tei nabeja nīvodu dzeja. tei beja tautys dzeja, kas stuov puori nūvodu rūbežim.

Dzejis diska “Inflatio Poesis” atkluošona

9. septembrī 15:00 SEB bankys Rīdzenis filialē, Vaļņu īlā 11, nūtiks dzejis diska “Inflatio Poesis” prezentaceja. Tys ir vīns nu centralūs Dzejis dīnu nūtykumu.
Disks izīt jau trešū godu nazkodejuos Dzejis dīnu godagruomotys vītā – audio formatā. Projekta realizeišonā pīsadalēja ari LgSC ar LRAA finansialū atspaidu.
Diskā ir 7 latgalīšu dzejnīku dzejūli.
Bankys darbinīku vītā struoduos dzejnīki i kreditu vītā izsnīgs sovu dzeju.
Vaira dazynuošonys par ituo goda Dzejis dīnom sātyslopā http://www.dzejasdienas.lv

Nūvodu dzejnīki skaiteis dzeju pasuocīnī „Novadu pant-Toņi”

Sastdīņ, 6. septembrī, nu 12 leiz 16 stuņžu Latvejis Etnografiskajā breivdobys muzejā nūtiks vīns nu ituo goda Dzejis dīnu kruosainuokūs pasuocīņu – nūvodu dzejnīku dzejis skaitiejumi „Novadu pant-Toņi”, kura laikā sasatiks Latgolys, Kūrzemis, Zemgalis, Vidzemis dzejnīki, nūtiks simbolisks guojīņs pa nūvodu sātom, byus rodūšuo darbneica bārnim.
Pasuokuma „Novadu pant-Toņi” aizdavums ir popularizēt nūvodu dzejnīku veikumu, vysu vaira viereibys dagrīžūt kotra kulturviesturiskuo nūvoda – Zemgalis, Kūrzemis, Vidzemis i Latgolys – sovpateigajai kulturys identitatei i bagateibai, kas izapauž tik jam rakstureigā unikalā kulturys montuojumā i vūlūdys sovpateigumā.
Īeja pasuocīnī ir par veļti, tok juo gostim byus juonūpierk Latvejis Etnografiskajā breivdobys muzeja īejis bilets (lelajim Ls 1, studentim i pensionerim Ls 0,75, škoļnīkim Ls 0,50).
Pasuocīni „Novadu pant-Toņi” Latvejis Etnografiskajā breivdobys muzejā organizej Latvejis Rakstnīku savīneiba sadarbeibā ar regionalajom literarajom apvīneibom i bīdreibu “Latgolys Studentu centrs”.
Vaira dazynuošonys par ituo goda Dzejis dīnom sātyslopā http://www.dzejasdienas.lv

Nūvodu dzejis dīnys Reigā

Novadu dzejnieku dzejas lasījumi Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā

“Novadu pant-Toņi”

2008. gada 6. septembrī

Norises laiks: plkst. 11-15

Koncepcija

Mērķis:

Popularizēt novadu dzejnieku veikumu, uzsverot katra kultūrvēsturiskā novada – Zemgales, Kurzemes, Vidzemes un Latgales – savdabīgo kultūras identitāti, kas izpaužas novadam raksturīgā unikālā kultūras mantojumā un valodas īpatnībās.

Uzdevumi:

  1. Ar reģionālo literāro apvienību un nevalstisko organizāciju palīdzību 2008. gada 6. septembrī sapulcināt Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā 3-4 dzejniekus no katra Latvijas novada;
  2. Katrā Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja novada sētā (Zemgales, Kurzemes, Vidzemes un Latgales) izveidot attiecīgā novada dzejnieku dzejas lasījumu „stundu” (katra novada dzejas lasījumi ilgs 45 min + 15 minūtes starpbrīdis, kura laikā klausītāji un dalībnieki pārvietosies uz nākamā novada sētu) (scenāriju un tā izpildījumu pēc brīvas izvēles katra novada sētā organizē attiecīgā reģiona literārās apvienības pārstāvji un paši dzejas autori);

3. Ar nolūku pasākuma „Novadu pant-Toņi” pamatauditorijā (dzejas cienītāji, novadu pārstāvji u.c.) integrēt Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja apmeklētājus – ģimenes ar bērniem, pie katra novada sētas izveidot tematisku radošo (zīmēšanas, apgleznošanas, veidošanas u.tml.) darbnīcu (radošo darbnīcu organizatorisko darbu veic Latvijas Rakstnieku savienības pārstāvji, taču idejiski laipni aicināti piedalīties arī reģionu literāro apvienību un Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja pārstāvji);

4. Pasākuma „Novadu pant-Toņi” noslēgumā noorganizēt radošo darbnīcu laikā tapušo darbu izstādi (organizatorisko darbu veic Latvijas Rakstnieku savienības pārstāvji).

* Projekts „Novadu pant-Toņi” nav komerciāls, tāpēc ieeja pasākumā ir bez maksas, taču tā apmeklētājiem, izņemot organizatorus un dzejas autorus, būs jāiegādājas Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja ieejas biļete (pieaugušajiem Ls 1, studentiem un pensionāriem Ls 0,75, skolēniem Ls 0,50) (invalīdiem, pirmsskolas vecuma bērniem, daudzbērnu ģimenēm, bāreņiem un bez vecāku gādības palikušiem bērniem, pansionātu iemītniekiem (uzrādot dokumentus) ieeja bez maksas).