Krīvejis rūka, latgalīši i paļdis draugim

Sastdiņ maņ pavaicuoja – deļkuo Tovu DĪNrokstu sauc NAKTineica. Nazynu.

Vairs narokstu ni pa DĪNom, ni pa NAKTim. Da i vyspuor narokstu. Pa dīnu doru koč kū, pa nakti guļu. Da eksplozejis.

Šudiņ puorskaitieju Jura Kažys rokstu (tviterī jam gon vaira nasekoju, partū ka jis taids stresains puiss – vysu laiku taisa demonstracejis voi ari mierķa tvītapus i flešmobus “aizīsim i davai reizē nazkū darēsim tī i tī”).

Ja jau dialogs sācies, to nevajag pārtraukt. Blogošana un piedalīšanās Twitter ir regulāra darbība. Ja blogā ilgāku laiku nav jaunu ierakstu, cilvēki sāks pārlapot  pēdējo nedēļu avīzes, lai pārliecinātos, ka nav palaiduši garām jūsu nekrologu vai sēru sludinājumu. J.Kažys roksts sātyslopā webradar.lv.

Puorskaitieju i nūsakaunieju. Myruse naasu. Tikai doru vysa kū cytu.

Pravda, bieru sludynuojuma nivīns nameklēs. Kas nu ocu uorā, tuo nav. Mož kod īguoduos – nazkod beja. A tai pasauļs ir pylns ar tekstim. Kas jam nu vēļ vīna autora.

Beja Reigys Gruomotu svātki, kur LgSC pīsadalēja pyrmū reizi i cīši veiksmeigai – iz myusu reikuotū kulturys pasuokumu atguoja tik daudz ļaužu, ka daguoja puorsavuokt iz Kongresu noma Mozū zalu i to vysys ryndys ļaužu pylnys, kai ari Reigys skaiteituojim devem īspieju tikt pi latgalīšu gruomotu. Skrīšona saguoja lela, tok maņ cīši lela prīca par vysim, kas atsasauce, paleidzēja i darēja nu sirds: Inese, Edeite, Artis, Arnita, Juoņs, Kristīne P. i Kristīne Z., Dzintra, Vineta, Līga, Madara, Ilona, Indra i cyti – eistyn prīca, ka ir taidi cylvāki! I ka jūs pazeistu. 🙂

Itei gruomotu tierguošona beja muna personeiguo iniciativa, pavasarī īraugūt latgalīšu izdevieju nūlaistuos rūkys, a par laimi tū atbaļstēja ari puorejī bīdri – bez jūs atbolsta nabyutu īspiejama ni veiksmeiguo daleiba Reigys Gruomotu svātkūs, ni gruomotu pīejameiba Reigys i Daugovpiļs birojūs.
Ka puorejī naīsasaisteitu, es vīna poša varātu i junī, i julī, i novembrī braukuot pa vysim Latgolys tiergim i kopusvātkim, sveceišu vokorim i balym i vaidēt, cik vyss švaki i kai nivīnam navajag nikuo. :))

Partū ka koč voi Viļānu tiergā junī i julī es nu pošu latgalīšu sajiemu tikai kritiku – nafig jius izdūdit itūs syudus itymā stulbajā volūdā. Aplej ar syudu spani, izlomoj latgaliski (!) i aizīt laimeigi. A maņ sirds pylna. I stuovi.
Deļkuo maņ kai cylvākam tys vajadzeigs? Itei, gols golā, ir muna vīneiguo dzeive.

LgSC nav ni gruomotu veikals, ni izdeviejs, ni kinostudeja, tok myusu bīdri dora vysa kū, kas jim pateik i ir latgalisks, i LgSC tam ir atbolsts.
Itei gruomotu tierguošona ir veids, kai LgSC var īsakļaut latgalīšu kulturys apritē i ar sovim resursim sekmēt itymā gadīnī latgalīšu literaturys izplateišonu, atpazeistameibu i tikšonu da sova skaiteituoja.

Tai ka vysleluokais paļdis vysim, kas atbolsta!
Seviški jaunīšim, kas sovā breivajā laikā navys sēdēja teiklā, čatuoja, vērēs youtube klipus, a atguoja i tierguoja latgalīšu gruomotys. Paļdis autorim, kas napīmuonēja, atbrauce i runuoja. Paļdis pierciejim, kas varbyut poši nikod nanūbrauktu iz Rēzekni voi Daugovpili i naaizītu speciali pi Elkšņa, pi Luoča, pi Barkovskys voi Šuplinskys, a Reigā īraudzēja, nūpierka gruomotys i skaitēs. Voi ari bīži, naprosdami nivīna vuorda latgaliski, atguoja i nūpierka gruomotu latgaliski, kab īsavuiceitu myusu volūdu.

Paļdis ari Gruomotizdevieju asociacejai, kas pasuokumu sareikuoja, i kopejneicai “Pie Humberta“, kur daudzi beja pyrmū reizi i izbreinā secynuoja – KAI Reigā var byut TAIDA vīta, kur esi kai sātā?

A šudiņ rutina. Nanormali īt mīgs i gryuts atsagrīzt realitatē ar tyukstūša i vīnu dorbu.

Tymā skaitā beja juoizdūmoj pīkluojeiga atbiļde par munu daleibu IZM dorba grupā, kam da 15. decembra juoizstruodoj prīšklykumus i juoīsnīdz izglītības un zinātnes ministra parakstītu informāciju Ministru prezidentam par veicamajiem pasākumiem latgaliešu rakstu valodas kā vēsturiska latviešu valodas paveida saglabāšanai, aizsardzībai un attīstībai.

Ite pats izgleiteibys ministra reikuojums: “Pamatojoties uz Ministru prezidenta 2010.gada 27.maija rezolūciju Nr.20/L-1116-jur Izglītības un zinātnes ministrijai (turpmāk – IZM), lai izstrādātu priekšlikumus par nepieciešamo pasākumu nodrošināšanu latgaliešu rakstu valodas kā vēsturiska latviešu valodas paveida saglabāšanai, aizsardzībai un attīstībai, izveidot darba grupu šāda sastāvā: K.Vāgnere (IZM valsts sekretāra vietniece nozares politikas jautājumos), M.Baltiņš (Valsts valodas centra direktors, prombūtnes laikā aizvieto Valsts valodas centra direktora vietnieks A.Timuška), V.Dundure (Latgaliešu valodas, literatūras un kultūrvēstures skolotāju asociācijas valdes priekšsēdētāja, prombūtnes laikā aizvieto Latgaliešu valodas, literatūras un kultūrvēstures skolotāju asociācijas valdes priekšsēdētāja vietnieks I.Slišāns), V.Ernstsone (IZM Valsts valodas politikas nodaļas vecākā referente), L.Leikuma (Latvijas Reģionālo un mazāk lietoto valodu savienības pārstāve, prombūtnes laikā aizvieto Latvijas Reģionālo un mazāk lietoto valodu savienības prezidents J.Mednis), I.Muhka (valsts aģentūras „Latviešu valodas aģentūra” projektu vadītāja, prombūtnes laikā aizvieto valsts aģentūras „Latviešu valodas aģentūra” vecākā speciāliste G.Kļava), A.Neimane (Valsts izglītības satura centra Vispārējās izglītības satura nodrošinājuma nodaļas vecākā referente, prombūtnes laikā aizvieto Valsts izglītības satura centra Vispārējās izglītības satura nodrošinājuma nodaļas vecākā referente S.Austruma), S.Pujāte (Kultūras ministrijas Kultūrpolitikas departamenta Stratēģijas un reģionālās kultūrpolitikas nodaļas vecākā referente), Z.Sneibe (IZM Valsts valodas politikas nodaļas vadītāja), A.Stafecka (LU aģentūras „LU Latviešu valodas institūts” vadošā pētniece, prombūtnes laikā aizvieto LU aģentūras „LU Latviešu valodas institūts” direktora vietnieks Ojārs Bušs), I.Šuplinska (Rēzeknes Augstskolas asociētā profesore, prombūtnes laikā aizvieto Rēzeknes Augstskolas asociētā profesore S.Lazdiņa), I.Teilāne (Daugavpils Universitātes Latviešu valodas katedras asistente, prombūtnes laikā aizvieto Daugavpils Universitātes Latviešu valodas katedras vadītāja V.Šaudiņa), A.Vanaga (Latviešu valodas un literatūras skolotāju asociācijas priekšsēdētāja), J.Viļums (Dagdas novada domes deputāts, prombūtnes laikā aizvieto Latgales plānošanas reģiona Rīgas biroja vadītājs L.Daugavietis), A.Vulāne (Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes profesore), A.Pūķe (IZM Valsts valodas politikas nodaļas vecākā referente).”

Deļkuo itys vyss trikmīņs? Gara viesture. Nazkod LgSC suoce raksteit viestulis laikam vēļ Ministru prezidentam A. Kaļveišam i vaicuot, kod ta beidzūt koč kū darēs latgalīšu volūdys aizsardzeibai, atteisteibai i saglobuošonai, kai sūleits Vaļsts volūdys lykumā.

Tai niu taisa dorba grupu, kam vajag līdz 2010.gada 15.decembrim izstruoduot prīkšlykumus. Reali jemūt, jaunnedeļa na deļ dorba, šūnedeļ tys nanūtiks, vēļ nedeļa vajadzeiga sprīstuo apstruodei i sagataveišonai. Deļ dorba grupys saīšonys palīk 3 nedelis. Voi otkon kuortejais “dareit nazkū lyka, a nikuo navajag” pasuokums?

Cikom kas, e-postā īrypuojuse vēļ vīna viestule – nu Valda Labinska. Taupejūt Jiusu laiku i acs – ite juos kopeja teiklā. Politika ir soldona, tok tei nav muna stiheja. Maņ rībās, ka ar mani manipulej i maņ byutu juodora tys, kū nūsoka partejis lineja.

Deļtuo vieleišonu sūliejumu kontekstā byus interesnai pasekuot “Vīnuoteibys” vīnuoteibai – kai I.Druvīte i kompaneja tiks golā ar sovu latgaliskuma fobeju i kas gols golā nūtiks ar 2011. goda tautys skaiteišonu, kur pyrmū reizi viesturē pasaruodiejuse ideja saskaiteit latgalīšus.

Pravda, kai jau es te pyrms puors dīnu eksplodieju tviterī ka vēļ koč vīns “vyspuor maņ ari baba nu Latgolys” pasaceis, ka es struodoju Krīvejis interesēs, nudi sisšu pa ūlom. bez breidynuojuma.

Tai vot i dzeivojam. Ni vīnu plyudu da ūtru, nu vīnys zemistricis da cytys. Kotru reitu eju puor īlu, kotru reitu dzeiveibu gluobu.

Dzeive kai kalendars, kur pīraksteit termeņus i tod viļkt buļtenis iz prīšku – tū padareišu reit, tū pareit, tū jaunnedeļ. Koč kod tok vysam byus laika gona.

zirgoties nedrīkst smieties nevajag skumt

Sastopoties ar jaunu informāciju, vienmēr ir vajadzīgs laiks, lai to ieliktu savas pieredzes plauktos un iekļautu esošajā lietu un vērtību sistēmā. Kārtošanas laiks ir apmulsuma laiks. Ne velti juku laikos literatūrai grūti – nevar saprast, kuras vērtības aizstāvēt – vecās, kas vairs nav modē, vai jaunās, kuru vēl nav.

Aizvakar skatījos monitorā, vakar dīdījos pie monitora, šodien joprojām esmu palikusi pie monitora. Pilnīgi neraksturīgi ņemos un neko nevaru uzrakstīt par Rakstniecības un mūzikas muzeja rīkoto “Nostalģijas maratonu” ar padomjlaika autoriem. Kaut kas neiet kopā, visu laiku domāju un tomēr sakni nevaru izrakt.

Dzeju lasīja Anda Līce un Imants Auziņš. Abi bija atbraukuši no laukiem, no īstās Latvijas. Piesūkušies ar zemes spēcinošo smārdu un bišu spārnu glāstīti. Ja izteikties atbilstoši vakara noskaņai. Jo dzeja bija. Dzeja bija skaista, tikai brīžam pārāk poētiskas vārdu kruzules un dabas gleznu virknējums, kam manas profānās dienas allažības samaitātās smadzenes netika līdzi.

Laikam biju gaidījusi kaut ko citu, kaut ko līdzīgu pirms pāris gadiem Rakstnieku savienības rīkotajam novadu dzejas pasākumam Brīvdabas muzejā, kur sabrauca vitāli un priecīgi lauku dzejnieki, galdā cēla pīrādziņus un maizītes, skandēja dzeju, apdziedāja muzejā laimi meklējošos kāziniekus un to darīja ar patiesu prieku un enerģiju. Lūk, tur varēja priecāties līdzi, gavilēt, smieties un raudāt no visa lieliskā absurda! Vitāli dzejnieki, kas vitāli lasa salkanu dzeju. Spīd saule, lido lapsenes, kāzinieki, tūristi. Un dzejai patiesībā nebija ne vainas. Tā vienkārši bija cita dzeja, kas radusies no dvēseles sāpēm, gribēšanas rakstīt, talanta un esošām klišejām. Nav jau ne vainas arī dzejai, kas neko jaunu nemeklē un nekādus podus neapgāž – ir cilvēki, kam tā ir vajadzīga. Ir labi, ja cilvēki to atrod un priecājas līdzi. Dzīve taču ir tikai vienreiz, kāpēc par to skumt vai žēlabās nīkt.

Rakstniecības muzeja zālē ar brūnajām padomjlaika sienām un tumši zaļajiem aizkariem man tomēr bija ļoti skumji. Sirmi dzejnieki, sirmi un krāsoti klausītāji, tumša zāle, PowerPointa prezentācijas slaids viņiem fonā – Anda Līce, Imants Auziņš, 09.09.2010.

Kaut kā ļoti žēl – kaut kādas pagājušo laiku godības, kā varbūt nemaz nebija bijis. Vieni kļuva slaveni, otri nē. Vieni pārdzīvoja laiku maiņas, citi vienkārši dzīvo. Tikai retais no muzeja rīkotā “Nostaļģijas maratona” autoriem ir iekļuvis mācību grāmatās. Vai arī iekļuvis ar pāris rindiņām: Imants Ziedonis, Ojārs Vācietis un citi, Mirdza Ķempe, Ārija Elksne un citas.

Guļošos nesit. Ir ļoti grūti definēt savu viedokli, mēģinot nenodarīt kādam pāri. Muzeja mēģinājums izvilkt gaismā 60.-80. gadu autorus ir ļoti interesants. Muzejs ir muzejs, un muzejam piedien vākt laika liecības un artefaktus. Tāpēc dzīvu autoru dzejas lasījumi un personīgo mantu dāvinājumi krātuvei ir veids, kā likt pagātnei atdzīvoties, kamēr laikabiedri vēl ir dzīvi un var pastāstīt. Kad tad vēl, ja ne tagad. Pēc desmit gadiem droši vien nē.

Pasākuma formāts gan bija ļoti dīvains. Ja lasījumi bija domāti paaudžu tuvināšanai un muzejpedagoģijai, pietrūka attiecīgas informācijas pirms pasākuma, lai jaunieši atnāktu paskatīties. Tad arī vajadzētu zinoša cilvēka komentāru un stāstījumu, kas tas tāds ir un kāpēc. Ja pasākums bija domāts laikabiedriem, formas izvēle nav tā sliktākā – autors kaut ko noskaita, saņem auditorijas jautājumus, zvaigzne ir bijusi tikties ar pielūdzējiem. Tai ziņā man ļoti patika pasākuma reklāmā minētais: pasākumos apmeklētājiem būs iespēja zīmīšu formā iesniegt jautājumus dzejniekiem. Tomēr manis apmeklētājā vakarā auditorija bija stipri plāna un pasīva. Tik vien kā smējās citur, nekā smietos es vai mani vienaudži. Jautājumus tā arī neviens neuzdeva, zīmītes nesūtīja. Puķes arī tā īsti nepasniedza un pielūgsmē nedega.

Tā arī netiku gudra, vai patiesi izdaudzinātajos Dzejas dienu ziedu laikos tas bija tā, kā rakstīts apdzeltējušās avīzēs un kā atceras vecie – ļaužu pilnas zāles, sajūsma, puķes un publikas dievināšana, jautājumi un diskusijas par dzejas problemātiku un laikmeta garu. Man ir stāstīts, ka tajos laikos dzejnieki bija dievi, kas metaforu valodā stāstīja aizliegtas lietas un tā dzejai ļāva kļūt par tautas gara telpu. Tikai kur tie dievu pielūdzēji palikuši tagad, ka sajūsmā nenāk un neklausās? Laikam jau tas bija tajos vecajos laikos, kad latviešu dzeja kā jauna meita sarkdama runāja zīmēs, tāpēc tagad, jau pieaugusi sieva, nemāk sarunāties nemaz – kā nu nosauksi tādas nepieklājīgas lietas vārdos.

Idejai pasaukt ciemos jaunu cilvēku un lūgt par to uzrakstīt nav ne vainas. Man patiesi bija interesanti klausīties Andas Līces un Imanta Auziņa atmiņas par pagājušiem laikiem, par cilvēkiem, notikumiem, parādībām. Par Jeronima Stulpāna un vēl kaut kāda dzejnieka kautiņu, atgriežoties ar autobusu no Kauņas. Par lāča uzbrukumu Kuriļu salās un šoferi, kas bobiku ar plāno brezenta jumtu steigā vadīja prom tādā ātrumā, ka zib vien. Par Harija Gāliņa tumši zilo uzvalku ar gaišu strīpiņu, ko viņam nopirka Literatūras fonds, jo šis staigāja vienā uzvalkā kopš 1940. gada, bet tomēr jau bija 1958. gads un jābrauc uz draudzības vakaru ar brālīgo republiku dzejniekiem. Vai Andas Līces, kas gan neesot nekāda šuvēja, tomēr mīlot jebkuru radošu darbu, atmiņas par pašas šūto apģērbu, rūtainajiem svārkiem, kuros ieradusies uz Dzejas dienu pasākumu, par horoskopu zinātājas apmeklējumu, kas pateikusi, ka dzejniece iepriekšējā dzīvē nav bijusi vis džigits, bet laivu taisītājs Polinēzijā, kaut zirgi viņai tomēr patīk labāk par ūdeni.

Manuprāt, šī bija labākā pasākuma daļa. Iepriekšējo paaudžu atmiņas ir labas, jo ļauj saprast pagātni – kā bija dzīvot. Memuārus droši vien nelasīšu, jo tā nav mana mīļākā literatūra, kaut Auziņš uz tiem ik pa laikam atsaucās – laikam ir pat vairākas grāmatas. Bet paklausīties klātienē gan ir jauki, ar visiem žestiem un sajūsmu. Par Neretas vidusskolas izaudzētajiem kukurūzas hibrīdiem, kas Maskavā dabūjuši sudraba medaļu. Vai stāšanos un neiestāšanos PSRS Literatūras institūtā, jo tur visi pīpo.

Diskrēti un metaforu valodā aprakstītā kolēģu dzeršana un stukaču būšana, neko nenosaucot īstajos vārdos un pasakot tā, ka zinātāji sapratīs, bet neviens neko nepierādīs, bija lielisks totalitārās domāšanas un uzvedības paraugs. Imants Auziņš, to visu līksmā balsī stāstot, nudien kļuva gandrīz par muzeja eksponātu. Jo viņš tā arī nepateica, ka Lešinskis bija stukačs, kaut zīmju valodā deva nepārprotamus mājienus – kā īsta padomju dzeja!

Tomēr viņu dzeja mani neinteresē. Tās joprojām ir tās pašas apdrupušās grāmatiņas ar šķebinoši poētiskiem un neko nepasakošiem aprakstiem, atskaņām un man nesaprotamu humoru par kolhoziem un blatiem. Tas ir, es zinu, kas bija kolhozi un blats, bet man nav ne jausmas, kur jāsmejas. Pārstumdu mājās no viena plaukta uz otru un tomēr ir žēl izmest – manas mammas jaunība.

Imants Auziņš lasīja dzejoli par pēckara laiku, un es sapratu, ka tas joprojām nav beidzies. Tā ir cita paaudze, cita pieredze, kas pēkšņi ir nosvītrota. Mūsdienu Latvijā nerunā par pēckara grūtībām, par padomju laika labumiem un sliktumiem un tās ir tikai pensionāru atmiņas. Bet ko lai iesāk ar biogrāfisko dzeju par mežabrāļiem vai pēckara nabadzību. Pat auditorijai labāk patika ironizēšana par stulbo demokrātiju, laupītāju kapitālismu un zaglīgajiem deputātiem. Publika manāmi atdzīvojās, kad Imants Auziņš ķērās pie tādiem pantiem kā Reketieri to ar viltu // Projām nesa gluži siltu vai Spirķiks, kas nav mūsu pašu, // Gandrīz atņēma man dvašu. Kā arī Nevis slinkojot un pūstot, // Bet par biznesmeni kļūstot, // Tauta dzīvo, tauta zeļ, // Lepnas kotedžas sev ceļ.

Pa smieklam biju nosaukusi šo pasākumu virkni par Dinozauru dzejas dienām. Jo ko gan citu lai padomā par pasākumu, kur piedalās autori, kuru grāmatas manā skapī stāv “lasīt neviens tāpat vairs nelasīs, bet izmest grēks, jo tak sava laika liecība un varbūt kaut kad būs interesanti palasīt” plauktā. Ja jau pat bērnībā, kad mājās biju izlasījusi visu, tajā skaitā Jaunsudrabiņa kopotos rakstus un pat ķērusies pie Tolstoja un Heses, tās bija grāmatas, ko tā arī nespēju palasīt.

Šo iespaidu sevišķi paspilgtināja literatūrzinātnieces Andas Kubuliņas komentāri RMM mājaslapā, raksturojot Rakstnieku savienības rīkotās Dzejas dienas: Nu jau pāris vairākus gadus RS vadībā akūts kļuvis darba tikums un pie Raiņa pieminekļa nekas nenotiek. Paši lasījumi notiek izkaisīti dažādās vietās ar atrakciju, cirkus elementiem, tā cerot piesaistīt klausītājus.Tā slinkums prolatirizē dzeju un dzejniekus padara, domāju pret viņu gribu, par lubrakiem. Savukārt RMM rīkotos dzejas vakarus, acīmredzot, īstās un pareizās Dzejas dienas, komentāra autore nosauc par izņēmuma paraugstundu.

Cik latviešiem ir Dzejas dienu? Un, nez, kuras ir pareizās? Tās ar mikrofonu vai tās ar megafonu?

Kā vēlāk uzzināju, sākotnēji pasākumu cikla nosaukums bijis iecerēts pagalam cildens – “Ar zelta lāpu”. Autori no aizgājības iznesuši dzejas zelta lāpu kā mūžības simbolu.

Muzejs tomēr izvēlējies ne cildinoši slavēt veco laiku dzejas autorus, bet skatīties no šo laiku pozīcijām. Zelta lāpa pret nostaļģiju. Lai gan bija abas. Publikā gan cerēju  redzēt daudz vairāk laikabiedru ar sirmām galvām. Vai nu nav nostaļģijas, vai arī nav naudas ieejas biļetēm. Bet varbūt muzeja rīkoto nostaļģijas vakaru bija tik daudz, ka izvēlējās citus dzejniekus.

Cienu savu vecāku jaunību, cerības un mammas rūtainās pantiņu klades, kur rūpīgā, lai arī ārsta, rokrakstā dežūru laikā pierakstīti citāti no romāniem un dzejoļu krājumiem. Tajos laikos visi lasīja dzeju, dzejniekus sveica ar asteru pušķiem un rudens bija dzejas laiks, kad, citējot vakarvakara dalībnieci Andu Līci, bija puķu jūra, jaunais dzejnieks saņēma ceļa maizi visam gadam, tā bija gara maize, kas viņu baroja un tuvināja ar citu paaudžu dzejniekiem. Gan piebilstot, ka īsti jau nekā kopīga ar tiem večiem nebija – kaut vai ar Jūliju Vanagu nemaz ar ne.

Tai brīdī pārlaidu acis auditorijai un sajutos kā mammas klases salidojumā, kur viņi viens otru sauc par meitenēm un puikām, iet uz meiteņu un puiku tualeti, runā kā mazi bērni. Laiks ir mānīgs, īstajā kompānijā jaunība atgriežas. Viņiem atkal dzirkst acis, viņi atkal ir jauni.

Aizvakar sēdēju pie monitora, vakar sēdēju, šodien sēžu. It kā “Nostalģijas maratonā” bija viss, bet nespēju saprast, kas īsti. It kā vecu cilvēku atmiņas par saviem ziedu laikiem, it kā latviešu literatūra. It kā žēl, it kā vienalga.

Nav jau ar ko salīdzināt – Dzejas dienu ziedu laikos manis nebija. Tas ir, es biju, bet diezgan tālu no dzejas. Jo vienīgais, ko atceros no Dzejas dienām jau 90. gados, ir nepārtraukti juku laiki un mūžīgās pārejas laika pārdomas – rīkot, nerīkot, pie pieminekļa vai bez pieminekļa, Benjamiņa namā un bez Benjamiņa nama, ar ruporu vai ar mikrofonu, ar svecēm vai lampiņām. Nav bijis nekā droša vai stabila, jo jāatsakās no vecā, bet nekā jauna vēl nav. Padomju stilā vairs nevar, bet tomēr gribas pa vecam, ar spozmi un pompu.

Droši vien visa mana pieredze ir tāds juku laiks, jo padomju laikus neatceros, bet pārējais nekad nav bijis uz palikšanu. Esmu pēdējo oktobrēnu un pirmo skautu paaudze. Tāpēc man vienmēr ir mazliet interesanti un biedējoši skatīties uz stingrajos laikos augušajiem, kas vienmēr zina, kā vajag. Kategoriskums ir jocīgs.

Pasākums bija diezgan baiss, jo nebija pat smieklīgi. Manas cerības paskatīties uz vitālām un kaut kādā ziņā tomēr smieklīgām citas paaudzes tradīcijām izčākstēja. Jo smieties jau var tikai par to, kas uztrauc un biedē – kā būdīga veča nokrišana uz banāna mizas blakus naski tipinošam tantukam, kas viņam sniedz palīdzīgu roku, jo tas var notikt arī ar pašu, vai uzbāzīga veļas pulvera un politiskā spēka reklāma, pret ko vienīgā aizsardzība un distancēšanās ir smiekli un ironija. Par to, kas izskatās nožēlojami, neviens nesmejas.

Ja neskaita kārtējos Staburaga gabaliņus, ko muzejs saņēma dāvanā. Vēl pāris tādu pasākumu, un muzejs Staburagu varēs uzbūvēt no jauna. Te nu ir latvietība – sen appludināta klints, no kuras katram mājās pa akmentiņam. Kad latvieši savu klinti salasīs atpakaļ, Lāčplēsis atkal būs dzīvs.

Aizdomājos par apzagto paaudzi, kas joprojām ir dzīvi, bet kuru vērtības nevienam nav vajadzīgas un kas nejūtas piederīgi, bet kaut kā kuļas un atceras senos laikus ar lāču medībām un kolhozu ērdnīcām, kad dzejnieks vēl bija kaut kas, bet tomēr nekas no tā visa nav sanācis, jo literatūras vēsturē iekļūs citi – ne vakardienas lasījumu autori.

Negribētos nekad piedzīvot šādu brīdi ar sevi – tradīcijas izčākst un pārvēršas par farsu, ko vairs nevajag pat vienaudžiem, jo pasākumā nebija ļaužu pūļa ar  sirmām galvām, asteru pušķiem un pielūgsmi. Drīzāk tādi dzejas kapusvētki.

Lai tomēr iedvesmotos rakstam par Dinozauru dzejas dienām, tramvajā lasīju 1987. gadā izdoto rakstu krājumu “Sociālistiskie svētki un ieražas”. Braucu īstā pensionāru stundā, un nebija īsti, kur apsēsties, jo atšķirībā no citiem man nebija ne kūjas, ne lieko zobu. Sirmās galvas izbrīnā skatījās uz manu lasāmvielu. Sociālisma tak nav. Kā var interesēties par sociālistiskajiem svētkiem? Ko viņa grib, ko viņa jēdz, ko viņai vajag?

Man tomēr ir interesanti, no kurienes aug ideoloģiskās kājas Dzejas dienām, ko Latvijas Rakstnieku savienība jau kopš Raiņa simtgades svinībām 1965. gadā rīko ik gadus. Uzmanības vērta ir arī “Nostaļģijas maratonā” cītīgi un nostalģiski piesauktā tradīcija pie Raiņa pieminekļa skandēt dzeju par prieku sanākušajam un no skolām sadzītajam pūlim, tā dodot gara maizi visam gadam.

Mūsu republika ir bagāta ar vēstures un kultūras pieminekļiem. (..) Šī pieminekļu bagātība dod iespēju attīstīt daudzveidīgas komunistiskās audzināšanas formas.
Visaktīvākā loma sociālistisko svētku un ieražu norisēs ir vēstures pieminekļiem – vienai no skaitliski vislielākajām un sabiedriski nozīmīgākajām kultūras pieminekļu pamatgrupām. Izveidojušās senas tradīcijas masu politisko pasākumu laikā rīkot svinīgas ceremonijas pie tiem.
(..)
Stabilas tradicionālas norises ir arī Dzejas dienās. Interesenti zina – noteikti būs piemiņas brīdis pie Raiņa kapa Rīgā, pie Raiņa priedēm Jūrmalā, pie Raiņa pieminekļa Komunāru laukumā Rīgā, kur Padomju Latvijas un brālīgo republiku dzejnieki runās par dzeju, tās uzdevumiem un arī par mums pašiem, lasīs savus dzejoļus. Dzejas dienās atklāj arī jaunus pieminekļus kultūras darbiniekiem.

Kravinska M. Vēstures un kultūras pieminekļu izmantošana sociālistisko svētku un ieražu norisēs. // Sociālistiskie svētki un ieražas. – R.: Zvaigzne, 1987. – 150.-151., 157. lpp.

Ar dzeju tāpat kā ar sabiedriskām idejām, strāvojumiem un politiskiem virzieniem un partijām. Kad kaut kas izčākst, tas paliek par parodiju. Kas 20. gs. 70. gados bija metaforās slēpta bagāta garīgā telpa, mūsdienās ir salkani panti. Lasu padomjlaika dzeju un saprotu, ka neko nesaprotu. Cits laiks, citi cilvēki. Bet viņi joprojām ir dzīvi! Raksta un runā. Kamēr vari, klausies. Pēc tam tas būs tikai digitālajos ierakstos un sabirzušos apdzeltējušos papīros.

Nobeigumā jauks video, kā dienu vēlāk pie Rīgas domes virpuļdurvīm tika tvarstīts jenotsuns. Jo dzeja tāpēc ir dzeja. Ne to noķert, ne maisā iebāzt. Ja Rīgā ieklīst jenotsuns, viņš atnāks līdz pašām rātsnama durvīm. Slēp kaut metaforās vai maisā.

[youtube=http://www.youtube.com/watch?v=APJ4MQ3243g]

9. maja atrodums. nazkas par dzedu

meklējot krāsaino papīru, atradu zaļu rūtiņu blociņu, kur kaut kad rudenī un ziemā pa laikam ar zīmuli ierakstīju kaut kādus dzejoļus. tas ir, nerakstīju speciāli, bet man tā reizēm gadās. ne pārāk bieži. varbūt dažas reizes gadā, kad zaudēju modrību.

te tālāk 1 gab. no tā blociņa. diezgan murgains. bet kaut kas tur ir. lieki teikt, ka neatcerējos, ka kaut kas tāds ir vispār bijis, kamēr neizlasīju. tad gan atcerējos – kā uzrakstīju un brīnījos, kāda velns pēc. tā nu tas ir, tā tam būs būt. dara pati nezina, ko grib.

dzeds struodoj par kontrolīri
jis ir maita i izboksta kačim acs
nivīns muna pasauļa naredzēs lobuok
kai garom braucūšūs mašynu guņs

dzeds dzeivoj da seita
jis atvīnoj elektreibu i aiztaisa acs
nivīns dzeda pasaulī napaliks glups
dzeda sātā vysi ir dvieseļu radinīki

dzeds saškolda zierņu maiksts
nivīns dzeda duorzā vaira dabasūs naīs
dzedam vysi radinīki ir dzeivi
dzeda sveitys kārmynūs puryni plaukst

15.01.2010

autoūsta. a nazkam te vysa dzeive

dasadūrt vacim failim ir kai dasadūrt seņ pagaisušam pasauļam. kai vacys avīzis kurynuot ceplī i aizaraut ar seņ nūmyrušu cylvāku intervejom i rokstim. kai cyluot vacus žurnalus i puorskaiteit naivus rokstus par plaukstūšū globalū ekonomiku, dreizū pīsavīnuošonu eirozonai i peidžeru lītuošonu.

attaisūt vacus failus, na reši var atrast vysaidus dabasu breinumus. to vysaidus nīkus i paguotnis putekļus, to nazkod svareigys lītys. voi seņ raksteitus tekstus, kas koč kaidā ziņā pasaruod interesni i niule.

ite nazkod 4. tramvajā pīraksteits dzejūļs. kod vēļ dzeivuoju sātā Mukulēs i reizi nedeļā voi divejuos brauču ar guļammaisu iz Reigu – nazynūt, pi kuo palikšu par nakti. ite vīna šaļteņa nu dzeivis, kod tramvajs golapunktā pi tierga attaisēja durovys i pa tom durovom vydā īskrēja nazcik smoku, skaņu i nazcik dzeivu.

laikam nazkaidā ziņā es tuo vysa grybu otkon. myužeiguo ceļa sajiutys zam kuoju. i sātys jutūnis nazkur vydspusē, kod sātā gaida suņs i dorbs. i nazkuo taida – nazkuo tuo nazyn kuo. kod nav mīra a ni. i reizē ir taids mīrs, ka kai pluovam saplyust ar vysu pasauli i izgaist jimā.

rudiņs i pavasars vysod īt leidza ar namīru. ceļš vylynoj – pasaceļt i aizīt. eisa nūstuošona autoūstā i otkon ceļā. a nazkam te vysa dzeive.

autoūsta

bolūži palāku rudiņa dabasu kruosā. i čāguoni malni kai valni
kaijis sudobra spuornim kai īsamaļdiejušys. voi ari pa eistam
staigoj i klemš, maizis druponu kleņčej
paraugi naīdūt! aizīs da cyta

ļaužu symti pi platformu
kruojās kai dziernovu muorkā
lēpinis, iudiņa lopys iudinī malnā
plastmasys butylkys maun i nazkaidi syudi
zivu smoka nu tierga pādejuo paviļjona
nazkur daugova, jiura. nazkur viļni
ite kanalā iudiņs kai īryusiejs, sasastuojs glums
autoūsta

čygonkys speideigys
malnuos suknēs ar zeļteitu dzeipuru streipem
pučis, volani, kleini i buorksts. rišeļje roksti
kopcenis smolkys. papīdeiši kai ciersti
pazeileišu
tev reitu byus laime

īt saule iz pušdīnis laiku
vieja aprautūs dabasūs grymst
reitu sūlēja sutūni, pārkiuņa leitu i zibsni
reitu myusu vaira te nabyus
autoūsta

ļauds sasastuoj, nūsastuoj, skrīn
treisdesmit catūrtais, treisdesmit pīktais. sastais. septeitais. symtais
kurs vēļ ar biletu?
sādvītu nav! dabuosit stuovēt
par šaļti jiusu ite vairs nabyus
a nazkam te vysa dzeive

autoūsta
iz garmanis spielej vecs sierms i ar vīnu kuoju
dasyt ritmu. golvu damīdz pi garmanis suonu
jis varbyut tū garmani atvede leidza
psrs
mes pasauli jaunu sev ceļsim
mes īsuoksim jaunu dzeivi

jam reitu byus septeņdesmit
jis ite jau sešdesmit godu

iz asvalta bolūžu māsli i spolvys
asnis iz sīnys
iztrīpti ašņa i nuovis roksti
ak jau pa nakti kaids kuovīs
ak jau ka izdzeivuoja. ak jau ite nu tierga

melodeja
čeikst vaca kai žyda roti
nu veča garmanis škeibuos
jam reitu byus septeņdesmit
jis ite jau vysu dzeivi

2006. goda septembrī

tviteris kā iedvesmas rīks. kāpēc ne

tramvajssauklis3sauklis4sauklis

avizesauklis2.

visas Rīgas smakas 11. tramvajā laižas uz centru
vēmekļi, netīras apakšiņas, pohas, malkas apkure
pasažierei priekšā uz pleca pat baloža kaka
visas Rīgas smakas sasēstas tramvajā un kratās uz centru
pasažierei ar kaku ir sarkana jaka, un viņa runā par suņa dzīvi

visi pilsētas kaķi šonakt izgāja ielās
visas pilsētas krāsas laižas uz Daugavu ziemot
pilsēta iztek kā tukša un caura kanna – Easy to go, hard to leave
tikai līviem pie kājas, Līvu laukumā zvaniņi zvana
tingeļtangeļu maršs: viens, divi, trīs, nu tu esi brīvs
latvietis vai krīvu krīvs, krievvalodīgais vai svaigi izcepts līvs
easy to go, paņem koku, uzkūko, neņem koku, nekūko
ceptai nāvei šonakt ķiršu garša, paņem kūku, pagaršo

mobīlim nosēdās baterija, abonements aizņemts vai citā zōnā
uz debesu balkōna pareizo avīzi lasa pareizā krāsā
apkārt rozes un begōnijas, debesu rasa, zīlītes prōsu prasa

zvani un nesazvani, visiem pilsētas kaķiem šonakt ir labi
visi pilsētas kaķi šonakt maršē pa torņiem
hard to leave – līvu līvam šonakt dzeltenas lapas krīt
un Daugavā aiztek uz jūru visi liekie un nesaprastie
takši instruē kaķus dzīvot un neizsamist
lēkāt no torņa uz torni un nepakrist

vien, divi un trīs
šonakt tu esi līvs
mazliet zaļš un mazliet arī dzīvs

dzeja par korupciju

korupceja1korupceja2

Nui, es zynu, ka šudiņ vajadzēja raksteit nūpītnu rokstu par Latgalistikys konferenci, RA sataiseitū lelū pietiejumu par sociolingvistiskū situaceju Latgolā, latgalīšu volūdu kai regionalū volūdu, konferencis rezoluceju, par latgalīšu blogim – vysu tū, kū ļauds meklej i kū jim Gūglis cioce naīdūd. Tys ir, Gūglis cioce jim soka īt iz munu blogu, koč ite nikuo taida nav.

Tok ite niu ir Tālivalža Kalnāja dzejūļs par korupceju nu kruojuma “Varde un ekskavators”, kas izdūts Reigā 1955. godā Latvejis Vaļsts izdevnīceibā (ituo nūsaukuma deļ es bierneibā dūmuoju, ka Latveja ir vaļsts).

Gruomota ir unikala. Eists sovetskūs godu smuords i nu papeira, i teksta. Atrosta bibliotekā, kū vede iz izguoztuvi. Tai goduos.

Laiks nasaudzej literaturu – te jei ir laika kolpyune i maule, te jau manaška i atsvīstuo. Deļtuo laikam nav tik svareigi, kū roksti – atrass taipat, ka daīs laiks i vajadzeiba. A par mauli nikod nav vieli palikt i raksteit iz pasyutiejuma.

Clarin un Nacionālā korpusa seminārs

i mes vysi bez seita

myusim acīs nav guņs

myusu mama bej ceista

kod nūtyka pasauļa gols

es nazynuošu. es byušu

itam pasauļam jūceigs fons

dabasu dabasu zylais

augšā ni gaismys, ni guņs

2. okt. 2008.

šudiņ dorbā svīžu uorā papeirus i īsavieru,

ka ūtrā pusē lopai “Clarin un Nacionālā korpusa seminārs”

ir itys dzejūļs. tai goduos.

lalaladi

tovūs duorzūs īt lads

sasarauš lada skaudzēs iz statiņa mītu i kreit

dzeļža druotim aizastīp lada skaudzis

pasaulī lada laikmats

kai damat, kai sīn – pasaulī ladi īt

dzeļža druotīs pasakar laiks, stīpās i valk

valk kai kači aiz astis

a kača to nav

aiztrypastuoja da sābru

tī kačine gaida pi klāva

snīgā atsalaiž solmi, smaržoj piec pavasara

latakys izsyt ladā opolus rūbus, tak, tak i tak

pi myura sasylst saulē i kiust

kačinei ruņču laiks

a apliek vyss bolts

cik redzi – lada i lada laiks

a upislejā stuov lada skaudzis

lieneņom izarīž, apsarauš, īt

tu sacieji, puorīs

puorīs kai puorguoja dzeive

puorīs kai pubertāte, vacums i prīca

puorīs kai kaču laiks – padzīduosi i gona

tik lads lelom skaudzem gulstās iz statiņa mītu

tovūs duorzūs īt lads

vysa upisleja juo pylna