Nūstuojis. Pyrms laika

plova

Novembris. Vosora
Divpadsmit bruoļu
aizīt dabasūs klīgdami augši
Trešajā dīnā snigs

Nabādoj, muoseņ
ņuotris vēļ dzeivys
nūpeisi divpadsmit kraklu
Vysi vēļ byus
dzeivi atīs par kolnu
Myglys pīdzeitūs ruguojūs
divpadsmit bruoļu pādi

Soltūs mygluojūs veļu gūvs
staiguos pa rugaiti
apkūdēs zuoli
tesminim gryutim
Bezdeleigactenis boltys
dabasūs vērsīs kai snīgs

Divpadsmit bruoļu
salaseis puļčeitī kūpā
vysa pasauļa druponys
Nūpeisi ņuotru kraklus
izslauksi sovys bejušuos gūvs

Pīna spanī kai dabasūs
īkrissi, muoseņ. Snigs

21.08.2014.

Naraudi, muoseņ

bilde29

Naraudi, muoseņ –
tī kauli, tei mīsa.
Atīs Postoruo dīna,
pajims dvēselis mutē
kai kačalānus
i aizness pi Dīva.
Niu naraudi, muoseņ.
Nav mīra. Nav mīra.

Seņ nabeju naktī pasamūduse nu tuo, ka nazkas juopīroksta. Pat napīmiņu, cik seņ nabeju pasamūduse nu tuo, ka atīt teksts. Zynuoju – pagaiss, naatguoduošu. Cieļūs i guoju iz ateju ar lapeņu i zeimuli, kū tymsā sačupinieju nazkur iz golda. Teksti atīt, jūs tikai pīroksta i aizīt gulātu kai piec padareita dorba. Nu reita knapi atguoduoju, ka nazkur ir lapeņa.

Zuss muoja i pagaiss sāta. Voldemara Vogula "Sirds bolss"

Voguls_Sirds.bolss_webVakar pa ceļam iz dzīduošonu nūpierku apguoda “Zvaigzne ABC” izdūtū Voldemara Vogula dzejūļu gruomotu “Sirds bolss”. Pats fakts viņ ir breineigs — kruojums latgaliski Reigys apguodā i Reigys veikalā. Kaida vaira tī buorineite — volūda skaņ televizejā, pylni dzīšmu šovi latgalīšu; volūda skaņ dzejā i teik īspīsta iz papeira. I naviņ kur nabejs pašelē tuoli tuoli, a tok pošā Reigā. A kas Reigā izdūts, tys tok myužeibai izdūts. Cītajūs vuokūs, internetveikalā.

Labi, gona uoveitūs. Reiga na svātuo gūvs. A Reigys gruomotom tei poša vaine i prīca, kas i Rēzeknis, Ludzys ci Viļānu gruomotom.

Šūreit pa ceļam iz dorbu skaiteju i palyka biedeigai — deļkuo latgalīšu gruomotys nadataisa da gola. Voi eistyn nav nivīna korektora i redaktora, kas dasaver taidu seikumu kai vīnaids burtu nūformiejums ci fonts dzejūlī (v. 50. pl.). Par leksiku voi raksteibu pat nav runa — ni Vogula kruojums pyrmais, ni pādejais ar “nuokt” i “skateitīs” cytaiž vyscaur latgaliskā tekstā voi atškireigom vīnys formys izskaņom i golūtnem vīnūs vuokūs. Narunojūt par izlūksnis īzeimem, par pīmāru, vuorda “kaļve” lūcejums lokativā “Kai kaļvī zyrga pokovus // Tāvs kola”, kas izlein cytaiž galeigi na poša izlūksnei rakstureigajam pīrokstam ar Zīmeļlatgolai rakstureigajom golūtnem “-as”, “-es” (nui, zynu, zynu, ka gruomotā dūmuota “Stroda raksteiba”, bet par daudzi atkuopu, kab jimtu golvā).

Puorskaitūt latgalīša dzejā vuordu “tupeni”, maņ iz lyupu ironisks smaids — voi eistyn pošu latgalīšu buļbys i guļbys ir tik nycynojamys, ka juosagiun pi vidzemnīku tupeņu? Parkū to par reizis najimt kūrzemnīku ruociņus — nav gona pīrosti i gona gludi deļ poetiskūs tekstu? I kaida nūzeime skaistim vuordim par dzymtū volūdu, ka sirdī to bais juos vuordu pasaceit da gola?

Tai i dzeivojam — buorineiši. I nu vysys sirds ar vysu sovu sirds asni i aizgruobteibu rokstom dzejūļus par Latgolu mamu i tāva dūtim ceistajim zūbynim — paaudzi nu paaudzis. Koč gruomotys īvodā Anna Rancāne citiejuse autoru: “As nikaida abstrakcionisma nalītoju, nikō sveša. As te dzeivoju, “Cepleišūs”, te muni bārni un niko sveša maņ navajag.” (Pastreipuojumi muni.)

Reizē gruomotys teksti skaņ jau cik reižu dzierdātai i stereotipiskai, a reizē kai nu jauna. Kotram cylvākam gols golā ir sovs pasauļs i sovys acs, kai pasavērt iz juo.

Vogula dzeja kai Vogula dzeja. Jis ir jis pats — kai īprīkšejūs kruojumūs, tai i niu. Eisi, varātu saceit, ka pat konspektivi par svareigū. Kai izgrīzumi nu vīna Latgolys cylvāka dūmu i jiutu pasauļa. Kai aforismi i pīzeimis par dzeivi.

Pyrmuo gruomotys daļa “Muns orklys, rūkys munys” vaira runoj par dzymtū zemi, bārzim i bārnim, paaudzem i sovys vītys sajiutu, ūtruo daļa “Guņs meita” — par mīlesteibu pret sīvīti, a trešuo “Dīva ūzula zors” ir kai pīzeimis par myužeibu, myužu i sevi, par sovu vītu Dīva ūzulā. Sauc tū par tautu voi pīdereibu sovai zemei.

Ruodīs gon, ka šaļtim autors eisti nateik uorā nu latgalīšu literaturys bādu īlejis — raksteit latgaliski = raksteit par Latgolu. Koč jis ir par dzeivu i par lelu itai kletkai — kai aizarunoj, tai izlein pa sīta caurumim iz vysom pusem kai meiksts muols voi spryuk vaļā kai ols nu bucys. Nu vaidiešonys par mierstūšū volūdu klasiskā izpratnē ite nav ni smokys, dreižuok aicynuojums naturēt volūdu zam akmiņa, aplīcynuojums sovai atbiļdeibai pret tāva i muotis, pret dālu paaudzi.

Tik ka tuo dzeivuma grybātūs vaira. Lai nav taida cauri setkai izmīgta muola masa ar vacu laiku stereotipiskajim uzsaukumim “celitēs, bruoli” voi buorineibys otkon i otkon pīsaukšonu, a kruojums saītu vasals i skaneigs kai skrūze. Voi izsper spuņdi kai ols bucai i izalej puori skaiteituojam dzeivā skaniejumā. Bet mož es i gaidu tū, kuo navar byut — autora aforistiskais stils naparedz taidys izalīšonys, koč jis pats ir dzeivs i juo pasauļs ir dzeivs i skaneigs.

Vuordu nu dzīsmis naizjimsi — ar liekšnim saulē naīlieksi, ka ir novembris. Jau tai itys kruojums ir vasals zors myusu dīnu latgalīšu literaturā — cytaiduoks, sovpateigs, vārā jemams.

Gryuts gon pasaceit, cik lela daļa ituos gruomotys tekstu ir pyrmpubliciejums, cik nu nu īprīkšejūs mozūs kruojumu pajimtūs dzejūļu izlase. Napuorbaudeju. Var jau byut, ka juo dzeja ir kai lels pasauļs, kurā atsakuortoj vīnys i tuos pošys zeimis, tok skaitūt par zvaigžņu tyltim, rūnās dūma — varbyut tys dzejūļs eistineibā ir nu kruojuma “Iz zvaigžņu tylta”.

Vogula dzeja maņ ruodīs skaista, kod jū naizmaitoj muns ar volūdys nabyušonom samaituotais pruots. A varbyut es poša asu samaituota, kam radzu tū, iz kuo verūs — caur sovom durovom vysa pasauļa naīraudzeisi, a tik viņ kai durovu škierbu. Šaļtim jis eisā dzejūlī skaita tū, skaita itū. Saīt kai lītu i byušonu puorskaitejums, a tei ak jau muna vaine, ka tys nasasalej vīnā vasalumā, a tikai pasaruod šmuki salykti vuordi i teikumi. Kai vysaidys druponys vīnā traukā — verīs i dūmoj, kas ite juosaredz.

Bet pats golvonais, kū gribieju pasaceit — Vogula dzejā dzeivoj latgaliskais kods ar līpu zīdim, azara iudinim i miršu vaiņuceņu, a tai napasaceis nivīns nu nivīnys cytys pasauļa molys. “Tu maņ miršu vaiņuceņu devi, // Bryunaceit.” “Boltūs guļbu // Daņcs dabasūs // Nasabeidz.” I tys ari ir tys. Sovs. Vierteigs. Skaiti i zyni — te ari ir tei latgalīšu literatura i tys, deļkuo jei vyspuor vajadzeiga autorim i skaiteituojim.

A par tū muoju zusšonu i sātu gaisšonu — tī vaca bāda. Nazynu autora personeigi i juo volūdys, tok šaļtim gribīs iztulkuot latgaliski juo latgaliski raksteitūs tekstus. Varbyut tī byutu bejs gona ar redaktoru, kas pasoka, ka “taka” i “styga” ak jau ir vīns i tys pats i pat vīnā gruomotys puslopā gona ar vīnu vuordu — latgalīša mēlei tyvuokū “styga”. Voi ka Jezus ir Jezus, na vīnā gruomotys lopā Jezus, a cytā jau Jēzus. Bet itei bāda ir vaca kai pasauļs — ka nadasaviersi sovys volūdys, jei mudri apaugs ar vysaidim pa pasauli sagruobuotim vuordim. Poša dzymtuos i īkšu volūdys dzeivais vuords vys jau rauga izleist i ari izlein tekstā — par varis to seve nanūglobuosi. A piec šaļtenis jau literarais sapruots sova vuorda vītā īlīk svešys volūdys protezi.

Dzeja ar taidim aizgiutajim poetismim maņ izaver kai skaistule piec kosmetiskuos operacejis — ruodīs, šmuka nu skota, tok kas zyna, kaidi čorti jai dvēselē dzeivoj. Izliksi miršu vaiņuceņu — mož i sova ļaudaveņa. Nūjimsi — mož i Pamela Andersone.

Deļtuo iz prīšku tūmār gribīs autoram nūvielēt dzeivuot sovys poša volūdys sātā, na muojā. Navar svešim vuordim pasaceit svareigū, a sirds bolsu gribīs dzierdēt dzeivu, na pasaceitu frazem i literari pareizim i aizgiutim poetismim — maizis klaipim, dyuraineišim, smuidrim augumim i t. t.

Itei gruomota tok eistyn ir Voldemara Vogula sirds bolss, kas izskaņ dzejā — par jam svareigū, par aizejūšū i reizē byutiskū. A cikom byutisks, cikom i ir. Naveļ bez laika volūdys kopā. Jei ir dzeiva i dzeivuoka par dzeivu, cikom svareiga — autoram, izdeviejam, skaiteituojam.

P. S. A apguodam “Zvaigzne ABC” gribīs nūvielēt tai turpynuot – latgalīšu pasaulī ir gona daudz, a jim vajag i muola pūdu, i dzeivuo ols, i sovys volūdys i literaturys na tikai TV šovūs i dzīsmēs. Vīneigi padūmojit par tū redaktora i korektora byušonu – maņ jau prīca, ka gruomota latgaliski, a nu ituo fakta tok es napalīku okla i radzu ari apguoda napadareitū dorbu.

Skuobi kai zača kuopusti Latvejis pavasari

Kaut kad man likās, ka es rakstīšu daudz un dikti. Kaut kad es arī rakstu daudz un dikti. Bet reizēm es nerakstu neko. Un nemaz nejūtos slikti, jo vārdi ir kā peles – jo vairāk gaidīsi, jo mazāk līdīs no alas. Bet pienāk laiks un viņa izlien, sīkām kājelēm bez trokšņa aizskrien, paskatās melnām acīm, paņem uz grīdas atrastu krikumu ķepās, pieslienas uz pakaļkājām un skrubina. Pakustēsies, aizbēgs.

Bērnībā man patika vērot peles – istabā guļot gultā, kūtī sastingstot pie kartupeļu kastes. Reiz biju slima, istabā jau krēsloja. Bet es uz krēsla liku maizes kripatas, pēc brīža pele bija klāt. Apēda, izšņakarēja visu krēslu un aizmuka. Un atkal no jauna. Bet reiz es kūtī vēroju, kā mazās peles lien no visurienes un ēd runkuļu gabaliņus, maizes druskas, viņām vien saredzamus un sajūtamus kārumus. Mazi ķermenīši kā ēnas – te bija, te nav.

Tāpēc nebrīnos, ka cilvēka dvēseli pielīdzina pelei. Vai mušai. Un bērēs neļauj nosist mušu, kas lido ap svecēm. Viegli, dzīvi, brīvi. Tāpēc brīnos, kur cilvēku dvēseles paliek, kad viņi guļ lidmašīnās – skrien pa zemi pakaļ vai nemaz nelien ārā. Un varbūt tāpēc pēc pārlidojumiem ir tā jocīgā sajūta, it kā kaut kas būtu pazudis.

Tā sanācis, ka pēdējā laika visi lielākie notikumi ir latgaliski. No domas, ka par to vajadzētu kaut ko uzrakstīt, sāku rakstīt latviski. Tā gadās. Valoda reizēm ir zīmes, aiz kā noslēpt būtisko, jo neviens vārds nav patiess – tie ir tikai iemācīti citāti, kam nav nekāda sakara ar mums. Jo mēģināt pateikt ir kā uzzīmēt dzīvi.

Bet valoda runā mūsu dzīves – pagātnes citātus vislabāk var saprast, nodzīvojot tik ilgi, kamēr tie īstenojas. Man ir bail rakstīt, jo viss, ko es uzrakstu, agri vai vēlu īstenojas. Es satieku visus tos cilvēkus, jo laikam fantāzijas nav – viņi visi kaut kur dzīvo vai arī kļūst par tiem, ko es izdomāju. Vai arī es izdomāju un pēc tam atpazīstu dzīvē. Vai arī man tas ir svarīgi, tāpēc redzu.

Pēdējā laikā dzejoļus rakstu tikai telefona piezīmēs. Vēl viens veids, kā distancēties no tā, kas ir diezgan neizbēgami, bet ko es nevēlos darīt. Nepierakstīt ir iespēja. Bet, ja nepieraksta, tas skan prātā. Kā apnicīgi meldiņi, kas piesienas un tirinās smadzenēs. Pieraksti, aizmirsti, atrodi.

///
Skuobi kai zača kuopusti Latvejis pavasari.
Boltim zīdenim zvona pārnejuos mātruos tymsi zaļuos kai myužeiguos dzeiveibys bolss.

///
stacejis tuneļūs
dzeivis pabārni
dzeivoj pazemē
nazkaidu padzeivi

klusej suni zam deča
iz kartona gobola
izbuoztys mumejis

stacejis tuneļūs
blusaini nabogu suni
sorgoj nabogu laimi

zam pasauļa kuoju
skaņ pasauļa laiks
ļaužu kuojis ir ruodeituoji
tik tak tak i tak

stacejis sunim vysleidza
vysa pasauļa laiks jim acīs
ļaužu upe ceļās i kreit

laimi pametem tunelī
stacejis suni nūsažuovuos
atīs piec teve i mane
kod laiks

///
skrīsim piec dzeivis
kruosainā reklamā
bārni i kustūni smaida

dīva apsūlejums
sorkonim byudim bierneiba
atsagrīž bankys bukletā

veikalā nūpierc
skaistu uobeli
īsakārdynoj, Īva

myusu maiseini
puordzeivuos vysus
myusu pīminekli pluovuos pa jiuru

piec smierts tovi sapyni
stuovēs reklamys katalogā
sātyslopā nivīns nadaliks ziņu – jei ite beja

napraktiski

nu mane aizīt laiks
pa pakuopīnim
kai rānys vaļā pliešūt
kai teļš zeiž gūvi, cici syzdams

laiks atrītynoj mani
īsper pavēderē

laiks atslādz mani
i otkon līk pi teikla
(elektrošoka pauzis sakuortoj pasauli
fragmenti tymsā aizlāc kai matynuotuoja dzierksts)

laiks izskrīn ceļam prīškā
laiks guļ kai lopsa
juos zūbūs atspeid guņs
i asnis izaplieš kai saulis bluozme nu reita

a vuornys laiku plieš – ceļa molā vysod svežņa gale – krytušī, dzeivī
birokratu pasaulī vysam sovs laiks
pa pakuopīnim

es že zynuoju, ka tū ciervi juonūlīk dzili, dzili zam slīkšņa i juoībuož pogrobā zam ustobys greidys. cytaiž nabyus labi. dzeja ir vuorguļu laiks. a vuorguļam byut – grezneiba, kam itymā pasaulī moz vītys. tik ka pa koktim vaidēt par dzeivi.

Tekle otkon ir dzeiva

šudiņ nikuo taida nabeja. eņgeļtauris izzīdēja jau vakar, maigi ružovys, a kopusvātki byus pareit. pi pierts atrodu beigtu slūku, aproku. bess zyna, kai atpluovuojuse. vysu dīnu laiks beja nacīšams – na jau korsts, a taišni nacīšams. mīgs guoja kai smierts – pasaļausi i nūkrissi. tok guli voi naguli, uorā mitrs i gryuts gaiss. iz vokoru gaiss suoce krist iz leju korstom lasem. kryta, kryta, cikom suoce leit. kaidu šaļteņu pasukuoja, a niu jau otkon sīnuoži čeigoj.

šudiņ otkon drusku dasagivu Augeja klāvam – miežu datoru i bloceņus. tī paņteni i teksti mani nūbeigs. taids syuds, rībās i pošai skaiteit. tok itys nazkai aizagiva i pošai. reši jau goduos.

itymā dzeraunē klusums
nadzīdoj gaili pūrā
nu pārnejuos zuolis izleida mirta
Tekle otkon ir dzeiva
jei aplej pučis iz lūga, izslauc gūvi i gaida
atīs nu kara Mikiļs i Juoņs
jei otkon byus jauna
dzeraunis večerinkā dasiss ar kuoju i lēks
byudi kai opoli uobeli, svīdri kai krellis
gotovi rudzi! jau mani vad!
jau muna jauneiba kiuliņus mat!
bolta puče nūzīd iz lūga
pūrā kai dzērvis bolss
Tekle otkon ir moza
jei salosa sauvē dzērvinis, īsvīž mutē
puordzeivuosim vysu!
i dzeivi, i smierti
tik ka tei dzeive
skuoba kai dzērvinis ūga
mute sasavīb grumbuos
i smylgys viejoj pi krysta

boltrūzeitis

erma_ligzda

karteņā atrūņ Pūkainuo Ārma ligzdeņu i saskaiti ūlenis! 🙂

šudiņ navarieju izdūmuot, kū lai roksta. par daudz labi guoja teikls, par daudz solts laiks beja, par ilga laika nikuo nadarieju. deļtuo karteņa nu vakardīnys i dzejūļs nu 2008. goda. dasagivu i puorrakstieju vīnu skaudzeiti. a tūs, kurus navarieju pacīst, narakstieju – lai pagaist viesturis mieslīnī. tī jim i vīta. nav kuo vairuot murgus.

.

seikys rūzeitis boltrūceitis
seikom lapeņom, dzeļksneišim, zīdlapeņom
seikim sūleišim atīt iz dzedu i prodzedu sātu

myužeibai augsti slīkšni
kab tik tu napuorkuoptu

seikom steidzeņom
seikom rūceņom
boltrūzeitis atīt iz sātu

kab tik tu napaspātu
atceļt myužeibys vuortu kļamku

mes tože tī guojom
zeme īlyuza, naatsavēre
Daugovā izīt lads

myužeibai augsti slīkšni
kab tik tu napuorkuoptu

Skursteņi

Kad Prāta Vētra būs patafonos
Un uz cakota bufetes pārklāja
(No iedzelteniem īrisa diegiem)
Tavu bildi plastmasas sudraba rāmītī likšu,

Zini –
es iemīlēšos

Tajās nenotikušo dienu atbalsīs,
Patafona klakšķos un meldijās apaļās
Kā vārdi uz tavām lūpām
(vai kā pilnmēness raganu naktīs,
kad skursteņi ir zemes kliedzieni
pēc ieiešanas debesīs
(kaut vai tikai ar dūmiem)).

Paskatoties pa logu, atcerējos. Protams, vairs nevarēju atrast, tāpēc palaidu datorā meklētāju. Atrada. Ir tik daudz tekstu, par kuriem es varbūt neatcerēšos nekad. Un pat tie, ko atcerēšos, pēc brīža jau būs aizmirsti. Droši vien daļa no viņiem jau sen ir izdzēsti no visiem diskiem.

ārpus

Kad es pēkšņi iegāju tviterī, likās – tur jābūt ziņai no tevis.
Bet tā vietā ikdienas burti pieprasa, atgādina un spamo – neaizmirsti, mēs esam dzīvi, mums vajag, mums arī ir plāni, uzmetumi, projekti, nauda.
Bet ārā aiz žalūzijām pavasaris norāvies no striķa un ārdās, no kupenām izgrebj kraukšķošas figūras.
Šitā tik vienreiz gadā. Trīs minūtes dienā saule spīd košāk par monitoru.

rōzā

dzīve ir skaista
un reizēm baltrozā

baloži šūpojas, baloži dūdo
lāčplēša ielā pakakles groza
sīksīkas kripatas
baltmaizes druskas
asfalta plaisās
sēkliņas mazas

baloži šūpojas baložu pozā

dzīve ir rozā
dzīve ir prozā

pierādi, pierādi
tiesības dzīvot
baltā un laimīgā lelle baltrozā

29.11.2003. 10:26



no sākuma izkrāsoju to bildi rōzā, bet tad sapratu, ka tas ir tikpat stulbi kā par burkāniem teikt – oranžie. melnbaltajā ir vairāk krāsu nekā viena. nevajag jau uzreiz bakstīt acī savu vienīgo taisnību. pie tam oriģinālā tā lelle nemaz nebija rozā, bet arī gaiši dzeltena vietām un balta.