Vierbu svātdīnē

vierbys

Sasajiemu nūsavērt lītaunīku kinu “Ekskursante” da gola. Gryuts. Vairuok reižu taiseju cīši.
Niu, kod maņ pošai ir meita, es naasu vīnaļdzeiga pret pasauļa suopem, bārnu cīsšonom, smierti. Tam nav nikaida sakara ar hormonim. Muote ir nazkas vaira, pīredze, sirds jusšona.

Trokuokais tymā vysā – nav jau nikaidu boltūs baļtīšu voi malnūs krīvu, atpesteišonys i laimis solys, kur nūbēgt. Nu izsyuteitūs ešalona meitušku Mariju izlīk ar tekstu – ej iz rītumim, kur saule rīt, iz Lītuvu. Ceļš ir baileigs, a jei īt. Šaļtim pa naža asmini, šaļtim zam.
Tok nav jau tuos Lītuvys, nu kuruos jī aizbrauce smiertī. Tī poši nūdevieji, izvedieji viņ ir tepat – sābri, rodi. Mes poši asam malni i bolti, stypri i pakaļpeni, partū ka mes poši asam totalitarys sabīdreibys radeituoji, nūdevieji i nalītys. Tūreiz i niule.

Tūreiz i niule. Palmu ci vierbu svātdīnē tī nazkod Beibelis laikūs, kara i sovetskuos okupacejis laikā, šudiņ.
Nūdūt voi pasorguot. Paleidzēt voi īsist. Nūsist voi palaist.

Kai napalikt par ašņa suni – vaicuojums. Izvēle – par maitu voi par cylvāku.
Vierbu svātdīnis vaicuojums vysu pyrma sev.

Piec nedelis Jis miers. Nūdevieji varim byut kotrs nu myusu.
Vot, ka Tev byutu izvēle. Tu nanūsalīgtu? Tu naklusātu? Tu upereitu sevi ūtra cylvāka vītā?
I, ka niu soki – nui, es varu byut svāts, tod kū dareisi, ka tys ūtrs, kuo deļ īsi smiertī, izaruod maita.

Bet pasauļs na bez lobu cylvāku. Vysleidza jī ir.
A cylvāka spāks na jau iz ituos zemis, a nazkur tī tuoli augšā. Tāvs myusu, kas esi dabasūs. Atlaid mums kai mes atlaižam sovim poruodnīkim. I naīved myusu kārdynuošonā.

Par dzeiveibom, tekstim i muotem

Īprīkšejais īroksts maņ guoja gryuši. Jis vysu laiku beja manī, tok abortu tema ir sleideiga.
Es asu sīvīte, es sajiutu sabīdreibys spīdīni, es grybu dzeivuot sovu dzeivi, es cīneju dzeiveibu. Bet mani kaitynoj populistiska i politizāta jimšonuos ap itom jiuteigajom temom. Šaļtim vardarbeiga, šaļtim agresiva, šaļtim vīnkuorši okla.
Tys ir kai pa brist pa dvēselem ar zuobokim i cerēt, ka rosā napaliks pādi.

Sasacepu jau laikam nazkod pyrms goda, kod TV klausiejūs nazkaidu gudru ļaužu diskuseju par abortu temu. Maņ šaļtim gribiejuos klīgt nu tūs tukšūs frāžu i solkonys apsamīrynuošonys ar banalim tekstim. Nūlyku kai bādu zam akmiņa i guoju iz prīšku.
Rudinī suoču raksteit. Napublicieju. Par osu. Zynuoju, ka napatiks. Es beju tik laimeiga i tik klusa sovā mozajā pasaulī, ka nagribieju nikuo. Na jau nu vātrys. Na jau vysaidu sektantismu.
Cikom ituos dīnys īraudzeju cepšanūs par jau konkretu darbeibu, lykumprojekta vierzeišonu. Medeji i socialī teikli beja pylni ar puspatīseibom, a poša teksta nabeja. Viņ miļzeigs konteksts ar projekta vierzietuoju izsacejumim publiskā telpā.
Izkosu, apsavieru, nanūsaturieju. Koč jau kaidu laiku nabeju guliejuse vaira par 4-5 stuņdēm sutkā, nanūsaturieju, rakstieju. I šudiņ naguliešu. Bet tys tai. Kod teksts īt, puorejais atsakuop.

Pyrms publicēt, es ilgi dūmuoju. Tei ir tik sensitiva līta. Tys ir kai izīt plykai pasaulī i tikt puori nazkaidam tabu. Ir temys, par kurom publiski narunoj.
Publicieju. Naktī vēļ ilgi dūmuoju. Nu reita saprotu, ka izdzēst par vieli. Piec tam maņ vaira nabeja laika par tū dūmuot, kuortejuo garuo i skaistuo dīna.

Kū syudus kustynoj, tū jī smird. Izaver, ka itei tema ir labi īryuguse.
Bais īsadūmuot, kas pasanastu, ka suoktu kustynuot eitanazejis vaicuojumu. Koč medicinisku īmesļu piec aborts ir īspiejams leidz 24. nedeļai.
Paļdis Dīvam, nabeidzu atkuortuot pi seve i skali. Labi, ka tys maņ tyka aiztaupeits. 24. nedeļā bārns tok kustīs jau lobu laiku, jis ir dzeivs, jū var sajust ar vysu juo byuteibu, dīnnakts ritmu, parodumim. Vēļ drusku, i jis jau var dzeivuot pats.

Bet es nabeju muote, kai te kaids ir izdūmuojs. Ari tod, kod bārns pīdzyma, es nabeju muote.
Viņ niule es pamazeņam palīku par muoti. Tys ir kai izkuopt iz lelys solys i raudzeit saprast, kas nūtics. A vyss ir pasamainejs.
Niu tu esi Kristofers Robinsons, nu īprīkšejuos dzeivis nav palics nikuo, a mozais Pīktdīņs prosa ēst, samīļuot i es asu jam vyss. Pamazeņam bārns atsadola nu mane, a es vuicūs palaist. Partū ka muote – tys ir ari palaist pasaulī dzeivuot sovu dzeivi, koč grybātu vysu myužu nest iz rūku.
Muote nav nūsaukums lykumā. Muote ir izaugt i sevī atrast bezgaleigu mīlesteibu, kas ļaun piec nagulātu nakšu atsasaukt bezzūbainam smaidam i prīcuotīs nu sirds, ka kaids cyts ir paieds, prīceigs i izaguliejs.

Naasu augstuos dūmuos par deputatim, lai jī maņ pīdūd. Ak jau daļa nu jim ir spiejeigi struoduot ar juridiskim tekstim i runuot ar sabīdreibu, bet lela daļa vīnkuorši ir īsvīsti Saeimā i pošim viņ zynomu īmesļu piec pīkrytuši kandidēt, labi izskoluojuši ļaudim smadzinis i niu gluob pasauli pa sovai mūdei i skolojās iz prīšku. Es ceru, ka jī gluob pasauli i jim koč ir misejis apziņa sovys vaļsts i cylvāku lobuma deļ.
Bet tys lykumprojekts izaver cīši nagotovs. Narunuosim par ētikys, logikys i terminu vaicuojumim, bet nu drukys klaidom dokumentūs tok jau navajadzātu byut. Nav jau ar korstu sirdi raksteits dīnroksts. A mož ir. Ceļš iz eļni ir lobim dorbim bruģāts.

Kod muna mama aizguoja studēt medicinu, jei gribēja byut ginekologs. Jei nabeja ginekologs, partū ka 20. g. s. 70. godūs byut ginekologam nūzeimuoja taiseit abortus. Jei zynuoja, ka naspēs tū. Jei ari munā kluotbyutnē ceņtēs sīvītis atrunuot nu tuo. Es poša, piec tam radzūt tūs bārnus, asu dūmuojuse – cik daudz spiej laikā pasaceits vuords, ka jis ir ar sirdi saceits.
Par abortim mes runuojom jau bierneibā. Par dzimšonu, smierti. Dzeivi i dzeiveibu.
Jei beja pediatrs. Cylvāks, kas uorstej pīdzymušūs bārnus. Es cīneju i apbreinoju itū izvēli – saglobuot sovus sapynu, bet kolpuot cylvākam i naīt konfliktā ar sovu mugorkaulu.

Nūslādzūt temu, fragments nu munys gruomotys “Dzeiveiba”.
Ari jei guoja gryuši. Vasalu godu ilguok, kai beju dūmuojuse. Tok ar dzeiveibom nikod nav vīgli.

marija

Babce nūglaude pučainuos kleitys prīšku. Vādars, ciči. Kab jauna bejuse. A niu nikuo, vysa dzeive kai apnosuota kopka iz rasnuo vādara. Četri bārni iznosuoti, a cik zemei atdūts, cik slimineicā pamasts. Agruok jau tai navarēja — vyss sīvītei vīnai iz placu. To zam sirds, to iz sirds.
Dzeivoj da dzeivoj, a par cik laika otkon da uorsta. I otkon pa vokorim raudi — osorys pošys bierst, dūmuot, tī nazkuo vajadzātu voi kuo varātu. Kai gobols nu mīsys izrauts, kai vasalom čečem tuos dvēselis daleipst i naļaun sirdei pasaceļt dabasūs. Kai zama i pīlejuse laiva laidīs pa iudiņa viersu, kai pīsmedziejuse sīksta. Tik pasaceļ iz iudiņa, tik otkon osorys bierst.
A kas tī kuo vaicuoja voi beja. Poša sasadūmoj i dūmoj pi seve. Veirs jau seņ guļ izalaids kai nadzeiva mīsa, a tu trinīs i trinīs pa korstim dečim i spylvynim. Vydā vyss kai izrauts, tukšs i māms. A sirds pylna i lejās puori molai. Na rauduot, a dabasūs taišni kaukt.
Cikom jau reita gaisma, otkon iz fermu da gūvu, tod Bryunei runkuļus, slauktu, bārni iz školu, āstu, otkon plita juokur, fermā elektreiba raustuos, jau agri zam pušdīņu skrīn vārtūs, gūvs gramoj mīreigys, atsasiest iz cysu skaudzis tīpat klāva golā i dūmoj. Kai byutu, kai nabyutu. A tod jau elektriki kluot, smejās i jūkoj, otkon vys tū pošu i pošu. Sprauna meita. Ej. Nes. Dzeivoj.
A vokorā ej nu gūvu slaukšonys, zvaigznis augši dabasūs, apleik a ni dzeivys dvēselis. Dūmuot, vīneiguo skaņa tei zvaigžņu treisiešona dabasūs i snīgs zam pošys kuoju. A nūstuoj i klausīs, šolc tik ausīs kai vasals mežs. Sirds sytās, dzan asni.
Esi i dzeivoj. Da cytys reizis.

Dzemdes pieder valstij

Kamēr bērns guļ, neaizgāju šonakt pati laicīgi gulēt, bet uzrakstīju savu viedokli par kārtējo populistisko ņemšanos ap abortiem.
Kārtējo reizi Saeimā un sabiedrībā diskusijas, kā un vai ierobežot sievietes tiesības izdarīt abortu. Un cik tipiski – galvenie runātāji atkal ir vīrieši, jo viņi zina, kā tās bābas valdīt.

Izrādās, sievietei, kas nolēmusi izdarīt abortu, deputātprāt, pie ārsta būtu jāiet ar saviem ! vecākiem, lai arī statistika rāda, ka Latvijās lielākoties abortus izvēlas 25-29 gadus vecas sievietes un, ņemot vērā vidējo vīriešu un sieviešu vecumu, viņu tēvi jau sen ir aizgājuši pie tēviem, bet viņām pašām ir jāpieņem lēmumi, piemēram, par balsošanu Saeimas vēlēšanās un saviem īpašumiem.
Mana kļūda – vakar nakts nogurumā līdz galam nesalīdzināju fragmentāro likumprojekta tekstu ar spēkā esošā Seksuālās un reproduktīvās veselības likuma 27. panta pilno redakciju un pēdējā brīdī ierakstīju šo rindkopu jau rudenī daļēji sagatavotā un nepublicētā bloga tekstā.
Izrādās, sievietei, kas nolēmusi izdarīt abortu, obligāti būs jāiet pie personas, kas veiks atrunāšanas misiju (sertificēta krīzes grūtniecības speciālista, jurista, psihologa vai ģimenes ārsta), pretējā gadījumā viņa nesaņems nosūtījumu uz operāciju. Savukārt,
ja viņa nav sasniegusi 16 gadu vecumu, papildus jau šobrīd likumā noteiktajai normai par vecāku vai aizbildņu atļauju abortam ir izteikta prasība pie šī atrunāšanas speciālista iet arī vecākiem.
Minētais apmeklējums (cerams, iekļaujoties likumā noteiktajās 12 grūtniecības nedēļās, jo pie šiem speciālistiem atšķirībā no ginekologiem un bērnu ārstiem nebūs ilgi jāgaida pieraksts), deputātprāt, ir obligāts katrai sievietei (un arī meitenei, skatīt likumprojekta pamatojuma 8. pantu, jo, acīmredzot, domājot par demogrāfijas bedres aizbēršanu, ir cerības arī uz bezvainīgu ieņemšanu). Respektīvi likumprojekta 1. punkts, kas paredz labojumus likuma 5. panta 4. daļā,  gan nosaka, ka “valsts nodrošina” šādu apmeklējumu, savukārt likumprojekta 4. punktā, kas attiecas uz likuma 25. panta 2. daļu, rakstīts, ka norīkojums uz abortu izsniedzams tikai tad, ja šāda konsultācija ir notikusi.
Cik garš, tik plats. Ja viņa nepaspēs vai nevēlēsies “apiet visas iestādes” un nokārtot papīrus, viņai būs jādzemdē.
(Labots un papildināts 26.01.2015. 01:48.)

Aizliegums taču veicina labu uzvedību, vai ne.
Esmu ievērojusi, ka Latvijā aizliegumi dominē par atbalstu rīkoties pozitīvi. Aizliegt, tad domāt. Aizliegt un secināt, ka nav jau kontroles mehānismu un valsts roka nespēj noķert pāri žogam lēcējus.
Negatīvo dzēšot ar negatīvo, tomēr reti sanāk plus zīme. Sods un pieķeršana reti maina rīcību, jo tie ir ārēji faktori un nav paša cilvēka izvēle. Protams, ir vieglāk ieviest sodus, jo tā pildās valsts budžets, ne plānot un rīkoties ilgtermiņā, lai novērstu iemeslus.

aizliegts

Uzreiz teikšu – abortu jautājumā es neesmu neitrāla.
Pirmkārt, esmu sieviete reproduktīvā vecumā, tāpēc politiķu runas iznēsāt un dzemdēt pēc iespējas vairāk bērnu man liek uzdot jautājumu – bet kas notiks ar manu darbavietu un vietu darba tirgū, pieredzi un izglītību, nākotnes pensiju un sociālajām iemaksām, kamēr būšu nepārtrauktos bērna kopšanas atvaļinājumos. Nemaz nerunākot par smieklīgajiem “lielo bērnu” vecāku pabalstiem, kas, šķiet, nav mainījušies kopš manas bērnības – varbūt labāk tos nemaksāt nemaz, iekrāt un samaksāt kā vienreizējos pilngadības sasniegšanas pabalstus?
Otrkārt, man ir mazs un mīļš bērniņš, un ar prieku izbaudu katru stundu, ko pavadām kopā. Ja viņš nepārtraukti nebrēc. Ja esmu izgulējusies. Ja man ir sanācis ieiet dušā. Ja ir laiks pagatavot ēst. Vai kaut ko uzrakstīt blogā. Nu, tādi dažādi sīkumi, par ko ir pieņemts klusēt. Bērns ir mana izvēle un liela prieka avots. Bet tas ir arī pienākumi un ļoti lieli ierobežojumi, mana ego nolīdzināšana līdz ar zemi.
Treškārt, esmu katoliete un gandrīz pirms gada nolēmu neveikt amniocentēzi (augļūdeņu noņemšanu analīzēm caur vēdera sienu), jo tāpat nespētu izšķirties par abortu, ja arī auglim tiktu atklāta ģenētiska saslimšana. Vēl vairāk – es apzinājos, ka nedarītu neko, kas pakļauj kaut niecīgam riskam manu nedzimušo bērnu. Arī risks 1-2 % zaudēt bērnu medicīniskas manipulācijas pēc ir daudz. Par laimi, man noveicās, un izvēle nebija jāizdara.
Ceturtkārt, es esmu piedzīvojusi grūtniecības pārtraukšanos. Un tā nu reiz ir pieredze, kas manu dzīvi un vērtības apgrieza kājām gaisā un atkailināja elektrības vadus manā prātā. Zaudēt bērnu nav normāli, lai arī pāris milimetrus lielu. Gan slimnīcā, gan dzīvē, gan virtuālajā vidē esmu satikusi daudz izmisušu un sāpinātu sieviešu, kas zaudējušas savus bērnus. Iedomājies – nakts, tumsa, koridorā tālumā māsiņas sarunājas, bet palātā neviena neguļ, klusiņām trinas, lai tikai tās citas nepamana, un raud, ko nodod tikai saraustītā elpa. Jo par to sabiedrībā nemēdz runāt. Šie aborti ir tikai sieviešu pieredze un viņu bailes, viņu dvēseles sāpes un viņu cerību krahs. Mirušiem bērniem ir kaps, par šiem bērniem liecina tikai sievietes atmiņas, slimnīcas izraksts un sausa statistika.
Piektkārt, latviešu sievietes vēsturiskā pieredze neparedz iespēju žēloties. Un tostarp arī diži klausīties mazliet aptaurētus večus, kas grib izdiriģēt manu dzīvi pēc savām notīm. Pat vēlēšanu tiesības mums ir senāk kā daudzās citās Eiropas valstīs. Nemaz nerunājot par kariem un nemitīgām iekārtu maiņām, kad vīrieši gāja bojā vai kapitulēja. Mana vecvecmāmiņa Marta piedzīvoja i dzimtbūšanu, i brīvu Latviju, viena izaudzināja 7 bērnus, no kuriem jaunākais vēl bija viņas miesās, kad vīru uz neatgriešanos aizveda Stučkas valdības vara, pēckara nabadzībā uzcēla māju un iekopa saimniecību.

Man nav iemeslu (un varbūt arī tiesību) žēloties un vaidēt par grūtiem laikiem, ja veikalā nevaru atļauties visas desas vai nevaru bērnam nopirkt visas lupatas – manas dzimtas pieredze lielā mērā ir stipro sieviešu pieredze un viņas izdzīvoja un izaudzināja bērnus daudz smagākos apstākļos.
Tomēr tieši tāpēc mani kaitina un līdz baltkvēlei uzvelk moralizējošu veču murmulēšana par šo tēmu. Mans ķermenis ir mans īpašums, jebkura iejaukšanās ir vardarbība. Vēsturiski ir veidojusies mana sievišķā patība, es pati esmu pieradusi izlemt, kā man dzīvot.
Es pati nenogalinātu. Bet esmu pret to, ka manā dzemdē lien valsts.

Un te nu ir sakne – mans ķermenis un sabiedrība, mana valsts un mani bērni.
Ja piedzimtu visi nedzimušie, mūsu Latvijā būtu daudz. Var saprast valsts interesi vairot jaundzimušo skaitu. Bet vai patiešām abortu aizliegums ir vienīgais ceļš? Jā, īsākais un populistiskākais. Aizliegt vienmēr ir vieglāk.
Tā vietā, lai preventīvi veicinātu Latvijas sabiedrības reproduktīvās veselības saglabāšanos (jā, jā, arī jauniem vīriešiem ir slikta sēkla) un sekmētu gribētas grūtniecības (un tas vispirms ietver jauniešu zināšanas un rūpes par savu auglību, tikai tad mākslīgo apaugļošanu), var nobļauties – iekriti, tātad dzemdē!

Uzmanības centrā ir negribētas grūtniecības, un sieviete kļūst par sava ķermeņa ķīlnieci.
Jo viņa gan var iegūt lielisku izglītību un ieņemt vadošu amatu, veidot sabiedrisko domu, bet viņas dzemde pieder valstij un valsts liek lielas cerības ne jau uz viņas šodienas sasniegumiem, bet viņas bērniem.
Tas, protams, tā neizbēgami ir, ja viņa grib, lai viņas darbiem un sasniegumiem ir turpinājums. Un viņai jau būs jāaudzina – jāpriecājas par bērnu sasniegumiem un jābēdājas par viņa sāpēm, jāzvanās pa medicīnas iestādēm, mēģinot dabūt vizīti pie speciālista, viņai jāmedī vieta bērnudārzā. Viņai. Jo viņu arī vēl nedzemdējušu grasās saukt par māti, ne jau vīrieti, kas tieši tāpat vēl nav redzējis savu bērnu un sajutis tā kustības, par tēvu.

Abortu aizliegums vienmēr ir par sievietēm un nekad par vīriešiem.
Sievieti, kas dažādu apsvērumu dēļ izvēlas abortu, sabiedrība sauc par slepkavu. Vīrieti, kas ir apaugļojis viņu, bet nespēj vai nevēlas sniegt atbalstu bērna audzināšanā, nesauc nekā.

Viņa ir slepkava. Ne tikai Dieva un baznīcas vai savas sirdsapziņas, bet arī valsts priekšā. Jo runa taču ir par likuma iniciatīvu, ne papļāpāšanu TV diskusijās.
Bērns tātad ir tikai sievietes, ne vīrieša un valsts daļa. Tas nekas, ka daudzi dzimušie nomirtu, jo ar to medicīnu mums ir kā ir. Valsts atbildība taču ir sekundāra.
Jā, valsts apmaksāta medicīniskā aprūpe grūtniecēm, skrīningi. Remonts dzemdību iestādēs, iespēja dzemdēt bez maksas.
Bet – kāds ir nedzīvi dzimušo īpatsvars? Cik bērnu tiek sakropļoti vai mirst dzemdībās? Zīdaiņu mirstība? Bezmaksas medicīnas pieejamība bērniem, kvotas un rindas uz izmeklējumiem? Ārsta pieejamība laukos? Ģimenes ārstu pārslogotība?

Valstij ir jāaizliedz ar īpašnāvības.
Ja jau aizliegumi ir tik viegli ieviešami, ir jāaizliedz mirt. Ja jau piedzimšana un dzemdēšana nav mūsu rokās, arī nāve un iešana nāvē nav mūsu izvēle. Ja valsts iejaucas sievietes tiesībās izvēlēties dzemdēt, valstij ir jāregulē arī sieviešu un vīriešu tiesības mirt paša nāvē.

Pirmkārt, tās attiecas uz abiem dzimumiem un gandrīz uz visām vecuma grupām. Otrkārt, pašnāvību īpatsvara ziņā Latvija ir vienā no pirmajām vietām Eiropā. Treškārt, tas finansiāli valstij būs ļoti izdevīgi un iegūtos līdzekļus varēs novirzīt bērnudārzu celšanai un modernu dzemdību nodaļu uzturēšanai visās palikušajās slimnīcās. Visbeidzot – arī pašnāvība ir slepkavība un pārkāpj Dieva bauslības, kas taču ir pret mūsu kristīgajām vērtībām, uz kā veidojam savu valstisko identitāti.
Pašnāvībās, tostarp pasīvā iešanā nāvē, nodzeroties un agresīvi braucot, staigājot pa plānu ledu un citādi spēlējoties ar dzīvību, taču iet bojā šodienas nodokļu maksātāji. Tie, kas tagad nes ieguldījumu valsts ekonomikā, piemēram, nopērkot šmigu veikalā, ja arī ir darba tirgus pelēkajā zonā vai bez darba.

Ja sievietes ķermenis un sevišķi viņas dzemde pieder valstij, kāpēc lai jebkura iedzīvotāja ķermenis nepiederētu valstij?
Eureka! Nogalināji sevi, maksā! Nelaiķis nevar maksāt? Nelaiķim ir konti, ko var apķīlāt, kustamais un nekustamais īpašums, ko var liegt mantot.

Vēsturē taču ir gana piemēru, kad pašnāvnieku radiniekiem liedz mantojuma tiesības, mantu apraksta, līķi aiz kājām velk pa pilsētas ielām.
Gribi sevi lēnītēm galināt nost, maksā ragā! Iestrādnes jau ir – par ātruma maksāšanu jāmaksā sods, jo skrējējs apdraud citus un sevi, alkoholam un tabakai arī ir akcīzes nodoklis.
Gribi pielikt punktu tā pamatīgi, iemaksā valsts kasē likuma noteiktu summu, atstāj pirmsnāves vēstuli ar norādēm par apbedīšanas vietu un veidu un, aidā, uz labāku pasauli.

Kuram tad gribētos mantu uzdāvināt valstij. Galu darītu klusiņām. (Un abortus arī darītu klusiņām – ar tamboradatu pie babkas vai iedotu kukuli slimnīcā.)
Statistika spīdētu kā dimanta oliņa! Valsts uzvārītos. Valsts plauktu un zeltu, jo tie tak nav kusli zīdaiņi, kas kaut kad varbūt audzēs IKP, bet ko vēl jāvāķī, jāaudzina, jāskolo. Tie ir pieauguši cilvēki, kas var dzemdēt, audzināt bērnus, dibināt uzņēmumus, strādāt un dot darba vietas. Zelta bedre!
Iedomājieties, cik veču Latvijā nositas uz ceļiem, noslīkst ezeros un upēs ar vai bez bļitkotāju tērpiem. Ja visus viņu īpašumus savāktu, valstij būtu tik daudz piķa. Rastos tik daudz jaunu ierēdņu darba vietu!
Bet pašnāvības neder. Tās pārsvarā dara vīrieši, bet Saeimā tomēr pārsvarā ir ievēlēti vīrieši.

Tāpēc ne vārda par alimentu piedzīšanu no vīriešiem šķirtajās vai nekad nebijušajās ģimenēs. Vīrietis tak tāpēc ir, lai apsēklotu un notītos pie nākamās vagīnas. Pilni žurnāli ar sirmiem večiem, kam kārtējās skaistās attiecības un tagad gan viņš zina, jūt un ir harmonijā ar kārtējo savu bērnu māti. Vīrietim taps piedots, jo viņa ķermenis ir mūžam skaists – nekādu striju, izstaipītu vēderu vai nokārušos nozīstu ciču.

Ne vārda par partnerattiecību reģistrāciju. Tfu, tie tak geji! Tas nekas, ka liela daļa Latvijas ģimeņu, kurās aug bērni, likuma priekšā nemaz nav ģimenes.
Ne vārda par vecāku pabalstu indeksāciju, ja bērns sasniedzis 2 gadu vecumu. Bērns tak nav pensionārs, Saeimu nevēl. Priekš kam mainīt pabalsta lielumu? Gan jau izkulsies, ja jau piedzima. Sieviete izvilks. Latviešu sieviete tak ir smuka, stipra un ir iznesusi visus grūtumus i klaušu laikos, i karos, i mūsdienās. Jūdz tik arklā.
Sieviete, galu beigās, ir tāpēc, lai dzemdētu. Tas nekas, ka katrs bērns nozīmē zaudēt pozīcijas darba tirgū. Sieviešu ķermeņi pieder nācijai, dzemdes pieder valstij. Atražojiet!

gumball1

Rudenī “LV portāla” izlasīju rakstu par pēcdzemdību depresiju.
Paldies Dievam, ar mani viss ir labi. Hormoni nomierinās, emocijas noplok, vairs negribas raudāt, ieraugot salnā nosalušu kaimiņu kaktusu vai kaut ko tikpat maznozīmīgu, pie tam labi apzinoties, ka tas nav tā vērts, bet kaut kā stulbi un viss pa gaisu.

Bet raksta pēdējā rindkopa iebliež kā ar mietu. Precīzi tas, ko es līdz mielēm sapratu, iznēsājot bērnu.
“Tas liek atkal atgriezties pie jautājuma, kā jūtas māmiņa ar mazuli Latvijā. Vai svarīgs ir tikai maternitātes un vecāku pabalsta apmērs, ko bezpersoniski ieskaita bankas kontā? Kā jauna sieviete ar mazuli jūtas viena ar ratiņiem pie tramvaja, kurā neviens nepalīdz iekāpt, vai grūtniece pārpildītā autobusā, kur neviens nepiedāvā apsēsties? Galu galā pat bērnudārza nodrošināšana visiem bērniem Latvijā arvien ir nepārvarams klupšanas akmens.”

Ne jau valstij nevajag bērnus. Mums bērnus nevajag. Un tieši tāpēc arī valstij nevajag bērnus un cilvēkus, ka mums ir piekāst par savējiem.
Piekāst par valsts pabalstiem dzimušajiem un nosodījumu nedzemdētajiem, ja neviena pakaļa nepaceļas no krēsla, autobusā iekāpjot grūtniecei pēdējā mēnesī. Piekāst par valsts atbalstu un pabalstiem, ja mēs katrs nespējam ikdienišķā situācijā sniegt otram gaidīto un vajadzīgo atbalstu.
Šai sabiedrībai bērni (un cilvēki vispār) ir pie kājas. Un nekādi pabalsti vai abortu aizliegumi neko nemainīs.
Ne jau nauda rada bērnus un ne jau tas piķis kontā sievietei liek justies droši, lai veiksmīgi līdz galam iznēsātu bērnu un lai emocionāli justos droši un iederīgi te un tagad, izvēlētos dzemdēt un aborta iespēju pat neapsvērt. Un vēl mazāk kāda no augšas noteikts aizliegums iet uz abortu.

Grūtniecības laikā mani palaida apsēsties tieši 3 reizes. Trīs. Atkārtoju vārdiem, tas nav pārpratums.
Vienreiz mamma ar bērnu autobusā piecēlās un pasauca sēdēt blakus savam bērnam, otrreiz smaidoša sieviete baznīcā, trešo reizi pavecāka sieviete tramvajā. Viss.
Bet sabiedriskajā transportā es braucu diezgan bieži. Un diezgan bieži sacepos, ka visiem piekāst.
Līdz sapratu, ka nav ko te tēlot latvju cietēju sērdieni. Nevari nostāvēt, prasi tiešā tekstā tam tēvainim, hipsteram tūdaliņam vai balinātajām, brūninātajām čiksām. Vari nostāvēt, stāvi.
Vilku sabiedībā izdzīvo stiprākie. Vai maitas.
Laikam izskatījos ļoti varoša un stipra, ar resno vēderu un pietūkušām kājām un seju šīs vasaras karstumā balansējot līdzsvaru pārbāztā autobusā. Jo tak lūgtos, ja nevarētu nostāvēt. Varēju. Neģību. Šova nebija. Aculieciniekiem nebija ko filmēt ar viedtālruņiem un sūtīt portāliem.

Tieši tāpēc, kad biju uz slimības lapas, no ārsta lēni lēnītēm, jo drausmīgi sāpēja katrs solis, gāju uz Abrenes ielas galapunktu. Lai varētu apsēsties, necerot uz ubaga dāvanām un nekaujoties ar pensionārēm un jaunām beibēm, sargājot vēderu un savu bērnu no sitieniem, kad visi kā izbadējies, nekad nepiebarojams un stresains postpadomju vilku bars nesas autobusā.
Tieši tāpēc nepilnu nedēļu pirms dzemdībām uz pārbaudi Dzemdību namā es braucu pie stūres.
Ne jau tāpēc, ka tā mīlētu pastaigas. Ne jau tāpēc, ka man patiktu tā sajūta, ka vēders atbalstās uz ciskām un, spiežot pedāļus, to jūtu arī ar vēdera ādu. Bet tāpēc, lai izvairītos no sajūtas, ka esmu lieka šai sabiedrībā.
Kamēr es tieku pati galā, man ne no viena neko nevajag. Un par savu bērnu atbildu tikai es pati. Vilku barā ticis, kauc vilkiem līdzi.

Kopš šīs vasaras es zinu, ka nekādi pabalsti vai abortu aizliegumi neglābs Latvijas demogrāfiju.
Bērnus nevar nopirkt. Bērnus nevar piespiest dzemdēt. Bērnus ir jāgrib, jāmīl un jāsagaida – ne tikai ģimenei, bet sabiedrībai kopā.
Arī tam vecim ar kārpu un zoda, stilīgajam džekam stabulīšbiksēs, beibei ar liekajiem nagiem un mudīgai vecenei ar tirgus somu uz riteņiem un liekajiem zobiem.

Nu jā. Ja mums vajadzētu bērnus, varbūt mums vajadzētu vienam otru. Un izmisumā ar liekā cilvēka sajūtu nebūtu jābrauc tur, kur “viss ir sakārtots”.
Bet tā jau nākamā tēma, kam maz sakara ar abortiem. Tik vien, ka viņiem ir iespēja aizbraukt, jo viņi ir dzīvi.

09.10.2014.-25.01.2015.

B&W spēleite

Feisbukā jauna spēleite. Zynu, ka saknis jai aug tuoli i zori izaplātuši ari cytūs teiklūs. Vysmoz Instagramā brangi kuploj ar tim haštagim ci temturim, kai izdūmuojuši volūdnīki.
Pyrms nedelis Oskars Orlovs ari mani īpyna tymā B&W spēleitē. Pīsadaleju. Izdūmuoju, ka nav vārts pamest pagaisšonai Feisbuka bardakā. Deļtuo muna 5 dīnu i 5 malnboltūs fotografeju kolekceja niu ite.

 

1. dīna. Veceits ar žiguleiti

zigulis

Āgenskolns, Reiga. Es atsagrīžu nu pastaigys, a pi tierga vīns vacs veceits ar sorkonu i labi kūptu, speideigu žiguli rauga nūsagrīzt pa kreisi. Jam ilgi guoja. Vīns zaļais signals, ūtrs. Trešs. Jū apdzan nu prīškys, nu pakalis, jam taurej. A jis taids vacs, vacs īlys vydā ar Sovu Žiguli.
Jis beja na nu ituo laika. Nu laiku, kod mašyna beja vierteiba. I varbyut ari cylvāks beja leluoka vierteiba – ka dzeivuoja pareizi i piec nūteikumu. A niu vyss na tai. Nazkai cytaiž. Ļauds it kai brauc piec nūteikumu, it kai īvāroj vīns ūtru. Tok tī ir cyti nūteikumi, cyti ļauds i cyts laiks.
Jis nūsagrīze. Vīnā šaļtī krustuojums beja breivs, nabeja nivīna, jam daga zaļuo gaisma. Lieni i cīneigi jis ar sovu skaistū myuža žiguli puorrypuoja puori tramvaja slīdem i aizbrauce pa Mozū Nūmetņu īlu.

 

2. dīna. Sludynuojums

sludinajums
Itys sludynuojumu stabs maņ pasaruodeja tik puorlaiceigs. Īt godu symti, a ļaudim ir rūze, gryža i sazyn kaidys klopotys i ļaudim vajag peļņu.
Atrosts 2009. godā Āgenskolnā, kod dzeivuoju Atpyutys īlā i sovā ziņā tei beja atpyuta. Nikod tik daudz naasu volkuojusēs apleik ar fotoaparatu i givuse vysaidus ārmus.
Nav jau tai, ka osuma nav. Vītom jis gondreiž ir.

 

3. dīna. Zeme pasaceļ dabasūs

kaijas_2diena
Vierūs i dūmuoju, izdūmuoju dalikt koč kū nu munys malnboltuos dīnys, 2009. goda 18. novembra. Malnboltuos partū, ka gondreiž vysu dīnu maņ rūkā beja fotoaparats, a dīna beja apsalaiduse tik tymsa i palāka, ka vysys kruosys pagaisa. Deļtuo jau agri nu reita kruosys izsliedžu i raudzeju nūgiut gaismu.
A dīna beja na pa jūkam. Cieļūs ap 7 nu reita voi agruok, guoju korporaceju guojīnī iz Bruoļu kopim, tod ar vīnu draugu brauču iz Getleņu izguoztuvi, a gols golā ar cytu draugu guoju iz prezidenta pījimšonu i koncertu Lelajā Giļdē. Dīnā saguoja puorsamaukt nazcik reižu, kab iz kopim aizīt šmuki i tuos šmukuos drēbis nasazīst izguoztuvē i kab pi prezidenta naūst piec vacu zivu.
Ite izguoztuvis aineņa. Kaijis sasatryukušys ceļās spuornūs. Taida sajiuta, ka zeme tiuleņ aizliduos, partū ka iz kotra zemis lapača ir spuorni i tī spuorni tū lapaci raun bļaudami dabasūs.

 

4. dīna. Jureiša dvēsele

birkineli
Nazkas drupeit sirreals i na nu ituo pasauļa. Poša nasaprūtu, parkū tymā vokorā īsliedžu malnboltū režimu. Dūmuot, vyss tok beja skaisti i kruosaini. Kod īraudzeju itū biļdi, nūsabreinuoju – tik nareali.
Koč ari pats pasuokums beja nareals. Jam navajadzēja nūtikt, jam naīdeve naudys laikam 2 voi mož 3 projektu konkursūs. Bet jis nūtyka. 2008. goda decembra beiguos Raiņa sātā Berkenelē, kur ītaiseita elektriskuo apkure i vyss tik duorgi, tik duorgi. Bet mes bejom jauni i troki. Sasaucem gostus nu Boltkrīvejis, Anna mistiskā veidā dabuoja telpys, LgSC jaunīši iz maiņom dežurēja kuknē i taiseja ēst miļzeigā kotlā, ladusskapī Zīmyssvātku gordumi, Dyrbynu jaunīši spēlēja daņčus, dzīsmis, rūtalis, vylnys sukuošona, voilaku taiseišona, čyguonūs īšona, maskys, jūki i smīkli.
Zynu, ka siedieju iz gultys i dūmuoju – vyss ir īspiejams, bet bez naudys tys prosa cīši daudz energejis, taišni atrast resursus i saorganizēt. I ka ir nazkaids lykums, kur idejis i resursu saspēlē naudu var aizstuot ar trokumu, tikai proporcionali naudys tryukumam trokuma vajag vaira.

 

5. dīna. Malnboltuo biļde, kas nav malnbolta

00040001

Jau suocūt sereju, es atguoduoju par itū karteņu. Atrodu. Saprotu, ka jei nimoz nav malnbolta (vērtīs iz klāva durovom), nūlyku molā. A vys taipat atguodoju. Piec nedeļgola pauzis, kod ni da datora i vysmoz ni da datora izklaidei, tūmār īlikšu. Koč jei nav malnbolta.
90. naudys nabeja ni suņa. A sātā beja vēļ sovetskūs godu blata filmenis – uorzemu, vacys, globuotys naboltai dīnai. Maņ beja mozs fotoaparats “Lomo”, i daudz vacu filmeņu. Kruosu jom gondreiž vaira nabeja. A fotografēt to beja okuots. Fotografieju, nešu atteisteit, vierūs pret gaismu. Biļdis taiseju, kod beja nauda.

Tys ir muns bierneibys suņs Džers (centrā pi kēdis), malnuo kuceite Bille i boltais kucalāns Bobs ar malnū ausi.
Aizmugurē ir voljers. Tys, ka palics puori nu voljera. Piečuok jū lītuoja kai vystu butku, tod globuoja hlamus, turēja trušus, tod vīnu laiku tī dzeivuoja vīna poša palāka trusīne, kas izroka olu i izaudzēja tī bārnus. Suņam zam daguna.

A stuosts par voljeru ir eiss – napatyka.
Voljers beja lobs tikai vīna īmesļa piec – iz juo jumta Džers varēja izkuopt i vērtīs tuoli, iz juo varieju sēdēt ari es ar suni, bužynuot jam spolvu, izrauduot pusaudža godu puoristeibys jam kažukā, apsavērt pasauli i sepinēt par tuolim celim ar suni pavadeņā.
Izavolkuojom mes pa vysu apleicīni, vysim mežim, gruovim i graustim. Bierneibai vajag suni.

Pajēmem vosorā suneiti, izaudzējem suni, suņs iz cytu rudini izauga i palyka groznys, daguoja nu juo sorguot svešus cylvākus.
Sirdeigs to jis beja tikai sātā. Kod guojom pastaigā, svešūs jis ignorēja – viņ dasavēre, lai nivīns nalein pi maņa. Kod tev ir 13-14 godu i ļūbej kleist pa mežim, celim i nacelim, ir 90. godu bardaks i pofigisms, tei beja lela vierteiba – pošai sovs sorgs.
Tai kai tys piec ilga laika beja pyrmais suņs myusu sātā (ka naskaita Džeinu, kas nūmyra vēļ kai kucalāns), tod jam beja sataiseita glauna butka ar prīkškambari i guļamustobu, kur varieju īleist ari es poša, a gols golā tyka taiseits voljers – kūka stulpim, ībetonātim iz pakšu, druošu sītim, speciali taiseitom durovom, kū es poša nūkruosuoju ružovys.
Prīca beja eisa. Suņs cīst navarēja tuo voljera. Vydā vajadzēja stumt ar stumšonu, uorā leida kai zuts pa kuojstarpi, rēja, kauce i pasaceja vysu, kū dūmoj. Dalyka likt pi kēdis, pi voljera, partū ka jam garšuoja cylvāki. Nu i tod suņs kai suņs, mīrs sātā.
Atbiļdi saprotu piečuok. Pi kēdis jis pīsadaleja pogolma dzeivē, pi juo daguoja, jam guoja garom, pakasēja aiz auss, apsarunuoja, a kū voljerā – siedi vīns bez pīskuorīņu, dauzeišonuos ar cytim sunim i kačim i kompanejis.
Tai vot i saguoja. Na vysys lobys idejis ir lobys vysim.

 

Vot i vyss. Taidi 5 kadri nu munys dzeivis. Atrosti datorā.

Auksti, auksti… karsti, karsti, karsti…

gurkumetras

Varbūt vajadzētu rakstīt šī laika hroniku. Kā viss bija 2014. gada vasarā. Nenormāls aukstums vasaras sākumā, jo vēl jūlija sākumā jākurina krāsnis un jāģērbjas silti. Nenormāls karstums vasaras vidū, kad nevar atvērt logus līdz pat tumsai, jo ārā ir gandrīz +30, bet ūdens ezerā uzsilis kā vannā un neveldzē nemaz. Krievija, Ukraina, karš, nāves un sankcijas.

Dzīve kā uz pulvermucas jau kopš Lieldienām. Kad skaties, cik skaista ir dzīve šeit, un domā – vai tāpat tas jau reiz nav bijis: 1914. gada vasarā, 1939. gadā. Kad cilvēki priecājas, bauda savu mazo un mierīgo laimi ar bērniem, dabu un visu to mieru apkārt, bet virs galvas jau karājas Lielie Notikumi, kas samals visu sazin kādā putrā, no kā būs jāatkopjas paaudzēm. Un arī tad nezini, vai pāries. Tāpat kā pensionāru kari sabiedriskajā transportā par okupantiem un atbrīvotājiem.

Krievija, atbildot ES un ASV sankcijām, ieviesusi noteiktu preču grupu aizliegumu. Zivis, piens. Bet ne alkohols. Skaidrā prātā jau to neizturēt. Nodzērusies tauta ir laba tauta.

Bet man patika anekdote, ko šodien izlasīju. Baltkrievijai un tās spekulantiem baigi noveiksies.
– Мидии есть?
– Есть.
– Господи, но откуда, ох, нигде же нет.
– Белорусские.
– Но в Белорус…
– БЕЛОРУССКИЕ.
– Понял, 15 белорусских мидий.

Lieldienās bija karsti. Sēdējām ezera krastā uz soliņa, garām staigāja ģimenes ar bērniem. Krievi, latvieši. Bērni smējās un skraidīja, ciemiņi, saviesīgas sarunas. Šogad Lieldienas sakrita katoļiem, luterāņiem un pareizticīgajiem.
Miers virs zemes, un cilvēkiem labs prāts. Bet tas jau tikai Ziemassvētkos. Tālu. Jānomirst vēl tik daudziem.

Par Rūteņu

Emileja.Kipsola

Emileja Kalvāne gruomotys “Atvosora” prezentacejā Kīpsolys gruomotu izstuodē 2013. goda 2. martā.

Tikkū atbrauču nu Emilejis Kalvānis bieru. Daudzi puču, daudzi cylvāku, daudzi vuordu.

Tik gribieju pasaceit – kod aizīt gaišs cylvāks, napalīk tymss. Daļa juo gaismys palīk apleicejūs cylvākūs i speid jūs pruotā, atmiņuos i ari jūs acīs.

Bet tys, kū es vēļ gribieju saceit. Juos ūtrajā dzejūļu kruojumā “Atvosora” ir dzejūļs, kas veļteits Rūteņai. Kod skaiteju jū pyrmū reizi, nazkai daguoja da sirds.

I zynit – es tū Rūteņu šudiņ satyku. Moza, gaiša meitineite. Īt kai ikstyns, acs zib, bize pa gaisu. Vysa vajag zynuot, vysa vajag redzēt i saprast.

A pats golvonais – tam bārnam ir breineiga latgalīšu volūda, kur stidzeņa ir stidzeņa, pasavērt ir pasavērt. I vēļ daudz vysaidu styprūs latgalīšu vuordu.

Daudzi jau navajag. Kab taidu Rūteņu byutu daudzi. Kab ituos mozuos Rūtenis izaugtu laimeigys i styprys – Latgolai i Latvejai par prīcu. Kab krystobu i kuozu byutu vaira nakai bieru.

A ite pats dzejūleits.

Jaundzymušai latgalītei Rūteņai

Vēļ bolti snīgi zemi sadz,
Bet gaisā pavasara smuords –
Dīvs divuos sirdīs prīcu dadz,
I prīcai mīlesteibys vuords.

Vēļ vīna zvaigzne īsamirdz,
I vēļ vīns myužs ir pīsaceits.
I moza, moza bārna sirds
Kai pumpurs zīdam atraiseits.

Lai tev, bierneņ, saulis daudzi,
Lai tev mīlesteibys daudz!
Lai tev nūlicīņs ir saudzeigs,
Audzi Latgolai, bārns, audz!

Malni muni kumeleni

Vilanu.tiergs

Nav tādas Latgales. Katrs cilvēks un katrs uzņēmums ir Latgale – vizītkarte, vēstnieks, darbinieks – sauc kā gribi.

Riebiņu zirgaudzētava savu misiju izgāza. Tagad daļa manu viesu par visu Latgali domā kā par Riebiņu zirgaudzētavu. Un es varu runāt vai nerunāt – tie ir tikai mani vārdi, bet konkrēti darbi ir konkrēta uzņēmēja daļa un tas, ko redz, iegaumē un stāsta tālāk.Tā rodas stāsti, tā veidojas stereotipi par Latgali kā slaistu un putlūriņu zemi.

Piedodiet, visi tie latgalieši, kas no sirds strādā un dara visu laikā un precīzi, bet man jau sen ir termins “latgalīšu bizness”. Vēroju un katru reizi ar rūgtumu saprotu – ir. Tiešām ir. Jo nekādi ilgtermiņa plāni neeksistē – ir mirkļa notikumi, kontakti, saiešanās, vajadzības, kas tiek apmierinātas, nedomājot par pieņemto lēmumu ietekmi uz nākotni. Vēsi var apsolīt, bet nepadarīt. Tā sanāca, lēmumu pieņemt ir grūti, vieglāk apsolīt kaut ko kaut kā kaut kad. Neteikt ne jā, ne nē, bet īsti austrumnieciskā manierē norakt kaut kur kaktā un aizmirst, sak, varbūt klientam nemaz nav svarīgi un viņš liksies mierā. Padarīt darbu, bet nepalaist tautā – nolikt dzīvoklī kaut kur skapī vai noliktavā. Sākt labi, bet izņergāt labi sāktu darbu un foršu ideju ar kaķa vilkšanu aiz astes, solījumu neturēšanu un termiņu nograušanu.

Brīžam līdz izmisumam – nu kāpēc tā jādara. Kāpēc vajag visu sapurgot. Kāpēc nevar vienkārši lietišķi, normāli, korekti padarīt savu darbu.

Savējo būšana, protams, ir jauki, bet tas neveido augsni normālām klienta-pārdevēja, pakalpojuma devēja-ņēmēja, tirgotāja-pārdevēja-pircēja attiecībām. Viss ir plūdums – šai mirklī tā, bet tālāk jau – kā redzēs.

Viena cena šodien, cita rīt. Viena cena vienam, otra citam – jo būt labam ir labi, bet peļņa ir sekundāra. Plānotāja vietā katru reizi jauna balta A4 lapa.

Nepieķeries sīkumiem. Laiks ir pāri esošs. Viss saliksies pats pareizi, īstie cilvēki nāks īstajā laikā. Naudu nepelna, nauda rodas. Naudai nav nozīmes, jo man tā gribas un tagad tā liekas.

Tāda subjektīva pasaule, kur, protams, ir gana vietas nejaušībai, notikumam, vēlmēm, pēkšņumam. Bet kur svešajam ir jāatkāpjas, jo viņš neiederas sistēmā – nemāk spēlēt līdzi nejaušību spēli, nemāk pielāgoties, mainīties.

Veidojas divu dažādu pasauļu sadure – viens ir cerējis un plānojis, otram nav sanācis. Neviens jau nav vainīgs – divi pasaules.

Līdz šim man likās, ka “latgalīšu bizness” gadās tikai plānā galdiņa urbējiem – rakstniekiem, dzejniekiem, grāmatu un disku izdevējiem, jo viņiem ir iedvesma un viņiem nav iedvesmas, viņiem ir idejas, bet nav grāmatvedības, viņiem ir cerības, bet nav plāna. Bet ja tā notiek ar uzņēmējiem (un īsā laikā jau ar vairākiem), tad rodas jautājums – vai mana lojalitāte Latgalei nav kaut kāds debesszils neaizmirstuļu vainadziņš.

Rezumējot mācība ir īsa: mazs solis cilvēkam, liels cilvēcei – maza kļūda uzņēmējam, liela kļūda novadam.

Dzīsme “Malni muni kumeleni” nu grupys “Boltī luoči”.

 

P. S. Ja plāno kaut kad dzīvē sadarboties ar Riebiņu zirgaudzētavu un esi šo ierakstu atradis ar internetmeklētāju palīdzību, tad ieplāno zvanīt 5-6 reizes, 2 reizes braukt klātienē, vēlreiz zvanīt. Un zvanīt. Bet labāk uzreiz ieplāno kaut ko citu, jo pēdējā brīdī tiks izmocīts lēmums – nē, darījums nenotiek. Jo pēc vairāk kā mēnesi ilgas ņemšanās top zināms – tai pašā laikā pasākums ir arī vietējam policistam, bet gan jau droška ir tikai viena. 😀 Bet laukos policistam vienmēr ir priekšroka. Gan jau arī vetārstam, skolotājam, feldšerim, mežsargam. Tā vienkārši ir.

Mākoņi Ls 20 kg

zils.vitenis

Šķirojot vecos čekus, uzgāju, ka šogad 1. augustā esmu nopirkusi mākoņus. Pārdevis māceklis.
Mākoņi 1,73. PVN 21 %, 25 lati kilogramā. Dārgi.
Čeks Nr. 3398. Ne es pirmā, ne pēdējā. Katram savi mākoņi, katram sava zeme.

Un atcerējos – kad pirku, ar jauniņu pārdevēju runājām par lietu.
Ka Kurzemes laukos vecākiem nelīst, ka Latgales laukos nelīst. Priekš kam Rīgā lietu – asfaltu mērcēt.
Ārā lija retām un lielām lāsēm – sita kā ar mietu sausos putekļos caurumus. Un pārdevēja tik runā un runā, man jau būtu jāiet, bet arī es runāju.
Maisiņu vajag? Nē, nevajag. Ielikšu somā. Jā, bet tas lietus. Priekš kam Rīgā lietus.

Izgāju ārā, un vairs nelija.
Un todien ap dvēseli bija tā, ka zināju – kaut kad es par šito uzrakstīšu. Tikai jāļauj nostāvēties. Kā vīnam, kā maizei, kā vārdam un domai.
Visu to, kas noticis pēdējā laikā. Pieredzi ielikt skapī nogatavoties un uzlikt uz galda. Reiz, kas esi bijis piens. Reiz, kas esi bijis graudi.

Vakar uzrakstīju. Pieskāros pāris rindkopās, vecais teksts apgriezās otrādi.
To, ko 2005. gada pavasarī es nevarēju zināt un arī nezināja, jo tas bija tajos laiku aizlaikos, kad es vēl biju cita un tik daudz lietus vēl nebija mani sakapājis un tik daudz putekļu vēl nebija krājies. Kad es tikai nojautu, ka arī cilvēki mēdz nolīt, bet nezināju, kā tas ir. Un domāju – vajadzētu. Un baidījos.

Cik vēl man jāuzzina, lai es būtu cilvēks. Cik zemu jānolaižas, lai paceltos mākoņos.
Vai pacelšanās vispār ir iespējama, ja reiz esi tur bijis, piesūcies, pieaudzis, piezarojis, pieredzējis.

Un kas ir teksta dzīvība. Kurā brīdī vārdi vairs nav tikai vārdi, bet doma, kas iet no cilvēka pie cilvēka kā mākoņi tur augšā, bet nepieskaras un nepieder, neattiecas un neaizķeras. Pēc tam tikai domā – kas bija tas, kas bija. Un kur palika, ja vispār bija.

Kaida dzeive, taida i mašyna

dzeive

Ir reizis, kod komentari ir līki. Aiz Garcīma tierga butkys pastateita nateira mašyna ar peili.

Tuoļuok tiergā babys puordeve zivs. Aplupuši kūši ružovi nogi, apleik nogam aprepiejuse bryuna streipeite vyscaur pa perimetru. Ar tū pošu rūku jem vīteituos zivs, ar tū pošu – latu laseišus.
Baba opola kai buca, siermī moti sajimti pluonā asteitē, apsuortuse seja. Čut kust. Pasaver suonim iz sābru puordeviejis i soka:
– Tā tikai mums vēl trūka.

Nūstuojs turistu autobuss, ļauds raušās uorā. Zivi. Kaidu zivi kotram.

Par jazvu i laimi

keksi

Zynu, ka daudzi zynuotuoji soka – jei stypra, jei izturēs. Skaidrys, ka iztureišu. Na tū viņ. Dūt Dīvs tik laimis šaļtenis, kū atguoduot i kuruos gaideit. Nu šaļtenis iz šaļteņu kai nu vīnys pūra kryuts iz ūtru puori slapņumam.

Nui, pīsaceļt var ari nu nakurīnis, nu dziļuokuos dūbis. Tok pīsaceļt kai cylvākam, na zarazai ir vysys dzeivis gryuteibu pakuope i izaicynuojums. Vysu myužu ir izvēle – byut maitai voi cylvākam. I tys ir tys, kas vysu myužu juosavuica, vysu myužu juopīmiņ.

Šudiņ puorskaiteju anotacejā, ka munys niu jau 3. antibiotikys der Sibira miera uorstiešonai. Temperatura pyrmū dīnu normala.

Cylvāks tūmār ir stypruoks par jazvu. Vot deļtuo ir svareigi palikt par cylvāku, navys byut jazvai, kas ād sovu i cytu dzeivis.

Šudiņ Annys dīna. Var suokt rakt jaunuos buļbys, na tikai čupinēt zam lokstu – kur kaida pruovuoka aizamatuse. Var ēst jaunūs uobeļus. Tai ka iedit buļbys i uobeļus, naiedit cylvāku. Tys ir ir tys, deļkuo cylvāks ir cylvāks, na rikteiga jazva.

Tei ir kotra poša izvēle – dzeivuot sovu voi svešu dzeivi, radeit sovu prīcu iz zemis voi kleņčeit nu cytu prīcys kaidys druponys, voi laseit pa zemi nu cytu nalaimis atbyrzušus sovys laimis trupiekšņus. Sok, maņ ir labi, ka cytim švaki. Muna laime pasakuop iz cytu nalaimis i izaver leluoka.

A ni besa. Laime pīvalk laimi, prīca sasabolsoj ar prīcu. Zvoni skaņ tuoļuok par vuordim. Nu šaļtenis iz šaļteņu, nu laimis iz laimi – sovu voi svešu. I tys ir tys, deļkuo ir vārts – smaideit pretim, pasaceit lobu vuordu voi vīnkuorši dzeivuot.