Dzīve pēc fotoradariem

Ekrānšāviņš no twitter.com

Nevienu fotoradara kvīti tā arī pa visu šo laiku neesmu saņēmusi. Ne jau tāpēc, ka nebraucu. Un ne jau tāpēc, ka nebraucu ātri. Braucu gan daudz, gan ātri.

Tikai gandrīz nekad netrakoju – ne krēslas laikā mežā, kad tur var vazāties zvēri, ne dienas laikā apdzīvotā vietā, kad uz ceļa var izskriet bērni, izslāt pensionāri vai izripināt kāds aizdomājies māmiķītis ar ratiem, ne arī apdzenot nepārskatāmā vietā. Par savu dzīvību esmu atbildīga es pati, nevis apdrošinātājs vai valsts. Valstij par mani ir piekāst, jo cilvēku gaļa Latvijā ir lēta.

Iemesls drīzāk ir veiksme. Pat policija padsmit gadu laikā mani ir apturējusi tikai apmēram 5-7 reizes. Lielākoties tāpēc, lai novēlētu laimīgu ceļu. Neesmu iedevusi nevienu kukuli. Vienreiz pēc sadursmes esmu lāpījusi mašīnai bamperu. Pāris reizes esmu gandrīz saskrējusies stirnām, kas tomēr bija pāris metrus par tālu. Vienreiz – diviem aļņiem, kas slāja pāri ceļam un ko pamanīju nejauši, jo starp viņu pelēkajiem siluetiem iespīdējās pretim braucošās mašīnas ugunis. Pāris reižu par mata tiesu neuzbraucu cilvēkam, kas tumsā pēkšņi iznira manā priekšā uz asfalta. Pāris reižu esmu izvairījusies no smagām avārijām. Un tikai pēc tam sapratusi – domāt jau nemaz nebija laika, bet izvairījos. Pat jenotsuni tikai notriecu, viņš pēc brīža atjēdzās un, īgni burkšķēdams, ielīda kviešos.

Tā ir plika veiksme, ka es esmu dzīva un visas manas mašīnas ir dzīvas. Veiksme, ka nekad neesmu maksājusi par pārsniegto ātrumu. Ka nevienu neesmu sabraukusi.

Man ir veicies neietest pakaļā nevienam pēkšņi pie radara strauji bremzētājam. Un neietest purnā nevienam, kas strauji metas apdzīt un paļaujas uz veiksmi. Un veiksme arī smaida. Jo esmu slīdējusi pa nekaisītu asfaltu un cerējusi – kaut tik nebūtu kādas rises vai bedres un izdotos noturēties taisni, kamēr izdosies lēnītēm nobremzēt un sajust mašīnu braucam. Un esmu uz šosejas blīvā satiksmē spraukusies pa sniega putru gar pašu metāla apmali, nespēdama ne nobremzēt, ne iebraukt grāvī, jo cieši aiz manis brauc smagais, pretējā joslā stāv nosprādzis smagais, bet pretī nāk kolonna un pa manu joslu pretī nesas kravas buss. Visbiežāk visu nosaka centimetri un veiksme. Reizēm uz divjoslu ceļa ir gana vietas gan sniegam un bedrēm, gan mašīnām trijās joslās. Gan dzērājam, gan stopētājam. Gan noplīsušam furgonam, gan traktoram. Gan lēnajam čunčinātājam, gan trakajam apdzinējam.

Ekrānšāviņš no apollo.lv

Mani kaitina liekulīgā fotoradaru propoganda. Bez fotoradariem pasliktinājusies drošība. Bez fotoradariem visi skrien. Bez fotoradariem mēs visi mirsim.

It kā ar fotoradariem mēs bijām drošībā, it kā skrējēji neskrēja, it kā neviens nemira. Fotoradars ir iespēja braukt ātri ar pēcapmaksu. Un veiksmes gadījumā nemaz neuzķerties.

Tracina liekulība. Kā gan manu dzīvību varētu izglābt brikšņos un nezālēs noslēpta kaste pārskatāmā un taisnā posmā kaut kādā ļaužu un civilizācijas pamesta miesta nomalē, kur pēc likuma jābrauc uz 50 km/h, jo kādam licies, ka apdzīvotas vietas zīmi jāuzliek nekurienē. Kāds tam vispār sakars ar satiksmes drošību?

Es braucu pa Latvijas ceļiem un ielām, jo man ir jānokļūst mērķī. Ja man nebūtu jātiek uz Viļāniem, Rēzekni, Cēsīm, Upīti, Kalnciemu, es tak mūžam nelīstu uz ceļa.

Mani kaitina būt medījamam zvēram, ko ķer ar viltīgi izvietotām lamatām. Mani besī būt potenciālam noziedzniekam. Naudas āderei.

Tieši tāpat mani kaitina autoratlīdzību nodoklis zibatmiņām un diskiem. Kāds mani nosauc par datu zagli, vēl ilgi pirms es pati esmu radījusi savas bildes un savus tekstus un saglabājusi datora atmiņas nesējos.

Ja fotoradaru mērķis ir glābt manu dzīvību, tad kāpēc par manu dzīvību ir piekāst ceļu uzturētājiem, būvētājiem un projektētājiem?

Braukt pa bedrainu šoseju ar izdauzītu un šķībi greizi salāpītu asfaltu, jo naudas pietiek tikai mega projektiem ar lieliem “otkatiem”, ir normāli un mana atbildība. Braukt pa nekoptu, krūmiem, nezāļu brikšņiem aizaugušu un zariem aizkārušos ceļu ir normāli, jo tas ir 2. vai 3. šķiras ceļš un pati vainīga – ko lien Latvijas laukos, īstā dzīve tak centrā.

Mans līķis būs statistikas vienība – viņa gan vēl varēja dzemdēt un izaudzināt kādus pāris nodokļu maksātājus, bet nu gan jau mēs kaut kā. Uztaisīsim repatriācijas programmu, gan jau vietā atbrauks kāda cita no tās pašas vecuma grupas, no Spānijas vai Īrijas.

Toties tagad visiem tūdaliņiem medijos ir jāstabulē, ka bez fotoradariem mēs visi mirsim. Jo tikai fotoradari Latvijas ceļus padarīs drošus un katrā šoferī saknē nogalinās vēlmi nesties kā psiham. Un katrs Latvijas šoferis to vien tik sapņo kā nesties nereālā ātrumā, katrs šoferis ir pāraudzināms slepkava.

Ja nebūtu fotoradaru, es visu laiku brauktu nenormālā ātrumā un nogalinātu visus, kas gadās man ceļā. Ja Latvijā nebūtu atcelts nāvessods, es nošautu visus, kas mani kaitina vai izved no pacietības.

Vēl vairāk. Vai man vienīgajai liekas, ka, policijasprāt, avāriju galvenais iemesls ir tikai un vienīgi pārāk liels ātrums? Nevis braucēju stulbums un nemākulība. Nevis sabiedrības egocentrisms un nerēķināšanās ar citiem braucējiem, pagriezienu un avārijas signālu nerādīšana, vilkšanās pa ceļu un nelaišana garām. Nevis mašīnu nolietojums un šoferu sliktais veselības stāvoklis, kas liedz pieņemt lēmumus un laicīgi reaģēt. Nevis sabrukušais asfalts un neesošās barjeras krauju un ūdeņu malās. Nevis Latvijas iedzīvotāju pašnāvnieciskais noskaņojums un paviršais braukšanas stils.

Pirms gandrīz nedēļas, darbdienā braucot uz Rēzekni, vidēji ar ātrumu 75-95 km/h braucošā intensīvā satiksmes plūsmā pēkšņi sev priekšā ieraudzīju pirms manis braucošā auto veiksmīgi apdzītu… pensionāra vāģi, kas čunčina pa šoseju ar apmēram 20 km/h, jo viņam uz mašīnas jumta plivinās dīvāns un tā kā prasās apstāties un sakārtot, tā kā varbūt pāries. Faktiski tas bija kā pietuvoties stāvošam auto. Kaut nebūt nebraucu pat ar tai posmā atļauto ātrumu.

Tajā pašā braucienā manā priekšā  uz ceļa pirms asa līkuma izgriezās aprūsējis baļķvedējs, kam bija apnicis stāvēt ceļa malā un kas bija nolēmis negaidīt pabraucam garām vienīgo mašīnu. Nebija vairs laika ne bremzēt, ne izšķirties – priekšā pēkšņi atradās šķērslis, smagās mašīnas kabīne. Apdzinu. Paveicās. Nesanesa. Pretim braucošais furgons, kas parādījās ceļa līkumā, bija mazliet par tālu. Izlocījos starp abām mašīnām. Par ātrumu tobrīd nedomāju. Pēc kilometra vai diviem izslēdzu pagrieziena rādītāju. Kurā brīdī to ieslēdzu, nezinu. Loterijā biju vinnējusi vēl vienu dzīvību.

Par lielu Latviju. Jo sūdīgāki ir mūsu ceļi un mazāks ir droši braucamais ātrums, jo lielāka mūsu valsts.

Lāču medības tviterī

Nu re. Nokaitināja. Sociālajos tīklos, portālos un komentāros šodien nav lielākas bēdas par nošauto no būra jau otru reizi izmukušo lāceni Madi, jo: a) viņai ir cilvēka vārds un mēs visi viņu pazīstam un sekojam līdzi medijos un tviterī, b) mēs visi bērnībā esam lasījuši grāmatu “Dzimusi brīvībai” par lauveni Elsu, ko centās palaist brīvībā un radināja pie savvaļas, c) mums katram mājās ir kaķis vai vismaz datorpele, d) mēs gan neko nesaķīselētu un izbēgušu lāci mierīgi atvestu mājās un ieliktu būrītī kā nieku, e) mēs zinām, kāda ir stāsta ar laimīgām beigām kompozīcija.

Bet stāstam ir divas puses – reālā un virtuālā. Reālajā dzīvē pat kanārijputniņa noķeršana dzīvoklī ir traumatisks pasākums un var beigties ar saplēstām vāzēm, norautām aizkaru stangām un nospiestu putniņu (cik no jums ir mēģinājuši noķert nobiedētu kaimiņa kaķi uz ielas?). Virtuālajā dzīvē lāčus easy iemidzina un pārvieto, ārstē un mīl, ieliek būrītī un izņem no būrīša. Hop, viss nokārtojas. National Geographic tak rādīja – viņi var visu: bučot krokodilus un peldēties ar baltajiem lāčiem dīķī, anakondas likt ap kaklu, gulēt vienā gultā ar lauvu. Izdomātajā pasaulē neviens nemirst – tikai sliktie, jo viņiem nav latvisku vārdu un viņu bērnības bildes neliek draugiem.lv albumos un nespiež podziņu like.

Stāstam ir vēl divas puses: laucinieku un pilsētnieku puse. Vieni kopš bērnības skatās, kā kāvēji cūkas bērēs ar nazi griež kūpošu gaļu un sniegā sasūcas koši sarkanas asinis, kā bļodā ar pārgrieztām acīm skatās cūkas, teļi, aitas, un piesargās, ja govs buļļu dienā ir satrakojusies un iet virsū pārgrieztām acīm (tas ir tad, kad govij vajag bulli un viņa lec virsū citām govīm un cilvēkiem, bēg no mājām un neklausa – ja kas, tā rodas piens un teļa gaļa). Otri nopērk veikalā puskilogramu kotlešu masas un, ieraudzījuši Youtube klipu ar govs kaušanu, pēkšņi kļūst par zvērinātiem veģetāriešiem.

Cik no jums ir mēģinājuši savaldīt tak jau mīļu un pieradinātu mājas govi, kas pie cilvēka pieradusi ikdienā, paklausīgi staigā saitītē un klausa uz vārda, laiza rokas un pacietīgi stāv slaucama, bet, norāvusies no ķēdes un sastresojusies, dragā pa puķu dobēm, pa cāļiem, bērniem, izmīda dārzu, salauž siltumnīcu, lec pāri žogiem, saplēš tesmenim pupus, skrien mežā un sapinas ķēdē, nēsājas uz šosejas?

Govij nav ne zobu, ne asu nagu – tikai ragi un ķēde, kurā var sapīties pati un sapīt citus. Govs ir mīļa. Govs klausa saimnieku. Govi īsā pakulu saitītē var aizvest no kūts uz ganībām, pastumt ar plecu, ja neklausa. Var sarāt, ja nestāv mierīgi. Ja labo kāju tur nepareizi slaukšanas laikā, var likt nostāties pareizi, tikai pieskaroties ar roku kājai – govs klausa. Kad govs saimniece uz pāris dienām aizbrauc prom, govs norauj pienu, nedod svešam cilvēkam un raud tā, ka asaras kā pupas birst pāri spalvainajiem vaigiem.

Diemžēl esmu bijusi arī ļoti skumjās bērēs – tādas no ķēdes pasprukušas govs dēļ. Saimniecei, ķerot norāvušos un sastresojušos mājas gotiņu, ķēde aptinās ap kāju un pēc nezcik dienām sieviete nomira ar tromba nosprostojumu, palika pieci bērni bez mātes.

Un te gudrinieki drošībā pie datora filozofē, kā izlauzušos un sastresojušos lāčus ķert mežā… tiem citiem. Jo es esmu pie monitora, Made arī ir monitorā, ziņa par viņas dzīvi, bēgšanu un nāvi ir monitorā. Ja Made monitorā mirst, es monitorā rakstu, ka visi mednieki un kopēji ir lohi, jo es monitorā gan mācētu visu izdarīt pareizi – a) uzceltu drošu būri, b) lāci iemidzinātu un pārvestu, kā to rādīja TV, c) palaistu brīvībā mežā (jo tajā virtuālajā mežā es nekad nelasīšu reālās sēnes). Pareizāk sakot, es rakstu komentāru un manā komentārā viss ir pareizi, jo es zinu, kā stāsta stāstus un kā ir labi pabeigt stāstu.

Visi virtuālie stāsti ir pasakas. Ja reālie stāsti, kas tiek atspoguļoti virtuālā vidē, neatbilst pareizā stāsta modelim, lasītājam rodas sašutums. Un viņš raksta savu stāstu – 140 zīmes tviterī, kurā izsaka viedokli, kā vajadzēja būt.

Cik no jums ir ķēruši sastresojušos dzīvnieku klajā laukā, ja neskaita izmazgātu slapju kaķi istabā? Cik no jums ir padevušies un palaiduši vaļā, jo “kaķītim ir asi nagi” un “gan jau pats izlīdīs no gultas apakšas, kad gribēs ēst un mīļoties”?

Vai esi mēģinājis noķert pārbijušos sivēnu āboliņa laukā (ja nenoķersi, pazudīs un nomirs)? No kūts izmukušu teļu (bailēs aizskries uz mežu un neatradīs mājas)? Sašautu suni, kas vairs neklausa nevienai komandai un nesas uz priekšu (sāpēs ielīdīs kaut kur un noasiņos)?

Nevienu govi neesmu nošāvusi un arī neviena mašīna ar pasažieriem uz šosejas nav cietusi, kad šoruden izmisumā ķēru kaimiņu govis, jo man bija normāla sirds un spēju ātri iet kilometriem, kā nebija govs saimniecei, kas raudādama ar maizes gabalu vilkās tālu pakaļ, bet govis tik dragāja tik uz priekšu un neklausījās. Laimīgā kārtā izdevās apgriezt un lēnītēm aizvirzīt pāri dārziem un mežam uz saimnieces pusi, kur viņa nomierināja un pieskrējušie kaimiņu māju ļaudis savāca – jo no sveša cilvēka pat rāmi mājdzīvnieki baidās un nelaiž klāt.

Pieļauju, ka ar lāci bija tas pats – sveša vieta, sveši cilvēki, sveša situācija. Ja kopēji nevarēja savākt un iesaistījās svešie, iznākums loģisks – tas nav zālēdājs un saplosīti cilvēki šo virtuālo stāstu pagrieztu pavisam citā plāksnē.

Starp citu, turpinot par govīm. Ja govs dzemdē un kūtī ienāk svešs cilvēks, dzemdības beidzas – govs pārstāj dzīties. Ja dzemdības notiek uz lauka, govs sāpēs var aizbēgt uz mežu. Mājdzīvnieks tak. Pieradināts. Saitītē staigā. Un govs, kas reiz iemācījusies norauties no ķēdes, rausies atkal – tad, kad apniks stāvēt vienā vietā un sakārosies runkuļus.

Stāstam ir divi sākumi – reālais ar lāča pieradināšanu un tūristu prieku par lācīti, pirmo izbēgšanu un laimīgo atgriešanos un virtuālais: dabas taku PR un mediju ņemšanās ap lāča pieradināšanu, uzturēšanu, apskatīšanos, izmukšanu. Stāstam ir turpinājums – dabas taku apsaimniekotāju nespēja laikus uzbūvēt drošu būri un lāča atkārtotie klejojumi, mediju ņemšanās, izveidojot pat atsevišķas portāla sadaļas un būtībā šajās dienās radot realitātes šovu “Made brīvsolī”. Klikšķi uz rakstiem ir svarīgi reitingam un reklāmām – kas klikšķina, pasūta mūziku un jaunus rakstus.

Realitātē cilvēkiem jāpieņem lēmums – palaist vai nošaut potenciāli bīstamu lāci, kas ir nokļuvis svešā vietā, kam apkārt ir svešinieki un kas neklausa kopēju, tāpēc var apdraudēt cilvēkus. Virtualitātē – tviterotāju, feisbukotāju histērija, interneta ziņu birums un Mades ādiņa draugiem.lv.

Kad realitāte pārtop virtuālā šovā, ir grūti pieņemt, ka galveno varoni nošauj un nav laimīgo beigu. Realitātē mēs visi mirsim, virtualitātē vēl ilgi pēc nāves paliksim tekstos un meklētāja rezultātos.

Mēs tur nebijām un nepieņēmām lēmumu realitātē. Viss, ko mēs redzam, ir virtuāls – preses relīzes un sociālo tīklu histērija par sabrukušu labo stāstu par nacionālo mediju varoni lāci.

Pirms apēd savus “Rimi” pirktos broilera stilbiņus, atceries par cālīti, kas inkubatorā izšķīlās no olas. Par daudziem neredzamiem stāstiem, kas nevairo klikšķus, bet sāta sajūtu vēderā.

Bērniņam, kurš mirst… atslēgts telefons

Pēdējās dienas visi satrakojušies – draugos un tviterī pārsūta viens otram ziņu “steidzami vajadzīgs donors 3 negatīvās asins grupa bērniņam, kurš mirst tel.: 28950195 ” un brīnās, ka tāds numurs nemaz neeksistē.
Protams, ka neeksistē. Kāpēc lai eksistētu?

Šis numurs LV saitēs figurē jau kopš 2009. gada vismaz.
Viltotā labdarība. Pārsūti ziņu, ieklikšķini “man patīk”, retvīto – tālāk pofig. Misija paveikta.

Bet! Ieraksti Googlē “28950195 site:lv” un paskaties rezultātus.

Pirmais no augšas – laacz un 2009. gads:
“Par vienu no veiksmīgākajiem palīdzības lūgšanas veidiem kritiskos gadījumos (kādam nepieciešamas asinis, ziedojumi, utt) ir draugiem.lv, kad šo ziņu draugs pārsūta draugam. Draugs takš herņu nesūtīs, ne tā?”
Un Aleksejs raksta komentāros 2009. gada 11. maijā:
“Vēl novēroju, ka Latvijā šis ziņojums tika izplatīts ar citu numuru 28950195. Kā daži jau pārliecinājās, šāds numurs neeksistē.”

Valsts Asinsdonoru centra @AsinsDonori ziņa tviterī: “Vienīgais tālrunis uz kuru vajadzētu zvanīt, ja vēlaties ziedot asinis, ir bezmaksas informatīvais tālrunis donoriem: 8000 0003.”

Ja patiešām gribi darīt labu, nespamo un nekavē savu un citu laiku.
Vispirms pajautā savējiem, kā viņiem iet, aprunājies. Jo visvienaldzīgākie mēs esam pret tiem, kuru mīlestība šķiet pašsaprotama.

Ja gribi palīdzēt bērniem, suņiem vai pensionāriem, ieej ziedot.lv.

Ja gribi ziedot asinis mirstošiem bērniņiem, te jaunākā asins donoru akcija “Mīlestības svētki”. Tas ir Baltijā lielākais asins ziedošanas projekts, tā mērķis ir ziedot asinis nelaimē nonākušajiem, kā arī aktualizēt asins nodošanas tēmu, tās nozīmīgumu Latvijas veselības aprūpē un katra iedzīvotāja lomu tajā.

Mīli savu tuvāko kā sevi pašu. Cieni savu lasītāju – nespamo sociālajos tīklos.

Kāpņutelpā atrastas avīzes un tuneļos salasītas skrejlapas taču arī neviens nenes mājās un nedala draugiem un tuviniekiem. Kāpēc tad laid tālāk nepārbaudītas ziņas?

Eiropys birokrati i lizeika gadasts

t_dz

Šudiņ normala īroksta nabyus, partū ka tuo vītā es saceru taimšitus deļ projekta. Izaruod, vajadzēja raksteit pavysam cytaiž. Puortaisu jau nazkuru reizi. I kaids tam vaira sakars ar dorbu i ideju, kurys deļ struodoju?
Bezjiedzeiguok pavadeitais laiks munā myužā. Stuņdis, kuru rezultats byus nulle – nazkaidys A4 lopys, kurys globuot puordesmit godu, bet kuo nivīnam navajag jau niu. I deļkuo tys vyss juotaisa, juodrukoj, juoparoksta. Dūmuot, papeiri gluobs pasauli. Ni besa, taišni papeiri itū pasauli i pībeigs.
Itaidā reizē navaru nadūmuot par laika zaglim – pajimt var tikai tū, kū dūd. Varbyut vīneiguo izeja naiznīkuot sovu vīneigū dzeivi ir atslēgt telefonu i skaipu.

Citejūt sevi:
ja visas rozīnes pierakstītu, tā būtu atskaite. bet atskaišu man jau tāpat pietiek. līdz vēmienam – tā sajūta, kad nevis dari, lai padarītu, bet raksti, ko esi darījis atbilstoši projektā definētiem mērķiem. tādos brīžos gribas emigrēt un ravēt kartupeļus. sev, nevis ailītei time sheet.
vienkārši iedomājos brīžam, cik labi būtu būt dieva dotam putlūriņam, dzejniekam vai māksliniekam – manai eksistencei būtu alibi, bet neviens no manis neko negaidītu. neviena termiņa, nevienas norunas. nekādas atbildības. visi vienkārši rēķinātos, ka es nekad neko neizdaru un nekad neko laikā, tāpēc arī negaidītu, ka glābju pasauli, vadu, sasaucu, bīdu, nosaku, prognozēju, definēju, sakārtoju.
(21.06.2011)

Eisi sokūt – ka dori koč kū, kas varātu byut myuža dorbs i kū grybātu pamest aiz seve, vysod atsarass kaida mauka (abstrakts tāls), kas mada bucai dalīs lizeiku gadasts i prīcuosīs, kai vysus paraun pliuts i jī suoc lomuotīs. Vyspuor to mani ir gryuts izvest, bet niu na tikai lomojūs, a varātu ari kautīs. Mož dzeda babys poļaku ašnis izlein taišni iz Eiropys projektu atskaitem? Puorrūbežu sadarbeiba kai nikai.
Piec idejis dreiž juosuoc spruogt datoram – ka dori tū, kas rībās, tehnika kapitulej pyrmuo (tikkū tū pīrakstieju, pagaisa teikls, kas div dīnys beja normali struoduojs). Varbyut es asu rogona? I tys nav dzeda babys poļaku ašnis, a slūta?

Cīši atsavainoju sovim skaiteituojim. Bet nu ir nu ari gadasts, až vemt gribīs. Nazkod rītumu civilizaceja nūspruogs zam papeiru kolna. Ruodīs, tys byus dīzgon dreiž i tī pa vydu tam kolnam byus ari mane saražuotys tonnys.

Kas nakaiš. Maņ ir bolta uodys kruosa. Es asu paāduse, siežu syltumā. Maņ ir dators ar teikla pīslāgumu. Maņ ir sova sāta. I tuo vītā, kab dzeivuotu, es rokstu atskaitis. Myusdīnu verdzeibai ir daudz veidu.

… i ostoitajā dīnā, kod juo vaļsteiba jau beja pylna, Dīvs radeja birokrateju… jis gribēja izzynuot, kas saguojs pa septeņom radeišonys dīnom… i jis suoce pīraksteit… i juo pīrokstim nabeja gola…

Pasuokuma bezjiedzeigumā tūmār vīna intriga – kurā sūlī roduos līkuos darbeibys i kurs birokrats izdūmuoja, ka juoroksta atskaite par kotru dorba paku atseviški, koč veidlopa dūmuota cytaiž.
Varu derēt, ka koč kaidai žurkai pa vydu pasaruodēja, ka nūsacejumi tī augšā nav gona styngri i vajag precizuok, konkretuok, seikuok – vēļ līkūs papeirus i līkū dorbu.
Vot, tys deļkuo īneistu īriedņus i vysaidus storpnīku žurkys i papeiru dvēselis. I deļkuo niu asu gotova kaidam īspert pa pautim. (Ari tod, ka birokrats ir buoba, jai ir pauti, partū ka birokratam vysod atsarass veids, kai izdruozt vysūs caurumūs i izpist smadzinis.)

Cīši atsavainoju par lomuošonūs, tok roksta tapšonys laikā nacīte nivīns dzeivinīks, ka naskaita 4 myusys, kū nūsytu.

Puosokys i maitys

Kas itys, pa besim ir par pasauli. Kod ļauds vaira navar saskrīt mīsta leluokajā laukumā i nūsavērt, kai rogonai sasīn kuojis i rūkys, īsvīž upē i piec sadadzynoj voi nūzīdznīku pakar vuornom par bareibu, jī verās viesturiskys kinys, kur datorgrafika i režisors pasaryupiejs, kab lūcekļu lauzšona byutu paruodeita tyvumā i vysys mūkys izskanātu bolsā, pasaruodeitu asnis i suopēs puorgrīztys acs. Kod amerikani nūšaun bin Ladenu i ļauds prīceigi doncoj, dūmuot, leluokuo rogona niu byutu sadadzynuota i niu to gon krīze beigsīs, konflikti byus cauri i piec ilga laika nūleis augleigs leits i naraža beigsīs. Dūmuot, bin Ladens ir ļaunais būrs, kura smierts atbreivuos puosoku vaļsteibu nu myužeiguo sasoluma – byutu interesnai juo smierti i smierts ziņu pasavērt nu puosoku redzīņa. Zinis kai puosokys, medeji kai puosoku stuosteituoji.

Bet na jau par tū gribieju. Īraudzieju komentarus par Reigys miera Nila Ušakova izastuošonu nu maratona – cylvāks vīnkuorši nūkryta, naapriekinuoja sauli, slūdzi. A interneta komenteituoji – gotovi dzeivu aprakt, kuojis i rūkys atraut, upē īsvīst. I kas tys par pasauli, kas tī par cylvākim. Lai kaida juo politiskuo puorlīceiba, lai kaida beja motivaceja skrīt, tys tok ir cylvāks. Voi eistyn itim komenteituojim nikuo nav svāta i sovu babu varātu puordūt detaļuos, bejuse tik izdeveiba. I tai gribīs īspert guļūšam, izraut actenis i pasaspēlēt – kai taidim mozim i rībeigim garenim nu puosoku, kas nūkrytušam varūņam mudri, mudri nūskrybynoj vysu gali nu kaulu i aizbāg aleņos – te beja, te jau čuššššs.

kuces memuāri

vajadzētu pasēdēt pie papīra lapām un failiem, bet kaut kā sametās tik skumji, ka ir pēdējais laiks pagaudot blogā. jo, ja jau es esmu kuce, kāpēc lai negaudotu.

februāra vidū piezvanīja kaut kāda sieviete, kas esot LTV režisore un taisot filmu par Andu Līci, tāpēc gribot iefilmēt manu viedokli. esot internetā atradusi un izlasījusi manu rakstu, radušies vairāki jautājumi. runa ir par šo te gabalu, ko uzrakstīju pēc tam, kad muzejs aicināja apmeklēt Nostaļģijas maratonu – respektīvi aizgājušo laiku autoru dzejas lasījumus.

no kuplā Rakstniecības un mūzikas muzeja rīkotā pasākuma autoru piedāvājuma rudenī izvēlējos Andu Līci, jo Anna Rancāne būtu pārāk banāli, bet pārējie autori interesēja vēl mazāk vai arī lasīja laikā, kad uz pasākumu netiku. komplektā Līcei nāca arī Imants Auziņš. ne es viņu bērnībā lasīju, ne tagad – tikai pirms pasākuma palasīju padomjlaika krājumus un pabrīnījos, kādu sviestu gan tomēr publicēja arī tolaik. par spīti cenzūrām un taču ne jau samizdatam (autoru pašu finansētiem un rediģētiem izdevumiem) kā nereti mūsdienās.

varētu izdot 1 normālu krājumu, bet tā vietā ir izdoti nezin cik. ritmiski rakstīt jau nav nekāda lielā māksla, lai to par katru cenu drukātu un tiražētu. un cik no tiem sensirmajiem tekstiem vairs kādam svarīgi, cik tad tur ir to labo lietu, ko laika zobs nesagrauzīs un vēja gars neizvētīs.

latvieši ir aptrakuši ar dzeju. vai nu daiņotāju gēni, kad katru smildziņu sidraba ziediem, katru pelēku akmistiņu apmīļot’i. vai arī no laika gala skolā iedīdīts, ka ir kruti būt dzejniekam un plivināties kaut kur apmēram pie gubu mākoņiem un romantiski īdēt te par laimi, te ciešanām. pamēģini skolas laikā atzīties, ka raksti dzeju – učenes izvazās pa visiem kaktiem un vēl nopublicēs pagasta avīzē. vai kāds brīnums, ka visi grib rakstīt un arī raksta – cits bērnībā, izmēģinādams jaunas iespējas, cits jaunībā, mirdams no nelaimīgas loves, cits uz vecumu, gribēdams pamest aiz sevis ko pārlaicīgu.

padomju laikā latvieši bija sevišķi aptrakuši ar dzeju – pilnas sekcijas. jo poētiskākas dabas ainas, jo mazāk ko piesieties. jo izkoptāka metaforu valoda, jo mazāk nepatikšanu. bailēs no soda latvietis kļūst dzejnieks. un pēc tam savā paštaisnumā brīnās, ka citiem labāk patīk proza.

muzeja pasākumā Līces un Auziņa teksti nebija nekas negaidīts – poētiskas dabas gleznas, ko nespēju palasīt jau kopš bērnības un ko ar mokām izcietu skolā, un tipiskā umpapā pensionāru dzeja par mūsdienām – sarīmētas rindas par deputātiem un klišejiskām negācijām. nebija pat smieklīgi. kā tāda aizgājušo laiku latvietība un vecāsmātes kožu saēstie cimdi – izmest nedrīkst, nēsāt nevar. un tad izdomā, kur likt – pie sienas rāmī vai atvilknē kodēm par prieku. vai arī digitalizēt un aizmirst.

vienai autoru sugai ir tāda sērga – klabināt dzejas par knauzerīgo Europu, desu e-vielām un slaistiem deputātiem, par apbižotajiem pensionāriem un mirstošo Latviju. latviski un latgaliski. lasi galva ritmā šūpojas līdzi – paņēmuši krutkas tašu, iesim izlakt polšu pašu, iedami uz gaišo tāli, izpirksim mēs bodē sāli (autoru nemeklēt, tikko sarīmēju).

piekritu palīdzēt. ja jau mans teksts par sen notikušu pasākumu kādam noder, varu to nolasīt vai arī komentēt. lai gan godīgi jāsaka – 1. martā, kad bija paredzēta filmēšana, par to jau biju aizmirsusi. kad TV ļaudis piezvanīja, stāvēju LU ēdnīcā pie letes un domāju, ko lai apēd. noliku paplāti un aizgāju – cilvēkiem tak jāpalīdz. ja viņiem priekš filmas vajag manu komentāru par reiz rakstītu tekstu, nav grūti palīdzēt. katrs, kas kaut ko organizējis, zina, cik pretīgi, ja kaut kas sāk iet pret spalvu un neviens nepalīdz.

bet te arī sākās cirks. mani filmēja veselu pusstundu. un tā sanāca tāda taisnošanās un atbilde uz uzbrukumiem par viedokli. jo filmā man bija iedalīta kuces loma, ko režisore nemaz īpaši neslēpa – centās izdabūt tekstus un īpaši neiedziļinājās, ko gribu pateikt vai domāju. jo – jūs taču saprotat, ka mēs montēsim. un – gribu saprast, kas jūs par cilvēku, man vienkārši interesanti (mani bērnībā arī interesēja dēles, tāpēc liku smiltīs, lai rāpo). apmēram kā preparējamu vardi nolikt uz stikla, dīrāt ar skalpeli un mēģināt saprast citu paaudzi. neslēpjot savu pretīgumu.

jo nelasīt aizgājušo laiku literatūru nav labais stils. un pavisam slikts stils ir publiski pateikt, ka nemaz netaisos to darīt un arī nenožēloju. komentāru par to P. Bankovskis iecepa savā Satori blogā: Daudz neizprotamāki ir dažādi vecuma ierobežojumi, kas, kā laiku pa laikam noprotams, “jauno autoru” vai “vidējās paudzes” autoru darbus kritizēt vēl pieļauj, bet brīdī, kad autors jau sasniedzis pensionēšanās vecumu, atstāj vien divas iespējas – vai nu klusējot nelikties ne zinis, vai pieminēt, tā teikt, pagātnes nopelnu gaismā. Manuprāt, šāda pārprasta pietāte pret sirmajām galvām, literatūrā ir kaitīga un pat lipīga – laika gaitā tā no kambariem, kur mājo sirmie un godājamie gluži kā tāda labi sastāvējusies smēķu smaka izlien pa durvju apakšu un piesmirdina arī visu pārējo telpu. (..) Nav jau viegli samierināties ar domu, ka ja vien par tevi un taviem darbiem nerunā tikai labu, tad tu, visticamāk, vēl arvien esi dzīvs.


bet tas, galu beigās, par Līces nelasīšanu ir mans privātais viedoklis. cilvēkam tak nav jāizlasa visa pasaules un pat ne visa latviešu vai latgaliešu literatūra. un visa literatūra nav domāta visiem cilvēkiem. kam Remarks, kam Bodlērs. kam Ignats Zariņš un Rēzeknes bombardēšana, kam Melānijas Vanagas izsūtīto stāsti, kam atkal mūsdienu latvju prozas senvārdu kruzules, nīkulīga cepšanās un femīnās poētikas glāsmainie vēzieni, no kā man arī brīžam gribas vemt. ja man nepatīk, tad taču varu pateikt, ka nelasīšu. jo es tiešām nelasīšu.

jā, lasu un lasīšu Ziedoni, Skujenieku, Belševicu, Elsbergu, Vācieti. vēlams, mūsdienu izdevumā. bet pret tām daudzajām padomjlaika mazgrāmatiņām, ar ko bija pilna sekcija, man ir alerģija. gan tieša, gan pārnestā nozīmē. jo man ir alerģija no pelējuma un putekļiem – asaro acis un šķaudu. bet arī alerģija no tekstu blāķiem – tekstu apkārt ir tik daudz, ka nevaru paspēt izlasīt visu, ko kāroju. kur nu vēl kaut ko pienākuma pēc.

kā saprotu no zvaniem un komentāriem (man nav TV), kaut kāds mans teikums ir ielikts Andas Līces filmas reklāmā un tagad ik pa laikam tiek drillēts tās filmas pašreklāmas laikā.

Pateikt un pateikties. Anda Līce. LTV videofilmas pirmizrāde. Šogad aprīļa beigās dzejniece Anda Līce svin skaistu apaļu jubileju. 70 gadi ir labs brīdis mūžā, lai pateiktu saviem senčiem, savai mammai paldies par labajiem gēniem, taisno muguru un gaišo, priecīgo prātu. Videofilmā dzejniece runās arī par trīs laikiem savā dzīvē, kuru robežu spilgti iezīmējis 1949. gada 25. marts.

nevaru saprast – pie kājas vai esmu nikna. jo blogā uzrakstīju par dīvainu pasākumu muzejā, filmēšanas laikā runāju par aizgājuša laika literatūru. bet tagad esmu nonākusi dīvainā lomā, jo filmu rādīs 25. martā, tieši izsūtīšanu uz Sibīriju kontekstā. filmēšanas brīdī taču to nezināju, bet tagad esmu izmantota par vēl vienu klišejisku naglu mocekļa zārkā – tad izsūtīja, tagad jaunie nelasa.

naivi gribēju palīdzēt sataisīt to filmu. nu sanāk, ka esmu piekāvusi izsūtīto. kā tā “maita krieva” 16. martā pie Brīvības pieminekļa.

laikam jau ir iemesls būt niknai uz režisori, jo laikam jau viņa mani vienkārši izmantoja kā ļaunā tēlu sevis režisētā vēstījumā. tas ir, atnāca pakaļ video materiālam ar manu seju, jo filmai neder pliks teksts. jau iepriekš zinot, ka vajag jaunās paaudzes maitu. tas ir, es pati viņu nemaz neinteresēju. tas ir, ja es būtu trula maita, mūžam neņemtos ar latgaliešu valodu un kultūru – vieglāk taču ir grauzt popkornu un lakot nagus. bet var jau būt, ka esmu kuce, jo nav ne mazākās vēlēšanās izlikties labākai un lasīt. labāk tomēr rakstīt.

vai mani uztrauc, ka mani teksti kādam nepatīk un visticamāk pazudīs nekurienē? tā ir realitāte. es rakstu šim brīdim un daru to internetā. uz papīra drukāt ir vērts tikai pašu labāko. un daudz kas no iepriekšējo paaudžu sadrukātā ir tikai analogais spams.

bet man vienalga ir ļoti nepatīkama pēcsajūta un pretīga priekšsajūta. pie viena arī atvadoties no sava naivuma. protams, ka citureiz, kad kādam vajadzēs manu seju vai vārdu, vērtēšu daudz rūpīgāk, vai tas ir to vērts.

naleiņ vysim ūkstim par spryudzini. na kotram ūkstam vajag spryudziņa. i na kotram spryudziņam juoatsarūn ūkstā.

Kulturālais analfabētisms

Latviešu literatūra interesē latviešus vai tos, kas kaut ko grib uzzināt par latviešiem un Latviju, bet varbūt par austrumeiropiešiem, varbūt eiropiešiem, varbūt cilvēkiem vispār. Jo mūsdienu latviešu literatūra ir reizē arī mūsdienu cilvēku literatūra, reizē nav atraujama no savas radīšanas vietas, laika un radītājiem – tā ir postpadomju sabiedrības radīta un kaut ko liecina gan par šo sabiedrību, gan varbūt jebkuru post situāciju un post sabiedrību, kā jau tas piedien pārejas laika tekstiem, kuros autori cenšas definēt jaunās lietas un atskatīties uz vecajām – vairāk dokumentējot, mazāk vērtējot.

Bet kuru interesē latgaliešu literatūra? Latgaliešus? Nūsauc maņ pādejū latgalīšu gruomotu, kas tev lyka rauduot i aizadūmuot par dzeivi, smītīs i just leidza! Latviešus? Kāpēc gan – tā taču ir sarakstīta latgaliski, bet vidējam latvietim jau tā ir grūti. Krīze. Nesaprašana. Lieciet mieru. Kāda literatūra. Kāda latgaliešu literatūra. Kādā latgaliešu valodā. Un vispār – tā ir valoda vai dialekts? Vo, tieciet galā ar šito, tad es kaut ko palasīšu. Ja iztulkosiet normālā valodā.

Ja geju literatūra kā atsevišķi definēts un izcelts fenomens interesē tikai gejus un sieviešu literatūra – tikai sievietes, tam varētu būt savs attaisnojums, interese īpaša tēmu loka pēc. Ja vīriešu mīlestība, tad romāns gejiem. Ja sievietes un vīrieša mīlestība, kas atainota īpaši nepretenciozā garā un beidzas laimīgi, tad sieviešu literatūra. Savukārt, ja sieviete cepas par dzīves jēgu un vīrietis mīl un apmierina sevi, tā ir mūsdienīga literatūra.

Bet vai 19. gs. literatūra interesē tikai 19. gs. cilvēkus? Lielā mērā jā, jo lielākā daļa no tajā laikā sarakstītā ir palikusi ārpus kultūras mainīgās telpas, nav tikusi citēta un ir izčākstējusi. Bet ko darīt ar Rudolfu Blaumani?

Un ko darīt ar Valentinu Lukaševiču, Ingridu Tāraudu, Juoni Ryučānu, kas šobrīd, vēl nekļūdami veci, ir kļuvuši par latgaliešu vecākās paaudzes autoriem? Vai varbūt joprojām vidējās – ir jau vēl arī Emileja Kalvāne, Vladislavs Zeps, Diāna Varslavāne.

Ja interesēties par 19. gs. literatūru ir normāli un ir normāli skolā lasīt Blaumaņa noveles, kas taču rakstītas citā latviešu valodā – kas zina, kas ir “brūtgana kamašas”, “maigles”, kas ikdienā saka “nosaluse”, “bairītis”, “pate”, “nava”? Tad kāpēc nav normāli zināt mūsdienu latgaliešu autorus – pie tam izglītotam cilvēkam? Jo gan 19. gs. latviešu literatūra, gan mūsdienu latgaliešu literatūra ir daļa no mūsu kultūras.

Sasodīts, pareizi būtu – kāpēc ir normāli neko nezināt par latgaliešu literatūru? Kā Latvijā iznākušu/ iznākošu periodisko kultūras izdevumu un kultūras portālu redaktori var autoram pateikt, ka redakcijā neviens nespēj izlasīt viņa latgaliski rakstītos tekstus? Pie tam pašsaprotami uzskatot, ka tā ir autora problēma, ka raksta kaut kādā nesaprotamā rakstībā, nevis redaktora – ka nezina otru latviešu valodas rakstu tradīciju.

Vai tā ir inteliģenta cilvēka reakcija – protestēt par teksta un autora nepareizību, jo tas neatbilst viņa lasīšanas ērtībām? Vai arī ignorēt kā neesošu – ja uz suni neskatās, tas nav jāved ārā pačurāt.

Cik latgaliešu literatūras ir bijis “Literatūrā un Mākslā”, “Literatūrā, Mākslā un Mēs”, “Kultūras Forumā”, “Karogā”? Cik latgaliešu dzejas ir bijis Dzejas dienu centrālajos pasākumos? Cik latgaliešu prozas ir Prozas lasījumos? Cik latgaliešu literatūras ir “Latvju Tekstos”, “Kultūras Dienā” un Satori.lv?

Lai lasītu Kantu, ir jāpiepūlas, jo tā nav ikdienas valoda un sarunvalodas leksika, tomēr lasīt Kantu ir “kruta”, tāpēc zobus sakoduši lasa vai izliekas esam izlasījuši. Ja cilvēks lasa un citē rietumu pasaules domas, viņš ir gudrs un labs. Ja citē austrumu domas, tad “ezotērēts”. Ja lasa latgaliešu literatūru… kāds vispār ir redzējis, ka kāds lasītu romānu latgaliski vai publiski citētu latgaliešu dzeju?

Prāta piepūle izlasīt tekstu latgaliski ir apgrūtinoša, jo bez tā var iztikt un par nelasīšanu nekas nebūs – arī nelasot varēs dabūt gan pamatskolas un vidusskolas atestātu, gan filoloģijas bakalaura un maģistra diplomu. Un varēs nelasot taisīt latviešu literatūras apskatus, mājaslapas un aģentūras. Latgaliešu literatūra ir lieta, kas kaut kur notiek, bet nevienu neinteresē un neietekmē, neatrod atbalsi, netiek citēta, analizēta, kritizēta un neturpinās.

Vieglāk ir pieņemt, ka latgaliski rakstīts teksts ir mēsls, kas nav publicējams, jo saturs ir palicis nezināms – vīnogas ir skābas. Vai varbūt tas ir ērtāk – neiziet ārpus savas komforta zonas un nedomāt par lietām, kuru apguve prasa piepūli un laiku, bet neko prestižu nedod.

Tā tas bijis un tā tas būs – nepublicēsim, jo nevarējām izlasīt. Citu atbildi no Latvijas kultūras izdevumu redaktoriem vēl nav gadījies redzēt. Izdevumi dzimst un mirst, problēma paliek.

Pēdējo dienu kultūršoks – no sākuma pamanīju, ka arī Satori.lv, kas taču sevi definē kā “kultūras un patstāvīgas domas portālu” un vienmēr pozicinējis sevi publiskā telpā kā ambiciozs un radošs, novatorisks projekts, ir tā pati vecā nelaime – vēl trakāk, lapā nav neviena teksta latgaliski. Neatradu ne klasiskā manierē rakstošos, ne postmodernistus. Ne ortodoksālos, ne pareizos, ne huligānus, ne pofigistus. Ne Jurciņa, Vējāna, Rancānes, ne Lukaševiča, Raibuo Suņa, Tāraudas. Ne arī tekstu, kur būtu lietoti vārdi “jis”, “jei” (viņš, viņa).

Šodien saņēmu e-pastu. Izrādās, pirms pāris dienām Ingrida Tārauda, kas sagatavojusi jaunu dzejoļu krājumu latgaliski un latviski “Bisers zam kuoju/Pērlītes zem kājām”, meklē iespējas to publicēt, sagatavojusi arī dzejoļu kopu un aizsūtījusi Satori.lv publicēšanai. Saņēmusi redaktores Ingmāras Balodes atteikumu, jo diez vai kāds no lasītājiem sapratīšot.

Te nu mans kultūršoks turpinās – par ko vispār ir runa? Vai Satori.lv lasītāji tiešām ir tik stulbi, ka nevar neko, kas atrodas ārpus viņu šaurās pieredzes žoga? Un no kurienes rodas mana bloga lasītāji, kas, latgalieši nebūdami, lasa arī tekstus latgaliski?

Tālāk mani ieraksti tviterī, mazā bloga piezīmes. Un sarakste ar laikam tak Reini Tukišu, vismaz  tiešziņā (DM), kas prasīja atsūtīt kontaktus turpmākai saziņai, “Satori” parakstījās kā Reinis.

saprge atļaušos apgalvot, ka @SatoriLV ir snobi, jo tur nav latgaliešu literatūras. ne vecas, ne jaunas. neko neatradu. bet tas ir mans indikators. 7:10 PM Feb 4th

saprge lai gon kur ta tei latgalīšu literatura ir – Kulturys Forumā 1 specialā geto numerī? puors Karūgūs paņteni? deļkuo @SatoriLV byutu izjāmums. 7:11 PM Feb 4th

saprge sviests. Tārauda aizsūtījusi tekstus uz @SatoriLV – atbilde: diez vai kāds lasītājs sapratīs. hei, ērmi! ir 21.gs., latgalieši NAV eksotika! about 6 hours ago

SatoriLV @saprge Diemžēl mūsu redakcijai pašiem pietrūkst kompetences tos saprast. Atvainojamies, bet nav iespējas algot latgaliešu tekstu redaktoru. about 6 hours ago in reply to saprge

saprge @SatoriLV bet vai Latvijā nav neviena latgaliešu valodas korektora, redaktora? neviena latgaliešu literatūrzinātnieka? alibi noraidīts. about 6 hours ago in reply to SatoriLV

saprge @SatoriLV pajautājiet @jelsberx – viņš izlasīs un sapratīs. @Muora, @ammarita taisa latgaliešu tekstu korektūru. + tie, kas nav tviterī. about 6 hours ago in reply to SatoriLV

SatoriLV @saprge Tā vienkārši līdz šim nav bijusi mūsu prioritāte. Ja kādam būtu iniciatīva, mēs varētu to ieviest. Pagaidām tādas nav bijis. about 6 hours ago in reply to saprge

saprge @SatoriLV latgaliešu literatūra ir latgaliešu prioritāte, kas eksistē kaut kur otrpus Aiviekstes, jo tā nav latviešu literatūra? about 6 hours ago in reply to SatoriLV

SatoriLV @saprge Domājams, tu pārvērtē mūsu iespējas. Mēs paši pēc savas iniciatīvas nevaram un nespējam interesēties un pārklāt visu. about 6 hours ago in reply to saprge

saprge @SatoriLV diemžēl turpināt oldskūlīgo Karoga un Kultūras Foruma ceļu – nesaprotu = nepublicēju. http://bit.ly/exrNdU – 5. rindk. no apakšas. about 6 hours ago in reply to SatoriLV

saprge @SatoriLV protams, ka nevar pārklāt visu. bet tik daudz gados neviena LTG teksta? tā jau nav ķīniešu valoda, Latvijas kultūrtelpā margināla. about 6 hours ago in reply to SatoriLV

SatoriLV @saprge Jā, tiešām pilnīgas šausmas! 🙂 Bet, ja nopietni, tavas replikas ir pamudinājums mums meklēt (un atrast) iespēju to labot. Paldies. about 6 hours ago in reply to saprge

saprge @SatoriLV tieši to arī gribēju panākt. kustību. 🙂 jau pirms pāris dienām norādīju – man kā lasītājai ir indikators – http://bit.ly/g7DLrj about 6 hours ago in reply to SatoriLV

SatoriLV @saprge Aizrakstīsim tev e-pastu un ticams, ka kaut ko izdomāsim. about 6 hours ago in reply to saprge

saprge @SatoriLV ne jau visas intereses un prioritātes nosaka nauda. ja tā būtu, būtu tikai ērtā un vieglā kultūra. gaidīšu ziņu. about 6 hours ago in reply to SatoriLV

saprge @SatoriLV kontakti te: http://lgsc.lv/kontakti/valde/ – DM nevar nosūtīt, jo neseko. about 5 hours ago

saprge kamēr tviterī trādirīdis, latgaliešu dzejniece @inngrida ielikusi savus tekstus @SatoriLV blogu sadaļā – http://bit.ly/euPTVC – lasi tik! about 5 hours ago

Latgalieši ir apdraudējums. Tomēr nevis Latvijas valstiskumam, par ko čukstošā sazvērestības baumu izplatīšanas tonī mēģina pārliecināt ministriju ierēdņi, meklēdami zīmes, ka aiz latgaliešu  valodas, literatūras un kultūras spītīgās eksistences no projekta uz projektu stāv Maskavas lāča spalvainā roka, bet gan “Latviju latviešiem” idejai – ka Latvija ir latviešu valsts un tās vienīgais uzdevums ir aizstāvēt mūžam apdalītos bāreņus latviešus, pareizo latviešu valodu, latviešu teātri, latviešu kino, latviešu literatūru. Bet latgalieši lai tiek galā paši – jo tā ir cita valoda, cita kultūra, cita literatūra. Statistiski viņi ir latvieši, jo citādi mūsu tak ir tik maz, bet kultūru gan jau saglabās paši no maizes darba brīvajā laikā, valodu – mājās.

Tomēr es esmu latviete, citāda latviete. Un arī latgaliete. Un šī ir arī mana valsts un sabiedrība. Tāpēc man liekas dīvaini, ka manu citādumu uzlūko kā kaut kādu kroplību vai neatbilsmi pareizas latvietības rāmim. Kamēr runāju latviski, esmu laba, bet, kad ierunājos latgaliski, apdraudu valsti – tāda morāle no pēdējo gadu sarunām, diskusijām ar ierēdņiem.

Kā Nacionālā teātra šīs sezonas hītā “Latgola.lv” attēlo latgaliešus? Uz sienas  projicēti sarkanbaltsarkanie karogi un Rīgas krastmalas manifestācija, bet aktieri dejo kazačoku, latviski runā ar krievu (!) akcentu. It kā Baltinavā, Ludzā, Preiļos, Līvānos, Viļānos nekad nebūtu bijis Atmodas un nekad nebūtu cilvēki pa ielu nesuši sarkanbaltsarkano karogu. It kā latgalieši būtu… krieviski latvieši.

Bet, iespējams, latgalieši ir Latvijas iespēja mainīties un saglabāt valstiskumu arī 22. gs. un turpmāk – jo pret ksenofobiju un klusumu, kultūras noklusēšanu atbild ar spītīgu rakstīšanu un runāšanu latgaliski, lojālu vienotību ar pārējiem citu novadu latviešiem, kas savas izloksnes arvien straujāk pazaudē vai jau ir pazaudējuši, kā arī savas kopības apliecinājumu – ja ne savā pašu valstī klausoties valsts apmaksātus raidījumus latgaliski, tad nopērkot raidlaiku valsts televīzijā ar SMS un maksas zvaniem, nobalsojot par savējiem šovos un tā iedabūjot savu “Rūžeņu” tur, televizorā.

Ja vajag, es varu sarunāties un rakstīt arī latviski, lai jūs saprastu. Bet savus labākos tekstus, kuros es runāju dzimtajā valodā ar vecāsmātes, tēva, mammas un bērnības vārdiem, ne iemācītiem citātiem, vienalga rakstīšu latgaliski. Ja nav spēka un intereses lasīt, tad kaut kādas durvis, lai arī vaļā stāvošas, vienalga paliks neatvērtas.

Es uzrakstīšu, jo nevaru nerakstīt un tā ir vienīgā valoda, kurā man nav akcenta un nav jādomā par vārdu jēgu un secību. Bet kas lasīs?

par Latgolys Radeju. otkon i otkon

ite gabaleņš par Latgolys Radeju. īraksteits 2009. goda septembra suokuos, kod ar atvīgluojumu izzynuojom, ka piec ilgys jimšonuos ap krīvim radeju nūpierkuse Katuoļu bazneica.

Radeja kai jauna meita by saprge

ar Vitu rakstējem Sibira braucīņa audioblogu, tik ka nikai nav saguojs sakuortuot i apgraizeit failus. dzeive ir par eisu, kab bez puotogys padareitu vysu, kuo kurā šaļtī īsagryb i aizavajag.

Latgolys Radeja i šudiņ dzeiva – tīšraide ite.

a cyrks jau nasabeidz. šudiņ e-postā breinumu breinumi doruos. spama kolns i cepšonuos.
vakar vokorā īraudzieju ziņu, ka bīdreibys “LR” volda sēde bejuse vakar, 16. janvarī, a 14. janvarī izsyuteits e-posts, ka taida byus. kaida jāga taidam e-postam? ka vaļde beidzūt nūlāmuse struoduot, breineigi. tok deļkuo spams pusūtru dīnu pyrms pasuokuma? kab ziņa byutu, a nivīns līks naatītu, partū ka laiceigi naīsaver zinis?

ka naskaita Jaunū godu, Zīmyssvātkus, Leigū i Vacagoda vokoru, 2011. godā ir tikai napylni 50 nedeļgolu, i sovu laiku drusku mādzu ari sadaleit storp dorbu, pīnuokumim i atpyutu.

kur palykuse latgaliskys radejis gluobšonai dūmuotuo nauda, kū bīdreibai “LR” sazīduoja sabīdreiba? kod tod jei beidzūt tiks izlītuota koč voi kaidam latgaliskam raidiejumam?
nui, es ari asu ituos bīdreibys bīdrs, partū ka ļuovūs pīsarunuot i tai ari naasu pīrakstiejuse īsnīguma par izastuošonu cereibā, ka vydspusē varu ītekmēt vaira nakai uorā.
nui, paguojušā laikam tok volda (voi ari bīdru?) saīšonā, kas nūtyka Jākubpilī, kod vēļ beja paguojušuo goda snīgs, pasasūlieju kūpā ar Hareju dūmuot par īspieju taiseit konkursu latgaliska raidiejuma tapšonai – kam gon vēļ beja tik daudz nūsacejumu pa prīšku i diplomatiskūs runu, kuruos na jau maņ pīsadaleit. nikas nanūtyka i nanūtyka, partū ka “tagad nav eistais laiks īt i runuot”, i tai prioritašu sarokstā tū nūlyku nazkur zamyškā – ka vajadzēs, paceļšu, tok pyrma gluobšu cytu, kas ir tīši atkareigs nu mane.

niu situaceja kuldys bīdreibai rakstureiga – bīdreiba ir, bīdreibys nav.
biedeigi, ka tai. tai lobys lītys saryugst, kam nav dareituoju.

voi varbyut maņ pošai vārts atguoduot – naleiņ vysom pakalem par spryudzini, partū ka na vysom pakalem tuo spryudziņa vajag. i na vysim spryudzinim juoatsarūn pakalē.

a tikom īriednim skaista atruna – kuo bādojit, ka jiusim, latgalīšim, nikuo nav. pagrīz pūgu, i tī jei skaņ – pa šaļtei puotori, pa šaļtei popsa i šlāgeri.

dzīvsvara piezīmes

manas mājas šoziem. ar drusku notīrīto jumtu.

piektdien bija ļoti grūti piecelties. sāpēja galva, un jutos ļoti drausmīgi. slimība tomēr noķēra. bet nu pienākums paliek pienākums – darba druva un kalve. ja tie būtu tikai mani plāni un pienākumi, varētu palikt guļam, bet saistības pret citiem reizēm liek justies stulbi un darīt bezjēdzīgas lietas.

temperatūras it kā nebija. kaimiņš bija atkapājis garāžas durvis. braucu ar mašīnu uz Rēzekni, zem riepām dzīvs ledus. 9:30 no rīta, bet šoseja tā arī nebija kaisīta. mašīnas rāpoja lēnām.

braucu – tas būtu maigi teikts, jo ātrumu nemaz nebija iespējams uzņemt, riepas spolēja. palēnām tiku līdz 4. ātrumam, pēc brīža riskēju ielikt 5. ātrumā. nekādas lielās ledus braukšanas pieredzes man nav, vairāk sanācis darīšanas ar sniegu. rēķinājos tikai ar to, ka nobremzēt iespēju nav vispār, ja neskaita motorbremzi. un diez vai kaut ko var iztaisnot, ja apakšā nekas neturas ne uz kā. mašīna kā ola, kas ripo.

kolēģi bija izbraukuši pirms kādām 10 minūtēm, es augstskolā ierados laikam pusstundu vēlāk. abās šosejas malās bija pa sakropļotam, sadauzītam baltam busiņam – frontāla sadursme, stikli, plastmasa un dzelži. kreisajā pusē esošajam laikam trāpīts pa vidu, labajā pusē stāvošais bija dabūjis tieši vadītāja stūrī, dzelži izlocījušies, iekšā gaida cilvēks.

joprojām nevaru aizmirst to cilvēku, ko izgrieza no auto. pavecs vīrietis rakstainā džemperī, biezas un lielas brilles. ķermenis, kas tomēr bija dzīvs un laikam pat vienā gabalā.

pēc tam braucu pāri pa ledu izsvaidītajiem lūžņiem un sīkām ledus un stiklu kripatām. kā to vispār var aizmirst.

nokaisīt ceļus ir pārāk dārgi. lētāk ir ļaut sakropļoties un nomirt. lētāk ir uz avārijas vietu izsūtīt policiju, 2 ātrās palīdzības ekipāžas un 1 ugunsdzēsēju auto.

ja nu tomēr viņi gandrīz visi šoferi aizbrauks līdz galam, ja nu tikai daži nomirs. sanāks lētāk kā kaisīt ceļu.

tieši pirms ugunsdzēsējiem, kas brauca griezt dzelžus, brauca arī ceļu kaisītājs. es saprotu, ziema. ārkārtas situācija – sniegs, slapjš sniegs, sals, ledus. bet slapjš sniegs bija jau vakarā un naktī, kāpēc 9:20-30 tas ceļš joprojām bija pilnīgi nekaisīts un glums?

vai varbūt ceļu kaisītājiem nav naudas, jo valstij nav nekādu saistību pret iedzīvotājiem. esam gana nabagi, lai mirtu un lai ļautu nomirt jauniem cilvēkiem. sak, ja nepatīk, emigrē un nečīksti.

vakarā pēc darba braucu uz mājām, ceļš joprojām bija slidens. gar ceļa malām bija redzamas avāriju vietas – te vienā pusē kāds iebraucis grāvī, te otrā – sliedes vienkārši pazūd sniegā un tumsā. ej nu zini, varbūt kādā no tiem sliežu galiem lejā zem uzbēruma joprojām bija kāds auto un kāds cilvēks.

20 km un 5 avārijas (varbūt kādu nepamanīju, jo satiksme bija diezgan dzīva un biju pie stūres). nav jau daudz. gan jau smagi cietuši bija tikai tie 2 busiņu šoferi.

ja izdala ar stundu skaitu un pareizina ar izkaisāmā sāls un smilšu cenu, valsts atkal ir ietaupījusi.

šodien ap 2 dienā uz šosejas joprojām ledus. kaut kas tur bija bārstīts pa virsu, bet sen nopūsts malā. mašīnu sliedes tādas, ka varēju brīdī, kad neviens nebrauca, brangi izslidināties ar saviem totāli neslīdošajiem zābakiem…

vienkārši iedomājos, lasot šo mājaslapu – http://c5.lv/:

Pagājuši jau astoņi gadi kopš aukstā rīta, kad Reiņa Runča dzīve apgriezās otrādi, gluži kā mašīna, kuru viņš vadīja pa apledojušo, sniega klāto ceļu mirkli pirms nokļūšanas ciešanu un bezcerības pasaulē. Viņš devās uz darbu, kas viņa rokām un ķermenim vairs nebūs pa spēkam. Pirms avārijas Reinis bija ambiciozs jauns cilvēks, kurš tiecās uzsākt savu biznesu. Stratēģiska domāšana viņam saglabājusies līdz pat šai dienai, iespējams, tieši asā prāta un spēcīgā rakstura dēļ paralizētajā ķermenī iesprostotajam cilvēkam ir izdevies sasniegt tik daudz – izdzīvot.

droši vien es to nekad nevarēšu aizmirst. šokē ne jau asinis vai sasisti dzelži, ne jau tās onkuļa brilles vai tas, kā viņš tur rāmi sēdēja rakstainā lētā džemperī un gaidīja, kamēr izvilks. bet šokē tas, ka cilvēka dzīvībai nav nekādas vērtības. izdzīvo veiksmīgie, kas nenositas.

priecājies, kamēr esi mērojams dzīvsvarā, nevis kļuvis par statistikas vienību.

sestdien vakarā ārā bija jokaini. zils sniegs, sarkana gaisma.

dzīvnieku draugi : lauku barbars

tā kā par maniem suņa meklēšanas piedzīvojumiem jau panesusies diskusija Cibā, bet turienes paroli neatceros, lai atbildētu, tad lai iet ieraksts šeit – mēģināšu bez emocijām. lai gan vakardienas rīts sākās ar dīvainu dzīvnieku patversmes vēstuli un visa diena pagāja ar pretīgu garšu mutē, ap 2 dienā tomēr neizturēju un uzrakstīju garāku atbildes vēstuli, uz ko gan atbildi neesmu saņēmusi un droši vien arī nekad nesaņemšu.

runa ir par pilsētas un lauku morāles konfrontāciju. par suņa turēšanu pie ķēdes, kas pilsētniekam liekas barbarisms. un par suņa turēšanu dzīvoklī un 15 minūšu kakināšanu parkā, kas lauciniekam liekas vardarbīgi. nerunājot par pilsētas dāmu ieradumiem vazāties apkārt ar paduses kvekšķiem, suņu guldināšanu saimnieka gultā, fliterētām jaciņām un suņu bučošanu, kaku krāsas apspriešanu.

nu jau labu laiku Latvijā ir jauna reliģija – suņu ķēdēm nē. nav gan nekad dzirdēts – nē, kaķu nagu apgriešanai, kanārijputnu būrīšiem kategorisks nē. par govju ķēdēm nerunāšu. vai par humāno suņu likšanu voljēros aiz restēm, kur viņu nevar pat noglaudīt.

bet stāsts sākās ar kaķi. tā kā mammai laukos vajadzēja kaķi, bet kaimiņos nekā prātīga nebija, kā arī 17. novembra vakarā drausmīgi lija sniegs un pūta pretīgs vējš, Rīgā uz ielas savācu pusaugu kaķenīti, kas gan man sadīrāja visas rokas, bet tomēr nu jau ir laukos un kļuvis pavisam normāls mājas kaķis, mīlīgs, murrājošs un pieglaudīgs – tikai rokās nevar paņemt. pēc visa spriežot, māju kaķēns, kas ar māti un otru bēdu brāli/māsu izlikts uz ielas, jo apnika tāds zvērudārzs un gan jau arī kaķēni vairs nebija tik mīlīgi kunkulīši. par to spriežu pēc tā, ka uz ielas varēju paņemt rokās, kaķis uzreiz gāja uz kastīti, meklē cilvēku tuvumu.

tad mamma atzinās, ka viņai ir ļoti bail un ka ar vienu suni tomēr ir par maz veselām 2 mājām – suns neredz visu perimetru un brīžam rej kā nezinādams, no tā arī cilvēks neko nevar saprast. suns ir šitas te – coolais kūlas krāsas sunītis Lācis, smieklīgais krancītis, kam sācies mīļākais gadalaiks, kad var ārdīties pa sniegu, lekt kupenā uz galvas un rakt ārā sniega kurmjus.

Lāci dabūju nejauši pēc tam, kad biju izraudājusies un izbesījusies par pasaules stulbumu – pirms nepilniem 2 gadiem februāra sākumā no rīta pēkšņi tika atrasts nomiris (vai nosists, noindēts, sekciju tā arī neviens neuztaisīja, jo vetārstei negribējās krāmēties, mammai bija žēl, bet policija īsti neiespringa) melnais suns Augusts. iepriekšējā vakarā normāls suns, dzīvespriecīgs un aktīvs, no rīta guļ beigts un no mutes asinis. galvaskauss it kā vesels, bet ej nu zini. izaudzē lielu, māci, audzini, bet vienā naktī – pļurkš.

bet nu lauku mājās bez suņa nevar – tas būtu dzīvoklis bez durvīm un bez zvana. ir tik daudz neslēdzamu ēku, žoga apkārt nav, durvis slēdz tikai uz nakti. ja iet prom pa dienu, durvīm priekšā aizliek slotu – zīmi, ka neviena nav istabā. tāpēc suns ar riešanu paziņo, ka pagalmā ir kāds svešinieks. ja iemanās, var pat atšķirt, kas ir atnācis – kāds tuvāks kaimiņš vai pavisam svešs, brauc garām ar zirgu vai jau iet pagalmā, ir tikai parādījies vai jau pie durvīm.

tāpēc pirms 2 gadiem meklēju suni Augusta vietā – prasības: lai ir priecīgs draugs pastaigām pa apkārtni un sēņošanai, luncina asti savējiem un rej svešajiem. to visu arī dabūju, jo nejauši gadījos Rēzeknē, kad vienu tādu tipu jau taisījās vest uz patversmi. kamēr saimnieks slimnīcā, uz kādu Rēzeknes dzīvokli bija atvesta lauku kucīte ar vienu bērnu, bet saimniekam tā arī nepalika labāk un radi paturēt varēja tikai vienu suni, jau zināmo un lielo.

Lācis patiesībā ir paklausīgākais suns, kas jebkad ir bijis. tas ir, ar viņu var mierīgi pastaigāties pa apkārtnes mežiem un pļavām, un nav jāuztraucas, kādā malu mednieku cilpā ieskries vai kur paliks – suns ir turpat blakus un redzams. turklāt arī atgriežamies reizē, suns neskrien nezin kur un nedauzās ap māju (nekad nezini, vai gadījumā nav kāds atnācis ciemos, mums jau tā māja kā ciema padome – kuram kaimiņam ko vajag, tas klāt), bet mierīgi atskrien reizē un reizē ieejam istabā. smieklīgi, ka nejauši esmu iemācījusi, ka ir tāda dīvaina komanda Kuš – šis aprimst lēkāt, dauzīties un nomierinās. 🙂 Kuš noder arī tad, ja pastaigas laikā gadās satikt kādu svešinieku. lai gan Lācis nav asinssuns – riet rej, bet virsū negāžas – var sarunāt un savākt. vetārsts gan riebjas, jo tas dur.

te gan piezīme, ka mums mājās suņi ir laikam no 1991. gada, bet kopš tā laika mājās vienmēr ir divi suņi. visu padomju laiku vecvecāki un vecāki suni mājās baidījās ieviest – pārāk dzīvs atmiņā bija stāsts par labo suni Bonzu, kuru vietējie zagļi nežēlīgi nosita (likteņa parodija, ka viņu pēctecis ir malumednieks un suņu un kaķu šāvējs – viņa kontā divi mūsu kaķi, mūsu suns Maksis sašauts, vēl 2 kaimiņu suņi nošauti brīvsolī un vēl viens karjera tehnikas sargs nošauts pie ķēdes).

diemžēl kāda “laba saimnieka” izmesto, novārgušo un laikam jau pirms apmēram 9 gadiem pie mums pieklīdušo kollija jaukteni Maksi šovasar nācās iemidzināt, jo viņam vienalga strutoja un suloja skrošu rētas – pēc operācijas vienalga daļa metāla bija palikusi kaut kur ķermenī, tāpēc novājinātas imūnsistēmas dēļ dabūja kaut kādu laikam cirpējēdi vai ko tamlīdzīgu, ko veseli divi uz mājām izsauktie vetārsti atzina par ļoti lipīgu un ļoti grūti ārstējamu, principā tikai apārstējamu.Viļānu vetārste vaidēja, ka viņai jāizsludina karantīna, Varakļānu vetārsts paskaidroja situācijas nopietnību un arī to, ka lēmums jebkurā gadījumā ir saimnieka ziņā. bet vai no manas mammas, kam jātiek galā ar visu saimniecību, govīm un cūkām, dārziem un sieniem, pie tam nenormālajā šīs vasaras karstumā un 70 gadu vecumā, var prasīt, lai katru dienu vannotu un smērētu garspalvainu suni.

ņemšanās bija gara un ilga, nogaidīšana un analīzes Daugavpilī, dzimtas naids un histērija . kaimiņienes savu apmēram 18 gadus veco aklo un stīvo suni Ripsi nolēma ārstēt un smērēja ar kaut kādām ziedēm, sauca vetārstu no Rīgas, kas, bez šaubām, bija daudz gudrāks un iejūtīgāks par lauku plebejiem, kas nemāk runāt ar klientu. laikam arī izārstēja, neesmu redzējusi – suns tagad Rīgā.

tā nu Maksis jau gandrīz pusgadu vairs nav dzīvs. bet Lācis, par laimi, nesaslima, jo ir jauns un spēcīgs. vien nebija viegli nosargāt, lai nesatiekas, kad ir palaisti vaļā.

par jaunu suni īpaši nedomājām – ja nu pavasarī kucēnu, pa vasaru un rudeni lai izaug, ziemā tāpat gan jau vairāk pa istabu trīsies, uz nākošo gadu jau savs suns. pie ķēdes liekams, tam jau ir nolūkota vieta – aizvējā aiz šķūņa, trose līdz kūts sienai. diemžēl ir jāņem vērā kaimiņu šāvēja risks, jo vienu pašu laist skraidīt nevar – skries dauzīties, pagalam. turklāt nevaru iedomāties, kā mūsu mājai un visām tām daudzajām palīgēkām var uztaisīt apkārt žogu, sevišķi sunim nepārvaramā augstumā.

tomēr, kamēr slimoju un biju mājās, izdomājām sākt suni meklēt jau tagad – pieaugušu sargsuni, ko var pieradināt pie jauna saimnieka. vai kucēnu – grūti ziemā pa istabu, bet nu tak nedzīsi ārā mazu suni ar pliku vēderu. apskatījos sludinājumus, neko prātīgu neatradu – tikai Kurzeme vai arī mazi kvankšķīši. Daugavpils patversmes lapā bija apmēram 1 kaķis un romantisks dzejolis. Rēzeknes suņu patversmes lapa bija dīvaina, tomēr tur šķita, ka piedāvāti tiek tikai klaidoņi, uz ielām savāktie suņi, kas paši sev pārtiku meklē. vismaz tāds iespaids radās, jo biju slima un neaizbraucu skatīties. prasību jau nav daudz pret to suni – saticīgs raksturs un lai ir puslīdz savācams, klausa. un, protams, rej.  ideālā gadījumā neuzbrūk un nenokož nevienu, ja arī pasprucis.

vakar vakarā viens paziņa atsūtīja linku uz Dzīvnieku drauga patversmes mājaslapu – tas taču man turpat netālu no Rīgas mājām, nebūs jādomā par transportu un aizkļūšanu. apskatījos pieejamos suņus, nolēmu tomēr uzrakstīt e-pastu, lai sarunātu tikšanos. tā kā labi zinu par suņu ķēžu reliģiju, uzreiz pavaicāju par to. droši vien nevajadzēja. kā zinātāji komentē – vajadzēja braukt pašai pakaļ sunim un neko nemuldēt ne par kādām ķēdēm. katram tak skaidrs, ka ķēdes nav moderni un nekur ārzemēs tā nedara. tabu.

bet nu melot negribēju. te arī sarakste.

______________________________________________

From: Ilze Sperga <ilze_sperga yahoo.de>
To: dzd latnet.lv
Sent: Monday, December 06, 2010 7:23 PM
Subject: sunītis

Labdien!

Saiti ar Jūsu mājaslapu atsūtīja viens draugs, jo meklēju kucēnu, kas dienās izaugtu labs draugs un arī sargs manai mammai, kas dzīvo laukos viena.
Mums ir suns Lācis, smieklīgs un foršs krancītis, bet viņam vienam garlaicīgi – vienmēr mājās bijuši 2 suņi.
Vai var tā vienkārši aiziet apskatīties jeb jāpiesakās? Izrādās, ka dzīvoju netālu.
Otra lieta – par turēšanu. Tā kā tas ir laukos un mājas nevar iežogot, bet kaimiņos dzīvo mednieki, suns tiek piesiets pie ķēdes, kad neviena nav ārā un nevar pieskatīt. Bija uztaisīts voljers pirms kādiem gadiem, bet tā ideja izgāzās.

Ilze

______________________________________________

Von: Dzivnieku draugs <dzd latnet.lv>
An: Ilze Sperga <ilze_sperga yahoo.de>
Gesendet: Dienstag, den 7. Dezember 2010, 9:23:42 Uhr
Betreff: Re: sunītis



Labdien, Ilze!

Mums pašreiz ar lielu vilnu nav, lai dzīvotu tikai ārā, mēs arī pie ķēdes turēšanai nedodam, jo tas, mūsuprāt, sunītim ir ļoti slikti – visu mūžu pāris metros skraidīt…

Ar cieņu,
patversme.

______________________________________________

From: Ilze Sperga <ilze_sperga yahoo.de>
To: Dzivnieku draugs <dzd latnet.lv>
Sent: Tuesday, December 07, 2010 10:24    AM
Subject: AW: sunītis

Labrīt!

Nu žēl. Bet laikam nekad nesapratīšu šito pilsētnieku ķēdesfobijas loģiku – ar ko tas atšķiras no turēšanas ierobežotos kvadrātmetros voljērā vai dzīvoklī, ja laukos tāpat ar suni iet pastaigāties, laiž vakaros izskraidīties, kad var pieskatīt, un ziemā ved siltumā.
Esmu gana redzējusi mežonīgus voljēra suņus, kam ēdiena bļodu ar mietu baksta iekšā, jo tā, protams, ir humānāk.
Viensētā tomēr jāņem vērā gan meža dzīvnieki, gan kaimiņu lopi, gan arī medību likums par klaiņojošiem suņiem.
Lai gan, protams, Sibīrijas latvieši brīnās par Latvijas praksi siet govis ar ķēdi uz lauka – vieglāk tak vienkārši izlaist no kūts ārā un apkārt visiem tīrumiem un dārziem uztaisīt žogus.

Veiksmīgu dienu!

Ilze

______________________________________________

Von: Dzivnieku draugs <dzd latnet.lv>
An: Ilze Sperga <ilze_sperga yahoo.de>
CC: Daiga Rozensteine <animangel inbox.lv>; Eugenia Sundeyeva <boogy21us yahoo.com>; agnese.petrusevica inbox.lv
Gesendet: Dienstag, den 7. Dezember 2010, 11:04:31 Uhr
Betreff: Re: sunītis

Ilze!

Negribam aizskart nevienu, arī Jūs ne. Acīmredzot katram ir savi priekšstati par to, kā suns turams un kas tam ir labāk piemērots.

Mums, dzīvnieku aizsardzības organizācijai ir savi principi. Jūs noteikti varat lietot apzīmējumu  “pilsētnieku ķēdesfobijas loģika “, bet to tad Jūs attieciniet uz visām, ne tikai Latvijas, bet arī starptautiski atzītām dzīvnieku aizsardzības organizācijām, kuru reputācija un sasniegtais šaubas neizraisa. Tāds ir princips patversmēm, kas sevi saista ar dzīvnieku aizsardzību. Ja suns ir sterilizēts, audzināts un tam ir labs kontakts ar saimnieku, tad “ķēdes faktors” nebūt nav obligāts.

Pilnīgi Jums jāpiekrīt, ka dažus metrus liels voljers vai mazs dzīvoklis lielam sunim  nebūt nav labāks par ķēdi. Tāpēc mēs cenšamies pēc iespējas vairāk cilvēkiem skaidrot, kas konkrētam sunītim būtu piemērots. Mēs neatdodam lielus suņus turēšanai šauros dzīvokļos, mēs neatdodam suņus cilvēkiem, kuriem nav laika tos audzināt. Cenšamies, cik mūsu iespējas atļauj, arī pārbaudīt, kā klājas mūsu bijušajiem iemītniekiem. Mūsu prakse rāda, ka tie saimnieki, kas suni tur pastāvīgi pie ķēdes, pārsvarā nenodarbojas ar suņa vešanu pastaigās un nepieļauj suņa nakšņošanu mājā. Diemžēl tāds ir vairākums. Ļoti gribas, lai cilvēki saprot, ka suns nav tikai darba rīks, sargs, bet galvenais – draugs, un draugus pie ķēdes netur.

Ar cieņu,
Solvita Vība
“Dzīvnieku draugs” direktore

______________________________________________

Von: Ilze Sperga <ilze_sperga yahoo.de>
An: Dzivnieku draugs <dzd latnet.lv>
CC: Daiga Rozensteine <animangel inbox.lv>; Eugenia Sundeyeva <boogy21us yahoo.com>; agnese.petrusevica inbox.lv
Gesendet: Dienstag, den 7. Dezember 2010, 14:05:39 Uhr
Betreff: AW: sunītis

Sveikas!

Lai iet garāka vēstule. 🙂 Netaisos nevienu pārliecināt, vienkārši vienmēr izbrīna tādas neapgāžamās dogmas, kas ir un nav pareizi. Ja nu vienīgi kā juridiska organizācija esat parakstījuši kādu dzīvnieku labturības konvenciju, kur ir attiecīgs punkts iekšā, jo ārzemēs tā pieņemts.

Katram savs. Tieši tāpēc arī pajautāju Jums par turēšanu pie ķēdes, jo tās vispirms ir suņa tagadējā saimnieka tiesības izlemt, kam dzīvnieku atdot. Netaisos noklusēt un pēc tam izlikties un melot par suņa likteni.
Pie reizes gribu arī pateikt Jums paldies par darbu, ko darāt vispirms jau sabiedrības izglītošanā un informēšanā, jo uz zemeslodes ir tikai vieni resursi, kas nav izsmeļami, – cilvēku stulbums. Diemžēl to dzīvokļos turēto aptaukojušos suņu, kas ir vientuļnieku neesošu attiecību un nedzimušo bērnu protēzes un ko ārā izrauj uz brīdi, lai izčurinātu, kā arī pie ķēdēm turēto un negribēto mežoņu ir pārāk daudz.

Vados pēc savas pieredzes un situācijas, jo uzcelt žogu apkārt visai teritorijai nav reāli, lai gan, protams, noderētu pret lapsām un jenotsuņiem, mājās ir bijis gan voljērs, gan suns, kas vienkārši staigā un piedalās pagalma dzīvē (izkašņātas puķu dobes ir mazākais, jo to dara arī vistas, kad izlaiž no aploka pastaigāties pa āru – tā vienkārši notiek, tā ir saimnieka atbildība tās puķes stādīt un kā stādīt), normāls suns arī netrenkās ne vistas, ne govis, jo to visu var laikus iemācīt.
Tomēr esam palikuši pie ķēdes kā normālākā risinājuma, jo atšķirībā no voljēra var vieglāk pieiet un tas suns turpat vien maisās, bet par savā vaļā esošu suni nekad nevar garantēt, ka, palicis ārā viens, pagalmā nesāks garlaikoties un neaizskries, piemēram, uz netālo mežu un netrenkās meža dzīvniekus (sevišķi ziemā, kad dziļš sniegs, pat māju mīlulītis ir bīstams plēsējs) vai arī netiks nošauts, jo izskrējis ārpus privātās teritorijas – diemžēl ir slikta pieredze ar kaimiņiem medniekiem, kas, starp citu, šaudami ir rīkojušies saskaņā ar LR likumdošanu un kam neko nevar pārmest.
Visi suņi ir nākuši arī istabā, jo tāpēc tie ir suņi, nevis govs, kas istabā vienkārši nevar ielīst (lai gan ir mēģinājusi, jo tieši tāpat ir pieķērusies cilvēkam un ir tikpat ziņkārīga kā suns vai kaķis), cits vairāk dzīvojis pa māju, cits mazāk – tagadējais suns Lācis ar varu jātur iekšā, ja slapjš kažoks, jo viņam labāk patīk skraidīt ārā, nevis sēdēt istabā. Aukstā laikā pēc izskraidīšanās laižam kūtī. Ārā dzīvot pieradušam sunim vienkārši ir par karstu istabā un pēc tam būt ārā ir vēl aukstāk. Vai arī tad tas jātur iekšā visas naktis un arī aukstās dienas (tieši tāpat kā putniņus jābaro visu ziemu, nevis kad gribas papriecāties par zīlītēm) – kā arī darījām ar veco suni VAS jaukteni, kam bija īsa spalva.

Vienkārši izbrīna tā mērķtiecīgā vēršanās pret ķēdi kā galveno pasaules ļaunumu. Protams, ir visādi turētāji un visādas ķēdes, cits pat ūdeni nevīžo nolikt un par ēnu padomāt.
Bet nu lauki ir lauki un tie pilsētnieku apdziedātie “lauku plašumi, kur sunītim izskrieties” ir blefs – tajos plašumos tāpat ir citi mājdzīvnieki un meža dzīvnieki, kaimiņi, pastnieki, bērni, mednieki, ar ko ir jārēķinās.

Esmu lauciniece, dzīvniekus cienu un mīlu, tomēr laikam jau skatos citādi.
Vēl šoruden šuvu vistai sānos saplēsto ādu, jo vetārsts pateiktu nokaut, bet bija viņas žēl. Vista izdzīvoja un dēj olas. Droši vien es to vistu apēdīšu. Lai gan ir vistas, kas dzīvo līdz sirmam vecumam, nomirst savā nāvē un tiek apraktas zem jāņogu krūma, jo ir mācējušas pieķerties, izcelties un ir īpašas.

Suns ir draugs, bet arī darba partneris. Tad jau pasaulē nebūtu nevienas cūkas, jo draugus tak mēs neēdam, un nevienas govs, jo draudzeņu krūtis, kad viņām piedzimst bērns, tak neslaucam. Cita lieta ir atbildība ārstēt savus dzīvniekus, turēt viņus ziemā siltumā un vasarā gādāt par ēnu, kā arī viņus normāli pabarot un padzirdīt.
Govij arī patīk, ka ar viņu runā, glauda un kasa. Tajā pašā laikā vecu govi, kam jau ir 12-13 gadu (lielsaimniecībās laikam ilgām par 7-8 gadiem netur, nezinu), aizved uz kautuvi – un ne jau naudas dēļ, ko dabūs par gaļu. Vasaras karstumā sagādāt sienu vēl vienam lopam ir smags darbs – lai cik mīļš tas kustonis un lai cik žēl, lēmums jāpieņem.
Tāpēc arī uzskatu un redzu, ka ir pilsētas un lauku loģika.

Veiksmi Jums darbos!

Ilze

______________________________________________

ieguvums no visas šīs epopejas –

pretīga pēcsajūta un rūgtums. apmēram kā pēc tēva bērēm, kad vecenes atļāvās aizrādīt, ka es esot pārāk maz raudājusi – laikam jau nekad neesmu viņu mīlējusi.

gāju vakar vakarā pa Esplanādi, tur saimniece ar kāju aprausa sava takša kakas ar sniegu – līdz atkusnim viss būs skaisti. Āgenskalnā suņu stunda – visi izveduši suņus staidzināt un nepacietīgi drebinās, rausta suni aiz saites, kamēr tas laiž garo mīzienu. var jau būt, ka es neko nejēdzu no eiropeiskajām vērtībām un humānisma. var jau būt, ka es tos savus suņus nekad neesmu mīlējusi.

vai es kādreiz ņemšu suni no patversmes? nē. negribu 15 un vairāk gadus mocīties sirdsapziņas pārmetumos, ka esmu lauku barbars un sadists.

vai kādreiz ziedošu patversmei? šobrīd liekas, ka nē. ja nu vienīgi palīdzēšu kādam konkrētam sunim vai kaķim, kas nokļuvis grūtībās.

un, protams, reiz man būs suns, un es iešu ar viņu blandīties. jo tikai tā ir kārtīga pastaiga, ko var ieraudzīt Latvijas kartē.

P. S.
ar patversmi viss noskaidrojies, jo sarakste turpinājās.

viņu teksts:
Liels arī paldies Jums par garo vēstuli un, spriežot pēc tās, esat sirsnīgs un saprātīgs cilvēks. Iespējams, ka mūsu pieredze ar lielu skaitu nevienam nevajadzīgu, pamestu un slikti turētu dzīvnieku, liek būt ļoti uzmanīgiem, pat asiem. Domāju, ka var atrast arī kompromisu suņuka turēšanai tādā lauku vidē (Jūs jau arī par to runājat), jo patiešām jāsadzīvo ir visiem. To saku no savas ne tik ilgās 4 gadu pieredzes zemnieka sētā dzīvojot.

Paldies par laba vēlējumiem un lai arī Jums viss izdodas!

mans teksts:
Paldies par atbildi!
Vienmēr izbrīna neapstrīdamas dogmas, jo dzīvē viss ir daudz sarežģītāk, tāpēc arī salecos pret apgalvojumu, ka ķēde a priori ir slikti, un skaistām frāzēm par draudzību.
Diemžēl ķēdes esamība vai neesamība negarantē, ka dzīvnieks tiek aprūpēts un mīlēts – esmu griezusi ārā no brīvi skraidoša suņa kakla gaļas kaprona šņores, kamēr viņš trīcēdams ēd, kā arī redzējusi gana daudz niknu nezvēru, kas, iespundēti pāris kvadrātmetros būra, maļas līdz vēderam pa dubļainu žampu. Pirms pāris nedēļām arī savācu uz ielas kaķi, kas kādam vairs nederēja par rotaļlietu, un aizvedu uz laukiem, lai ķer peles.
Negribu vēlreiz piedzīvot, ka suni, kam esi pieķēries un mācījis, vienā dienā kāds ķēms vienkārši sašauj / nošauj, bet izeja ir vai nu neturēt suņus, vai piesiet. Plus, ejot pastaigā, pieskatīt, lai neaizskrien pārāk tālu.
Droši vien nav vērts iespringt. 🙂 Īstais suns tāpat atnāks pats, kā to līdz šim viņi visi arī ir darījuši – cits tiešā nozīmē, pamazītēm atlavoties uz pagalmu gar pirts stūri, cits pārnestā nozīmē.

pēdējai tēzei piekrita arī patversmes darbiniece. sarakste ir pabeigta.

līdz ar to visi laimīgi – es neņemu patversmes suni, jo viņi nevar dot pastāvīgai turēšanai pie ķēdes, savukārt es kaut kad tikšu pie suņa, kas ries svešos, mīlēs savējos un ar ko iešu vazāties apkārt.

katram savs. viens suni tur izstādēm, citam suns bērnu vietā, vēl citam vajag nezvēru. man laikam tikai draugu un zvanu, jo māju šā kā tā sargā saimnieks, kam suns padod ziņu.

tomēr problēma jau nekur nepaliek – šobrīd mūsu mainīgajā sabiedrībā paralēli pastāv pilsētas loģika, ka visi dzīvnieki ir mūsu brāļi, bet gaļa, ādas zābaki un piens ir anonīmi, tāpēc dzīvnieku draugs savu kaķīti var barot ar vistu aknām, un lauku loģika, ka katram dzīvniekam ir viņa vieta un uzdevumi un esi atbildīgs par saviem kustoņiem un viņu dzīvību un veselību.