Kulturālais analfabētisms

Latviešu literatūra interesē latviešus vai tos, kas kaut ko grib uzzināt par latviešiem un Latviju, bet varbūt par austrumeiropiešiem, varbūt eiropiešiem, varbūt cilvēkiem vispār. Jo mūsdienu latviešu literatūra ir reizē arī mūsdienu cilvēku literatūra, reizē nav atraujama no savas radīšanas vietas, laika un radītājiem – tā ir postpadomju sabiedrības radīta un kaut ko liecina gan par šo sabiedrību, gan varbūt jebkuru post situāciju un post sabiedrību, kā jau tas piedien pārejas laika tekstiem, kuros autori cenšas definēt jaunās lietas un atskatīties uz vecajām – vairāk dokumentējot, mazāk vērtējot.

Bet kuru interesē latgaliešu literatūra? Latgaliešus? Nūsauc maņ pādejū latgalīšu gruomotu, kas tev lyka rauduot i aizadūmuot par dzeivi, smītīs i just leidza! Latviešus? Kāpēc gan – tā taču ir sarakstīta latgaliski, bet vidējam latvietim jau tā ir grūti. Krīze. Nesaprašana. Lieciet mieru. Kāda literatūra. Kāda latgaliešu literatūra. Kādā latgaliešu valodā. Un vispār – tā ir valoda vai dialekts? Vo, tieciet galā ar šito, tad es kaut ko palasīšu. Ja iztulkosiet normālā valodā.

Ja geju literatūra kā atsevišķi definēts un izcelts fenomens interesē tikai gejus un sieviešu literatūra – tikai sievietes, tam varētu būt savs attaisnojums, interese īpaša tēmu loka pēc. Ja vīriešu mīlestība, tad romāns gejiem. Ja sievietes un vīrieša mīlestība, kas atainota īpaši nepretenciozā garā un beidzas laimīgi, tad sieviešu literatūra. Savukārt, ja sieviete cepas par dzīves jēgu un vīrietis mīl un apmierina sevi, tā ir mūsdienīga literatūra.

Bet vai 19. gs. literatūra interesē tikai 19. gs. cilvēkus? Lielā mērā jā, jo lielākā daļa no tajā laikā sarakstītā ir palikusi ārpus kultūras mainīgās telpas, nav tikusi citēta un ir izčākstējusi. Bet ko darīt ar Rudolfu Blaumani?

Un ko darīt ar Valentinu Lukaševiču, Ingridu Tāraudu, Juoni Ryučānu, kas šobrīd, vēl nekļūdami veci, ir kļuvuši par latgaliešu vecākās paaudzes autoriem? Vai varbūt joprojām vidējās – ir jau vēl arī Emileja Kalvāne, Vladislavs Zeps, Diāna Varslavāne.

Ja interesēties par 19. gs. literatūru ir normāli un ir normāli skolā lasīt Blaumaņa noveles, kas taču rakstītas citā latviešu valodā – kas zina, kas ir “brūtgana kamašas”, “maigles”, kas ikdienā saka “nosaluse”, “bairītis”, “pate”, “nava”? Tad kāpēc nav normāli zināt mūsdienu latgaliešu autorus – pie tam izglītotam cilvēkam? Jo gan 19. gs. latviešu literatūra, gan mūsdienu latgaliešu literatūra ir daļa no mūsu kultūras.

Sasodīts, pareizi būtu – kāpēc ir normāli neko nezināt par latgaliešu literatūru? Kā Latvijā iznākušu/ iznākošu periodisko kultūras izdevumu un kultūras portālu redaktori var autoram pateikt, ka redakcijā neviens nespēj izlasīt viņa latgaliski rakstītos tekstus? Pie tam pašsaprotami uzskatot, ka tā ir autora problēma, ka raksta kaut kādā nesaprotamā rakstībā, nevis redaktora – ka nezina otru latviešu valodas rakstu tradīciju.

Vai tā ir inteliģenta cilvēka reakcija – protestēt par teksta un autora nepareizību, jo tas neatbilst viņa lasīšanas ērtībām? Vai arī ignorēt kā neesošu – ja uz suni neskatās, tas nav jāved ārā pačurāt.

Cik latgaliešu literatūras ir bijis “Literatūrā un Mākslā”, “Literatūrā, Mākslā un Mēs”, “Kultūras Forumā”, “Karogā”? Cik latgaliešu dzejas ir bijis Dzejas dienu centrālajos pasākumos? Cik latgaliešu prozas ir Prozas lasījumos? Cik latgaliešu literatūras ir “Latvju Tekstos”, “Kultūras Dienā” un Satori.lv?

Lai lasītu Kantu, ir jāpiepūlas, jo tā nav ikdienas valoda un sarunvalodas leksika, tomēr lasīt Kantu ir “kruta”, tāpēc zobus sakoduši lasa vai izliekas esam izlasījuši. Ja cilvēks lasa un citē rietumu pasaules domas, viņš ir gudrs un labs. Ja citē austrumu domas, tad “ezotērēts”. Ja lasa latgaliešu literatūru… kāds vispār ir redzējis, ka kāds lasītu romānu latgaliski vai publiski citētu latgaliešu dzeju?

Prāta piepūle izlasīt tekstu latgaliski ir apgrūtinoša, jo bez tā var iztikt un par nelasīšanu nekas nebūs – arī nelasot varēs dabūt gan pamatskolas un vidusskolas atestātu, gan filoloģijas bakalaura un maģistra diplomu. Un varēs nelasot taisīt latviešu literatūras apskatus, mājaslapas un aģentūras. Latgaliešu literatūra ir lieta, kas kaut kur notiek, bet nevienu neinteresē un neietekmē, neatrod atbalsi, netiek citēta, analizēta, kritizēta un neturpinās.

Vieglāk ir pieņemt, ka latgaliski rakstīts teksts ir mēsls, kas nav publicējams, jo saturs ir palicis nezināms – vīnogas ir skābas. Vai varbūt tas ir ērtāk – neiziet ārpus savas komforta zonas un nedomāt par lietām, kuru apguve prasa piepūli un laiku, bet neko prestižu nedod.

Tā tas bijis un tā tas būs – nepublicēsim, jo nevarējām izlasīt. Citu atbildi no Latvijas kultūras izdevumu redaktoriem vēl nav gadījies redzēt. Izdevumi dzimst un mirst, problēma paliek.

Pēdējo dienu kultūršoks – no sākuma pamanīju, ka arī Satori.lv, kas taču sevi definē kā “kultūras un patstāvīgas domas portālu” un vienmēr pozicinējis sevi publiskā telpā kā ambiciozs un radošs, novatorisks projekts, ir tā pati vecā nelaime – vēl trakāk, lapā nav neviena teksta latgaliski. Neatradu ne klasiskā manierē rakstošos, ne postmodernistus. Ne ortodoksālos, ne pareizos, ne huligānus, ne pofigistus. Ne Jurciņa, Vējāna, Rancānes, ne Lukaševiča, Raibuo Suņa, Tāraudas. Ne arī tekstu, kur būtu lietoti vārdi “jis”, “jei” (viņš, viņa).

Šodien saņēmu e-pastu. Izrādās, pirms pāris dienām Ingrida Tārauda, kas sagatavojusi jaunu dzejoļu krājumu latgaliski un latviski “Bisers zam kuoju/Pērlītes zem kājām”, meklē iespējas to publicēt, sagatavojusi arī dzejoļu kopu un aizsūtījusi Satori.lv publicēšanai. Saņēmusi redaktores Ingmāras Balodes atteikumu, jo diez vai kāds no lasītājiem sapratīšot.

Te nu mans kultūršoks turpinās – par ko vispār ir runa? Vai Satori.lv lasītāji tiešām ir tik stulbi, ka nevar neko, kas atrodas ārpus viņu šaurās pieredzes žoga? Un no kurienes rodas mana bloga lasītāji, kas, latgalieši nebūdami, lasa arī tekstus latgaliski?

Tālāk mani ieraksti tviterī, mazā bloga piezīmes. Un sarakste ar laikam tak Reini Tukišu, vismaz  tiešziņā (DM), kas prasīja atsūtīt kontaktus turpmākai saziņai, “Satori” parakstījās kā Reinis.

saprge atļaušos apgalvot, ka @SatoriLV ir snobi, jo tur nav latgaliešu literatūras. ne vecas, ne jaunas. neko neatradu. bet tas ir mans indikators. 7:10 PM Feb 4th

saprge lai gon kur ta tei latgalīšu literatura ir – Kulturys Forumā 1 specialā geto numerī? puors Karūgūs paņteni? deļkuo @SatoriLV byutu izjāmums. 7:11 PM Feb 4th

saprge sviests. Tārauda aizsūtījusi tekstus uz @SatoriLV – atbilde: diez vai kāds lasītājs sapratīs. hei, ērmi! ir 21.gs., latgalieši NAV eksotika! about 6 hours ago

SatoriLV @saprge Diemžēl mūsu redakcijai pašiem pietrūkst kompetences tos saprast. Atvainojamies, bet nav iespējas algot latgaliešu tekstu redaktoru. about 6 hours ago in reply to saprge

saprge @SatoriLV bet vai Latvijā nav neviena latgaliešu valodas korektora, redaktora? neviena latgaliešu literatūrzinātnieka? alibi noraidīts. about 6 hours ago in reply to SatoriLV

saprge @SatoriLV pajautājiet @jelsberx – viņš izlasīs un sapratīs. @Muora, @ammarita taisa latgaliešu tekstu korektūru. + tie, kas nav tviterī. about 6 hours ago in reply to SatoriLV

SatoriLV @saprge Tā vienkārši līdz šim nav bijusi mūsu prioritāte. Ja kādam būtu iniciatīva, mēs varētu to ieviest. Pagaidām tādas nav bijis. about 6 hours ago in reply to saprge

saprge @SatoriLV latgaliešu literatūra ir latgaliešu prioritāte, kas eksistē kaut kur otrpus Aiviekstes, jo tā nav latviešu literatūra? about 6 hours ago in reply to SatoriLV

SatoriLV @saprge Domājams, tu pārvērtē mūsu iespējas. Mēs paši pēc savas iniciatīvas nevaram un nespējam interesēties un pārklāt visu. about 6 hours ago in reply to saprge

saprge @SatoriLV diemžēl turpināt oldskūlīgo Karoga un Kultūras Foruma ceļu – nesaprotu = nepublicēju. http://bit.ly/exrNdU – 5. rindk. no apakšas. about 6 hours ago in reply to SatoriLV

saprge @SatoriLV protams, ka nevar pārklāt visu. bet tik daudz gados neviena LTG teksta? tā jau nav ķīniešu valoda, Latvijas kultūrtelpā margināla. about 6 hours ago in reply to SatoriLV

SatoriLV @saprge Jā, tiešām pilnīgas šausmas! 🙂 Bet, ja nopietni, tavas replikas ir pamudinājums mums meklēt (un atrast) iespēju to labot. Paldies. about 6 hours ago in reply to saprge

saprge @SatoriLV tieši to arī gribēju panākt. kustību. 🙂 jau pirms pāris dienām norādīju – man kā lasītājai ir indikators – http://bit.ly/g7DLrj about 6 hours ago in reply to SatoriLV

SatoriLV @saprge Aizrakstīsim tev e-pastu un ticams, ka kaut ko izdomāsim. about 6 hours ago in reply to saprge

saprge @SatoriLV ne jau visas intereses un prioritātes nosaka nauda. ja tā būtu, būtu tikai ērtā un vieglā kultūra. gaidīšu ziņu. about 6 hours ago in reply to SatoriLV

saprge @SatoriLV kontakti te: http://lgsc.lv/kontakti/valde/ – DM nevar nosūtīt, jo neseko. about 5 hours ago

saprge kamēr tviterī trādirīdis, latgaliešu dzejniece @inngrida ielikusi savus tekstus @SatoriLV blogu sadaļā – http://bit.ly/euPTVC – lasi tik! about 5 hours ago

Latgalieši ir apdraudējums. Tomēr nevis Latvijas valstiskumam, par ko čukstošā sazvērestības baumu izplatīšanas tonī mēģina pārliecināt ministriju ierēdņi, meklēdami zīmes, ka aiz latgaliešu  valodas, literatūras un kultūras spītīgās eksistences no projekta uz projektu stāv Maskavas lāča spalvainā roka, bet gan “Latviju latviešiem” idejai – ka Latvija ir latviešu valsts un tās vienīgais uzdevums ir aizstāvēt mūžam apdalītos bāreņus latviešus, pareizo latviešu valodu, latviešu teātri, latviešu kino, latviešu literatūru. Bet latgalieši lai tiek galā paši – jo tā ir cita valoda, cita kultūra, cita literatūra. Statistiski viņi ir latvieši, jo citādi mūsu tak ir tik maz, bet kultūru gan jau saglabās paši no maizes darba brīvajā laikā, valodu – mājās.

Tomēr es esmu latviete, citāda latviete. Un arī latgaliete. Un šī ir arī mana valsts un sabiedrība. Tāpēc man liekas dīvaini, ka manu citādumu uzlūko kā kaut kādu kroplību vai neatbilsmi pareizas latvietības rāmim. Kamēr runāju latviski, esmu laba, bet, kad ierunājos latgaliski, apdraudu valsti – tāda morāle no pēdējo gadu sarunām, diskusijām ar ierēdņiem.

Kā Nacionālā teātra šīs sezonas hītā “Latgola.lv” attēlo latgaliešus? Uz sienas  projicēti sarkanbaltsarkanie karogi un Rīgas krastmalas manifestācija, bet aktieri dejo kazačoku, latviski runā ar krievu (!) akcentu. It kā Baltinavā, Ludzā, Preiļos, Līvānos, Viļānos nekad nebūtu bijis Atmodas un nekad nebūtu cilvēki pa ielu nesuši sarkanbaltsarkano karogu. It kā latgalieši būtu… krieviski latvieši.

Bet, iespējams, latgalieši ir Latvijas iespēja mainīties un saglabāt valstiskumu arī 22. gs. un turpmāk – jo pret ksenofobiju un klusumu, kultūras noklusēšanu atbild ar spītīgu rakstīšanu un runāšanu latgaliski, lojālu vienotību ar pārējiem citu novadu latviešiem, kas savas izloksnes arvien straujāk pazaudē vai jau ir pazaudējuši, kā arī savas kopības apliecinājumu – ja ne savā pašu valstī klausoties valsts apmaksātus raidījumus latgaliski, tad nopērkot raidlaiku valsts televīzijā ar SMS un maksas zvaniem, nobalsojot par savējiem šovos un tā iedabūjot savu “Rūžeņu” tur, televizorā.

Ja vajag, es varu sarunāties un rakstīt arī latviski, lai jūs saprastu. Bet savus labākos tekstus, kuros es runāju dzimtajā valodā ar vecāsmātes, tēva, mammas un bērnības vārdiem, ne iemācītiem citātiem, vienalga rakstīšu latgaliski. Ja nav spēka un intereses lasīt, tad kaut kādas durvis, lai arī vaļā stāvošas, vienalga paliks neatvērtas.

Es uzrakstīšu, jo nevaru nerakstīt un tā ir vienīgā valoda, kurā man nav akcenta un nav jādomā par vārdu jēgu un secību. Bet kas lasīs?

par Latgolys Radeju. otkon i otkon

ite gabaleņš par Latgolys Radeju. īraksteits 2009. goda septembra suokuos, kod ar atvīgluojumu izzynuojom, ka piec ilgys jimšonuos ap krīvim radeju nūpierkuse Katuoļu bazneica.

Radeja kai jauna meita by saprge

ar Vitu rakstējem Sibira braucīņa audioblogu, tik ka nikai nav saguojs sakuortuot i apgraizeit failus. dzeive ir par eisu, kab bez puotogys padareitu vysu, kuo kurā šaļtī īsagryb i aizavajag.

Latgolys Radeja i šudiņ dzeiva – tīšraide ite.

a cyrks jau nasabeidz. šudiņ e-postā breinumu breinumi doruos. spama kolns i cepšonuos.
vakar vokorā īraudzieju ziņu, ka bīdreibys “LR” volda sēde bejuse vakar, 16. janvarī, a 14. janvarī izsyuteits e-posts, ka taida byus. kaida jāga taidam e-postam? ka vaļde beidzūt nūlāmuse struoduot, breineigi. tok deļkuo spams pusūtru dīnu pyrms pasuokuma? kab ziņa byutu, a nivīns līks naatītu, partū ka laiceigi naīsaver zinis?

ka naskaita Jaunū godu, Zīmyssvātkus, Leigū i Vacagoda vokoru, 2011. godā ir tikai napylni 50 nedeļgolu, i sovu laiku drusku mādzu ari sadaleit storp dorbu, pīnuokumim i atpyutu.

kur palykuse latgaliskys radejis gluobšonai dūmuotuo nauda, kū bīdreibai “LR” sazīduoja sabīdreiba? kod tod jei beidzūt tiks izlītuota koč voi kaidam latgaliskam raidiejumam?
nui, es ari asu ituos bīdreibys bīdrs, partū ka ļuovūs pīsarunuot i tai ari naasu pīrakstiejuse īsnīguma par izastuošonu cereibā, ka vydspusē varu ītekmēt vaira nakai uorā.
nui, paguojušā laikam tok volda (voi ari bīdru?) saīšonā, kas nūtyka Jākubpilī, kod vēļ beja paguojušuo goda snīgs, pasasūlieju kūpā ar Hareju dūmuot par īspieju taiseit konkursu latgaliska raidiejuma tapšonai – kam gon vēļ beja tik daudz nūsacejumu pa prīšku i diplomatiskūs runu, kuruos na jau maņ pīsadaleit. nikas nanūtyka i nanūtyka, partū ka “tagad nav eistais laiks īt i runuot”, i tai prioritašu sarokstā tū nūlyku nazkur zamyškā – ka vajadzēs, paceļšu, tok pyrma gluobšu cytu, kas ir tīši atkareigs nu mane.

niu situaceja kuldys bīdreibai rakstureiga – bīdreiba ir, bīdreibys nav.
biedeigi, ka tai. tai lobys lītys saryugst, kam nav dareituoju.

voi varbyut maņ pošai vārts atguoduot – naleiņ vysom pakalem par spryudzini, partū ka na vysom pakalem tuo spryudziņa vajag. i na vysim spryudzinim juoatsarūn pakalē.

a tikom īriednim skaista atruna – kuo bādojit, ka jiusim, latgalīšim, nikuo nav. pagrīz pūgu, i tī jei skaņ – pa šaļtei puotori, pa šaļtei popsa i šlāgeri.

dzīvsvara piezīmes

manas mājas šoziem. ar drusku notīrīto jumtu.

piektdien bija ļoti grūti piecelties. sāpēja galva, un jutos ļoti drausmīgi. slimība tomēr noķēra. bet nu pienākums paliek pienākums – darba druva un kalve. ja tie būtu tikai mani plāni un pienākumi, varētu palikt guļam, bet saistības pret citiem reizēm liek justies stulbi un darīt bezjēdzīgas lietas.

temperatūras it kā nebija. kaimiņš bija atkapājis garāžas durvis. braucu ar mašīnu uz Rēzekni, zem riepām dzīvs ledus. 9:30 no rīta, bet šoseja tā arī nebija kaisīta. mašīnas rāpoja lēnām.

braucu – tas būtu maigi teikts, jo ātrumu nemaz nebija iespējams uzņemt, riepas spolēja. palēnām tiku līdz 4. ātrumam, pēc brīža riskēju ielikt 5. ātrumā. nekādas lielās ledus braukšanas pieredzes man nav, vairāk sanācis darīšanas ar sniegu. rēķinājos tikai ar to, ka nobremzēt iespēju nav vispār, ja neskaita motorbremzi. un diez vai kaut ko var iztaisnot, ja apakšā nekas neturas ne uz kā. mašīna kā ola, kas ripo.

kolēģi bija izbraukuši pirms kādām 10 minūtēm, es augstskolā ierados laikam pusstundu vēlāk. abās šosejas malās bija pa sakropļotam, sadauzītam baltam busiņam – frontāla sadursme, stikli, plastmasa un dzelži. kreisajā pusē esošajam laikam trāpīts pa vidu, labajā pusē stāvošais bija dabūjis tieši vadītāja stūrī, dzelži izlocījušies, iekšā gaida cilvēks.

joprojām nevaru aizmirst to cilvēku, ko izgrieza no auto. pavecs vīrietis rakstainā džemperī, biezas un lielas brilles. ķermenis, kas tomēr bija dzīvs un laikam pat vienā gabalā.

pēc tam braucu pāri pa ledu izsvaidītajiem lūžņiem un sīkām ledus un stiklu kripatām. kā to vispār var aizmirst.

nokaisīt ceļus ir pārāk dārgi. lētāk ir ļaut sakropļoties un nomirt. lētāk ir uz avārijas vietu izsūtīt policiju, 2 ātrās palīdzības ekipāžas un 1 ugunsdzēsēju auto.

ja nu tomēr viņi gandrīz visi šoferi aizbrauks līdz galam, ja nu tikai daži nomirs. sanāks lētāk kā kaisīt ceļu.

tieši pirms ugunsdzēsējiem, kas brauca griezt dzelžus, brauca arī ceļu kaisītājs. es saprotu, ziema. ārkārtas situācija – sniegs, slapjš sniegs, sals, ledus. bet slapjš sniegs bija jau vakarā un naktī, kāpēc 9:20-30 tas ceļš joprojām bija pilnīgi nekaisīts un glums?

vai varbūt ceļu kaisītājiem nav naudas, jo valstij nav nekādu saistību pret iedzīvotājiem. esam gana nabagi, lai mirtu un lai ļautu nomirt jauniem cilvēkiem. sak, ja nepatīk, emigrē un nečīksti.

vakarā pēc darba braucu uz mājām, ceļš joprojām bija slidens. gar ceļa malām bija redzamas avāriju vietas – te vienā pusē kāds iebraucis grāvī, te otrā – sliedes vienkārši pazūd sniegā un tumsā. ej nu zini, varbūt kādā no tiem sliežu galiem lejā zem uzbēruma joprojām bija kāds auto un kāds cilvēks.

20 km un 5 avārijas (varbūt kādu nepamanīju, jo satiksme bija diezgan dzīva un biju pie stūres). nav jau daudz. gan jau smagi cietuši bija tikai tie 2 busiņu šoferi.

ja izdala ar stundu skaitu un pareizina ar izkaisāmā sāls un smilšu cenu, valsts atkal ir ietaupījusi.

šodien ap 2 dienā uz šosejas joprojām ledus. kaut kas tur bija bārstīts pa virsu, bet sen nopūsts malā. mašīnu sliedes tādas, ka varēju brīdī, kad neviens nebrauca, brangi izslidināties ar saviem totāli neslīdošajiem zābakiem…

vienkārši iedomājos, lasot šo mājaslapu – http://c5.lv/:

Pagājuši jau astoņi gadi kopš aukstā rīta, kad Reiņa Runča dzīve apgriezās otrādi, gluži kā mašīna, kuru viņš vadīja pa apledojušo, sniega klāto ceļu mirkli pirms nokļūšanas ciešanu un bezcerības pasaulē. Viņš devās uz darbu, kas viņa rokām un ķermenim vairs nebūs pa spēkam. Pirms avārijas Reinis bija ambiciozs jauns cilvēks, kurš tiecās uzsākt savu biznesu. Stratēģiska domāšana viņam saglabājusies līdz pat šai dienai, iespējams, tieši asā prāta un spēcīgā rakstura dēļ paralizētajā ķermenī iesprostotajam cilvēkam ir izdevies sasniegt tik daudz – izdzīvot.

droši vien es to nekad nevarēšu aizmirst. šokē ne jau asinis vai sasisti dzelži, ne jau tās onkuļa brilles vai tas, kā viņš tur rāmi sēdēja rakstainā lētā džemperī un gaidīja, kamēr izvilks. bet šokē tas, ka cilvēka dzīvībai nav nekādas vērtības. izdzīvo veiksmīgie, kas nenositas.

priecājies, kamēr esi mērojams dzīvsvarā, nevis kļuvis par statistikas vienību.

sestdien vakarā ārā bija jokaini. zils sniegs, sarkana gaisma.

dzīvnieku draugi : lauku barbars

tā kā par maniem suņa meklēšanas piedzīvojumiem jau panesusies diskusija Cibā, bet turienes paroli neatceros, lai atbildētu, tad lai iet ieraksts šeit – mēģināšu bez emocijām. lai gan vakardienas rīts sākās ar dīvainu dzīvnieku patversmes vēstuli un visa diena pagāja ar pretīgu garšu mutē, ap 2 dienā tomēr neizturēju un uzrakstīju garāku atbildes vēstuli, uz ko gan atbildi neesmu saņēmusi un droši vien arī nekad nesaņemšu.

runa ir par pilsētas un lauku morāles konfrontāciju. par suņa turēšanu pie ķēdes, kas pilsētniekam liekas barbarisms. un par suņa turēšanu dzīvoklī un 15 minūšu kakināšanu parkā, kas lauciniekam liekas vardarbīgi. nerunājot par pilsētas dāmu ieradumiem vazāties apkārt ar paduses kvekšķiem, suņu guldināšanu saimnieka gultā, fliterētām jaciņām un suņu bučošanu, kaku krāsas apspriešanu.

nu jau labu laiku Latvijā ir jauna reliģija – suņu ķēdēm nē. nav gan nekad dzirdēts – nē, kaķu nagu apgriešanai, kanārijputnu būrīšiem kategorisks nē. par govju ķēdēm nerunāšu. vai par humāno suņu likšanu voljēros aiz restēm, kur viņu nevar pat noglaudīt.

bet stāsts sākās ar kaķi. tā kā mammai laukos vajadzēja kaķi, bet kaimiņos nekā prātīga nebija, kā arī 17. novembra vakarā drausmīgi lija sniegs un pūta pretīgs vējš, Rīgā uz ielas savācu pusaugu kaķenīti, kas gan man sadīrāja visas rokas, bet tomēr nu jau ir laukos un kļuvis pavisam normāls mājas kaķis, mīlīgs, murrājošs un pieglaudīgs – tikai rokās nevar paņemt. pēc visa spriežot, māju kaķēns, kas ar māti un otru bēdu brāli/māsu izlikts uz ielas, jo apnika tāds zvērudārzs un gan jau arī kaķēni vairs nebija tik mīlīgi kunkulīši. par to spriežu pēc tā, ka uz ielas varēju paņemt rokās, kaķis uzreiz gāja uz kastīti, meklē cilvēku tuvumu.

tad mamma atzinās, ka viņai ir ļoti bail un ka ar vienu suni tomēr ir par maz veselām 2 mājām – suns neredz visu perimetru un brīžam rej kā nezinādams, no tā arī cilvēks neko nevar saprast. suns ir šitas te – coolais kūlas krāsas sunītis Lācis, smieklīgais krancītis, kam sācies mīļākais gadalaiks, kad var ārdīties pa sniegu, lekt kupenā uz galvas un rakt ārā sniega kurmjus.

Lāci dabūju nejauši pēc tam, kad biju izraudājusies un izbesījusies par pasaules stulbumu – pirms nepilniem 2 gadiem februāra sākumā no rīta pēkšņi tika atrasts nomiris (vai nosists, noindēts, sekciju tā arī neviens neuztaisīja, jo vetārstei negribējās krāmēties, mammai bija žēl, bet policija īsti neiespringa) melnais suns Augusts. iepriekšējā vakarā normāls suns, dzīvespriecīgs un aktīvs, no rīta guļ beigts un no mutes asinis. galvaskauss it kā vesels, bet ej nu zini. izaudzē lielu, māci, audzini, bet vienā naktī – pļurkš.

bet nu lauku mājās bez suņa nevar – tas būtu dzīvoklis bez durvīm un bez zvana. ir tik daudz neslēdzamu ēku, žoga apkārt nav, durvis slēdz tikai uz nakti. ja iet prom pa dienu, durvīm priekšā aizliek slotu – zīmi, ka neviena nav istabā. tāpēc suns ar riešanu paziņo, ka pagalmā ir kāds svešinieks. ja iemanās, var pat atšķirt, kas ir atnācis – kāds tuvāks kaimiņš vai pavisam svešs, brauc garām ar zirgu vai jau iet pagalmā, ir tikai parādījies vai jau pie durvīm.

tāpēc pirms 2 gadiem meklēju suni Augusta vietā – prasības: lai ir priecīgs draugs pastaigām pa apkārtni un sēņošanai, luncina asti savējiem un rej svešajiem. to visu arī dabūju, jo nejauši gadījos Rēzeknē, kad vienu tādu tipu jau taisījās vest uz patversmi. kamēr saimnieks slimnīcā, uz kādu Rēzeknes dzīvokli bija atvesta lauku kucīte ar vienu bērnu, bet saimniekam tā arī nepalika labāk un radi paturēt varēja tikai vienu suni, jau zināmo un lielo.

Lācis patiesībā ir paklausīgākais suns, kas jebkad ir bijis. tas ir, ar viņu var mierīgi pastaigāties pa apkārtnes mežiem un pļavām, un nav jāuztraucas, kādā malu mednieku cilpā ieskries vai kur paliks – suns ir turpat blakus un redzams. turklāt arī atgriežamies reizē, suns neskrien nezin kur un nedauzās ap māju (nekad nezini, vai gadījumā nav kāds atnācis ciemos, mums jau tā māja kā ciema padome – kuram kaimiņam ko vajag, tas klāt), bet mierīgi atskrien reizē un reizē ieejam istabā. smieklīgi, ka nejauši esmu iemācījusi, ka ir tāda dīvaina komanda Kuš – šis aprimst lēkāt, dauzīties un nomierinās. 🙂 Kuš noder arī tad, ja pastaigas laikā gadās satikt kādu svešinieku. lai gan Lācis nav asinssuns – riet rej, bet virsū negāžas – var sarunāt un savākt. vetārsts gan riebjas, jo tas dur.

te gan piezīme, ka mums mājās suņi ir laikam no 1991. gada, bet kopš tā laika mājās vienmēr ir divi suņi. visu padomju laiku vecvecāki un vecāki suni mājās baidījās ieviest – pārāk dzīvs atmiņā bija stāsts par labo suni Bonzu, kuru vietējie zagļi nežēlīgi nosita (likteņa parodija, ka viņu pēctecis ir malumednieks un suņu un kaķu šāvējs – viņa kontā divi mūsu kaķi, mūsu suns Maksis sašauts, vēl 2 kaimiņu suņi nošauti brīvsolī un vēl viens karjera tehnikas sargs nošauts pie ķēdes).

diemžēl kāda “laba saimnieka” izmesto, novārgušo un laikam jau pirms apmēram 9 gadiem pie mums pieklīdušo kollija jaukteni Maksi šovasar nācās iemidzināt, jo viņam vienalga strutoja un suloja skrošu rētas – pēc operācijas vienalga daļa metāla bija palikusi kaut kur ķermenī, tāpēc novājinātas imūnsistēmas dēļ dabūja kaut kādu laikam cirpējēdi vai ko tamlīdzīgu, ko veseli divi uz mājām izsauktie vetārsti atzina par ļoti lipīgu un ļoti grūti ārstējamu, principā tikai apārstējamu.Viļānu vetārste vaidēja, ka viņai jāizsludina karantīna, Varakļānu vetārsts paskaidroja situācijas nopietnību un arī to, ka lēmums jebkurā gadījumā ir saimnieka ziņā. bet vai no manas mammas, kam jātiek galā ar visu saimniecību, govīm un cūkām, dārziem un sieniem, pie tam nenormālajā šīs vasaras karstumā un 70 gadu vecumā, var prasīt, lai katru dienu vannotu un smērētu garspalvainu suni.

ņemšanās bija gara un ilga, nogaidīšana un analīzes Daugavpilī, dzimtas naids un histērija . kaimiņienes savu apmēram 18 gadus veco aklo un stīvo suni Ripsi nolēma ārstēt un smērēja ar kaut kādām ziedēm, sauca vetārstu no Rīgas, kas, bez šaubām, bija daudz gudrāks un iejūtīgāks par lauku plebejiem, kas nemāk runāt ar klientu. laikam arī izārstēja, neesmu redzējusi – suns tagad Rīgā.

tā nu Maksis jau gandrīz pusgadu vairs nav dzīvs. bet Lācis, par laimi, nesaslima, jo ir jauns un spēcīgs. vien nebija viegli nosargāt, lai nesatiekas, kad ir palaisti vaļā.

par jaunu suni īpaši nedomājām – ja nu pavasarī kucēnu, pa vasaru un rudeni lai izaug, ziemā tāpat gan jau vairāk pa istabu trīsies, uz nākošo gadu jau savs suns. pie ķēdes liekams, tam jau ir nolūkota vieta – aizvējā aiz šķūņa, trose līdz kūts sienai. diemžēl ir jāņem vērā kaimiņu šāvēja risks, jo vienu pašu laist skraidīt nevar – skries dauzīties, pagalam. turklāt nevaru iedomāties, kā mūsu mājai un visām tām daudzajām palīgēkām var uztaisīt apkārt žogu, sevišķi sunim nepārvaramā augstumā.

tomēr, kamēr slimoju un biju mājās, izdomājām sākt suni meklēt jau tagad – pieaugušu sargsuni, ko var pieradināt pie jauna saimnieka. vai kucēnu – grūti ziemā pa istabu, bet nu tak nedzīsi ārā mazu suni ar pliku vēderu. apskatījos sludinājumus, neko prātīgu neatradu – tikai Kurzeme vai arī mazi kvankšķīši. Daugavpils patversmes lapā bija apmēram 1 kaķis un romantisks dzejolis. Rēzeknes suņu patversmes lapa bija dīvaina, tomēr tur šķita, ka piedāvāti tiek tikai klaidoņi, uz ielām savāktie suņi, kas paši sev pārtiku meklē. vismaz tāds iespaids radās, jo biju slima un neaizbraucu skatīties. prasību jau nav daudz pret to suni – saticīgs raksturs un lai ir puslīdz savācams, klausa. un, protams, rej.  ideālā gadījumā neuzbrūk un nenokož nevienu, ja arī pasprucis.

vakar vakarā viens paziņa atsūtīja linku uz Dzīvnieku drauga patversmes mājaslapu – tas taču man turpat netālu no Rīgas mājām, nebūs jādomā par transportu un aizkļūšanu. apskatījos pieejamos suņus, nolēmu tomēr uzrakstīt e-pastu, lai sarunātu tikšanos. tā kā labi zinu par suņu ķēžu reliģiju, uzreiz pavaicāju par to. droši vien nevajadzēja. kā zinātāji komentē – vajadzēja braukt pašai pakaļ sunim un neko nemuldēt ne par kādām ķēdēm. katram tak skaidrs, ka ķēdes nav moderni un nekur ārzemēs tā nedara. tabu.

bet nu melot negribēju. te arī sarakste.

______________________________________________

From: Ilze Sperga <ilze_sperga yahoo.de>
To: dzd latnet.lv
Sent: Monday, December 06, 2010 7:23 PM
Subject: sunītis

Labdien!

Saiti ar Jūsu mājaslapu atsūtīja viens draugs, jo meklēju kucēnu, kas dienās izaugtu labs draugs un arī sargs manai mammai, kas dzīvo laukos viena.
Mums ir suns Lācis, smieklīgs un foršs krancītis, bet viņam vienam garlaicīgi – vienmēr mājās bijuši 2 suņi.
Vai var tā vienkārši aiziet apskatīties jeb jāpiesakās? Izrādās, ka dzīvoju netālu.
Otra lieta – par turēšanu. Tā kā tas ir laukos un mājas nevar iežogot, bet kaimiņos dzīvo mednieki, suns tiek piesiets pie ķēdes, kad neviena nav ārā un nevar pieskatīt. Bija uztaisīts voljers pirms kādiem gadiem, bet tā ideja izgāzās.

Ilze

______________________________________________

Von: Dzivnieku draugs <dzd latnet.lv>
An: Ilze Sperga <ilze_sperga yahoo.de>
Gesendet: Dienstag, den 7. Dezember 2010, 9:23:42 Uhr
Betreff: Re: sunītis



Labdien, Ilze!

Mums pašreiz ar lielu vilnu nav, lai dzīvotu tikai ārā, mēs arī pie ķēdes turēšanai nedodam, jo tas, mūsuprāt, sunītim ir ļoti slikti – visu mūžu pāris metros skraidīt…

Ar cieņu,
patversme.

______________________________________________

From: Ilze Sperga <ilze_sperga yahoo.de>
To: Dzivnieku draugs <dzd latnet.lv>
Sent: Tuesday, December 07, 2010 10:24    AM
Subject: AW: sunītis

Labrīt!

Nu žēl. Bet laikam nekad nesapratīšu šito pilsētnieku ķēdesfobijas loģiku – ar ko tas atšķiras no turēšanas ierobežotos kvadrātmetros voljērā vai dzīvoklī, ja laukos tāpat ar suni iet pastaigāties, laiž vakaros izskraidīties, kad var pieskatīt, un ziemā ved siltumā.
Esmu gana redzējusi mežonīgus voljēra suņus, kam ēdiena bļodu ar mietu baksta iekšā, jo tā, protams, ir humānāk.
Viensētā tomēr jāņem vērā gan meža dzīvnieki, gan kaimiņu lopi, gan arī medību likums par klaiņojošiem suņiem.
Lai gan, protams, Sibīrijas latvieši brīnās par Latvijas praksi siet govis ar ķēdi uz lauka – vieglāk tak vienkārši izlaist no kūts ārā un apkārt visiem tīrumiem un dārziem uztaisīt žogus.

Veiksmīgu dienu!

Ilze

______________________________________________

Von: Dzivnieku draugs <dzd latnet.lv>
An: Ilze Sperga <ilze_sperga yahoo.de>
CC: Daiga Rozensteine <animangel inbox.lv>; Eugenia Sundeyeva <boogy21us yahoo.com>; agnese.petrusevica inbox.lv
Gesendet: Dienstag, den 7. Dezember 2010, 11:04:31 Uhr
Betreff: Re: sunītis

Ilze!

Negribam aizskart nevienu, arī Jūs ne. Acīmredzot katram ir savi priekšstati par to, kā suns turams un kas tam ir labāk piemērots.

Mums, dzīvnieku aizsardzības organizācijai ir savi principi. Jūs noteikti varat lietot apzīmējumu  “pilsētnieku ķēdesfobijas loģika “, bet to tad Jūs attieciniet uz visām, ne tikai Latvijas, bet arī starptautiski atzītām dzīvnieku aizsardzības organizācijām, kuru reputācija un sasniegtais šaubas neizraisa. Tāds ir princips patversmēm, kas sevi saista ar dzīvnieku aizsardzību. Ja suns ir sterilizēts, audzināts un tam ir labs kontakts ar saimnieku, tad “ķēdes faktors” nebūt nav obligāts.

Pilnīgi Jums jāpiekrīt, ka dažus metrus liels voljers vai mazs dzīvoklis lielam sunim  nebūt nav labāks par ķēdi. Tāpēc mēs cenšamies pēc iespējas vairāk cilvēkiem skaidrot, kas konkrētam sunītim būtu piemērots. Mēs neatdodam lielus suņus turēšanai šauros dzīvokļos, mēs neatdodam suņus cilvēkiem, kuriem nav laika tos audzināt. Cenšamies, cik mūsu iespējas atļauj, arī pārbaudīt, kā klājas mūsu bijušajiem iemītniekiem. Mūsu prakse rāda, ka tie saimnieki, kas suni tur pastāvīgi pie ķēdes, pārsvarā nenodarbojas ar suņa vešanu pastaigās un nepieļauj suņa nakšņošanu mājā. Diemžēl tāds ir vairākums. Ļoti gribas, lai cilvēki saprot, ka suns nav tikai darba rīks, sargs, bet galvenais – draugs, un draugus pie ķēdes netur.

Ar cieņu,
Solvita Vība
“Dzīvnieku draugs” direktore

______________________________________________

Von: Ilze Sperga <ilze_sperga yahoo.de>
An: Dzivnieku draugs <dzd latnet.lv>
CC: Daiga Rozensteine <animangel inbox.lv>; Eugenia Sundeyeva <boogy21us yahoo.com>; agnese.petrusevica inbox.lv
Gesendet: Dienstag, den 7. Dezember 2010, 14:05:39 Uhr
Betreff: AW: sunītis

Sveikas!

Lai iet garāka vēstule. 🙂 Netaisos nevienu pārliecināt, vienkārši vienmēr izbrīna tādas neapgāžamās dogmas, kas ir un nav pareizi. Ja nu vienīgi kā juridiska organizācija esat parakstījuši kādu dzīvnieku labturības konvenciju, kur ir attiecīgs punkts iekšā, jo ārzemēs tā pieņemts.

Katram savs. Tieši tāpēc arī pajautāju Jums par turēšanu pie ķēdes, jo tās vispirms ir suņa tagadējā saimnieka tiesības izlemt, kam dzīvnieku atdot. Netaisos noklusēt un pēc tam izlikties un melot par suņa likteni.
Pie reizes gribu arī pateikt Jums paldies par darbu, ko darāt vispirms jau sabiedrības izglītošanā un informēšanā, jo uz zemeslodes ir tikai vieni resursi, kas nav izsmeļami, – cilvēku stulbums. Diemžēl to dzīvokļos turēto aptaukojušos suņu, kas ir vientuļnieku neesošu attiecību un nedzimušo bērnu protēzes un ko ārā izrauj uz brīdi, lai izčurinātu, kā arī pie ķēdēm turēto un negribēto mežoņu ir pārāk daudz.

Vados pēc savas pieredzes un situācijas, jo uzcelt žogu apkārt visai teritorijai nav reāli, lai gan, protams, noderētu pret lapsām un jenotsuņiem, mājās ir bijis gan voljērs, gan suns, kas vienkārši staigā un piedalās pagalma dzīvē (izkašņātas puķu dobes ir mazākais, jo to dara arī vistas, kad izlaiž no aploka pastaigāties pa āru – tā vienkārši notiek, tā ir saimnieka atbildība tās puķes stādīt un kā stādīt), normāls suns arī netrenkās ne vistas, ne govis, jo to visu var laikus iemācīt.
Tomēr esam palikuši pie ķēdes kā normālākā risinājuma, jo atšķirībā no voljēra var vieglāk pieiet un tas suns turpat vien maisās, bet par savā vaļā esošu suni nekad nevar garantēt, ka, palicis ārā viens, pagalmā nesāks garlaikoties un neaizskries, piemēram, uz netālo mežu un netrenkās meža dzīvniekus (sevišķi ziemā, kad dziļš sniegs, pat māju mīlulītis ir bīstams plēsējs) vai arī netiks nošauts, jo izskrējis ārpus privātās teritorijas – diemžēl ir slikta pieredze ar kaimiņiem medniekiem, kas, starp citu, šaudami ir rīkojušies saskaņā ar LR likumdošanu un kam neko nevar pārmest.
Visi suņi ir nākuši arī istabā, jo tāpēc tie ir suņi, nevis govs, kas istabā vienkārši nevar ielīst (lai gan ir mēģinājusi, jo tieši tāpat ir pieķērusies cilvēkam un ir tikpat ziņkārīga kā suns vai kaķis), cits vairāk dzīvojis pa māju, cits mazāk – tagadējais suns Lācis ar varu jātur iekšā, ja slapjš kažoks, jo viņam labāk patīk skraidīt ārā, nevis sēdēt istabā. Aukstā laikā pēc izskraidīšanās laižam kūtī. Ārā dzīvot pieradušam sunim vienkārši ir par karstu istabā un pēc tam būt ārā ir vēl aukstāk. Vai arī tad tas jātur iekšā visas naktis un arī aukstās dienas (tieši tāpat kā putniņus jābaro visu ziemu, nevis kad gribas papriecāties par zīlītēm) – kā arī darījām ar veco suni VAS jaukteni, kam bija īsa spalva.

Vienkārši izbrīna tā mērķtiecīgā vēršanās pret ķēdi kā galveno pasaules ļaunumu. Protams, ir visādi turētāji un visādas ķēdes, cits pat ūdeni nevīžo nolikt un par ēnu padomāt.
Bet nu lauki ir lauki un tie pilsētnieku apdziedātie “lauku plašumi, kur sunītim izskrieties” ir blefs – tajos plašumos tāpat ir citi mājdzīvnieki un meža dzīvnieki, kaimiņi, pastnieki, bērni, mednieki, ar ko ir jārēķinās.

Esmu lauciniece, dzīvniekus cienu un mīlu, tomēr laikam jau skatos citādi.
Vēl šoruden šuvu vistai sānos saplēsto ādu, jo vetārsts pateiktu nokaut, bet bija viņas žēl. Vista izdzīvoja un dēj olas. Droši vien es to vistu apēdīšu. Lai gan ir vistas, kas dzīvo līdz sirmam vecumam, nomirst savā nāvē un tiek apraktas zem jāņogu krūma, jo ir mācējušas pieķerties, izcelties un ir īpašas.

Suns ir draugs, bet arī darba partneris. Tad jau pasaulē nebūtu nevienas cūkas, jo draugus tak mēs neēdam, un nevienas govs, jo draudzeņu krūtis, kad viņām piedzimst bērns, tak neslaucam. Cita lieta ir atbildība ārstēt savus dzīvniekus, turēt viņus ziemā siltumā un vasarā gādāt par ēnu, kā arī viņus normāli pabarot un padzirdīt.
Govij arī patīk, ka ar viņu runā, glauda un kasa. Tajā pašā laikā vecu govi, kam jau ir 12-13 gadu (lielsaimniecībās laikam ilgām par 7-8 gadiem netur, nezinu), aizved uz kautuvi – un ne jau naudas dēļ, ko dabūs par gaļu. Vasaras karstumā sagādāt sienu vēl vienam lopam ir smags darbs – lai cik mīļš tas kustonis un lai cik žēl, lēmums jāpieņem.
Tāpēc arī uzskatu un redzu, ka ir pilsētas un lauku loģika.

Veiksmi Jums darbos!

Ilze

______________________________________________

ieguvums no visas šīs epopejas –

pretīga pēcsajūta un rūgtums. apmēram kā pēc tēva bērēm, kad vecenes atļāvās aizrādīt, ka es esot pārāk maz raudājusi – laikam jau nekad neesmu viņu mīlējusi.

gāju vakar vakarā pa Esplanādi, tur saimniece ar kāju aprausa sava takša kakas ar sniegu – līdz atkusnim viss būs skaisti. Āgenskalnā suņu stunda – visi izveduši suņus staidzināt un nepacietīgi drebinās, rausta suni aiz saites, kamēr tas laiž garo mīzienu. var jau būt, ka es neko nejēdzu no eiropeiskajām vērtībām un humānisma. var jau būt, ka es tos savus suņus nekad neesmu mīlējusi.

vai es kādreiz ņemšu suni no patversmes? nē. negribu 15 un vairāk gadus mocīties sirdsapziņas pārmetumos, ka esmu lauku barbars un sadists.

vai kādreiz ziedošu patversmei? šobrīd liekas, ka nē. ja nu vienīgi palīdzēšu kādam konkrētam sunim vai kaķim, kas nokļuvis grūtībās.

un, protams, reiz man būs suns, un es iešu ar viņu blandīties. jo tikai tā ir kārtīga pastaiga, ko var ieraudzīt Latvijas kartē.

P. S.
ar patversmi viss noskaidrojies, jo sarakste turpinājās.

viņu teksts:
Liels arī paldies Jums par garo vēstuli un, spriežot pēc tās, esat sirsnīgs un saprātīgs cilvēks. Iespējams, ka mūsu pieredze ar lielu skaitu nevienam nevajadzīgu, pamestu un slikti turētu dzīvnieku, liek būt ļoti uzmanīgiem, pat asiem. Domāju, ka var atrast arī kompromisu suņuka turēšanai tādā lauku vidē (Jūs jau arī par to runājat), jo patiešām jāsadzīvo ir visiem. To saku no savas ne tik ilgās 4 gadu pieredzes zemnieka sētā dzīvojot.

Paldies par laba vēlējumiem un lai arī Jums viss izdodas!

mans teksts:
Paldies par atbildi!
Vienmēr izbrīna neapstrīdamas dogmas, jo dzīvē viss ir daudz sarežģītāk, tāpēc arī salecos pret apgalvojumu, ka ķēde a priori ir slikti, un skaistām frāzēm par draudzību.
Diemžēl ķēdes esamība vai neesamība negarantē, ka dzīvnieks tiek aprūpēts un mīlēts – esmu griezusi ārā no brīvi skraidoša suņa kakla gaļas kaprona šņores, kamēr viņš trīcēdams ēd, kā arī redzējusi gana daudz niknu nezvēru, kas, iespundēti pāris kvadrātmetros būra, maļas līdz vēderam pa dubļainu žampu. Pirms pāris nedēļām arī savācu uz ielas kaķi, kas kādam vairs nederēja par rotaļlietu, un aizvedu uz laukiem, lai ķer peles.
Negribu vēlreiz piedzīvot, ka suni, kam esi pieķēries un mācījis, vienā dienā kāds ķēms vienkārši sašauj / nošauj, bet izeja ir vai nu neturēt suņus, vai piesiet. Plus, ejot pastaigā, pieskatīt, lai neaizskrien pārāk tālu.
Droši vien nav vērts iespringt. 🙂 Īstais suns tāpat atnāks pats, kā to līdz šim viņi visi arī ir darījuši – cits tiešā nozīmē, pamazītēm atlavoties uz pagalmu gar pirts stūri, cits pārnestā nozīmē.

pēdējai tēzei piekrita arī patversmes darbiniece. sarakste ir pabeigta.

līdz ar to visi laimīgi – es neņemu patversmes suni, jo viņi nevar dot pastāvīgai turēšanai pie ķēdes, savukārt es kaut kad tikšu pie suņa, kas ries svešos, mīlēs savējos un ar ko iešu vazāties apkārt.

katram savs. viens suni tur izstādēm, citam suns bērnu vietā, vēl citam vajag nezvēru. man laikam tikai draugu un zvanu, jo māju šā kā tā sargā saimnieks, kam suns padod ziņu.

tomēr problēma jau nekur nepaliek – šobrīd mūsu mainīgajā sabiedrībā paralēli pastāv pilsētas loģika, ka visi dzīvnieki ir mūsu brāļi, bet gaļa, ādas zābaki un piens ir anonīmi, tāpēc dzīvnieku draugs savu kaķīti var barot ar vistu aknām, un lauku loģika, ka katram dzīvniekam ir viņa vieta un uzdevumi un esi atbildīgs par saviem kustoņiem un viņu dzīvību un veselību.

rotējošais Mērfijs un sātana izdzimums zem skapja

nav ne jausmas, vai Mērfijs ir reāla persona un izrietoši – vai viņš ir miris. bet tagad šis droši vien rotē kapā kā kloķis. godam pastrādāts! godam!

atcerieties visu, ko es jebkad esmu teikusi par tiem sātana izdzimumiem! piemēram, šo pāris dienu veco apgalvojumu:


tad nu varat apsveikt. man zem skapja sēž balts nobijies kaķītis un lūr. pa laikam viņš izlien un dara visu, lai es šo ievērotu, tomēr tā īsti glaudīties neļaujas. viņš, iespējams, to gribētu, bet baidās. pieskarties var, noglāstīt var, bet tomēr labāk notīties un skatīties lielām acīm kā pogām. vai ar lielu blīkšķi neuzkrītoši nolekt no kādas virsmas.

jā, sasodīts, man mājās ir kaķis! četras kājas, aste, ūsas un vēders. padsmit minūtes tīrīju mēteli, jo, protams, ka tas ir balts kaķis (jo tad, kad viņu noķēru, man mugurā bija melns mētelis). attiecīgi – būtu bijis balts mētelis, tas būtu melns kaķis – Mērfijam sveiks.

un viss tikai tāpēc, ka es izdomāju pirms brīvdienām drusku ietusēt. ap pusnakti nācu mājās (diezgan godīgā laikā, jo jau 8 bija jābūt pie LU, lai ietu korporāciju gājienā uz Brāļu kapiem). lija lietus, pūta vējš, sniga sniegs – īsts raganu laiks. pie mājas stūra zem balkona uz lupatas sēdēja kaķene ar diviem kaķēniem. tad nu es piegāju un to vienu savācu, jo otrs bija dziļāk ielīdis.

ja kādam gadījumā vajag kaķēnu, tas otrs vēl tur ir. melns ar baltu krūtiņu. klasiskais.

tā kā nevaru savākt visus pasaules kaķus un būt visiem par pestīšanu, paņēmu tikai vienu. gan jau arī kaķene ir ņemama un normāla – balts un dauzonīgs istabas lops, ne pagraba mežonis.

viennozīmīgi skaidrs, ka tā ir jauniņa mājas kaķene, kas apbērnojusies un ar visiem bērniem izlikta ārā. sīkais kaķis māk iet kastītē, uzvedas ļoti miermīlīgi, ir pieradis pie cilvēkiem.mežoni tak es nebūtu šitā savākusi – pienācu klāt, paņēmu rokās un aiznesu.

vot šito es nekad neesmu sapratusi – tad noslīcini uzreiz vai meklē saimniekus, nevis mētā pa pasauli! sak, sekss ir labs, bet bērnus likšu glābējsilītē, jo abortam nav naudas un sirdsapziņa neļauj. tikai atšķirība tāda, ka kaķiem nav tādas silītes. un ziema nāk.

esmu lauku cilvēks un nekādas kaķu un suņu bučošanas nesaprotu – dzīvnieks ir dzīvnieks, dzīvniekam ir dzīvnieka vieta. tā nav nekāda neesošo attiecību vai nedzimušo bērnu protēze. bet no bērnības esmu iemācīta un iemācījusies cienīt dzīvību – palīdzi, ja kaut kas noticis, vai arī nokauj, ja palīdzēt vairs nevari. esmu šuvusi vistai ādu – bija nodīrāts pliks kakls, ādas ļecka atsevišķi. kakls sadzija, vista izdzīvoja un varbūt vēl tagad dēj olas. esmu amputējusi cālim kāju, pārdūrusi uzpūstai govij vēderu – diemžēl abos gadījumos par vēlu. esmu arī nokāvusi jaunu vistiņu, ko saplēsis vanags – lai nemokās ar saplosītu miesu. žēl, nevaru, bet jādara.

bet nu izmest, pamest – tā nudien ir šito visu pilsētnieku mode. dzīvu cūku nav redzējuši, tēlo baigos veģetāriešus un humānistus. ne tāds var uzņemties atbildību par kaķi, ne cilvēku – klikš un klakš, nākošais! te viņš kaķi izmet, te cilvēku pamet.

rezultāts – tagad sēžu istabā, pa istabu klīst ziņkārīgs kaķis. Mērfijs mazliet pajokojās. vai drīzāk – Dievs nav mazais bērns, bet tāds dauzonīgs pusaudzis, kas mīl plēst jokus.

nebūtu es spļaudījusies par tvitera kaķu vecenēm, kas apraksta katru sava kaķa soli un pirdienu, nekas tāds nebūtu noticis. vai varbūt būtu noticis (jo man laukos vajag vēl vienu kaķi), bet tad tas nebūtu sanācis tik smieklīgi.

pa laikam šis mēģina pievērst manu uzmanību. pielavās un iekož man kājā, skrāpē krēsla kājas. kronis visam bija uzlekšana uz galda un noslēpšanās aiz monitora. kontaktu negrib, bet pievērst uzmanību gribas. nav ne jausmas par kaķa dzimumu, bet nu riktīgi sievietes izgājieni – augstpapēdenēs it kā nejauši defilēt pa pašu istabas vidu. sēž kā pūpēdis uz palodzes un tēlo svečturi.

tad nu pie viena sludinājums – varbūt kādam pa rokai ir kaķu vadājamā kaste? kaut kā jau to zvēru ir jādabū uz laukiem.  paldies visiem! kaste jau atrasts – tvitera spēks ir kaut kas bīstams. 😀

vairs nekad neteikšu nekad.

LV izglītības sistēmas augļi iebira manā klēpī

kolēģe Guna palūdza recenzēt starptautiskas studentu konferences referātu tēzes, jo literatūrzinātnes pasniedzējiem tam it kā neesot laika. konferenci regulāri rīko bijušās Filoloģijas fakultātes studenti, fakultātes tagadējo nosaukumu gan nezinu – pāris gadu laikā mainīts vairākas reizes, bija kaut kas ar mākslām un humanitārajām zinātnēm, bet slinkums meklēt Gūglē – nav arī svarīgi, jo ne jau nosaukumā ir sāls.
nocīnījos gandrīz pusi dienas. aizgāju uz LNB pēc tēzēs aprakstītajām grāmatām, jo gribēju pārbaudīt pāris dīvainu apgalvojumu. sapinos, niknojos un brīnījos.
man tāds varbūt stulbs jautājums – ar studentiem tai FigZinFak vispār kāds strādā? vai arī viņi tur ir tāpēc, ka fakultātēs vajag studentus, lai nezaudētu statusu? viņiem kaut kas tiek mācīts – zinātniska darba noformējums un valoda, izpētes metodika, darba strukturēšana, tēžu noformēšana, nemaz nerunājot par spēju atšķirt tēlu no epiteta? pasniedzēji vispār lasa, ko tie studenti producē savos bezgalīgajos ķekša rakstu darbos?
esmu šokā no ieraudzītā – manā kursā, protams, bija cilvēki, kas nefilmēja, kur atrodas un ko raksta, ko tie pasniedzēji piekasās un ko īsti grib, bet tie arī nepiedalījās konferencēs un kaut kur fonā klusi šļūca pēc diploma. pēc tam viņi aizgāja strādāt uz skolu un dzīvo laimīgi vēl šodien, ja vien jau nav ārzemēs un nestrādā kādā tabakas vai zemeņu plantācijā.

izskatās, ka it kā atbilstoši Boloņas konvencijai ieviestā trīsgadīgā bakalaura programma (kaut Boloņas procesa mērķis ir starptautiska diplomu pielīdzināšana, tāpēc 1 no kritērijiem – studiju programma nedrīkst būt īsāka par 3 gadiem, nevis tai ir jābūt 3 gadus īsai), krīzes laiku pasniedzēju atlaišana (nav ne jausmas, kas tur vispār vēl strādā) un citi man nezināmi faktori ir izaudzinājuši jaunus idiotus, kas grib būt oriģināli un radoši, bet kam absolūti nav ne mazākās nojausmas par elementārām lietām un nav nekādas bāzes, tikai pliks radošums. no viņiem kaut ko prasa, bet viņiem nav ne mazākās nojausmas, ko īsti.
jau manai izglītībai ir māla kājas, jo biju par slinku un visādās sabiedriskās aktivitātēs un maizes darbos aizņemtu, lai sistemātiski pati urbtos un saprastu lietas ārpus plikas literatūras vēstures un obligātā faktu blāķa, tāpēc man nav studiju laikā iegūtu strukturētu un loģisku  literatūras teorijas zināšanu. līdz ar to visi mani diplomi ir nevis manu zināšanu apliecinājums, bet liecība, ka iesākto spēju novest līdz galam un izpildīt to iegūšanai vajadzīgās formālās brasības.

tomēr šķiet, ka jau manā studiju laikā iecienītā prakse, ka darbu vadītāji nelasa vadāmo darbus, mūsdienās ir kļuvusi pašsaprotama norma. diezgan loģiski – gan jau studentu nav kļuvis mazāk, bet pasniedzēju rindas gan retākas, jo krīze tak. un krīze ir lielisks alibi visādām maucībām.
paši pūš, paši deg. kaut ko uzraksta par literatūru, tā arī ir visa literatūrzinātne.
bet nu kāda velna pēc vajadzīga tāda fakultāte un tāda studiju programma? vai arī likvidēt literatūrzinātnes studiju moduli un miers. lai rullē antropoloģija, folkloristika, teātra zinātne un valodniecība. šobrīd liekas, ka to vajag ja nu vienīgi pasniedzēju algām un diplomu štancēšanai. (rakstot iedomājos – nez, kas tagad ir faķa dekāns? tās abas sievietes (abu kaut kad sen apvienoto faķu bijušās dekānes) jau ir publiski izkāvušās duelī un kāda no viņām ir ievēlēta amatā? vai arī ir atrasta jauna varas bāba?)

diezgan nožēlojama pēcsajūta. studenti jau nav vainīgi, viņi centās uzrakstīt tēzes starptautiskai studentu konfai, kaut visticamāk studiju laikā neviens pasniedzējs viņiem to nebija mācījis un viņiem nav ne mazākās nojausmas, ka tas gluži nav brīvā tekstā sarakstīts referāta spilgtāko citātu apkopojums. bet sanāca nožēlojami – tikai divus no astoņiem darbiem izlasīju ar interesi un cieņu (pārējie bija rēbuss, cenšoties saprast, kas slēpjas aiz mistiskajiem apgalvojumiem un teksta kruzulēm).

turklāt likt komatus un garumzīmes filoloģijas studenta apcerējumā – piedodiet. jums tak būs jāstrādā skolās, augstskolās, redakcijās, izdevniecībās. latviešiem tak vajag labas pašu rakstītas, tulkotas, izdotas grāmatas un savu literatūru, lai latvieši būtu latvieši arī turpmāk.

20. gs. sākumā Eiropas un Latvijas kultūra var tikt uzskatīta par vienotu, jo tai ir līdzīga estētiskā sistēma, to skar līdzīgi filozofiskie, literārie, kultūras un ekonomiskie procesi.

Guntim Berelim radītājs rada savu Doriana Greja ģīmetni, kas ir skaistāka par pašu, bet vieplī pārvēršas autors, nevis mākslas darbs. Skaistajam, ne tā radītājam ir lemts dzīvot mūžīgi. Jebkurš autors/mākslinieks atdod visu labo un skaisto sevī mākslai, paliekot arvien atbaidošāks, apliecinot savu mirstīgumu vai profanitāti pretim mākslas mūžīgumam vai sakralitātei. Gunta Bereļa secinājums ir vienkāršs – radīšana un upurēšana ir sinonīmi, kārtējais dubultnieku pāris.

Džeikilisms un Haidisms ir Gunta Bereļa varoņu problēma un tās risinājums. Galvenajiem tēliem ir divas personības – tā, ko viņi konstruē, un tā, kas viņi ir. (..) Zinātniekam ir otrādi, viņš ir Džeklis, kas ir radošais, sabiedriski derīgais, bet arī Haidu radošais. Tāpat kā Džekils, sekojot zinātniskam vilinājumam un radošajiem meklējumiem, radīja Haidu – otru, sliktu savas personības daļu – , tāpat Berelis no godīga pētnieka pārvēršas melīgā, manipulatīvā tipā.

Vizuāli uzskatāmi, pilsētvidei trafaretiski atbilstoši ir ekspresionistiski epiteti – metāls, ledus, guļbaļķi, asfalts, radot smagnēji iespaidīgu, urbānu, pat apokaliptisku ainavu.

Disharmoniju pastiprina arī krājuma bilingvālās iezīmes – blakus dzejoļiem latviešu valodā dzejniece dzejo arī krievu valodā. Disharmonijas pieminējums šajā gadījumā nenorāda uz zemāku kvalitāti vai šo dzejoļu neiederību pārējā krājuma noskaņu, bet liecina par krājuma kompozicionālo un emocionālo noskaņu variēšanos, ienesot krājumā nedaudz smagnējības un mulsuma tēlu noskaņu kombinēšanās ziņā.

nabeja buobai bādys, nūpierka syvānu

taisīt blogu ir elles darbs. viens ir rakstīt kaut kādus murgus un publicēt, bet otrs to visu iekārtot, sakārtot un padarīt lasāmu.

pati kaut kā izmocīju bloga pārcelšanos uz jaunām mājām – paldies Kārlim no miga.lv, paļdis Šmikučam nu guntis.lv un bezapšaubīgi Valdim no digitalguru.lv. Guntis atrakstēja: Parosti cylvāks bez datorzynuošonam naiztur i nūsyuta man pīeejis. juosoka, tuoli nu tuo nabeja. 😀

bet nu dizains. jomajo.

kā var nebūt tas, ko es esmu izdomājusi? vienkārši, viegli un bez liekām kruzulēm. bloga nosaukums, skelets, virsraksts, teksts, bilde, komentāri, vieta pāris rīkiem. āmen.

ne! ir kā lupatu šopings tirgū! 77 blūzes ar žabo, 77 žaketes ar klipšiem, slēdžiem un tikumības spraudņiem. spīd un laistās.

jāsaka, kādas 5 dizainādas pielaikoju. viena par otru kretīniskākās. ta kaut kāds lauks, kur mistisks uzraksts Essential – kaut nošaujies, nost nevar dabūt. ta kaut kādi jūras kāpostu zaļi burti. ta bildes pēkšņi izstiepj kvadrātā – nu kuram var ienākt prātā blogā likt kvadrātainas bildes…

izrakājos, izdarījos. pat veltīju brīdi CSS apskatei. secināju, ka nekā sarežģīta tur nav. tikai jāzina. bet nu visas zināšanas ir laiks, kas jāvelta, lai ieurbtos.

pie velna visu. uzliku pirmo daudz maz vienkāršo – Wedding bells. Theme for wedding & marriage related blogs. piekāst. un vēl baltu sunīti.


nu neesmu es nekāds gurmāns un sīklietu bīdītājs. ja nav uzreiz, tātad nav.

veļu laika un vēlā rudens atgādinājums potenciālajiem veļiem:

tā kā šajā nedēļas nogalē ceļmalās redzēju diezgan daudz potenciālo līķu, kas vēl pārvietojās vertikāli un pa brīžam kā melni veļu laika spoki iznira no tumsas gandrīz pie paša auto purna, lai brīdi norēgotos starp pretīm braucošo mašīnu lukturiem, gaismām un tikpat neredzamiem krūmiem,
atgādinājums!

lūdzu,
lieto
atstarotājus!

bez tiem Tevi neredz.
bez atstarotājiem neredz arī Tavu mammu, tēti, kaimiņu un tanti.

es negribu sabuktēt savu auto un pati tikt slimnīcā.
es negribu visu mūžu mocīties vainas apziņā.

es gribu bez problēmām aizbraukt uz mājām.
es gribu, lai arī Tu tiec laimīgi mājās pie savējiem.

paldies par uzmanību. tiksimies uz ceļa.

dzejnieki, vardes un varoņi

nevaru atturēties no šī ieraksta.lai arī īsti nebija laika uzrakstīt normāli.

šodien Marita atstiepa grāmatas, ko apmēram pirms gada bija aizņēmusies no manas dīvainās bibliotēkas, kad universitātē baudīja jauko sociālistiskā reālisma literatūras kursu. Sakses “Trīs šķūnīši” un Ostrovska “Kā rūdījās tērauds”.

tagad visas bibliotēkas met ārā padomju laika spamu, bet es savācu pērles, jo nekad jau nezini, kad var noderēt kādiem literatūrzinātniskiem priekiem vai privātām izpriecām.

tā nu saņēmos ierakstam par padomju dzeju, sociālistisko reālismu un varoņu reklāmām.

pašai man tas gan jau nebūtu ienācis prātā un arī nebūtu piegriezusi nekādas vērības, bet Nostaļģijas dzejas lasījumos Rakstniecības un mūzikas muzejā uzzināju, ka milzu plakātam pie stacijas nomainījies teksts. tik aprasts ar politģīmjiem uz reklāmas stabiem, ka viens pīpis – pazudis kaķītis Bobo vai atrasts vecs prezidents.

bet, izrādās, ģīmjiem mainās pantiņi. tagad laikam kaut kāds sauklis “cik es kruts puisis un kā es visu padarīšu, jou!” – neesmu pētījusi. drīzāk spriežu pēc pārējo reklāmu stila sabiedrības apziņā ieborēt mītu par pārcilvēku, kas vēlētājam ļauj palikt ērtajā un pasīvajā pozīcijā, aktīvu darbību atstājot tam, kas var. vai vismaz saka, ka var. vaidēt ir vieglāk un lamāt otru ir vieglāk, nekā pašam darīt un uzņemties atbildību par savu dzīvi un saviem lēmumiem.

politiskās reklāmas lielākoties ir nemainīga vērtība, kas klišejiski būvē varoņa tēlu, kas nāks un glābs. vai tas Ļeņins, vai Ulmanis. stīva persona, kas būs tēvs un gādnieks, ko pielūgt. jo lielāka persona, jo lielāka pielūgsme. ne velti autoritārie režīmi tā iecienījuši grandiozas celtnes. cilvēkam būs būt pīslim, ne radošam garam. tāpēc jo lielāks plakāts, jo krutāks varonis. jo krutāks varonis, jo vairāk pīšļu par viņu nobalsos.

pirms tam uz stacijas plakāta bija uzbrauciens dzejniekiem, par ko toreiz padomāju – nudien kā tante Margarita, ar ko pirms laikam 7 gadiem dzīvoju vienā komunālajā dzīvoklī un sasmēlos eksotikas. Margaritas lielākais ienaidnieks bija inteliģentie, jo patiesībā tak viņi visi ir maukas, tikai izliekas labāki. un visus inteliģentos vajag nošaut, jo viņi ir maitas.

daudz no to laiku sulīgās folkloras neatceros, bet zinu, ka pie visa bija vainīga viņas vedekla, kas pēc dēla nāves atņēma mazbērnus. un ka tante Margarita bija ārlaulības bērns no smalkas krievu pirmsrevolūcijas laiku buržuju ģimenes un pēc mātes nāves kara laikā auga bērnunamā, jo smalkie radi nepaņēma pie sevis, tā izpelnoties mūžīgu naidu. viņai bija tik daudz izmeklēti labu krievu padibeņu lamuvārdu, ka taisni žēl – tajos laikos man pa rokai nebija diktofona. uz Latviju viņu atveda ar vilcienu, kad bija jāiet prom no bērnunama. izmeta, iedeva istabiņu un virtuvē 2 plīts riņķus. tā arī visu mūžu nodzīvoja, lamādama inteliģentos.

kādu dienu dzejnieku kritika no lielā plakāta esot nozudusi ar galiem. bet ne jau tāpēc, ka reklāmas varonis būtu atklājis latvju dzeju un pa vakariem jūsmīgi lasītu Frici Bārdu vai Aspaziju. 🙂

kā liels noslēpums muzejā man tika pačukstēts – tie pienapuikas reklāmas aģentūru  jampampi tak nebija pamanījuši, ka pirms vēlēšanām ir arī Dzejas dienas un nav kruti literatūras učenēm tādā svētā laikā teikt, ka dzejnieki ir mēsls. tāpēc plakāts ar steigu tika pārtaisīts, jo PIRMS vēlēšanām pat literatūras učene ir gana svarīga persona un nevar zaimot viņas svētās jūtas un spļaut uz dzejniekiem.

te ir vecais plakāts, ko Gūgles tante piedāvāja paņemt no Kas jauns krājumiem.

gadījumu par dzejniekiem un reklāmu atcerējos šodien pēc jaukās tvitera sarakstes ar kaut kādu Nilu Saksu, kas stilīgi tēloja jauniņu buldozerīti, kam nekas grēcīgs nav svešs, izņemot pieklājību. pēc tam mani apgaismoja, ka minētā persona, kas tik traki iekarsusi cīņā par blondām sievietēm, ir algots darbinieks. kuo rotūs brauc, tuo dzīsmi dzīdi.

viss sākās ar manu iesmējienu par kaut kur pamanīto aģentūras LETA ziņu, ka Blondīņu asociācija noslēgusi līgumu ar partiju, kuras spams nu jau ir visur – baznīcā, presē, e-pastā un sazin kur.

virtuālais dievs ir kā spams – viņš redz visu un izseko visur. ne tikai iekopē brīnumainas atklāsmes draugu dienasgrāmatās kā latvju Dastins Hofmans, bet var nonest draugiem.lv pavisam – kā latvju Čaks Noriss.

par gaumi nestrīdās. var jau būt, ka es vienkārši esmu ērms, kam jau sen partejiskā spama ir gana līdz ūkai. jo muni draugi i pazinis vysaidu parteju kandidati. socialajūs teiklūs šaļtim sajiuta kai kurkuļu muorkā, kur vysi ar asteitem vibrej.

vislabākā aizsardzība pret absurdu ir pasmieties par to. galu beigās – ja jau dalīt sievietes, tad arī citām partijām kāda pienākas: ja PLL atbalsta blondīnes, varbūt Vienotība lai ņem brunetes (esot gudras un varēs izvilkt valsti no purva), bet PP – rižās. reta suga! tā kā bija tikai 140 zīmes un vairāk partiju līdz manai apziņai nebija spējušas nokļūt, melnmates nepiesaucu.

ilgi nebija jāgaida. uzradās augstāk minētais Nils Sakss.

tādas kā tu – tu laikam joko?

mums ir blondīnes, bet lūzeriem pārējas

ja paredzēts iegādāties dārgu mājdzīvnieku, ir svarīgi pirms tam pārliecināties, vai spalvas krāsa piestāv interjeram. 🙂

tādas kā tu var piekrāsot

tādas kā mani nepārkrāso. ja jau Tev tik traki mani vajag, nomaini krāsu savam interjeram! 😀

manai mazmājiņai piestāvētu tava brūna matu krāsa

sarunāts. kad nākošreiz iešu pie friziera, palūgšu saslaucītos matus iesaiņot priekš Tavas mazmājiņas sienas dekora acu augstumā

Manai toletes dekorēšanai meitenes twiterī piedāvā nogriezt savus matus. Zināmu stāvokli sabiedrībā esmu sasniedzis.

meitenes Tavai tOletei piedāvā vecu matu humāno palīdzību, lai, sēžot uz poda un skatoties brūnā dekorā, Tu varētu tapt viedāks.

morāle. kū ar klybu doncuot, tū ar duraku runuot. pats par duraku paliksi. i, dubļūs īleids, naceri bolts izleist.

finālā 1955. gada dzeja un tā laika retorika, kas liekas tik pazīstama. sociālistiskais reālisms un tā vērtības mūžam dzīvo. vecās grāmatās ir zelta bedre.

nobeigumā citāts no Andreja Upīša 1951. gadā izdotās lieliskās grāmatas “Ceļā uz socialistisko realismu”, kurā ieskicēts, kāpēc dzeja neder nekam un kādu dzeju vajadzētu mūslaiku garam.

vai varbūt nevajag dzeju par varoņiem. vajag tikai reklāmas tekstus – īsus, skanīgus, varonīgus. jo atkal klāt kārtējās vēlēšanas, kad balsojam nevis par darbiem, nedarbiem un cilvēkiem, bet PR fabriku produktiem.

vecas desas un salātus nomazgā, lai varētu pārdot. vecas idejas jāpasaka citiem vārdiem un aizies rūkdamas.

jo bāreņu tautai taču tā gribas mammu un tēti, pret kuru varu pusaudziski sacelties un burkšķēt, bet atkal ērti ieritināties un pašam nedomāt ne par komunālajiem maksājumiem, ne vakariņam.

par lielu Latviju. par laimīgajiem un par glābējiem

kad liekas, ka viss jau ir bijis, vienmēr var būt arī vairāk.

Rīga ir vakuumsuknis, kas ierauj iešanās un darīšanās. Rīga ir apkures katls, kurā nosvilst laiks un visādas nevajadzīgas lietas, bet tikpat daudz lietu rodas vietā. un kur nu vēl siltums – ej pa ielu un satiec sen neredzētus cilvēkus. varētu droši vien stundām staigāt un nevienu nesatikt, bet ir dienas, kad satiec visus, un paliek kaut kā labi, jo uz ielas tiklab var satikt svešos, kas reiz kļūs par savējiem, tā savējos, kas, izrādās, nemaz nav kļuvuši sveši, bet tepat vien blakus dzīvo, ir un pastaigājas, smaida, dzīvo un sarunājas.

lai gan šīs dienas viscaur bija īpašas. vēlreiz pārliecinājos, ka dzīvei ir lieliska humora izjūta. tik vien jāspēj kā smieties līdzi, jo kad gan vēl tā visu saliks tik lieliskās kombinācijās, ka skatīties, nenoskatīties un vēlreiz skatīties. jo Rīga ir skatu tornis – tik daudz svešo, ko vērot. tik daudz savējo, par ko brīnīties.

atpakaļ uz mājām braucu diezgan lielā steigā un aizkavējos bezgalīgajos sastrēgumos. (neticu, ka ir krīze.) samedīju benzīntanku un apmaldījos. mēģinu pierast, ka manam auto tagad ir tikai 1 bāka – vairs nevar braukt ar gāzi un, pamanot, ka tā beigusies, ar benzīnu aizbraukt līdz tuvākajai gāzes uzpildes stacijai. diezgan neparasta sajūta, ka nav tādas rezerves. plus, vēl diezgan daudz neparastu citu sajūtu. mehānismi tomēr ir ķermeņa pagarinājumi, tāpēc jocīgi, kad pēkšņi uzrodas citas ķermeņa daļas un tās jākustina citādi.

tā kā visu jau sen biju nokavējusi, bet Jēkabpils autoostā mani pacietīgi gaidīja Santa, braucu diezgan ātri, kur tam nebija šķēršļu. esmu bailīga, tāpēc apdzenu tikai tur, kur ir ne vien droši, bet ļoti droši – riebjas panika un sirdsklopes tikt atpakaļ savā joslā. lai gan man patīk ātri braukt, liegties nav vērts. ir 2 braukšanas veidi – čabinot mierīgi uz priekšu ar mūziku un labām sarunām, vai dinamiski un ātri, visu uzmanību veltot ceļam.

taisnajā gabalā kaut kur aiz Ķeguma biju apdzinusi jau 2 auto un taisījos apdzīt kaut kādu džipu, kam no pakaļas nāca dūmi – it kā šis gāzētu un laistu pamatīgas izplūdes gāzes. brīdi paļāvos viņa ātrumam, lai redzētu, vai tiešām negāzē un ir jēga apdzīt. mērīties ar krāniem nav ne mazākās vēlēšanās. lai tie trakie skrien.

pēkšņi pamanīju kaut ko dīvainu – kaut ko košu mašīnas aizmugurē, kas ņirbēja. zem mašīnas bija liesmas. pirmajā brīdī atlaidu gāzes pedāli un ļāvu mašīnai ripot, tad piebraucu tuvāk. patiešām deg! zem rezerves riteņa aizmugurē ārā pa tādu kā šķirbu bija redzamas liesmas – diezgan mazas, kā krāsnī. bet dūmu nebija – tikai skaidras liesmas. dūmi vērpās kaut kur pa sāniem un pa izpūtēju it nemaz.

skats bija tik dīvains, ka kādu brīdi vēroju un mēģināju saprast, kas tas tāds ir. bet pa to laiku smadzenes jau bija pieņēmušas lēmumu – tā reizēm gadās. centos pievērst džipa vadītāja uzmanību, mirkšķinot tālās gaismas, bet viņš turpināja ceļu. galu beigās iebraucu blakus joslā un, joprojām mirkšķinot un rādot labo pagriezienu, turējos aizmugurē – it kā apdzenot, bet neapdzenot. lai vai kā, īpaši nedomāju, cik tas ir droši vai loģiski, bet bija skaidrs, ka kaut kā ar viņu komunicēt ir iespējams, tikai esot aizmugurē. liesmas gan izskatījās koši un no visādām amerikāņu filmām tak ir skaidrs, ka pat niecīga iemesla dēļ jebkurš mēsla golfs ir spējīgs eksplodēt tā, ka blakus esošie auto palecas un kļūst caurspīdīgi, bet galveno varoņu tumšās figūras līdaciņā metas uz kameras pusi. nākamais kadrs – viņi jau viegli savainoti un apkvēpuši, bet paveikuši misiju. titri un mūzika.

džips pamazām samazināja ātrumu, apstājās ne īsti uz ceļa, bet īsti ne uz apmales – kaut kādā mistiskā vietā, ne ta uz līkuma, ne grāvja un tilta. izlecu no auto un skrēju pie vadītāja, kas, izliecies pa logu, gaidīja, ko tad tai dullajai vajag. vēlāk izrādījās – domājis, ka nezinu ceļu un gribu to pavaicāt. kaut kāds vietējais vecis, kas zina visus ceļus un brauc uz mājām. es tik nobļāvos: Jums mašīna deg! vecis jau leca ārā un skrēja. un toč dega – ar tādu mierīgu, bet palielu tumšu liesmu. tagad dūmi nāca gan no pakaļas, gan riteņu arkām un sāniem. pamanīju, ka turpat aizmugurē ir degvielas uzpildes caurums, kas aptecējis ar eļļainu vielu, un slapjas sliedes notecējušas uz leju. bet uguns tik deg – rāmi un bez skaņas.

aiz manis bija apstājusies vēl 1 mašīna, izkāpa pajauns puisis un nāca skatīties, paķēra savu ugunsdzēšamo aparātu un pūta. te varu piebilst, ka tie mašīnu aparāti tāds mēsls vien ir – vienā mirklī bija cauri. ar 1 aparātu var nomierināt sirdsapziņu, ne nodzēst degošu auto. redzamās liesmas apdzisa, bet dūmu radās vēl vairāk – gan pelniem līdzīgā ugunsdzēšamā aparāta viela, kas putēja vējā un sēdās uz zemi, gan dūmi, kas joprojām kūpēja un cēlās augšup. joprojām dega un gruzdēja kaut kur, kur nevarēja tikt klāt.

paralēli veču centieniem apdzēst liesmas nu jau ar citiem aparātiem sākās pasākuma jautrākā daļa – zvans glābšanas dienestam. tai brīdī likās acīm redzami, ka ar tiem mazajiem aparātiņiem klāt degšanas vietai nevar tikt, tikai piebremzēt procesu. turklāt veči steigā 1 no aparātiem salauza un no tā palika vēl stresaināki. tupu rāpu ņēmās ap auto.

sazvanīju 112 un lūdzu palīdzību, informēju par situāciju. priecīga sievietes balss centās no manis uzzināt, kur atrodos. bet šajā situācijā tas bija diezgan sviestaini – pēdējā apdzīvotā vieta, ko atcerējos, bija Ķegums, savukārt tālāk, pēc atmiņas spriežot, bija jābūt Jaunjelgavai. braucot cauri kaut kādiem mežiem, nudien nebiju pievērsusi vērības pieturu nosaukumiem – kurā ciemā un kilometrā atrodamies. no degošās mašīnas šofera, kas lēkāja ap kūpošo auto un centās iestellēt vietā kaut kādu nolūzušu dzēšamā aparāta plastmasas kloķi, uzzināju, ka gandrīz pie Jaunjelgavas – bet, Dieva dēļ, lai es nevienam nezvanot! viņš tak tepat netālu dzīvo! viņš vietējais! (jau kuro reizi, nokļūstot uz ceļa blakus avārijām un negadījumiem, šoferi paniski baidās, ka varētu tikt izsaukti glābēji. varbūt es esmu naiva un nezinu par kaut kādu glābēju saukšanas tarifu?)

112 sieviete pajautāja – tas ir Rīgas vai Jelgavas rajons? teicu, ka nezinu neko par rajoniem. paskaidroju, ka braucu no Rīgas pa šoseju, kas iet pa Daugavas kreiso krastu no Ķeguma uz Jaunjelgavu un mašīna deg īsi pirms Jaunjelgavas. glābšanas dienesta sieviete tāpat neko nesaprata, jo laikam pa rokai nebija ne kartes, ne apdzīvotu vietu saraksta.

dzindzinot liegai melodijai, laipnā sieviete mani savienoja ar Jelgavas ugunsdzēsējiem.

Jelgavā pabrīnījās, kāds ta sakars šiem ar Jaunjelgavu. palīdzēt šie neko nevar. bet savienošot atpakaļ ar Rīgu. lai tā Rīga pati domā tālāk.

liega dzindzinoša meldija. sakari pārtrūka. pī-pī-pī.

tā kā bija pagājis jau sazin cik ilgs laiks, mašīna vairs kūpēja tikai mazliet un apstājās vēl viens auto, kura šoferis iedeva jaunu ugunsdzēšamo aparātu, kā arī šurpceļā jau bija degošā auto saimnieka draugi ar ūdeni (loģika dzelžaina – degošus dzelžus dzēst ar ūdeni), atkārtoti zvanīt uz 112 necentos – tam tāpat nebija jēgas. es tāpat nezināju, kur atrodos, savukārt viņi nezināja, kur atrodas Jaunjelgava. tā gadās. aizaugusī krūmu zeme Latvija ir nepārskatāmi milzīga, un tajā ir daudz dažādu dīvaini nosauktu vietu.

pamazām dūmu kļuva arvien mazāk, gruzdēšana aprima. tomēr ar ugunsdzēšamajiem aparātiem bija izdevies piekļūt degšanas vietai un noslāpēt procesu. veči nosprieda, ka degšanas iemesls gan jau ir nepareizi sametināta degvielas bāka, kam radusies sūce. degviela gan jau tek kaut kur uz ritošās daļas, tur berze, karstums, liesma. tā gadās.

nebija neviena upura. auto nesadega. slīcēju glābšana ir pašu slīcēju un slīkšanas liecinieku rokās. reizēm izdodas.

ja kādreiz brauc garām vietai, kur kūp kāds auto, lūdzu, apstājies! iespējams, tur pietrūkst tieši 1 ugunsdzēšamā aparāta, lai mūsu milzīgajā, tuksnesīgajā un cilvēku pamestajā krūmu un brikšņu zemē palīdzētu izglābt kādu auto vai kādu cilvēku.

bet interesanti, cik cilvēku ir miruši, cik māju ir sadedzis, cik avāriju upuru nav izglābts Jaunjelgavā un tās tuvumā tikai tāpēc, ka glābēji dodas vai mēģina doties uz Jelgavu?

interesanti, cik Latvijā ir tādu vienādi nosauktu vietu kā Līči, Purmaļi, Ezeriņi, Ezernieki, Ezerieši, Mežmaļi, Mežvidi, Mežkakti, Ozolaine, kuru iedzīvotājiem, bet jo īpaši vietējo administratīvo iedalījumu smalki nezinošiem cauri braucējiem nav ne mazāko cerību tikt pie palīdzības? jo, lai izsauktu glābējus, nelaimē nonākušajam vai tās lieciniekam ir jāzina, kāda novadā un kāda bijušā rajona tieši kuros Ezermaļos un Mežpurviešos notikusi nelaime.

un kāpēc, saņēmis zvanu pa mobilo telefonu, glābšanas dienests vismaz aptuveni neredz, kurā Latvijas malā atrodas zvanītājs?

droši vien atbilde ir tā pati vecā – Latvijā cilvēku gaļa ir diezgan lēta.

cilvēkam nav vērtības, sistēma nav radīta viņa ērtību un dzīvības saglabāšanas dēļ, bet gan tāpēc, ka sistēma ir sistēma un sistēmas apakšsistēma arī ir sistēma, kuras sistēma ir sistēmas apakšsistēmas sistēma. pa vienam mēs mīlam viens otru un satiekoties pārsvarā smaidām un esam diezgan laipni, bet visi kopā nespējam mīlēt to, kas ir vai vēl tikai būs viens un ir apdraudēts, un nevaram iedomāties sevi viņa vietā, just atbildību un rūpes par vājāko.

krītošajiem apakšā nav drošības spilvena. mūsu sabiedrībā ir diezgan pamatīga dabiskā izlase. izdzīvo laimīgie.